1948-08-24-05 |
Previous | 5 of 6 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
LATVIJA, 1948,
.ii." ..•
p i bija lāga iant;..
teltds, bruņu pj:^" sfc:
'nienta stabus, d ' P^"' •
>r kurām bt'''':^*,,
Mas starp dzelcm '
N m tālāk vSt"-^,
ķtiem. Reiz biju t ^ ' ' «*J
•iā veikalā noi L f ' ^
• ziemsvētki iV^^'nes-
Jau bija sagādāt
V dzeramā. Būda U
pie Rūgtā
bundžām, bij^pn;:"^,:/^-
^ules dēl ap kaki,, v • '"^9».
fa lakats, vis V a f / ' ' -
[vel no dzimtenes T?'^'-
knibinās Die kal-, J"*"'
bekā, tikai lakata I uz mugurpusi. Pē^°'V"" |s atkal, šauju roku •
[-nogrābju-ļiiC., .t"' b l u jau atraisījis im h^"'
^turokā^ArJellS
ļ vasa manta bija
lirāk vēroju šos fella*,..
tie , atgādiPāja ma s ^ ; ,f
kpat pelēki, nabagi , n ."
Tikpat spītīgi,.bet^',a;j
(«m varēja satikt ^\J't
Machi bija, daudz nk
b nestrādāja, vairāk i ^f
I Vistrūcīgākai iztikai. RJ"
^ \ redzam, stāv viens m
.mis un drūmi raugās tšij.
tes uzsitām viņam uz pleo'
"lais puiika, ko skumsti'
; uzvelc!" Bet šis atnird/V
Jsmigi,_ ka mēs atsprā«ā„
no cuskas., Man liekās pat
nozibēja viņam rokā. bra-jaucās:
-1
:i€, tas-jau ir beduīns!"
eduīni,, tie bija pavisam cita
ŗizēim; kalpoja pie angļiem sar-
Beduīns ir tikpat noskrandis
[īrs, .bet sargies apieties ar
h ar vienkāršu fellachu. .Sar-it
nicinoši paskatīties. Vinl
ļiēša. aristokrāts un katra kus-ļrāda,.
ka plaisa starp bedui-feliachuVir
vēl daudz lielāka
larp balto un arābu.
^ varējām -pieteļktles darbo3
is. nometnes. Tā kā gūstek-
^0,. kā saka, „pie visa gala-li
lai viņiem nebūtu pārm?ri«
ļekšrocība.s samērā. ar civila'
pjiem, izpeļņa bija nolikta
zema.. Tomēr,, visi strādāja
[ tā ..paša, garā laika dēl. Mes.
I gan vairāk nodzīvojām mā-
[vējam sardzēs, vai ari grie-
I koka visādas blēņas, - jo
H^ši, tur koka šķīvji, papir-r'lelles.
Kalām arī visādu3
^is niek'US ^no aluminiia liiž-
In tur atkal Druvājs bijalie-keistars.
— Kādu laiku urķi
gredzenus, te ievērojām,
tvājs jau sen taiisa cigarešu
ļ kurām pavisam cita noie-kamēr
pārskolojāmies uz ci-kārbām
— Druvājs jau sen
derdozes. Kad arī mums ir
toties, - Druvājs jau mon-i
tādas'škiltaviņas, ka p^e^5
s. Pelnījām gluži labi,
5 mēs izdevām ari zAirnai
foneša vēstnesis". , Kas bi^a
rs, to viegli uzminēt. - i^^'
lēia arī tuksnesī. ^
aud^nātās smilšu vētras
&az tik briesmīgas, ja
rietni notina galvu arJ
ļi palīda zem trim s *
f šīs vētras reti k_ad v.la>.
tr divām trim dienam,
rrītu saņēmām no JoJ
L . , on.fnic: nanacis mu-"
^ - \ -
1 "
iņu, ka sūtnis panācis
ļarui. Pēc dažām „
. kuģī, kas caur GrbrJ
anšu mūs atveda t^J^ ^
'Tur iAlīdām^,.Mum,^„j
iVāczemē^ nebija n
ļe-ēzeļdzinēji ataidam-ku
zonu un tagad pa"
h: cirst/vācu mežus.
" Cīle
«TIAGO ... K
kumus Londonas ^]^fl
•'i
iii
m.
Mi
I
i
m
i
I
I
I
m
•
f
i
i
i :
te
i :
t
i
H H p ē c sauksies viesi
ra^*^ Otrajā .lacensiba ^^.^^jij A*-
^ m x , vienību 5-1! i« ^>
ei?i. un PaS"'^,/„'o P«'-'V^
s atrodas 3U '''VņriēnU' "asStf
iņS dosies f ..gTistvlrf" ,V
zdosies noor_gan. e a^ie». •
i
i
m
i
VOLDEMĀRA DĀRZklfiKA ZĪMĒJUMI
Manas bikses tēvu-tēvu,
Nebaidās nekāda vēja.
Daina
jVIiisu ciemā godam vistuvāk bija
piekāpis Kazis Šaukūns — tas pats,
Kuram bija tik garas ūsas, ka tās
varēja aptīt ap ausīm, knŗš baznīcas
gvētkos nesa' baldachinu, lepojās ar
savu āb ol ai n o ēr zel i u n p ē r n a r s k a i -
dām apjūma - piedarbu un kūti. .Neviens
nevarēja noliegt, ka viņam nebūtu
veicies. Jau trīs gadus viņš
^)ija mūsu ciema vecākā amatā, un,
tā kā tas bija vīrs ar prātu, tad šoruden
viss pagasts taisījās viņu vēlēt
par pagasta vecāko. Sevišķi par viņu
stāvēja Užimčines un Sasnausku
ciemi, kuļ'iem divus mēnešus atpakaļ
apriņķa priekšnieks bija uzbāzis pa
trīs simti soda naudas par lielceļa
bedrēm. Tāpēc valdības kungi raudzījās
uz Saukūnu mazliet.greizi un
aizvien lielīja Burkinišķu Trinku,
rezerves seržantu, lielu balamuti, kuram
bija īsti pa .spēkam cauru nakti
dirnēt pie alus muciņas.
Pagasta vecāko • vēlēja piektdien
pēc Visu Svēto dienas. Jau iepriekšējā
vakarā Kazis paukūns palūdza
puisi Moteju, lai viņu glīti apcērp —
ne vien matus, bet arī ūsu smailos
galiņus, Vēlreiz pārdomājis, kā uz.-
runās tautu pēc ievēlē.šanas, viņš izņēma
no lādes kakla saiti ar zaļajām
bitītēm ūn nolika uz stūra
plauktiņa, lai no r ī t a nepiemirstos
uzsiet, un uzģērba jauno, tikko pašūto
uzvalku. To bija darinājusi
Grebļa Magde, vecā un pakurlā meita,
bet tik nadzīga, ka drēbes gabals,
kas i'/..£iājis caur viņas rokām, nevilks
ne padusē, nedz arī citur, ne
arī krunko.sies vai kuļāsies kā maiss,
. Tikai šoreiz viņa nebija īsti notrāpījusi
bikses: Saukūņs gan vilka tās
aui^šup, cik vien.tālu varēdams, bet
kā nekā, tā nekā — ķērās aiz papo-ž'em,
kuļājās kā .sievas brunču stērbeles,
un dariinu,»ko zini. Viņš eietās
— cietās, šņaukājās —- šņaukājās ar
tām biksēm, beidzot noteica pie sevis:
,,Sieva pēc vakariņām nogriezīs
. . . Ko es: te tagad knibināšos."
Sieva līdz pat vakariņu laikam
• šaudījās apkārt, skraidīja, virtuvē
: šķindināja podus un rājās ūz kalponi
Teklu par to, ka t ā nebija nomazgājusi
karotes un priekšnamā kaut kur
nobāzusi slotu.
Pēc vakariņām Saukūns uzrunāja
sievu:„Paklau, Onut , . -
„Klauso3 jau, klausos," sieva atcirta
tādā balsī, kas nesolīja nekā
laba un norija pēdējo grību, uzkožot
virsū vārītu kaliupeli.
„Nujā. sacīt, vai tu man nenogrieztu
bikšu galus . . . Tā, kādu divu
pirkstu platumā . . ."
Viņa piecēlās, ar plašu vēzienu
pārmeta krustu* un piedurknē noslaucīja
taukainās lūpas. Tad viņa
nostājās istabas vidū, iesprieda rokas
..sānos— gara auguma, veselīgi sarkana
un plecīga, un sāka bērt kā no
> grāmatas:
.,Ak, tad tik vien man prātā, kā
t?is tavas bikses? Vai nedzirdi, ka
bērns brēc . . . Kas kausēs zosu tau-
9
Ja kāds slīkst 30 metru attālumā
no krasta, tad nav nekāda prāta v i -
i:iam pasviest 25 m garu virvi.
ASV ārlietu vicemin. R. Lovets
Kas gan iedrošināsies stāties pre-wm
dārdošajam vilcienam? — Mazais
puķītes, kas aug starp dzelzceļa
sliedēm!
Erichs Kestners.
Ir nejauki tikai tad pamanīt, ka
^^'iv draugu, kad draugi tiešām vajadzīgi,
Plutarchs
^ AI; dzīvokli .var nogalināt cilvēku
''^'M kā ar cirvi.
' ^ . Helnrichs Cille
Z^^ns par vīru kļūst tad, kad viņš
;^^;rs neiet taisni cauri ūdens peļķei,
^•^^ apiet tai apkārt.
Our Life"
, ^^js spējat vienā sekimdes septīt-
^'^ ī^ūtīt zii;ias apkārt visai pasau-
, J . Dot paiet gadi, kamēr kāda ideja
^-^Picžas caur puscentimetru biezo
•^^^vaskausu.
„ O u r Life"
, Kad Musolini varas laikā kāds
su-mo itāļu dzejnieku un la-
'•^f'^ satiriķi Trilusu darīt ,.kaut ko'
i^'i-^isma labā, pēdējais atbildēja
••^s jau daru daudz: es klusēju."
AnUnAs Vaičulaitis (Antanas
Vaičiulaitis), lietuvlskā neoklasi-cisma
pārstāvis, augstas kultūras
stilists. dz. 1906, g. VUkavišķu ap.
kalmē. Beidzis Kaunas Vitauta
Dižā universitāti, papildinājies
Francija, Daudzu periodisku izdevumu
redaktors, strādājis arī
diplomātiskā dienestā un par mācības
speķu dažādās augstskolās.
Kopš 1940. g. dzīvo ZASV, kur
lasa par literatūru Skramtonas
universitātē. Pirmie darbi iespiesti
1926. g. Grāmatas: Vakars
sarga mājiņā, Dienvidus ciema
krogā_, Sūnotā būdiņa, Mūsu mazā
masa, Purva ceļš, romāns Valentīna
(tulkots arī latviski), ceļojumu
apraksti No Slrakūzām līdz
ziemeļbriedim, bez tam daud'z
teorētisku rakstu, arī angļu uii
spāņu valodās. Daudz tulkojis.
Vairākkārt viesojies Latvijā, art
1938^ g. rakstnieku dienās. Ŗcz
minēta romāna latviešu lasītājiem
pazīstams arī ar vairākām novelēm.
Trimdas laikā tulkotas noveles
Divas māsas un Kad ābeles
ziedēja.
kus? Kas notīs diegus? Rožu- kroņa
sāpīga .daļa vēl nenoskaitīta . . ."
„Skailīdama varētu atvīlēt . . ."'
„Fui, un tu domā, ka Dieviņš ķē-pāsies
ar tādu lūgšanu . . ." ' ''
Viņa aizcirta durvis un tūliņ jau
virtuvē klupa Teklai seglos. ' ļ
Pēc^krietnas stundas, kad kalponei
nosēdās pie krāsns, Šaukūns vispirms
nokrekšķinājās, lai būtu gludāka
runāšana, un tad sacīja:
„Tekliņ . . . ņujā . . ."
Un izklāstīja visu savu vajadzību.
Kalpone, pat galvu nepacēlusi, nošņāca:
.
„Vai tad jils neredzat, ka es
adu . . . Dieviņ,.Dieviņ, tam nabaga
cilvēkam novilktu deviņas ādas. jļ
varētu - ; . Neļauj ne elpu atvilkt..;;
Galīgi nodzīs no kājām . . ."
Saukūns tikai iebāza degunu laikrakstā:
rauj viņas deviņš tās ņaudu-
Tā viņš visu vakaru iasīja, kamēr
viņa Gnute iesnaudās, bet Tekla aizgāja
uz klēti gulēt. Pirms .gulēt iešanas
viņš vēlreiz uzvilka bikses, izstaigājās
krustām un šķērsām, beidzot,
atkal tās novilcis, pats nogrieza
divu pirkstu platuma tiesu un atšuva
tik glīti, ka pati Grebļa Magde nebūtu
labāk varējusi.
• Gtrā rītā." gaismai austot.. Kazis
Šaukūns tieši pāri laukiem devās uz
miestiņu. Kad viņš bija nonācis pie
Vengrines ezeriņa, tālu, aiz bieza
miglas aizkara, lēca saule. Dūmakas
pamazām izklīda, .savēlas mazos,
mīkstos mākonīšos, un slīpi stari ie-dzirkstīja
salnas pārklātajās pļavās
un ēku jumtos. No šiem stariem, no
baltās salnas pašam Saukūnam kļuva
gaiši un saulaini ap sirdi. Viņš
spēra lielus soļus, ar spieķi dauzīja
velēnas un tik strauji vilka .pīpes;
dūmus, ka čirkstēja vien. Veiklļi
viņš pārlēca grāvim un tika uz lielceļa,
ku^a grubuļus jau bija saārdījuši
riteņi un zircu pakavi. Citādi
lielceļš bija pavisam klajš, tikai šepat
Padribinska ganu puika dzina
veselu baru aitu un kvieco.šu, šņukurus
izcēlušu cūku, kas linaitē negribēja
rimties un tā vien taisījās
skriet kaut kur tālāk.
Kad Saukūns pienāca pie ganāmpulka,
puika aizlīda aiz vītola un.
pabāzis degunu gar stumbru, . ic-sprau.
slojās: „Hi—hi—hi . . ."
Deguns nozuda aiz koka. Bet no
uz ilgu laiku. Pēc mirkļa tas atkal
parādījās un iegrudzinājās.
„Ko viņš tiu' irgājas?" Saukūns
sev jautāja un pavērās visapkārt,
vai. neieraudzīs kaut ko jocīgu. I
Nekur nekā nebija. Bet viņam
kļuva tā kā neomulīgi, tā kā nelāgi
ŠĪS grudzināšanas un tā deguna dēļ,
kas jau trešo reizi pavīdēja gar vītolu.
,„Koitu tur zvaigā? Vai neklusēsi?'*
viriš beidzot nenocietās un sāka rāties.
:„Hi—hi--hi . . ." ganam atkal paspruka.
„Es tev . . ." Saukūns jau paspēra
soli Ipret grāvi uz zēna pusi.
, „Va'ļ, onkulīt, šitādi stilbi . . pulka
atkal iespurdza un, saņēmis rokās
ijteiVies, aizdipināja pie cūkām.
.Saukūns paraudzījās uz savām
biksēm, un sirds viņam vai pamira:
pui staru bija nogriezti'. Rēgojas vilnas
zeķes, par labu sprīža tie.su balo
apakšbikses. Steigšus viņš parāva
vienu staru, uz leju, tad otru, bet ko
nu — par isu, un diezgan. Un tik
muļķīgi, ka kaut vai lien zemē iekšā.
Bija pats pēdējais laiks kaut kur
iesprukt, jo gar. cienrta kapsētiņu jau^
parādījās pāris braucēju. Nedod Dle-'
viiļi, ja ieraudzītu — tad drīz vien
visa draudze gvelztu par Saukūna
biksēm 1
Nekavēdamies ne mirkli, v i n š p l e -
;Spieda soli un jau atradās Silsodžū
birzīiē. Tikko viņš paguva aizlīst aiz
plū.šu koka, kad uz lielceļa iespraus-jojās
zirgi. Tas bija Viktors Kaltelis
no Teibeviem, ar veselu vezumu la-
-bibajs un sievu. Kaltelis bija liels jokupēteris
un stāstītājs. ,.Ja krusttēvs
būtu mani ieraudzīji.s, tad triju jūdžu
Hapkalmē par to čivinātu visi
zvirbuli," Saukūns nosprieda, tupē-'
dams aiz krūma un gudrodams, kā
izkulties no šī negadiļuma. Cilpot uz
miestiņu ar tādām biksēm nav ko
domāt. Trinka paņems uz grauda tā,
ka fie vien netiks par pagasta ve-ŗāķo,
bet žīdu puikas veselu pusgadu
rādīs pirkstiem. ,
Bet te caur zariem iemirdzējās
saulīte,, atgādinādama, ka laiks steidzas,
loti steidzas.
I „Ak, debess — vē-lē-^
ļa'nas taču ap des-.:
mītiem!" Saukūns
uzrāvāp un pielēca
no pakrūmes.
,iCik vien jitri var
uz mājām .un . uz-ut
citas bikses,"'
„Purslas tādi, viņu dēļ vēl pagaisis
pagastveča amats!"
Diegdams pa ai'uniiem, pa kartupelāju,
vingri lēkdams pār grāvjiem,
viņš visu laiku lauzīja galvu:
„Nu, ko tu teiksi, brālīti balto!
Liekas, nogriezu cik vajadzīgs —
tikko pāri pirkstu platumu, bet te
jau- nošņāpts par veselas' plaukstas
tiesu! Ko nu —- ne jau plaukstas
tiesa vien!"
.Pametis skatu uz stilbiem, viņš
spļāva caur savām biezajām ūsām
un visu laiku sirdījās, pats nezinādams,
uz ko: vai uz sievu, vai uz
Teklu, vai uz' ganiņu, kas tur aiz
vītola grudzināja . . . Varbūt, ka uz
saulītes, kuva.nobālusi no vēsā rudens
gaisa, tik strauii kāpa auj^sup
un, liekas, uz katra soļa ai.uādināja:;
Žiglāk, žiglāk! Tūliņ būs desmit
. .
„Paldies Dievam," Saukūns uzelpoja,
ieraudzījis savas skaidām apjumtās
ēkas.
Pagalmā viņš nostrostoja suni. kas
satrūcies ierējās. Skaji cirzda:ns
durvis, viņš iegāja kambarītī, kur
karājās , svētdienas drēbes. Aiz sienas
viņš izdzirda jautras klaigas. Tur
smējās sieva un Tekla — tik skaļi
un nevaldāmi, ka Saukūnam pat elpa
aizrāvās.
„ZirgTDsies viņas man tur . . . Bet
ja kaut kas jāpadara, tad vis nevar
pielūgt," viņš norūca un jau grasījās,
iet pie durvīm, sabrāzt abus
meitiešus.
Bet tai mirklī troksnis aiz siena.s
noklusa, un Saukūniene stāstīja, reizi
pa reizei iespurgdamās:
„ T ā ir, sirsniņ. no rīta piecelta un
.skatos uz tām biksēm. Skatos — kā
lai to Kaziti nepažēlo. Vai nu nevarēju
to izdarīt arī vakar? -Sēdos klāt
Kļūdījies
Kād-s vecāks flotes vii'snieks. ka_s
kalpoja administratīvajā nodaļā,
stingri raudzījās, lai ievēro viņa. pakāpi.
Kādu dienu, viņa darba istabā
ienāca jauns virs, kas tikko bija demobilizēts.
„M£ins kungs, vai es vaidētu iegūt
skaidi-ību par saviem papīriem'?"
Floi:es virsnieks viņam uzbļāva:
, K o šeit sauc par kungu. Sauciet
mani par kapteini, jaunais cilvēk!"
Nepakustinot ne vaibsta, otrs atŗ
bildēja: „Nesakiet man .jaunais cilvēk',
bet sauciet mani par pulkvedi!"
viņš nosprieda un jau
pagriezās uz lielceļa
pusi.
Tikpat ātri viņš
metās a t p a k a ļ . Viņam
pretī, l a b u ga-b
a l i ņ b atstatuv iāja
pats ITrinka, ic.^Drie-dis
roku sānos, ualvu.
atf^āzis. un viņa zā-b'.
iki .^aulē laislHās
ķā /kādi lāktuj'i. Ticis'
līdz bir/.īloi. viņš
1 ūpām u-zšmiukstinā-ļja
savam bērim, uzšāva
tam ar niedrīti
un ai'zāja tik p a š a p z
i n ī g i , it kā jau
spiostui zem rakstiem
pagastā vecākā zīmogu.
Ta'iad Saukūns. piesardzīgi pašķīris
zarus, pārskatīja lielceļu. Nebija
neviena. Tikai ž a g a t a klaigādama
aizlicļojai gaļ-ām. un aizļipatoja zaķis,
īso ļipiņu augšup mētādam.s.
„Nu| pa.stcidzies, brāl," norūca
Saukūns un spēcīgi spēra spieķi uz
ccjļa', Tagad jau laidī.sies uz māju,
kp kājas nes.
Viņš jau gribēja līst no Silsodžu
birzītes k l a j ā laukā, kad ieraudzīja:
'soļojam veselu b a r u Užimčines vīru.-
Mierlīgi tērzēdami, .pūzdami pīpju,
dūmus, viņi gāja v ē l ē t paga.sta ve-cākoL
Saukūnam tā sažņaudzās sirds,
ka i pat asaras iestrēdza rīklē, kad
vin.š^ ieraudzīja šo pelēksvārču baru.:
kas nīgasta mājā visi kā viens stās
par v i ņ u . ,.Bet ja nu neaizspēšu?"
uznāca, šaubas, un viņš jau tā kā
grasījās uzsaukt kādam no bara un
apmainīties biksēm. Bet tad viņam
no šādas domas pārskrēja šermuļi
p ā r kauliem: kas to var zināt, var-būt,
\US1 pic t ā d aR i z d e v ī b a s , š ie
.sāk zvanīt pa visu pasauli: ,.Tad nu,
vīri. vēlēsim par paga.sta vocāko to
isbik.^i ^aukūnu." Un. lai Dievs ne-rl
,ia .'ādas valodas padzirdētu
,Tri!^.kh va: a/iriņķa priok.snir-ks, tad
ardievu i VJKU, i pagastveča sēdeklis,
i ' prātī'::njām sarunām ar .saim-ii'iokiom
kancelojā.
Tad vēl aizdārdēja garām Tuimoču
tantiņa ar zosīm, kas, kaklus pastie-i^
ušas. nevarēja vien beigt izbrīnīties,
kāpēc gan viņas vadā kā kādas
lielmātes. Tai nopakaļ Bēdžu krust-t
ē \ s ar krustmāti dzina vepri, kam
viiVe bija ap.šicta ap kāju un kas
urkšķēja vienā cŗabalā. rakņājās pa
katru ceļa granibu un ne par ko nebija
dabūjams ātrāk uz priekšu.
Bcidzcit Stooka pusmeita ar Ališau^-
ka puisi. saķēru:^ies rokās un sabāzusi
snīpjus kopā (kaut viņus jupis
parāļvislV aizslāja, tikko kājas vilkdami.
Va:"būt. ka jau ;:'';3 pie mācītāja
irādities. ka tādicir. atstieptiem
rolDiem. tā pielipu>i viens otram....
Viņus ieraugot, Saukūnā iesvēla
tāds niknums, ka viņš sa=^lietām
' ū s ā m , ' kā meža K U UIS
, i u'JKu -un n o š ķ e n d ē j a s:
aizjoza pār
divu .pirkstu pļatū-iespiedzās
kalpone.
,.Man tas pats. krustmāmiņ
Paveru acis un saku pati sev:' gatavā
govs. vai tad tev nu tik grūt
tikt ar tām biksēm galā? Izlēcu no
gultas un — šņikt-šņakt . . ."
,.Ha—ba—ha . . ."
• Abas atkal atsāka savas smieklu
klaigas, bet šoreiz jau tik neaprakstāmi
un skaļi, ka Saukūns pat nepamanīja,
kā viņš bezgala nikns, atradās
saimes istabas vidū, kur Tek-a
tina iiz tītavām dziju, bet sieva
stāvos kārtoja nītis. Aba$ vai plīsa
10 lielas ja-'atrības — piesarkušas,
īsaru pilnām acīm.
„Vārnas tādas!" viņš ierēcās, .v-a-/
•en: iespried ies istabas vidū un tik
sirdīgs, ka nejaudāja ii^teikt ne vār-i
a viiirāk: tā vien likās, ka metīsies
virsū un sašķaidīs kā podus.
Abas tīri vai sastinga. Sen viņas
iebija redzējušas Saukimu tik varc-.
nu, tik ^neganti šņācošu. Tur vii,\š
stāvēja, kā negaisa mākonis, baigs
un draudīgs — sak'.'ka si.>ers, tas
viss pa juks kā rūgušpiens.
Bet tad abas. kā norunājušas,
pēk.'^ņi atkal laida vaļā:
..Ha—ha—ha . . ." un vēl tik ska-;
ni. kc] bērns ^aiz sienas sāka brō
."<ada t: \ i r a uzmodināts,
Viena pieķērās pie stāvu miiis:a-vas.
otra — pie tītavām, un tā zvai-jzāja.
kā prātā jukušas, ka pašam
" rīstl-pūces
Saukūnam metās nehibi.
„Aha-^h a—h a—ha—ha
dāmās caur asarāni, tīri vai
bals!. krustmāte ar atspoli noradīja
uz savu veco.
„Parau, Tekliņ, parau . . .TaJ
mans Kazitls kā putnu biedēkli^..,
Aha—hā . . ." sieva klaigāja. ,.Ak,
tu debestiņ . . . Kas tad tevi vēlēs
par pagasta vecāko — ar tādām biksēm
. . ."
Saukūns. pat nepametīs skatu uz
saviem stilbiem, sametās kūkumā
un iespruka kambarīti, iepriek.Š pakratījis
dūri un izkāsis caur zobiem:
„Un redzēsi, ka ievēlēs . . ."
Pēc bnža viņš sava ābolaina mugurā
joņoja uz miestiņa pusi. vienā:
gabalā vilkdams no kabatas i)ulkste-.
ni un uAŠaudams ērzelim. Lūk, jau
desmit, jau piecas pāri desmitiem,
jau . . . Miestiņa .skursteņu vēl/no
iVst. ne rcMJzēt . , . Zii-i;s. .šķiet, liesas
cik kāju. ]),at vētlers klunk.šķ . \ .
Jau pusvienp:ulsmit . . . Aha, tepa^
jau Bereļa krogs, un turpat, netālu,^
arī pagasta māja. '
Mūsu, jātnieks vēl nebija sasnie-.,
dzis pagasta māju, kad ceļā sastapa
Trinku — tādu sa^ļuku'u, ])l:ilmali.
uz acīm. pat zābaku stulmi vairs
nelaistījās saulē.
Ieraudzījis Saukūnu, viņš uz^sauca:
„Iesim pie Bereļa?"
,.Nu, nu7"
..Ko, nu tur . . . Kad tevis, krust-:
tēv. nc-bija, vīri vēl tādu brīdi uai-di
ja, .^q}ajdījās pa kaktiem, lulz
viens tur nv) Užimčines i('saucās..
,.No Užimčines -r- tu saki?" Saukūns
atjautāja mazliet vieglāku sirdi,
nodomādams ļ)ie sevis: varbūt
ievēlēja aizmuguriski . . .
,,Nujā. iesaucās: ja jau Saukūns
netur ])ar vaiad/ii;u atne.<' savas
ūsas līclz šejienei, \-ēlēsim 'Kalteli.
Tas prot i roku pielikt rakstam, i
pie iedzeršanas var turēt, b<'*t zīmogu
jau pielikt pratis."
..Nu, un'.'"
„Un ievēlēja^ arī . . . kaut viņus
pērkons . . . pa.skaties vien . . ."
Pat bez kādas rādīšanas Saukūns
j K ) .^ava ābolaina mucauras būtu redzējis,
ka no pagasta valdes izvēla.'?
vesels bars vīru. kas, notvēru.ši Kalteli
gan aiz stērbeles, gan aiz piedurknes,
vadīja to kā kādu bištēvi-ņu
uz Bereļa pusi. kur žīds durvis
tos gaidīja-un k l a n ī l ā s j a u no tālienes,
priecīgi plūkādams savu sarkano
bārdu.
No lietuvju vnlodns tvilknii^V
H m l 1s S k u j c n I c k »
Cik ilgi
MODERNS MEDICĪNA UN MIRŠANAS TRĪS STADIJAS
Dr. Gijs Godlevskis. Parīzes medicīnas
fakultātes klīnikas vadītājs,
pirms kāda laika radīja ievērību ar
savu uzaicinājumu, lai katra ār.sts
pirms miršanas apliecības izdošanas
izdara intravenozu floreskina i^-šlir-cinājumu.
kas dzīvam r:ivēj:am padara
ādu dzeltenā krāsā, bet miru-s-
om ir ne:••^da^b::^^1.
Dr. G<>dlev.^'kis savā ievērības cienīgajā
rakstā uzsver, ka, pretēji vispārējam
uz.skalam. w3ve neiestājas
pilnīgi pēkšņi, bet H^s nor'se ir daļēji
pakāpeniska, ī>iīvā būte kā dzu-vu
audu kopojums mirst, pamazām.
Nāve gan piepeši apstādina sirds
motoru, bet atsevišķos audu^ pieveic
tikai ilgākā laikā. Ar to n ā v e līdzinās
lielas aī*mi'as demobilizēšanai:
pamiers ir pasludināts, bet kara.spē-ka
vienības nesaņem šo zinu vi~as
vienā laikā, un kara darbibu pār-trauc
t i k a : pakaponis!':i.
Kā norisinās nāves iestāšanā-?
Kā pirmā no visa ķermeņa mi^st cilvēka
visdiferencētākā un c ē l ā k ā audu
pasaule — nervu .sistēma. Piecas
vai sešas minū:-?s p"-c '-^-rds puk-tu
izbeigšanās ir br-st^'.s arī smadzeņu
šūnas, tām sc-io iTiu2-:r' - : r i .i:a .svarīgie
orgāni, kas paliek c/'vot.'^^-'-jīgi vēl
wiecDadsm".t min~tes pēc nāves, tad
neriferiskie
Bet
rierv kas- d;^;;vo nepilnu
pārdzīvo daudz
J.gāk, piemēram, muskuļi pat lidz 20
s t u n d u . cm audi
stundām. Sirds, kā to ļnei'ādijis n^'-
sen izdarītais krieva Kuljabko ek,"--
periments. var sākt atkal dnrboiies
nat piektajā di^nā nēc nāvē'^-.
Zinātne šodien iziķir tri.^ nāve:;
stadijas,, no kurām j);rmo .sauc ])ar
..šķietamu nāvi", :pie kuras .dažr'''iz
krietni ilgā laika T)n:--)n;i notiek ārkārtīga
visu dzīvība^-- ļiazimju. '-'f-viš-ķi
flno:.anas un sird'-. pu):-t'jAana.s,
]'):i! ! r • V t a n ā s. S ie k i f 4 a m ā s ;):i \- e s
::a^:; '-r \ \y:<]:ri'.(\r') Mā tus T)ar
ņu ' no au^'^āmc'^d'anos. knro.^
vi.'^o., l'iiko'-- ir .^-lasti ;u.'; pā;hi^-'i'-'i
acu! ier. nieki
Bez šīs šķietamās nāves p.r • -.s
•ladijas zinātne pazīst ..rienolf :k!a;>'
nāves" otru stadiju, kurā ir .'^varirč'is
tās bieži pieminētās piecas rninūtcj,
kādā laikā — līdz kamf/r" sab:uk
'<madzeņu audi — ir iesriējaina atdzīvināšanās.
Pēdējā kar-\ notiko.si^,
vairāki šādi a td zivi nākšanā.s^-gadļTJ-mi,
ja ānsts nekavējoties, pirms
':u minūšu notecēšanas, sācis .-'vu
darbu pie mirušā.
Trešrā stādi-"a. ko sauc par .J'^J^'-
iio:V.•::;>]•: lūto n ā v i " . nf"parJo^^a-ā
r s t n i e c ' . . k'aj ŗ,'i\'/]'.
j u m ā 'ir runa nar / :nē,
pret k u r u ar: taea':''"'i ; . . ^ r n ' • t J ne-s
n ē ] c ī n ' t ; e s \r-v;ens. ār.-ts jn neviena
bur.' ^ /.āle.
Object Description
| Rating | |
| Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, August 24, 1948 |
| Language | la |
| Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
| Publisher | McLaren Micropublishing |
| Date | 1948-08-24 |
| Type | text |
| Format | application/pdf |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| Identifier | Bavari480824 |
Description
| Title | 1948-08-24-05 |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| OCR text |
LATVIJA, 1948,
.ii." ..•
p i bija lāga iant;..
teltds, bruņu pj:^" sfc:
'nienta stabus, d ' P^"' •
>r kurām bt'''':^*,,
Mas starp dzelcm '
N m tālāk vSt"-^,
ķtiem. Reiz biju t ^ ' ' «*J
•iā veikalā noi L f ' ^
• ziemsvētki iV^^'nes-
Jau bija sagādāt
V dzeramā. Būda U
pie Rūgtā
bundžām, bij^pn;:"^,:/^-
^ules dēl ap kaki,, v • '"^9».
fa lakats, vis V a f / ' ' -
[vel no dzimtenes T?'^'-
knibinās Die kal-, J"*"'
bekā, tikai lakata I uz mugurpusi. Pē^°'V"" |s atkal, šauju roku •
[-nogrābju-ļiiC., .t"' b l u jau atraisījis im h^"'
^turokā^ArJellS
ļ vasa manta bija
lirāk vēroju šos fella*,..
tie , atgādiPāja ma s ^ ; ,f
kpat pelēki, nabagi , n ."
Tikpat spītīgi,.bet^',a;j
(«m varēja satikt ^\J't
Machi bija, daudz nk
b nestrādāja, vairāk i ^f
I Vistrūcīgākai iztikai. RJ"
^ \ redzam, stāv viens m
.mis un drūmi raugās tšij.
tes uzsitām viņam uz pleo'
"lais puiika, ko skumsti'
; uzvelc!" Bet šis atnird/V
Jsmigi,_ ka mēs atsprā«ā„
no cuskas., Man liekās pat
nozibēja viņam rokā. bra-jaucās:
-1
:i€, tas-jau ir beduīns!"
eduīni,, tie bija pavisam cita
ŗizēim; kalpoja pie angļiem sar-
Beduīns ir tikpat noskrandis
[īrs, .bet sargies apieties ar
h ar vienkāršu fellachu. .Sar-it
nicinoši paskatīties. Vinl
ļiēša. aristokrāts un katra kus-ļrāda,.
ka plaisa starp bedui-feliachuVir
vēl daudz lielāka
larp balto un arābu.
^ varējām -pieteļktles darbo3
is. nometnes. Tā kā gūstek-
^0,. kā saka, „pie visa gala-li
lai viņiem nebūtu pārm?ri«
ļekšrocība.s samērā. ar civila'
pjiem, izpeļņa bija nolikta
zema.. Tomēr,, visi strādāja
[ tā ..paša, garā laika dēl. Mes.
I gan vairāk nodzīvojām mā-
[vējam sardzēs, vai ari grie-
I koka visādas blēņas, - jo
H^ši, tur koka šķīvji, papir-r'lelles.
Kalām arī visādu3
^is niek'US ^no aluminiia liiž-
In tur atkal Druvājs bijalie-keistars.
— Kādu laiku urķi
gredzenus, te ievērojām,
tvājs jau sen taiisa cigarešu
ļ kurām pavisam cita noie-kamēr
pārskolojāmies uz ci-kārbām
— Druvājs jau sen
derdozes. Kad arī mums ir
toties, - Druvājs jau mon-i
tādas'škiltaviņas, ka p^e^5
s. Pelnījām gluži labi,
5 mēs izdevām ari zAirnai
foneša vēstnesis". , Kas bi^a
rs, to viegli uzminēt. - i^^'
lēia arī tuksnesī. ^
aud^nātās smilšu vētras
&az tik briesmīgas, ja
rietni notina galvu arJ
ļi palīda zem trim s *
f šīs vētras reti k_ad v.la>.
tr divām trim dienam,
rrītu saņēmām no JoJ
L . , on.fnic: nanacis mu-"
^ - \ -
1 "
iņu, ka sūtnis panācis
ļarui. Pēc dažām „
. kuģī, kas caur GrbrJ
anšu mūs atveda t^J^ ^
'Tur iAlīdām^,.Mum,^„j
iVāczemē^ nebija n
ļe-ēzeļdzinēji ataidam-ku
zonu un tagad pa"
h: cirst/vācu mežus.
" Cīle
«TIAGO ... K
kumus Londonas ^]^fl
•'i
iii
m.
Mi
I
i
m
i
I
I
I
m
•
f
i
i
i :
te
i :
t
i
H H p ē c sauksies viesi
ra^*^ Otrajā .lacensiba ^^.^^jij A*-
^ m x , vienību 5-1! i« ^>
ei?i. un PaS"'^,/„'o P«'-'V^
s atrodas 3U '''VņriēnU' "asStf
iņS dosies f ..gTistvlrf" ,V
zdosies noor_gan. e a^ie». •
i
i
m
i
VOLDEMĀRA DĀRZklfiKA ZĪMĒJUMI
Manas bikses tēvu-tēvu,
Nebaidās nekāda vēja.
Daina
jVIiisu ciemā godam vistuvāk bija
piekāpis Kazis Šaukūns — tas pats,
Kuram bija tik garas ūsas, ka tās
varēja aptīt ap ausīm, knŗš baznīcas
gvētkos nesa' baldachinu, lepojās ar
savu āb ol ai n o ēr zel i u n p ē r n a r s k a i -
dām apjūma - piedarbu un kūti. .Neviens
nevarēja noliegt, ka viņam nebūtu
veicies. Jau trīs gadus viņš
^)ija mūsu ciema vecākā amatā, un,
tā kā tas bija vīrs ar prātu, tad šoruden
viss pagasts taisījās viņu vēlēt
par pagasta vecāko. Sevišķi par viņu
stāvēja Užimčines un Sasnausku
ciemi, kuļ'iem divus mēnešus atpakaļ
apriņķa priekšnieks bija uzbāzis pa
trīs simti soda naudas par lielceļa
bedrēm. Tāpēc valdības kungi raudzījās
uz Saukūnu mazliet.greizi un
aizvien lielīja Burkinišķu Trinku,
rezerves seržantu, lielu balamuti, kuram
bija īsti pa .spēkam cauru nakti
dirnēt pie alus muciņas.
Pagasta vecāko • vēlēja piektdien
pēc Visu Svēto dienas. Jau iepriekšējā
vakarā Kazis paukūns palūdza
puisi Moteju, lai viņu glīti apcērp —
ne vien matus, bet arī ūsu smailos
galiņus, Vēlreiz pārdomājis, kā uz.-
runās tautu pēc ievēlē.šanas, viņš izņēma
no lādes kakla saiti ar zaļajām
bitītēm ūn nolika uz stūra
plauktiņa, lai no r ī t a nepiemirstos
uzsiet, un uzģērba jauno, tikko pašūto
uzvalku. To bija darinājusi
Grebļa Magde, vecā un pakurlā meita,
bet tik nadzīga, ka drēbes gabals,
kas i'/..£iājis caur viņas rokām, nevilks
ne padusē, nedz arī citur, ne
arī krunko.sies vai kuļāsies kā maiss,
. Tikai šoreiz viņa nebija īsti notrāpījusi
bikses: Saukūņs gan vilka tās
aui^šup, cik vien.tālu varēdams, bet
kā nekā, tā nekā — ķērās aiz papo-ž'em,
kuļājās kā .sievas brunču stērbeles,
un dariinu,»ko zini. Viņš eietās
— cietās, šņaukājās —- šņaukājās ar
tām biksēm, beidzot noteica pie sevis:
,,Sieva pēc vakariņām nogriezīs
. . . Ko es: te tagad knibināšos."
Sieva līdz pat vakariņu laikam
• šaudījās apkārt, skraidīja, virtuvē
: šķindināja podus un rājās ūz kalponi
Teklu par to, ka t ā nebija nomazgājusi
karotes un priekšnamā kaut kur
nobāzusi slotu.
Pēc vakariņām Saukūns uzrunāja
sievu:„Paklau, Onut , . -
„Klauso3 jau, klausos," sieva atcirta
tādā balsī, kas nesolīja nekā
laba un norija pēdējo grību, uzkožot
virsū vārītu kaliupeli.
„Nujā. sacīt, vai tu man nenogrieztu
bikšu galus . . . Tā, kādu divu
pirkstu platumā . . ."
Viņa piecēlās, ar plašu vēzienu
pārmeta krustu* un piedurknē noslaucīja
taukainās lūpas. Tad viņa
nostājās istabas vidū, iesprieda rokas
..sānos— gara auguma, veselīgi sarkana
un plecīga, un sāka bērt kā no
> grāmatas:
.,Ak, tad tik vien man prātā, kā
t?is tavas bikses? Vai nedzirdi, ka
bērns brēc . . . Kas kausēs zosu tau-
9
Ja kāds slīkst 30 metru attālumā
no krasta, tad nav nekāda prāta v i -
i:iam pasviest 25 m garu virvi.
ASV ārlietu vicemin. R. Lovets
Kas gan iedrošināsies stāties pre-wm
dārdošajam vilcienam? — Mazais
puķītes, kas aug starp dzelzceļa
sliedēm!
Erichs Kestners.
Ir nejauki tikai tad pamanīt, ka
^^'iv draugu, kad draugi tiešām vajadzīgi,
Plutarchs
^ AI; dzīvokli .var nogalināt cilvēku
''^'M kā ar cirvi.
' ^ . Helnrichs Cille
Z^^ns par vīru kļūst tad, kad viņš
;^^;rs neiet taisni cauri ūdens peļķei,
^•^^ apiet tai apkārt.
Our Life"
, ^^js spējat vienā sekimdes septīt-
^'^ ī^ūtīt zii;ias apkārt visai pasau-
, J . Dot paiet gadi, kamēr kāda ideja
^-^Picžas caur puscentimetru biezo
•^^^vaskausu.
„ O u r Life"
, Kad Musolini varas laikā kāds
su-mo itāļu dzejnieku un la-
'•^f'^ satiriķi Trilusu darīt ,.kaut ko'
i^'i-^isma labā, pēdējais atbildēja
••^s jau daru daudz: es klusēju."
AnUnAs Vaičulaitis (Antanas
Vaičiulaitis), lietuvlskā neoklasi-cisma
pārstāvis, augstas kultūras
stilists. dz. 1906, g. VUkavišķu ap.
kalmē. Beidzis Kaunas Vitauta
Dižā universitāti, papildinājies
Francija, Daudzu periodisku izdevumu
redaktors, strādājis arī
diplomātiskā dienestā un par mācības
speķu dažādās augstskolās.
Kopš 1940. g. dzīvo ZASV, kur
lasa par literatūru Skramtonas
universitātē. Pirmie darbi iespiesti
1926. g. Grāmatas: Vakars
sarga mājiņā, Dienvidus ciema
krogā_, Sūnotā būdiņa, Mūsu mazā
masa, Purva ceļš, romāns Valentīna
(tulkots arī latviski), ceļojumu
apraksti No Slrakūzām līdz
ziemeļbriedim, bez tam daud'z
teorētisku rakstu, arī angļu uii
spāņu valodās. Daudz tulkojis.
Vairākkārt viesojies Latvijā, art
1938^ g. rakstnieku dienās. Ŗcz
minēta romāna latviešu lasītājiem
pazīstams arī ar vairākām novelēm.
Trimdas laikā tulkotas noveles
Divas māsas un Kad ābeles
ziedēja.
kus? Kas notīs diegus? Rožu- kroņa
sāpīga .daļa vēl nenoskaitīta . . ."
„Skailīdama varētu atvīlēt . . ."'
„Fui, un tu domā, ka Dieviņš ķē-pāsies
ar tādu lūgšanu . . ." ' ''
Viņa aizcirta durvis un tūliņ jau
virtuvē klupa Teklai seglos. ' ļ
Pēc^krietnas stundas, kad kalponei
nosēdās pie krāsns, Šaukūns vispirms
nokrekšķinājās, lai būtu gludāka
runāšana, un tad sacīja:
„Tekliņ . . . ņujā . . ."
Un izklāstīja visu savu vajadzību.
Kalpone, pat galvu nepacēlusi, nošņāca:
.
„Vai tad jils neredzat, ka es
adu . . . Dieviņ,.Dieviņ, tam nabaga
cilvēkam novilktu deviņas ādas. jļ
varētu - ; . Neļauj ne elpu atvilkt..;;
Galīgi nodzīs no kājām . . ."
Saukūns tikai iebāza degunu laikrakstā:
rauj viņas deviņš tās ņaudu-
Tā viņš visu vakaru iasīja, kamēr
viņa Gnute iesnaudās, bet Tekla aizgāja
uz klēti gulēt. Pirms .gulēt iešanas
viņš vēlreiz uzvilka bikses, izstaigājās
krustām un šķērsām, beidzot,
atkal tās novilcis, pats nogrieza
divu pirkstu platuma tiesu un atšuva
tik glīti, ka pati Grebļa Magde nebūtu
labāk varējusi.
• Gtrā rītā." gaismai austot.. Kazis
Šaukūns tieši pāri laukiem devās uz
miestiņu. Kad viņš bija nonācis pie
Vengrines ezeriņa, tālu, aiz bieza
miglas aizkara, lēca saule. Dūmakas
pamazām izklīda, .savēlas mazos,
mīkstos mākonīšos, un slīpi stari ie-dzirkstīja
salnas pārklātajās pļavās
un ēku jumtos. No šiem stariem, no
baltās salnas pašam Saukūnam kļuva
gaiši un saulaini ap sirdi. Viņš
spēra lielus soļus, ar spieķi dauzīja
velēnas un tik strauji vilka .pīpes;
dūmus, ka čirkstēja vien. Veiklļi
viņš pārlēca grāvim un tika uz lielceļa,
ku^a grubuļus jau bija saārdījuši
riteņi un zircu pakavi. Citādi
lielceļš bija pavisam klajš, tikai šepat
Padribinska ganu puika dzina
veselu baru aitu un kvieco.šu, šņukurus
izcēlušu cūku, kas linaitē negribēja
rimties un tā vien taisījās
skriet kaut kur tālāk.
Kad Saukūns pienāca pie ganāmpulka,
puika aizlīda aiz vītola un.
pabāzis degunu gar stumbru, . ic-sprau.
slojās: „Hi—hi—hi . . ."
Deguns nozuda aiz koka. Bet no
uz ilgu laiku. Pēc mirkļa tas atkal
parādījās un iegrudzinājās.
„Ko viņš tiu' irgājas?" Saukūns
sev jautāja un pavērās visapkārt,
vai. neieraudzīs kaut ko jocīgu. I
Nekur nekā nebija. Bet viņam
kļuva tā kā neomulīgi, tā kā nelāgi
ŠĪS grudzināšanas un tā deguna dēļ,
kas jau trešo reizi pavīdēja gar vītolu.
,„Koitu tur zvaigā? Vai neklusēsi?'*
viriš beidzot nenocietās un sāka rāties.
:„Hi—hi--hi . . ." ganam atkal paspruka.
„Es tev . . ." Saukūns jau paspēra
soli Ipret grāvi uz zēna pusi.
, „Va'ļ, onkulīt, šitādi stilbi . . pulka
atkal iespurdza un, saņēmis rokās
ijteiVies, aizdipināja pie cūkām.
.Saukūns paraudzījās uz savām
biksēm, un sirds viņam vai pamira:
pui staru bija nogriezti'. Rēgojas vilnas
zeķes, par labu sprīža tie.su balo
apakšbikses. Steigšus viņš parāva
vienu staru, uz leju, tad otru, bet ko
nu — par isu, un diezgan. Un tik
muļķīgi, ka kaut vai lien zemē iekšā.
Bija pats pēdējais laiks kaut kur
iesprukt, jo gar. cienrta kapsētiņu jau^
parādījās pāris braucēju. Nedod Dle-'
viiļi, ja ieraudzītu — tad drīz vien
visa draudze gvelztu par Saukūna
biksēm 1
Nekavēdamies ne mirkli, v i n š p l e -
;Spieda soli un jau atradās Silsodžū
birzīiē. Tikko viņš paguva aizlīst aiz
plū.šu koka, kad uz lielceļa iespraus-jojās
zirgi. Tas bija Viktors Kaltelis
no Teibeviem, ar veselu vezumu la-
-bibajs un sievu. Kaltelis bija liels jokupēteris
un stāstītājs. ,.Ja krusttēvs
būtu mani ieraudzīji.s, tad triju jūdžu
Hapkalmē par to čivinātu visi
zvirbuli," Saukūns nosprieda, tupē-'
dams aiz krūma un gudrodams, kā
izkulties no šī negadiļuma. Cilpot uz
miestiņu ar tādām biksēm nav ko
domāt. Trinka paņems uz grauda tā,
ka fie vien netiks par pagasta ve-ŗāķo,
bet žīdu puikas veselu pusgadu
rādīs pirkstiem. ,
Bet te caur zariem iemirdzējās
saulīte,, atgādinādama, ka laiks steidzas,
loti steidzas.
I „Ak, debess — vē-lē-^
ļa'nas taču ap des-.:
mītiem!" Saukūns
uzrāvāp un pielēca
no pakrūmes.
,iCik vien jitri var
uz mājām .un . uz-ut
citas bikses,"'
„Purslas tādi, viņu dēļ vēl pagaisis
pagastveča amats!"
Diegdams pa ai'uniiem, pa kartupelāju,
vingri lēkdams pār grāvjiem,
viņš visu laiku lauzīja galvu:
„Nu, ko tu teiksi, brālīti balto!
Liekas, nogriezu cik vajadzīgs —
tikko pāri pirkstu platumu, bet te
jau- nošņāpts par veselas' plaukstas
tiesu! Ko nu —- ne jau plaukstas
tiesa vien!"
.Pametis skatu uz stilbiem, viņš
spļāva caur savām biezajām ūsām
un visu laiku sirdījās, pats nezinādams,
uz ko: vai uz sievu, vai uz
Teklu, vai uz' ganiņu, kas tur aiz
vītola grudzināja . . . Varbūt, ka uz
saulītes, kuva.nobālusi no vēsā rudens
gaisa, tik strauii kāpa auj^sup
un, liekas, uz katra soļa ai.uādināja:;
Žiglāk, žiglāk! Tūliņ būs desmit
. .
„Paldies Dievam," Saukūns uzelpoja,
ieraudzījis savas skaidām apjumtās
ēkas.
Pagalmā viņš nostrostoja suni. kas
satrūcies ierējās. Skaji cirzda:ns
durvis, viņš iegāja kambarītī, kur
karājās , svētdienas drēbes. Aiz sienas
viņš izdzirda jautras klaigas. Tur
smējās sieva un Tekla — tik skaļi
un nevaldāmi, ka Saukūnam pat elpa
aizrāvās.
„ZirgTDsies viņas man tur . . . Bet
ja kaut kas jāpadara, tad vis nevar
pielūgt," viņš norūca un jau grasījās,
iet pie durvīm, sabrāzt abus
meitiešus.
Bet tai mirklī troksnis aiz siena.s
noklusa, un Saukūniene stāstīja, reizi
pa reizei iespurgdamās:
„ T ā ir, sirsniņ. no rīta piecelta un
.skatos uz tām biksēm. Skatos — kā
lai to Kaziti nepažēlo. Vai nu nevarēju
to izdarīt arī vakar? -Sēdos klāt
Kļūdījies
Kād-s vecāks flotes vii'snieks. ka_s
kalpoja administratīvajā nodaļā,
stingri raudzījās, lai ievēro viņa. pakāpi.
Kādu dienu, viņa darba istabā
ienāca jauns virs, kas tikko bija demobilizēts.
„M£ins kungs, vai es vaidētu iegūt
skaidi-ību par saviem papīriem'?"
Floi:es virsnieks viņam uzbļāva:
, K o šeit sauc par kungu. Sauciet
mani par kapteini, jaunais cilvēk!"
Nepakustinot ne vaibsta, otrs atŗ
bildēja: „Nesakiet man .jaunais cilvēk',
bet sauciet mani par pulkvedi!"
viņš nosprieda un jau
pagriezās uz lielceļa
pusi.
Tikpat ātri viņš
metās a t p a k a ļ . Viņam
pretī, l a b u ga-b
a l i ņ b atstatuv iāja
pats ITrinka, ic.^Drie-dis
roku sānos, ualvu.
atf^āzis. un viņa zā-b'.
iki .^aulē laislHās
ķā /kādi lāktuj'i. Ticis'
līdz bir/.īloi. viņš
1 ūpām u-zšmiukstinā-ļja
savam bērim, uzšāva
tam ar niedrīti
un ai'zāja tik p a š a p z
i n ī g i , it kā jau
spiostui zem rakstiem
pagastā vecākā zīmogu.
Ta'iad Saukūns. piesardzīgi pašķīris
zarus, pārskatīja lielceļu. Nebija
neviena. Tikai ž a g a t a klaigādama
aizlicļojai gaļ-ām. un aizļipatoja zaķis,
īso ļipiņu augšup mētādam.s.
„Nu| pa.stcidzies, brāl," norūca
Saukūns un spēcīgi spēra spieķi uz
ccjļa', Tagad jau laidī.sies uz māju,
kp kājas nes.
Viņš jau gribēja līst no Silsodžu
birzītes k l a j ā laukā, kad ieraudzīja:
'soļojam veselu b a r u Užimčines vīru.-
Mierlīgi tērzēdami, .pūzdami pīpju,
dūmus, viņi gāja v ē l ē t paga.sta ve-cākoL
Saukūnam tā sažņaudzās sirds,
ka i pat asaras iestrēdza rīklē, kad
vin.š^ ieraudzīja šo pelēksvārču baru.:
kas nīgasta mājā visi kā viens stās
par v i ņ u . ,.Bet ja nu neaizspēšu?"
uznāca, šaubas, un viņš jau tā kā
grasījās uzsaukt kādam no bara un
apmainīties biksēm. Bet tad viņam
no šādas domas pārskrēja šermuļi
p ā r kauliem: kas to var zināt, var-būt,
\US1 pic t ā d aR i z d e v ī b a s , š ie
.sāk zvanīt pa visu pasauli: ,.Tad nu,
vīri. vēlēsim par paga.sta vocāko to
isbik.^i ^aukūnu." Un. lai Dievs ne-rl
,ia .'ādas valodas padzirdētu
,Tri!^.kh va: a/iriņķa priok.snir-ks, tad
ardievu i VJKU, i pagastveča sēdeklis,
i ' prātī'::njām sarunām ar .saim-ii'iokiom
kancelojā.
Tad vēl aizdārdēja garām Tuimoču
tantiņa ar zosīm, kas, kaklus pastie-i^
ušas. nevarēja vien beigt izbrīnīties,
kāpēc gan viņas vadā kā kādas
lielmātes. Tai nopakaļ Bēdžu krust-t
ē \ s ar krustmāti dzina vepri, kam
viiVe bija ap.šicta ap kāju un kas
urkšķēja vienā cŗabalā. rakņājās pa
katru ceļa granibu un ne par ko nebija
dabūjams ātrāk uz priekšu.
Bcidzcit Stooka pusmeita ar Ališau^-
ka puisi. saķēru:^ies rokās un sabāzusi
snīpjus kopā (kaut viņus jupis
parāļvislV aizslāja, tikko kājas vilkdami.
Va:"būt. ka jau ;:'';3 pie mācītāja
irādities. ka tādicir. atstieptiem
rolDiem. tā pielipu>i viens otram....
Viņus ieraugot, Saukūnā iesvēla
tāds niknums, ka viņš sa=^lietām
' ū s ā m , ' kā meža K U UIS
, i u'JKu -un n o š ķ e n d ē j a s:
aizjoza pār
divu .pirkstu pļatū-iespiedzās
kalpone.
,.Man tas pats. krustmāmiņ
Paveru acis un saku pati sev:' gatavā
govs. vai tad tev nu tik grūt
tikt ar tām biksēm galā? Izlēcu no
gultas un — šņikt-šņakt . . ."
,.Ha—ba—ha . . ."
• Abas atkal atsāka savas smieklu
klaigas, bet šoreiz jau tik neaprakstāmi
un skaļi, ka Saukūns pat nepamanīja,
kā viņš bezgala nikns, atradās
saimes istabas vidū, kur Tek-a
tina iiz tītavām dziju, bet sieva
stāvos kārtoja nītis. Aba$ vai plīsa
10 lielas ja-'atrības — piesarkušas,
īsaru pilnām acīm.
„Vārnas tādas!" viņš ierēcās, .v-a-/
•en: iespried ies istabas vidū un tik
sirdīgs, ka nejaudāja ii^teikt ne vār-i
a viiirāk: tā vien likās, ka metīsies
virsū un sašķaidīs kā podus.
Abas tīri vai sastinga. Sen viņas
iebija redzējušas Saukimu tik varc-.
nu, tik ^neganti šņācošu. Tur vii,\š
stāvēja, kā negaisa mākonis, baigs
un draudīgs — sak'.'ka si.>ers, tas
viss pa juks kā rūgušpiens.
Bet tad abas. kā norunājušas,
pēk.'^ņi atkal laida vaļā:
..Ha—ha—ha . . ." un vēl tik ska-;
ni. kc] bērns ^aiz sienas sāka brō
." |
Tags
Comments
Post a Comment for 1948-08-24-05
