Bavarijas Latviesu vestnesis, December 18, 1948

              Mūsu LĪDZSTRĀDNIEKA VĒSTULE NO VENECUĒLAS
Līdz šim biju tajā pārliecībā., ka
vienīgi Savienotajās Val5tls pāri vi­sam
stāv likums — naudu, naudu,
naudu! Biju dzirdējis^ ka amerikāņi
domājot vienīgi par naudu un visu
tūlīt pārrēķinot dolāros un centos.
Tagad izrādās, ka šajā ziņā esrhu
maldījies. Dolāru medniekus pārspēj
mīisu pašu latvieši!
Pēc dažām pazīmēm ir iemesls
teikt, ka lielākā daļa latviešu, kas
brauca uz Venecuēlu, bijā sagatavo­jušies
jau dažu mēnešu laikā kļūt
par miljonāriem. Bet dzīvē palai­kam
viss notiek citādi, nekā sākumā
domāts. Vismaz Venecuēlas imigran­tiem,
kas brauca ar nodomu īsā laikā
kļūt par miljonāriem, tā bija. Zinu,
cik grūti ir bez santīma kabatā stai­gāt
pa lielpilsētas ielām, kur viss
laistās žilbinošās ugunīs, kur skat­logi
pilni visskaistākām mantām, kur
pa asfaltētajām ielām un bulvāriem
klusi slīd modernākās mašīnas. Stā­vēt
pie universālveikala skatloga un
apzināties, ka visu to varētu nopirkt,
ja tikai būtu nauda, un tajā pašā
laikā apzināt, ka naudas nav un vēl
ilgi nebūs.
Ko nozīme sākt dzīvi bez nekā, to
īsti izina tikai tie, kas to jaiv izbau-dījuši.--^
ie 10, 12, 15 vai pat 20 bo-
Ilvari dienā, ko ieceļotājam laimējas
nopelnīt jaunajā dzīves vietā, ' ir
vērtīga nauda. Par šo naudu var
daudz ko nopirkt, bet tās nepietiek,
lai, kļūtu par miljonāru un varētu
sākt domāt par vasarnīcām -un auto­mobiļiem.
Vispirms vajadzīgas pie­mērotas
drēbes, apavi, saimniecības
piederumi un vēl bezgala daudz citu
mantu, un ieceļotājs var būt laimīgs,
Ja viņam izdodas sabalansēt savu
budžetu tā, lai visas nepieciešamās
mantas varētu nopirkt Kad pāris
mēneši pavadīti jaunajos apstākļos,
kad visā pilnībā sāk apzināties savas
dienas algas īsto vērtību, tad notiek
lielais lūzums. Lielākai imigrantu
daļai tadj nokrīt kā zvīņas no acīm,
aizmirstas sapņi un sākas reālā dzī­ve.
Ar tīri latvisku neatlaidību viņi
sāk veidot savu dzīvi. Sāk apzinā­ties,
.ka pieder nevis miljonāru, bet
gan nabadzīgo šlcirai.
Jau no senseniem laikiem pasaulē
ir savi nerakstīti likumi. BAdams nar
bags, nevari atļauties aiziet uz Kara-kasās
teātri un noskatīties Tristanu
un Izoldi Ņujorkas Metropolitēna
operas spēku izpildījuma, jo ieejas
biļete tur maksā tavu nedēļas algu.
Nevari aiziet' arī uz naktslokālu un
pasūtināt pudeli konjaka, jo tas
maksā atkal tikpat daudz. Bet arī
nabagiēifn ir tiesības. Viņiem ir tie­sības
pamazām ar tiarbu un taunību
tikt uz augšu, tikt pie savas māias,
pie sava automobiļa. Šis ceļš ir lēns
un prasa izturību, kas dažiem nav pa
prātam/V/-: , v ' ^ v v - ,/
Nav nekāds noslēpums, ka pie
naudas var tikt arī citādi^ ne tikai
ar darbu vien. Viens no ceļiem, kas
droši un noteikti vedot pie bagātības,
esot tirdzniecība. Tas esot pārbau­dīts
jau Vācijā un Venecuēlā tam jā­būt
vēl labāk. Izmēģinājuši laimi
gan tirgojoties ar saldējumu, gan ai*
pildāmspalvām, gan ar augļiem un
saldumiem un joprojām netikuši pie
cerētiem miljoniem, šie bagātību
mednieki zaudS pacietību. Bet stāv
rakstīts: kas meklē, tas atrod.
Venecuēlā tāpat ķā pārējās Dien­vidamerikas
valstīs, kur lielākā ie­dzīvotāju
dala ir krāsainie, ļoti iecie­nīta
balta ādas krāsa. Bagātie ieze­mieši
cenšas darīt visu, laf saulē ne­iedegtu.
Tikpat kā Eiropā par skais-.
tu dēvēja saulesi nobrūninātu sejas;
krāsu, tāpat šeit par īsti skaistu uz­skata
iespējami gaišu ādas krāsu. Ie­ceļotāju
blondie bērni parasti ir vi­sas
apkārtnes mīluļi. Daudzi bagā­tie
iezemieši, kuriem pašiem^- nav
bērnu, cenšas adoptēt ieceļotāju bēr­nus.
Pēc šejienes paražām, bērnu
adoptēļot viņu īstiem vecākiem mak­sā
atkāpšanās naudu, ko uzskata par
izdevumu atlīdzinājumu, kādi bijuši
bērnu audzinot.
Uzņēmīgie dolāru (jeb bolivāru)
mednieki drīz vien atklāja, ka te
slēpjas „iespējas", Karakasā • zināmi
jau vairāki gadījumi, kur ieceļotāji
atdevuši savus bērnus šejienes ba­gātniekiem
par ^ adoptīvbērniem, sa-.
ņemot par to pat līdz 10.000 bolivāru
lielu atlīdzību. Ja gribētu» lietot
stiprālcu valodu, varētu ' sacīt, ķa
bērns pārdots. Iemesls, kāpēc par. šo
rakstu ir tas, ka bērnu pārdevusi arī
viena \ļatviešu ģimenej pie kam-tēvs
pēc darījuma teicis-: „Nu tikai mēs
varēsim sākt dzīvot!":
Paldies Dievam, attieksmē uz lat­viešiem,
šis gadījums ir vienīgais.
Cerams, ka vienīgais arī paliks. Bet
mazāk krasu gadījumu tomēr vēl pa­liek
pietiekami daudz, lai par tiem
runātu.
Ja Vācijā vietā un nevietā runā­jām
par tautas kopību, tad liktos,
ka atrodoties īstajā emigrācijā tūk-
Velta Tomd
Svešā klāsta
Cik pelēki svešie krasti,,
Mežu šķipsnas robainas, retas
Un mazas r^ājas un masti —
Agra drēgna krēsla jau metas.
Vai stāvam 'pie ceļa gala? —
Vaicā acis sausas un platas —
Kur mūsu jūras njiala
Baltā, kas debesīs skatās?
Halifak^ā, 1948. g. 26. nov.
stpšiem kilometru tālu no dzimtenes
un Eiropas, latvieti turēsies kopā un
centīsies viens otrām palīdzēt, cik
nu tas iespējams. Taču arī šajā zi­ņā
pēdējiem ieceļotājiem nācies sa­durties
ar daudziem nepatīkamiem
gadījumiem. .Gan d'arbu, 'gan dzī­vokli
meklējot,'jaunatbraukušie lat­vieši
gluži dabīgi vispirms uzmeklē
pirms gada atbraukušas, 'lai lūgtu
padomu, kā un ko labāk darīt. Bet
ļoti i^ieži izrādījies, ka šie latvieši ta­gad
dara visu, lai pie sakrātās boli­vāru
kaudzes pie|Vienotu_vēl kādu.
Arī tad, ja tas būtu |jāizpleš no tikko
atbraukušā tautieša, kam kabatā vie^
nīgilRO izsniegtie 30 bolivāri. Šie
„tautieši" par katru savu pakalpo­jumu
liek samaksāt Jaļ jūs jautāsit,
pēc dzīvokļa, tad to sola gan apgā­dāt,
bet —'lūk 4- esot te_ dažādi iz­devumi
un tā tālāk. Ja jus meklējat
darbu, tad varbūt arīi to varētu da­būt,
bet,:lūk, tur tādam un tādam
esot jāizmaksā.' Ja jiums vairs ņav
naudas, bet ir kāda vēlīga manta,
ta4 šie „tautieši" jums palīdzēs at­svabināties
arī no tāsļ saprotams par
puscenu. |
Esmu sastapis pats un esmu dzir­dējis
no daudziem citiem stāstam par
šo jauno „latviešu miljonāru" sugu.
Nav nozīmes atkārtot tos vārdus, kā­dus
šiem „tautiešiem" veltījuši jaun-atbraucēji:
— citu ti,e negrib, izņe­mot
liaudu. Grtbēto's tfkai brīdināt
citus, kas vēl brauks, ka tie laiki,
kad kaut kur pasaulē bez smaga
darba varēja kļūt par iņiljonāriem,
ir pagājuši.
Valensijā, decembrī.
A. i ' K l i š ā n s
P ē t e r i s Aigars
TR(S EIROPAS BALSTI (4)
Studijas modernā militārā literatūra
šī apskata noslēgumā mums uz­manība
jāpārvieto no Eiropas gar
lējiem ziemeļiem .uz tikpat galējiem
dienvidiem, kur atrodas Skandināvi­jas
un angļu salu stratēģiskais un po-lītiskais
pretstats — Spānija. Pretēji
gaidītam, ģen. Franko diezgan veikli
atvairi ja visus Vācijas mēģinājumus
iesaistīt ar^ī Spāniju otrā pasaules
karā. Neraugoties uz to, lielo demo­krātiju
izturēšanās pret Franko - pēc
kara bija vairāk kā vēsa. Vienkārši
sakot, viņš tika no godīgu ļaužu sa­biedrības
izraidīts, kaut gan šaja
t)iedrībā uzturējās citi, vēl/šaubīgā­kas
reputācijas džentlmeņi, kās nā­kuši
no Maskavas. Tikai pašā pēdējā
VĀCIJA PASAULES ORĶESTRI PŪTĪŠOT STABULI, BET KARA TE
NEBŪŠOT, APGALVO A S ^ ŠTENGERS
Katrā pilsētā, kur viesojas.Ludvigs
Steņgers,: Vācu astrologu biedrības
1. priekšsēdis un vairāku ārzemju
. astrologu biedrību loceklis, zāle / ir
pilna, ļaužu, jo kurš gan. negribēs
dzirdēt, ko par nākotni saka vīrs,
„kas zvaigžņu gaitas iztulkot prot".
Un šis vīrs, lielisks runātājs un ak­tieris,
ar zvaigžņu pētniecību darbo­jas
jau vairāk nekā 30 gadus, savu
lietu prot: ja arī ne vienmēr viņš
pasaka, kur uh kā, tad klausītāju
interesi viņš zina modināt
' Pēc ievada, kurā Stengers pamato
astroloģijas tiesības uz zinātnes go­du
— jau četras Vācijas universitā­tēs
notiek(Jt astroloģijas semināri —
viņš „sāk -sist naglai uz galvas". Pēc
Hitlera horoskopa*viņš jau 1929., g.
— vairākus gadiis agrāk nekā citi
astrologi .— Leipcigā: noteicis dikta­tora
nākšanu pie varas un bojā eju.
Pamatojoties uz zvaigžņu ceļiem,
Stengers apgalvo, ka Hitlers noteik­ti
esot beigts un miris nedaiiīgā nāvē.
Ko pasaulei un Vācijai zvaigznes;
sola 1949. gadā — tas ^ ir Štengera
galvenais temats. Nākamais gads bū­šot
bagāts lieliem notilcumiēm (par
kuru gadu gan tas nav pareģotsli jo
ļoti reti vienā gadā konstatēti tik
neikdienišķi un nozīmīgi, notikumi:
mēness aptumsums 13.' aprīlī uii 6., 7.
oktobrī, bet saules aptumsums 29.
aprīlī un 21. oktobrī, pie tam laiks
starp vienu ūn otru ļoti neilgs. Tajā
pašā laikā novērojami arī lieli pla­nētu
sabiezinājumi-
Nākamajā gadā izšķiršoties lielais
jautājums par karu vai mieru, notik­šot
politiskas pārmaiņās, grimšot'cil­vēku
morāle un vairošoties kŗiminā-litāte,
bet 1950. g.; sākumā iespējams,
ka atomu sāks izmantot pasaules
miera labā. Karš, par ko tagad tik
daudz runā, Vācijā nākama:jā gadā
noteikti n e b ū š o t Vācija, kaut
pasaules lielajā orķestrī vēl • arvien
pūtīšot, tikai stabulīti, tomēr pama­zām
„at^ūs savu galvu". 1949. g. va­sara.
Vācijai nesīšot kā: patīkamas,
tā drūmas dienas,. būšot spēcīgas do­mu
izmaiņas ar ārzemēm, grūtais fi-nanciālais
stāvoklis pagaidām palik­šot
tāds pats, lai gan cenu politikā
paredzama uzlabošanās.' Ar Franci­ju
Vācija sākšot pamazām saprasties,
un Vācijas nākamā gada horoskops[
rādot, ka iespējams arī miera līgums,
ja vienīgi zvaigžņu ceļus nemaisītu
Urāns (tādu; iespēju uzmanīgs poli­tisko
notikumu vērotājs var pa­redzēt
arī bez zvaigžņu palīdzības):
Arī Francijai nākamais gads • solot
pārmaiņas un sarežģījumus. De Gol-la
horoskopam esot liela līdzība ar
Hitlera horoskopu. Vai De Golls
Francijā iegūs varu un kāda nākotne
paredzama Padomju Savienībai un
komunismam, to Stengers vai nu ne­gribēja,
vai ,,nespēja" pateikt.
Zvaigžņu ceļi,, to sakarība- un ie­tekme
uz pasaules notikumiem pēc
astrologa pētijumiern tātad # diez­gan
skaidra, atliek tikai gaidīt kādi
īstenībā būs paši notikumi. Arb o ;
laikā atkal vērojami uzmanīgi mē­ģinājumi
rast Franko jautājumam
kaut kādu atrisinājumu, kas būtu
pieņefmams abām pusēm. Viegli -ie­domāties,
ka tas nenotiek Spānijas
apelsīnu dēļ. ' 11 *
Spānijas stāvoklis pasaules stra­tēģijā
ir/ daudz 1 citādāks^ kā angļu
salu vai Skandināvijas stāvoklis.
Angļu salas un Skandināvija ir stra­tēģiski
svarīgas vienīgi sakarībā ar
Eiropas, kontinentu Turpretim Spā­nija
ir ne tikai vitna no nedaudzām
Eiropas atslēgām, bet kontrole pār
Spāniju dod tālu ,ej6šu iespaidu ' uz
notikumiem visā Vidusjūras apga--
balā no Āfrikas krasta, līdz Mazāzi-jai.
Piem., ja Sueca un Gibraltārs
kristu komunistu rokās,' visas angļu
un amerikāņu bāzes Vidusjūi'ā būtu
izolētas. Ja angļu saliļ un Skandinā­vijas
.stratēģijai b cieša savstarpēja
sakarība, tad Ibērijas pussala ir stra­tēģiski
neatkarīgs, apgabals, ar ļoti
savdabīgām aizstāvēšanas un arī uz­brukumu
iespējām. Starp Atlantijas
okeānu un Vidusjūru kā cietokšņa
siena paceļas Pireneji, radot vienu
lio tām aizstāvēšanās pozicijām, kur
ir reāla iespēja uzbnicēju armiju
vilni noturēt...Jāatceras arī, ka spāņu
25 divīzijas ir pēc AiiJ^lijas lielākā
armija Hietumeiropā. Tajā pašā lai­kā
Spānija ar savām daudzām ostām
ir lieliska bāze ofensīvu operācijām
Francijas virzienā, t. i., taisni no
Spānijas cīņai varētu viegli iz­vērsties
Eiropas atbrīvošanas armi-jas.
Ja trešais pasaules karš sāktos jau
tuvākā nākotnē,!, kad rietumu spēki
vēl būtu vāji un nevarētu domāt par
tūlītēju atvairīšanas kauju, kurai
būtu vajadzīgas vismaz 150 divīzijas,
tad kara pirmais posms iezīmētos ar
ļoti ātrām un spožām komunistu uz­varām,
kas sagādātu daudzām Eiro­pas
valstīm bezgalīgas ciešanas. Bet,
par spīti lielajiem ļ territoriju un
kauju zaudējumiem, rietumvalstis
paliktu jūru un gaisa valdnieces. Šis
apstāklis būtu izšķirīgais visā turp­mākajā
konflikta gaitā. Lielais dzīvā
spēka pārsvars, kāds sākumā būtu
austrumiem, ar laiku izlīdzinātos.
(2. turpinājums)
Viņš zināja, ka vienreiz jāizšķiras
arī par viņas nākotni. Vienreiz, ti­kai
ne tagad, ne šodien. Dažkārt
šķita, ka Daina kā modelis vairāk
valdzina kā sieviete.
Tēlnieks lēni piecēlās. Viņš pame­ta
skatu spogulī, uzvilka pelēkos
sporta svārkus, sasukāja kuplos ie­sirmos
matus un izgāja uz balkona.
Sportiski rūdītais un darbā trenē­tais
stāvs bija stingrs un jauneklīgs,
ovālā seja un augstā piere piešķīra'
neparastu valdzinātāju .izskatu. Pat
īgnumā viņš izskatījās ārēji laipns
un dusmās savaldīgs.
Mīlnieki saskatījās. Dainas acīs
bija pielūgsme un nepacietība. Gar-klāvs
smaidīja.
,.Kuŗā kalnā šodien kāpsim?" vai­cāja
viņš ar tēvišķīgu pārākuma sa­jūtu.
„Laiks^ir jauks, kaš zina, cik
ilgi tāds pieturas!*^
„Nevienā. Tu esi mans augstākais
kalns un mana zaļākā ieleja. Cita
man nevajaga!" Lorupes jaunkundze
piecēlās, uzlika rokas tēlniekam uz
pleciim un, acīs raudzīdamās, teiea:
„Bēms grib klēpī, bērns ļoti grib
klēpī. Bērns kļuva greizsirdīgs uz
vēstulēm, ko tu augu rītu raksti!"
„Ja bērns grib, būs jāļauj." Tēl­nieks
atzvīla atpūtas krēslā un Dai­na
saritinājās viņam klēpī un piekļā­vās
^kā kaķēns. „Tu neesi apmieri­nāts?"
Daina nopūzdamās izdvesa.
„Kāds iemesls t^v tā runāt?"
„Tu raksti daudz vēstuļu, laimīgs
un apmierināts cilvēks tā nedara. Ko
tu^ rakstīji?"
„Rakstīju par zilajiem kalniem,
par dienvidu pavasari un par tavām
acīm, kas ir^kā kalnu ezeri."
„Tu neesi'patiess. Sievietes tikai
dalās savos mīlestības pārdzīvoju^
mos ar draudzenēm, vīrieši nekad!"
„Ja netici, melošu. Rakstīju drau­giem,
ka vēlos palikt kalnu vientu­lībā,
veidot kādu darbu, kas izteik­tu
sievietes pirmatnējo kaisli dievigi"
skaidru un raganiski nežēlīgu.
„Tavi meli ir tuvāki patiesībai."
„Tas, arvien ir tā, kad cilvēks spē­kojas
ar savu Dievu. Māksliniekam
arvien jābūt gatavam cīnīties ar vie­lu,
izteiksmi, sirdsapziņu iXn laikme­ta
aizspriedumiem!"
„Bet mīlestība uzveic bez cīņas."
„Tikai ne mākslā. Bez upuriem un
atteikšanās neviens nekad nav neko
lielu veicis. Turklāt mīlestība daž­kārt
ir sūrākā cīņa!"
^Nerunā tā!" Viņa apvija rokas vī­rietim.
Vārdus apklusināja skūpsts.
„Nedomāsim šodien par mākslu, par
draugiem, par pienākumiem," čuk­stēja
viņa, skurbstot no skūpsta.
Daina Lorupe glaudīja vīrieša ma­tus:
- „Tev jābūt manam, es gribu būt
tava, bez ierunām!''
;,Bet kas uzcels klosteri, kur ie­sprostot
mākslinieku,; kas manī mīt.
Zivs nevar iztikt bez ūdens un putns
tiecas lidot, ja vien nav barots tī­tars."
„Jūs, vīrieši, kurp jūs steidzaties,
kas jums jātver?. Es tevi turēšu die*
ši, jo cieši. Laimei ^ēs allaž paejam
garām. Vai arī šoreiz tā notiks? Es
tevi gribu visu, visu un ^ūžīgi!"
,,Mūžība tikai kādreiz mirkli ga­ra!"
„Salasīšu mirkļus un savīšu no
tiem mūžību! Tu taču mīli vēl ma­ni?"
Techniskā ziņā pārākums drīz. vien
nosvērtos rietumu sabiedroto pusē —
tiklīdz karam ar pilnu jaudu sāktu
strādāt Sav. Valstu, Anglijas un citu
brīvo valstu rūpniecība. Un ja vien
rietumu rīcībā paliktu visi trīs Ei­ropas
balsti vai vismaz divi no tiem,
kara otrā fazē austrumu . armijas
riskētu ar Hitlera armiju Hldeni, jo
tām būtu jāsaļimst zem rietumu, in­vāziju
technikas triecieniem.
Rietumu armijas negatavojas at­kārtot
Hitlera kļūdas, sūtīt neakli-matizētas
armijas austrumu stepēs.
Manevri, kas notiek Kanādas zieme-os,
ir da'ļa no šīs problēmias risinā­juma;
Austrumu stratēģi to visu labi
zina un līdz šim ir atzinuši par prā­tīgāku
neiesākt. Mums atliek kon­statēt,
ka turpmākos gados, rietumu
aizsardzības spēkiem pastiprinoties,
šis j'isks vēl ievērojami palielināsies,
protams, ja vien pati rietumvalstu
dzīve ies uz au^šu un nevis uz leja,
un ja tā sapratīs milzīgās briesmas,
kādas draud pasaulei no modemi
apbruņotā, vienmēr aktīvā un fanā­tiskā-
komunisma. Ars
(Beigas) •
••: , L U l j S UZCĒRTAS
Mazais ūsainis Luīļs Ir britu k a r i k a t ū r i s t a Harija Henana radīts koinisks tips, kura sīkās ikdrenas likstas, kādreiz ari sekmīgās
ideias vai dēkas . diendienā Četros zīmējumos sniedz angju iaikrak:,ts ,,Daily Maij--.
Tēlnieks neteica ne vārda, apskā-
' ^ Lorupi, noskūpstīja.
klusēšana teic vairāk ka ta-a,
« čukstēja Daina. „Tu esi
ļoti labsP^ ".. . •
d es būšu tāds pats tavās acīs,
alcmašu kādu dienu atgriezties
va Dainu
„Tava
va valoda
labs,
,Vai
Rīgā?
Mī
tīšu,
karalieni
nāt,
vas
ais, nekad neko tev nepārme-'
tu vari mani spīdzināt vai par
ieni darīt, tu vari mani nogali-es
būšu laimīga, mirstot no ta-rokas!"
Bērns stāsta pasakasi"
sapņo. Sargā viņu, lai ne-pamostas.
Sargā viņu no vilkačiem!"
^Dosimies kalnos, diena tik skald-
Drīz dārzi būs noziedējuši.
igslmiies baudīt pavasari," rū-
, tēlnieks, bet viņa dvēsele slāpa
brīvības un plašuma, zaļās Zemga-palus,
pelēko tīrumu smaržu, cie-
:a mistēriju. Viņš jutās šajā kal-
^sotnē kā stāds bez zemes. Ne-
'īUe darbi vinu vaiāla kā diimp-
Pastei
ra.
Pa
nāja
brī
Ies
mata
nu ,
dari
ras
ne]
un
nebija
i j i r — ~ —— w v » < . > . . ^ tiV*»*V»3. l iv
'IļP viņu vajāja diimē-
Labi, ka Dainai Lorupei par to
ija ne jausmas. Viņi cēlās, āvās
gāja.
Sārtie ziedlapu puteņi bija aizskrē­jusi.
Kalnu ielejā pavasaris bija no­ziedējis.
Tikai kalnu, upe, nesot
mēļi glūdainus ūdeņus, šalkoja ma*
zās pilsētiņas pievārtē dienu un nak*
ti. Metruis trīsdesmit platā straume,
lauzdamās cauri kalna spraugai, krī­tot
pāri klinšu bkķiem, sašaurinājāa •
už trešo daļu. Ūdehs, jūtot kalnu
pretvaru, vēl ar varenāku šalkšanu,
sviežot gaisā baltu putu .šļakat8(s, kas •
saulē mirdzēja kā varavīksrias krā­sās,
brāzās lejup. Pāri ūdenskritu­mam
bija pārmesta dzelzs laipa. Uz
laipas margām atbalstījusies mutu­ļotajā
straumē raudzījās Daina Lo­rupe.
. "
Viņas dvēsele arī atgādināja šādu
satrakotu kalnu krāci. - Ūdeņa ne­miers
tomēr viņas sirdi iedvesa maz­liet
pašpaļāvību. Savādi, cik pirmās
nedēļas šeit kalnos bija saldas, tik
pēdējās likās kā jūgs. Vai mīlestībā
arvien ir tā — jo tālāk,, jo tuvāk, jo
tuvāk, jo tālāk? Daina L»rupe ie­svieda
straumē vijolīšu saišķiti, kas
viņai bija rokā, un devās krastā.
Kļuva baismi no ūdeņu pievilkšanas
spēka.
Tēlnieks Garklāvs sēdēja uz soliņa
zaļā piekalnē, no kurienes vatēj a
pārredzēt kalnu sniegainos galus.
Daina, aizelsusies no kāpiena, nome­tās
līdzās.
„Apnika ūdens spēle!" vaicāja
tēlnieks.
„Neapnika, kļuva baismi, ūdens ir
kā liktenis, kura klāti-.-^ē ļodzās
ceļi."
„Tamdēļ bērnus labprāt nelaiž pie
atvariem!"
„Un tu ļāvi bērnam stāvēt virs
bezdibeņa!"
„Nupat par to domāju. Tas nav
labi. Klausies, ko teikšu?"
„Es jau zinu — brauksim uz Rī­gu!"
„Uzminēji, patiešām uzminēji!"
„Sīs domas vēroju tavā sejā visu
nedēļu. Tu Cīnījies iekšēji, tu cen­ties
izlikties piemīlīgs un laipns, bet
tava sirds bija citur." . ^
.,J)aina, tu esi nežēlīga!'
„Patie3ibš allaž ir kā zobens!"
„Mana patiesība un diimēra ir
darbs. Esmu izslāpis darba, katrs
mans muskulis, katra nervu šķiedra
sauc darboties, drst, veidot."
„Tā, mīļais, ir tikai daļa tavas pa­tiesības.
Ir kāds nozināmais, kāds
„X", bet šo „X" nespēju vārdā no­saukt.
Varbūt arī pats tU skaidri to
neapzinies, bet šis „X" eksistē."
,^Noslēpumainais „X". ir / vienīgi
tava iedoma. Manā apziņā ir tikai
slāpes pēc darba un ari pēc dzimte­nes,
varbūt arī pēc draugifem!"
„Par bērniem nekad neesi domā­jis?"
Daina Lorupe pietvīka. ^
„Taisnibu runājot — jā!"'
„Varbūt bērni ir tas „X"? Es ne­ģību
apgalvot, labāk apžēlot kā no­tiesāt!"
„Es nezinu, cilvēks pats sevi pa­zīst
vismazāk. Vienkārši es nevaru
vairs šeit. Tici — nevaru f
„Un Rīgā varēsi? Rīgā tev būs
miers?"
„Negribu mieru, vēlos darbu, n»*
na sūtība ir darbs!"
(Turpinājums sekos)
ro
J. Jaunsudrabiņa stāstus par ma­zajiem
pilsētniekiem izdevis Selgas
apgāds Kemptenē. Vāku zīmējis L.
Ozoliņš.
J. Vesela romānu Tīnuna ļaudis
izdevis T. Dārziņa apgāds Hallē. Sis
ir ceturtais šī Kultūras fonda godal-gotā
romānā iespiedums.
Latvju Zeltene — rokdarbu mēneš­rakstu
latvju sievietei izdod apgāds
Grāmatnieks. Iznākusi mēnešraksta
2. burtnīca.
Iznākusi Laikmeta domu un doku­mentu
9. burtnīca. Vācijā pasūti-nāms
pie V. Krodera Lībekā (Wal-derseestr.
59—2).
^f.iis veco Ķ "1„u5denes i fcu^rs vienības navj
S^^mIp^m^e^^'^'f^iZ S daaris mGman P
".•Mm Kur . J _ s l ; H n r b Ol
••I
Ifo'MSs Vienības nav i
I # pretestību.» le
"^t"*'nepamanīja, ra_no
lair ve
«stf^^'^f oār baudītas, pv
^ vēl ".«^P^Liis saviem.
> • darbo)
Sons. PeMļ^fJl^ '
^3 m
• fm i
M- , „ ! m komunistu ,s
Wonuntan?a^ un
S o r i s k i atsauc.
P«"" . ASV ārlietu vicemr
I ' t ^ S i negrozīs savu_ pol
un joprojām atn,:
pret .ru„ jjs žests ir
praktiskas d rfSu" Sī/apstipnnā|ie ffiSa kundzes misija Va
^'".^ S pilnīgu neveiksmi, r^'-l^f ka vina esot teleg
^ ' S m v ī a m u z N a n k i ņ l
^ 211 cerību uz amerikāņ
" ' ' £ S Trešdien L
' " " S - Ž S vēstnieks Kā;^
• ' " ' S v S vēlāk viņš izt i ŗ f f S n l J i s noskaldi.
i ISTurFākāsVattieksmes.
i SaiSefta valdības parkart
" tekas nav runāts.
AFP ziņo no Vatikāna, ka
IjM gada augusta .Ķīnā ^ aizg
L 33 katoļu mjsionāri. J
Ja» mirusi bada nave, citus k
jisti nogalinājuši; Trūkst ziņi
« «aridzniekiem, kas palika
ienl Viņu vidū atrodas viem
laps un viens klostera prļek.š
BBC,
M W
itRUMENA GA
KAS UN KĀ VEIDO SAVI
„Lal gan ASV politikas, turpm
ttns vēl nav īsti Nskaidrs, sk
" ir, kas būs tās veidotāji,
hrī rfllrc+n hrāli . Al.qnni
[, KttS ULU> Ldft VCiUUUdj
decembrī raksta brāļi Alsopi: ,
YorkH^ral(ļ Tribune". Pa lie
daļai darīšana esot ar jau lab
zistamam politiķu-sejām. Ļoti a
mlgltmpzņdi pret aizsardzība
nistm Forestalu^ ārlietu min
Maršalu un viceministru Lovetu
bijusi galīgi neveiksmīga.- For
palikšot amats, kamēr vien pat
b\ ar mieru, tāpat arī Lovets,
5 tik ild. kampr Mar.^ala V PC
M f maz ilgi, kamēr Maršala ves
" .atļaus viņam palikt ārlietu mi-amatā.
Ja Maršak fliVipfn for^
Maua vii;i«iii pciuKi anieru mii
amatā. Ja Maršals aizietu, tad
vieta,Jdnļājams, nāktu Herii
-Jvaauuniiuo agufilci^eituu uuini aaizizssaarradzzioībaas s pt
v| kas veidotāju sejas īstenībā a
. i | gulojot paša Trumena sēju. Trur
Nl esot nolēmis patur^
^.iMuvārdii ^amerikāņu polī
<\ veidošanā. • ' :
•S Talak Alsopi iztirzā veidus k
m prezidents iegūst savu informā
g a tam nepieciešama politikas
;| Ifm. Viens no šiem informā
i ir sevišķi slepenais ir
^aajas biļetens, par ko rak
„ .Wyijas« iepriekšējā numurā
I rītu pl. 9.30 sniedz
Iglas-tošības paddmefSle
I felno darbu" drošības^ ī^''"^ minlstri^^'' I
^ g^j^anotajs Kemian^ un
» K S T APMEKLĒT mmģ
^ KIJEVU
1
i •'i
•I Mafibez i n ^ ^ : ? ^^^'^M
* Kijevu. S f " ' ' * ? ^ ~ ^4 skaitās nl^'P"^"kas uz
•^'^''flt esot foi^^? veikala, ļ
iemesls, kans^ "1
I
• i
4
W
l i
7M
••li
i .'^trilij','^™ abām
ĻAUNDARI