Bavarijas Latviesu vestnesis, January 9, 1948

              irt 1*1
•'••\ m
mmmmm
g — Bļpeds Boze. tn^l 1
tad viņ& pats hiia 1^
eofts par nemim org^
rirteBu gadu^etmns.^ %
lvi pretojies karam ar VāSS?
^vēlijfi intemēt^bet vM £
pieteicas poUkijal,
tasttisljit pSrbaudļļa m^i
eja^etetoet
Bd viņš, tāpat kā cilti
ļkaiGti' alMstis karu pret Vā*
.tlĶec^viņa
. * „ - ^ X « X<
komisija:^ i
- . . . Boa» «a
6. olktdxrī parakstīja soiUļļu»
'•^ies no darbības KaaSdi S
partljfi vai citās oiganfeS
Jte iar to sakaros. V!^
te \xiesaleg8 0ļ
S^&das kara laika apst^^
Wlie «vēroja ari ^erikoUeil
VeldB» kas varētu kaiitēt Ka»
vai tfis * sabiedrotiem**.
0t$ zem §iem s(d]jurni^
o ^ i J I ^ nožuvis, kad viņi
ī ^ ā p a . V!3?5 .bija ne vte|i
o.«wrarigāki€m#iegu orgaiiS
JB" gmpas veidotājiem, betš
14; citās grupās, kžf
jiEt un padomus..
^^^^
kas varēta panļaicll#i
t&t aiasdomīgam^ ka viņa d-l
a.j^ēma. ViņS tuiptojja
parlamenta dēdēs un dar«|
savi teojā parlamentu
n e j ā t a ari viņa g^aunof
kur vM mitinājās ar 1^!
lifeJiiiL^ Beft vlļiiia paziajiaa M
Hļf^koļfiLi un nebija vairs ae?;
^Uesķas ytii nakts stundas, kad.
!l*iiv$tfi t^tipies detektīvs
kur viņā pats atrodai^ tmkr
^ (^ijUtenkK)^^ n ^ no kal^,
ageotim nebija le*!
tm- vtel pētījulnii bija Javeici
čubinoties uz. nedaudz noricili
Mto dokiimentosrdrīz noskalte
fka Viiens no svarīgajiem a^iv*^
^Jsf* Ir Jhžeieris . ģeologi^
^ tas pats gan dzimis
vecāki bijuši, krievi^
NbUa Valsts municijači un apgfi^^
tepartan^ <ļirektars ar 4200
algu gadā. «Forsters**, par
pjoUnā aavSs piezīmēs DIJ? ^
ļis ;^lj«ls", izrādījās Gm
brālis; Atklāja ari, m
Mm daudzi vispār Ife
citenīti kanādiešu to^K
tocehli, ta paši iOTekpa|.
m vai safbijās, un Vinspj
An^ja^ %akSnamā telg ]
vSks^ineklē infann§|
^jilsani — par to neW»fc;
.^jrtJteties — bet Ir viena. ^
l/stfep komOnlstu slsttou | ļ
pwybl tā, ka komunistl|
~ t i s pienākumsf^
. fc6mQiilstii&
.tida,
]oU
ttfim
L gada 28. decer&brī tra^?
V« niiria bij. J^gavas L a ^
i^ības Akadēmijas
agronoms
Vl^imS OEINBEROS»
bsimls ma. gada 9. m ^
1947. g. 27. decembņ
MfiSa kagpos.
Pied«ritete
no imkns šķities mfistt
de(»n*rl Vlrcburgā.
t^nS. sieva, meito* ^
^b«ļie si^teiiieH «»
vatnderlefi
». Aiigttšts Kubuls: A f ^ ^ *^
•1 N. Cave East ^^^'.0
- kādam latvju zēaam WW
lūdzam rakstīt Kenatei
i: (14a) Bsslingen/Nedcar,
: ^ | $ ^ 1 1 J 4 8 7 ^ ^
vklemSni VUsenu no Gnez^^j^
- kalniņu mājām, ^ | y p 8 r «t
dēlu, meklē tanta^,ayn,
^ Briglrton, 5. St BKi^**»
LATVUA. 1S48. f. 9. jaaviri
OZOLIŅA
Aizradis letiisMķējās pie durvīm I gus^ ^^^^^^ iMeH^ un
pakārtais llfess zvans. Un reizē ar] lieliem sojiem, va]ējā mēteļa stū-
Božētojamo skaņu aiz bufetes zemļ ŗiem plivojot, aizsteid/ās uz telpas
degvīna ptadeļu plauktiem no apaļa tumšāko kaktu, kur ar muguru pret
miesas kalna atdalījās kaut kas cli- bufeti saguma pie galdiņa,
vēta galvai līdzīgs un pādaidasa-^^^^^^^^^^,^^ jūsu viesim lai-miiegojutoi
^atu tukSajai krogus kam nav patīkama,** svešais gurdi
telpai, kas o<!la pēc pelējumsi un ne- noteica.
m smēķlHa^^^^ cigāra dūmiem. „Nav vērts ievērot, mācTtāja
Bieade acu platarti, kurus apmaloja kungs. Viņ5 tāpat nevar atrast ne-bāli
dzelt^mīga pūka, pacēlās līdz kur miera, mirkst kā sūklis degvīnā
zemu noslIfdēJuSām uzacīm, un kakls un murgo par kādu savu vajātāju,
pastiepās garāks — nāk pirmais vie- Varfeūt vēlaties kaut ko citu, man
sis! Augšā > istabās, gan jau bija ap- pašreiz nav ne augļu sulas, ne llmo-metlesvkns
viesis, bet te, lejā, nāde^^
nerādījās, jo likās vispār skops tērē- ;,'fad dodiet zelteri," mācītājs ne-tājs.
Ta6u pēc īsa uzmanības vērīgi pasūtināja, acīm redzami vai-sasprieguma
,»Zilās Tējkannas*' rāk ieinteresēts par svešo dzērāju,
saimnieka Timbuka kakls atkal „Sav6s dzēruma murgos viņš daž-draudēja
pazust plecos: Tas jau tl- reiz Ir vaļsirdīp." Timbuks turpl-kal
Indriķils Pakāps! ; riāja, „bet ej nu sazini, cik tur tais-
Apdilušfii mēteļa apkakli līdz dziļi nlbas, dk izdomas."
galvā uzmaulftajai melna plīša plat- Mācītājs clešt raudzījās salīkušajā
maleluzslMs, uz kuras jau sāka kust dzērāja mugurā, ar sasprindzinātu
slapjdraņķa ūdeņainās pārslas, pie uzmanību tverdams^^^^^^^^^^^k^
bufetes pienāca cilvēks tā ap četr- nieka vārdu,
desmit gadiem, kura lžt}urbējušā un Timbuks turpināja: „Jaiuirt)ā viņš
pietūkušā seja viņa vecuma nezina- iemīlējies kādā meičā. Sī tāpat. Be
tajam lika to vismaz divkāršot. Viņa tad draudzē ieradies jauns Un izne-plānās
lūpas, kuru Jcrāsa neko slgs mācītājs: Un nu šai vairs tika
daudz neatdalījās no sejas, pelnainā cienīgtēvs galvā.' Un, ko domā, mā-pelēcīguma,
savādi noraustu§s: „Pu- citājam tāpat. Tā nākusi un plenā-deli
un glāzi!" kuslmācltāja un meičas kāzu diena
„Vai nauda ir?" Timbuks /len-savS dullumā šis dauzījies apkārt
aldzīgi nosīca un pastiepa roku pēc kā mēnessērdzīgs, kalis atriebībai
korķii vlļķa, plānus, bet neko prātīgu nevarējis
Ņepapūlējics atbildēt un ar ņe- sadomāt. Tad tāds pats, pa puse
drošu skatu krodziniekam garām, traks, Šāvies iekšā baznīcā. Tur lau-kaut
kur tālumā urbdamies, viesis Hbu ceremonijas laikā, kad atskanē-atslta
novalkāto mēteli un tramīgiem jušl jā vārdi, nespējis vairo
pirkstiem, kuru neapkoptos laģus
nikotīns bija padarījis dzeltenus,
sāka meklēties pa svārka kabatām.
Beidzot atradis meklēto, tāpat klu­sēdams
uri ar acīm nesekodams, uz­meta
naudas uabalu uz bufetes
^ārda klājuma.
Dziedoši noskanēja monētas sud­rabs,
un tam, vēsi nopaukšot, izlīdis
no pudeles kakta, atsaucās
Noģiildza degvīns glāzē un dzerāia
kaklā. Likās, ka nervozā viesa sejā
pēkšņi būtu piizudusi ari savādā
baiļu izteiksme. Viņš izvilka taba­kas
maku un sāka tīt cigareti;
Timbtrttst izrušināja no pelnu trauka
vēl nenosrņēķēta cigāra galu^
le^rauda sev mutē m uzšķīla misi­ņa
šķiltavas ugiml, gaididamsf kad
varēs aizdeidnlt viesim pirmājim.
Bet, viesa plrkisdlem pēltSņl kramp-
)aini siaraujotles, cigarete Izjuka, in
viņš izgrūda gandrīz kā kliedzienu:
jfelrdiet, tur skan zirga pakavi!
Viņš maifit ienāks, viņš mani no-gMlnls!"
Nepiegriezdams ne mazākās vēil-basplni^
ajiimbaiilēm viesa acis, jo
lādas lēkmes kxx>dzinlekam laikam
nebija nekajj neparasts, Timbuks
piegrūda š]ķiltavu pie sava cigāra at-
Uktisia un nomurmināja: „Tā
maiiĀi^ kulba, kas nupat aizdrā­za
gar logu. Varēja gan, .
savus riteiļius ai;>šūt ar gumiju, tad
briesmīgi nedārdētu, — A, arī
ceja virs jau kājās," viņš pēkšņi
ierūcās d t ā d ā b i i a s ī , ^ ko varēs
noderēt? Ja kungs gribētu ko siltu,
HkSu meUfiii tūlbļi s a ^ ī t"
Uz kāpnēm, km veda lebraiK:ēju
istabās, stiSvēja melnā mēteli cieši
s^^āts kuni$s. Viņa deniņi bija jau
sirmi, un muti šaura jā sejā zem $p^
ctgl āirļa deguna iekļāva dziļas, tais^
nas rievas, bet acīs bija bērnišķīgi
gaiša laipnībti. „Pu:^enas varu pa­gaidīt
Tagad pietiks ^ linK^ādi
vai glfid augļu sulas,"
Bedzēdams svešo mierīgā gaitā
nākam lurp, vimtuļals dzērājs steig-nas
kā naža asmeņi, un no piesni­gušā
pagalma pa šauro krogus logu
ziemas diena meta viņa sejā snie­gaini
bālu gaismu.
Timbuta ads kļuva tikpat apaļas
kā viņa taukos iegrimušie gredzeni
uz pirkstiem: «Mācītāja kungs, vai
:ūs viņu pazīstat, to Patapu?"
„Tā liekas. Visu laiku esmu jutis,
ca reiz man ar viņu būs jāsatiekas,"
Mācītājs skatījās laukā pā 1(^1,
bet tas nebija tāds skats, kas kaut
ko šai bndl redzētu ārpus sevis.
viss biia ievērsies sevi, it kā
zmisigā lūgsnā meklēdams spēkus.
Tad tikko dzirdajīk jautāja: „V4
par ; . . par to meiteni viņš nekad
nav runājis?"
„Par to ari. Jā, kā tad hu nē."
Timbuks^ it kā bija attapies no tikko
sajustā, viņam grūti panesamā pār­steiguma.
Pakāps vēlāk pa ļaudīm
saklaušinājis, ka līgava, pllvurim
uzliesmojot, vārīgi apdedzinājusies
un pēc pāris nedēļām lielās ciešanās
nomirusi. Un viņas nāve laikam
gan būs īsteni tā, kas Pakāpu tagad
padarījusi pa pusei neprātīgu. Viņš
netiek vaļā no savas nelabās vainas
apziņas."
IR^cItājs izslējās taisns, stingros
un apņēmības pilnos soļos tuvoda­mies
galdiņam, kur uzgumis zvilnēja
s. Viņa soļi uz tukšā krogus
kula skanēja ar tādu ledainu noteik­tību
uņ mieru, ka Timbukam kļuva
neomulīgi; un viņš meklēja kastītē
pēc jauna cigāra.
„Vai drīkstu?" jautāja mācītājs
Pakāpām un atvilka no galdiņa
krēslu, lai nosēstos pretī.
,/Jūs esat uzbāzīgs kā nāve. Bet tā
nekad neprasa, vai drīkst," aizsmacis
atgārdza dzērājs, ieliedams glāze pē­dējo
lāsi |no jau izdzertās pudeles.
Viņa pieteikušā seja ar vairāku die­nu
gariem bārdas rugājiem izskatījās
pēc netīras glūdas pikas,^ kas nezin
kāpēc bij samīcīta cilvēka sejas iz­skatā.
Kā divas pusdzisušas ogles
tanī bija iemestas iekaisušas Un asi­nīm
pieplūdušas acis.
dažus vārdus un iedegās naidā: ,»At-dot!
Ko jūs man varat atdot? Jaunī­bu!
Atdodiet man manu jaunību!
Varbūt jūs esat burvis vai pats ne­labais?
Tad jūs to dn^i vien varat;.
Sakiet, jūs taču esat nelabais? Jūs
tieši pēc tāda izskatāties. Ak» kā es
to tūliņ nepamanīju!"*
Mācītājs Juta, ka Pakāpa acis kā
dzirnu akmeņi viņu samals, ja tūliņ
nespēs šim nelaimīgajam, sava grēka
vajātajam un mocītajam atdot prātui.
Viņš atrāva melnā mēteļa divas
augšējās pogas i^^^^^^^^^^ rūpīgi
noglabātu ādas futlāru.
^Nelabais, tu jau sāc rīkoties ar
saviem burvju rīkiem. Tas ir labi!
Man sen vajadzēja tevi satikt,
mums vajadzēs sabiedroties, vēl ta-ģ^
d es liedzos tevi pazīt! Tikai tu» tu
varēsi palīdzēt viņu aizturēt, to
aulekšotāju. Dzirdi . . . Vai dzirdi?"
un Pakāpa pārvērstās acis draudēja
izsprāgt no dobumiem. .,Tie ir viņa
pakavi, kas tur klab. Rādi, rādi ašāk
savu mākslu!"
Mācītājs atvēra futlāru, un uz ru-bīņsarkana
samta palsa ievizējās
apsviluši imiedra^^ Kristus tēla
galva ar ērkšķu vainagu.
Pakāps, to ieraudzījis, izgrūda
zvērīgu, gārdzoņāi līdzīgu ^aņu un
ar neiedomājamu ātrumu uzsitās
kājās, tā ka aiz viņa muguras brīkš­ķēdams
apgāzās krēsls, un ar abām
rokām mēģināja gaisā kaut ko sa­ķert:
„Virpulo! Uguns' stabi virpuļo!
Viss deg! Uguns kā asinis jau ska­lojas
lĒ^ krucifiksu!"
No viena krucifiksa fragmenta
viņa acU priekšā pēkšņi kā krāsains
glezna bija attinusles viena drausmī­gā
aina baznīcā. Viss bija tik īsts un
pat tverams, ka juta degošiS
altāra karstumu uz s a v ^ rokām,
sejas tiņ visas m i ē ^ Juta, kS asiņo,
krucifiksu laužot, ievainotie pirksti.
Redzēja, kā dzirksteles gar acīm
nošķiezdan^, atlauztais krucifikss
komētai līdzīgi nolidoja pie kājām
viņai . . . Ai, viņai balles līdz nepa­zīšanai
bija pārvērtušas s k a ^ seju<
Nē, ne balles, tā bija svētlaime, jo
viņa. vm zelta gaismas apņemta,
cēlās augšup līds baznīcas aug­stajiem
Nestiem» V ^ augstāk, jo
baznīcai jumta nemaz nebija, un
baltās sienas kā ziedoši krasti ieau­ga
debesīs. Arī viņš pats nu izjuta
neizsakāmi jauku vleglum\^ it kā
celtos līdzi gaisā. Tad sarkans jūras
vilnis, pārvēlās visam un i^ļāca
acīs.
I ndriķis Pakāps sagrīļojās un
kritās noraudams sev ndzi arī deg­vīna
pudeli.
Mācītājs noliecās pār viņu, pār­meta
krustu im ļāva elpai aiznest
no mutes tikko dzirdamus vārdus»
kurus Pakāps vairs nedzirdēja:
vēlu. Es vairs nevarēju aizsteigties
priekšā savam lāstam. Bet varbūt to
es drīkstēju tagad tikpat maa, kā
toreiz lādēt? Ne cilvēks ir tiesātājs
vai piedevējs tam, kas pac^is savu
roku iMiet Mūžīgo Majestāti,"
Un mācītāja acis mierīgas atgrie­zās
pie apdegušās Kristus galvas uz
rublnsarkanfi samta. Aiz lo^^a blļa
sācis snigt rāmā vienmuļībā un
klusi. Tur alzsnlga takas un pēdas.
Mācītājs pacēla gaivu un ^atījās
laukā pa logu, bet viņš tur laikam
neredzēja nekā, m mīksta baltSL
gaisma skalojās ap sejā dzQi ie­grauztajām
rievām. Vai arī tās būs
pēc^as, kas kādreiz aizsnlgš kā tiir
laukā? Vart)ūt.
ceio pāri okeāniem
KUR CĒLUŠIES DAUDZI EUBOPAS DĀRZEŅI UN PUĶK8
Bernards Sovs, )&m pats visu mū­žu
čakli ^ojis pēdām katram
progresam, pirms gadiem 20 reiz sa­pīcis
Izteicās: ,^SaJos laikos Jūs gluži
hoei^dlts varat nolamāt hero^, bet
?.i**ju sievu gan ne"
Bernarda Sova definīcijas: dros­me
Ir spēja tā^t galā ar savām bai-
Ito. saprāts — ^ j a atwt savas
muf^f Ibat. gudrība — spēja
noi savsc jfeVabas.
Kāds žurnfilist®^^^^^^ ievai-cāj&*
vai viņš pidcrītot, ka vīrietis
esot vērtīgāks par sievieti ,,Atbll-dlet
rAEffl ieprt^," teica valstsvīrs,
^vai mfirclņap svina ir fiinagāka par
mārciņu dūnu?"
gāns, novaldīties, izlauzies līdz al­tārim
un sācis ārdīties. Altāra soo-žumiembrteot
un gāžoties, apgāzu­šās
arī aizdegtās sveces, un viss sā­cis
. . ."
„Degt1" mācītājs, nemanāmi no­drebēdams,
iesaucās un tūdaļ atkal
apklusa.
Krodzinieka lietišķi pamāja ar
galVu: ,,Jūs uzminējāt, kr degošam
svecēm nav joka lieta Kad tās ap­gāžas
uz vieglām drēbēm fei M l -
mlem, baznīca var nodegt tāpat kā
stadula un k i t ^ . Tad viņš vēl no­lauzis
jau degt sākušo krucifiksu \m
nometis aplam pārbiedētās līga­vas
kājāni. Ja Dieva kalps varējis
Slrņ nolaupīt līgavu, tad lai nu ņe­mot
art Dievu pašu, kas to pieļāvlis.
No plrmiā pfiirsteiguma atžirguši,
kāzinieki brukuši pagānam virsū,
^ l a u z i e s pretī un trakajā burza
tzclkstīj^ no baznīcas laukā, uz­lēcis
mi^urā* kādam pie ratiem pie­sietam
adigamimmucis. Māc
otru zirgu Sim pakaļ. Tā bijusi tik
mežonīga skriešanās, ka vēl tagad
dzēnmm murgos viņš laiku pa lai­kam
kliedz --mācītājs auļojot uz
zlj^a un tūliņ, tūliņ būšot klāt To­reiz
cienīgtēvs gan paguris pirmais,
un Šis patapis i ^ g t . Taču vajātais
nav pārstājis b ^ vēl šodien — no
savas ^ d ^ saprašanas, no sevis
„Taa ir Indriķis Ps^aps," mācītāja
Mācītāja balsī bija tā pati cietā
npoēmiba, kā pienākot: .,Es esmu
tas, kas jūs vajāja."
Pakāpa vaibsti brīdi pēkšņās bai­lēs
novllnlja kā pelēks necaur­redzams
ūdens, un plaksti atrāvās
tālāk nost no acu āboliem; bet tad
viņš viss sāka kratīties mežonigoa
smieklos:
..Ērnis! Jums neizdosies mani pie­mānīt!
Jūs neesat pat viņa ēna.
Viņa pinkas bija melnas ka piķis,
bet jūs jau sākat sirmot kā pagasta
nabags. Vai jūs maz kādreiz esat
varējis uzkāpt zirgā, kur nu vēl
auļot tā, lai pakavu dipoņa līdzīgi
pātagām cirstu sirdi. Jūsu vārdi gan
i r sausi un asi kā žagari, bet vl^a
balss dārdēja kā pērkons — lai tevi
mūžam vajā n e l a i u n nokauj
katru tavu 1 aimes brīdi! Vēl šodien
es dzirdu Šos vārdus, vēl šodien es
jūtu. ^ ka tie no manis neatļaidisles.
kamēr es viņu satikšu, laj tad pats
aizmestu savu kapu. Lāsts, lāsts
manī deg( Nelga, vai jums kādreiz
ir bijusi drosme tā lādēt!"
Kā vājiniekam slimības gultā,
plaksti aizsedza mācītājam acis. De­niņos
pie sirmajiem, isi apcirptajiem
matiem zem plānās ādas redzēja lē­kājam
zilas dzīsliņas: „Es esmu nā­cis,
lai atņemtu atpakaļ savu lāstu.
Es esmu nācis, lai nolīdzinādamies
dotu junis un atģūiu arī sev mieru.'
No savas smieklu lēkmes tikai pa­mazām
atgudamies, Piakaps uztvēra
Par tupeņiem, kartiņiem, rāce­ņiem
un Vēl citādi Latvijas dažā­dos
-novados dēvē citādi par kartu­peli
saukto ,,zemēs ābolu", kas pie­der
ne vien pie latviešu, bet arī
daudzu citu tautu ēdienu kartes
galvenajām sastāvdaļām. Jau skoll
esam mācījušies, ka kartupeli uz
Eiropu atvedis no Amerikas angļu
jūras braucējs sērs Frenslss Drēkii,
kas 16. g. s. otrajā pusē apbrauca
zemes lodi. Bet savi 150 gadu pa­gāja,
līdz kartupeli atzina par piln­tiesīgu
pārtikas lldzdcli, un sākumā
kartupeļu stādu audzēja podos kā
puķi — ziedu dēļ. Sājos laikos
mums būtu ārkārtīgi grūti Iztikt bez
kartupeļiem, un, piemēram. Vācijā
Bavārijas un citu vācu zemju val­dību
starpā nesen notika īsts ,J«ar-tupeļu
karš".
No Amerikas nākuši airī daudini
dti tagad Eiropā ļoti Izplatīti dār­zeņi
— tomāti, gurķi, ķirbji, melo­nes,
t8^t kukurūza, ko ārpus
Dlenvid- un Austrumeiropas sauc
par maisu, un paprikai, ko uz­skata
par tipisku Ungārijas garš­vielu.
Apmēram vienā laikā ar
kartupeli ho Amerikas Eiropā Iera­dis
tabakas stāds, ko pieraksta gal­venokārt
par otrā angļu jūras brau­cēja,
sēra Vollcra Haleja, nopelnu,
kas esot veicinājis arī kartupeļu
pārceļošanu uz Eiropu. Ralejarn
1618. g.n6drta galvu, k(^ nikotīna
ienaidnieki, varbūt, varēta uzskatīt
par debesu sodu par „nāves zālītes"
—-tabakas icvazāšanu milisu kontl-
Arī pupas Eiropā ieradās no
Amerikas, tā ap 1700. g., — gan ne
konservētas glītās skārda bimdžiņāu,
kā to pieredzējām pēc šī kara. To­reiz
pupu stādus atveda matroži, kas
no botānikas nekā nesaprata, bet
tomēr* rūpīgi kopa «brinumstādu",
lai pārvestu to savā zemē. Tāpat no­pūlējās
kāds kuģa kapteinis ceļā no
Cīles, cauri Magelana jūras šauru­mam,
lai saglabātu līdz Eiropai ple­cus
zemeņu stādus ar sevišķi lielām
uņ skaistām ogām. Kad viņš stādus
nodeva Versaļfi» kapteinim par pa­teicību
piešķīra divus. Versaļā šo
zemeņu sugu sakrustoja ar citu, no
Vlrdžlnljas atvestu Sķlml un ar
Vācijas meža zemeni. Til pēcgalā
radās murns pazīstamā ..arianasa ze­meņu"
šķirne.
Bet ne vien dārzeņi un dti pār­tikas
augi, — ari daudzas puķu
šķirnes; kas dzimtenē rotāja dobe»
mājas galā vai rīdzinieku ģimencds
dārziņus un ar kurām Mistopamleii
arī trimdā, mērojušas tālu ceļu pāri
okeāniem. Kuplā un krāiiņā dālijsi
bija iemīļota jau pirms vairākiem
gadu simteņiem Meksikai» indiāņu
košuma dārzos. Tās dzimtene ir ak­meņainās
pļavas Meksikai* vulkānu;
apgabalos. Lielais \kcu pētnieks
Aleksandrs Humbolt^^šo puķi pir­mo
reiz ievēroja kaw kur Popo-katepetla
tuvumā un 1803. g. tās
sēklas atsūtīja Berlīnes un Parīzes
botāniskajam dārzam. No šīm vie­tām
arī pa Eiropu Izplatījis neskai^
tāmās dāliju sugas un pauugas. kas
tagad daudzās Eiropas- zemēs ir
dārzu galvenais rudens krāšņums.
Kāda franču fregate 1721. g. pār­veda
Eiropā* drānas kulīti ar pir­majām
saules puķu sēklām. Rudenl-igasasteras
un vairākas citas izpla-tītas
puķes cēlušās nn Ziemeļame­rikas.
Ari flokšu dzimtene ir prēri­ja.
Tie ieradās Eiropā jau pirms
300 gadiem, bet tikai ap 1870 g.
franču dārznieku rokas to izveidoja
Uhgadējo sugu. Parīzē vēl dzī­vas
j;»rmā£ akācijas Roblnia pseu-daeazla.
Arī tās šodien jau 300 gadu
vecas. Amerikas kontinentam nav
mazāk puķu sugu par Eiropu, bet
Jieviona no tam nelīdzinājās ve­cajām
Eiropas sugām.
Ar Āfriku mūau kontinenta saistī­bas
jau tik senas, ka par daudziem^
stādiem vairs nav konstatējams; val^
tie nākuši no Āfrikas, un pavisam
nav nosakāms — kad tas «varētu būt
noticis. 1690. g. no L-abSa cerības
raga ieradās sārtā pelargonija;-tur-^
pat cēlusies Napoleona laikā at­vestā
zilā lobēllja. Ari lepnās gla-/ļ
diolas dzimtene ir Dienvidafrlkas
zālainās stepes. Bāli dzeltenīgu zif*-
du sveču iaiskatā tā atceļoja uz Ei­ropu
apī 17. g s. beigām. Krustoļrit
Āfrikas gladiolu ar Vidusjūras un
vecajām Eiropas mazo dārza gladio-lu
sugām, radās tagad pazīstamil
lielā, dižciltīgā puķe. Pazemīgās rc-zēdas
dzimteni noskaidroja tikai
1877. tā ir Ēģipte. . ,
Glicīnijas mums atgādina Ķīnu,.
chi*iv.antēmas—Japānais majestātisko
vulkānu Fudžijamu, magones
Kaukāzu, mal vijas — Baikak/ezeru,
ķeizarkronis un rozes — Sirasu Per­sijā,
bet baltās lilijas — Jeruzalemi.
No Āzijas cēlušās vēl daudzasN:ita8^
Eiropas puķu sugas. Marko Polo
atveda pirmo rabarbera stādu.
Agrāk lietoja tikai rabarbera sak­nes,
bet lapu kātus lieto ēšanai ti­kai
kopš simts gadiem.
Ceriņi pa Eiropu izplatījušies no
Vmes. Pirms tam mežjai ceriņi auga
Ungārijā im Rumānijā kā nepazīts
savvaļas stāds. Pirmais potētais
ceriņu krūms esot audzis nelielā>
priekšdārziņā mazā Vīnes ieliņā.
Jāņogu stādu pirms 15. g. s., liekas,
nepazina nekur visā pasaulē, bet
1540. g. tā attēls atrodanas kādā-v^
cu botānikas grāmatā ar norādī­jumu,
ka šis „jaukais kociņš ar ar­tajiem
un garšīgajiem Svētā Jāņa
auglīšiem" būtu cienīgs, ka to sāktu
audzēt dārzos. Kaut kādam matro­zim
n^Ža vīns bija iepaticies labāk
par seno Inku zeltu, kas pievilka un
pievīla daiidz konkvistadcru, un
viņš to pārveda mums. Ļaudis, kas
mums atveduši kartupeli, dāliju vai
vīna stādu, atnesuši vairāk svētības
un skaistuma nekā kaŗa^julku va­doņi,
kas vairāk tikai postījuši un
iekarojuši. B. A. ^
Kairs sakums
ir grūts
Pārliecīgi kaut­rīgs
jauneklis pir­mo
rel^i bija ie­lūgts
viesībāR. kur
viņu (nosēdināja
pie ffalda blakus
skMstai, Jaunai dā­mai.
Jauneklis
svl7Xiams lauzīja
galvu, kā tizsākt
ar dāmu asprātīgu
.sarunu. Pagāja
desmit minūtes, Hdz kautrīi*^i<? ka­valieris
izmurmināja:
,.Vai jūsu brālis mvl nir.ru'r*
Jaimava, laipni .smaidīdama, pie­vērsās
galda biedram* ..Man nav
brāļa."
Jauneklis jutās atsitis •,«ret ne­pārvaramu
žogu. Uz laba oridi i ^
Htājās klustims, Tad kavaliera nve-ģinnja
par Jaunu:
„Bet ja jums būtu ka jī«
domājat — vai vtņš. milētu ^emT*
I
i
r _ _ -