Bavarijas Latviesu vestnesis, April 4, 1951

              L A T V I J A
1 '
14
m
Vēstule ar franki akcentu
ZMTA mmm FAIASSTS UZ SISTAS ZOZIBNE HKESE UN MEI-KAKltTis
mmn ^mmsīs, KAS BUA BIGĀ MANA FISMA GSĀ.
MATA AND»E I l DA DOMAS P A t MAZU TAUTU ~ FRANCU VA-LODA
BRODVEIAS TEĀTBl
Kad pldējia reizi ciemojos Parīzē —
ar buuvji p k l l j u — tad par šī ceļo­juma
apirakilu izpelmio<( mazu balvu
Franiui tiiififSit biroja rīkoti tacenif*
bē Ņujorkl. M kopš m reize^ nav
vaira bijkt ?4jadzfbas tik bīstamam
lldoJtEiaaiii, Ftrlza un Prancija pa lai*
kam pati at]i(3o uz tejieni.
Ok sen, kii te vē! bija Zans Kokto,
ko dailaa saini^tes varēju vērot caur
cffardiu daiilm kāda pnzioas dzi*
vokll, Kbhtci grc^fjēs »e vallga, bāli
zilām,, 11 k.l i!3<ii]rei!izlgim acīm visu re*
dfēdams akaidilk par citiem. Istabā
i6gojJ5« PikaiiD m paša Kokto vieglu
roku uzmesti jclmējumi un akttera Ža­na
Marlt ģimetnes ar veltījumiem šla
majaa »iiiimnl«tkdm — Jainam, laeat'
litam amtnliiluu rakstni«skam. V.st
viņi IT viena draudze, apilraogola «r
kldtt !lfdill)u, par kuras tiesībām dzī­vot
cīnījies Andirē 2ids iiavS grima-tā
Koiidonis. — Sie bija īsi cllemi.
Kokto jau oSikamā dienā aizlidoja uz
Parīzi, Ņujorlkiil atstādami, filmu Or-fej
«, bet IDilm^iun — ar zīmuli a§;| uz­vilktu
grieķiiku profilu uz slenajii, cm
savu jpariikirti'iL
Pašlaik tte Ir Sozefine Bekereir ko
varu iikfttll par naudu Stranda ttfcātri
četras ir^lz^^s dieni, kad viņa dažiin mi-ndšu
laikft pliimalna 13 semsādomllus
tērpu», pie kiim ik dienaii citus tria-padbmit
tikpat sensacionālus. Ka*
mēr amerikltiii; dimdina zāli aplautilem,
2ozefine ģ<frbftuvē raud, tīlpēc kiii vi*
m% mmk Tnēirlicaķltfs Binkijs pie
centrIlapkOTei apdedzināji» ķepu.
Un vēl nnk tn bija plnanista Robēr»
KozadezI, k\m koncerts Rlgis Nacio­nālajā
opeiri lādreiz bija liels ntott-kiī^
ms, ieiit Hujjorkā — tika: notikums.
Bet viņa DiielUlnaiuma vēiīajai nciole-
«ci Ir dmāz «ilsu draugu, un kon­certs
bija i;$piiid0l;s. Llekair ka ie|QtI*
gāki nospēlēta Bēthovena Appaiiiaio*
nata iial nnona nav^ dzirdina, itiedz
ar! iilbiglkt Ravēla Valsēs nobles et
sentimentales,
Tai paia nedēlā atrados utpru tllgā*
tēju pulciņll km kādu vākam iegrie­zās
el«rgariitiij| Hotel Plaza, lai saitap-toi
ar populāro rakatnieku Aiiidrē
Morua. Ma;;;§ Franču apvienībai ik
pirmdienaa lietotā zāle pārpildīta. Ka­tedra
uzkilpi maz4i, elegants un (ipU-mistisks
kungs — Andrē Morua īdi
stāfilltu par savu pirmo ffrām«itu:
Pulkvedis Braiiibl». It humora
pilns stāsts par jauna rakst^mnoka niiek
lējumiem, MOīnlm un pirmo panilku
mu un šai priekšlasījumā Moru* iite
atejās par rakstnieku, kas pats iitevi
neņem pāiāk nopietni.
Franču biklti Ņujorkā tēs ne-apkluat.
Anidii 2ids pēc niSves Icit
par&dljāi dstlvāks nekā jebkad — su
minājumos un viņa dzīvo dienu ap­rakātos.
Kaut kas viņa aiziešanā no
šis zemes atgādināja Ģētes saucienu
„Vairāk galamaet" īsi pirms nāves
viņš savai kopēja; c:s: ,Ja kāds
mani uzrunā un aibildu, tad pār­baudiet,
vai esmu bijia pie pilnss sa­maņas,"
tā līdz pēdējam brīdim bū­dams
nomodā par savu domu skaidrī­bu.
No 2ida vārdiem, kas šaia dienēa
pildīja avīžu slejas, prātā pili&uš;
šie: „Ef ticu mazu tautu vērtība;. Hs
ikn maza skaita vērtībai. Pasauli
glaba nedaudzie."
Bridi, kad rakstu šo vēstuli — jā.
pulkstenis patiesi ļr astoņi svētdienas
vakarā — paceļas priekškars Ameri­kāņu
Nacionāla teātra un akadēmijas
<ANTAļ teātri Moljēra S^vu skolas
pirmizrādei, ko sniedz franču teātra
veterān* Luljs 2uvē ar savu trupu.
Tā ir viesizrāde starptautiakā teā»r^
mēneša ietvaros un Ņujorkā patlaban
visievlfojamākais mākslas notikums.
Mum^ šis Uellfkals aktieris pazīstams
no filmām Valpone, Deju karte, Kar­nevāls
Fiar.drijā u. c. Pats 2uvē ne­sen
žēlojās kādam žurnālistam Parī­zē:
,,Viendi€n. tāpat stāvēdams pie
Athenee teātra, dzirdu divas «ievie-te^
sačukstamies: re', kur 2uvē, tas
filmaktieris. — Saukt mani par film-aktieri!
Un pie mana paša teātra dur­vīm!"'
Vai man izdosies dzirdēt Luija 2uvē
balsi, ko uzskata par bagātāko aktie­ra
ba'si, pielīdzinot vienīgi sēram Lo-r€
nsam Olivjē Anglijā, — tas šobrīd
nezināms. Nav Ņujorkā pašlaik ma­nas
pazinās mazās aktrises, kas sa­vukārt
pazīst ANTA teātra menedže­ru,
kam savukārt labas attieksmes ar
teātra biļešu pārdevēju. Sis bēdīgās
neziņas dēj būs jāaiziet sevi priecināt
ar kādu franču filmu, bet grūti izvē­lēties
no daudzajām, kas patlaban ap­laimo
Ņujorkas viesmīlīgos ekrānus.
Ak. šl Ņuiorka, kur varot atrast it
visu — dažs pat piepildītu naudas
maku — bet es gribētu atrast tikai
nieka biļeti!... Riti Liepa
Ņ u j o r k ā , martā*
Pavōsarb Teutoburgas
^taipini pmideti
TAUTSAIMNIECISKS FEĻETONS
„Tes bija tumšs laiks," tā mēdz vēl
tagad rezumēt vecais Pabālu Jorģis,
kas nule jau septīto gadu ar sievu
Karllni un dēlu Gustu dzīvo pēc skai­ta
septiņpadsmitajā pārvietojamo per­sonu
nometnē, — „cilvēki cQku tie-slbait
tad mīdīja ar kājām un apgājis
ar tām sliktāk nekā cūkām!"
Tas viss noticis tais laikos, kad ma­lēnieši
margarīnu vēl saukuši par
„mērkaļtu taukiem" un sviests viņu
zemli bijis lētāks nekā Anglijā mali,
bet neba tādēļ tur lina šķiedirai trū­cis
spaļu, vai mieia graudam akota.
Klapatu pieticis pārlikām tāpat, kaut
ari pat vecajā un īstajā Vidzemes ka-lendilrl
nekas nebijb minēts i ^ r imi­grāciju,
deportāciju un denunciāciju.
Bet ar cUkām tiešām bijis postsl Jor-ģa
srleva Karllne katru gadu pārsko-lojusi
divi duči sivēnu, kas vki brīv­prātīgi
vēlējušies emigrēt ux āne-mēm.
Bet vai nu Jorģlm vien tie si­vēni
— Sīmanim, Jēkaupam un An­drim
tas pats! Mēnesi reizi vērsies div­desmit
attālajā Alūksnē ieradusies be­konu
emigrācijas komisija ar visiem
Ierēdņiem un oficieriem. Jor^jis jau
iepriekšēju vakarā iespundējis barok
1us kastē, ieauzojis lauki un pirms
ptMnaktun kviekdams un urklēdams
aksgrablnājies pa lielce]u ar visiem
«emigrantiem". Karllne palikusi vie
na mājās, bez miega pa gultu grozā
mies, bet vecāmāte līdz nākošam va­karam
izdzicdājusi cauri visu dziesmu
grāmatu par ..pallldzibu un labbu iz-došannos
bēdu čellā". Ari aābp to­dien
negājuši ne tīrumā, ne pļavā,
bet, pīpjus kopā sabāzuši, minējuši:
„Ek, ka suņi visu nakti rēja. būs lai­kam
Jorģis atkal ar saviem jokšklriem
kungiem rādīties aizbraucis. Tā' nu re­dzēs,
vai vakarā atgriezīsies ar pilnu
lādi, vai pats būs pilnā ielīdis — tuk­šā
l ā d ē . . ."
Lai Dievs nedod, ja veprukam pavē
derē gadījies kāds traipiņi santima
lielumā, astīte neturējusies smuki gre
dzenā, vai ari pietrūcis no smecera
līdz ūkstam piecu centimetru, lai bū
tu, kā tagad mēdz sacīt, „make-up".
Tādam kollaborantam oficieris tūliņ
uzrāvis sarkanu krustu, un Jorģis va­rējis
steigšus griezt ilksis mājup. Ne
reizi vien pēc tādiem likteņa sltie
niem tīrā šņabi izmērcējis bārdu, no
lādējis visas bijušās, esošās un topo
šās vaJsts iekārtas — sākot ar paga
sta vaml un beidzot ar Tautu savlenl
bu ,un pat Dievam pārmetis, ka viņš
pasauli radīdams, nav uztaisījis vis
pirms cilvēku un tikai pēc tam —
cūkul
Otrā dienā tad ari sābru tēvi aiz
līdzjūtības ar pīpju kātiem debesis
bakstījuši un zvērējuši v!su cūku sla
ku no savām kūtīm izdeldēt, kā Dā
vids tos vilisterus, tikai viņa paša
sieva Karllne bez kurnēšanas ņēmus
Jau trešo gadu sastopos ar pavasari
šajā dūmakainajā kalnu un mežu ina-slvā,
kas dailma Upes zemi, bet da­bas
atmodas noslēpums valdzma mani
neapnicIgL
Toreiz, kad manas domas posās pir-mo
reiri apdainot sirmās eglas un sid­rabaini
sUegrainās skābardes, sl kara
laika kailclrsma saule» apspīdētajā
pakalnē bija tikko apsēta. Sējuma
kaplējumi stiepās kā retas, nevea;ia
arkla vērstas vagas no pakalna uz
pakalnu. Tagad priedites dzen jau
trešos dzinumus. Zaļgani pelēkas
skujas, spurainas kā eža muguira,
sUepjas preUm debesim, paklausiot
augšanas aizlaicigajam tikumam, kas
sargā dzīvības dzietus šajā Dieva pa­saulē.
Sejā man sitas tīkams sveķu
aromāts, šo smariu ir grūti notvert
un vēl grūtāk paturēt prātā. Tā ir
kā veca. labdabīga smaržviela, kas
glabājusies sen neattaisTtā flakonā.
Viss labākais Jau liekas iztvaikojis,
tomēr palikušas kaut kādas atmiņas
no smaržas. Brīžam liekas, ka tur
nekā vairs nav, un tad nāsis pēkšņi
kaut kas saldi, kairinoši ieduras. Jat^
nals mežs smaržo.
Sl smarža sajaucas ar vijolīšu smar
žu. Vijolīšu lapiiJRs lien no zemes
spīdīgi zaļas un sulīgai. Ziedu īste­nībā
vēl nav, bet smarža Jau jūtama,
visa zeme liekas pilna vijolīšu pie­mīlīgās
smaržas. Smaržo pērnās la­pas,
smaržo prauli un celmi, pat iz
balējuša kūla dvesmo dīvaini līksmu
smaržu. Sveķu vīraks izkūp gaisā un
dnzl pagaist vējos, bet vijolīšu elpa
pazemīgi tveras pie zemes un iesvai­da
veco kontinentu, no kura tagad
daudzi raisās vaļā kā no viltotas nau­das,
kā no nedziedināmi slima ra­dinieka.
Vai Eiropa jau pārdzīvojusi savu
slavas laiku? Minējumi ir pretrunu
pilni. Daži jau šodien Pompejas ro­bežas
paplašina no Gibraltāra lldz
Narvikai. Citi Eiropai piedēvē Atlan-tidas
likteni, bet tirmgalvlgais kon­tinents
nav iznicināms ar drūmiem
pareģojumiem, ne pesimistiskiem do­mu
graudiem.
Daudzas pazīmes liecina, ka Eiropa
BB8C
atkal cūkēdiena nēšus plecos — va
nu cilvēku zvērības pēc nevainīgiem
lopiņiem ciest!
„Kam man tagad vairs ko kurnēt;
nobeidz stāstu Pabaļu Jorģis, — „ne
pastalu ko plēst, ne mēslu ko mēzi
Ari visi sābri jau Amerikā brauc li
mūžiņus, un es pats arī trfs mēnešus
pa Ventorfu dokumentējos. Visi būtu
labi, ja tikai tas puika Gusts nebūtu
atsities manā paša dabā un nelaikā
aizskrējis karot pret cūcību, tad jau
mēs te vairs nekvemitu..
Malinitio Uaskis
vēl spēj būt tikpat noderīga, dki
sta. Un ja ari nekas vairs IM
Eiropu glābt, ne pašu asinis,
māšu dāvanu sainīši, ari tid '
ir un paliks mūsu morāliski U
no kuras mūs nevar atšķirt
spēki. Jaunus namus mēs _
visās pasaules malās, ari Jauma;
gus dabūsim visur, ja vien mūst'
mlllba neapsīks, bet jaunu i
jaunu tēvzemi cilvēks nevar ii
Sl apziņa, liekas, paliek k i _
braucēja sirdi, kaut ar! viņa
uzsmaida sveia kontinenta
civilizācijas bagātībām.
Tamdēļ nenosodīsim nevienu ,
nevii&nu stundu, ko mums Dien^
vēl pavadīt zem vecā kontiaenft
besim* Morāliskai tēvzemei
a i ^ t ā t īsto, tomēr visa mūsu ^
mūsu rakstniecība un māksla ,
ropas gara pilna. Atraujiet lo
atņemiet pavasara zemei
smaržu, un kas paliks pāri?
sim aku, no kuras dzēruši mū^T^
un no kuras būs jādzer atei
niem. Un, beidzot, ja pienāks
meklēt mums laupīto brīvību?
mēs to atradīsim prērijās,
vai Aļaskas sniegos? Nē! Latvi]
vlba jāmeklē tur, kur esam to
dējuši — Eiropas drupās un
lielceļos.
Esmu neskaitāmas reizes
ar latviešu vīriem un sievia,
bargie izceļošanas tungi li(
stāt Eiropas krastus, jo kai
garīgu, laicīgu, vai politisku
dē| viņi nei^erot izceļošanu'
mās. Sie cilvēki bija sarūgti
netaisnību, bet viņi nekad m
misuši līdz nāvei. Blrokratli
mānisms nebija viņu lepnumu
zis, jo viņu kājas vēl mina
zemi, un viņu nāsis elpoja
gaisu.
Īstenībā vēl neviens gaišreģiii
pateicis, kas notiks izšķīrēji sl
Vai pasaule glābs Eiropu, vai _
gars pasauli? Stiprums dažkiri^
vēršas par nespēku un no
izaug spēks.
Eiropā ir atkal pavasaris*
ne vien daba, bet ari snaudēji
mūsu sirdis. Ne vien prledlla
ml dzen trešās atvases, bet ail
lauki pilsētas pārklājas sai
kārniņu jumtiem, un Eiropas
atplaukst jaunā saderībā un
ianās vienībā. Pārlapojot
laikrakstus, jānāk pie atziņai .
kara visvairāk baidās tie, kas h
tu pazīst vismazāk. Eiropa ir
bet pilna apņēmības alsstāvlt
civll zāciju.
Teutoburgas pakalnus klāj
vasara dūmakas. Skābaržu
piebriest, bet zem pēmajtai
smaržo vijolītes. Esiet sumināti,
gieties pavasarim tieši lejil
BIOMANS
iSl. tiirplnljums)
Atmetis ar roku, Robis pagriezllis un paauda savi kambarī.
Kundzei jau biļa ierušinājuslihs savi salmu p ī t i , uu viņai bla­kus
sēdēja H<»rijs, kaut ko bubinldams. Laikam ko jautru, jo
Kundze ktuttu s^mējās.
Ielīdusi sHvil kaktā, Dagintija uzirāva segu uz galvas un ie­spieda
seju rokjis. Vēl vienmēr viņa juta uz savas miesas mitro
un auksto vēju, kas plosIjHs aiz loga. Tikai pret ritu viņa
iekrita mutrgaiiali miegā.
XX
Is^alfjis mm rotas puišiem drēbes, pārtiku, tabaku un
degvīnu, C^ksnls vēlreiz pārlaida skatienu ierindai, kur bla­kus
gluži īsalieim pusaudžiem un «Irmiem vīriem stāvēja kau-j
i s rūdllti p u i i , kam aiz miotgurai» bija krisvu zemes purvi,
klajumi un uiiril». Tad viņš ātriem soliem pārstaigāja sasalušo
pagalmu \m, pikiņi aprāvis gaitu, vēlreiz uzlūkoja savus
vīrus. Kaut aiil nevienam nebija nekāds noslēpums, kas tos
gaidīja tuvākatli» dienās, tc»nēr visa rota jautādama raudzījās
Juri, un viņi; juta, ka ir pēdējais bridis tos sagatavot niko-iaj^
m nolIkmJflm.
r,Jūs jaut :(lnJlt« kāds ir vispārējais stāvokli, un ka pēc šl
rita satos-mi» ar vāciešiem un Jekelna pavēles — nolikt iero­čus
un padoties bes noteikumiem bataljona komandieris
un tipat mis visi esam izšķīrusies par ciņu lldz pēdējam
vīram. Nevienism mums nav nekādu šaubu par to, kāda būs
šl sastapšiuiilis ar desmitklirt stiprāku pretinieku, bet mūsu
pusē ir talsnUba,, ticība savai lietai un īsta viru drosme —
tādēļ lai n#aubāmies, bet droši aizstāvam savu pārliecibul
Ar balfliljon«a komandiera rīkojumu mēs ar tumsu atstāsim
savu pair<;iii:ējD apstāšanās vietu, lai ieņemtu izdevīgākas po­zīcijas-
JOs eBat saņēmuši drēbes, apavus un pārtiku, tipat
ir aadalīti \iml\ un munīcija, bet es lūdzu stingri ievērot, lai
tiktu iipildUs fpaii viens rīkojums — degvīna pudeles ne­drīkst
ētiniifilt, kamēr nav atstatas šo māju robežas un nav
saņemta IpaSa atļauja. Jūs zināt, ka tās izdalītas valsts svēt­kiem,
Uldi} mēģiniet paciesties šis nedaudzās dienas. Neaiz­mirstiet,
ka m t a pārgājiens būs grūts un mums jāievēro vis­lielākā
piesiirdilba, lai mūs ne redzētu, ne dzirdētu. Ir skaidrs,
ka no kaltri atsevišķa vlira atkārsies mūsu manevra iznā­kums.
A p m ē m pēc stundas mēs dosimi^ ceļā. Līdz tam lai­kam
«siet gmtivil"
Atstlijls rotu,, Juris vēlreiz pārbaudīja savu pistoli, munī­cijas
ktUjiimua tm mugursomu, tad pārlaida pēdējo «katu ze­majai,
riilajai zemnīcai, kur tas bija pavadlļts krietnu laika
posmu, apmācīdams puišus un irlukodams apkārtni. Ta biia
kļuvusi qaiid]riz ka māja» pēc nemierīgās apkārtsva.disanā*
pēdēji laiki.
Tuvākās dien^, pat stundas, tuvojās trauksmes un briesmu
pilnas, un Juris juta, ka viņam katrs muskulis un katra maņa
ir sasprindzināta kā dažkārt agrāk p^rms smagas kaujas.
Aizgājis līdz ceļa galtfm, kur bija sapulcināti pajūgi, Juris
apstaigāja zirdziniekus, saskaitīdams vairāk nekā divdesmit
vezumu, piekrautus ar smagiem ieročiem, rezerves munīciju
un pārtiku, un tad pēdējā atpūtas brīdī aizdedzināja cigareti.
Zirgi, juzdami aiz sevis pārslogoto kravu, stāvēja rāmi un
padevīgi, tikai šad tad lopu brūnajiem, spīdīgajiem sāniem
pārskrēja vieglas trīsas. Vakars bija mākoņains un tumšs,
klusai un bez vēja, un burbuļainas mākoņu skrandas karājās
nekustīgi par satumsušo možu. Izbrauktais, dubļainais ceļš bija
sasalis, un krustām šķērsām stiepās dzīslainās mālu vēžas.
„Bū8 elle," klusībā nodomāja Juris un piegāja kādam vezu­mam,
ko puiši vēl pēdējā brīdi pūlējās nostiprināt ar virvēm.
Palīdzējis savilkt rupjos grožus pāri maisiem, Juris gāja uz­meklēt
komandieri, lai uzzinātu, kad nāks pavēle doties ceļā*
Bija k]uvis jau tik tumšs, ka sētsvidus ozolu platās galotnes
saplūda ar debesu pelēkumu, un kareivjiem, kas skraidīja pa
ceļu, nevarēja vairs izšķirt sejas, tikai straujās kustības un
augumu stūrainos apveidus.
A^z sētmalas krūmiem skanēja smiekli un skalas, pārgal­vīgas
balsis. Brīdi Deksnim likās, it kā viņš izšķirtu pazīstamu
klunkšķēšanu, dziļus guldzienus, un nāsis iepletās, uztverot
tikko jaušamu spirta smaržu, bet, pienākot tuvāk, balsis pēkšņi
aprāvās, un gar stūri aizdipēja ātri, zaglīgi soli.
Vienu mirkli Juris gribēja lēkt pāri grāvim un skriet tvar­stīt
rīkojuma pārkāpējus, bet tad viņš pagriezās un devās uz
pretējo pusi. Kāda tam būtu nozīme? Viņš saprata, ka bridis
bija tik izšķirīgs, ka katrs paslepus iekampa pa lāsītei, lai
stiprinātos tālajam ceļam, un atlika tikai paļauties uz katra
puiša saprašanu un jēgu, lai šī iesildīšanās nepārvērstos ne­laimē.
SUdīt izdalītās pudeles kabatā, varbūt vēl veselu ne­dēlu
— nē, Juris klusībā pasmaidīja, — tas nebija šo meža
viru dabā. •.
Pagājis vēl pāris solu, Juris sastapa bataljona komandieri ar
trim virsniekiem, tie naca uz pajūgu pus-, un tumsā viņu soli
skanēja asi un cieti.
„Dosimies ce|a!' teica komandieris un pamāja, un viru rin­das
pāršalca satraukta saaukstēšanās.
A'Zjūgu Siksnas izstiepās, zirgi pierāva galvas krūtīm, un
vezumi sāka kustēties
Soli pa solim, taustīdami tumsā ceļu un pleciem balstīdami
pārkrautos vezumus, likdami zem mugursomu un ieroču sma­guma,
vīri virzījās cauri miglai uz Usmas ezera pus», sargā­damies
no katra lieka trokšņa un skala vārda.
īsta apvidus pazinēja, kā par nelaimi, nebija neviena pa
visu bataljonu, tādēļ tum6a un svešie celi jau pašā sākumā
darīja vīrus domīgus un drūmus.
Jau pirmajā pusstundā apgāzās kāds municijas vczun^. un
labu laiku bija jāapsiājas visai kolonnai, lai savāktu izkai-iltās
un salūzušās kastes, patronas un rokas granātas-
Kad pēc ki'.omē'ra no kādiem rat-em nošlūca miltu un cu­kura
maisi, vin klusiba sāka lādēties, un. sviedriem plūstot,
U7svempa dārgos maisus atpakaļ uz vezuma. Paslepus šur tur
r^e? naksnīgajām debef^im pa^le^as pudeļu dibeni un noklunkš-
' ķējd pa ma'.kam, tad kolonna atkal sāka vJklies uz priekšu.
Nakts šķita nebeidzama un tumsa dziļa kā alā, kuri
brist tikai tālāk un dziļāk, nekad nesagaidot galu. Viri \
kusi «titpa savas nastas, staignākajās vietās palldzēdas^
zirgiem, un pēc pāris stundām jutās jau noguruši un oo~'
Celi bija pārāk nelāgs, un īsi pirms gaismas svīšanas
jons iegriezās mežā pie Usmas ezera, lai sakārtotos na
iet atpūstos. Pa visu nakti bija noieti ne vairāk kā di-^
kilometru, bet tie vēl nedeva nekādu drošību.
Sapulcinājis savus puišus vienkopus, Juris atbrīvoja
notirpušos plecus no smaguma un mēģināja atrast muti
kaut ko ēdamu-
,.Derētu kāds silts malks," ieminējās viens no vīriem oa
zeja pārsalušās rokas, ..karsta zupa vai tēja. Puiši
iesim sameklēt sausus žagarus iekurami"
Juris īsu mirkli izjuta traku kar» ar karstu šķidrumu
set savus nogurušos locekļus, bet tad pārvarēja vājian
ar rokas mājienu lika puišiem atgriezties:
A r^^^ aizliegts," viņš teica skali, lai viss
• nedrīkstam nodot vāciešiem savu atriii
vietu. Vēl mēs esam pārāk tuvu savam izejas punkta*
mums noteikti dzen pēdas." «Sf^^^^ 1^^1)1% un rūca, bet katrs saprata t
nopietnību, kaut arī aukstums un drēgnums atņēma
spekt». Vieniga>s mierinājums bija degvīns, kas ielēja
siltumu un uzmundrināja prātu.
Iekoduši aukstu, sauiu barību, vīri turpat zem kokiea
gulet. palikusi sev apakšā sagrieztus eg|u zarus-
A1X P^^aja diena, bet jau ar mazu tumsiņu bataljons no
devas ceļa. lai ātrāk izkļūtu no apdraudētā apvidus.
hior. ^^i* atlaidies, un viss ceļš alg-
Diezu dubļu un sniega putru. Mīcīdamies kā pa oālieai S ^l'f "'^^^^ tikai pēc pāris stOJ
fn4i?. • ^''T? P"'^^^ ceļa. Neēduši un ntU
ann^IioT ^""^^^^^^^'^^ nelāgi, bet pavisam grūti giji
jaunajie^ pusaudžiem un vecajiem vīriem, kas ap r
Lm! T^.^^^ ' ^ ^ ^ zirdziniekiem. Redzēdams, ka n
VMI^T^^ komandieris deva rīkojumu
šknnT •r.if ^^T'J''' ^'^r* «^l^rita pussagruvušā, tveicīgi
sķūni, tuhņ saļimdami miegā. ^ ^ » »
ikffn. ^"^^^^-^ iespējami ciešami kādā spraugā" tuvu pie
mouri^^^^ P^^^ un blakus no
E n ^ f v ' ^^k^^ ^ ^ 5 ' kas viņam vēl pie
vē ās ēuīaJ.'T^L^' ' ^ ^ ' ^ " ^ mēģināja pārsiet jēlii,
S i i ilf^I r^^kJ^i^s somā' tīru zeķu pāri, ko
Sāka j u s £ ni^^^^ '^^^ ^ ^ ^ ^ ^ ^ i ^ " ^ ^ ^ ' ^ ^ ^ ^^'^ ' SzinraSva ' u necīnīdamies ar savu i
V?ni fllll^ ""^^^ *^^^k^ Pedeli,
los a^Kl?J'"* ^^^"^ malkus, juzdams, ka rītais il-fhr"^^^ vmgrums, un tad atlaidās guļus, lai
S p e r t i ,J?'^u' ' ^ ^ ^ ^ ^ ^^i^^m. Tomēr nogurumi^^
d L l m \ . " ^ l ^ ' ' * ^^^migt Ar murgainām un Jucekllļ
2zW^ nS^^'^' šai nelāgajā naktī parau oja
g S vSm \? ^ ^ - ' ^ ^ ' ^ i ^ ^^^^^dīto* ^adus lāva pasi
Te TJSJ!^^^^^^ kādreiz bijušas tuvas vai»
ne D i e k , ^ v "^'f^ ^^^^^āja apziņā ne sku»i
«IZ Us uau7. 1 ^^bālējušas un palikušas kādā tālā
aiz tas uguns sienas, kas šķīra Kurzim» no visas pasaallk
(Turpinājums sekos)
<i**Ji
151.1
li titts I
Art.
"ii y.
u
JSdIitlH7«l!>W!l
L ftl .... -1.1
M. biji es,» 5 22^5
VSSm m Viki<>^i**
i S i i i jSH B lilM».
ESilJil'Vi*t«<l^^>'°**^1
ļ j u i i. « «i«w*» ļf^'l iMStt mmi AaitiSUjit
i Hitolli totii Wn
UMiifāHiiivTii Veltot, ka liliicrtiiui Vldji EslingH
lifiaN^iaiirlzttindoUgi dņi
iijiW#ii. (ij) ļ
jkMMi tmlrt toīpinljuni
liMiriisIbii. Rlgi plirti*
IM {IH3), ipllijot ladl H \
|l|-ti, StmniM- 12, Raiti A
|i-7.latilldi-9. JasovsUfļ
pli-iVotiilabIkalt ptiakt«
lllili, ku Tim pati Hladld
mm m Misioa&ri p&npē.
Pfe tifii iButlttU Ai.
Rftf tS?*l^ 1» "«iio
PSŗJ» »*niM w dr«h IļJfSjJtļU. Hc tai
tilti Olu
ni virtttfl
ķ g - ; ; ^ , - - » urdīji,
ym\m 1^ nupat ao-
' itiidS tautai po.
r'^^^lirnopilk,
ii
1 -