1948-06-04-04 |
Previous | 4 of 6 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
Vāi reālismā
atdzimšanā?
„Fonografs spēj labi re^s-trSt
ūdens piliena skaņu klusumā,
bet tas sniedz tikai mazu
troksnīti. Vienīgi dzejnieks
var piepildīt klusumu ar
ūdens pilienu".
Ozanfans.
Bridi, kad mākslas vēsturnieku
^ismografs reģistrējis pasaulē un
trimdā dažus šķietamus apakAstrā-vas
grūdienus rtifxiemisnlam resp. zi-ntou
mākslinieku tuvināšanos reālismam,
rodas jautājums — vai tiešām
palreiz noiiek neizbēgama ,»J^a-turāllsma
un antinaturailsma nostājas
viļņveidīga maiņa".
Reālismam piekarina daudz un
daifiduB efpltetus, kas mākslas drau-iram
vai nedraugam velti jāiemāGās,
lai, tofl lietojot, nojauktu pēdas pa-
Uesfbai. Ir dzirdēti — romantiskais,
eabļektīvals, imprcBionistlskais, latviskais,
didaktiskais. pslcholofeis-kals,
fotof^^rafiskais, konstruētais utt.
reālisms; Patiesības labad.tomor jāpiemin,
ka māksliniekam ir tikai divi
reali.smi: mākslinieciskais un tas,
kas'tnds nav.
Glezniecība, tāpat kā vi.^^s citās
mākslās, kaut ko izteikt var vlcniffl
l a b ā formā. Arī tad, ja neesi reālists!
Un kompozīcija nekad nevar
but jautra (kā to raksta A. Ģintors
Latvju Ziņu 11. numurā) vai bēdī?a.
bot ļļiin mākslinieciski laba un ,.bedīja"
nelabā nozīme. Katra laba
forma sakņojas pasaules kopējās
kultūras tradicijās.
Gars rosp. noskaņa, ko radījis
>:lezm.>tāja darbs, var ne.st nacionā-,
1as un citas pazīmes. Tāpēc, lai atļauts
rim,āt par heroisku, sentimentālu,
latvisku vaiļ citādu noskaņu,
bet ne — reāli-smu.
Ja visas pa.saulos lielo mākslinieku
kopēja pazīme, .piemēram, ir
vienlcāri^ība (ne jau diletantu nabadzīgā
vienkār.sība!). kāpēc lai : tā
būtu kādas atsovi.^ķas nācijas vai
virziena īpatnība ' mākslā? Japāņu,
ē^'ļipticsu. franču, latviešu un citu
tautu labākie mākslinieki ir lieli
(kaut arī noponulāri!) savā vienkār.
sība, un tikpat labi tas rodzaras pie
klasicisma, baroka, nalurāli.sma un
(ik.^-prc.^iior^isma. Savstar}")OJi līdzī-ijas
pazīmes, ir arī visu zemju dilc-
• tanliem un nevietā būtu ?^kirot vācisko
diletantismu „poc formas" no
latviskā.
Taisnība J. Šiliņam, ka „reāli.sma
saknes moderna, cilvēka apziņā ir
visai .stipras un dzīvīejas" resp. s'tiprs
un cl7;īvīi^.s(!) ir tas i 1 i u z i o n i s m a
pCilas, ar kuļ'u cīnās mākslinieki -jau
pirms Kristus laika. Un vai nu. pašapzinīgā
publika ir tā, kas cenšas
māl^'slinielvu pierunāt ict popu 1 āri 1 ā-ies
ceļu, vai arī zināmi talanti jūt
radoša spēka ti'ūkumu, kopā — pa-i,
jurums .cīņā par saviem ideāliem.
Ne vienmēr ,.gara dz.īves spēks" cikliski
virza .stilu maiņu, arī gara dzīves
n e s p ē k s piedalās šai norisē,
un to jo spil,i;ti redzam tagad pēclca-ļ'a
dzīvē un mākslās. /
Ja d/īvnieku astes,- Ica pētījumi
rāda, pilda 18 dažādas funkcijas, tad
ne mazais: to ir otai gleznotāja rokā.
Bez tam vēl, otai ir savas tieksmes
117. reālismu, vis^valrāk uz nemāksliniecisku
reālLsmu. Crleznotājam nav
viegli to savaldīt, par spīti tam, ka
viņš bieži ļoti labi apzinās savu uzdevumu
— catraLsīties no visa li^kā,
ko kārdinoši nes līdzi zināms reāli.
st i.s>lcs uzdevimis, piem., portreta
pašūt inā jums.
• Ir skumji noskatīties.: ar kādu slepenu
.prieku šādā, „reāJi.smā" iestidzis
gleznotājs šķirsta Matisa {Ma-ti.
ssc) iTlc/jiu reprodukciju maoi. Sirmais
[gleznotājs savos 56 dai'ba gados,
panācis spožu un brīvu rotaļāšanos
ar tīri glezniecisldem elementiem,
kam bieži tikai dekoratīva nozīme.
Tāda tīra aistētiska bauda
pat i e š ām lukss, kaut ari reizēm
ar zināmu tukšuma pieskaņu, kas
nekad nav manāma pie Van Goga
(Van Gogh), kurš .Lstenību tvēris dzi-āJv,.
traģiskāk. īsts gleznotājs ne-glezno
i\r lokālu krāsu, saka Van
Gogs.. Citiem vārdiem- — ne dabas
" p a t i e s ī b a , bet mākslas, patiesība ir
\'adītājs ideāls glezjiotājam, par
spīti visām reālisma tendencēm.
R0n I ist i to . reizēm n e v a r saprast,
. t^'s ir reālisnria mīnuss, .
Hcālisms vēsturē ir vienmēr māk-vSlinieku
apsveikts, kad tas opozicionāri
lauzjs manierismu vai šema-tismu
glezjiiecībā. Bet bīstami ātr
to vienmēr okupējuši dabas kopētāj
un šī pārpratuma dēļ ir iedragāta
tā cieņa un gods. Van Gogs. ^ kas
. oti cienīja naturālisma tēva Kurbē
(Courbet) mākslu, nekad neslīdēja
pa īstenības virspusi, bet meklēja un
atrada būtisko. Daba nav pamest
novārtā ne pie viena lielā krāsu
, meistara, lai cik tā arī tiktu deformēta..
T i k a i . reālistiem grūti -nebū
..dabiskiem", pie tam aizmirstot i
krāsu, ir.kompozīciju, ir.savu patiesību..
„Ar īsu un atturīgu 5t.as vilcienu
viņš pix)t no kāda zemnieku
gi-upas radīt savu melodiju, daudz
augstāku nekā reālais skatS; To viņš
V i d e v u d s K ļ ā v a
A i ; pasaule, ko Dievs relž Jaunu laida.
Ar sāpēm ielūkojies tum'sas bezgalībā!
Vai radies tu no Viņa ?kum'jā smaida?
No kādām nojautām Viņš tevi trīsot auda?
Vai tavu noslēpumu pais Viņš minot jauda?
Tad nācu es,-tik mazs. un tevi u z s k a t i^
Tu visa atvēries kā lielā ziedCļšanā,
Tu manī ienāci, kaut es to m.aanīju,
Tavs tulks es biju. balss im dzitsma tava,
Un manī atmirdzēja visa tavcl slava.
•.••'Ui /• i''
Tev pieder mūžība un maii šis īsais brīdis,.
Viens otram atsvaroS' tic mjaiļiv kmstojās.
Līdz galam tevi mīlējis: līdz! galam nīdis,
Vēl sāpēs pēdējās.. es klusi gavilēju: .• •
T u m a n i p i e p i 1 d i 'es , kaut tevi boja eju.
Latviešu kultūras archm Sao Paulā
LATVIJAS LĪDZSTRĀDNIEKA VĒSTULE NO BRAZĪLIJAS
Marta, beigas un maija sākumā še
atkal ieradās latvieši no Vācijas, šoreiz
gan tikai 33 cilvēki. Arī viŗius
pārveda uz Sao Paulo, un ar šejienes
tautiešu atbalstu tie visi jau novietojušies
darbā. Brazilijas latviešu palīdzības
komiteja jau senāk ir saslā-dljusi
un iesniegusi emigrācijas departamentam
pēdējā laikā no Eiropas
saņemtos Ieceļošanas pretendentu
pieteikumus, bet. iespaids ir
tāds, ka, lai gan Brazīlija ieceļn.ša-.
nu pa.stiDrinās, šiem sarakstiem var
arī nebūt pozitīva panākuma. I\^a7ā-
1^ais jau agrāk iesniegtie Latvi ^a^.
konsulāta, baptistu draudzes un Pa-līd/'
b'is krtmi^eias līdzī^^i s^M-^^-t'
kārtoj.^temiŗ.aāci:as jautājumu Vācijā
praktiski nav ievēroti, lai u^an pirms
sarakstu iesnlcf^Šanas tas tika anso-līts.
Tāpēc tautiešiem Vācijā ieteicams
nepaļauties tikai uz Palīd-'.ības.
komiteia.s iesniegtajiem . pieteiku-'
miem, bet pašiem arī interesēties par
sa vu i e sn i cgumu 1 i kt en i pi e . B r azi 1 i -
•'as misijām, kad tās ierodas nometnēs.
.Komitejas paredzētais pārtikas sūtījums
latviešiem Austriiā. arī • bija
jāatliek. Stāvoklis ir tāds, ka Bra-zili'as
valdība līdzīgus sūtījumus no-liogusi
un komitejai nav izdevies
panākt kādu izņēmumu.
Atkārtf^tl ^ānasvitro. ka v'K^nnns
var piedzīvot tie, kas^ iedomājās, ka
še tek piens un medus. Tas sakāms
īpaši tāpēc, ka .še saņemtas vēstules
arī no tiem latviešiem, kas devušies
darbā uz An.^^liju. nav ar turienes
apstākļiem anmierināti un taqad interesējas
par ieceļošanu Brazīlijā.
Uz to jāatbild, ka arī še visi jaun-itb.
raucēji nav anmierināti un.ar. to
ārēķinās visās zeniēs.
Liela nozīme, šķiet, var būt Bi'a-zilljas
latviešu palīd^ibas k'()mi}e;a.s
ēmiunam par latviešu kultūras arhīva
iekārtošanu. Tādā veidā šciio-nes
latvieši atsaucās un Vācijas tau-lešu
izteikto' ieroslnā''umu par latviešu
kultūras archīvu izveidošanu
īrpus Vācijas. Lai pasnkumana ra^tu
plaŠāla.i bazi, komiteja vienolas taiā
aicināt ari šejienes banti^tu
draudzes, kuru rīcībā ir telpas archīvu
mantu novietošanai. .Tr .jau
sastādīta ari archīva pārvalde un
nosprausta programma. Par tās
priekšsēdi darbosies pirms gada šo
atķraukušais inž. J. Rudzītis. viņa
palīsts māc. Ž. Lukašs, sd^retārs inž,
Kaspars un sknloi. A. Janaitis.
Bez' i[\m pārvaldē vēl ievēlēti J.
Veiss, 12. Sproģis, 0. Lezdkalns, M.
Zēģelnleks un A, Eichmanis. Archī^
va pasaldu adrese ir: Consulado da
Letonia Rua Llbero Bodaro
N 94—21i Sao Paulo, Brasli.
• Organizēšanās stadijā ir arī lai-viešu
cv., luterāniskās .draudzes Iz-vcldašana,
tāpat latviešu katoļu
draludzes . dlbinā.šana: un labdarības
bjedrības darbības atjaunošana.
Sao Paulo, maija beig'^s.
!• J. A b 01 i ņ š
Cr i r t 5 S a 1 n a i s I
S T Ā S T S
turpinājums):[
Radusies klusā noskaņa, pamazām
saban^?oj a viņa jūtas, un, nespēdams
vairs;atteikties, viņš .lēni ;pievērsa
lūpas viņas valgam. Elza pielēca kājās,
kā būtu apdraudēta dzīvība.
Šaurā: telpa ierobežoja kustību, bet
viņa atvilkās cik tāli varēdama. Acīs
bija asaras un lūpas drebēja. ^Tu
domāji — beidzot šis -bridis ir klat!.
Ak, Dievs. ..Kaut tu ātrāk tiktu
projām no šejienes. Kāpēc ši elles
mocība?" ''v
,,Pled6d'^ viņš tvērarpec"^
kas. bet viņa izbijusies aizrāva, to
aiz muguras.
„Laid mani lejā!" viņa čukstēja,
un. ceļot lūku,' vipš zināja, ka šoreiz
pazaudē]is savu ļaimi vēl: vairāk
kā tad. kad viņa pirmo reix b i ja
ai^zgājusi sašutusi un vīlusies. Kō
vairs līdzēja, ka tagad viņš sevi sodīja
bargākiem pārmetumiem? Ko
nozīmēja Vairs viņa- vēlējamās atvainoties
un lūgties? Sieviete bija
redzējusl. ka hodibInā 1 ā domu tuvl-ba
un saskaņa viņam bija .bijusi
vajadzīga tikai t ā d ē ļ , lai .• viltīgi,' pazagšu.?,
pārmestu laipu uz viņas jūtām.,
jā, varbūt, pat kaislībām.
Pirmo reizi savā vientuļnieka laikā,
Jānis ar bai 1 ēm un kaunu gaidīja,
ka šoreiz; ieradīsies māte. un vl-nain:
nekā - cita novarēs pateikt ka
mierinājumu. Vai arī nāks Elza un
sacīs: . ;.Es neesmu teikusi mātei t\e
vārda, bet darīšu visu, lai tev būtu
kur bē^t ņo šojienes."
Nu .viņš jutās kā sevi notiesājis
un.izn!clnājis uz visiem laikiem. Domas
brīžiem. kļUva kūtras, im zuda
navIsam, aistāiot aiz sevis tikai ne-
.skaidru pašnarmetumu mudžekli.
Telpas dēļu sienas šķita brīžam lēni
tuvojamies, un vinam gribē]as kliegt
\m nolādēt vientulības slogu. Tad
radās nepārvarama vēlēšanas' bēgt.
Populārajā Lcindonas Haidparkā ļ bet atmiņa pēkšņi ietrieca apziņā
angļu ^dzejnieki inescn iedzīvinājuši mQtes reiz teiktos vārdus: „Tu gribi
]3asakumu. kas nosaukts par brivī- ļ mirt mums jau tikai ar savu aizbēg-me-aiz-ko
nu viņam teikt. Tai bik
viņai. Tikai viņa tā nolika k : ^ . i^
Tikai viņas kāpienk, augšup b-TS"
kluss un nedzirdams. '
Lūka^ segums sakustējās
acumirkli aizmirsis v savu'
mu, nometās ceļos
Dzūfnieki Mdidūarkā
bas ilitcr'U'o klubu. Sai klubā" zem
brīvām debesīm vairāki dzejnieki un
dze iniece.s parka apmeklētājiem lasījuši,
vecāko un jaunāko autoru un
arī, paši savus nonietnus un humo-sanu."
un izmisis, novnr^^c; vmš
tās segās,
migt.
velti mēiinādams
4.
ristiskus darbus. Kaut arī tā nebijusi'
kāda īpaša literāra sabiedrība,
jo ļaudis nākuši nākuši^ un gājuš'
taču klausītāju netrūcis,
J . V.
aujzšā
Klētī bi.ia melna tumsa. Kaut kur,
brīžam bija i' jūtama kāda
vieda. nervoza kustība, bet'ta.-biia,
tik; netverama,; ka Elzai. šķita tās t i -
kai iedomas, kas radušās:paŠas pārspriedumu
secībā: Vina bija atsnle-.
dusies pret aroda • malu un ar varu
mēģināja sakārtot domas, bet tās at-t
i c ā s • k 1 aūsīt. - Viss šklta pārvērtleS;
vēl gribēju ļ. tēlos un ainās.. kas kā dzīvas ku.stēsis
ņemas ar iās šniā necaurredzamā tumsā, lido-
Ak,, uz iot taiā un nesaķarī.fīi izneldot viņas
Kad mēs au- ļ oriekšā šlcietamī hesakarīgas, bčt, arvien
tā. lai modinātu.nežēlīgas šau-aup,
am, tad tā ne- ļ l)a*^. T' i r n^Hqiric: viņas vīrs. gaišs un
teicu: ..Meita . nav | ^maidigs..: pēkšņi kāds nosvieda vē-
•tulī. kuras . toikuml vienā mirklī
Kā , tad! Bot skalies tagad: ļ atkārtojās atnvnā. Tad tur noliecis
I^anrocjicnes skuķis uzcirtis to jauh- galvu drūms stāvēja Jānis, sevi nici-lc:
kll?
so, kamCr
pag, ko (\-
. .Jā, un tā
tā uz reiz
re i/.? Nu, skaties i i i :!
gām . . .• •
—, Jā. Ivad nv'
bi;a. Es . toreiz
p:ita^;'a. ko vo\\\ var turēl."
m j a c s kleitu, pleci pliki \<\ zc- nādams un sev spītēdams. „Vinš
ble];sL.^'i, un to šlāgeri vien dzied: tevi grib iokarot." smējās kaut kas
.,Kad lietus līst. tad līst arvien" . . . ^irdī. bet tūdaļ nozibēia neskaidras
Jā. kad līst. tad līst. Bet ko es kara ^in§s un, nezaudēaams sevis
gribē,u teikt? Ak tā, kad tu zinātu. n' c i n ā t ā T f smīnu, tur bezbēdīgs ku-ivo
es vakar pie plīts redzēju! Dcde.-^-1 sl'~^Hs Jānis, smiedams par nāvi.
Lietuvieši Brozilijā
Pēc Brazilijas lietuviešu laikraksta
„2inios" Informācijas, kurš .iznāk
kopš pagājušā gada Sao Paulā, starp
Pirmo un Otru pasaules karu Bra-zilijā
oficiāli ieceļojuši 42 500 lietu-leši.
.Reģistrācija tomēr neesot bijusi
pilnīga, jo šinī. ciparā neesot
ietverti tie, kas iebraukuši caur. Re-sifes
un Portualegres ostu, kā ari
ieradušies caur Parag\'aju, Bolīviju
utt. Atskiutot cittautiešus, īsto lietuviešu
vSkaits; kas Brazīlijā ieceļojuši
minētajā laikā, esot ap 35 000. Tā
kā tiem priekšā bijuši agrāku laiku
lietuviešu ieceļotāji un minētajicm
35 000 esot \ tagad pieskaitāmi ap
20 000 Brazīlijā dzimuši bērni, tad
lietuviešu skaits tur tagad esnt vismaz
60 000. Tie esot apmetušies pa
visu Dienvidbraziliju, kur tiem esot
arī savas kolonijas.
Sao Paulā, Riodežaneirā uc lietuvi
ošiem esot arī savi kori, organizācijas,
bibliotēkas, .slvautu oulcini utt.
P;xšlaik viņi organizēļot arī lietuviešu
skolas, jo Brazīlijas likumi atļaujot
mācīt-bērnus. kas vecāki par
10 gadiem, svešās valodās, la vi-^n
vin: jau mākot braziliski las't un
rakstīt. •
tieae cepa. Tik nc/.in.
^stēja un sprēgāja.
co cepa. Čurk-man
ar • uzrok
am seju: „Jā, ko
sparkS|tēia. tāds sālīts slapjums bija.
Kā no: gaļas vai liellopu aknām.
,1.
Elza satvēra
tad?"
^ Nē. domu trūka. Un bija kaut kas
nozudis. Viņa ilgi nesaprata un
•Tad jau no aknām. Viens vakar, pēkšņi kāda. nezin kur radusies, at-pa
noļuoini staigāja. Izskatījās aku- ziņa pārsteidza tik ļoti, ka viņa sar
ā t ' t ā , ka grib aknas pārdot. kumā aiz kauna nodrebēja, bet tad
Ko? Vai no tiesas varēja redzēt? namazām sāka atzīt tās neatvairāmo
— Skaidrs! Kad jau Dcdestiene patiesīgumu: ..Ko es iesākšu ar sevi
cepj aknas, tad jau kur pirkusi pēc tam. kad Jānis aizies?" Pēdējās
būs. Kāpēc tad viņš staigāja? nedēļās vina bija It kā garīgi saau-
Varbūt viņš pie tā šofera, kas gusi ar viņu. Un viņa jūtas . taēu
ar to zr ļo mazo autiņu pie tās ve- nebiia viltus. Un tad —. t ā s taēu bl-šcrlencs
meitas brauc kārtis likt. ja tās pašas asinis, kas ritēja Valdi.
Kārtis likt? Bet mums jau tepat Tas pats siltums bija viņa rokai, un
labs- kāršu licējs esot. Maktīgi tikpat uzticīga sirds. Un ja nu reiz
lieki^l Un pareizi. Visu kā uz sau- tomēr raitos pārliecība, ka Valža
as., Cimnvoršvclscnei pazudis tcr- vairs patiesi n a v . . . Jā, vai tad es
mometrs. ^ī pie šā. Un .^is i z l i e k ' - ' ticu valrs,r ka vlnš i r ? . . . Protams,
termometram vajagot būt puķu po- viņa nav, bet kas man to pierādīs?
dā'. Iot mājā. Un . . . Kas pasacīs — es pats redzēju, ka
Nu, un*^ • ļvina vairs n a v . . . Man jau viņš tā
viens
i? Ķīselrno raburbarlem grl-ļ sirdi, ka mēs te paliekam visi trīs
ar. labām domām par viņu,"' viņa
īsās.
ir veicis ar izteik.smes pārākumu un
izcilu noblesi" (Ozanfans par Jāzepu
Grosvaldu).
Laikmetos; laika posmos, kad
mums pietrūkst šis savas melodijas,
mēs jūtam tieksmi uz reālismu. Tagadnes
eklektisms ir noteikta nespēka
izpausme mākslā, nevietā domāt
par reālisma, atdzimšanu. Par soīti
]:)retrunām im vājumam, naturālisma
noliegšana vēl aizvien ir k-'^pōis
mērķis un tikums visu zeniju m.āk-sl
i niekiem.
. Un rokā! Puikas izņēmuši dzīv- kā tā paliks un arī Jurītim
sudrabu un to restīti iesprauduši pu- ..Nē. vina saslējās, juzdama, ka
ķu podā. nekad netiks galā ar šo jautājumu.
—; Vai. cik šausmīgi . . . ,.Un..,. Jfmim ir Jāiet projām .šo-
— Ņu. ka šausmīgi. Jā. KTD es gri- vakar, tūdaļ, lai tas maksātu, ko
bējii teikt? Vai tu nezini, kur pārdod | maksādams. Viņam jāaiziet drāšu
stērke
iDŌjU:'uzvārīt^
-p Tad sit pie tiem. kam paciņas ļ apņēmīgi sāka tumsā taustīt
no Zviedrijas nāk. Tur jau esot-stēr-| pieslejamās kāpnes,
ķele ar' iekšā. Aizej pie Dupurienes.
— Nez' ko viņa ņem? • ' • ^•
— Ko nu ņem? Ko dod — to ņem. ļ Lejā kaut kas icgrabējās, legra-
Vai tad ti'em. kam paciņas pienāk, ko bējās tik klusi, kā dažreiz moc3klIgi
vajaga Viņiem jau tā laime, ka ra- nevarīgi mēdza iegurkstēties kl'^ts
di .1 . . ,Pasi neka^, bet radi. Sūta spāres, stipram vējam spiežoties
pa kanālu šurp. jumtā. Jānis sastinga uzmanībā,
— Butu man laika, es ar' sameklē- bet vina roka nesniedzās' pēc na-tu
radus. Pirms desmit gadiem sa- eāna, kā, drošības labad, bija le-picsamies
un tagad neraksta. rasts šeit slēpjoties, nekad nezinot,.
— Par,ko tad salocāties? kas varētu būt nācējs. Tagad vlnš
— Prasa, par ko. Izlaida par mani ļ skaidri dzirdēja kādu uz aroda ma-iik
lielaS; baumas, ka
.<adevu tīri baitu..
— Jā. jā,
palīdzēja ^
vērt. Bet tās bija pāra
kamēr viņš turēja seguma maln K ' '
rās viņa labākās jūtas biia r^Jj^
jušas kauna sajūtu un domu r^^^l
ku. Nu, ļau vlnš atkal
kājās, tumšu padebesi acis BUnU'
dies pi^t sienu. Cieta viņam nejl!'
domājami mierīga, lūkā pacēlās l\
zas seja. Viņā bija bijušas vierim^
kādas Ipatas. vārdos neizsakām&i
cildenuma zīmes. Varbūt, tas bB|-
smaida mierīgums tm noplotnii^i
trauslums, kas piemīt cilvekiom ku
saskanīgi varējuši no bērnu dienam
veidot visu savu gara^ pasauli, VRN
būt ari tas bija visu cilvēcīgo labo
im ļauno ķermenisko tieksmju ap^ļ.'
nīgā pārvaldīšana, kas spogulčiij
viņas acis, vai vienkārši ticība
lainal dzīvei, kas cilvēku allaž mMj
pacelt pari pār Ikdienas graužiglem
sīkumiem, vai traģisku laiku 1
briesmām un ārkārtēju ] ^ \
mirkļu neprātīgai prieku ^urbaļ J
bet šīs zīmes nekad nebija trūcis {
Elzas sejā. Šonakt Janls to i
neredzēja. Likās tur, lūkā, paradiļii,'
sies seja, kurā kāds Izdzēds vl«?i
raksturīgo, atstājot tikai parasto, vl.'
siom un ikvienam piemītošo. Vliju
plaksti bijā zemu nolaisti imvaiģt»
mainīgi bāli- un sārti laukumi Vl-ņas
rokas, aizverot lūku, šķita daN
bojamics pašas par sevi, un kad/Vk
ņa atlieca ^ atpakaļ audumu, /plccj ,^
kaut kā neparasti palika savilkti \
lejup. Viņa ncsl^atljās Jdnl.V^iļ.a'
likās raudzījās- revolverī, kas b'*i
uz spilvena. Ne vārda netolkdm
viņa ilgi skatījās ieroci, tm vi
laiku Jānis vēroja viņu tlkkr» rlļx.
dams. Telpā šķita ienācis stind^lg! |
aukstums, un tikai tad, kad tr^i
strauji atrāva skatienu ierocb \:n
pagriezās "pret Jāni, pēk.^ņl žkjta
viss atdzīvojies. Viņas skatiens ie« ]
urbās Jāņa acīs. un tas, ko vlrk
teica, poruciku pārsteidza, jo viimai
maigumu no viņas viņš .šoreli'. vismazāk
bija gaidījis.
,.Kāpēc tu neturēii rokā revol/erl
kā parasts?" ^vina iautfna un tikkV
manāmā pārmetumā pašūpoja ^al»
vu. „Vai tu zini. dcas kuro reiz Jdl
var kāpt augšā?"
Viņš nodūra acis un, noniurni:-
nājis kaut ko nesaprotama, bclzoļ
paraustīja plecus, nepukstēdams; •
,.Vai nav vienalga?" . . .
„Tā?" šis vārdiņš no^:':a!^'"'n 'A
.skarbi un skali, kā salā t'-'hfi nobl;3
dzirdēts neviens cits sknnT.ii, i:ļi
Jānis sa^'āvās. It kā MS v'i'^ii \m
'ciens pēkšņi šeit būtu apgriezis vB'J
aēgārnl darījis dzīvas visa.s H''^5
un viņā nāšā vienā mirklī itm'^fil-nāiis
dzīvības domas un lātfis. ii
runātājas ^Sf^'^'" atgriezis v^^''^'' nrff^'i
^ās zīmes.'Viņš strauji sakustējils un
ātri teica:
..Piedod man. Elza! Es nekad neel-
Ivārtošu to, ko^ izdarīju vakan . . h
bet viņa pārtraukdama pacera vin
galvas abas rokas, pirkstiem mli'^'ļt
pussavllktlem, kā neziņā vai draudtl
vai" lūgties. .< <
„Nerunā, lūdzu, nerunfi,daudz
vārdu. Tas ko es tev gribēju teikt
bija taisni tas, ko natolcu: ja m
nāk, tev ierocim jābūt rokā/'
steidzīgi'sacīja.
„Kas noticis?" viņš apjēdza
patiesu briesmu tuvumu.
..Pagaidi, ļau] padomāt," vĪTia i ļ |
stāvēja pievērtām acīm. „E7,ers v-.
ir ledū. Ir jau plaisas, bet tas n^v
bīstamākas, kā šī mazā. Šaura aa.
Sagatavojies. Jā. Tev ir iaiet.
jāiet tūlīt. Es aizjaesī.šu slieces l!Q
ezermalai un vedgu. Tev jāu^mana^
nokļūstot vietās, kur Maltas, str<«'r
me tek zem ledus cauri ezeram ui
Alviek.stes grīvu. Tur lūdzu,
nles. Es tevi loti lūdzu," viņa,P;^
liecās pie viņa un skatījās
„Mums ta'iiu jādzīvo.",
„Kas noticies?" viņš paveras s;e
vietē ļauni. „Tu gribi, lai manīsi
nav".
(Turpinājums sekos)
turēt.
ta .ct. kad
es ņemu un 11as tik piesardzīgi atspiežam kāpnes,
ka ..uztraukumā piecēlās guļuvietā
nemāk m u t i
H e r b e r t s S i s
muii
Es
•kad
t'^ v i e n m ē r saku. Ko
nezina
..Iets M LI .ni s
stāvus un, savilcis muskuļus, drusku
nalieeies uz priekšu, nevarīgu skatienu
caidīja ceļam' lūku, bet sirds
trakoja šaubās, bažās un neziņā,
kas varētu nākamā brīdi notikt tm
Chronikō
Latviešu mākslas izstāde Au^^^^^^^^
gā, Maksimiliāna ielā 46 mf ^
turpināsies visu jūniju.
Iznākusi mēnešraksta ^ai^ļ J ļ ^ļ
burtnīca. Saturā M Cuibes, -.
Eglīša, A. Kaugara, I. ^^^^ gģ..
Jaunsudrabina, 0. Brasla. A - ^ ,
ziņa, A. Pūriņa, H. Plauža, J . ^^
šai B. Senkēvlčas, J. KresiiP-darbi.
Edvina Medņa rakstnieka atej'v
grāmatu -Gadu skrējiens iz-ļ^
Dārziņa apgāds Vestfales Hai^e.
Viktors Pūriņš izdevis ing- -
Elguta Radiotechniku ^^^|f„ geo»
pašmācībai (I daļa). Grāmatas
m 20.—.
&Wvi un gaida*!»",
Zīdi piek>*»
# ar p n ? ' X m uz arābu .va ' > ; Ž f £ u". tādu Jero
'''''SSm^as jau tagad a
»'*""^^Stu noliktavās, ara
r»a.' žīdi prasa • pilņi
5 SpAu^nakts starp tre
J un ceturtdienu.
m lavukftrt .pa'skaidrpjuži, k
ĪL Piekrīt pamieram, bet pi
£ S tad, ja Droilbas P
rvsi^tīt sai'antSt, ka žīdi tiesa
. jSlior» noteikumu. Iŗmti ie
S wVantl.!3m par ta ievēro
5% arabu domām, nebfl u ne
Tāpēc ari arabipā
m\ ka ?nb, .lai UN nosak
S^ešfe^kar» darbībai 12
bepai
.Droilbas padome sapulcēja^ Sed
B\ nec ar^bu atbildes saņeiHšatia
SeAc*J)!lllsi ilga, bet vēl OetUrtdt^
rīta neblļa vienošanās par tef
mliii pamiera uzsāldanai, un, chao
liekās kaujas Palestīnā turpinājās.
anBs Palestīnā notiek dažāda
vietās Arabl joprojām nav' ieņē
muii Jeruzalemes jaunpilsētu» ^^ķ
rec ceturtdienas rīta zinām, bombar
deja ar smagām bumbām. Vēl sva
risakas tomēr Izvērtušās Ieauj as Te
kvivas apkaimē. Irākieši ar ,tank
vipnihiini tuvoj&s jaunajai žīdu gal.
vinilfēlal no ziemeļiem. 'Jau otr
m viņi zlņola, ka ieņēmuši- kād.
i'ekceļa piestātni 6 km no' fela
vivas; Arābu lōģiona vienības, va
pje Latrunas sakautas žīd
^'ifn'bas, tuvojas Telavivai no aus
ļTdmietn. Šīs vieni^bas atrodoties a
^ km no Telavivas, bet ēģiptieš
;fļ sasniegusi vairākas vietas p-
;ļ dienvidos no žīdu galvaap
ilf .^^^^^ panāku
^•enindu sakari ar Zlemeļpalest-'
Konfiscēs visu
«jbēguJo mantu
^osiovakijā
^^f^^T.. Cechoslovakijā,
novērtē ST''?^''^ York T i .
l.^ esot ŠoČy ^^^^^s nobāl-
SifeSS'ijaJ^ konfiscēs
Object Description
| Rating | |
| Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, June 4, 1948 |
| Language | la |
| Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
| Publisher | McLaren Micropublishing |
| Date | 1948-06-04 |
| Type | text |
| Format | application/pdf |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| Identifier | Bavari480604 |
Description
| Title | 1948-06-04-04 |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| OCR text |
Vāi reālismā
atdzimšanā?
„Fonografs spēj labi re^s-trSt
ūdens piliena skaņu klusumā,
bet tas sniedz tikai mazu
troksnīti. Vienīgi dzejnieks
var piepildīt klusumu ar
ūdens pilienu".
Ozanfans.
Bridi, kad mākslas vēsturnieku
^ismografs reģistrējis pasaulē un
trimdā dažus šķietamus apakAstrā-vas
grūdienus rtifxiemisnlam resp. zi-ntou
mākslinieku tuvināšanos reālismam,
rodas jautājums — vai tiešām
palreiz noiiek neizbēgama ,»J^a-turāllsma
un antinaturailsma nostājas
viļņveidīga maiņa".
Reālismam piekarina daudz un
daifiduB efpltetus, kas mākslas drau-iram
vai nedraugam velti jāiemāGās,
lai, tofl lietojot, nojauktu pēdas pa-
Uesfbai. Ir dzirdēti — romantiskais,
eabļektīvals, imprcBionistlskais, latviskais,
didaktiskais. pslcholofeis-kals,
fotof^^rafiskais, konstruētais utt.
reālisms; Patiesības labad.tomor jāpiemin,
ka māksliniekam ir tikai divi
reali.smi: mākslinieciskais un tas,
kas'tnds nav.
Glezniecība, tāpat kā vi.^^s citās
mākslās, kaut ko izteikt var vlcniffl
l a b ā formā. Arī tad, ja neesi reālists!
Un kompozīcija nekad nevar
but jautra (kā to raksta A. Ģintors
Latvju Ziņu 11. numurā) vai bēdī?a.
bot ļļiin mākslinieciski laba un ,.bedīja"
nelabā nozīme. Katra laba
forma sakņojas pasaules kopējās
kultūras tradicijās.
Gars rosp. noskaņa, ko radījis
>:lezm.>tāja darbs, var ne.st nacionā-,
1as un citas pazīmes. Tāpēc, lai atļauts
rim,āt par heroisku, sentimentālu,
latvisku vaiļ citādu noskaņu,
bet ne — reāli-smu.
Ja visas pa.saulos lielo mākslinieku
kopēja pazīme, .piemēram, ir
vienlcāri^ība (ne jau diletantu nabadzīgā
vienkār.sība!). kāpēc lai : tā
būtu kādas atsovi.^ķas nācijas vai
virziena īpatnība ' mākslā? Japāņu,
ē^'ļipticsu. franču, latviešu un citu
tautu labākie mākslinieki ir lieli
(kaut arī noponulāri!) savā vienkār.
sība, un tikpat labi tas rodzaras pie
klasicisma, baroka, nalurāli.sma un
(ik.^-prc.^iior^isma. Savstar}")OJi līdzī-ijas
pazīmes, ir arī visu zemju dilc-
• tanliem un nevietā būtu ?^kirot vācisko
diletantismu „poc formas" no
latviskā.
Taisnība J. Šiliņam, ka „reāli.sma
saknes moderna, cilvēka apziņā ir
visai .stipras un dzīvīejas" resp. s'tiprs
un cl7;īvīi^.s(!) ir tas i 1 i u z i o n i s m a
pCilas, ar kuļ'u cīnās mākslinieki -jau
pirms Kristus laika. Un vai nu. pašapzinīgā
publika ir tā, kas cenšas
māl^'slinielvu pierunāt ict popu 1 āri 1 ā-ies
ceļu, vai arī zināmi talanti jūt
radoša spēka ti'ūkumu, kopā — pa-i,
jurums .cīņā par saviem ideāliem.
Ne vienmēr ,.gara dz.īves spēks" cikliski
virza .stilu maiņu, arī gara dzīves
n e s p ē k s piedalās šai norisē,
un to jo spil,i;ti redzam tagad pēclca-ļ'a
dzīvē un mākslās. /
Ja d/īvnieku astes,- Ica pētījumi
rāda, pilda 18 dažādas funkcijas, tad
ne mazais: to ir otai gleznotāja rokā.
Bez tam vēl, otai ir savas tieksmes
117. reālismu, vis^valrāk uz nemāksliniecisku
reālLsmu. Crleznotājam nav
viegli to savaldīt, par spīti tam, ka
viņš bieži ļoti labi apzinās savu uzdevumu
— catraLsīties no visa li^kā,
ko kārdinoši nes līdzi zināms reāli.
st i.s>lcs uzdevimis, piem., portreta
pašūt inā jums.
• Ir skumji noskatīties.: ar kādu slepenu
.prieku šādā, „reāJi.smā" iestidzis
gleznotājs šķirsta Matisa {Ma-ti.
ssc) iTlc/jiu reprodukciju maoi. Sirmais
[gleznotājs savos 56 dai'ba gados,
panācis spožu un brīvu rotaļāšanos
ar tīri glezniecisldem elementiem,
kam bieži tikai dekoratīva nozīme.
Tāda tīra aistētiska bauda
pat i e š ām lukss, kaut ari reizēm
ar zināmu tukšuma pieskaņu, kas
nekad nav manāma pie Van Goga
(Van Gogh), kurš .Lstenību tvēris dzi-āJv,.
traģiskāk. īsts gleznotājs ne-glezno
i\r lokālu krāsu, saka Van
Gogs.. Citiem vārdiem- — ne dabas
" p a t i e s ī b a , bet mākslas, patiesība ir
\'adītājs ideāls glezjiotājam, par
spīti visām reālisma tendencēm.
R0n I ist i to . reizēm n e v a r saprast,
. t^'s ir reālisnria mīnuss, .
Hcālisms vēsturē ir vienmēr māk-vSlinieku
apsveikts, kad tas opozicionāri
lauzjs manierismu vai šema-tismu
glezjiiecībā. Bet bīstami ātr
to vienmēr okupējuši dabas kopētāj
un šī pārpratuma dēļ ir iedragāta
tā cieņa un gods. Van Gogs. ^ kas
. oti cienīja naturālisma tēva Kurbē
(Courbet) mākslu, nekad neslīdēja
pa īstenības virspusi, bet meklēja un
atrada būtisko. Daba nav pamest
novārtā ne pie viena lielā krāsu
, meistara, lai cik tā arī tiktu deformēta..
T i k a i . reālistiem grūti -nebū
..dabiskiem", pie tam aizmirstot i
krāsu, ir.kompozīciju, ir.savu patiesību..
„Ar īsu un atturīgu 5t.as vilcienu
viņš pix)t no kāda zemnieku
gi-upas radīt savu melodiju, daudz
augstāku nekā reālais skatS; To viņš
V i d e v u d s K ļ ā v a
A i ; pasaule, ko Dievs relž Jaunu laida.
Ar sāpēm ielūkojies tum'sas bezgalībā!
Vai radies tu no Viņa ?kum'jā smaida?
No kādām nojautām Viņš tevi trīsot auda?
Vai tavu noslēpumu pais Viņš minot jauda?
Tad nācu es,-tik mazs. un tevi u z s k a t i^
Tu visa atvēries kā lielā ziedCļšanā,
Tu manī ienāci, kaut es to m.aanīju,
Tavs tulks es biju. balss im dzitsma tava,
Un manī atmirdzēja visa tavcl slava.
•.••'Ui /• i''
Tev pieder mūžība un maii šis īsais brīdis,.
Viens otram atsvaroS' tic mjaiļiv kmstojās.
Līdz galam tevi mīlējis: līdz! galam nīdis,
Vēl sāpēs pēdējās.. es klusi gavilēju: .• •
T u m a n i p i e p i 1 d i 'es , kaut tevi boja eju.
Latviešu kultūras archm Sao Paulā
LATVIJAS LĪDZSTRĀDNIEKA VĒSTULE NO BRAZĪLIJAS
Marta, beigas un maija sākumā še
atkal ieradās latvieši no Vācijas, šoreiz
gan tikai 33 cilvēki. Arī viŗius
pārveda uz Sao Paulo, un ar šejienes
tautiešu atbalstu tie visi jau novietojušies
darbā. Brazilijas latviešu palīdzības
komiteja jau senāk ir saslā-dljusi
un iesniegusi emigrācijas departamentam
pēdējā laikā no Eiropas
saņemtos Ieceļošanas pretendentu
pieteikumus, bet. iespaids ir
tāds, ka, lai gan Brazīlija ieceļn.ša-.
nu pa.stiDrinās, šiem sarakstiem var
arī nebūt pozitīva panākuma. I\^a7ā-
1^ais jau agrāk iesniegtie Latvi ^a^.
konsulāta, baptistu draudzes un Pa-līd/'
b'is krtmi^eias līdzī^^i s^M-^^-t'
kārtoj.^temiŗ.aāci:as jautājumu Vācijā
praktiski nav ievēroti, lai u^an pirms
sarakstu iesnlcf^Šanas tas tika anso-līts.
Tāpēc tautiešiem Vācijā ieteicams
nepaļauties tikai uz Palīd-'.ības.
komiteia.s iesniegtajiem . pieteiku-'
miem, bet pašiem arī interesēties par
sa vu i e sn i cgumu 1 i kt en i pi e . B r azi 1 i -
•'as misijām, kad tās ierodas nometnēs.
.Komitejas paredzētais pārtikas sūtījums
latviešiem Austriiā. arī • bija
jāatliek. Stāvoklis ir tāds, ka Bra-zili'as
valdība līdzīgus sūtījumus no-liogusi
un komitejai nav izdevies
panākt kādu izņēmumu.
Atkārtf^tl ^ānasvitro. ka v'K^nnns
var piedzīvot tie, kas^ iedomājās, ka
še tek piens un medus. Tas sakāms
īpaši tāpēc, ka .še saņemtas vēstules
arī no tiem latviešiem, kas devušies
darbā uz An.^^liju. nav ar turienes
apstākļiem anmierināti un taqad interesējas
par ieceļošanu Brazīlijā.
Uz to jāatbild, ka arī še visi jaun-itb.
raucēji nav anmierināti un.ar. to
ārēķinās visās zeniēs.
Liela nozīme, šķiet, var būt Bi'a-zilljas
latviešu palīd^ibas k'()mi}e;a.s
ēmiunam par latviešu kultūras arhīva
iekārtošanu. Tādā veidā šciio-nes
latvieši atsaucās un Vācijas tau-lešu
izteikto' ieroslnā''umu par latviešu
kultūras archīvu izveidošanu
īrpus Vācijas. Lai pasnkumana ra^tu
plaŠāla.i bazi, komiteja vienolas taiā
aicināt ari šejienes banti^tu
draudzes, kuru rīcībā ir telpas archīvu
mantu novietošanai. .Tr .jau
sastādīta ari archīva pārvalde un
nosprausta programma. Par tās
priekšsēdi darbosies pirms gada šo
atķraukušais inž. J. Rudzītis. viņa
palīsts māc. Ž. Lukašs, sd^retārs inž,
Kaspars un sknloi. A. Janaitis.
Bez' i[\m pārvaldē vēl ievēlēti J.
Veiss, 12. Sproģis, 0. Lezdkalns, M.
Zēģelnleks un A, Eichmanis. Archī^
va pasaldu adrese ir: Consulado da
Letonia Rua Llbero Bodaro
N 94—21i Sao Paulo, Brasli.
• Organizēšanās stadijā ir arī lai-viešu
cv., luterāniskās .draudzes Iz-vcldašana,
tāpat latviešu katoļu
draludzes . dlbinā.šana: un labdarības
bjedrības darbības atjaunošana.
Sao Paulo, maija beig'^s.
!• J. A b 01 i ņ š
Cr i r t 5 S a 1 n a i s I
S T Ā S T S
turpinājums):[
Radusies klusā noskaņa, pamazām
saban^?oj a viņa jūtas, un, nespēdams
vairs;atteikties, viņš .lēni ;pievērsa
lūpas viņas valgam. Elza pielēca kājās,
kā būtu apdraudēta dzīvība.
Šaurā: telpa ierobežoja kustību, bet
viņa atvilkās cik tāli varēdama. Acīs
bija asaras un lūpas drebēja. ^Tu
domāji — beidzot šis -bridis ir klat!.
Ak, Dievs. ..Kaut tu ātrāk tiktu
projām no šejienes. Kāpēc ši elles
mocība?" ''v
,,Pled6d'^ viņš tvērarpec"^
kas. bet viņa izbijusies aizrāva, to
aiz muguras.
„Laid mani lejā!" viņa čukstēja,
un. ceļot lūku,' vipš zināja, ka šoreiz
pazaudē]is savu ļaimi vēl: vairāk
kā tad. kad viņa pirmo reix b i ja
ai^zgājusi sašutusi un vīlusies. Kō
vairs līdzēja, ka tagad viņš sevi sodīja
bargākiem pārmetumiem? Ko
nozīmēja Vairs viņa- vēlējamās atvainoties
un lūgties? Sieviete bija
redzējusl. ka hodibInā 1 ā domu tuvl-ba
un saskaņa viņam bija .bijusi
vajadzīga tikai t ā d ē ļ , lai .• viltīgi,' pazagšu.?,
pārmestu laipu uz viņas jūtām.,
jā, varbūt, pat kaislībām.
Pirmo reizi savā vientuļnieka laikā,
Jānis ar bai 1 ēm un kaunu gaidīja,
ka šoreiz; ieradīsies māte. un vl-nain:
nekā - cita novarēs pateikt ka
mierinājumu. Vai arī nāks Elza un
sacīs: . ;.Es neesmu teikusi mātei t\e
vārda, bet darīšu visu, lai tev būtu
kur bē^t ņo šojienes."
Nu .viņš jutās kā sevi notiesājis
un.izn!clnājis uz visiem laikiem. Domas
brīžiem. kļUva kūtras, im zuda
navIsam, aistāiot aiz sevis tikai ne-
.skaidru pašnarmetumu mudžekli.
Telpas dēļu sienas šķita brīžam lēni
tuvojamies, un vinam gribē]as kliegt
\m nolādēt vientulības slogu. Tad
radās nepārvarama vēlēšanas' bēgt.
Populārajā Lcindonas Haidparkā ļ bet atmiņa pēkšņi ietrieca apziņā
angļu ^dzejnieki inescn iedzīvinājuši mQtes reiz teiktos vārdus: „Tu gribi
]3asakumu. kas nosaukts par brivī- ļ mirt mums jau tikai ar savu aizbēg-me-aiz-ko
nu viņam teikt. Tai bik
viņai. Tikai viņa tā nolika k : ^ . i^
Tikai viņas kāpienk, augšup b-TS"
kluss un nedzirdams. '
Lūka^ segums sakustējās
acumirkli aizmirsis v savu'
mu, nometās ceļos
Dzūfnieki Mdidūarkā
bas ilitcr'U'o klubu. Sai klubā" zem
brīvām debesīm vairāki dzejnieki un
dze iniece.s parka apmeklētājiem lasījuši,
vecāko un jaunāko autoru un
arī, paši savus nonietnus un humo-sanu."
un izmisis, novnr^^c; vmš
tās segās,
migt.
velti mēiinādams
4.
ristiskus darbus. Kaut arī tā nebijusi'
kāda īpaša literāra sabiedrība,
jo ļaudis nākuši nākuši^ un gājuš'
taču klausītāju netrūcis,
J . V.
aujzšā
Klētī bi.ia melna tumsa. Kaut kur,
brīžam bija i' jūtama kāda
vieda. nervoza kustība, bet'ta.-biia,
tik; netverama,; ka Elzai. šķita tās t i -
kai iedomas, kas radušās:paŠas pārspriedumu
secībā: Vina bija atsnle-.
dusies pret aroda • malu un ar varu
mēģināja sakārtot domas, bet tās at-t
i c ā s • k 1 aūsīt. - Viss šklta pārvērtleS;
vēl gribēju ļ. tēlos un ainās.. kas kā dzīvas ku.stēsis
ņemas ar iās šniā necaurredzamā tumsā, lido-
Ak,, uz iot taiā un nesaķarī.fīi izneldot viņas
Kad mēs au- ļ oriekšā šlcietamī hesakarīgas, bčt, arvien
tā. lai modinātu.nežēlīgas šau-aup,
am, tad tā ne- ļ l)a*^. T' i r n^Hqiric: viņas vīrs. gaišs un
teicu: ..Meita . nav | ^maidigs..: pēkšņi kāds nosvieda vē-
•tulī. kuras . toikuml vienā mirklī
Kā , tad! Bot skalies tagad: ļ atkārtojās atnvnā. Tad tur noliecis
I^anrocjicnes skuķis uzcirtis to jauh- galvu drūms stāvēja Jānis, sevi nici-lc:
kll?
so, kamCr
pag, ko (\-
. .Jā, un tā
tā uz reiz
re i/.? Nu, skaties i i i :!
gām . . .• •
—, Jā. Ivad nv'
bi;a. Es . toreiz
p:ita^;'a. ko vo\\\ var turēl."
m j a c s kleitu, pleci pliki \<\ zc- nādams un sev spītēdams. „Vinš
ble];sL.^'i, un to šlāgeri vien dzied: tevi grib iokarot." smējās kaut kas
.,Kad lietus līst. tad līst arvien" . . . ^irdī. bet tūdaļ nozibēia neskaidras
Jā. kad līst. tad līst. Bet ko es kara ^in§s un, nezaudēaams sevis
gribē,u teikt? Ak tā, kad tu zinātu. n' c i n ā t ā T f smīnu, tur bezbēdīgs ku-ivo
es vakar pie plīts redzēju! Dcde.-^-1 sl'~^Hs Jānis, smiedams par nāvi.
Lietuvieši Brozilijā
Pēc Brazilijas lietuviešu laikraksta
„2inios" Informācijas, kurš .iznāk
kopš pagājušā gada Sao Paulā, starp
Pirmo un Otru pasaules karu Bra-zilijā
oficiāli ieceļojuši 42 500 lietu-leši.
.Reģistrācija tomēr neesot bijusi
pilnīga, jo šinī. ciparā neesot
ietverti tie, kas iebraukuši caur. Re-sifes
un Portualegres ostu, kā ari
ieradušies caur Parag\'aju, Bolīviju
utt. Atskiutot cittautiešus, īsto lietuviešu
vSkaits; kas Brazīlijā ieceļojuši
minētajā laikā, esot ap 35 000. Tā
kā tiem priekšā bijuši agrāku laiku
lietuviešu ieceļotāji un minētajicm
35 000 esot \ tagad pieskaitāmi ap
20 000 Brazīlijā dzimuši bērni, tad
lietuviešu skaits tur tagad esnt vismaz
60 000. Tie esot apmetušies pa
visu Dienvidbraziliju, kur tiem esot
arī savas kolonijas.
Sao Paulā, Riodežaneirā uc lietuvi
ošiem esot arī savi kori, organizācijas,
bibliotēkas, .slvautu oulcini utt.
P;xšlaik viņi organizēļot arī lietuviešu
skolas, jo Brazīlijas likumi atļaujot
mācīt-bērnus. kas vecāki par
10 gadiem, svešās valodās, la vi-^n
vin: jau mākot braziliski las't un
rakstīt. •
tieae cepa. Tik nc/.in.
^stēja un sprēgāja.
co cepa. Čurk-man
ar • uzrok
am seju: „Jā, ko
sparkS|tēia. tāds sālīts slapjums bija.
Kā no: gaļas vai liellopu aknām.
,1.
Elza satvēra
tad?"
^ Nē. domu trūka. Un bija kaut kas
nozudis. Viņa ilgi nesaprata un
•Tad jau no aknām. Viens vakar, pēkšņi kāda. nezin kur radusies, at-pa
noļuoini staigāja. Izskatījās aku- ziņa pārsteidza tik ļoti, ka viņa sar
ā t ' t ā , ka grib aknas pārdot. kumā aiz kauna nodrebēja, bet tad
Ko? Vai no tiesas varēja redzēt? namazām sāka atzīt tās neatvairāmo
— Skaidrs! Kad jau Dcdestiene patiesīgumu: ..Ko es iesākšu ar sevi
cepj aknas, tad jau kur pirkusi pēc tam. kad Jānis aizies?" Pēdējās
būs. Kāpēc tad viņš staigāja? nedēļās vina bija It kā garīgi saau-
Varbūt viņš pie tā šofera, kas gusi ar viņu. Un viņa jūtas . taēu
ar to zr ļo mazo autiņu pie tās ve- nebiia viltus. Un tad —. t ā s taēu bl-šcrlencs
meitas brauc kārtis likt. ja tās pašas asinis, kas ritēja Valdi.
Kārtis likt? Bet mums jau tepat Tas pats siltums bija viņa rokai, un
labs- kāršu licējs esot. Maktīgi tikpat uzticīga sirds. Un ja nu reiz
lieki^l Un pareizi. Visu kā uz sau- tomēr raitos pārliecība, ka Valža
as., Cimnvoršvclscnei pazudis tcr- vairs patiesi n a v . . . Jā, vai tad es
mometrs. ^ī pie šā. Un .^is i z l i e k ' - ' ticu valrs,r ka vlnš i r ? . . . Protams,
termometram vajagot būt puķu po- viņa nav, bet kas man to pierādīs?
dā'. Iot mājā. Un . . . Kas pasacīs — es pats redzēju, ka
Nu, un*^ • ļvina vairs n a v . . . Man jau viņš tā
viens
i? Ķīselrno raburbarlem grl-ļ sirdi, ka mēs te paliekam visi trīs
ar. labām domām par viņu,"' viņa
īsās.
ir veicis ar izteik.smes pārākumu un
izcilu noblesi" (Ozanfans par Jāzepu
Grosvaldu).
Laikmetos; laika posmos, kad
mums pietrūkst šis savas melodijas,
mēs jūtam tieksmi uz reālismu. Tagadnes
eklektisms ir noteikta nespēka
izpausme mākslā, nevietā domāt
par reālisma, atdzimšanu. Par soīti
]:)retrunām im vājumam, naturālisma
noliegšana vēl aizvien ir k-'^pōis
mērķis un tikums visu zeniju m.āk-sl
i niekiem.
. Un rokā! Puikas izņēmuši dzīv- kā tā paliks un arī Jurītim
sudrabu un to restīti iesprauduši pu- ..Nē. vina saslējās, juzdama, ka
ķu podā. nekad netiks galā ar šo jautājumu.
—; Vai. cik šausmīgi . . . ,.Un..,. Jfmim ir Jāiet projām .šo-
— Ņu. ka šausmīgi. Jā. KTD es gri- vakar, tūdaļ, lai tas maksātu, ko
bējii teikt? Vai tu nezini, kur pārdod | maksādams. Viņam jāaiziet drāšu
stērke
iDŌjU:'uzvārīt^
-p Tad sit pie tiem. kam paciņas ļ apņēmīgi sāka tumsā taustīt
no Zviedrijas nāk. Tur jau esot-stēr-| pieslejamās kāpnes,
ķele ar' iekšā. Aizej pie Dupurienes.
— Nez' ko viņa ņem? • ' • ^•
— Ko nu ņem? Ko dod — to ņem. ļ Lejā kaut kas icgrabējās, legra-
Vai tad ti'em. kam paciņas pienāk, ko bējās tik klusi, kā dažreiz moc3klIgi
vajaga Viņiem jau tā laime, ka ra- nevarīgi mēdza iegurkstēties kl'^ts
di .1 . . ,Pasi neka^, bet radi. Sūta spāres, stipram vējam spiežoties
pa kanālu šurp. jumtā. Jānis sastinga uzmanībā,
— Butu man laika, es ar' sameklē- bet vina roka nesniedzās' pēc na-tu
radus. Pirms desmit gadiem sa- eāna, kā, drošības labad, bija le-picsamies
un tagad neraksta. rasts šeit slēpjoties, nekad nezinot,.
— Par,ko tad salocāties? kas varētu būt nācējs. Tagad vlnš
— Prasa, par ko. Izlaida par mani ļ skaidri dzirdēja kādu uz aroda ma-iik
lielaS; baumas, ka
. |
Tags
Comments
Post a Comment for 1948-06-04-04
