Bavarijas Latviesu vestnesis, May 4, 1948

              LEONĪDA OZOLIŅA ZĪMĒJUMI
Pulkstenis bija tikko nositis pus­dienu.
Skolas durvis atvērās, un gā­zās
beriļu straume, vienam klūpot
pār otru lielajā steigā tikt ātrāk ārā.
Taču, pretēji ikdienas paradumam
tūdaļ izklīst un doties mājās pus­dienās*
^olēni tikai pagājās nostāk,
satneitās pa pulciņiem un sačukstē-
, jās.
. Lieta bija tā, ka torīt ^olā bija
iestājies Simons, BlanĀotas dēlēns.
Visi šie bērni bija dzirdējuši savā
ģimenē pieminam Blanšotu, un, kaut
gan sabiedrībā viņa bija itin patī­kama,
mātes savā starpā tnēdza pret
viņu izturēties ar mazliet nicīgu līdz­cietību,
ko bija ieņēmušies ari bēr­ni,
paši nezinādami — kāpēc.
Par Simonu Jāsaka, ka viņi to ne­mās;
nepazina, jo viņā nekad negāja
ārpus mājas un nerotaļājās ar bēr­niem
ne m iedas, ne upmalā. Tā­pēc
viņi to ne visai ieredzēja, un nu
tiem bija pat savs prieks, kam pie­biedrojās
izbrīns, Sorit pulcēties ba­riņos
un atkārtot šo teikumu, ko bi­ja
izgudrojis kāds gadus četrpadsmit
vai piecpadsmit vecs puika, kas rā­dījās
visu it labi ainām, tik viltī­gi
viņš mirkšķināja acīm: „Ziniet,
Simonām nav tētes!"
Uz sliekšņa parādījās Blanšotas
dēls. Viņš bija gadu septiņi vai
astoņi, visai bals, ļoti glīts, pabildu
un pat bailīgu izturēšanos. Viņš bi­ja
ceļā uz māju pie mātes, kad to
panāca skolas biedru pulciņš, nemi­tīgi
sačukstēdamies un pētot viņu
ar nedarbam sagatavojušos bērnu
draisko un cietsirdīgo skatu, pama­zītēm
to ielenca un beidzot pavisam
ieslēdza savā vidu. Te nu viņš stā­vēja,
pārsteigts un samulsis, nesa­prazdams,
ko tie nodomājuši viņam
nodarīt.' Taču puika, kas bija zinā­jis
jauno vēsti, piepūties no lieliska­jām
.sekmēm, tagad uzstāja:
„Kā tevi sauc?"
Viņš atbildēja: „Simons."
„Simons kas?" otrs atcirta.
Zēns, pagalam apmulsis, atkārto­ja:
„Simons."
Puika uzldiedza: „Tev taču Jābūt
vēl kādaņi vārdam bez Simona! Tas
taču nav nekāds vārds, Simons
vien!"
Un viņš, asarim tuvu, atkārtoja
trešo lāgu: „Mani sauc par Simonu."
Palaidņi sāka smieties. Puika
triumfēdams pacēla balsi: „Nu Jūs
skaidri redzat, ka viņam nav tētes!'*
Sekoja dziļš klusums. Sī ārkārtī­gā,
neiespējami briesmīgā lieta
zēns bez tēva — visus padarīja mē­mus.
Viņi lūkojās viņā kā parādī­bā,
kā nedabiskā būtē, im sajuta se­vī
mostamies neizskaidrojamo līdz­cietību,
kādu viņu mātes izrādīja
pret Blanšotu. Simons bija atspie­dies
pret koka stumbru, lai nekristu,
un tur viņš stāvēja kā neatvairāma
posta paralizēts; Viņš gribēja pa­skaidrot,
taču nejaudāja iedomāties
pareizo atbildi, nezimāja vārdu, kā­diem
atvairīt briesmīgo apvainoju­mu,
ka viņam neesot tētes. Pēdīgi
viņš it pārgalvīgi iesaucās: „Jā,
man ir gani"
„Kur viņš ir?" puika noprasīja.
Simons klusēja, — viņš to nezinā­ja.
Zēni klaigāja, pagalam satrauk­ti
Viņi sajuta to pašu cietsirdīgo
vēlēšanos, kas liek mājputniem pa­galmā
saplosīt savai sugai piederīgo,
tiMīdz tas ievainots. Simons pēkšņi
ieraudzīja savu mazo kaimiņu, at­raitnes
dēlēnu, kuru allaž redzēja
vientuļu kopā ar māti.
„Tad jau tev tikpat nav tētes,"
viņš teica.
„Ir gan," tas atbiidēja, „man ir
tētis."
. ,,Kur viņš ir?" Simons atteica.
„Viņš ir miris," zēns teica ar īpa­šu
lepnumu, „viņš ir kapsētā, mans
tēvs ir kapsētā!"
Nerātņu barā bija dzirdama atzi­nīga
murmināšana, it kā kapos ap­glabāts
tēvs būtu tik liela lieta, ka
viņu biedrs viegli varēja iznīcināt
to, kam vispār nebija tēva. Un šie
nelieši, kuru tēvi lielo tiesu bija blē­ži,
dzērāji, zagļi un sievu mocītāji,
sāka grūstīties un spiesties ciešāk ap
Simonu, it kā viņi'— likumīgie bēr­ni
—-gribētu tādējādi apspiest šo, kas
stāvēja ārpus likuma.
Zēns Simonām līdzās, piepeži vaig-stīdamies,
izšāva mēli un sauca:
„Nav tētes! Nav tētes!"
Simons abām rokām ieķērās vi­ņam
matos un spārdīja viņu kā­jām,
pa tam mežonīgi kozdams tam
vaigā. Starp abiem zēniem sākās
neganta cīņa, un Simons.pēdīgi at­radās
rokām pliukšķinošo mazo klai­doņu
lokā, pagalam sasists, piekauts
un nogāzts zemē. Kad viņš piecēlāSj
mechaniski sukādams blūzi, kas bi­ja
klāta putekļiem, kāds viņam uz­sauca:
„Ej, pasūdzi tēvam!"'
Tad viņš saruka līdz sirds dziļu­miem.
Viņi bija stiprāki, viņi bija
to pievarējuši, ūn tam nebija atbil­des,
jo viņš zināja, ka viņam tēva
nebija. Pilns lepnuma, viņš bija lū­kojis
dažus brīžus cīnīties ar asa­rām.
Tagad tās viņu smacējaj un
viņš sāka klusi raudāt, kratoties
šņukstos. Tas ienaidniekus aplam
sajūsmināja, un, līdzīgi mežoņiem vi­ņu
baigajos svētkos, tie saķērās ro­kās
un lēkāja ap Simonu aplī, ne­mitīgi
atkārtodami: ^Tētes nav, tē­tes
nav!"
Bet pēkšņi Simons mitējās šņuk­stēt.
Viņu .pārņēma niknums. Zem
kājām bdja akmeņi. Viņš sagrāba
riekšavu un visiem spēkiem gāza
mocītājiem. Divi vai trīs trāpītie
metās Miegdami bēgt, un Simons
Viņš vairs nedomāja, viņš vairs ne­ievēroja
I apkārtni, bet pUnam ļāvās
asarām
Pēkšņi sma'ga roka nogula viņam
uz pleca.'un raupja balss jautāja:
„Kas tevi tā apbēdinājis, labais
draugs?"
Simons atskatījās. Viņā labsirdīgi
nolūkojās liela auguma 'vīrs, melnu
bārdu un cirtainiem matiem. Viņš
atbildēja, asarām acīs un balsī:
„Viņi marli piekāva, tāpēc ka man
— man nav tētes — nav tētos,"
„Kā ^ā?" teica vīrs smaidīdams.
nKatram taču ir tēvs."
Zēns' atbildēja, bēdu šausts: „Bet
man — nav." ,
Tad vīrs kļuva nopietns. Viņš pa­zina
Blanšotas dēlu un, kaut gan t i ­kai
nesen apmeties šai apkaimē, ap­tuveni
i1 zinā j^a viņas stāstu.
„Nu," viņš, teica, _„nomierinies,
manu zēn, un nāc mājas pie mātes.
Viņa tev sagādās tēvu."
UnI tā viņi devās ceļā, lielais turē­dams
mazo aiz rokas. Vīrs atkal
smaidīja, jo viņš labprāt vēlējās re­dzēt
šo Blanšotu, kuru dēvēja par
vienu^no skaistākajām meičām' visā
apvidū. Un viņš nodomāja pie se­vis,
ka varbūt jaunava, kas vienu
reizi .spērusi aplamu soli, to varētu
darīt pa otram lāgani.
Viņi nonāca pie ļoti glītas, baltas
mājiņas. „Te mēs esam," mazais
teica un iesaucās: „Māmiņ!"
Tacļ parādījās Blanšota, un vīrs
mitējās smaidīt, jo tūdaļ atskārta,
ka neoi^ia vairs nekāda lakstošanās
ap šo stalto, bālo sievieti, kas stin­gri
stāVoja durvīs, it kā gribēdama
aizsa'rgāt nO| vīrieša tā nama sliel^sni,
kur viņu reiz jau bija piekrāpis cit^.
Iebiedēts, cepuri rokā, viņš nedroši
teica: ,,Lūk; kundze,.es jums atvedu
jūsu ,npazo zēnu, kas bija apmaldī­jies
upmalā."
Bbt Simons abām rokām apskāva
mātes kaklu un, atsākdams raudie-niļ,
.stā.stīja: „Nē; māmiņ, es gribēju
noslīcināties, tāpēe ka puikas mani
piekāva — piekāva — jo man nav
tētes."
L A T V I J A : I9IS.,Ķ.4.
Kvēls 'feārtums pārldāja jaunās
sievie|tes ^vaigus,' un, dziļi sāpināta,
viņa aizrautīgi apskāva savu bērnu,
asarāmjplūstot pār seju. Vīrietis aiz­kustināts
stāvēja un, nezmāja, ko
iesākt. Bet' Simons-, pēkšņi atrāvās
no mātes un pieskrēja viņam klāt.
„Vai tu būsi mans tētis?"
' Iestājās, klusuma brīdis.. Blanšota
sāpēs un kaunā atslējās pret sienu,
rokas salcrustojusi uz sirds. Zēns,
nesaņemdams atbild^ teica: „Ja tu
izskatījās tik drausmīgs, ka pārējos
pārņēma panika. Būdami gļēvuļi,
kā jau zobgaļi sakaitināta cilvēka
tuvumā, tie laidās prom. Pamests
viens, mazais radījums bez tēva me­tās
pāri laukiem, jo viņā bija pamo­dušās
atmiņas, kas satrieca viņa
dvēseli un noveda pie svarīga lēmu­ma.
Viņš gribēja noslīcināties upē.
Viņš atcerējās, ka'priekš astoņām
dienām upē bija noslīcinājies kāds
nabags, tāpēc ka tam vairs nebija
naudas. Simons bija redzējis, kā vi^
ņu izvilka, un šl radījuma neglītais
un : nožēlojamais izskats bija viņu
stipri ietekmējis — bālie vaigi, garā
samilzuši bārda un plaši ieplestās,
rāmās acis. Klātesošie bija teikuši:
„Beigts." Un kāds bija piebildis:
Tagad viņš ir laimīgs." :
^ Tā Simons gribēja noslīcināties,
tāpēc ka viņam nebija tēva. Nonā­cis-
pie upes, viņš vēroja straumi.
Dzidrajā ūdenī šaudījās zivis, šad
tad palēkdamās, ķerot mušas virs
ūdens. Viņš mitējās raudāt, lai vē-,
rotu, taču pa laikam ar sāpīgu sprai­gumu
atgriezās doma: „Man jāno­slīcinās,
jo man nav tēva."
Bija silts un jauks laiks. Mīlīga
saule sildīja zāli. ūdens mlrd7ēja kā
spogulis, un dažus m i r k ļ u s Simons
izjuta patīkamo gurdumu, kas seko.
raudām, pat vēlēdamies nokri.^.t zālē
un aizmigt; dienvidus siltumā.
• Maza, zaļa varde aizlēca viņam
gar kājām. Viņš lūkoja to netvert,
bet tā izbēga. Viņš tai sekoja un
trīs redzes tx) pazaudēja, bet pēdī,^i
noķēra aiz pakaļkājas un iesmējās,
redzot, kā radījums pūlējās izbeigt.
Tad ienāca prātā mājas, un māte. un.
lielu bēdu nomākts, \nnš sāka rau­dāt
no jauna. Viņa lūpas drebēja,
viņš nometās ceļos un skaitīja Ifies-nu,
it-kā dodamies-pie.miera. Taču
viņš ne; audā ja nobeigt, jo viņam i r -
bnika "tik nevaldāmi un mež'i>:v::i
.šņuksti, ka tas bi.ļa pi_b!:-!i pārvarēt.-.
negribi, tad es iešu noslīcināties."
Vīrietis nolēma to uziiemt pa jo­kam
un iesmējās: „Nu, k ā d ē ļ nē,
gribu' gan."
Kā tevi sauc? " z ē n s . turpināja.
„Giti zēni jautās tavu vārdu."
ļļFilips," vīrs atbildēja.
Simoris brīdi klusēja, lai labi ie­gaumētu
šo vārdu. Tad apmierināts
izstiepa Tokas un teica: ,.Labi, F i ­lip,
tad tu esi mans tētis."
• Vīrs pacēla viņu rokās, steidzīgi
nomutēja uz vaigiem un žigli aizgā­ja.
Kad Simons nākamā dienā atgrie­zās
skolā, to saņēma nievu smiekli
un pēc stundu beigām, kad zēni at­kal
bija gatavi sākt viņu tincināt,:
Simons izmeta šos vārdus kā akme­ņus'viņiem
pa pieri: „Mana tēva
vārda ir Filips."
No \asām piusēm atskanēja pridca
saucieni. „Filips kas? Filips —
kāds Filips? Kur tad tu dabūji sa­vu
Filipu?"
simons neatbildēia un, ticībā ne-satrieiināms,
izaicināja viņus ar vska-t'ienu,
drīz.āk gatavs mucībām nekā
bē:^t. Viņam par laimi, nāca skolo­tājs,
im viņš atgriezās mājās pie
mātes.
'Trīs mēnešus staltais sti'ādniek.s
Filios it bieži gāja gar Blanšota-namiņu
un ' dažu reizi pārdro.>.
uzrunā;a vjīa, ja redzēja to pie loea
šujam. Viņa atbildēja pieklājī:;i.
vienmēr apdomīgi, nekad nejokoda-māsj
vai neļaudama viņam ienākt.
Taču. būdams mazliet auša. k.^i v:-i
vīriaši, Filips iedomājās man;"n v i ­ņas
Vaigos pietvīkumu. kad viņi t ē r -
•zēja,:ļ."^-- •• • • •'••
Taču zaudēta slava ^rūti atgūstā­ma
un allaž paliek tik trausla, k?^..
par spīti Blanšotas atturībai, kaimi­ņos
jau sāka par viņiOT mōlot.
Simons joti. mīlēja ..savu jauiip.-i ie­ti
un gandi'īz ik vakarus gāja ar
viņu staigāt. Viņš kārtīgi apn-ieklē-ja
skolu im izturējās visai cienīgi,
nekad neielaizdamies skolasb.odru
paļās.
Taču kādu dienu lielais puika, kas
bija lam uzbrucis pirmcījā reizē, at­sāka
par jaunu: „Tu esi melojis.
Tev nav tēva, vārdā Filips."
.,Kā tad tā^" Simons atteica, v i ­sai
satraukts.
Zeņķis berzēja'rokas „Tāpēc, ka.
ja tev būtu, tad viņš būtu tavai mā­tei
vīrs."
Šī sprieduma pareizība Simonu
samulsināja. Taču viņš atcirta:
„Viņš tomēr ir mans tētis."
„Var jau būt," ncjaucenis smīnē­ja,
,.bct ne i3a īstam."
Blanšotas dēlēns nodūra galvu un,
domās nogrimis, devās uz vecā Lua-zona
kahd, kur Filips strādāja. Lies­mās
tīti, kalēji kala kā daimoni, ne-novērzdami
acu no saka i tušas dzelzs,
un viņu domas cēlās un krita ar
vesera vēzieniem. Simons iegāja
kalvē nepamanīts un klusi paraustī­ja
draugu aiz piedurknes. Filips ap­cirtās.
Darbs uzreiz aprāvās, un v i ­si
vīri uzmanīgi raudzījās .šuro. Tad
neparastajā klusumā atskanēja Si­mona
trauslā balstiņa* ..Filip, Iz-
.skaidro man, kāpēc tas puika skolā
tikko teica, ka tu neesot mans tētis
pa īstam." ,
,.Kāpēc tad tā?" kalējs jautāja.
Bērns nevainīgi atbildēja: Tā­pēc,
ka tu neesi manai mātei vīrs."
Neviens nesmējās. Filips stāvēja,
atbalstījis pieri pret lielajā.m rokām,
kas turēja vesera kātu uz laktas.
Vrņš pārdomāja. Viņa Četri biedri
viņā noraudzījās, un Simons bažīgi
gaidīja, kā sīciņš kukainis starp mil­žiem.
Pēkšņi viens no kalējiem balsī
izteica tD, ko pārējie domāja: Blan­šota
ir krietna un godīga sieviete,-
stipra- im.patstāvīga,, par .spīti viņas
kļūmei. Viņa būtu vērtīga sieva ik­vienam
godīgam vīram."
„Tas ir tiesa," piebilda trīs pārē­jie.
: Kalējs tiirpināja: „Vai tā: meičas
vaina, ka viņa nonākusi negodā?
Kāds viņu solījies precēt, un es zinu
vienu oti'u cienījamu personu, kas
grēkojusi vismaz tikpat lielā mērā."
„Tas ir tiesa," kori piekrita trīs
pārējie viri.
„Cik grūti viņa, nabadzīte, pūlē­jusies,
lai viena pati uzaudzinātu
.savu dēlu, un cik daudz raudājusi,
kopš vairs nav izgājusi ne soļa, iz-ņc:
not u^: baznīcu, to D'OV
.iTcuas. .; aarui tiici^c^aa ,'* teica pareijo
l a d ncaas vairs nebija d2"i\
tikai plēšu rūkoņa. '^--^n'is,
Filips žigli noliecām- ņi\. cv
„Ej un saki mātei, ka OS^V^M ,
ņu runāt.'- ^ «^-.larv;.
Tad viņš i/;Dīdija zēnu aiz iV^.
ara no kalves, Vu^& atgriczi-"^''''"^
darba un pieci ^ veseri atkai't!?
pret laktam labā saskaņī Tš"
kala dzelzi līdz vakaram, spēcf?^ ^'^'^
roni, l a i m ī g i k ā vulkāni un
strādāia čakli vm spēciai! MIO*^
vedams dzirksteļu spictn. ' "'^^
Debess bija pilna 7A 'mm, vmš pieklauvēja pie hkvm\^,
vīm. Viņ.^ bija apģērbis svctd'^
svārkus, tīru kreklu, un bards'v'
apcu'pta. Jaunā sieviete ^jnaca""
.^liekAņa un skumji teica:
ka jūs nākat vakara. Fil'pa ku-r '
Viņš gribēja atbildēt, bet i^ākn
tīties un apmulsis siāvēia v-;
priekšā. '
„Un jūs sapratīsit, ka par
jau tāpat runā divzgan dau(ix
na."
Tad viņš pēkšņi sacīja: b,
vienalga, ja vien jūs gribat klui -
na sieva."
Atbildes nebija, bet viņam Hu
ka telpas puskrēslā saļimv;! S
stāvs. Viņš iesteidzās istabā, ur, ^
mons, apgūlies savā gultiņā.' izdj.'i
da altūpstu un dažus vārdiLs ko n>^^
te izteica ļoti klusītēm. TadlvM*;
pēkšņi bija paceltas gaisā. VVj!
draugs tui'ēja to savās muslui.ainl.
jas-yrokā5 un teica:
„Tu pastāsti saviem" sl{olas b'.cd.-1
riem, ka tavs tētis ir Fillp<; Rem!, t
kalējs, un ka viņš krietni
katru, ka5 uzdrošināsies tev pirkra"
piediu*t." ' ' i
Nākamā rītā. kad skolēni bijaa,,'
pulcējušies, īsi pirms stundu
ma. mazais Simpns piecola.s vi53ļ
bāls. drebošām lūpām-
,,Mans tētis," viņš teica
bal<ī. .,ir Filiļ^is Iv-iui, ka;e ^ unv:"i
solījām samizot katru, kas uzdn.^ļnlU'
sies man pirkstu piedurt,"
Šoreiz neviens vair.<;-ncsmejl? jo
kalējs Filips Remī bija visieŗri l'M
zināms, un tas bija gan tētis, or'o^
ru varētu lepoties ikviens pas^iuli
Anglija
jācaglabaļ|a
tin Tuvap
, . J ĀriMu ministrs Be
^ "^55 jautājumiem ^un
tfrsaTienfl tik
EIHOPAS VALSTU kolonijas
Āfrikā dtiudzkārt pārsniedz šo valstu
territori.u Eiropā. Angļu .-īpašumi
Āfrikā ir 48 reiz lielāki par Angliju,
Francijas 20 reiz, Beļģijas — 77
reiz, Portugāles — 22 reiz. Vienīgi
Spānijas kolonijas kaimiņu konti­nentā
sastāda tikai divas .trešdaļas
no pašas Spānijas platības. 39'Vo no
visas Āfrikas atrodas angļu -un 37%
franču pārvaldīšanā.
ELEKTRISKAS SPULDZES, kas
pēc kontakta izslēgšanas vēl laiciņu
tiupina degt, sola laist tirgū ASV.
Nogriežot šādas spuldzes slēdzi, vēl
iespējanas pa gaismu nokļūt līdz gul­tai,
kūtro: un ērtību mīļotāju labā
domātsiarī cits amerikāņu izgudro-;
jums: 'modinātājs, puilkstenis; kas
reizē ieslēdz ,radio,: uzvāra kafiju un
pats pēc tam izslēdz vārītāju.
KA UZVESTIES EIROPA, to
amerikāņu tūristiem pamāca kādas
amerikāņu gais5 satiksmes sabiedrī­bas
ceļa vadonis, kas izdots Parīzē
un ko izdala visiem iebraucējiem no
Amerikas. Galvenie padomi: nelie­lies
ar amerikāņu debesskrāpjiem;
atceries, ka 'Amerikai nepieder visu
labo lietu monopols uz šīs zemes;
neaizmirsti, ka visi zemes konti­nenti
radīti vienā laikā; nekad
neprasi: cik tas maksā ī s t ā naudā?;
LUPU ZĪMUĻUS
Jaungvlnejā izlieto ķer­meņa
izkrāsošanai ie'ze-miesu:
svētku: un dejuļ
Tiarīkojumos,:. beti-udeņ--
raža pārskābt lielos vai­rumos
izrruanto: saias. vī­rieši
matu balināšanai,
ziņo kāds Sidnejas'tirgotāj'.
ARI RERLINE, pēc amerikāņu
skaistuma sacensību parauga, tagad
mckvlē savu „Mlss". Pazīstamās
.,Wintergartcn" kabarē skatuves
konferansjē ar divu vietu ierādītāju
palīdzību izraugās katra vakara
skaistāko apmeklētāju, kuru par
'brīvu fotografē. Pēc sezonas beigām
teātra, direkcija no anmēram. simts
kandidātēm izmeklēs desmit skaiļStā-kās.
No to vidus tad teātra publika
īpašā ;>katē balpananas cclā īzraudzī-šot
Berlīnes skaistuma karali'^n:.
APTAUJA Tībinf,L-na- un ^i;'rei-burgrs
studentiem bija ):^.atbild ļuz
jautājumu: ..Kādu no 5/~'kn;a<:nnn
trim •cspōjām'jūs izvelētos: darbu,
kas dod diezgan mazu izncinu. bet
nodrošināts visam mūžam; diirb'Ji ar
diezgcn labu ir.pclņu, kas jums'liūtu
garantēts uz vairākiem gad;e:n; dar­bu,
kur , s ī s nopelnītu ]oli daudz'.|bel
l:as prasītu arī lielas spojas un kuru
:Ū5 "zauiOlu. tikko izrādīto^ j^rr)
nespējīgs''" IS'o studentu iz.^ki.-riS
:-ar pinno iespēju, tik!\it daud'^, par
uiro. Ijct oar trešo — TO'/o. Atlikui.c
4% nevarēja iz.šķirtics, Tadu pi^
aptauju pirms tam sarīkoja a.T,r-r,.i
kāņu studentiem vecumā no 1?
25 gadiem. - No tiem par v.iji
maksāto, bet droša darbu
38.8"/o, par vidējo ie:^'pē]u'2|7 7%, bet;
par labi atalgoto darbu ar i''':5
prasībām un bez dro.š^bas ~3ll2't;
izšķirties nevarēja 3,3Vfi.
.-i„ saitrašanps kavējot Kreinļa
i5 i palāktu abas valstis,
Bevins atsev^ķ
mii miīistriļ^ prezidente Etl«s
Ss M i s difatēs nepiedalījās
Skopnan^a, kad viņš apsve
•.iiibas;dibmāšani^ļ,^
Otrdienas runā bevins uzsvēra,ļ ka
piecu valstu savienība Angliju pa­gāni
paliekami pārvērš par Eiro­pas
daļu. Piecu valstu pakts nozī­mējot
visām dalībniecēm atteikša­nos
no dažam, dažos gadījumos ļoti
s\'arigāiīi, nacionālām interesēm, jpar
-labu visas Eirorļas kopējai labklājī*
bai. Anglijtl tomēr nedomājot feut
m novirzļt no lielajiem praktis­kiem
uzdevumiem ar teorētisku
^edeležaiļu par suverenitātes'Ijau-
"tSjumiem Visi dalībnieki vēlpliiež,
lai līgums ļtiešām kļtatu par derīgu
i,ipie kam sākums
vesdīgiern- i ^ M ^
pavērts ceļšikopī-eal
līiiltāro ļprobjiēmu apsveikšanai.
r;«^„«,n savienības valstu drelšlbai
sadarbības ļīdzek
esot dibināts' uz
tiem, Tagad'esot
Krustvārdu mīkla
:abiit par galveno'
iw;ediiOt pie ķ'a
valstis paliktu
prasību, un tā ne-:
a^ bet ja ņĶtiiimu
rtas, tās viegli ļļva''-
retu kļūt par upuļi uzbrucējam.' '„Mēs'
mm, h ļvēlāk arī citas nācijas
p:eviGnosies Irieļi^mu savienībaiļ bet
risam nh\m jābūt nostādītām pil­nīgi
v i e n ā $ ; Ari vismazākā na'čija
as mums pieslejas, nedrīkst būti ci-
^^^P mmits satelīts,"' itkca
Rujiādam
āri
ka angļi at
^4 un domā'
s par Berlīnes noļtiku-etu
jninistrsliiorā--
^od^ Berlīng Itliku-
4 o f '^^'^^ karu: 'veiz
'•"«n ir m F/I"^'. A^i^^a vel
bet
sasniedzis ^-^^^ •ķis
LImeni«ki: 1, Persona Vi 7:y^
drāmā „Kāds, kura nav". 4. ^ ^
jums. 8. Kārtas skaitlcnis. 9, M^^
vietojamais". 10. Trauks. 12. SVijJr
mās zāles.. 14. Eka.s. 16. Saner.'
upē. 17. Pilsēta Vācijā. 19. Nai» 5
]a. 21. D/.ēricns. 21 Kalni 1»--;'^
amcrikā. 26. Krāsas noskaņa. 23.
viešu dzejnieks. 32. AugL 33.
tes vārds. 34. Nots, 35. 00^
Ezers Latvijā. 37. Zivs.
• Stateniski: 1. Galvas da^a. l
mes nelīdzenums. 3. MiH«i>^^
darbnīca. 4. L^-taba.s daja. 5. ^-
6. Pilsēta ASV. 7. Pārklājs.
ba rīki. 13. ElcmcnU \ ,
18. .Ķcrmoņa sastfivdaļa. 1». ^
20. Cukurrūpniecības ^f'-
dūkts. '22. Asns. 23. l^^rowļc\^^^
V-iciis. 27 Elo-iu-nt^. 28
30. Dzīvnieks. 31. Min^^''%
MĪKLAS ATRISINĀJU^
31
Līmeniski: 1. KrSce 5,
Rediģēt. 11. Insccn^-j'Oini-te.
15. A'mcn. 1^. Avs. • .
Ski. 20. Dnj^ls. 23 Kar/^^
.^a. 28. Tikai. 30. A^i^s.
32. Laba 33. Anda. 34,
ī-r;.. - Statrnlski: 1- Y%
Ārsts. 3. Cecē. 4. Ede
Deia. 7. Atums. 8 Ap.n. ^; ^
^0. 12. Nāve. 13, Meka.
18. Klst^.^ 20 Dnf.r.a.c V.
Ovāla, 23. Kl;bo. 24. Uoc^'
saij. 27. Esat. 29. Andi
'?^*^et cerības n
lai Vaoiin T^^'J^
' ' ^ ^ dzīves i t '"^^^^^^
'^'^^ t ā s a t v e S ^ ^''-^^^ ^ •
'^^^'^ajdemc^lr!f ^^^^ tie-
^^^^^^^^^^^^^^ suyerē-
^^t^jiiie, ^^^oibu. AnrrV-. ^^^kavēt
^ ^ ^ ^ tād^S;
*^-'i{Mtuv, varu Tr, . -^^^umu
< Tk (ļ,/-"'^s un nākt '^sot
ft:^ J a S f Pie pārtiu •
'•'iC-f^ža esot' gai
lies
^''^mi pa.
Batlers sa­kas