Bavarijas Latviesu vestnesis, January 9, 1948

              mm
i i
5^
Ejfu'^'*"^
14
' It ?
f.
^ ^ ^ ^
mm
-V
i 1
ii
LEONĪDA OZOUŅA ZĪMĒJUMI
Man netlja nodoma apciemot
čmiga Htariju. Belt kad es, at­griezdamies
no veili^u celojvima,
gtarpstacijfi uzzinfiju, ka vilciena, uz
tv^ru man Jāpārl^lipj, vaira nav ap-grozibS,
nolēmu ar ]pē<lējo vilcienu
doitles m maab Mrvi^^^^^ dzīvoja
Man$ 4raugs ir «^oiājs^-pētnieks,
un garlaicīgā braucīja laikā ap»
vai gan sa^taļsidu .viņu mājās,
toiķināju: ja man laimētos, viņil
imtlaban varStu bOI; sitOTezies ņo
^ekspedidias.
Vēlu nakti' ļrfe^ pie viņa
veonodlgis vasamK^ mežmalā;
Via logi biļatiirt^ mnnn nebija
feredfe^stapt^^^H^ Vēja grū­diens
nosvilpa kailajos kokos uņ
trieca man Metu sejfi. Piezvanīju
v O r ^ Beldjj»t ieejti apgajismpja.
Man atvēra Henrija veciiiiis sulai-c
k Tas U j a ^ i ^ lliga dvē^le, un
es priecājos garā braii|«i€na un
Sl^ nemfUgSd w^ ii^sēt i labi pa*
^fartamu seju; ļ .
Alberti pinrojā bildi bi|8 tikpat
1 ^ 1 ^ ki es. fi^
zuda, m viņa aeja aptumšojās, it kā
pār to Mtu nolaiduirt^ ēi»a. VtņS
mani neaicināja ieiet Tb nevēro-itesuf,
deims p r ^
Jt^ iK#iW S8W plU»So mteU Ka
Hfenrijs vēl n@v atģrleziefit^ to A l ­bert
jau bija paguvls^^t^
V i ^ man i^palldzē^^^^^
<terobi. Saiubīdamies viņā itfivēja —
kā tcicķas ķerts vai drOmils domās
nogiŗlmiisĻ un^^p^ siķu ^BIB^
tles; tiedām, bija^^^^
daudz Veltīgais brauciens i un tad
*, Alberts izskatījās pelēcfp un no-rCipējles,
viņ5 laikam bija slims. Un
tad viņS jauitāja, vai lis jau esot pa-sOttnājis
pilsētā
,;Istabu? Nu, veciiis driaugs, es
t a ^ domāju, ka ^ kā Htorija la­bilais
draugļs, varu ptrgHlēt Seit!"
Alberts pļE^mrināja P^IA, man!
i^^tMamic^
„Vle8u istaba taftu būs brlvat**
Alberta lūpas kustējās bet skaņas.
,;Kā, jūs taftu negribēsit teikt, ka
„Ir «-^ mums ir mājās aniiatnieki/'
Es Ju*u, ka^vecais nK»loJ[iu
iAlterts saknieba lūpas. !rad viņš
teicat ^ļSrlsotiJl. Visu m|Ju re- mom^
Mana drauga māja bija piilna vēr-g
ŗ i e ^ un sieim glesmām, un
ka Henrijs, pašam prom
M taisft rejiKmtu, bija ghiži
neiedomājama.
Teicu Albertam, cik vieik mi^
^^ju, ka viJ^S taftu i ^ a r mani tm
vUfi ^undā dzit ārā Uetū. Tas taftu
botu n«^auki, — ļaut, lai kāds
^dzlb viesnīca šveicara mani no­ved
kaut kād& viesnīcas istabā, kur
mēķeles ož pēc kampara m gulta
mitrt auksta. Un es viņm^^
n^u, ka viņa sainmieks noteikti
nebūtu apiņierināts ar šādu viņa rī­cību;:-•::.,;
v:v;^''-
Bet man, visu laiku run^^^
velnišķīga sajūta, ka būtu labāk ietv
pie tam Jo ātrSk, jo labāk; ,
Kad biju beidzis/ suia^
apziņā lūkojās grīdā. Tadļ viņš sa­medītā
bal^I teica, kii atnesīšot man
kaut ko ēdamu, lai es pa to laiku
dodo^es salonā. U^ viņš pats pa­zuda
lejā kāpnēs, kais vedk uz vir­tuvi.
}
Es devos iakmā, skai3rtā,iar^^^
ozola koku panēlētā telpā, un atgā­žos
atzveltni. Viena lieta man bija
^aidra, — tikko būSu dnisku sUp-rinSjles.
es mēģināšu izzināt, kas
lēcies apjuku&jam ye<iimi Alberts
man atnesa tēju un apHktiis maizī­tes.
Viņš tik cītīgi nod^vSs galda
klSanai» it kā grlbēt;u aizlcavēt ma­ni
no viņa uzŗunāšao^s.
Kiunēr ēdu, viņš apvaicājās, vai
es nevēlos groku. Nl§, grolhi es ne­vēlējos,
bet es lūdzu viņu iriesēstles
un pabūt drusku koļ)ā ar mani;
Alberts nostājās aiz krēsla un
nostāvēja tur tfit ilgi, lidz biju pa­ēdis,
bija paliecls galvu sāņus,
i l kā ar Helu piepūli klaiitsītos, un
katru reizii kad viņš juta manu ska­tienu,
viņš ar mokām piesf^ieda sevi
pasmaidīt. .
aesmrn
Advokāts c ^ z ^ ž«va klienta ci­vilprasību
pret šofeii, kas viņu sa-brauds:
«Zvērināto kungi, — šoferis
nupat» it kā taisnodamies, teica, ka
viņš braucis tikai air 8 kilometru
ātnmiu stundā. Kuiigl^^^-^ p^ūiomā»^
jlet, - lūdzu, par niana nelaimīgā
klienta Saufflnigajāni moltām, kad
auto tik # i a gaitā br^
īsi pirms pusnakts nolikos uz
tachtas, kur man bija uzrīkota guļas
vieta. Viņš ietiepīgi bija palicis pie
tā. ka augšstāvos es nevaru pār­nakšņot
tur ^remontējot".
Biju līdz nāvei noguris, bet manas
iztraucētās domas man neļāva
iemigt Kas šai namā notika? Kāds
iemesls varēja būt Alberta dīvainai
ricībai? Es nonācu pie visuztrau-cošākiem
slēdzieniem. Varbūt Hen­rijs
tomēr jau būtu pārradies —
slims vai citādi kritiskā stāvoklī?
Jeb vai varētu iedomāties, ka šis
ŠIjietami krietnais sulainis pats vi­ņam
būtu ko Jaunu nodarījis vai vēl
gatavotos nodarīt? Viņa apjukumu
varēja iztulkot par netīru sirdsap­ziņu.
Kā ēnas šīs bažas sacēlās ma­nī
un uztrauca manus prātus, bet
beidzot tomēr biju iemidzis.
Pamodos no vēsas giīisa pūsmas.
Pirms iemigšanas biju uzvilcis segu
līdz ausīm, tagad man tā sniedzās
tikko līdz gurniem. Uzvilku to atky
uz pļecienri. Bet tikko biju nolicis gal­vu
'UZ spilvena, sega lēnfim atkal
noslīdēja. Tvēru pēc tās, bet tā, kā
neredzamas rokas vilkta, noslīdēja
pāri kājgalam uz grīdas.
Pl^los sēdus, satvēru ^gu un
paxWāJu to sev pāri Ar vienu rā­vienu
man to kāds novilka; Jut^
ka nobālu. Iededzu gaismu, plelēcu
kājās un palC&ojos ze^ tachtas.
Nekas nebija redzams. Noliku segu
atkal vietā, izdzēsu gaismu un gri­bēju
kāpt gultā, kad i
blīkšķis kā lielgabala Sfivi4
līt atkal iededzu gaismu. N<
bija nogāzies alvas šķīvis
pulkstenis hallē; dob^ d
nosita divpadsmit
spoku stunda!
Aizdedzināju pīpi ;
Par Nešanu vairs J
nebija ko domāt.
PSkš^ sadzirdēju
dīvainu skaņu, it
kā smagu ķerņieni
uzmanīgi vilktu pa
grīdu. Strauji ap-metos.
Nekas ne­kustējās.
Bet tad
si^custējās atzvelt­nis,
aiz kura bija
stāvējis Alberts, it
kā būtu dabūjis .
grūdienu. Un ta- =
gadshiagais krēsls I
sāka kustēties. Lē- -
nāin un bez trokš­ņa
taa tuvajās
man. Metos uz
durvīm.' Gribēju .
dabūt savu ieroci '
no kofera garde­robē.
Atvēru dur­vis
uņ
kliedzienu— man
pretim gāzās tumšs stāvs. Tas bija
Alberts. Viņš bija bāls kā krīts un
murmināja kaut ko nesaprotamu.
Drebošajās rokās viņam bija lūgša^
nu krelles un veca pistole ar cilindŗ-veida
magazīnu.
Nebija šaubu, viņš bija stāvējis
sardzē pie manām durvīm. Vai vtnš
gribēja mani apsargāt, vai ari viņa
nodoms bija ar varu aizkavēt mani
no istabas atstāšanas? Katrā ziņā
viņam dīvainie notikimji manā ista­bā
šķita zināmi. Un tas, ka viņš
neuzskatīja par vajadzīgu nevienu
vārdu Ieskaidrot, mani tā sanikno­ja,
ka ari es nelikos par to zinis.
Kad atgriezos ar savu pistoli, tu­rēju
to tā, ka vecajam tā bija jā­redz.
^Nedariet to, tam tā ķā tā nav no­zīmes^"
viņš stenēja, bet Ierocis
viņa paša rokās runāja ko citu.
Es viņani jautāju^^kā viņš to do­mā,
jeb vai viņš varbūt tic spokiem.
„Špoki?" viņš skumji mani uzlū­koja
un tūlīt nodūra galvu,
„Jā, jā, Dieva vārds spoki —^
viņš nnirmināja.
Zināju, — ja sūtīšu viņu projām,
viņš slepeni tā kā tā atgrieztos savā
sārgvietā. Noslēdzu aiz sevis dur­vis,
piesēdos pie ga!da un sāku lasīt
vecu avīzi. Revolveri noliku sev
blakus. Sad un tad paglūnēju uz
atzveltni. Tas nekustējās. Ar liehi
gribas spOcu man izdevās ielasoties
kādā avīzes rakstā. Bet tikko biju
pSri sākumam, nodzisa gaisma.
,;Kas par velnišķu namu!" es nik­numā
izsaucos. Tai pašā mirklī aiz
durvīm atskanēja ārprātīgi smiekli.
Iedarbināju savu kat>atas spuldzi,
paķēru revolveri un atvēru durvis.
Alberts bija pazudis.
Nejauši ļāvu spuldzes gaismas kū­lim
slīdēt par gridu, kas bija izlikta
baltām un melnām flīzēm Man
iepletās ads; Uz viena no baltajiem
bija ^
nis. Un tās bija gluži s ^ a i ^ Man
bija Jāmekll An>ert& Vai viņš vS
bija dzīvs? Bija skaidrs, šinī namā
bija noticis noziegums.
Šausmīgas aizdomas radās manā
galvā. Vai Henrijs būtu mājās un
malārijas IScmē būtu nonāvējis savu
sulaini? Bija taftu dažādas dīvainas
tropu slimības. Dažas, tā stāit:;a,
beidzoties ar ārprāta Bet ārprātīgs
dlvScs nespēj padarit sevi neredza­mu
un spocīgiem paņēmieniem
sviest šķīvjus no sienām un bīdīt
krēslus.
Prātodams biju nonācis atpakaļ
pie savas istabas. Durvju p r i ^ā
satrūkos. Asinis bija pazud^isas, pie
tam tik pilnīgi, it kā tās'tur nekad
nebūtu bijušas.
Apstājos kā apmāts. Vai beigās
es pats —?
vispirms atvēru vecā šimpanzes
kasti. Dzīvnieks man izmuka un sā­ka
strādāt savus ļaunos nedarbus pa
visu māju. Domāju, ka šis cilvēk­veida
pērtiķis ari jums uzbruka, kad
jūs naktī atstājāt namu.
Iepriekšējā vakarā viņ§ bija
paspējis vēl atvērt ari visas rJārējās
kastes, kur atradās vairākas čū«5kas,
bruņu rupufti un raiba hiēra. Lai
šis riebīgais dzīvnieks man neuz­bruktu,
tūlīt pabaroju to ar ;ēlu
gaļu, bet lops gaļu vazāja apKart pa
visu māju. Asiņainās pēdas tas gan
pēc tam tūlīt uzlaizīja, bet tā ne­jēdzīgi
riebīgie smiekli mani s«*ndrīz
padar» .a ārprātīgu.
Čūskas gan nebija indīgas, bet. ko
pā ar ^rr.!.ni rupučiem, tās mani
pārbiedēja gandrīz līdz nāvei, llk-
:'.amas istabās notikt ,visdlvamāka-
LATVIJA, 1948. g 9. J a a^
Jllm lietām. Tjas viss ari bija Iemesls. ^
kldēļ es jums, cienītais kungs,
gribēju ļaut pārnakšņot pie tū\xa^
Baidījos, ka var notikt nelaime un
bez tam gribēju noslēpt saimļjļe!
kara, kas jau Ir Zenēvā, sa\ni apkais
nojošo neveiksmi.
Lūdzu, parādiet man, vecam
r^n, labvēlību un nesakiet viņam
nekā par visu to — dzīvniekus vs*
karrīt noķēra divi Elmsvaldes zotilo*
ģiskā dāirza uzraugi un kfeīgi
vietoja krātiips. Nekādu bojājumu,
nedz dtui zaudējumu par laimi nav.
Lūdzu, piedodiet man, ka sagādi*
ju jums tik uztraucošas '^vmdas. ,
P. S. Tikai Sodieavēl pamanījām uT
notverami mazu pārtiķīti, kas
ierīkojis ligzdu tās tachtas '^:!stBA
uz kuras Jūs pārgulējāt"
„Tā, tā," es skali iesaucos, lai ycvi
iedrošinātu. „Tātad tu domā —"
Nē, tas skanēja gluži normāli. Stc:*-
šus uzdevu pats sev kādu aritmē­tisku
uzdevumu im bez grūtībām
to atrisināju/ Nē^ es nevarēju būt
zaudējis prātu. Gribēju aizkūpināt
pīpi, kad notika kaut kas dīvains.
Saliecies stāvs, kas varēja būt ti­kai
vīrietis, nietās cauri gaitenim
tādā gaitā, kā vēl nevienu cilvēku
nebiju redzējis skrienam. Aiz viņa
skrēja radījums, kas izskatījās pēc
liela, plušķaina suņa, un mēģināja
bēgošo satvert zobiem. Un Šim su­nim
negantā steigā sekoja — A l ­berts.
Jā — tas bija otrs Alberts,
Smieklīgi nejēdzīgā steigā visi trīs,
kā kādu nolādēto dvēseles, paskrēja
man garām, it kā es būtu gai?s. Un
tikko viņi bija pazuduši tumsā, hallē
atskanēja tik griezīgi smiekli, ka
man asinis sastinga dzīslās.
Nu man bija diezgan. Vairāk nekā
diezgan. Atteicos no nodoma — no­skaidrot,
vai viņi ir traki, vai es.
Jā, atzīstos, pat He^^^
P Ē G I S G A D U D A R B A NOBEIGS PASAULIBS L I E L A K A T£L£$E0P4
1-1
Novembra pēdējā nedēļā sevišķa
karavāna nogādāja Paloniāras kalna
virsotnē. Kalifoml jā, pasaules lielā­kā
teleskopa reflektoru: Karavānu
vadīja motorizētās policijas patruļa,
ceļu inženieri pārbaudīja un riostip^
riiiājā tiltus, tiem sekoja rati uz 12
riteņiem ar 6 metru garu, kubveida
kasti, kurā atradās gumijā, alumī­nijā
un papīrā iesaiņots milzīgs spo-giilis.
To sāka gatavot Jau pirms 13
gadiem un tā pagatavošana un slī­pēšana
prasījusi milzu pūles un pa­cietību.
'--./J -^'l--
Pasaules lielākā teleskopa būves
ierosinātājs ir Dr. Džordžs Eleŗljs
Heils, kam jāpateicas ari par līdzši­nējā
lielākā tālskaša eksistenci Vil-sona
kalnā. Kad 1917. g. bija pa­beigta
Vilsona kalna tālskaša būve.
Dr. HeUs tūda] sāka plānot par vēl
lielāku. Pēc viņa ierosmes Rpkfel-lera
fonds 1929. g. plešļļora jaunā
200 collu (6 m) tālskaša būvei vai­rākus
miljonus dolāru. Taftu grūtības
tad tikai sākās. Vajadzēja izliet
milzīgu stikla bluķi 6 m diametrā,
nogādāt uz Kallforniju, noslīpēt līdz
absolūti pareizai paraboliskai for­mai,
nogādāt vientuļā kalna galotnē
un tur uzstādīt Mēģinājumi noliet
viendabīgu tīra kvarca gabalu, kas
šim nolūkam ir ideālākais materiāls,
neizdevās: Tikai 1934. g. decembrī
kādai firmai Ņujorkas štatā izdevās
noliet pireksa spoguli, * kas atdzis-dams
nesaplīsa. To panāca ar jau­nām
Jiešanas metodēm. Spoguļa rau­šiem,
dažreiz tas sagādā grūtības,
gurpuse bija ar ribām, un nevienā
vi^tā spogulis nebija biezāks par 6
collām. No Ņujorkas spoguli uz
vilciena platformas, izvairoties ņo
zemiem tiltiem un tuneļiem,
dāja uz Pasadenu, Kalifomljā,
Jaunā spoguļa laukums bija 4
zes lielāks par Vilsona kalna ^ R ^ . i
]a laukumu, tālskaša caurule, kai
saturēja 14Vt tonnu smago spoguli
svēra 50O tonnu, \m observatorijas
tērauda kupols bija 10 stāvu mšjas
au'festumll. Kad spoguli pirms 12 gi«
diem atgādāja Kalifornljas tedmo*
loģljas iristitūtā, tā virspuse bija pla»
kana kā dēlis. Lai tai piešķiitu
rabolisku veidu, spoguļa vidus bija
jāpadziļina.
Tikpat grūts bija jautājums, kur
tālskati uzstādīt. Pēc tam, kad vai»
rāki desmiti kalnu un augstu l
numu Kalifomijā un Arizoni ķjji
atzīti par nepiemērotiem, beidzot i ^ i
vēlējās I*alomāras kalnu, Tā ir «ļ»
mežu un ērkšķu krūmiem apklSla l
augstienei starp Los Andžeļpsu ua
San Djēgo, reti apdzīvotā apgablS,
kur gaisu nebojā pilsētu dūmi ua
netraucē nakts apgaismojums, |o
novērojuimiem nepieciešamas ļklaķl
tumšas debesis.
Spoguļa montāža ilgs vēl 3 m^^
šus, jo tā virsma vēl jāapklšļ ar
plānu alumīnija kārtiņu. Pirmt^ ui^ ;
ņēmumus; varēs izdarīs jau Šīgada i
pavasarī. Ar jauno ^pasaules acf*:!
varēs fotogrāfiskā ceļā izpētīt 8 rci» i
zes lielāku pasaules visuma dsļu ^
nekā līdzi Šim. Tālskatis būs 1.000,0» I
reizes spēcīgāks par cilvēka afci m<
spēs aizsniegt vienu biljonu gai^titsai
gadu lielus attālumus. PabmSmsI
kalna teleskops, liekas, spēs dot at* I
bildes uz daudziem zinātnes jautiju*
miera, b(»t, doraājams, radīs ar! til^
pat daudz jaunu. L Z,
varbūt kaut kur gulēja savās asinis,
mani vairs nespēja atturēt Ne mi­nūti
es vairs negribēju palikt šai
šausmīgajā namā, -
Savācu savās mantas un:^^
metos uz nama Jzeju. Bet pie pa­šām
ārdurvīm nelaime mani gandrīz
vēl panāca.
No tumsas, tā sakot, no tukšas tel­pas,
dabūju negantu pļauku, un
kāds mani no visa spēka parāva aiz
matiem. Akli Izdalīju sitienus uz
visām pusēm un sadzirdēju dobju
kungstienu. Tad dzirdēju kaihi pē­du
švīkstēšanu, un kāds stāvs, kas
nevarēja būt neviens cits kā Al­berts,
ar nejaukiem izsmiekla
kliedzieniem aizjoņoja pa halli.
Pirmajā nomentā gribēju doties
viņam pakaļ un' to pārmācīt. Bet
otrā doma bija — Iespējami^ ātri pa­zust.
Sekoju otrajai. Kad, kā dru­dža
kratīts, ierados tuvākajā vies­nīcā,
viss bija tā, kā jau biju pa­redzējis.
Gulta bija mitra un auksta
kā ledus, mēbeles oda pēc kukaiņu
pulvera. Bet tas nekiistējās. Pal­dies
Dievam, šeit nebija spoku.
Savās mājās pēc dažam dienām
saņēmu vēstuli no Alberta. Tā bija
viena vienīga nožēla im atvainoša­nās.
Viņš rakstīja: ^
,JDiemžēl nevarēju jums uzticēt
savTiltktenīģov klizmu, kāda man
gadījās ar dzīvniekiem, ko Henrija
kungs tik negaidīti atsūtīja nc Āfri­kas.
Sētniekam, kai kaut ko no tā­dai?
lietām saprot, bija uzdots dziv-nidnjs
no transporta kastēm nogā­dāt
krātiņos. Bet nelaimīgā kārtā
sētnieks bija saslimis, un tas bija
nm. muiķSiu un
SKAISTĀKAIS VĪRIETIS AME­RIKĀ
pagāj. gadā bija 20 g. v. Stivs
RIvšs; Prasības, kas šim «ideālajam
vīrietim" bija Jāizpilda, pirms^^^te
šo titulu, nebija mazās: ķermeņa
svaram, lielu un gurnu resnumam,
kā luī IttūŠa^i^
noteiktiem izmēriem un propbrcl-jām.
Bet Hivss sistemātiski jau bija
gatavojis konkursam. Treniņos
viņš bija palielinājis- krūšu apmēru
līdz 1,27 m, ikru apkārtmērs
sasniedz 46 cm, gurni ir meitenigi
tievi — tikai 73 cmi apkārtmērā.
KUMULESA^A UN^^^^P
N A it divi Ipati vēlēšanu paņēmle-niv
kas bija atļauti arī nesenajās
pašvaldību velšanās Virtembergā-
Bādenē* KumulēSana ir balsii kon-centrēšana.
Ja, piemēram, jāievēl
20 kandidātu, vēlētājs var nosvītrot
daļu kandidātu un atbrīvojušās bal­sis
pierakstīt pārējiem, tomēr ne
vairāk par 3 katram no saviem fa-voritlem.
Panašējot vēlētājam at­ļauts.
Izraudzītajā kandidātu sa­rakstā
kādu dalu svītrot, pierakstot
to vietā kandidātus no pavisam ci­tas
listes, t^
par atlikušajiem savas listes kan>-
• d i d ā t i ē n i . V . ^
KAS TAGiu> NESTItEIKC)?
Parīze 1947;g. streikoja idu ap-
Mritāji un kaprafti; Vācu rakst-rueku
savienĶas sajaikē iero-s^
āts rakstnieku ģenerāl-
^ i k s . Pēdējos gados vēl strei­kojuši:
Jarmutas siļķu zvejnie­ki,
prasot modamālais laivas,
apģērbus, tiklus, svētdienas un n^
piemf^ksas; 600 trako nama uzrati^
Kolombā (rezultātā, pirms ieradis
policija, izbēga 50 trako)r^^^^M^
Karlo spēļu kazino krupjētfranftu-šveicieSu
robežas pUsētiņas Sankt
Glngdlfas kontrabandisti; jo ū ^
tīja par negodi^ spēli ~^
savu amaltu bez kāda riska, t L, ie­kams
nebija izbeigts franču muit­nieku
^reiks. Kaprači streikoja ari
Fērvjūā, ASV Ņudžersijas štatā.
Sanhajas tramvaju konduktori strei­ka
laikā neiekasēja no pasažieriem
naudu. Kāda Tokijas teātra aktieri
streikodami gan tēloja lomas, bet
nerunāja tekstu. Streiku savā laikā
pieteica ari Rio de Zanelro univer­sitātes
klīnikas medicīnas studenti,
jo viņiem nedodot pietiekami daudz
līķu praktiskiem vingrinājumiem.
Beidzot — protesta streiku pieteica
ari daži sagļi, kas pagājušo gadu
ielauzušies kāda advokāta biroji
Minchenē, bet pēc smaga darba at*
rada uzlauztajā naudas skapī vienis
Jozefa Gebelsa lugas „Mlchaels** vie­nu
eksemplāru. Protestējot viņi liija
atstājuši uz vietas visus savus aniaift
rīkus.
Krustvārdu mikla
TT
r
m . 1 :
84
Lluieniski: 1. Sejas daļa. 6. Stop!
, 10. ll«8ot. 11. Tauta. 12. PagSnu
I dievs* 13. Kukaiņi. 14. Galvas da|a.
16. Sievietes vārds. 17. Vietnieka^
vārds. 18. Zirgu viesnīca. 2t Pllstta;
Somijā. 28. Līdzsvarota. 26. Btep
ments. TJ. Pilsēta Igaunijā. 28. Ie­tērpa
daļa. 30. Platība, 31. Roktuft
32. Rotaļlieta. 33. Upe Cechofitovd-kijā.
34. Griezīgas. 35. Rokas daļa
Stttenls^: 1. Ogas. 2. Krāsainas.^
Z. Ilgosies. 4, Pilsēta Latvijā. 5.
Apstaclenls. 6. Mēru iedaļas. 7.
Austrijas province. 8. Grieķu die^^*
9. Upe lĒiropā. 11. Raiņa lugas varo^
ne. 15; Mūzikas instruments. I*
Divi. 20,. Šautra. 22. Drebuli. 23. Aw
gi. 24. Otrā zāle. 25. Putns. 26. ^
diāka zīme. 27. Atstata. 29. Z&n^
33. Izsauciens.
IEPRIEKŠĒJAS KRUSTVABD»
MIKLAS ATRISINSJUBfS
Umen^: 1. Ores. 5. Unce. 8. Vi­dus.
10. īves. 11. Rīkste. 12. L ^ B ^
13. Sten. 15. Avenes. 18. Ielas.
Krēsli; 22. Ecēt. 25. Pelni. 26. Ap­ēnot
27., Cers. 28. Tīnes. 29. AviS'
30. Sāga. — Stateniski: 1. Odins. >
Ēvele. 3. Sisenis. 4. JūrmaUetis.
Nesen. 7. Ezers. 9. Sieva.. 14. Tur. 16.
Esences. 17. Ēze. 19. Elpot. 20. Kļava,
21. Ēzeli. 23. Ciesa. 24. Toska.
P'i.:
latvieši
yX vlcepriekšsēg
intamēja par sr^
^ņemamiem
latiem par mū^u o
a^ta no Utv^eSu^
Kas FUadem 6.
5i*ra rn^^ļl
m W Pla^k
Mglu vadošo oŗp'
^lemlgrficlJasK
flW>Banu un latvles
Uibus, V j ^ e
vajadzittt attīstīt
dlas politiku. Latvl|
kirt Uekotjes, }t kf
^ \ pret emigrāciju,
vienības saglabāto
bu, Filadelfijas sanf
W tomēr Ieteic ari j
lolahi Par Itft^eM
k|na «emēm atzīp
kur vialablk
savu tradidonSlo. k{
jou ad kritizēti»
grimatīis. Izdc
«mi par kauna traij
Tālāki konferen(
Ja pJBff l^pnpii^^^
Tl kā vši.llde m
muM rsik^iii^ aMI;
mu lEO vadībai
jusni, vl(^pri^fisēdf
:j90iplariga\iņuuņlic
jtem llds 21. janvāi
pie tRO amei
dItSja P. Edvarda. .
UX viedoklis jfti
tļjumā paliek
mm kcņl ar
Iffii^vjlem
nāb> komiteju un
jautājumu.
^ iei«rlčtla8^j
2lDa§, kia Gsliņģeiīas.
^ K. pe
kont&tu ar juiidi^l
ditijtt pie IRO gal^
Wfi De B5ru un 9.
,1*0 vhļSi ļnOsu stāv^
vistull De Bērs Infc
9U, ka bažas par
^wMJu $krlnin|
Alf IRO sasauktā «n SiSf**^ LI""*!
«w8rtott uzsvēra, kal
*™M gar. «Bgi(les.«,
W Tautas koplbia
»WK veikt, nvtt t
««n. kam nm
Pirmā
v l a l a i k a tur.
ka? ,
•VI •
|v-;f-.''. m