Bavarijas Latviesu vestnesis, November 27, 1948

              •LATVIJA, 1948. g. 27. noremb»!
i -
I i i -
mi
l i
IM (210) 1948. t 27. novembri
hr mten (mraketu trsi Isidfiliefl) parals*
etltafes ra^tm ittiiktās domaft oav katrā
eiņS reiakdjts donms.
Iii
iii.
•li.
ii! \
i ; , .
I
JpBI «Ii' -1
Ka maz s M nokļuva
merika
•••-^ti^ ••••
. jppi
i'
1^
ī
iii-.
1'••:"•»• ir:
•••• • • . vJjKļ.
• i
\
II
•1
• I*
•pfāpfcr
4
• W-i
"t
• -ir •
m
i K •
Mii
LATVIEŠU CENTRĀLAS PADO­SIES
VĒLĒŠANAS
No 15» lld2 30. novembrim Vācilā,
•Austrijā un Dānijā tiešās, ai^ūā-tās,
vispārējās un vienlīdz!^ vēlē­šanās
jāievēl cetmiā Latviešu Cent­rālā
Padome. Šķiet, ka ši būs ari
pēdējā padom^, jo tās pilnvaru ter­miņš
Izbeigsies 1950. gada 31. de­cembri.
Gribētos domāt, ka līdz tam
laikam Lgttvija kļūs atkal brīva vai
ari tālākās emigrācijas ietvaros lat­vieši
būs atstājusi Vāciju, Dāniju un
AustrijiL Tagad ievēlamas LCP uz­devumi
tādel ir lieli un atbildīgi.
Katra latvieša pienākimis, sava
paSa Jabā,; ir piedalīties Šajās vēlē­šanās.
Tā ir pavisam vienkārša pa­tiesība
jo lielāks būs balsotāju
fikaits, jo autoritatīvāka iin spēcī­gākā
būs jauiiā LCP un tās izbīdītā
1^ Latvl^^^^^^ Padomi un
Centrālo Komiteju dzirdēti trejādi
gpriedumlr^^ nevajadzīga,
vienaldzīga. Tie, kaš domā līdzi sa­biedriskam
problēmām un spriež lie­tišķi,
un kam bez pašlabimia rūp
art vispārējais labums, un tādu ir,
paldies Dievam; trimdinieku vairā-
Imms, atzīst L(3Pvajadzi^^^
dalīsies ar! Sajās vēlēšanās un no
visiem kandidātiem, kuŗu^^s^
; kupls, izvēlēsies par saviem pār­stāvjiem
tos, kurus uzskatīs par pie­mērotākiem
un labākiem lielo uz-devtimu
veikšanai.
LGP uzdevumos ietilpst pažvaldiba
un pārstāvniecība. Mēs gribam dzī­vot
demokrātiskā iekārtā. Bet de­mokrātiskā
iekārta ir tur, kur tauta
I pati ISmSj^; Kur demokrātija, tur
paSvaldiba, tur '.pašvaldības iestādī­jumi.
Mums. trimdā šie iestādījumi
tagad būsv nometnes padomei un
k0mite]as un LCP un LCK. Bez
ilm Iestādēm nevar būt latviešu sko­las,
Iteultūras kopšanas, tiesību aiz­sardzības,
sociālās apgādes, bēgļu
demogrāfijas, arķlvaliju krāšanas
utt. Ja mums vajadzīgas S!s vērtības,
tad vajadzīga ari LCP. Bez šiem pie­nākumiem
LGP un LCK strādā ari
pie Latvijas tiesību jautājuma, ieejot
LatvieJu NacionSlS Padomē, veicot
pialu informācijas darbu, uzturot
sakarus ar mūsju sūtņiem uh konsu-r
1iem, latviešu organizācijām ārze-mē^
un atsevišķiem aktīviem sa­biedriskiem
darbiniekiem. Sajā ziņā
pap LGP uh LCK aktivitāti pienāk
arvien vairāk labvēlīgu atsauksmju
no visiem kontinentiem. Sis darbs
it nozīmīgs un švarigs Latvijas
tmirts brW^^
LCP un LGK ir ari augstākā lat-r
vleiu pārstāvība pie armijas un
IRO Štābiem, pie pasaules baznīcu
un labdarības organizācijām. Pasau-
' ks baznīcu uh labdarības organi­zācijas
atzinužas LCK de Jiire tm
^darbojās ar to pilnīgi. Armijas un
IRO Stfibl LGK atrinuSl de lacto un
ari vienmēr vairāk izrāda interesi
, deSi sadarboties. LCK izdarījusi
daudz apmeklējumu; iesniegusi me­morandus,
datus un statistikas dažā-dos
jautājumos, tā reaģējot pret v i ­sām
nevēlamībām, trūkumiem un.
pārestībām. Tomēr LCK nevar pa­vēlēt,
prasīt, bet tikai lūgt un pār­liecināt.
To viņa darijusi un dara.
Ir bijuši panākumi, ir bijušas arī
neveiksmes. Bet neaizmirsīsim, ka
tā ir cīņa, ko mūsu centrālās orga­nizācijas
ved gan Latvijas tiesību,
gan trimdinieku tiesību.āizstāvēša-riai
un stāvokļa uzlabošanai. Mēs ne­varam
pārmest LCK, ja viņa nav
uzvarējusi visas kaujas. M§s varam
\ tikai vēlēties, lai darba im cīņas
spars neatslābtu un mēģinājumi no
jauna sekotu atkal un atkal .
Bet ir dzirdamas balsis,. ka LCP
un LCK nav vajadzīgas. Šis balsis
skan reti, bet dažkārt nekautrīgi.
• Parastie motīvi: nodokļus gan ie­kasē,
bet neko nepanāk, „neko man
nav devusi". Neviena nopietna ie­stāde
vai organizācija nevar darbo­ties
bez līdzekļiem LCP un : LCK
strādā paša trimdinieka labā, tam
tJļd ari ir jādod līdzekļi, jo citu le-nākumu
nav. Kas vēlas, lai LCK
gan strādā, bet negrib šim darbam
nodokļus maksāt, tam nav tuva na-cioiiSlā
kopība, bet tikai pašlabums.
Sie pašlabuma meklētāji pa lielākai
dajal Ir ari tieši tie cilvēki, kas sa­ka,
ka LCP un LCK nav vajadzīgas
Bet Sie cilvēki nemaz i^saprot, ka
ar to dienu, kad nebūs vairs latviešu
pārstāvības un pašvaldības, latvieši
beigs eksistēt kā tautai kopība; un
būs padota visiem vējiem. Sādu bai­gu
likteni latviešu trimdiniekam
cenšas sagādāt Kangars, kas strādā
mums naidīgas varas kalpi Jā. Tie
ir tie, kas ar ļiiūnu prieku kaisa nai­da
sSdu nometnēs.
Bet ir ari vienaldzīgie, garīgi jau
apsnigušie cilvēki. Parasti viņu do­mas
ir tik pelēkas, interese tik vāja,
ka Vis® viņiem p«iet garām. Viņi
Šajos laikos, kad daudzi mūsu cil­vēki
zaudējuši ticību dzīves bauslim,
ka katrs pats ir savas laimes kalējs
un vairāk ka citkārt sākuši ticēt
sapņiem, nojautām, kārtīm, pare­ģiem,
laimei, liktenim, zirnekļiem un
kaķiem, kādā Hesenes latviešu no­metnē
populārs kļuvis stāsts par
latviešu zēnu Māri. Šis stāsts izklau­sās
kā maza pasaciņa, bet; tas to-fhēr
ir patiess notikums par mirkli,
kad laime nostājās pie zēnā gultiņas.
Viss tas sākās jau kādreiz brīvajā
Latvijā. Kad zēns piedzima, pazi­ņas
droši vien vēlēja, lai tas reiz
kļūtu bagāts, laimīgs un vismaz ie­vērojams,
ja ne slavens virs.; Drīz
tomēr sākās zemes okupācija, kaļ'š,
trimda, un neviens nevarēja ne sapnī
iedomāties, ka vēlējumi par slavenī­bu
varētu Vairs piepildīties. Kā dau­dziem
latviešu vīriem^ arī Māra tē­vam
beidzot tiija jāšķiras no ģime­nes,
uņ ne vienreiz vien, nīkstot Vā­cijas
caurlaides nometnēs vai pār­pildītās
stacijās dzirdot sirēnu kauk­šanu,
nesaņemot nedēļām} vēstules
no kapa lauka, piederīgie viņu ap­raudāja
par kritušu. Karam beidzo­ties,
visi tomēr atkal varēja sa­tikties
sveiki un veseli. Sākās jau­nas
rūpes, jo viru kā bijušo karavī­ru
neviena zeme negribēja uzņemt.
Māra rvecāki beidzot nolēma šķirties,
lai tēvs varētu pieteikties kaut kur
darbos viens un pēc tam mēģinātu
dabūt pie sevis ari ģimeni. Plāns
sekmējās. Tēvs aizbrauca uz Kanā­du,
bet Māris ar māti un mazo mā­siņu
palika Vācijā. Pagāja viens
mēnesis, bet izredzes nokļūt arī pā­rējiem
pie tēva nepiepildījās. Pie­nāca
rudenis. Clkjreizes gan mā­te,
vakarā berzdama'Māra sasprēgā­jušās
un uz akmeņiem nodauzītās
kājas, nenodomāja, ka, lūk, viņiem
nav laimes, tieši viņiem tās nav,
jo tepat kaimiņos viens jau bijis pie
Church World Service, cits pie ame-'
rikāņu iestādēm un vairs tikai jā­gaida
diena, kad vajadzēs stāties
konsula priekša.
Jaunais Ieceļošanas likums ASV
daudziem atnesa jaunas cerības, bet
ari vilšanos, jo līdzšinējie galvojumi
vairs nederēja. Izredzes izceļot uz
ASV ar katru dienu samazināj ās. Tur
gan dzīvoja Māra mātes māsa, kas
bija aizbraukusi uz ASV pēc krievu
kvotas pirms vi^na gada. Viņa bija
šeit Vācijā izmācījusies par šuvēju,
un arī vīrs, architekts, labi pelnīja.
Viņi bija jau paspējuši tikt pat pie
savas mājiņas, bet nevarēja tomēr
sagādāt nĢ galvojumu 3 personām,
5000 dol. katram, ne arī apsolīt dzī­vokli
un nodarbošanos. Varbūt, ka
šādas domas mocīja māti. ari tai rī­tā,
kad viņa Mārim brokastis pie­dāvāja
maizi ar margarīnu. Bet^Mā-
KATRS PATS SAVAS LAIMES
KALĒJS
rim !airgarms' negaršo. Viiiš teica:
„Dc:i man labāk maizīti vien!" Un
tā, sūkādams sakaltušu garozu, viņš
nošļūca pa trepēm pagalmā. Mārim
jau ilgāku laiku iekaisušas mande­les
im m^ize asi ķērās kaklā. Viņš
pieskrēja turpat mājas priekšā pie
ūdens krāna un turēja maizi zem
tā, lai būtu mīkstāka. Jā, tiešām, tā
bija labāki Un - Māris stāvēja pie
krāna, sūkāja savu doniņu, reiz pa
reizei pamērcēdams to vēsajā ūdenī.
„Nu, nu?" jūs jautāsit, „tad parādīr
jās labais Amerikas onkulis?" Ai, nē
— tad, atskanēja smiekli, un zēns
pazemojumā! satrūkās. Kādam netī­šām
bija pasprukuši; smiekli. Zēnu
tie tX)mēr apvainoja, un viņš uzskrē­ja
atpakaļ pie mātes. Mātei kļuva
savadi, un vēl. Māra soļi nebijā ap­klusuši:
pai^ jaunu aiz durvīm, ka
viņa mērca | spalvu tintē, lai rakstītu
māsai. :
Ši vēstule, nonākuši Amerikā, aiz-ināja
arī tūr' dzīvojošo ,māsu -
šuvēju. Viņa < tās saturu im savas
bēdas pastāstīja darba devējai, lai
izkratītu sirdi, kā to mēdz darit sie­vietes
savā starpā visās pasaules ma­lās,
kad viņām'ļir bēdas un rūpes.
Savas šuvējās bēdīgo stāstu amaii-kāriiete
nevārēj^ \m nevarēja aiz­mirst,
viņai bija visas iespējas, lai
palīdzēt* jo ir bagāta. Viņai bez
citām; dzīvām un nedzīvām mantām
pieder vairāki suņi, kam atsevišķas
istabas un guļamtelpas. Reiz kungi
izbrauca un šuvēja ar savu vīru uz­ņēmās
suņus uzraudzīt. Katru ritu
.ar speciālu mašīnu atveda uzturu
suņiem un vel sevišķu to sargiem
Kādā vēstulē tiz Eiropu māsa rak­stīja
par ^dienu, kas tik bagātīgs, ka
nevajadzējis izdot ne centa pašiem
visu vasai'u. Bez tpm māsa prata sa­vu
darbu tā, ka jau ar pirmo kleitu
iemantoja! kundzes uzticību, uzšūdā­ma
to tik labi, kā vēl neviena • cita
līdz šim. ••.
Kundze neilgi pēc bēdīgās vēstu­les
rīkoja lielas 'viesības. Pie galda
galvenais i sarunu temats - bija par
DP. Kas tie tādi? Kādi izskatās?
Vai ir m'az pēq cilvēkiem? Vairums
viesu jau izsacījās šai jautājumā
g',sn"no filozofiskā, reliģiskā, ētiskā,
gait no politiskā, nacionālā, demo­krātiskā,
ģeogrāfiskā, vēsturiskā un
humanitārā viedokļa. Bet kad dzir­dēja
mājasmātes stāstu par Māri,
tad piepeši zālē iestājās klusums.
Likās, ka telpā būtu ieplūdusi likte­ņa
vēsma, kāda vīzija: kaut kur Ei-opā
starp drupām stāv zērfs un ro­kā
tur sakaltušu maizes donu. Starp
viesiem bija >arī kāds žurnālists, kas
dzirdēto aprakstīja raidāmlugā. ko
pārraidīja kāds'ASV radiofons. Pa to
laiku sāka rīkoties ari kundze. Viņa
galvoja par visiem ti'im, apsolīja dzī­vokli
un darbu un samaksāja arī
ceļu. Gan jau māsa šuvēja un tās
vīrs ar laiku maz pamazām visu at­maksās,
domāja amerikāniete. Bet
kad architekts aiznesa kundzei piimo
maksājumu, 50 dolārus, viņa smai-d.
Idama atraidīja; „WeIl, es red-u,
ka ari; jūs gribat viņiem palīdzt
Man ar to pietiek, un viss ir o.k.
Ņemat savus dolārus un aizsūtāt par
tiem U2 Eiropu kādu pārtikas sainī-
Māris tagad jau dzīvo ASV. Vii
ir visas apkārtnes mīlulis. Katri
dienu to apmeklē amerikāņu krustē­vi,
un krustmātes. Un laimīgā mā
aizkustināta raksta draugiem Vācir
jā, ka viņi nemaz neesot lepni, tie
amerikāņu miljonāri, uri labprāt pa­sēžot
ar tiem pie viena galda virtu­vē,
jo citur vēl neesot telpu, ki
viesus pieņemt. Viņai pašai esot sa-dāvāts
tik daudz kleitu, ka pietikšo
visam mūžam. Bet mazajam Māriņi
nodrošināta skola un kolledža. Arī
r tēvu Kanādā gādāts, un cer, ka
rlz atkal visa Žmene varēs būt
kopā.
Šo stāstu, iegriežoties kādā Hese­nes
latviešu nometnē, dažkārt dzir­dēsit
pašu pirmo. Tajā gan nav ne­kādu
vērtīgu norādījumu, kā visvieg­lāk
nokļūt ASV. Labākā gadījumā
tas varēs uzmundrināt pārējos, kad
garais rudens vakars un migla ap­slāpē
pēdējos zarus krāsniņā im pat
atmiņas par bijušiem labiem laikiem
vairs' nesilda. Dažs noslēgtāks cil­vēks,
varbūt, nodomās, ka visiem jau
nav tāda laime, bet daudziem dzīves
priecīgākiem ļaudīm stāsts par jau?
nu ierosinās domas, ka katram tomēr
dzīvē sava laime un ikviens pats ir
tās kalējs. A. S.
m
Darba netrūktu,
bet kā
tam piekļūt?
Konsuls Aleksandrs BērzlņS Nu*
faundlendā. kas tur ieceļoja ph'n^a
9 mēnešiem un nodarbināts savā
specialitātē papīrrūpniecībā,, nespe-dams
atsevišķi atbildēt visiem
teresentiem, mūs informē, ka paši
reizējā situācijā izceļošanas iespējai
Ņufaundlendā nav lielas. Līdz šim
patērētās pūles' šajā virzienā nav
devušas cerētos panākumus, 'bet -
stāvoklis, iespējams, grozīsies 1949 l|
2\ marta, kad Ņufaundlendā kļūs
Kanādas 10. province. Tad, domā-lams,
uz Ņufaundlendu attiecinās tos
pašus ieceļošanas noteikumus, kas
jau ir Kanādā, t. i., darba devējiem
būs iespējains Izprasīt ieceļošanas
atļaujas individuāliem, darba de*
vējam nepieciešaniiem darbiniekiem.
Kas attiecas uz darbu, tad Ņu,
faundlendā, tāpat kā Kanāda,; tl
nav trūkums. ^; ! J ';;
Raksturīgā " ir informācija ^ \%
dzelzceļnieku streiku Ņufaundlendi' ^
Streika dēļ Ņufaundlendas vidieni
jau jūtams pārtikas trūkums. Lai to
novērstu, pārtikas transportā me^.
nāts iesaistīt lidmašīnas'; bet streiko*!
tāju posteņi 'traucējuši kravas uz*
ņemšahu; Tā vajadzējis radīt sava-veida
gaisa tiltu, pārtiku Ņufaund*
lendas iedzīvotājiem gaiša ceļā pie­gādājot
no Kanādas. Streikotāji
ostās liedzas izkraut arī kuģus aj
lopbarību, kāpēc salas lopkopībai
pareģo bargu ziemu. — Dzelzceļnle»
kū streiks radies prasības dēļ pa*
augstināt algas: strādnieki prasa al*
gas paaugstināt par 13 centiem stun*
dā, bet valdība ar mieru paaugstināt
tikai par 7 centiem stundā. Abas
puses spītīgi iecirtušās, kaut gan ir
zināms, ka ar 1949. g. martu, kaf
Ņufaundlendā kļūs Kanādas provln4
ce, algas pielīdzinot kanādiešu llk*
mēm, dzelzceļnieku atalgojumi kļŪS f
vēl lielāki, nekā tagad tie prasa.
Streikotāji pa streika laiku saņem
pabalstus no dzelzceļnieku arod*
biedrības ASV, bet kas samaks§s
zaudē.iumus, ko streiks nodara Ņtt-faundlendas
saimniecībai?
Togus atrad
f.t stadulai"
W. j.-^oc ka-
; vilināja
:• at- •
klīdu lap^'^^i'
|jp tveici-
Jān
ifiMku iekuram aplej ar taukiem
lin^^^^^^^i^ koncertē pavāru tērpos
^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^ LATVIJAI NO AUSTRAUJAS
Zinās
su aprūpi
Latviešu YMCAs centrālajā val­des
sēdē Neīštatē piedalījās vice-
.onts P. ers. sekretārs A.
Kacens, P. Ašmanis, N. jDombrov-skls,
R. Mužiks, YWCAs pārstāve t.
Erdmane, ģenerālselcretārs B, Ra­dziņš,
amerikāņu joslas sekr. J.
Ozols im angļu joslas sekretāri Alb:
Ozols un J. Rozenbergs. Latviešu
YMCAs un Y W C A S nodaļas attīstī­jušās
plašu darbību ne vien Vācijā,
Zviedrijā un Dānijā, bet ari; Angli­jā
: un citur jau darbojās • latviesu
grupas pie YMCAs nodaļām. Kopē­jais
biedru skaits tagad ir 10.000.
YMCAs un YWCAs rīkotie kūrei
aptver visas dzīves nozares, sākot ar
mākslu un beidzot ar praktiskiem
arodiem. Pie vairākām nodaļām ie­kārtotas
darbnīcas un citi saimnie­ciski
pasākumi tautiešu materiālās
labklājības celšanai.
Galvenā vērība veltīta jaimatnes
audzināšanai un nacionālās vienības
apziņas celšanai. Nākotnē paplaši­nās
reliģisko grupu vadītāju apmācī­bu,
lai tie aizstātu mācītāju trūkumu
šeit un tālākajās emigrācijas zemēs.
Pavairos arī svētdienu skolu darbī­bu.
Pasaules YMCA sadarbība ar
Luterāņu baznīcu apvienību uzņem­sies
.rūpes par emiģrāt:ijas iespēju
sagādāšanu baltiešiem. Baznīcu ap­vienība
rūpējas par darba līgu­miem,
bet YMCA par emigrantu ap­rūpi
traņsitnometnēs un palīdzību
dzīves iekārtošanai jaimās mājvie­tās.
Nākotnē Y M G A i izredzes ievēro­jami
paplašināt trūkumā nonākušo
tautiešu aprūpi, jo savu atbalstu ap­solījusi
Zviedrijas Y M C A . —s.
gan saka, ka vajadzētu vēlēt,
vajadzētu nodevas maksāt, vajadzē­tu
uz sarīkojumu aiziet,: betnepa­dara
ne vienu, ne otru. Vienaldzī­gie
ir draudzīgi jāņem pie rokas un
jāpārliecina izpildīt : savu tautisko
pienākumu — piedalīties pēdējās
LCP'vēlēšanās. Un viņi to darīs. Bet
jaunievēlētā LCP; un' viņas izpildu
orgāns — LCK iepildīs savu pēdējo,
pienākumu. ; • L.
Kad kuģis ar DP, kas no Eiropas
brauc uz Austrāliju, piestāj IVSelbur-nas
ostā, ieceļotāji dodas ziemeļu
virzienā uz 200 km attālo Bonegil-
1as nometni. Tā ir liela baraku no­metne,
kurā kara laikā dzīvojuši
amerikāņu karavīri. Apkārtne kal­naina,
garām tek Muraja upe. Kopš
gada Bonegllla .pārveidota par izvie­tošanas
nometni, caur kuru gājuši
ap 4000 cilvēku. No līdzšinējiem ie­braucējiem
apm. 70 proc. bijuši bal­tieši.
Tb skaits gan stipri samazinās
pēdējos transportos, par ko vismazāk
iepriecināti nometnes vadītāji, jo
viņu labākās atsauksmes; izpelnīju­šies
tieši baltieši.
[ Ik 20 jaunajiem iebraucējiem —
Vi eniniekiem, izvietoj ot pa tautī­bām,
vispirms ierāda skārda baraku
ar šīfera jumtu, kurā atrodas gultas
ar 2 palagiem un 4 segām. Šīs 4 se­gas
rada izbrīnu, bet kas zem tām
grib sasildīties ziemas naktī, tas ļoti
maldās, jo tad i vēl nepieciešams vis-maz
mēteļlis. , Ģimenēm ar bērniem
ierāda atsevišķas mazas istabiņas.
Kalnu iespaidā Bonegillā naktis ar­vien
vēsasj ko sevišķi paturami iz­jūt
karstajā laikā. Muitas ierēdņi
pirmo reizi pēc sasaiņošanās Vācijā
liek atvērt somas un meķlē ieročus
un medikamentus. Ārsta pārbaudē
sarežģījumi rodas tiem, kas Vācijā
rentgenuzņēmuma?. ieguvuši nelegā­la
ceļā. Pēc 10 intelliģences jautāju­miem
angļu valodā, atbraucējus sa­dala
attiecīgās klasēs. Kad izņemta
jaunā pase, kas gan Austrālijā ļoti
reti vaj adzlģa, |ļ tad vēl darba birojā
jāpierakstās, kādā darba vēlas strā­dāt,
un nu'izrādās, ka visas daudzās
rakstīšanas Vācijā atkal bijušas maz^
nozīmīgas.' Kad viss tas paveilits,
tad alga ir noliktavā saņemtais uz­valks,
veļa Un zābaki.
Pirmajās ēšanas reizēs katrs cen­šas
ātrāk apēst savu devu, bet tā kā
nometne saņerri Austrālijas armijas
pāiTtikas devu, tad, kādu laiku no­metnē
nodzīvojis, devu saņemot,
emigrants jau grūtsirdīgi nopūšas.
Patiess kuriozs ir tas, ka rītos uguns
iekurināšanai parasti lieto taukus,
jo tad maliņa l ^ ā k deg. Katni treš­dienu
ir kino izrādes un sestd'.enās
Sporta.mīļotajiem Bonogiilā iespē­jas
visai pl^as.; Basketbolā Viktori­jas
provinices meistars AIbury Bone­gillā
jau ā reizes piedzīvojis zaudē­jumu.
Galda tenisā Vodongas apga­bala
meistarļ^Ik&tēs uzvarējuši bal­tieši.
Sachists Gunārs Bērzzariņš
piedalās Austrālijā rīkotajos tālpar-tiju
turnīros, raksta Sidnejas šacha
žurnālā ,,The' Chess" im lasījis re­ferātu
pat- Alburijas radiofonā. Bo-negillas
šachisti uzvarējuši Alburijas
pilsētas izlasi 15—rO! Jaunatbraucēji
piedalījušies arī peldēšanas un te­nisa
sacensībās. Makšķerniekus Bo­negillā
iepriecina turpat tuvumā esošā
upe un yezers. Upē bez tam vēl ļoti
daudz vēžu un krietnā lielunfā.
' Nometnes pārvaldes aparāta, atbil­dīgākajās
vietās^ ir austrālieši, bet
ļoti daudz vadītāju posteņu pama­zām
uztic arī pašiem emigrantiem —
sevišķi baltiešiem. Šos darbiniekus
parasti izvēlas no mūziķiem un spor­tistiem.
Tāpēc nometnē izveidojies
ļoti labs orķestris, kas ne tikvien
spēlē deju vakaros un koncertē
emigrantiem, bet bieži rīko koncer­tus
ari austrāliešiern un iespēlē ska­ņa
plates Melburnas radiofonam,
diemžēl, gan nesaņemot par to mak­su.
Labs demonstrējums orķestrim
bija kādā koncertā, kur mūziķi iera­dās
nevis frakās, bet savā • ikdienas
tērpā — virtuves priekšautos, jo visi
orķestra dalībnieki strādā virtuvē.
Iebraucis Austrālijā, emigrants
skaitās bezdarbnieks, ar algu 25 ši­liņi
nedēļā. Viņam izmaksa 5 šil.,
jo par ēšanu un dzīvokli atvelk 20
šiliņus. Par 3 šil. var izbraukāt tu­vāko
pilsētu Alburiju un izmielol
acis ap krāšņajiem skatlogiem. Ātri
zūd vēlēšanās dzīvot nometnē, un
katrs cenšas izkļūt no bezdarbnieka
amata. Ja tas tik drīz neizdodas, tad
atliek vēl viena iespēja — pastaigāt
pav apkārtni pie farmeŗiem un pie­dāvāt
savu darba spēku. Oficiāli to
nedrīkst, bet tā kā farmeŗiem strād­nieks
bieži vajadzīgs un emigrants
prieags saņem vienu mārciņu par
savu dienas darbu, tad citiem tur
nav nekādas daļas, ja tikai pats ne­sāk,
pārāk lielīties. Bonfegillas ad­rese:
I. R. T. C. Bonegillā, Vikloria.
Australia.
/ Bez Bonegillas Austrālijā vēl ir
vēlāk dibinātā Bathursias ti'ansitno-metne,
kurā nonāk tie emigranti, kas
iebrauc Sidnejas ostā. Bathursta so­lās
iz^/ērsties par ģimeņu piederīgo
nometni, im to paplašina 4000 cilvē­ku
lizņeiTLvanai. Vēl paredzēts izbū­vēt
divas jaunas nometnes, kas it kā
liecina par Austrālijas emigrācijas
politikas paplašināšanu.
Bonegillā, novembrī.
P; P u r k a l ī t is
ometņu
dzīve
' ^ ^ ^ S i ieraudzīja Gai
ftSvai Pa^as seju^ ko p
nebija pamam.jis, IIM grieza: savu:ziT^i:au
f K : t u r ; k ā d u bridi ;:P^
Kamēr ^fe saimnieks ar piec
KriJstarpnie atsvaidz
5 veco Vaudzību vai. ap yie
S-Daninājās par • kara notuk
S kas visus tagad satrau
m dienu-taču cauri Valmierai
lalas pusi gāja lielākas vai m
ļlmevu karaspēka daļas vai a
^„ piederumu: transporti. Karei
Sājās arī mājās un. muižās, k
te vajadzēja apgādāt -ar pārtik
Dažreiz dzirdēja arr dobjus lielgab
kbukšķus. Tie nāca no angļu k-
Ingiem, kas braukāja" jūrā un a
iaiidija kā Kurzemes, ta. Vidzem
peķrasties, kur domāja novietot
Irievu kordonus vai mantu noli
Krimas^kaŗš vilkās jau tre
ievieAsāka klāties slikti,
'juta~visā valsti un ari Valmier
pemitigi cēlās dielzs un sāls c
!28 un pilnīgi aptrūka reņģu un sir
ļi, ko jo sāpīgi sajuta laucinieki.
Ari kocēniešu Cumumieku saii
Hvuls smagi sajuta dārdzT
siiriikumu, jo šodien Valmierā bi,
^ laksājis par nieka dzelzs' stienī
5^Wem veselu kvartu, kamēr a
t tāds maksāja labi ja pusi ti
Turpretī siļķu vietā viņš
bija sagrabinājis pār
siļķu sālījuma, ko. veikalnie
«avēl pie tam atšķīdinājis
, Paršo netu, kas Pāvulam izlik-
Mmrīga, viņš sūdzējās kādai
^.tirdznieķam, kurš atstāja Vai
tikpat-^neapmierināts.
- Uz labu tas vis nav! — svesa-
LCP vēiēšpās Vestfāles-Ziemeļ»
reinas apgabalā kandidē LNP un
LCP priekšsēdis J. Gelms un iņl/
E. Dravnieks. Apgabalā ievēlams^ l(
loceklis. Lejaszaksijā, kur jālevH
4 LCP lopekļi, iesniegti 6 saraksti.
Kandidē inž. A. Daiļacis, mfic A
Abakuks, A. Kripēns, Ad. Ozoliņš, V.
Janums, R. Kukainis,, V. Hāzners, E.
Lauva, J. Bračs, agr. V. Uiska, Dž,
Raudziņš uc. Angļu joslas zierneļu
apgabalā kandidāti ir St. Jaundzems,
J. Zaķis, A. Vanags, K. Lobe, A
Plensners, prof. M. Eglītis, J. Rudzi-;
tis, inž. ,T. Silkalnš, J. Vilciņš-uc.
HANAVAS nometni nesen apmek­lēja
Sidnejas bīskaps Obriens. Viņš
apgalvoja, ka 1949. gadā un Austrā*
liju būs iespēja izceļot visiem baltie»
šiem, kas to vēlēšoties. Nedaudz die­nu
pēc tam Hanavā ieradās Jaunzē­landes
min. prez. Frēzers, kas, iz­mantojot
ĪSU brivlaiku UN sesijas
dienās Parīzē, apskatīja DP nomet­ni.
Jautāts par ieceļošanas iespējām
Jaunzēlandē, viņš izteicās ļoti rezer* lai Dipvc i ^ ^ c n ^ ^ T> T
vēti, lai gar; kāds no preziJienta pa- p f i S o s f • Debesstēvs!
vadoņiem nenoliedza, ka .tādas iespe- m ^^^^^^^^^ gan vē
jas dažiem baltiešiem varētu būt.
ANSBACHAS latviešu nometiaes
mākslinieki un..daiļamatnleki E. J.
Zāms, H. Brencsons, K. Vaikevlcs, R ti
Liepa, E. Vārpa, P. Šiliņš, M Evāne, |
A. Balode, J. Zālmanis, E. N. Kes- |
nere, V. Datavs un M. Norkus rīko-. |
ja savu darba skati. Tā izpelnījās ne
vien tautiešu, bet, arī Ansbadias vā­cu
sabiedrības atzinību.
4. VIRCBURGAS mazpulka 20 da­lībnieki,^
kas bija strādājuši putnko­pības,
lauksaimniecības pētīšanas,
mājsaimniecības un rokdarbu sek­cijās,
nodeva svinīgo solījumu. No­tika
arī ražas skate un np dzimtene
līdzi paņemtā-3. Rīgas. pils. ģimnā­zijas
mazptdka karoga iesvēte.
m - gan redzēs, -ka nāks at
«badi, tāpat kā pirms gadiei
^adsmit, kad bija slapjās un v(
{ji'u* 1 ' »^'-"»iuus y a n Vi
5 ar i'^^ visu ziem
Sofc^''^^^^^ salmiem, k
REDAKCIJAI
A. C a n g a , Heilbronnā
«NEPAREDZĒTI APSTĀKĻI**
DP tuberkulozes- sanatorijā HeŪ-bronnā
ārstējas ap^BO l|tviešu, lie­lāko
tiesu bijušie karavīri Gatavo­joties
18. novembra svinībām, sUrn-nieki
bija nolēmuši rīkot ^ ^^^ļS!
koncertu .un aicinājuši talkā vairā­kus
mūziķus, to vidū-ari kādu. pa­zīstamu
dziedātāju. Pēdējā, kaut an
noteikti apsolījušies, pēdējā ^ ^ ^ ^
mēr pēkšņi pa ziņo i^jsi, ka neparedz^
tu apstākļu dēļ, 'diemžēl,
Heilbronnā ierasties.. .,Nepa*'«dzet^,
aostākļi" izrādījušies visai prozaiskas
dabas: kāda nometne bija (Uiedātar
jai gluži vienkārši piesolījusi
honorāru, kādu slimie nebijs
juši atļauties.
<! l^^^^at bija tuk-
•^^**ieau£fa ^1 .vasaras no v:^-.
•''vCS^^r'^^ toreiz Ha^;!
m
•'«8mijas tur °™unius: kā-
^ur izaugot labi
m feiSjffi: lielo sH.
w
jau
a at-
««Vienam to v.v