Bavarijas Latviesu vestnesis, November 14, 1947

              ALFBĒDA DZIĻUMA STĀSTS, ILLUSĪREJIS ATIS G8CNDE.
KBDimS JANlS ALKSNIS
Ar savu j m i o grāmaltu „Meža
Alfrēds CļlRilums sniedz bērna
Lgaules tēlojumu, Aizkustina tā
drsnlģā vienkāilMba un izjūtas plas­tiskais
spēks, k,as paver vārtus uz
bSrnu dienām u!|i bērnu dienu zemi.
Alfr^^Si Dziluiļn^ sastopam Ihtuitl-
' vas dabas radltiļlju. Sīs īpaSibas se­kas
redzamas ir,pozitīvā, ir negatīvā
jjng. Darbu uijbūvē daStkārt grlbē-
^ cietāka tJ^aula", darbības norisē
irodSka vijuma, psIcliolof)3s!'«ā ana^
11x6 smalkākas iķiedras, valodā fili­grāna,
asprātība viegluma. Bet itin
pekad neredzam; viņa darbos art
kallu ribu*\ ko neklātu dzīva miesa.
Asinātā, jūtīgā ļntuiclja izved viņu
pa laikam caurij art formas grūtu-
Jjlem, Nelietojot konstrukcijias, Dzi­jums
Ir labs vērotājs, nenododamies
snaUi^l ^ svaigs tēlotIJs; Ir tad nu
Jfelna,. ka mūsu prlekSā ir grāmata
8ar bērnu, nevis grāmata ' bērnam,
is tēlojums ir tikai viņa radSanas
lektori iekļuvis bērna pasaules vie­la
» Rakstīdams poētiskā' reālisma
vlndeni un būdanis raksturīgs dzim**
t^es mākslas, pārstāvis, Dziļums
diezgan tāls skopajam un dramatis­kajam
tautas stāstījuma veidam, kā
an speciālās bērnu literatūras dēkal'r
nal intrigai. Viņu interesē^ daba un
dabas norises cilvēkā, ko viņā ļsiprak"
sta tāmi iejūtīgā tēlojumā. Taču
nav grāmatā arī nekā tāda, kas lie^»^
tu to lasīt bērniem. Gluži otrādi.
Sirsnīgā un vienkāršā pieeja pasau­lei
un dvēselei, dabiskā uztvere, un
kaistā valoda padara to pair jauku
dāvanu jaunatnei. ^
Kōs u n k u r ?
Zviedru ārsts un rakstnieks Ak-
. sels Munte, kura „Grāmata par San
Mikelu" tulkota arī latviski, Stok­holmā
31. oktobrī atzīmēja 90 dzi­mumdienu.
Munte kopš vairākiem
gadiem dzīvo kādā no karaļa Ous
tava V pilīm ka karaļa penjonlgais
draugs uUi viesis.
No'1945. gada maija līdz šīgada
augustam- Vācijas amerikāņu joslā
lasnākuSas 8894 grāmatas un žurnāli,
ziņo amerikāņu militārā valdībai
, Trīsdesmit slavenu gleznotāju, to
Vlļiū Anrī Matīss; un Marks Sagalls,
apsolījuši piedalīties .UNESCO plā­noti
palīdzības akcijā kar§ izpostīto
>35emju māksliniekiem. Katrs glezno­tājs
nodos bez maksas vienu īsavi^
gleznu īpašai izstādei. Pēc l7.stādes
gleznas izūtrupēs un par izstādi un
dtrupē Iegūtos līdzekļus izlietos glez^
Varbūt nejauši autors ^āsta uzbū-w
Pasakfia ieml^
pto trīskāršo atkārtojumu, kas citādi
lēnajam stāsta plūdumam iedveš
spriegu dinamiku Tas ir ^maldī­šanās
motīvs mežā, kaa ievīts ar jū­tamu
kāpinājumu un trešo reiad sa­sniedz
visspēcīgāko pakāpi Spriegu-mu
rada ari varoņa tiešā ievade
stāstā >r pirmo teikumu, tāpat sp^
jais nobeigums.
Bez vainas sešgadu zēna dvēseles
' ves izgaismojuma. Ar platu, su-ū
m krāsainu triepumu Dziļums
rāda Aazās butes aso jūtīgumu, uz­tverot
dabu un ļaudis, svārstoties
ftarp drosmīgu patstāvību un neva­rīgu
plekļauSanos pieaugušiem. Ap
viņu plaiksnī dabas. neizsmeļamā
aauozveidiba un vienaldzīgā bezgalī­ba,
ap viņu vijas cllvi&u mainīgā uri
dažkārt grūti Izprotamā dzīve. Mā-
^ ^^^^^^^ ^^^nš. kas
lasītajā atralia sen aizmurstu sil­tumu.
Autora valoda Ipata, bez jebkā­diem
samākslojumiem un frāzēm,
bagāta salīdzinājumiem. Ta6u šis
spilgtums ir arī jau savs brīdinā­jums.
Gleznu krāšņuma pārslodze
«altiga jau lirikai, bet daudz lielākā
mfirā tā bremzē stāsta brivu plūdu­mu.
Par Dziļumu to vēl nevar teikt,
bet viņš katrā ziņā tuvojas Jau šai
robežai. Tāpat gribētos koptajā va­lodā
redzēt salīdzinājumu formā lie­lāku
variablitāti (aqtors izmanto t i ­kai
salīdzinājumu ar „kā"). izlietājot
arī tiešo salīdzinājumu, ģenitīvu,
pielikumu, ,4īdz!gi** uc konstrukci­jas.
Arējo' ietērpu un illustrācijas dari­nājis
Atis Grunde. Dzīves skatīju­mā
un mākslas virziena Dziļumam
tuvs būdams, viņš pasvītro grāmatas
sulīgo krāsainību un dzīves galšoļ
dabiskumu. Varbūt gribētos vairāk
miniatūra smalkuma un intimitātes.
Tāpat kā pati grāmata, ari illustrā­cijas
nav domātas bērniem, bet tī­kamas
un mīļas arī bērniem.
Izdevums glīts un gaumīgs. -
M a r g a r i t a Bebrupe
Peteriflt Ermaifls J ā n i s K l l d z ē js
Jo raibāktK redzams slmtbar®
ap Jums,
Jo spUgtālic bai^ Jus iscel, ^vruplgi.
Jo akopāk vārdi rit un dārd ap Jumt,
Jo vairāk teicat kluso^ aerualgt
Jo smyagib3 iedomīgo tvans ap Jums,
Jo tīk Just slavēt, lēni paz^nlgi.
Jo akarbālca stāv cita blakus Jwis,
Jo mīļāka Jūa topat, piemīlīgā.
i% tmpkSim^ llri! Um ari v ^ ^ \ ^ i a i t t e ^
jacabs jsevī nožēlo, ka Steni irr^^fļ^**' /
majiiet sakaitinājis. Šodien te viA ^^^^s skatās vlnS kā s p (^ viņa
nam tr diiuda k l žēl Viņtt mm ^^^^J^^ ^ sijukuži. Sej4 ^īd
smags rūiftums, Jaukdami^i ar t<? ^^^^
gaismas atlMazmu, ko vinS ak;ata ZBLA^.no ^ OI degvīni, abis» m
nes seji. Viņi domās čukst: ZaneJ ^« . . ^ ^
Zane, ja tia visu simtu , . Ja tul J&atte pledusisii m
visu rinat\3i par šo vasaru, i w ma
nu vakardienu un iodienu .
„Zane, neņem ļauni , '
Dp studiju centrs Pinn^rgā jau­nu
semestri sāks 17. novembri lldzSl-nējā
kārtībā, ar visiem līdzšinējiem
studentiem un n^āclbu spēkiem. No
jauna uzņemšanas lūgumus iede­gusi
250 aspiranti.
Jāņa Jaunsudrablņa vakars notika
Jāņa Cimzes ģimnāzijā IngolStatē.
Skobiiekl lasīja referātu par rakst­nieku,
izvilkumus no viņa >4arbiem
un deklamēja Jaunsudrablņa dzejo­ļus.
Alfrēda Elzlļuma stSstu Meža pils
ar A Grundes iUustrāciJāra un
Aleksandra Grīna romānu Nameja
gredzens lz<levis J. Alkšņa apgāds
Altgargē.
Komponists un pianists E i Ž^
Freimanls uzaicināts koncertēt Bal-reitas
Vāgnera svētku spēļu nama
abonementa koncertos. Maijā vlņS
Baireitas simfoniskā orķestra pava­dījumā
spēlēs Griga klavierkoncertu.
Koncertēt slavenajā mūzikas namā,
kas 2000 klausītājiem celts pēc Ri-charda
Vāgnera plāniem, Freimanls
uzaicināts pēc tam, kad vlņŠ koncer­tējis
Baireitas latviešu nometnē. Pēc
Olafa IlsOņa Eižens Freimanls būs
otra latviešu solists šai zālē. Freima­nls
kopā ar dziedātāju Elvīru Arbnl
šinīs dienās sācis vairāk nekā mē­nesi
ilgu koncerta turneju pa lat­viešu
nometnēm angļu joslā, kiu*
vini skandinās Jāzepa Vītola darbus.
Kārļa Kaulmaņa Kosmografiju un
aritmētikas mācības grāmatu taut­skolas
1. klasei Viens, divi, trīs izde­vis
apgāds Grāmatu Drauga.
Aicinājums vai bola eļō
DA2AS PIEZĪMES TESTItl
Starp abiem pasaules kariem Ei­ropas
teātros izrādīja tās paaudzes
autoru lugas, kas paši nemaz nebija
minētā laikmeta bērni, kamdēļ arī
patiesībā teātrī mēs neredzējām
atspogujptus mūsu laikus. Tas no­tiek
tikai tagad, kad teātrī pie vārda
rioSanas materiālu iegādei karā cle- tikusi šo pašu laiku paaudze, Un
tuSo zemju gkznotājlem, tamdēļ.nav nekāds brīnums, ka ple-
Kaut kur trimdā notika biedrību
kongress, uz kuru savus pārstāvjus
atiūtija sekojošās biedrības; Godī­bas
Biedriba (GB), Amatu Biedrība
(AB), Piesardzīgo Biedrība (P9),
Pielūgsmes Biedrība ^ (PB), Fantāzi­jas
Biedrība (FB) un Duļķošana$
Biedriba (DB), kopā 8 biedrības.
Kongresu vajadzēja atklāt ar uz-nmu,
bet bifedrifcu pārstāvji nevarēļa
vienoties, kam tas būtu jādara. Pē­dīgi
vienojās lozēt. Laime neuzsmai­dīja
Piesardzīgo blejiribai, kas izvil­si
pirmo numuru. Duļķošanas
Medriba dabūja p(!ldējo numuru.
Krms uzrunas Piesardzīgo pārstāvis
Wplgl izpētīja runātāju tribīni un
pSrlieclnfijās, vai zem tās nav elles
^f^šlna ar laika degli, Savas uzrunas
sakumā viņš paziņoja, ka Romas im­pērija
aizgājusi bojā tādēļ, ka nav
pazinusi piesardzību.
itLIdzIgas kļiļjias.nedrikst atkārto-m
PB negrib izteikties, kācļai Jā-
Mt valsts politikai uii formai, jo tā
outu apgrēcība pret piesardzības pa-
«l^atllkumiem. Vēl niv zināms, kadl
v« l pūtīs, bet PB nolēma iet ma­lkas
pretestības virziienā. Pret ma-
*aku. ļaunumu izdevīgāk cīnltflŠSi
nekā pret lielālvo. ,PB piekritēju
Sijaits ir ļoti liels, bet iedzimtas
Piesardzības dēļ tie visi vēl nepulcē-
M ' f ^ mūsu biedrības karoga. In-
«mduāli tomēr visi 'viņi cīnījušies
Joprojām cīnās par biedribas
,^m^m, lai gan, no malas skatoties,
varbūt izliekas, ka viņi cīnāij par
gjt^ citu. Tā ir piesardzība.'!
.Tad kongresu uzrunāja Godības
«ribas pārstāvis. ;
..ŗT^^^as uzticība ļsaviem pār­i
j i em ir mūžīga unnesagraujanļa,
^ imiclbu nedrīkst $aistlt ar kaut
jnaiem termiņiem vai ierofoežo-
^^iem. Reiz pārstāvim tautas dā-
, 7 , uzticība mantot^anas kartībā
TOaod saviem tiešieni pēcnācēļiiem.
nL • ^2^icējās tēvam .tad viņai
iemesla neuzticēties dēlana, jo
^^^Is nekrīt tālu no Ibeles/'
^J;rec.ais runāja Pieiclgsmes bledri-
^ pārstāvis.
laikos un visiām tautām ir
^^J«sas spilgtas perbonības, kas
Wuša8
^Ugtās personības no savas pus^JS
r S u ^ aizraut sevUidz tautu un
^ ^ a t dažādus vai^ondai'bus. Sls
neuzstādīja nekādas prasības, izņe­mot
mazus pazemības apliecināju­mus,
kā vēstules, apsveikuma tele­grammas
un tamlīdzīgi Turpretim
padarīto darbu īrisas tautas labā ne­viens
nevar noliegt. Mazas, ? pade­vīgas
pielūgsmes parādīšana nevie­nam
nenāks par ļaunu un pie labas
izveicības dotu arī zināmas priekš­rocības,
Katrā ziņā padevīga pie­lūgsme
Izmaksā krietni mazāk nekā
Jo^ kura cita darbība."
Ceturtais izlozes 'kārtībā runāja
Fantāzijas biedrības pārstāvis, viņa
runa bija mazliet ""heskaidra, bet
ietekmīga.
„Ir pēdējais laiks Izgudrot mums
piemērotu valsts I tkārtu. Anarchlja
un moaarchlja ir jau izgudrotas un
tādēļ atmetamas. Fantāzijas biedriba
ir Izstrādājusi projektu vislabākai
un vispiemērotākai valsts iekārtai.
Bet mums trūkst tautas un valsts,
kur šo iekārtu varētu Izmēģināt
praksē. Kad mums pašiem būs sava
valsts, mēs savu projektu darīsim zi­nāmu
atklātībai.**
Piektais ple runātāju pults piestā­jās
Amatu biedrības pārstāvis.
„Amatu biedrība atbalstīs visas Iedo­mājamās
valsts ic^kārtas, ja tās gā­dās
mums amatus. Jo vairāk būs
ministriju im departamentu, pārval­žu
un kameru, jo vairāk būs amatu.
Ja cilvēkam ir silti un viņš ir labi
naēdis, tad viss nokārtosies pašplūs-mes
ceļā."
Aplausu pavadīts, AB pārstāvis
atstāja tribīni,
Pēdējais runāja Duļķošanas biedri­bas
pārstāvis. Viņa seja staroja
priekā.
„DulķoSnal kungi, vienmēr un vi­sur
ievērojama loma, im ar tās pa­līdzību
vienmēr un visur var tikt pie
labiem lomiem, Duļķošana zināmā
mērā ir māksla. Klausoties jūsu ru­nās,
pārliecinājos, ka jūs visi šo
mākslu protat. Esmu loti priecīgs.
Lai gan jūs piederat dažādām biedrī­bām,
jūsu programma atbUst Duļķo­šanas
biedrības mērķiem. Kopējiem
sDēkiem mēs daudz ko veiksim un
tādēļ; kunei. es jūs aicinu apvieno­ties
zem Duļķošanas biedrības ka­roga!"
Burvīgā troksnī kongress ujuka.
It kā tāda nemaz nebūtu bijis
D r ū m a i s
mēram, 2ans Anuils (AnouUh) ska­tītājus
vairāk valdzina nekā ie-prlek.
ļējās paaudzes autoru darbi
Sai laikmetā augušie rakstnieki spēj
dot pilnīgāku šo laiku pārdzīvojumu
attēlojumu, nekā tie, kas auguši
pirms 1914. gada. Bavārijā jau divi
gadi rāda vienu vai otru lugu, ko
uzrakstījuši šī laika rakstnieki. Zēl,
ka latviešu teātri trimdā v^ to nav
darTJa^l, vadīdamies no apsvēruma
ka šo autoru darbi vēl dziļāk uz­plēstu
brūci, kas mums jau tā sāp.
Un patiešām tā paša Anuļla lugas
nav nekādas priecīgās. Jo autors ne­var
saskatīt nekādu vadītāju Ideju
Vakarclropas dzīvē.
Ingolštates pilsētas teātris pašreiz
uzved Anuila drāmu „Eurydika",
bet pagājušā gadā tā paša autora
darbu ,Antigorie" uzveda Mlnchenes
teātris.
Anuils ir fnmcOzis. Viņa pirmā
luga izrādīta, kad autortim bijuši 22
gadi, tagad viņš Lr 45 gadus vecs.
Visi viņa varoņi lr savas cīņas upuŗl
galīgā, absolūtā dēļ, kāmiēr viņu ap­kārtne
ir pilna paSlabuntnieklcm,
egoistiem, plānprātiņiem un nelie­šiem.
Sia absolūtais, kufa dēļ cīnās
Anuila varoņi, ir cilvēcīgā laime.
Bet tā kā šaursirdīgā, egoistiskā ap-kārtne
ir pret to, tad viņi ir vientuļi
savā cīņā un viņu vienīgais draugs
lr atpestītāja — nāve. Tā tas lr, pie­mēram,
Eurvdlkā, kur divi jauniem,
gadīgiem un cildeniem cilvēkiem lr
^luts ar laimi saskarties vienīgi ne­tīrā
dzelzceļa stacijā. Tikai ēnu
valstī, kur tie aiziet, tie atrod savu
laimi. To visu autors rāda bez pato*
sa, uzpūtības, lon pati luga izskan
kā liegs, sērīgs zvans.
Luījajpan izaug no giioķu mīta,
bet dzivc, ko tur redzam, ir mūsu
laiku dzīve: dzelzceļa stacijas uzgai­dāmās
telpas, kur pasažieri dzer alu,
smēķē; dialogs rit gluži parastā sa­runu
veidā. Tomēr ik persona tajā,
pat liktenis lr tikai vienkāršs pasa­žieris,
kas apstājas tais pašSs \izgai-dāmSs
telpās — resp. dzīvē, kur citi
braucēji
Arī otra luga, — Antlgone — tau­jā
pēc absolūtā. Visu vai neko! Arī
te varone atrodas zem tās pašas lik-teņzvaigj'iies.
Un. aiziedama no šīs
skumīgās, spekulatīvās dzT^s, to­mēr
ari šai,lugā viņa atstāj gan kā
neizteiktu ticinājuimu, kā loģisku
secinājumu: būsim rītu labāki nekā
šodien es^m bijuši. Citiem vārdiem,
lai sveikts ir ceļš uz absolūto kā
vienīgi vērtīgo šīs zemes dzīvē.
Tamdēļ vēl ir problēma (kā domā
daži kritiķi), vai; patiesi rakstnieks
redz savu varoņu ideju tii^al nāvē?
Es vismaz noskatīdamies Eurydikā
izjutu ko citu, u n proti: aicinājumu
uz kādu pilnlgāku,\cēlāku dzīvi, ne­kā
to, kas pašreiz ir ap m^jims,
J o n a s s Miesnieks
ir tikai viens mirid^ un jaca^
ir A ; ^ ielas, bet melnais alš^vls ite*
cērt tel^ftma kabīnes durvis
Jēkaba imlss lūdE un Zane redrj J^'^^S^f.^^^ viņa acu falsmvi un tā ioreit tt ^ S^liSf^^t
da. kāda^no Jēkaba acīm uz Zani 2^ ^ ' J ^ L f A , ^ ,^
vēl n ^ d nav aizgājusi Tādas J i - P^^abfSk vJ^im sikl
kaba acis, kl SinI bridi viiial pa- . J ^ «* T U
ilk. T a s \ tas S U Mu
Viss lr atkal labi Jēkabs |>at8 8e-Li^^^^^^«,^,*J^^2^,f^*^^ ^
VI vllņo un savu dunēianu tikai ^ ^
v\xJ^S^yltd&^ .^®Mtēvu. Ar viņu va neesmu redtējles.
„Vias būs kārtībā. ^Tu aav n A H ' ļ f , , V S S ^liiL
no atradīsi iveiku, veselu im toblL^^ate? Pie 8Is domw J^^^
uzglabātu " stāvam kS zemē ledsits. Viņam ads
Neko nedomādams, Jēkabs lr uz- rf ^^^^ f^^ l^^da tā bija ««rti
avirls vārdus --.savu Amp, SSane r®¥?^^»K^^^ . ^
pētīdama paskatia viņi. * 3^b8 sāk s t e ^ S|*j Jau
„Neko dwīt, draugs. Patīk vai h^f^P2^ sev: J & , t i l r tava
nepatīk, bet mūsu vecās draudzības |^^^^8>a« tas lr tas! Tas ir jm.
likums arvien vēl lr spēki. Šoreiz ^ ^ j ^^
tev jāpanes dažu dienu nasta manU Viņa pfdējo no tevis rindai
dēl Vai tu piemini, cik Uelllskl es h?/ pagiJuSi pavasari nottte.
tēloju tavu līgavu, kad tu netiki ar W«l! , , , „ , ^ ^ ,
Veltu nekādi gali? Tas līgavas goda Vai tas soms vainigst Vai viņi vai-man
bija jānes vairākus mēnešus, ^ Šovakar gribas kauktf
vai nē?*' I ^ ^ ^ staciju ir jilet m
JOcabs imnāj un domā: Ja\tagad fs^gaida. Kas būs tiiik, to redzi-to
varētu atkārtot īstenībā? «"^^ '
VlņS labi atceras to laiku, kad i?«abs atkal ir mājis.
Zane^ viņam sēdēja uz ceļgaliļi tanī , Tevs vakariņo. Drosmīgi bald
ballē, kur bija dīvainā Veltai,' kas r'^^^^ apsveicinās un izvaicā tēvu
bija iedomājusies, ka viņa jau gan- P^r visu gafo vasaru. Tēvs parūc,
drīz saderināta ar Jēkabu. Tad tik pastāsta un brīnās — kur gan Jā­sākas
runāsi Daudzi jau tūlīt gal- kabam tāda interese gar viņu? Lai»
dīja viņa un Zanes kāzas un komU- ^cam, Jau afkal gribēs naudu?
tories Zani sauca par Zvana kundzll „Labl labi . . , Tā un ^ es pa io
Zane to panesa varonīgi un savu vasaru. Un tu? Saki ko tad tu?**
lomu tēloja tik pacietīgi un lieliski, Tēvs skatās dēlā pētošām acim.
ka pat Velta noticēja, ka Jēkabs Sīs acis lr tādas, kas vieni mirkli
Zvans vairs nav glābjams no šīs gatavas izlemt: vai dēls, vai vlņfi lr
izlaidīgās meitenes nagiem. tllkal klaidonis, parazīts un lupata.
Nu ir pienākusi Jēkaba kārta palīr Viņš skatās, sirmās ūsas glāstīdams,
dzēt ZanelSorelz nu ir tā atšķīri- Pierē cilājas krunkas un kailais gal-ba
— Jēkabs domā, — ka Zane ne-1 vas vidus spīd sarkans,
zina to jauno nodaļu viņa dvēselē, I Jēkabs zina tos vienīgos līdzekļus,
kuru vlņS lr atvēris nevienam citam, kas tēvu spēj pārliecināt Viņi pa­kā
Zļanel Viņam lr tik grūti gaidīt meklē krūšu kabatā un uz galda pie
to gaišmataino somu Arno Llnimmā, tlfva rokām noliek naudas žūksni
Jo tas ir pasteidzies teikt ,„mlļi ..te ir četri simti Ja vēlies, pusi
2^ne**, eii tev varu aizdot.*»
„Tātad — viss norunāts un kār- Šoreiz pārsteigtais lr tēvs. Bar-tībā?**
atvaicā Zane un skatās Jē-ļ gurns viņa sejā dziest. Krunciņas ap
kabam acīs.
„Viss kārtībā!**
Ir Jau seši. Sāk satumst Zane
grib iet
„Es tevi pavadīšu kādu gabalu.**
acīm.smaida. Viņi rūc. Tas ir ap­mierināts
rūciens.
„Nekas, nekas, r Var redzēt — šo­vasar
tu esi bijis cilvēks.**
Tēvs attaisa savu papirosu kastiņu
„Brīnunasl Senāk tu tāds. nebiji un pacienā Jēkabu.
Es nezināju, ka, lai vīrieši kļūtu Abi alzpipo. Māte skatās viņos un
džetlmeņi, tos pa vasaru jānosūta uz nevar beigt nodcatītles.
mežu.** ļ „Paturl savu naudu pata,*^ tēvs sa-
„Nesmīnl Iesim.** ka. „Ievēnf gan, ka tās tev jāpietiek
Viņi iet. Jēkabam grBaas šovakar četriem mēnešiem. Pēc tam tu vari
Zanei paiet blakus. Vlņfi vēl nav runāt ar mani.**
kaut ko viņai pateicis un viņam le- Tas ir labu domu un runu vakars
cerēs liekas, ka varbūt vajadzētu šā zvanu ģimenē,
vai tā to pateikt. Bet ,ar Zani nav , j^īāt, es piemirsu. Rīt mūsu mājās
tik vlenkāril Un vēl tagad? So- būs viesis. Šoreiz ārzemnieks. Soms.
dien? ' Viņa smietos. Būtu ari jā- ^rno Llnenmā. Tas lr no turienes,
smejas! kur es pirms gada biju Izbraucis.'*
Jēkabs smagi klusē. ^ ļ „vai, dieniņ, varbūt kids smalks
Zane pastāsta šo un to par paga- j^^^gs? NezināSu, ko lai dod ēst .un
jušo vasaru. Viņš klausās tikai bn- ^od. Mum^ te tikai tās divas
žiem un tikai saka kādu retu — Jā.
Miera iela. Jau Brīvības iela.
Ir jau satumsls un līņā sīka migla.
„Tu tads klusētājs šovakar,** ieru­nājas
Zane "un ieņem roku Jēkaba
elkoni.
,.Pirmais vakars Rīgā."
Atkal labu brīdi viņam nav ko
runāt
Dzirnavu iela.
„Tālāk ed braukšu. Ari tu sa­mirksi
Kāp atpakaļ uz mājām un
sagatavojies rītdienas rūpēm. Atce­ries
— manis nav Rīgā.** .
Tramvajs ar sarkanām acīm aiz­ved
Zani. Jēkabs lr viens. Iet ne­steigdamies.
Iegriežas Krifijāņa Ba­rona
ielā. Ielas uguņu mirdzums
dur^a pieri un viņam gribas Iet ar­vien
lēnāk.
Labi, Zane! Labi, draugs! Var ari
tā, ja tu gribi. Var, kāpēc ne. Ja
tu neko negribi saprast varu arī fs
nesaprast.
Kāpēc man rit jāiet uz staciju un
jāvazājas ar tavu Arno? Ja viņš
var atbraukt ļu: Rīgu, tad vl%S var
braukt ari uz elli Tā, mīļā Zane,
tā! Lai viņš meklē tevi viens pats!
Un tu, varbūt, dlomā, ka tu esi viena
pati jauna sieviete Rīgā? Neesi ne­maz
iedomīga, nemaz!
Stabu ielas .stūrī ir telefona kabī­ne.
Jēkabs ieUtt un piezīmju grā-nuitiņā
meklē aizmirstos ^ telefo)aa
numurus. Kurai labāk zvanīt —
Anitai. Mirdzai vai Viktorijai? Kāda
tur starpība — pēc alfabēta! Ja tā
nav mājās, tad nākošo.
Kāds stāvs staigā ap kabīni un
rūc Apiet vēl pāris reizes un pie­dauza
pie stikla.
„Beidzl" viņš idiedz.
Jēkabs neliekaj» dzirdot
Vīrs no āra niuj durvis vaļā un
lādas:
,J>ie velna! Ko jūs tur mīlināties
stundām ilgi. Pa tādu laiku jau pii5
pasaules varēja piespļaut Man>,
Istabas.**
Jēkabs smejas.
„Tas kunp no tādiem pafliem stu­dentiem
kā tavs dēls,**
Aizgājis savi istabi, Jēkabs stāv
pie loga. Skatis ilgi rudens vakara
uguņu mirdzēianā pār pilsētu un ši*
nī tumsā un brīžu gaismā redz stai­gājam
pats sevi
Ko gan cilvēkam savi mūžā jāpa­spēj
atrast? Vai tam lr kids noteikts
uzdevums, vai arī dlvēks ir visādu
nelaimīgu un reizēm laUnīgu nejau­šību
kopsumma? Vai alkas pēc otra
cilvēka lr tikai tāds Jauna brieža
bridens skaistā mežā? Radītājs cil­vēkā
noslēpis otru likumu — atrast
otm dvēseli, otru gaismas pusloku.
ka£> pieslēgts tavam iedegas tSda
spožumā, ka atver tavas ieki^^^i^ii,
tavā dziļumā slēptās acis. un tavs
mūžs tev top par īsu, lai tu kS/]\6z
šim apslēpto pasauli .<;pētu ftnnVi^M.
apbrīnot un par viņau Jaunoiion, i-^i-dlem
citam izstāstīt Kas pal'^ t j r A-».
tiiak, tas netic, tik gmin. Tanī ,v«<i
ir izmērāms, aptaustāms. ^ sv^-'A,^
un garSoJams, ^ V
Jēkabs piever logu un atkal ir i-gricaies
JSSVĪ im klusē lida
pilnui. Viņi iet pie plda un
Zanei vēstuli
1
Savu Somijas viesi J^b@ b •4»'
gaidījis.. Krunkas Arno
acu nemiev*s par to, ka f s o m vieU
viņu sagaida Jēkabs %VWŪ^ i ^ a -
zām izdziest Lsh! Izgi^irotoi» ^tAsis
par Zftn€9 IztrOkutDu immaziinļ viesi
pārliedna, tur nako nsvur darft
Arno Linenmā nelaimīgā sejs Jē­kabam
dod zināmu apmierinājumu
un gandarijumu: tā ir, redzi, ziemeļu
draugs — latvietes nav nemaz t&
viegli paķeramas.
(Turpinājuim tek^