Bavarijas Latviesu vestnesis, February 3, 1948

              hāmUā^^g. Mebrisari i i^TVUA. ld4S. iŗ. 3. februāri
LEONĪDA OZOLIŅA ZĪMĒJUMI:
PBBZDDENTS FKRENCS
^ cm», k a vēl i r iesļ^
saglābt/* i;4a;^ teica,
iju liakoSUain. Pārimeitu
visu, kas nofclds, un i t seviSķt
^^'-nīgo Kapoča apdetināša.
micsrigi atbildēja, ka K E U
iJaunas sazvērestil)a» va-im
ka apvainojumi p i ^
esot ļoti smagi. Pateicu,
m Budapeštu pēc G I W
paSlaik taisījos kāpt auton»).
mA vēbrcdz aicināja pie tele-
Sordz zvanīja Ungārijas & ^
>vcicē. Vb)& bridlnāļa mani
Svetees territorlju, kamēr
no paSiis Ungārijas atbrsnir
3 uzticam cilvScs, kas iz»
patiesību; Atbildēju, ka man
jādodas mājās, bet, ksi pa ce-
^ēl iēgiiezlSos pie vh^> Benijg.
ofiā ritā Bemē sGtndsinan pa»
tea kāds draugs zvanījis no
un irtāstījis par n<^etnu
i, lai e» atkāptos. Kjsiā sūt-lUitājis,
vied es droši nokļūtu
)uclapeštai^ zvanītājs ilgili esot
tad pateids: „CelS jau var
vteaditts ; negadījumus*
jSCa arī ditas :dņas no uzti-
<lrewgiom, ka mani apdett»
ļvēi i^cSniis es nokļūtu Buda*
:cvanīja mansi draugs
L kas bijsi iekšlietu ministrijas
Ŗdkietfirs. Virjš teica, ka ta-stāvoklī
mana atigriešanās
nekā labot. B^tu labakļ |a
" Jāvelcē un pazii;i0tu, ka
udējtt^ ka esmu ar mHeru at-p,
Ibet tilkai ar noteikumu, ka
SJoties MiJŪta uz Sveici manu
|LaWku, iim tāpat arī inanu
Kap<>ču, kas atbrīvojams
sākās tirgošanās par manu
ļĶoiļn&iflli ungāru ziņu aģen*
faižiņoja, lica esmu jau atkāpies.
piesūtīja sūtnim Šveicē pa-
^dabūt 110 atkāpšanās
Icicān» ; r n ^ dēls būSot lera-
Jš^atibildēju, ķa atkāi^š tikai,
ļSveioas robežas sa];iem4u savu
mm
^ ^ ^ ^
un līņa dēls pēo abu sa^
rītā komunisli i^espieda
. iecelt Jaunu mdnistru prezi-
— Lajošu Dinjesu, kas vārda
itījās' ^tksaimnieks, bet pa­bija
pilnīgi paklavies ko-iem,
Komunistiem, kas jo-
..A gribēja radīt likumīgas val-malņas
ietekmi, tomēr gribēja
manu apliecinājumu, ka at-
RakoHjs zvanīja sūtnim
un pieprasīja, lai tas tele-ka
esmu atkāpies, kaut ari
tbūtu tiesa.
vakfiirā "saņemu ziņu, ka
dēls iir cjeļā, un devos uz ro-
Jautāju vīram, kas bija at­manu
džilu, Mpēc viņš nav
līdz ar:[ Kapoču. Viņš teica,
to nekā nekinot, viņam uz-atv^
A man dēlu, bet pirms
ix«anas īsaņemt no manis at-l
i ^ rakstu. l i k u viņam tūlīt
uz Budapeštu un Jautāt, kas
ar kapioču. Atbilde bija, ka
1.3 ir bīstams sazvērnieks*.
Iju, ka nekā nepanākšu ui\ no-ļatkāpSanās
rakstu. Tad saņe-lu.
Kopā ar sievu un bērnu
S t a ^ dāvātā automobili un
lucām Šveices miglā.
ATVIJAS" ABONEMENTS,
itinot laikrakstu pa atseviš-b
eksemplāriem (lidas 3 eks.
1), maksā RM. 7 - mēnesi -
l A i p i t a i ^ kas iznāk reiarine-
— RM, 9 i— mēnesī; pastt-
, koUektivl vairāk par 3 ek-
^ISrlem - RM, 6 . - mēnesi
eks. bet ar ..Atpūtai" R>t
.rpar eks. Sludinājumu maK-RM.
3.— par vienslejlgu Ic-irindu
vai tai atbilstošu tel-plederlgo
meklēšanas sludl-
Imi pa puscenu, bet ne ma­ka
RM. 6 . - par sludina-bonemenitt
pieteikumi, sludl-
Emi, naudas pārvedumi^ un
tendence adresējama ,.Lat-
03b) Gtinzburg/Do., Btir-ieister-
Landmann-Plaiz 7.
sula artikulari pāršķēlās, un, raugi, ļ pasaules un teica: , A ^ l e t man i cijas mašīnā. Klementines roku vā-cajxit
humeri iznira visā savā bez- runāt! Vai liegsit bēru runu kādai ļ o i policists nolika sev šķērsām pāri
grēka kailumā. rokai tika tādēļ» ka tā piederējusi ceļiem.
Nikolajs Nikokičiks sagrāba Kle- sievietei, kas vēl aiz kapa nav jaU-ļ l>ie mums atstāja amerikāni, kas
ment'mes roku ar neierast atrauju- dājusi nomest iedomības zviiļiaino ļ nei^ribigi izrāpās no džu>a aizmu-mu,
pārklupa galdam uri noraustījās asti! Ak, Klementine, kālab tu bUiļguj:^; Visu laiku, kamēr gaidījām
elsās: ,JCo — nu?** lēta? Vai tiešām tādēļ, ka piedIK'ēju | mašīnu atbraucam otram lāgam.
Kāds pāi-meta ašu skatu pār plecu tavai rokai nespēcību? Vai tādēļ, ļ viiņiš neatlaida rditu no pistoles
uz asistētu. Tas grozījās zāles viņā ka nosaucu to par beigtu, pašmīlība I maksts. Kad mūsu igaunis mēģinā-galā.
ļ jundīja ; tevi pieglauzties mfiinamļja iestāstīt, kas par Hetu, viņš visu,
Plāksteris? Nelīdzētu. Nodot asis- skalpelim tik viltīgi, ka tas pāiršķē- izsllcaidrošanos atbīdīja ar plati iz-^
tentam? Kauns un negods. Pamest la pēdējās saites, kas tevi sataurēja plestu roku. Sak*, viņš jau nebija
uz galda? Cūcība un gļēvulība. ļ kopā? Un iznākums? Tava n&a tas pulka, ko viegli stūri apvest.
Prom, tas mums visiem bija vairs nav pat beigta rdta. bet llcauli xai pašā vakarā mūs nepratināja,
P^"» . 1??..^^^'^' un āda. Tu g r l - stingri un pa vienam, bet tomēr a4-
No kada portfeļa izritmājās avī- beji kalpot zinātnei, bet pakalpoji jaida mājās. Nākamā dienā izsauca
zte. Kamēr mēs nostājamies aiz N i - ļ muļķībai. EJ ar mieru Klementine! ari mūsu asistentu. Kad izrādījās,
kolaja Nikolaičika kā mūris, viņš Es atraidu tavu roku uz mūžu mū- ļ slepkavība tomēr nav notikusi,
pats tina un vīstīja Klementines ro- ži«n!'* Un Nikolajs Nikolaičiki» at- policija pagalam nomaitās uz Niko-*
ku tik dedzīgi, kā to droši vien v i - vēzējās metienam. ļ NikolaiCiku, Bija tā, it kā
ņ^ mūžā nebija gl^ājls neviens ^,Halt!" mpja balss iezvēla kā ar v M būtu tiši maldin^is n<pi;&lnas'
mīļākais, lidz to visnotaļ pārklāja akmeni pakausī. Kāda roka nogū- ilslādea Visus Ukuma pantus lika
pasaules jaunākie notikumi ar krās- las Nikolajam Nlkolalčikam uz pie- klāt pie viņa vainas, mērija, lēsa
ņu virsrakstu pašā augša: darīt ļ ca, roka bez numura, dzīva roka. | un prātoja. Nederēja Tikai vietējā
ar divi miljoniem l>ēgļu?" ,3katies kādi kundzlņi," nosmlnē- Uvlze ^ a i d r i p a t ^ : «Jauna DP
Humoreska
J^f. iJlLf.^^^ !^nia'p^ic^ts giitā uiSfonnā, Ta<l ie- nelcaunība!" un reportieris par mk^
wn H^ni^i^^J^^^SfL?"!" ^^^^^ ^^ā balsl pērkoni: JūsUa saņēma divkāršu honorāru,
ņam, ko darit ar vienu vienīgu ro- ^ a^tiat Harft n-? " ' "
ku. Un mēs bijām tādas piecas vai-' ^ ®*
stis.kas savā starpā iztika arī bez
konferencēm.
Beidzot N i k o l a ^ Nikolaidlku is^
N&olajs Nilcolaičiks, pārvietota ļ mācekļi, anatomisjas ķīķerl! Niekalbji
persona, stāvēja policijas iecirknī un gudreļi! Piecu dižvalstu pār-
^ vietā, kur tikko bija izrāts c i i - stāvjil Te nu mēs stāvam pie viena!;
vSss, kas savā dzīvoklī bija node- rokas, un šī roka sniedzas mums p^^^^^^
drinājls trīs nnēriņusi gāzes vairāk, tim ipilnīgāk un uztlcīļ^āk nekā jeb•
1 ^ paredzētir tā gada pasaules kura cita roka, ko esam saņēmuši
fi^mniecibā. Bet Nikolaja Nikolal- ar lielām cerlbS^^ ar širsnl-
Hto nozleģunis bija tik briesmīgs, bu un palaiduši vīlušie. Šī roka,
tovliĒ?nS pusē viņam ļiJtinga vācu po- kas nepie^^^^^
Itetets, bet otrā gorījās amerikānis ar Uņ taču, mēs nevaram ai2htirst,l<ai
baltu nūjiņu. Policijas priekšnieks, visas šīs mūsu gudrībai nodotās ro-atgfizies
aiz rak^lāmgalda, pēkšņi iz- kaj?kādreiz^^W
grāba no pagalSes garu vīstokli, ņo- to^ ka daža varbūt tikai inētājusiesi
lika to uz gaidai Ļin, piepeši durdams pa bikšu kabatu vai tr^iusiesgivr
galvu uz priekšu, atsita iesaiņoju- degvīna pudeli^ skaituusi feniņus vat
ma papīru, , , kratījusi dūri. A r :•' :• i •
Uz galda gulēja roka. no debesīm n€norausīsi.^^^^T
,,Vainīg8?" drūmi kdvesapollcljas^^
priekšnieks. pretim mw pārvietotām perso*
„Vainīg8?l teica Nikolajs Nikolai- ļ nām, — cilvēka roka! Bet para^gai-fitks.
ties šurp, šī Klementines rdca, tā
Kā roka un Nilcolajs Nikolaiēiks glaudījusi un varbūt situsi, aiclnā-nokļuva
policijas iecirkni; tas būtu Jusi uh liegusi, mUināJusi kūdu citu
itin jautrs stāsllsi Jā nebūtu tik bē- roku, kas tagad varbūt nav šeit k.»pll
Uil bēdip tas i r īpaši tāpēc, ar viņu vairs, bet karājas uz paS4»
H galu p l ā NiļķplaJsKtkc^
mēs, viņa kollēgas, otrā kunsa me- meniīnes i ^ a |i^tusl ai^ aka^sti
dlclnas studenti, atvadījāmies uz rakstīt? Varbūt tā kādreiz vēstulē
mūžu. ļ iiz rožaina papīra vai dienas grāma-
Uii tas viss Klementines rokas tā ar ^ožām, baltām lapām vilkusi
iSV ļ vārdus: kāda nozīme jnanai dzīvei,
Šī roka ār|gi ne ai' ko neatšķīrās kāda Jēga dzīvei vispār?
no citām līdzīgā stāvoklī nonāku- Tad es, Nikolajs Nlkolai5ik8,p^^^
šām rokām. Tāpat tā zvārojās ana- h m jautāju:^^^^^^^^^^ dzīves jēga^'
tomlkuma kublā iiz Iķa kā desmiti kā savu roku, Klementine, galu ga^^^^^ A '
un almtl citu locekļu, kam nekad ig tu būjd sniegusi man, Nikolajam w
nav bijis lemts nokļūt ne debesis,
ne eUē, bet formalīnā. Kad pirmo
anatortiljas stundu šemuļi bija pār­skrējuši,
mēs drīz vi^n pieradām šīs
rokas un kājas uzskatīt par nekai­tīgiem,
gan vajudzīgiem, bet visai
nei^īkamiem prlekšmētienv, ko ple-
MSJĪgi uzrunāt tikai latīņu valodā.
n bija Nikolaja Nikolaiēaca darl-
^iana, ka viņš jsev le ar
'trlsdeirh^ trešo nunmru pārāk labi
liemUēJa. Ikrelzes
W^ no āļ}:a iar ilpašu rūpību. „Nāc,
Klertumtīrie," viņš teica, „es tev
ļmnift tiedar^ Viņš nunns stās­tīja,
ka semestra sākumā tam sapnī
pildījusies jauna sieviete un pie^
saudzīgi apieties ar viņas
apsolīdama vēlreiz atrā-
U&|ļ|rteflct vietu ar i^jslēptu
Bet mfe gan zi^^^ ka N i -
Niktdaičlka izdarība aUaž
bija'ilntitas clt\i uzjautilnāšanai vai
Mēs ©tavējām kā piecas Lata sie-1 laisto r i o a p ^ ^
vas, pavēruši galvas atpakaļ, kur ļ ^ ^ unlvearsltātes. i
Prasmīgā vOtiba, ar kādu mūsu I ^ ^ i ^ briesmīgā paUesība, Mūsu galds anat«nikuma zāles
bariņš izbīdīja Nikolaju Nlkolaičiku vai nebūs?" p a U c i ^ uz- stūri izvērtās par kaut ko Hdzlgji.
un klementines roku no anatomi- »^ ) ^ Ko Jtis spl'tMīgb salai Mēs tupējām jiadru-kuma
zāles, bija krietna liecība tam, slīcināt? Kas tas i r ? " muši, tikko uzdrlkstēdamlesf piediHt
ka cilvēks Jau dzimis līkumotājs, Draudēdams acīm un prlekšv4> skalpeli preparātam. * Nevieris mun^J
slānstUājies glūnētāJs un gatavs snuOlu žodiņu, viņš saigrā- netuvojās, u^
karam, M>® Nikolalčika roku. I gujt skatienus.
Mēs apstājamies aiz universitātes "Kas tas i r ? " atjautāja Nikolajs Nikolaja NlkolalČlka dzīvokļa
vārtiem, i : ^ kuriem citkārt bijām P^^c^^^^^ saiirnnlece, ko pamām kā mēreni
gājuši smiedamies, un klusējām. M^as tas i r ? " mēs korī atkārtc>jān\. labsirdīgu sievieti, pavēra durvis t l -
Vienas rokas bija pasaulē par daudz.^^ šaurā spraudziņā. „Nikolaičlka
Tā bija jānogādā mūžnjā, cik ātri pameta. ^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^ ^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^ ^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^h^^ aizbrauca,** viņa izdvesa, aiz­vien
iespējams. Nevarēja Klemen-^^^^^^^^^^^^^^P^^ durvis un divkārt ^ r i e ^
tīnes tā vienkārši pasist padu^^ slē^Jzeni.
sē un iet kafejnīcā apspnestiei Ne-1 »»?^^"^^ kādu dimu, apmēram p6c
varēja to nomest idas malā kā mut-1 ^4^^^^^^^ iznākot no anatomikuma,
autiņu. Garāmgājēji it ziņkāilgi K ļ ^ ^ ¥ ar veiklu ķeilenu^^j^^^ Nikolaju Nlkdaičiku
nolūkojās uz inūsu vīstokli, vai^ūt^^^^ ielas malā sēdam uz prāvas
pat ar skaudību. Jo šais laikos mēs ^^^T^^ somas. Mūsu piecu valstu ro-vienmēr
domājam, ka cit>a cilvēku kamā mirklī viņš pielika svUpI pie saplūda vienā vlenfeā ^ prieka
^ņos Ir kaut kas sevišķi labs. Bet mutes, un nuims šie sti^ipie ka^^^^
mums ar aiz djoamufi nsāv ka likties, k a mūs vēro^^t^a^s< ^t rauksm^ sir©ias kopā^ [ NNikikociaJiaCJi^Kisk ^l ei &iui i uuz^^j^veemm-- ar aizdomām. jias^^uK^ s ^ iestiepdams abo
uz Nikolaju Nikolalēlku, s ^ ri^^st ļ^^^^- •'^'«««^-^^^«^^
baltu ciiiuhi zīmes uz šosejas p u s l . ļ ^ ^
kup i«itlaban lēkāja ņiprs amedkā- i?fŗ ^ ^ J ^
ņu džīps. Tas iekviekdamies no- '»Vi^,«>^t5^^^^i^^
te«mzya pie mūsu papēžiem, Un, ^ p a t e ^
,,Wbat's going on here?" no ma- S!^».,®^^^^^^^ šinas izliecās pusviw, ballu , ^ l ^ c y u . Uz ogļrai^^^^
»»
Vēl
teica mūsu poUcifits.
autins
būs tā pazema miunta, ko
mifitlne mait ^y;Hil^īja,** 'j'^rr:
iCamēr mēs pārsteigumā veliti
iespējāms.^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^ 1 pēc vaidiem, Nikolajs
R<^as un atkal rokas ierāva ^ pacēla cepuri: „Būš vi»^
kolaju Nikolalēiku inilitārās^^ p^^ kur droSi pielikt" ^
tonās akmens
imOHESU ROIX>NUA A M ^ O E S IS§ G A D U P I E M 8 RCH^UMBA
Npteaucls stilbu no viņš to
vis # v H k t f ^ līdz pa zāa kā kauna
lietu#W|iiM«OT^^ s l ^ aiz muguras,
kā darīja ļļiabflclas studentes^ nedz
fiit pSrsvifida to pār plecu, līdzīgi
Mdlglem dūSlniekiem, it kā tā būtu
spieķītis, nevis preparēta rokā, kas
kas kādreli piederējusi dlvēkam. NMaiēikam, ķiŗa nelaime i r tā.
Studentu barā, kas vai nu viebda- ļ ka viņš i r dzīvs cilvēks, ar divām
^«8, vai smīnēdami, vai pleņemtasļ dzīvām rokām, bet bez j s i U d ^ ^
vtoaldzības izpopētam sejām devas vietas j»saulē? Vai tā Ir dziVes Jē-uz
savām vietām prepar^anas zālē, ga, k a cflvēks noņurdams ļauj s
Nikolajs Nikolaiēlks starēja vīeglu un loceklis dzīvajiem, lai tos atkalli-brlvu
soli. Trīsdesmit trešo roku vat, nātu līdz pēdējai clpsliņai;i2xā^
ki viņš to dēvēja, Klementines ro- [ un b^utinātu \m pēc^ aizmestu?
H viņš nesa kā ziedu pušķi, kā] Un viss tas tikai tādēļ, lai mēs
PaīJiJCiU, 'mīlīgi ieguldītu saudzīgi varētu labāk ārstēt furunkuļus^po-sev
priekšā izstieptā «plaukstā. Diez' tēt bērniem bakas un parakstīt zā-
^ kads medicīnas students jebkad ļ Ies, kas cUvēkusn^iar'a^^n^^ labākus,
Jj^ajis s k a l f ^ preparētai cilvēka ļ ne sliktākus^ bet tikai apmāna līdz
J^ai ar tādu mīlībUv kā to darīja tam laikam, kad ari vix;Hi miesām
Nikolajs Nikolaičkis i tai dienā, kad jāaiziet U n tā tev, Klem^^
jjjumi Visiem bija nolikts šķēr^^
oīt bikstīt, pētīt, lai atbrīvotu liga- ndcādas jē^s gan nav. Tava roka
fnentus un capsulae artlcularis no b: bijusi, bet vairs nav un nebūs,
niuskuļiem. un kaut gan mums varbūt šobrīd
Mēs, pieci ārzemju studenti, allaž liekas, ka viņa ir, tai nav nekādās
*^^pējSm ap galdu pašā lielās zāles ļ varas darīt ne laba, ne ļauna. Ex
^;?stūrī. Tāpēc ari Nikolajs Nikolai- est!" I
^^KS, matgi noguldījis Klementines Nikolajs Nlkolaiēiks pacēla skal-
^ ^ u z galdā, varēja mūs netraucēts peli, grieza savu griežamo ar tādu
pnidmāt Izsnaidjis rokas kā d i r i - m i m u sparu, ķa mēs visi saklupām
l^nts pēc publikas pēdējā kāsa, N i - ap Klementines roku izbija šaus-
Nlkolaičiks iesaka savu solō: mās; Roka sakustējās, roka paršķē-draugi,
n a i d n i ^ un vien- 1ās. Puša Tik pušu, kā to p ^ ne-
« « ^ e ! Esktfapa bērni, m e d i d i ^ l dzīva rdca nevar sev atļauties Ca|>-
Pēdējo gadu petījunri Gr^ilandē
\m Zieimļaznerikā pllAigi c ^ i i p r i -
ņājuši jau agrāk pažāvējušo uz­skatu,
ka a p i e s i Amerikas konti*
nentā ieradušies jau v a i r i em gadu
s^ntus plnns Koihiml^^^
Pirmo kokm^u Oimlamlē nodlbl*^
nāja islandietis Ēriks Saricianais
m. ģ. Tās ziedu laiki bija 13. g a . ,
kad kolonistu ^ a i t s sniedza v a i -
riScos tiUcsMps, kas dzīvoja 1(H1 cie­mos
^ 280 viensētās IBS» 16 b)iznl-cām.
Gcdvenā iedzīvotāju nodarbo­šanās
bija tirdzniecība ar zvērādām,
valzirgu zobiem im līdzīgiem d l i ^
prbduktlein.
Nelaimīgas fi^^^ sagiad!i;i^
mūsu ļ dēļ IMpnija^^^^^s^
igaunis, k ^ paraMi bijā mazrunīgs Grenlandes brīvvalsts nonāca Dā-un
lasīja ķrindnālnunāmis. „A4ceros nijas atkar3)ā. Bāiiiji^ ķēodbš, grir
gan gadījUinu af ļadm^ām kā- bēdams^ savus ienšcumus,
jām, gadījumu ar k^»aēa teķi; monc^cd^
gādljunm adr 2 ^ I bu. Satiksmi sfoip Ē i r ^
dljtanu ar stomīgo bu^caim^gad^^^^ landi beidzot uzturēja tikai viens
tm ar bīstamo atraitni, gadiJtirou kuģis. 14. g. s. vidū pēc kāda [Gmi-ar
lieko B^ tāda grāmata, landes bīskapa nāves pagāja 29 ga-kā^
munas bifeu iioderīga gadī- di, k j ^ ^ pēoiācējš nonāca
junui ar pr^^arēto r x : ^ — nav ļ savā diecēzē, un par norvēģu ķ&il-sarakstīta.**
^^^^^^^^^^^^^^^
,3et ^ ziimt^ teica mOai lietu- Pec 9 gadiem. Tā Gradande noklu-vletlš.
,,Nožiefuma pēdas^^^^^^^v^ aizmirstībā, un
a | » l ^ ūdeņi! Iesim uz uj^I" kopš 1410. g.p®r tās Mkteni ir^
,,I^zlegunis," es n o ^ ^ ^
JCas par v&tdur 1^1. g. Herj
Bet mēs gājāiri uz upl.^ ļ kunii pierādīja par aplamu lldz tam
Nikolajs NSc^čIks pa šoizda^ izplatīto uzskatUv kā^^^^ O
rību laiku turējās i ^ l am kluss un vikingu kolonijā būtu pScši^a^
stimidams; Klementines roku viņš. jusi bojā, Pam«sitl savam iMenlm
pa paradumam, nesg sev priekša, un vienpusīgas un klimata
taču šoreiz tā, it ka tā t)ūtu sniaga ictekrnē^^^v^ deģem^-
kārba, pilna ordeņiem, nesama bēru rējās un sajaucās ar e^imc^iem,
gājiena priekšgalā. bet v i o ia daļa 1341^^^^^ g^^^^
D e b ^ žēlīgi apmācās un nolaida spiesta, devās rietumu virzienā pāri
krēslas aizsegu, kad mēs noŗiacām jūrai. Sie vikingi tiešām nonākuši
pie vecā tilta aiz pilsētas. Tagad Amerikā im tur palikuši; tp liecina
lieta šķita vienkārša: Klementines 1B37. g. izmirusi balto mandāna i n -
rc^a jāiemet upē, un viss. Taču la- diāņu rase Minnesotis štatā, tunni-bu
bridi mēs minstījāmies^ domīgi, U^^l^^
raudzijānr\ies duļķainajā straumē. Grenlandes vikingi nebija vienīgie,
un tā mums šķita naida un vUtus kas radīja šo i
pilna,;' • ^ ^-''i'viādas krāsu.- V,
Nikolajs Nikolaičiks pšcšņl pacē- Norvēģim Holandam Savienotajās
la vistokli kā karogu. gTasidamiesļ Valstis p e c i l ^ ^ pūlēm izdē­to
attīt Mēs v a laikus ieklupām vās atšifrēt 1898. g. atrasto, t s..
viņam elkoni, mezdami bailīgus ak­tus
uz pilsētas pusi. Bet Nikolajs mens vēsta, ka 1354, ģ 3 novembri
N&o^ēiks noskucīja ar r ^ pusi norvēģu ķēniņš Magnus izsūti^
{
ķu])^ ar zviedru un norvēģu apkalpi
sameklēt kq;)S 1342. g. bez vēsts pa-žiklušos
Gs^enlandes kolonistus. I2*
meklējuši Grcnlandl, kuģnickl de-
\nilies l a , Ameriku un pēc dēkaina
brsoīciena 1392. g. nonākuši Mini^-
šotā;.::.-; •
liLensingtonas akmenī vēstīts: ,,8
goti (zviedri) un 22 norvēģi pētīju­mu
ceļojiimā no Vinlarides (Ameri-kaii)
tālāk uz rietumiesn. M ^ no-met^
ām pie 2 skerijām (klintis
ūd(mī) vienas dienas ceļojuma at-.
tālumā no šī akmens. Mēs bijām
vienu dienu prom zvejot Kad mēs
atgriežami^ atradām 10 vīrus beig­tus,
un sarkanus no asinim. A/ve
Maria. Atpestī mūs no ļauna Mums
i r 110 vīri pie jūras mūsu kuģa ap-scot^
āšanai, 14 dienu ce]ojiHna a l ^ -
honā no šis salas. 1362. gadā."
Tātad 130 gadu pirms Kdun^bs
ātkjlāja Ameriku, tur Jau darijoju-šles
daudzi jicandinaviešl, bez kā
pasaule par to līdz šim būtu ko z l -
nājtisL A r to kļūst ^caidras ari vai-^
rākiBuļ miklas, ko zinātnieki Jau kopš
2&0 gadiem pūlas atrisināt
Eikcpedidju ^ vadzis kāds ierv^o-jams
val£^svirs Pauls Knutscms.
Knutsona ekspedīcija ierīkojusi gal­veno
mītni tagadējā Hodailendā, no
kurienes sākusi m^lēt pazudoāos
nonrēģu pavalstniekus. ^ ceļojumu
pēdas vēl tagad sa^atāmas tik
skaidri, ka "Holandam Izdevis uz-ņemit
jpiat pilnīgi viņu ceļ^ maršrutu.
Neziināmu lemešu dēļ dcspedīcija
beigās devusies uz Kanādu un tur
ļpalUcu^, sajaucoties ar vietējiem i n -
diāņJttn. Sīs ievērojamās rases pa­liekas
pirms 4 gadu desmitiem at­rada
arktiskajā Viktorijas zemē.
Kapkoda pussalā palikušā ek.spe-dīcijas
daļa vairākus gadus gaidī­ju*?!
uz biedriem un starplaikā uz­celtai
akmens baznīcu, kas briesmu
laikā kalpojusi ari par cietoksni.
Tās paliekas vēl šodien redzamas
Ņuportas peldvietā, un tā.s tornis
kopš 17. g. 8. bijLs neatrisināta
mīkla, vi^iežāk to uz^.atija par
dzirnavu paliekām. Tagad ir pilnīgi
skaidri pierādīts, ka baznīcu 17. g. s.
uzcēluši vikingi pēc Sv. Olafa baznī­cas
parauga Tunsl>ergā, Norvēģial
/