Bavarijas Latviesu vestnesis, September 8, 1951

              ''m
\
m I -i
i i i :
mm
8
iii
I
: mmm
ir
L A T V I JA Sestdien, 1951. g. 8
Ralksini^ savu apmešanas vietu
ASV izy:^ējie^ Mme$ota, Kanādas ro-be^
tiīivumā/kur apkārtne kaut cik
ļldzigei taii kas zied atmiņās par dzim­teni.
Antona Rupainiš piieder pie tiem
nedaudzajlemi, kas . ar savas dzim«
fenes zemi saauguši gandrīz vai bui^
iisiLS nozlmk.: Viņš nemīl pilsētu, kur
nav ne pļavmalas, ne dārza, ne mau­riņa,
pa kuru varētu pastaigāties ba­sām
kājām. ,
„Ne tev veselības, ne vasaras, ]a
tu. itarģi, i^avu pēdu iespUējiSi vērša
Miji Kad tu pastai<gs basām kājām...
tni jOti, ķa atkal staigā pa savu jau­nību
. . . ka tev zem kāju plrk^gallem
kutēdama aug z ā l e . . t ā vienmēr ir
fiioteids Antons Rupainis, aipjGsmo-dams
vm^as, zāles un paša ieceres
brīvību.
' Svešās zemiem daba rakistnd'eka paša
Izvēlētajā vietā ir. bijusi palīdzīga,
ienesi* dilņīteiil viņa, Istabā — caui
viņ^ paSi aiimiņW< un Ilgāk: Krūk
staunag ina^lsētas zaļajā klusumā,
kuras apkārtnē aug rudzi un zilgo
ezeri, Antons Rupainis ir pabeidzis
liela apmēra literāru darbu, kas bija
iecerēts un pa daļai jau arī uzrakstīts
Tļudejanos pie Rēzeknes un turpinSts
atii.tfijaida^ dienās Vācija. Sls darbs
aptver ap 1200 iespieduma lappušu vm
saiicas Māra mostas. Ar šo ka-
]>itāldarbu Antons RupalMs pats plr
mals no latviešu rakstniekiem pa(::el
vēstures aizkaru uz to laiku 19. gad
simtaVa^umā, kad latvju brāļiem pie
austrumu robeža® —.latgaļiem par
savu .dvēseli m valodu, par savu brī
Vtbas Un laimes drusku bija jācīiiās
tāp>t k l šodien. (Un arī ^apspiedēji
bijk tie paši, kas šodien. \
S! Antona Rupaiņa vēsturisko ro
māiiitt triloģija nav rakstnieka birīvas
t#ceres datbs. Tā autors ar lielu pa
cietību pētījis vēsturiskos materiālus
un šo romānu fabula bagāta af solī
diem vēsturiskiem faktiem. Arī ro
[VALENTĪNS PELĒCIS
Pāsf&radāvei^
Ko, pravieti aklais, nu
Tiiiznām apsitis ziidies
māiva centrālā figūra nav ieceres va-ļ J*" gaisma un saule?
ronis. Nē, tas ir dzīvojis. Pēteris J*'" "''"f,»"!"??^^
Miglirūeks ir Latgales zemnieka sētā H» " f " " ^ „ .
dzlLis, vēlāk ieguvi, izglītību. cTnl- P^""»»'
jies par savu brāļu tiesībām iin brī- v . j « i - - j f
vlbu. m, par šo brīvību ari krilis. " J"?**-^'**"*'» f
Māra mostas l.nāk trijās dalās P»''''»""^™'^'**^*-
L^vj« Grjma^s apgādā, Vavetlijā. ^tmlgTlSL •
Aljcvā. PiimS grāmata, kas aptver V^, »M . « . V I . ..
dumpja laikus un tam sekojošās vajā- ^ "««i""*» «
imm Latgalē, jau iznākusi. Kas iz- ^ļļ nokauto kapiem
las-^ pirmās pāris lappuses šinī Stā- J"" ļ
mata, to Rupaiņa kuplā valoda un ™*'',?y/""
iatriģējošais stāstījums nemanot aiz-1 ^« >"8ties un ticīgam gavēt.
nesiis cauri "visām 400 lappusēm.
Turpmākās divas šīs triloģijas grāma­tas
iznāks pusgada laikā*
Ludolfs Liberts izstāda Ņuj^rĶl
4. sept^'btT atklāja prpif. Ļudolfa
Liberta gleznu izstāj Barbizon Plaža
igalerijās, kas pieder lielākajām un
labākajām Ņujorkas izstāžu telpām.
Izstādi rīko mīākslas mecenāts .Srl-ders,
un Liberts tanī rāda 57 gleznas,
kas Ņujorkas apstākļos tr loti daudz
— parasti te mākslinieks Izstāda 20—
^ darbu. Tā Libertam pirmajam ra­dusies
izdevība rādīt latviešu tēlo­tāju
mākslu šejienes starptautiskajai
sabiedrībai.
. it
Lien rāpus, kā čūska
Un sameklē vietu
Aiz klinšu bluķiem, kur žēlīgs
Dievs nometis aķmeņa pakrēsli cletņl
Slēp vaigu smiltis un mēģlnļ slavēt
Atgriežoties šodienā, pie
greznajā hotelī — debesskāpīLv
rāda Uelu portretu yecu lucijv
senā rotā, kas savā v^nība -jfi
Liberta savlaik gleznotfijaiņ latvi
ķēniņu — Nameiša, Lamāji?
ģīmetnēm {mākslinieks nodonijļģ
atjaunot pēc atmiņas), v '
Tas viens no izstādes ..stfiŗiķ^
ņiem"? kā pirmais, miriēts ari ka^
logā, ko gleznotājs nupit pārvei^" ^
spiiestuviesi - Bus^ prot uns,
rlzes, Venēcijas, starp, tāin
un dūmakās tikpat tratkstniifei
Džordža Orvela populāro' romānu
1984 tik veik&mīgi^ latviski pārtulkojis
V a l ^ ^ r s Kārkliņš, ka pa<r to tulko­tājam
. nfikias kompliments. Darba
autors, šādā romāna formā izs&cīdiimid
brīdiņSjumu cilvēcei, nav. atstājis
vietu ō'ptimianaim. Tā ir dzi}as bez­cerības
pamiatota grāmata, kas nav
nemaz domiāta kā mākslas romāns un
arī nepretenidē. uz tlda vērtību. Tā ir
šī lailca skarbākā un imīcinošākā sa­tīra
paf totalitāro valsti. Bet tai nav
satīras smieklus izraisītājas īpašību,
drīzāk otrādi — grāmata jānoliek ar
vaicājumu: „Ko tad?"
Orvels pieder tai imtelektuāļu gru-pal,
k^as bijuši kreisd un atbaletījuĀi
komiilnistisko d<miu. Zīmīgi, ka taisni
šie ieskatljušiies vistiešāk šīs sistēmas
aklajā dzijumā un atmodušies daudz
skaidrāki par daudziem citiem „ne'*
vainīgiem jēriem". Lai minām tikai
bez Džordža Orvela yēl Atidrē 2idu,
Dāvidņ Rusē, Teodoru Plivjē uc. Ma­zāk
svarī^a,^ varbiit, šai rindā — lietu
būtībā tverot *^ vieta tādiem lieci-niekiiem,
kas pasi bijuši šīs sistēmas
lunkcļonān un vienīgi, vairīdamies
kādas, nežēlastll^, pārbeguši rietu-mos4
Viņi vairāk nozīmīgi praktiskā
propagandē, itekā tanī garīgās struk­tūras
pfirvddotājē darbībā, kas vie^
mīgi nostiprina cerīlļas rietumu kul­tūru
redzēt pastāvam».
brviels savā romSni 1984 atklāj
vlsiļi SIdas Iekārtas seju visatbaido^
šākā kailumā. Pirmajā daļā, kamēr
varbnis Vinstons Smlts ir viens ai
savām domām, viņš spēj kādā rovlt!
pasargātie, no visU redzošā tllekrāna
4cs; viņš var pats ar sevi izmīt dažu
kritisku frak un pat ierakstīt dienas­grāmatā
iSnd^s, kam jāvēstī nākotnei
parļ šīs dienas briesmigumu. Otri
daļā Smits sastop savas mīlestības
partneri, bauda aizliegto augli -~ sie­vieti,
un tanī pat peizē m nāvi apgrē­kojas
pret partijas reglamentiem. Viņš
vairs nav drošs, viņš domā, runā un
rīkojas ar briesmīgu apziņu, ka kuru
katru sdrkli viņi abi būs pietiekami
izsj^iegotir lai pret tiem vērstos Mī­lestības
ministrijas moku ierīces. Un
t l notiiekj jo tā tam neglābjami jābūt
Izejas nav/ Sākas mocības, kad pa-kSpi
pēc paikāpes apgriež otrādi Smi-ta
sMdzenes, iespiež taj^, ka divi
,reiz divi ir pieci, ka ^kaŗš ir miers"
utt. Un beidzot viss ir klrtibā, Smitu
izMž, uin viņš ir pārliecināts, ka viss
Amons Rupainis plašākai latviešu _ _ „
lasītāiu saimei kļuva pazīstams ar ļ^av laiks ^^^^b
žurnālā Atpūta iespiesto romānuU^p p^jj^^^jģ^^^^
Baltie tēvijl937. g.). Būdams vecā- ^siņu sarkanām^
Au|o pār tuksnešiem melniem,
cēlušies no Latgales latviešiem, Aii- U y,^^a ^^^^
tons Rupainis (dzimis 1906. g.) pieder ^as mūžībai dāvās'šo zemi 1
lielo pārvērtību paaudzei. Viņš paša „fa„ ar aaj^ņu un či^^^^^
acīm redzējis veco un jauno Latgali, V
viņš redzējis apspiesto un brīvo latvju | iiiUiiiiiiiHiiiiiHiiUiiUHllitiiiuiiiiiiiniiiiiiiiiM
tautu. 14 gadu vecumā, pats pamat ^
skolas skolēns būdams, viņš vairāku ļ OcDfi SldStfi « « e
diemu jauniešiem kā pirmais mācījis *^
dziedāt Dievs, svētī Latviju! 1920. g., (Turpinājumi no 5. Ipp.)
tūlīt pēc Latgales atbrīvošanas no bol- mēroties īstajai dzīvei. Lai viņai
ševikian. Vēlāk bijis skolotājs, bied- salda, salda gulēšana,
rību organizētājs,, koŗii diriģents, |e- Nu jā — patiesi, jāizberž acts un
žisors, pats skatuves darbu autors un jārunā par dzīvajiem; ne mirušiem,
aktieris. Jā, izmēģinājies pat partijas Maniem draugiem dažu ielu aitsta-runātāja
lomās. tumā dzīvo radi, latvieši, kas šeit Ņu-
Viņš bijis mūžīgā kustībā, vienmēr jorkā aizvadījuši pus>i sava mūža.
saskarsmē ar tautu, smags un bagāts S^tdienas vakairos viņi allaž sialasās^
n6 pieredzes par atdzimšanas laiku visi kopā, kā tas plašajā pasaulē,
brīvajā zemi pašu valstī. Nu ar prie- celleto atkal satiekoties, radam ar
ku varam atzīmēt, ka no sava bagātā radu klājas. Viņi sēž rāmi un miejrigi
pieredzes pŪŗa piimo lielo sētuvi An- un runā šo un to, un uzspodrim kā-ions
Rupainis it izsējis visu latviešu da veca paziņas aizgājušo laiku seju,
dvēseļu kūkā. J. Klidzējs | vējos aizkiīduša cilvēka Hktenl, bet
visbiežāk, pat vienmēr, viņu valodās
apgrozās- dāleri,^^^^^i
kāri. Slē vārdi mianŽ^ ausfim; eveSI,
bet ar laiku es ziiiu, ka dāieri Ir do-supeŗi
«-^ setndeki, un kārsf kas ma­nam
ausīm izklausām kā^^v
sagrabējuši; riaieļi, ir Amerikas
spoži l|ykotā auto vabole/ Un^^^^^^v
stāsta par šejienes ieražām, likumiem
D20RD2S ORVELS - 1984. TULKOJIS V. KARKLIŅŠ.^
DAUGAVAS APGSDS.
ir tā, kā to partijas augstākā vadība pamāca, kā prdekšdieliās vadīt
^notelc, ka citādi nemaz nevar būt. jg^ ^ _ ļ^ļ^ _ ^.
Tam visam punktu pieliek, izstrādātā Lss atmiņās bieži auMē. un paijā
jaunrutua, kas izskauž vispār tos vār- Li.(i^u ^gi^ Latviju. Domās aizstaigā
dus, ar kuriem varētu izsacīt kidu U tēva sētu, māju, un sastrādātajās
dumpīgu doinu, uņ tā runātājs nemaz plaukstās uzdīgst Liepāja, šī jaukā
nezina vārdu kaut kam, kas būtu tāds, dzimtenes jūras pilsēta ar visām tā
ka? ar partijas līniju nesaskan. laika nosaukuma ielām, paceļas del
Tāda ir romāna jēga. Tiesa — Ir nā — tulznas vietā — Vidzemes pau
lappuses grāmatā, kas pēkšņi to pa- gurs, aizlokās rievā ce)š gar klētiņu
daua garlaicīgu, galvenokārt gan, jā- vaii ēnaino birzi, un atmiņu ceļi no
domiā, latviešu lasīttājam, proti — beidzas pie tās dienas un stundas,
grāmata, kāds kontrrevolūcionārs sē- kad kuģis reiz uzvilka enkuru un
Jums, kuru it kā sarakstījis kāds Ema- viņi devās pasaulē ladmd meklēt
nuiels Goldšteins,„tautas ienaidnieks", Tālāk visi sakari ar dzimteni'pa
pret ko vēršas visa partijas un tās iz- jukuši. Viņš lasa tikai amerikāņu
rīkoto„naide nedēļu" aparatūra. Šī avīzes, bērni lielas un skaistas
grāmata saucas OHgarchā kpllektī- meitenes, zēni, kuriem blakus jau stāv
visma teorija uii^ prakse, tā atklāj kara kliamslbas dienas tikpait kā
totalitārās valsts. galējās konsekven- VAirs nerunā teitviski. Viņi noskatās
ces un ir baigs patiesības koncentrāts mūsos ar laipniem smaidiem^ dažkārt
šajā satīriskajā utopijā. Bet tā kā šis pat ziņkāri, izgrūž kādu guldzienu,
traktāts aiizņem daudzas lappuses, pie kas sākas latviešu valodas skaņās
tā apsīkst interese, un tā zaudē arī bet norijas rīklēs sveši un nesapro'
romāna beidzamā dala ^ sīkais Smita tami. Uņ es slīpi paglūnu uz saviem
pārveidošanias apraksts, kas izvelk zēmem<, un man sāp sirds. Viņi m
dienas gaismā moderno moku pagra- jūsmā un spīdīgam acīm apskata sa
bu idejisko un praktisko drausmi- vus Amerikas asinsbrāļus, priecājas
gurnu. par viņu glītaji€m un svešādajiem
Pats Orvels par šīs grāmatas lasī- apģērbiem, brīvajām un ērtajām kus
tājlem^ iztelciesj «Izpratnes trūkums tībām, urbjas viņu mut^, — bet ne-tos
pasargā no prāta zaudēšanas." var saprasties.
Var gasttdrlz vai pievienoties autora HAngliski runāt mani zēni iēmēcī
uzskatam. Grāmatas tulkojumu lat- «ies itin drīzi," es sevi mierinu, „be
viski varētu apstrīdēt kā ļ nevajadzīgu, kā būs ar mūsu valodu?" Un es sev
bet tā ir aplamība. Vispirms, romāna cieši nolemju: katru dienu viņiem būs
vērtība savā nozarē ir pārāk liela, lai jālasa un jānoraksta pa lapai no mū
to neizlasītu arī latvietis, tas daudzas eu rakstnieku grāmatām, būs jālasa
atziņas vēl vairāk izgaismo mūsos mūsu aiizgājušā godība, kur mūsu lie
pašos, un bez tam mums ir pienākums lās bēdas vienmēr redzamas kā at
būt kontaktā ar vi-su rietumu gara vērtas rētas, kuTi vienmēr liesmo
struktūru veidotāju darbu, Un Orvels ] naida ugunskurs mūsu zemes posti
lajiem UU; uzzied mūsu trimdas dzī
ves prieka un lepnuima puķītes
mūsu koncerti, dziesmas un svešu
ļaužu laibi teikti vārdd latviešiem
Un es vel saku: viņi nedrīkstēs mūsu
valodā ielocīt svešus vārdus — la
runājas katra valodā atsevišķi,
ri un pareizi, un man būtu prieks, ja
viņi iemācītos runāt airl daiļskanīgo
franču- un arī italu valodu. Kaut
lakstīgalas dziesmas, bet katrai va­lodai
jāturas paar sevi— ne sajuku­šām
hebaudāmāpu^^^^^^ Tā es sevi
apmierinu, tā es gribu viņus saglābt
par, tiem, kas viņi ir. Un tie nemaz
nav skaļi un uzpūsti vārdi. Man būtu
žēl, briesmīgi žēl, ja latviešu valod-a
iznīktu pasaules puķu dārzā. ..
(Helgas sekos)
Apmeklējot mākslinieku viņa Ņii
jorkas darbnīcā ar tumšsarkanām dā ,
lijām, tuvs un reizē tāls pēkšņi kļūst ļ 9^8 uc. pilsētas, kas Iŗiberte
Torņakalnsl Sīs pu*^
ķes aizvien ziedē­jušas
Liberta Tor­ņakalna
mājas klu­sajā'
dārzā, abpus'
ceļam no vārtiem
uz balto namu, kur
19^3. g. septembri
Libertam bija jubi­lejās
izstāde pē­dējā
Latvijā. Vēl
atmiņā krēslainajā
vestibilā lielas, ^vā*
ļā formāta klusās,
dabas—^ rozes^
augšstāva salonā
virs klavierēm Bēt­hovena,
Lista* un,
gabaliņu tālāk,
kundzes Amandas
Libertes-Rebānes
portreti. ^
Sl Mazā Altona-vas
liela ar kvu
vārdu vien jau aiz* ^
nes senajā romantiķi 1^ Šķiet, atgrle^
zušies Rīgas rātskunga laiki, un it
kā pats no sevis, Liberta elegantās
otas izburts, fantastiskā krāšņumā
acu priekšā paceļas senais Meln-galA^
u nams vai sniega dūmakās
sidrabainie Torņakālni. Tikpat sldra-
)ains Latvijas ziemā atmiņā atviz
-iberta nams — kaimiņos manam
Rīgas bērnības mājām, gar kuru katru
vakaru pēc koncerta vai operas mi-ās
iētSi
Sniegs gurkst zem kājām, un aug­šā
zvaigznes. Priekšpilsētas nakts
dzi}š kluisumiš; jau teQē aizrībējis
pēdējais ?. tramvajs, un satumiušas
mkās mājas; T M Liberta nama
augšstāvā $poŽa, zila gaisma. — Jā,
toflaik, melnu kafiju dzerot, strādāts
vai viienlgi naktīs, dzīvi piemetina
gleznotājs.
ir viens tāds.
Andrejs Irbe
KULTŪRAS CHRONIKA
Pēc vasaras pārtraukuma latvju mākslas
aģentūra Bostonā uisāka sezonu ar bi). Lie-pl|
aa operas solista Borisa Piekatnila un
jaunās planlstes Bitat Pēterjones Itoncertu.
Labi apmeklētā koncerta pirm«kj.i daļā māk-slinieki*
Sniedza latvieSu skaņr<fŽa B. Meld-gaUii,
A. Kalniņa, J. Vītola un Br. Skultes
dttesmas un klaviermOtiku; oUaiS daļa r>
Verdi, Caikovaka, Guno, Rosini un Mocarta
populāro opeiu ārijas un Sopena klavieŗ*
mflilku Abi mākslinieki ar iejūtīgo sniet
gurnu guva klausītāju aplausus, un ziedos.
B. Piekalnītis koncertu beidza ar Es ditedāšu
par tevi, tēvuzeme, kas klausītājus aizveda
taudēiā dzimtenē. Bostonas latviešu orgāni
zficijas plāno vērtīga koncertu un teātra iz­rāžu
sezonu.
visas it kā spārnotas k
atturīgi. elegantā,, ?ka
(kur īsā apskatā Llbeļrts izcelts
pilsētu glezriotSļš) tā, yat»)ōti.
cigs, gail tikai sižetu ziņS, iji
Utriljo, kas^glezno FraiLcijas y
minēts mākslinieks iecerljj
valstu pilsētu'seriju, . :
Seiiās Vidzemes lībju \6MĶ\
tecis, tās vāPdu (Libļarts
priekšvārds) nesdamis, ].udol£i;]ļll^
kā personība un glēz lotājs:'ip.
vakareiropietis. Kā tādam^
pirmajam ņo latviešu māiķsliiditt;^
vērušās Ņujorkas gialeiju dimlž
,Lai viņa gleznai vērtps a i ī pp
saules pilsētai
Mudīte Aus
Ņ u ] o rk ā, septembra sākumi. •
FEĻETONS
iv.
Ierodoties Jaunejl^ pasaulē,^ mani
pārņēma arī jaunas tieksm-esi Sakumā
gan nopelnītie dolāri vairāk pārvērtās
damdesās un ananasos, bet kad vē*
ders bija dajbūjie savu tiesu,, sāku
pārdomāt, pie kā lai nu ķeŗos, Ve­cais
paziņa Jēkabs Kāpostiņš uzveda
mani uz pateizā ceļa.
„Vai auto tev jau ir?" viņš no­prasīja^
" , ft
,,Nav. Tas maksā bargu naudu."
„Kas par niekiemi Ja tev ir jau
400 dolāru, tā lieta iet. Dabūsi uz
nomiaksu divi gados."
Ar Jēkaba palīdzību tiku sava Sev-roleta.
Pēc pāris mēnešiem satiku Pēteri
Svikliti. „Nu, kā sviežas, vecais?
Tev gan jauka dzīve pie ezera. Va­karos
un svētdienās vari pabraukāt
ar motorlaivu, pamakšķerēt. Apskau­žams
cilvēksl"
i3ūtu jau jauki," iebildu es, ja
man būtu motorlaiva,'bet ar autiņu
pa ūdensvirsu neiet"
„Ko! Tev nav motorlaivas? Kāda
vella pēc tu pirki auto, kad tev
ezers degungalā!"
Pēc īsām pārrunām nolēmām, ka
jātaisās vaļā no auto un jāgādā mo
torlaiva. Iznāca gluži labi — firma
paņēma auto atpakaļ. No samaksā
tiem pieci simti dolāriem divus sim­tus
vēl dabūju atpakaļ. Iemaksai par
motorlaivu iznāca bagātīgi.
Pāris mēnešus ezerā kuģoju lepnāk*
nekā savā laikā Kolum/bs okeānā. Bet
tad pienāca i'udens un radās raizes
kar lai lieku savu „kuģi" pa ziemu.
Glābējs radās Harija Trumpes per
sonā: „Kam tev motorlaiva? Labāk
mierīgi sēdēt Istabl, skatīties televl
ziju un klausīties mūziku. Zini ko
te kāda firma dod uz ilgu nomaksu
tādu aparātu, kurā sakombinēta tele­vīzija,
radio, patafons, grāmatu skapis
un kokteiļu bāriņSk Kas nekaiš zie­mas
vakaros — sēdi pie aparāta ar
grāmatu rokā, skaties sporta sacīk­stes,
klausies operu lin iemet pa giā»
zītei."
' ;*Nb motpii^v^Ķ' i2nS4 u^
cik vajadzēja iemaksai
tajam brīnumam.
Ziema pagāja jauki, tin* lielākhŗ'
par aparātu jau- biju nļjmakeijjl;
pavasarī no kaimiņu ^tata fljuiil'
ciemoja Ingus Gurķītis. '
„Ir jau laba lieta tavs aparas^^
ko tu ar viņu iesāksi vasarā? Vai
gribēsies jaukā laikā kvemēj i»l
Visizdevīgākā manta ir elelcti
Iedusi skapis. Ja karstumā ivl
pieej tikai pie ledus skapja,
pudelīti alus, un tūlīt jūti^ka
ķennenl plūst svaiga dzīvība."
Pēc nedēļas kombinētais telelat]
aparāts bijia nodots firnļbai atdakali
tā vietā ieradās grezne ledu^ ika
kas skaitījās pa pusei «amak^āļs»
Tā man visu karsto laiku
vēsa alus, un pa tam Ipaguvti
skapi arī galīgi nomaksāt,
ticis pie sava īpašuma,iun nu
rētu arī par mani sākt raksti'
[t)»:<i
Ti
Kl
(VII
kad ieradās Fricis Dvirlga. Mfiļsli
tikšanās rezultāts bija, Ica ledi
par puscenu pārgāja cita Ipašjifl
manu virtuvi greznoja eM
plīts un dzīvoklis bieži! smarioļi
tautiskiem ēdieniem. Bļet tā W
laiku pa laikam apciemoja .
Jūlis, Adatu Mārtiņš un N<toi
Krišs, — tādā pat secībā matiu f
trisko plīti aizstāja piitekļu silt
putekļu sūcēja vietā ieiļadās pailafi
un patafona vietā — elektriskais
un vēdera sildītājs. ;
Patlaban- viss jau būtu bij!is
labi, bet nupat nesen sdtiku Jāttl
durjānl, kas nesen kā ļeradies
rikā, bet jau brauc ai Šī gada Ki
leru. „Ko! Tu Jau vairāk nek?
gadus Amerikā, bet tey vēl ņa^
šam sava auto? Vad' zini f-gandrīz
kauns ar tevi s^ietiesi"
Pašreiz pārdomajur auto lielu.,
dos tikai, vai, pārdodot eJekU
kāju un vēdera sildītajā, iznakf
mai iemaksai. ' qrozgrfvili»