Bavarijas Latviesu vestnesis, March 15, 1950

              '''' X
k
Ml'
:-|ļ
L A T V I J A TreSdie», 1950. g. 15. iharta.
K L Ā R A Z Ā LE
zum PvBm%ti mtāOĻL J. Š I NA
41I KUn« Zālei dzeja i^unasiiii plr-
••mojM, a k ievIMtiei tādi foltnē, lUf
- ctramf pie liikt Im nināt
Pif noHiAiliilliiiif ptrtoDlbas pazīmēm.
9««i)tU^, bterltfirveiitiurliia eklektisko
SSSh ^ļSJ^^,'^^ Pimo
ļ i n , IcŅttir vērojama atbdvoSanāg no
n e l i n alsbUdiiIbSUii par ko |o fevii^l
MJa Jinmi, kad recenzijim viņas otm
ļjāmalr «Meglaii^ Zāle
•akim domai pai vārda mi dzejas tClo IļJfS^ vĶJIbp, Nu vlpa apšaubāma
skaiituna vfetf jau drosmfgāk izvifas
llļmkifRMi, kai nenoveeoJas. Tas viss
Kliraa, 2ālat Jaano dzejoļu gramam^ Zļmjmmm Uek vērtēt Ja ari ne par mfCto latvtelii Urikā» tad
mmuļ ptr gināmn fasniegama dzejnie­cei
taļāttti attīstībā. Protams, ari Kiāra
£Ut Ir vtina no Html nelaSntfgaJiem
nfisv jrlsjattnākās paandzes dšejnie-kftai,
k m talants latvieStt neatkarības
ttorleti^-vi} ttlua mazliet pavēries
munpnrf» go janno dzejnieka Uiākā
i l t f i tM sotikasi fadoiam darbam pll^
Uģi nenormālos eknpācijas an trimdas
p^Ķi^ ^ Ir^^ķ^ sliedēm kā
«m pirāk agri dvēselē saplo»
k i etivēkf. Ari Klāras Zāles Zvani piniilill ilitlum sonorfi to ^ n a pa*
fl»lba. ti i l tie bflta feplalBāJaid. Tā
Ir i i t ^ ^ dvifeies dzeja» ko lasām Sal
grlMitl» jml tid. kad virknējas vārs-a
i i pat dievišķīgajam mTminf^ Idlllsklūn noskaņim. Laik*
ntta lāstil
U vttattlet vil ko labo teikt pnr J o
ivitrā tw pats. ko Ievē»
^11 HOdi na Pārdegšanā,
- . *»^*«» toīnmikā (Gal*
ntipviiikiD, ir gadljiunl, kad vīna no-mSaam
mnm jplemērii gribētos mi-wāļ
k t v i vai vlsvUo, glenm dze-
P BMtlat »>CUvēkl a^ari metās
iil^ iikārtoiim vilreii, Klāras
ig taltnta^ noMabiliāēianās U vēl tl^
ijpml l iii^^^i t f b i k j t t ^ ^t t^^ Ksltāilrāa,
M l ^ t ^ m s i »āt tādā paškrltlkac trfl-
'fodas pavisam sekli panti
lieiolls Sagaidīsim ntv). Kaat
, ar ^Igto, skaidru IztēU, fim» v i l ņevilda. par savu sUUs-faitaaljo,
nn tā, nn ari ZvaaOs iiiPipitt iili «Ikkl aastoplnites «r
ipi^diāmln, pat galīgi neloģiskām
ivgleittāiB. Te varēto minēt kaut
iquuļs«nit gallēšann nn salldzinā-i
II l^kīts oglēm Dieva eli^fl, Dle-tmkn
rakstīšanu ni mazas meitenes
io|tt 8tnlešano8> skropsta
l i d i d l ^ ^ VI r p u
A i i i ^ t l l ē j a jpēdSs, pie tam šis
fl|l)i si) dr u V ā, atmt Rodas ari
i Si^rotama rindu virknējumi,
ll,l|^p. pēdējais pants. Kāpēc viss
IT Recenzējot Pārdegšanu tet-k
i Klāra Zāle vēlas saviem laslta-patikt
Soreii, runājot par Zvaniem
i m btttu lomesls teikt, ka Zāle v^.
bftt «tmillkr lilter cemmei pēc
: ltltet,bot aiz centības aizkUst
SpOēlOi*;'':; itjķtai^ skalbe Ir viens no KlSLrat
BfUu IftM,
tti Skalbi Jdsmotu, bet
811 io to no vlo» mīcītos, visvairāk Sal
tttttnill varēto^^^^^ kā savus dze*^
mui^kinpoiiēV lāl panti saistās viens
i r ō ^ M Ittēle neapvaldīti nelēkā no
vIOna pfllkšnieta ui otru. Dzejošanas
gida mērķis tāēu Ir nevis atsevišķas
il^litas rindas, bet veselais dzelolis ar
l i t m vleiObu nn aptVērlgn formu,
Jānis R u d s i t li
Pazīstamā Sai^antjē galeirija P a -
irfzē patlaban izstādījusi simts dāmu
portretus» kurus gle23iojuši pasaules
lielāki© meistari, sākot ar 15. g. s.
līdz mūsu dienam.
Te redzamas karalienes un marķī­zes,
skaistules tm dabas bēmit P^*
zemīgās un spītnieces — viena par
otru daiļāka un valdzinoSāka. Gan­drīz
varētu domāt, ka izstāde veltīta
sievietei kā mūzai, kā nemitīgajai
daiļuma paudējai dzīvē un mākslā.
Bet akl Dzive ir skarba, mākslas
būtība vēl ^carbāka. Un kāds ir
mūsdienu vīrietis, salīdzinot ar
sengrieķiem, lai spriež lasītājs pats:
grieķis, kas vakarā ļāva sevi ieslēgt
Atrodītes templī, tuvojās dievietei
un, visii nakti turēdams to savos ap­kampienos,
rita pusē nāca pie atzi­ņas,
ka viņa spēki par vājiem, lai
sev So cēlo būtni iegūtu.
Ko darītu mūsdienu vīriņi. Ja da­žus
no tiem pa nakti ieslēgtu pie
simts dāmām Sarpantjē galerijā?
— Mēs no rīta atrastu viņus gudri
disputējam par glezniecības skolām
un mākslas virzieniem. Audekli,
protams,* būtu izstāvējušies pilnā
mierā. Tā to apgalvo Anrī de Mon-terlāns,
izstādes kataloga t)(riek§v|r-dā.
Civilizēto cilvēku vairs nesa-viļņo
skaista modeļa seja, tā krūtif
un rokas, bet gan pati māksla, māk­slas
progress un gleznošanas veidi.
Ievērojamais 15. g. s. darbs—Al-brechta
Dlrera Katrīnas Pīrlēgeres
portrets (1497). Te redzams vācu
sievietes attēls, kas kaut arī darināts
itāļu renesanses iespaidā, paturēils
Savu reālo izteiksmi. Neideāllzē-dams,
bet ari renesanses garā L u -
Teodors Tomsons
II •II II II I III •> I
BALIA LtDIļA
Xr5 plosigs gaudo sdklons
Mana telti sakrīt tumsa,
Melna, karsta smaga tumsa. ^
Tad no tālumiem ka Salka
Tavfi vieglā ģērba Salka
Atnāk, kad es ļaužu vairos,
Nomodā nn bailēs vairos,
Mēmiem zasļa soļiem iedams^ —
Pats no sevis projām iedams.
Neatstājies vairs kā ēna,
Manu mui'gu sapņu ēna.
Kfi ploilgs gaudo saiklons.
Džin, Tev ^rds. Tev, balta
Ai, Jau eleķu nakSn vIeSņa.
Un es padevīgs nu jaujos.
Lieri seds gan saviem matiem,
Saviem bāliem pērļu matiem,
Visu manu tukšu mūžu —
Manu hominišo mūžu.
Tālu sapņu Jūi^ grimstu,
ITn es grimstu.
Un es grimstu.
SrS.plosIgs gaudo saiklons.
Un nu viņS Ir caurbraucēju no-metnS;
cilvēks bez dokumentiem,
dvēks ar numuru.
ViņS guļ numurētā gultā, ēd nu­murētu
ēdienu un satiekas ar numu-rltlem
cilvēkiem, kas nepieder vairs
v ^ j i i pasaulei, bet kuriem arī jau­na
aizjūras zeme vēl neatver savus
vārtus.
Suniurētajam cilvēkam pieder pa-gStne,
kurā viņS ir dzīvojis, nākot­ne,
kurā viņā grib dzīvot, un ta­gadne,
kurā viņS ir numurs. Sajā ta­gadnē
viņS nevar nekā darīt, nepar
ko cīnīties; kā numurs viņš var t i ­kai
gaidīt. Gaidīt, lai kāda nezinā­ma
roka darītu un cīnītos par viņu,
vienkārši, lai neaizmirstu viņu ie-numurēt
kuģa saraksta numuros.
Uz So sarakstu dažs numurētais
gaida nedēļu, dažs — trīs, dažs ne­skaita
vairs nedēļas, bet mēnešus.
Un pa šo laiku viņa numuram pie­pulcinās
daudzi citi numuri.
Dienas rīta cēlienā vilciens atved
daudzus ar numuru mēteļa atlokā.
Liekas, ka Brēmenes juras skarbais
vējš i r atvirpuļojis nezināmu roku
atrautas lapas Šie ļaudis ir smai­doši
atnācēji, kas pārvēršas gaido-
8os numuros. Un gaidās viņu vaigs
apmācas, top nopietns un pelēlcs kā
Brēmenes pelēkās ziemas debesis,
kurās ik dienas guļ pa lietus mā­konim.
Numurētie vīri kļūst drūmi m ne­runīgi
vai arī-platu un lielīgu vnr-du
mētātāji; numurētās sievas kļūst
ķildīgas un nevīžīgas pret sprogīm
Utt lūpu zīmuli. Ir arī klusas, bik­las
un pazemīgas sievas, kas slēpj
savas sasarkušās acis. Pirmās pret
visu saslejas un par visu šķendējas,
otrās visu i^eņem ar noliektu galvu,
Mrf sitiettu, ja tāds nāktu.
^«algie, kas smejas un ēalo. ir
Miipaurētie bērni, bet ari viņu smiek­lus
biell pārrauj kāss vai mātes bs-
NtimuEēts i r daudz, bet gariņi
«i&sti0:iEdt^, pa )so;t^tīSi vixii iet
savās noliktajās gciitās, ir klusi, un
plašā augstā ēdamtelpa ir apslāpētu
runu piesātināta, kad numurēto cil­vēku
rindas sēž, pārliekušās liesa­jam
pusdienu galdam.
Kādu dienu numurētais dlvēlts pa­rāda
sargam pie dzeloņstiepļu žoga
ejas savu numuru un iejūk starp
ļaudīm, kuriem ir sava māja, savs
pienākums, savi draugi im savs
prieks, ko neapjož dzeloņstiepļu
žogs.
Stundām viņš klīst pa karā no­postīto
Brēmeni; un, skatoties sa­gruvušo
namu drupu krantīs, iūtas
pats kā sapuvis nams, no kura pa­likuši
pāri tikai daži apdeguši ak­meņi,
kas tomēr guldāmi jaunās
celtnes pamatos. Tie jāpārved tila^ā
aizjūras krastā, ir vēlreiz jāsik celt
savs nams no gala. Cilvēks uz šīs
pasaules ir mūžīgais cēlējs.
Tālumā Brēmenes neizpostītā sirds
deg reklāmu uguņu spilgtajā gais­mā.
Debesu spīdekļu spožums sakūst
ar zemes uguņu gaišumu, un abas
gaismas aicina noskumušo zemes
bērnu priekam. Bet viņš ļauj sevi
mētāt steidzīgu ļaužu bangām, kas
sitas visapkārt, un stundām meklē
Ukal pēc viena miera un skaidrības
acumirkļa.
Tad viņu apstādina Brēmenes do­ma,
augstie torņi un rātes nams.
Viņš ir iegājis kā muzejā; vēlreiz
jāapbrīno Eiropas gars, kas kalpojis
Dievam, zemei im skaistuma alkām.
— Eiropa, kas tu man esi — viņš
jautā ēnai, kas maigi krīt no divu
torņu augstajām smailēm pāri ielai
pie viņa kājām.
— Eiropa, es šķiros no tevis, kā
draugs šķiras no sava vienīga
drauga. —
Sirmajā hanzas pilsētas ostā sa­saucas
kuģi dobjām, tumšām balsīm.
Arī viņu reiz sauks tāda bal?s.
kad kuģa sarakstos būs pienākusi
kārta viņa numuram. V. B,
macL
kass Kranachs gleznojis Saksijas
Annu. (1500). Ļoti spēcīgs krāsās un
gleznojumā Juliannas fon Stoiber-gaa
portretā (1575). Lidcas — 80 sie­vieti,
kas dāvājusi dzīvību septiņ­padsmit
bērniem, flāmu meistars ar
stingru roku gluži kā žuburainu
duvības kdni iedēstījis savā nelie­lajā
audddā. Pilntiesīgas duves un
laimīgas mākslas spulgojumu sniedz
Pēteris Pauls Rubenss savas pirmās
sievas Izabellas Brangs attēlā.
Slcaistu un greznu, starp diviem eņ­ģeļiem
Nikolā Larijers iemūžmā-jis
franču barokā grāfieni Zuzannu
Bezoni. Rafinēta tm smalka līdz pē­dējai
detaļai Bušē Marķīze Pon^a-dūra.
Ne maz^ krāšņa un iespai­dīga
Druē karaliene Marija Antua-nete.
Viens aiz otra, it kā spoži ceļa
stabi, kur kilometru vietā uzspiesti
gadi un fiksēti gleznošanas veidi,
aizslīd garām Fragonāra, Goijas,
Gensborū, Vato, Dāvida, Delakruā,
Koro, Vlnterhaltera, Kurbē cēlo dā­mu
portreti un ieved skatītāju laik­metā,
kurā krāsas, sajaukdamās ar
gaisu, izauda to smalko impresijas
plīvuru, caur kuru ar sirmu gudrību
raugās pasaulē Manē, Degā, Renuāra
sieviete — sfinga un lielā valdzinā­tajā,
literatūrā So sievietes tipu ar
vārdiem ne mazāk ģeniāli uzglezno­jis
dzejnieks Aleksandrs Bloka savā
dzejolī Nepazīstamā. Impresionisti
aizrauj un padlS ar sava gara un
jūtu efektu — vai tā Manē Izabella
Lemonjē, DegS Dāma ar zilo mezg­lu,
Tulūza — Lotreka Sfinga, vai
Renuāra 2anna Samari.
Atgriežot skatu pie Goijas Jauna­vas
ar rod un Delakruā trim vec­māmiņām,
Jāat^st, ka visi izstādītie
portreti pieder mākslas darbu izla­sei,
un katrs no tiem sievietes at­tēlā
rāda sava laikmeta glezniecības
augstākos sasniegumus.
Ja pēcimpresionisti Sezāns, Bo-nārs,
Vijāns im Laprads paaugstinā­juši
vitordienas mākslas kalngalus,
tad fovistu grupa ar Flamēnku, De-rēnu,
Ruo uc. nes un ceļ mūsdienu
mākslas virsotni, un par to spožu
liecību nodod Andrē Derēna Zljoma
kundzes portrets.
Pikaso Sieviete ar sarkano ziedu,
kas_ cēlusies meistara vismainīgā­kajā
periodā, ne visai raksturīga t a ­gadējam
Pikaso. Toties Marks S a -
gala savā Dubultportretā, svārstīda­mies
starp galējo ekspresionismu un
sirreālismu, liek sajust moderno
mākslu kā kādu sevišķu narkozi —
Sieviete baJtS ar lilijām blakus ot­ram
savam kailam attēlam uz glez­nas
tumšā fona ir šīs narkozes spē­cīgākā
doza.
•
Ja mākslās — glezniecībā, litera­tūrā
sievieti rāda tādu, kādu to redz
vai vēlētos redzēt, tad mode ir tā
māksla, kas katrai sievietei ļauj pa­rādīties
tādai, kādu tā sevi iecerē­jusi
un sevi gilbētu redzēt pati.
Sava skaistuma ideāla aizsniegšanā
sieviete uzskata modi par galveno
palīgu. Nereti tomēr šis palīgs ņem
virsroku par kundzenes saprātu un,
uzmozdamies tai par diktatoru, pār­vērš
to nožēlojamā modes kalpā.
Ar franču sievieti šādas katastro­fas
nenotiek. Franzūziete nejūsmo
par Pakēna, Molinē vai Žaka Fata
modeļiem, jo viņa apzinās, ka šie
modeļi neder sievietei, kas Izkopusi
savu stilu. Dārgo Parīzes modes
namu paraugi kalpo bagātajām ame­rikānietēm,
vedetēm, kalpo visām
tām, kurām čeku grāmatiņā ar cloa-rlem
ierakstīta visa pasaules gudrī­ba.
Turklāt vēl šie „pēdējle modes
kliedzieni" mainās katru dienu, un
dzīties pēc tiem nozīmē to pašu, ko
dzīties pēc pusnakts maldugunīm.
Francūziete ir pati ^savas modes
dzelnlece, un vlseleganlākā parīzfete
Ir tā, kura vispilnīgāk un drošāk
akcentējusi savu personīgo stilu.
Viņa strādā pie sevis kā pie mākslas
darba un nemaz nebīstas, ja dažreiz
sava tipa pilnīgākā izsacīšanā tai jā­atsedz
un lāuzliek nunkts pašai uz
sava bargākā trūkuma
Ar savu personīgo modes Izpausmi
un sava personīgā stila pastiprinātu
uzsvērumu franču ievieto Ir pakļā­vušies
visu laiku un arī modernās
mākslas galvenalai orasībai — ne
atdarinājumu, ne pakaldarinājumu,
ne līdzīeos tirgus dučus, bet gan
cilvēka gara un personības pirmrei-zfgo
snēVn un W''tqrojumu?
Parīzē, martā.
nona I/eiroane
ORJlMATNIErlBA
Antiboļševistisko nāciju bloks iz­devis
rotētu brošūru ABN Informā­cija,
kuras satnrs veltīts cīņai pret
bolševismu. Minētais bloks Izdod
informācijas materiālus arī vācu un
angļu valodās
Iznākusi V. Kravčenko grāmatas
Es izvēlējos brīvību 3. dala A. Z ī e -
miņa apgādā Oldenburgā. Tas pats
apgāds d'vas burtnīcas izdevis otrā
pasaules kara spiegošanas a i z k u l i ­ses
Spiegi strādā.
JĀNIS fAUNSUDRABlNS
Mi
(INO ZAĻAS GRĀMATAS STĀSTIEM)
Ar Berģišu Miku man liela prieka
nebij kopā salalsties. Bet viņš bija
vienīgais, ar ko es vispār varēju sa­stapties.
Pašā rudenī, jā, tad pa
reizal piedziņās arī Dekšņu vai Wir
ķelānu gani, bet ne vienmēr es tad
gadījos tuvumā. Tie bija daudz lie­lāki
par mani. Arī mans ganām­pulks
bija tāds, ka es izskatijos pēc
nabaga. Viņu lopi sniedzās padsmi­tos.
Par tīro kaunu man kļuva k a ­za,
balta, bārdaina kaziņa, ko uz
Vasarsvētkiem jaunā saimniece at­veda
no tēva mājas, tur, Rožukalna
malā. Viņa bija to uzaudzējusi un
teicās esam saraduši kā ar māsu.
Sārfumā man lopiņš patika jau tā­pēc
^en, ka saimniece viņu tā mī­lēja,
bet ar laiku apnika viņas mū­žīgā
bļaušana. Darbs tikai tuvāk
pielaisties mājām im kazai ieraudzīt
pa sētsvidu staigājam savu saim-niecīti,
kad viņa sāka meldiju. Un
tā kā saimniece nepalika atbildi pa­rādā,
vismaz pasauca viņu vārdā,
tad gribot negribot bija jādzenas tā­lāk
no sētas, lai lopu apklusinātu.
Tas vēl nebūtu bijis nekas, jo vai
tad tirokšņi un skaņas tāda vīra au­sīm
ir par nastu? Bet kaimiņu ga­ni,
tāpat^ strādnieki, no liela tāluma
bļāva kazas balsī, ar plaiikstas ma­lu
sev pa rīkli sizdami, tiklīdz ierau­dzīja
mani, it kā es būtu kaut kādi
saistīts ar šo nešķīsteņu. Bet ko tu
darīsi? Vucīte bija jaunās saimnie­ces
mīlule un man bija jāizturas
pret viņu gandrīz kā pret cilvēku.
•ml
tāpat šā tā blēņojos — pēc kā p r i ^
Vasarsvētkiem.
Bieži es kurināju guni Cdml
bija ^usL Izkaltušā miza stāvēja
aitSiepusies, Es to atcēlu un liku us
gunkura, vispirms norausts mehi||
skudras, kas zem mizas ņudzēji,
Tur bija arī skudru oliņas, kā mt
miltu maisii^. Sv^ainls un tāšo^
mizas dega sprēgādamas, un kad
nogāja lielie dūmi, kad liemnas v i ­jās
vairs ap tMmi tumši sarkanām
oglēm, tad virs tām sijājās vienīgi
svelmains , gaiss. liesmas saul^
gaismā nebija nemaz saskatāmas.
Nereti es, pi,e ugunskurā sēdēdams^
tinu kādā papīriti sausas sūnas un
mēģināju pīpēt, līdz mēle l^uva jēla
un bija jāmet miers.
Reizēm^ kad balti mākoņi drūz­mējās
vlŗs galvas, es atgūlos «ugi«
pēdu un skatījos saulē, kā viņā sU«
dēja eauri dažādām debeftu ā l ( ^
nēm. Te viņa ielīda kā vieglā ndg-lā,
to kļuva tumšāka, atkal izkāpa
gaismā, tad nozuda pavisam. Bf
gaidīju, kur un pēc cik ilga laika
viņa parādīsies no jauna. Vai būs.
kamēr aizskaitīšu līdz piecdesmit?
— Dažreiz iznāca skaitīt līdz
tam, līdz divi simti, tik Uels bija
mākonis. Bet dažreiz saule iznira
pavisam ātri. Iznira, ienira atkal:
mazliet biezākā niiglajā, līdz tad
aizsniedza mākoņa sidraboto malu
un izlēca zilumā ar tādu spožumUi
ka ads man aizkri­ta
det. Tad cauri
acu vākiem, kas
kvēloja gaiši sar­kanā'
krāsā, es
vēroju, kad uz­nāks
atkal māku-lis.
Jā, nu jau
sārtums kļuva r o - ,
žains, jmēļš, tad
pelēks. Nu varēja
droši; vērt acis
vāļā. Tā man pa-gāfa
laiks. Kāda
balss jau sauca,
lai dzenu mājās,
£s uztirūkos sē­dus.
Visa pasau-de
izskatījās sa­vādi
zaļa. Pat
debesis m mā­koņi.
Lopi jau
paši steidzās iet,
bet es vēl dzinu:
„Sī mājās, go­tiņas,
Sī mājāsi"
Vientulībā ap­nīkst
daudz kas.
Cik bieži gan lai
skatēs mākoņos?
Tiel:lūsl ar laiku
garlaicīgi, varbūt
pat garlaicīgāki
par zilām debe­sīm.
Nevarēja ari'
Ernas Geistautes viņete ue zīmējums !}l ņemties
^ ar uguni, So to
Tt
fī
Ganības man bija plašas. Visur,
kur vien nebija ieēsts un sēts, es
varēju Iet ar lopiem virsū. Te es
biju vienpus mājām, te atkal otrā
pusē. Es zlņģēju un stabulēju. Es
spēlēju dažādas spēles, pat tādas,
kur vajadzēja diviem but. Es situ
susuriņus, es kāpu debesīs. Viens
sviediens bija mans, otrs kāda ne­zināma
„viņa'\ Es arī griezu un
graizīju šo to ar nazi. Es uztaisīju
lodi, ar ko Vasarsvētkos ripot. Bet
nebija neviena, kas ar mani ripotu,
te, ganos, pa celmiem. Tīri jāsme­jas!
Trešajos svētkos visi aizbrauca uz
tirgu . Palikām mājā tikai mēs divi
vien, ar veco saimnieci. Māte mani
bija atcerējusies un atveda man
mazu grāmatiņu ar virsrakstu «Spo­ku
kuģis".
„Lai tev īsāks laiks ganos," viņa
dodama teica.
Cik nu tur tā laika vajadzēja. Es
ar lasīšanu tiku galā tanī pašā va­karā,
kamēr satumsa
Tas bija drausmīgs stāsts. Kuģis
skrien pa jūru pilnās zēģelēs, un
kapteinis ar naglu pierē piesists pie
masta. Man šķiet, es vēlāk tiku šo
stāstu teicis kā pasaku, un visiem
tā patika. Sīkuma teikums bija:
Manam tēvam Balforā bija maza bo­dīte,
viņš nebija ne bagāts fie na­bags,
viņš piederēla pie tiem ļau­dīm,
kas neko lielu neuzsāk, baidī­damies
pazaudēt to pašu mazumu...
Grāmata maksāja piecas kapeikas
un b i i a tiešām to vērts. Tikai, kā
:au teicu, nespēja manu garlaicību
tur ganību vientulībā mazināt Es
pa tukšu graizīt
ari negribājās. Būtu tuvumā bijuši
kārkli, būtu pinis kādu ķefbelīti...
Pēkšņi man ienāca prāta laimīga
doma. Celmu pašā viņā galā, uz
skolas pusi, bija skaists apaļš kal­niņš,
— tur es celšu sey mājasl Ne
tādām, kā te Ariņas, tām vajadzēja
pacelties, bet gan pēc mūsmāju pa­rauga,
uz mata tādā novietojumā:
Istaba, iepretim klētis, tad kūtis pus­lokā,
labi patālu rija. Arī aka, pro­tams,
nedrikstēja iztrūkt.
Aku rokot, es uzgāju zem plānās
smilšu kārtas stipru, sarkanu mālu.
Tas būs ķieģeļiem, es sev teicu.
Varbūt istabu es ceļu ķieģeļu, ne
koka, ja materiāls te uz vietas da­būjams.
Kā ķieģeļus taisa, es biju
noskatījies no žīda Paipka, kad viņš
senāk Riekstiņos strādāja. Toreiz
rijas krāsns bija sabrukusi un va­jadzēja
mūrēt iaunu. Es pametu
aku un taisīju ķieģeļu metamo.
Ķieģeļiem vajadzēja iznākt šplcku
kastītes lielumā. Es izkasīju mālā,
turpat līdzas akai, tādu kā bļodu
un sanesu ar cepuri ūdeni no lejas.
Tur es mālus mērcēju, mīcīju, liku
veidolā un spiedu laukā. Ķieģeļu
skaits ar katru dienu auga. Uz prā­vākam
s'-a'^-m, k^s vēl visur mē­tājās
no meža ciOan^s, rūpīgi no­guldīti,
tie tur nu varēja žūt un i
cietēt. Protams, ka lopi kopš tās die­nas,
kad darbi tika sākti, kalniņa
virsū vairs nedrīkstēia rādīties. Ko
est jau tur neki* nebij, bet iznīcināt
manu pasākumu tie varēja, pāri
pāriedami vien.
(Turpmāk beigas)
mm
19». t-
•««
labSkaS
v f "
II
ai
at
tm
tām
tifto varonēm -'^'ļnāv
S k ā Uelbritfinilas^
Georga krusts.
. Scabo brīvpr^tt^lj
ijS^^ordienestā, viņa, kau^^^
Ip^launa; jau bija atra^
virsnieks, l ^
CMMT Franciju, un viņa b«a 5
HiStenttes mite, kad devās^
Vtoboro Mānoru. Jau Pirmajājr^
djti ekspedīcijā Violeta
h viņai var uzticēt vlsgrut^c^
. devtwnu8. Kāda franču virsnlelĒļ
vadībā Violeta devās uz PuaaiĻ^^
' tur uzņemtos sakaru viršfllecfefF^
; nākumus un bīstamo Ozd^ai^.-'
pilnīgi no Jauna org8l!Wt#«^^
postīto pretestR)as l c u iW c^«^^
Tris mēneSui ^ 8 «tiSdf js Gestaj
acu pti^ titW^^
mietu, bl8»lte|ai#s^^<^^
derifi /ivefddt jaunu, vēl; I t i p - ^
J ? ^ M ceijtru. Bez vijiaš pas^,..
vispār TM^ : ^ reSffiL^ainsf ^:
Kādā nakti slepenā lidlaukā Eu&',
nas tuvumā Violetu uzņēma ang\u:
iznldnātājB un aizveda atpakaļ Hii
Londonu. 'Lai gan viņai, ieteica &t-lacIUes
no torpmākiem paS(&u-
^niem, Violeta atpūtās tikai dažai
W(Bļ«s un atkal devās uz Francija
-loreiz ar ļoti nozīmīgu mlUtārS|
iililkošanas uzdevumu. Aniļu ģebe-^
«Btlbs pieprasīja no SOE steldziļ^
Oli riņas par vācu armijas vlenī-
«lifķrfšanās ceļiem uz Nocinandi-
Jnjiekrasti, kur bija pi
•plnvfirija^^
J l l 9 4 4 . g . ^ jūnijs, kad Viziet
«W Iekapā lidmašīnā, lai otr«
dj^mPrandju. Par; viņas Udr?^
«lidmaSmas komandants ziņojai
M J ^ ^ ^ vērot kausk), slaida
5JgWo8teti^^ lpskgaiiņst^o slēiecvēijeut i vsimdaūgTi Mapu^^
ausīs koķeti auš- mfL^^^a bl a nopirkusi Parfeē
relzii Smd^^^^ ^ mA^^i' »avu lēcējTr ig?aiku un pārbaudīja izplēk
fcŽoJL^' S^^ta kā ī s S£
2^drosmes paraugs, un mē$
PSe