Bavarijas Latviesu vestnesis, December 10, 1949

              0
I i i
ADOLFS ŠILDE
JUBILĀRS
Bosigafs sabiedriskaili ^darbinieks
mt iur. Ādolfs Silde šinīs dienās
,yar atskatīties uz 25 bagātiem darba
jgadiem latviešu žurnālistikā, tīdz-
"teķus daudzpusīgajiem un ražena­jiem
veikumiem sabiedriskajā lau­kā,
Jubilāra spalva snieguši ļoti
daudz ievadrakstus un apcerējumus,
«uļiem nav bijusi tikai pārejoša no-
;2ame vien, bet kuri ietekmējuši un
^Virzījuši sabiedrisko domu daudzo
jjbacionālās sadzīves, vai arī sociālo
)im kultūrvēsturisko problēmu pozi­tīvam
risinājumam un izkārtojumam.
^ Ādolfs Šilde dzimis 1907. gada 21.
,j»^liā,ARīgā. Žurnālistikai pievēršas
^ļoti agri. Jau 1924. gadā dienas laik-ļrdtstā
Balsī, kuru vadīja agronoms
^Frīdbergs un Aleksandrs Dauge, ie­j
u s t s Sildes. pirmais ievadraksts,
' v i ņ š pats vēl ir V. Olava ko-pskolas
audzēknis.
Bakstījis galvenokārt par dažādām
itviešu nacionālās sadzīves problē-ļām,
kultūrvēsturiski#m, sociāliem,
Satturības, un tautsaimnieciskiem
jautājumiem. Bijis viens no redza­mākajiem
jaunās paaudzes komū-
^ nlsma un .marksisma apkarotājiem,
i,kādēļ boļševisma varas nesaudzīgi
vajāts. \
, Visvairāk Ādolfs Silde pievēršas
Ievadrakstam, jo tanī viņš atrod
iBavaji spalvai vispiemērotāko izteik-ĶimJ.
Rakstījis Latvī, Biurtniekā, Jau-
.'najā Balsī, Universitas (kuras re-
,j daktors viņš ir no 1930.—1934. ga-f
darii), bet pēdējos gados visos lie-
' ISkos latviešu laikrakstos un trimdas
Izdevumos. Re(ļiģējis ari vairākus
fākstu krājumus un gada grāmatas.
Uģus gadus (sākot ar 1928. gadu) b i ­jis
The International Student per­manentais
korespondents Baltijas
valstīi 2umālistiskā darbā Ādolfu
Sildi^evada Hermanis Asars, Ar^
vēds Bergs un Aleksandrs Plensriers,
Vēlēsim arī turpmāk jubilāra spal-
|al ^nepagurt cīnīties par mūsu tau-as
un valsts brīvību un nesaudzīgi
(..^yI*:^ot mūsu atklātos un slepenos
idniekus. J. B.
L A T V I J A
fē%mm
iii
ofteio
'Jffad vēl bijām savās mājās, Ziem-
^recltis allaž pirms svētkiem
Iža iegriezties visos mūsu teāt-daipnl
atgādinādams teātru
iSttēviem un krustmātēm nepie-
|!rst mazajiem draugiem kā svētku
ļalvu pasniegt vai nu skaistu ba­itu
vai pasaku. Trimdas, gados ma-
Le draugi, liekas, it kā aizmirsti —
.aV dzirdēts, ka Antiņš vai Maija un
>aija kādreiz būtu iegriezušies Es-itngenas
latviešu teātrī. Vai Ziem-vētku
vecītis svešos ceļos un sve-jtos
ļaudīs būtu nomaldījies? Kas
Ito lai zina!
Stutgartes valsts operu viņš gan
^pciemojļs,^ jo tur jau ilgu laiku
pdrusttēvl Francis Michaels AUands
^:(režIsors), Osvalds Lēmanis (balet­meistars),
Rolfs Reinhardts (dir|
ģents) un Ericiis Dommes (dekora­tors)
visādi gudrojuši un pūlējušies,
, M G. fon Basevica pasaku ar K l .
fSmalšticha mūziku Pēterīša ceļo-
Ijums uz mēnesi sniegtu mazajiem
pBkatitājiem pienācīgā svētku ietērpā.
I Skatuves priekškaram atveroties,
|:maz;i0 un lielie skatītāji bija prie­cīgi,
pārsteigti par krāšņo uzvedu­mu.
Sākas ceļojums. Pēterītis un
Annelīze dodas līdzi Maijvabolei sa­meklēt
tās sesto kāju,, kas noslēpta
i^ēnesskalnā, Pa ceļam viņi sastop
Sn^lšu vīriņu, Nakts feju, Pērko­nu^
Zibens sievu, Mākoņsievu, Lie­tus
vīriņu un daudz citas parādības,
kaš, zemes virsū nav manāmas. Visi
palīdz brašajiem ceļotājiem, un visā
pasakā ir. tikai viens pats pusbries-monis
— mēnessvīrs, kuru aŗ labo
i g ^ palīdzību Pēterītis ātri vien
r. I
JU^lo . dalībnieku skaitu meistarī­gi
izvadījuši un izkārtojuši katru
savā pienācīgā vietā režisors F. M .
AUands (ilgus gadus darbojies Mak-pīaReinhardta
teātros) un baletiņei-ft
Stars Osvalds Lēmanis panākot no­dejotu,
raiti ritošu izrādi. Divās
®^nās lielāko tiesu darbojas gandrīz
tikai balets, un te nu Osvaldam Lē-nianim
pienākas vislielākā atzinība
i s^ar bagāto izdomu un mākslinie-^
Idsko piepildījumu. Nav viegls uz-
' devums gados visjaunākos baletsko­las
audzēkņus — bērnus iesaistīt ko­pējās
dejās ar solistiem, varēja ras­ties
disonace kopnoskaņojumā. Lē­manis
ar savu bagāto skatuvisko un
arļ paidagoģisko pieredzi uii nemal­dīgi
māksliniecisko izjūtu ticis
V^ķsmīgi pāri šai iespējamajai plai­sai
Tas pats sakāms arī par reži-soi'u-
inscenētāju Fr. M. Allandu.
^Jaunie tēlotāji — bērni, un operas
un Kamerteātŗa mākslinieki bija at­radusi
kopējo „valodu" pasakas dar­bības
risinājumam.
Pārpildītais operas nams sumināja
lielos un mazos māksliniekus, ce-rams,
ka ari latviešu mazajiem ska­tītājiem
Pēterīša ceļojums sagādās
īstus Ziemsvētku priekus. J. B.
ondonas skatuvju pretpoli
Latviešu baleta mākslinieks līdzina ceļu uz slavu
Pētera Aigara vēstules no Anglijas
Londonas illustrētā žurnālā „Illust-rated"
uz krāsainā.vāka redzams uz­ņēmums
„Ballet of the Spivs" (lat­viski
tas nozīmētu «vienaldzīgo ba­lets*^).
Tekstā lasāms: „Automāta
krodziņa īpašnieks Džo tēlotājs Vitā­lijs
Ošiņš un pazīstamā angļu dejo-tāja_
Anne JiCselle, „Ballet of the
V. OSINS
S'pivs" iestudējis Metropolitēna ba­lets
un šo inscenējumu patlaban rāda
Londonas publikai Choreografe sla­venā
amerikāņu balerīna Rosella
Haitouvere. Vitālijs Ošiņš dejo gal­veno
lomu."
Angļu publikai viņš vairs nav
svešs, kaut arī uz Londonas skatu­ves
viņš parādījies tikai pirms pus­gada.
Līdz tam Vitālijs bija brīv­prātīgais
Eiropas strā(^ieks, kas
darbojās kāda restorāna virtuvē par
pavāru.' Viņa skatuves gaitu pirmsā­kumi
un pirmās sekmes ved atpa­kaļ
uz Latvijas Nacionālās operas
skatuvi, uz mūsu operas baleta sko­lu,
kur viņš mācījies baletmeistara
Harija Pluča klasē. Pluča lietpratī­gās
pedagoģijas un baleta pieredzes
liktie pamati tagad pavēruši māksli­niekam
ceļu uz pasaules skatuvēm,
īstenībā VitāHjs Ošiņš ir pirmais,
kas pēc otrā pasaules kara, latvie­šu
baleta mākslinieku vārdu ienes
starptautiskā forumā un par kura
sniegumiem atzinības vārdus saka
angļu laikraksti un baleta speciāl-literātūra.
Protams, māksliniekam ar tiesībām
vien nepietiek, i r jāiekaro vārds un
vieta tik ievērojamā triiļfe kā Met­ropolitēna
balets, kas darbojas K a ­raliskās
mākslas padomes aizgādībā
un ir lielākā un slavenākā baleta
vienība Anglijā pēc Sadlera Velsa
trupas, kura patlaban ar nepiere­dzētiem
panākumiem viesojas ASV
un Kanādā.
Ja latviešu publika atceras Vitā­liju
Osiņu kā Sančo Pansu „Donki-chotā",
Studentu — «Lakstīgala un
rozē", Apašu — Ravela „Bolero",
utt., tad Londonas baleta publika
droši vien atcerēsies latviešu māksli­nieka
choreograflsko tēlu — Huzāru,
Mjasina slavenajā baletā „Zilā Do-nava"
(paša Mjasfna loma; Mjasins
šoreiz bija Izraudzījies un šai lomai
nozīmējis Osiņu). Sinī jaunajā ins­cenējumā
Ošiņš tēlo izteiksmīgo
Londonas Istenda krodziņa īpašnieku
(the big Boss); loma prasa nevien
izcilas dejotāja spējas, bet arī
priekšzīmīgu tēlojumu, Sīs spējas,
kuras kopā tik reti sastopamas pie
angļu dejotājiem, lika angļu mākslas
kritikai veltīt sajūsmīgus vārdus lat­viešu
dejotāja sniegumiem. No V i ­tālija
Osiņa panākumiem pirmajā
pusgadā vēl jāpiemin debija Gulbju
ezerā, kur viņš bija partners pasau­les
slavenai krievu balerīnai Alek­sandrai
Daņilovai: Nākošajā pusgadā
kā izcilākais notikums mākslinieka
gaitās būs Osiņa uzstāšanās B. B. C.
televīzijas raidījumā; tur speciāli te­levīzijai
aranžētajā baletā Salome
(pēc Vailda lugas) Ošiņš dejos Jūde­jas
karali Erodu —galveno vīriešu
lomu.
Katra angļu mākslinieka sapnis ir
uzstāties B. B. C. raidījumos, bet jo
sevišķi nozīm^a ir piedalīšanās te­levīzijas
inscenējlimos, jo tas dod ne­vien
morālu, bet ļarī materiālu gan­darījumu.
Ošiņam šis>.sapnis īste­nojas
ar uzvija Vitālija Osiņa māk­slu
vērtējusi nevieh>-angļu publika,
bet Metropolitēna trupas nesenajā
Eiropas turnejā viņš cildinošas *at-sauksmes
izpelnījies arī Šveices, Ho­landes
un Beļģijas laikrakstos. Drīz
pēc Jaungada Metropolitēna trupa
dodas atkal garākā ceļojumā^ uz Rie­tumeiropas
un Dienvideiropas ze­mēm.
Viesizrādes paredzētas arī Vā­cijā,
kur tautiešiem varbūt arī radī­sies
izdevība redzēt savu māksli­nieku.
l Jāpiezīmē, k a Ošiņš, plūcot laurus
uz skatuvesi nav novārtā licis arī
brīvprātīgā strādnieka gados iegūto
pavāra mākslu. Viņš prot gatavot
nevien ļoti gaumīgus ēdienus, par ko
varu ik pārdienas pārliecināties, bet
patiešām jāapbrīno viņa veiksme rī­koties
pie pavarda un attapība, lie­tojot
virtuves rīkus. Brīžam virtu­ves
nazis, saknes smalcinot, vai cep-
Vdrds jaunajai audzei
(Turpinājums no 5. Ipp,).
Vācijā veica Church World Service
un Luterāņu pasaules federācijas
studiju centri, tāpat Vispasaules
YMCAs/Y,WCAs mācību centri, rīko­dami
garīgas atjaunošanās kursus
visdažādāko nozaru gara un sociāla­jiem
darbiniekiem. Pastāv reālā
iespēja, ka šīs organizācijas un Dau­gavas
Vanagi izlasītu un nodotu jau­najam
pasākumam savus piemēroto
darbinieku kadrus in corpore.
Centrālajām iestādēm savukārt bū­tu
jārūpējas»par attiecīga centra vai
pat īpaša institūta radīšanu, kas no­darbotos
ar piemērotu līdzstrādnieku
tīkla veidošanu visā pasaulē. Tas
būtu jādara tūlīt, kamēr mūsu dzīve
Vācijā vēl nav iegājusi galīgas izir­šanas
stadijā. Vispirms būtu neka­vējoties
jāstājas sakaros ar mūsu
vadītājām autoritātēm trimdā un
konfesiju galvām, vienojoties par ko­pēju
platformu un konkrētu prog­rammu
kristīgi latviskajām svētdie­nas
skolām, piemērojot šo program­mu
dažādām konfesijām, bet pare­dzēt
arī gadījumus, kur vienam sko­lotājam
būtu jādarbojas vienā grupā
ar vairāku konfesiju locekļiem.
Taču svētdienas skolas varētu rea­lizēt
tikai daļu no programmas. Tās
izvēršana plašumā un dziļumā būtu
jāizdara dažādo organizāciju, īpaši
starptautisko, darbības ietvaros, kuru
pārstāvji izšķirīgi ietekmēs arī pašu
svētdienas skolas darbu. Tādēļ būtu
jārūpējas arī par organizāciju pār­stāvju
piedalīšanos šīs programmas
izstrādāšanā, darbības saskaņošanā
uņ jāvienojas par eventuālu apvieno­šanos
jaunatnes darbam trimdā kādā
pārorganizācijā — sauksim to par
Jauno Audzi — sadalot darbu „ietek-mes
sf airās" aptuveni pēc vecuma.
Ja pavērojam mazliet rūpīgāk m i ­nēto
triju organizāciju darbu, varam
konstatēt, ka viņu darbībā attiecībā
uz jaimatni i r diezgan lielas parallē-les.
Vairāk varētu veikt koordinēta
programma, kuras pamatā būtu visu
šo organizāciju vadītāji principi un,
par visām lietām, koordinēts darbs,
kur ikviens jaunatnes vadītājs dar­botos
ar sev vispiemērotākā vecuma
jaunatnes grupu. Pašreizējos skautu
un gaidu darbības; principus varētu
piemērot zēniem līn meitenēm līdz
16 gadu vecumam, pēc kam nāktu,
pārsvarā YMCAs/YWCAs program­ma
un ap pilngadības sasniegšanas
laiku dzimtenes mīlestību un varoņ-garu
varētu nostiprināt Daugavas
Vanagu cīnītāju saime.
Gatavas programmas šim darbam
ar vispārējām vadlīnijām, kā arī sī­kāku
vielas sadali stundās un plašā­ku
iztirzājumu papildstundām un
atsevišķiem priekšmetiem (reliģijai,
dzīves mācībai, latviešu literatūrai,
gramatikai, ģeogrāfijai, vēsturei uc.)
būtu nekavējoties sastādāmas, iespie­žamas
un nosūtāmas sadalei Jaunās
Audzes talciniekiem visā pasaulē.
Par to rūpētos latviešu centru vadī­ba
dažādās zemēs.
Jaunās Audzes cīnītāju saimei, kas
sastāvētu galvenokārt no mūsu intel-liģences
aprindām, būtu arī labāko
angļu valodas pratēju kodols sākuma
laikam. Blakus darbam ar jaunatni
tai būtu jāatlicina laiks arī darbam
ar savas apkārtnes sveštautiešiem,
informējot kristīgo pasauli par ko­munisma
draudīgajām briesmām un
iedzīvinot patiesa kristiānisma garu
savā apkārtnē. Ar to būtu teicami
pakalpots arī cīņai par Latviju. Tā
izveidotos mijiedarbība starp kristī­gas
baznīcas un brīvas dzimtenes cī­nītāja
uzdevumiem. Lai modinātu
cilvēkos mūsu likteņa izpratni un
gribu mums palīdzēt — gan tūlīt un
tieši trūkumā esošajiem DP, gan arī
iestājoties p^r mūsu tiesībām uz
savu neatkarīgu valsti —, mums nav
iespaidīgāka faktora, pie kā apellēt,
kā kristīgā cilvēkmīlestība un kristī­gā
baznīca. No otras puses, cenšo­ties
ļaudis padarīt par ^ aktīvākiem
un labākiem kristiešiem un noskaid­rojot
tiem antikristiānisma draudīgās
briesmas, nav labāka un ietekmīgāka
materiāla par mūsu pieredzi Baigā
gada laikā.
Ikvienam, kļūstot par Jaunās A u ­dzes
darbinieku vai aktīvu atbalstī-
-^āju, tā pavērtos iespējas būt reizē
labam cīnītājam par sa\^ zemi un
par kristīgo kultūruj So iespēju iz­mantošana
ir mūsu pašu un attiecīgo
organizāciju un institūtu ziņā.
Sestdien, 1949. g. 10. decembri
Monsiņora prot Dr.
Pētera Laurinovica
piemiņai
jamā panna mērci gatavojot ņirb un
grozās ar akrobatisku veiklību.
Ošiņš visur un vienmēr atgādina,
ka irMatvietis.
Vērojot Londonas teātru dzīvi,
gribot negribot acīs duras divi pret­stati
— deviņdesmittrīsgadigā rakst­niecības
Metuzāla Bernharda Sova
jaunākā komēdija Buoyant Billions
— Princes teātrī un franču rēvijas
Folies Bergēres viesizrādes. Abi māk­slas
iestādījumi grib, lai* cilvēks
mazliet smietos par sevi, jo divdes­mitajā
gadsimtā nav.sevišķi pieklā­jīgi,
ja cilvēks pārāk augstās un ne­maldīgās
domās par saviem dar­biem.
Sī privilēģija atstāta Die­vam,
par ko angļi labprāt mēdz dis­kutēt,
bet būtībā neviens nenoliedz
pasaules pirmspēka esanubu; vis­mazāk
to dara angļu sociālisti.
Bet ko'tad vecais Sovs saka savā
pēdējā komēdijā, kuras latviskotais
nosaukums būtu; «Biljoni, kas vēl
turas uz ūdens"? Sie biljoni, diem­žēl,
nav nekas cits, kā vecu vecā
mīlestība. Jaunam cilvēkam no ba­gātnieku
aprindām apnicis studēt, im
viņš grib doties pasaulē, lai aģitētu
par pasaules pilsonības institūtu, vai
ko citu līdzīgu romantiski miglainu
un utopisku. Visu pirmo cēlienu
tēvs ar dēlu debatē, gan sēžot, gan
spēji ceļoties kājās, par demokrā­tiju,
par atombumbu, par strād­nieku
valdību, par pasaulēs mieru
,utt. Otrā cēlienā jaunais cilvēks jau
ir džungļos, kur biezoknī apmeties
tāds pats nemiernieks pret visu pa­stāvošo,
tikai sieviešu kārtas. Sī
angliete pati ceļ sev māju; pati
saimnieko, pati piejaucējusi čūskas
un krokodīļus. Beigās jaunie cilvēki
viens otru atrod, atrod mantojumu,
par ko ilgi un gari atkal pēdējā
cēlienā diskutē ģimenes galvas viet­nieks,
samaksāts māklers — ģimenes
lietu kārtotājs.
Pa starpām daža laba angliete
skaļi iesmejas par Sova replikām, jo
tās tēmētas tieši angļu sabiedrības
sirdī. Tas tad arī ir viss. Luga to­mēr
turas repertuārā jau kādu mē­nesi,
kaut arī zāle nav izpārdota.
Sovu angļi necieni un tomēr mīlē,
jo viņam piemīt tieši tas pats ne-patētiskais,
kritiskais pasaules ska­tījums,
kas raksturīgs angļu-sakšu
tautām. Jo sevišķi angļi necienī c i l ­vēkus,
kas staigā uz pirkstgaliem,
vai pat, kā mēs kādreiz zēnu dienās,
uz koka kājām. Nošķirošanās kārtās
ir pavisam kas cits, tam nav ne­kāda
sakara ar patosu un uzpūtību.
Par šo tematu, cerams, vēl kādreiz
runāsim.
Bet tagad uz Jaunās skatuves ir
mākslas, — vismaz tagadnes māk­slas
pārstāve Folies Bergēre. Sis
franču „trakais zemnieks" jau ie­mantojis
sev pasaules vārdu, tā­dēļ
interesanti vērot, kur tveras
viņa pievilkšanas ^pēks? Tie, kas
dodas uz reyiju redzēt pikantērijas,
paliek vīlušies. Līdzīgas „pikantēri-jas"
redzamas katrā baleta inscenē­jumā.
Nevis maz apsegts sievietes
ķermenis ir piedauzīgs, bet pozas
un situācijas, kādās tēlotāji sevi pa­rāda.
Sajā ziņā franču rēvijā nekā
pikanta nav, arī atsevišķo numuru
tematikā nav nekā grēcīga vai sa­maitājoša.
Varbūt tā i r pielaikoša-nās
Londonas gaumei. Rēvijas spēks
un apbrīnošanas izraisītājs ir gau-ijie
un formā, kādā režisors parāda
vidusmēra p^soņa im bezproblēmu
cilvēka dvēseles šķērsgriezumu.
Te i r kaut kas viduvējs starp labu
baletu, attapīgu kabarē un gada
tirgus jokdarības būdu. No visa pa
druskai, no visa pa sāls graudam,
lai nekas cilvēku ilgi neaizturētu un
neliktu domāt. Pārsteidz dekoratora
izdoma, skatuves technika, īstenības
illūzija, kaut vai vilciena skrējienu
imitējot. Brīžam liekas — tu sēdi un
šķirsti vecu krāsainu bilžu grāmatu.
Tur ir romantiskas ainas, mīlestība
bez sirdssāpēm, senas dziesmiņas,
džesa songi, stiprinieku un žong­lieru
numuri. Un pāri visam choreo-grafiskās
mākslas augstvērtīgi snie­gumi,
veseli inscenējumi. Protams,
par visu vairāk aplaudē imitātoram,
kas tēlo nemākuli restorānā. Zāle
nodun aiz sajūsmas, kad tēlotājs pa­ņem
no šķīvja salātus pirkstiem, vai,
atkorķējot šampanieša pudeli, dabū
sejā šī dzēriena putojošo, strūklu
Izrādes notiek divreiz vakarā un
abas izpārdotas. Cilvēki stāv rindā
pie kases. Dāmas dārgos kažokos,
pUsoniskas ģimenes ar pieaugušiem
bērniem, dažam biļešu pircējam nav
pat kakla saites, ir tikai šalle ap
kaklu, bet te neviens uz to neska­tās,
katrs sēd vietā, par kuŗii var
samaksāt. Neviens prātīgs anglis ari
neies mēteli vai kažoku nodot gar­derobē
(un prātīgo tagad ir daudz),
bet gan noliek to uz krēsla atzvelt­nes.
Starpbrīžos, kā vienā, tā otrā
teātrī, nēsā saldējumu, ko atspirdzi­nāties.
Ļaudis jūtas mājīgi.
Sie divi i r Londonas skatuvju paš­reizējie
pretmeti, viss pārējais tad
meklējams vidū starp šiem diviem
robežu stabiem.
5. decembri Erdingā, Bavārijā Dēc
sn^gas operācijas mūžībā aizgāiis
Latviešu Nacionālās Padomes dele
gātu sapulces priekšsēdis monsinors
prof. Dr. Pēteris Laurinovičs. Nemaz
negribas ticēt skaudrajai ziņai, tik
pārsteidzoša tā. LNP sesijā nekas
neliecināja, ka nelaiķis sHmotu arī
pats viņš par to nesūdzējās. Nova­dījis
sesiju, viņš 24. novembri devās
mājup. Pa ceļam bija sācis sajust
sāpes vēderā un tfidaļ griezies pie
ārsta, bet arī tas nav varējis no-teikt
sāpju cēloni, un kad otrā dieni
konstatēts akūts aklās- zarnas iekai­sums
un nekavējoties Izdarīta ope­rācija,
bijis jau par vēlu. gākušas
komplikācijas, kuras modernā mēdi-cīna
vairs nav bijusi spējīga novērst,
\m nelaiķis 5. decembra rīta stundi
slēdzis acis uz mūžību.
P. Laurinovica dzīves cēliens ii
raksturīgs Latgales zemnieka dēlam\
Dzimis 1902. g. 19. oktobrī zemnieku
ģimenē Asūnē, Laurinovičs pēc pa-matskolas
un semināra beigšanas iz­vēlas
«garīdznieka amatu, iestājas
Rīgas Romas katoļu teoloģijas augst­skolā,
ko ar labām sekmēm beidz
1926. g. Lai papildināto^, viņš pēc
tam dodas uz Vīni un tur iegūst
teoloģijas doktora grādu. 1935. g,
Laurinoviču aicina par katoļu teolo­ģijas
augstskolas mācības spēku, bet
pēc Romas katoļu t^loģijas fakultā­tes
nodibināšanas viņš pāriet uz
Latvijas imiversitāti, kur sekmīgi
darbojas par profesoru ūn fakultātes
sekretāru. Pēc fakultātes slēgšanas
lielinieku laikā Laurinovičs pāriet
par garīgā semināra rektoru uz Ag­lonu,
kādā amatā paliek līdz evakuā­cijai
1944. g. .
Nokļuvis Vācijā, P. LaurinoviSs
rosīgi piedalās katoļticīgo bēgļu ap­rūpes
darbā, un Svētais Krēsls viņu
ieceļ par nacionālo delegātu latvie­šiem
un igauņiem Vācijā im Austri­jā.
Jaunajam uzdevumam nelaiķis
veltī visus spēkus uņ tam nododas
ar lielu aizrautību. Ar savu nesav­tīgo
mīlestības darbu P. Laurinovičs
izpelnās bēgļu nedalītu atzinību un,
1^ kad LNP sanāk uz sesiju Imbshau-zenā,
viņu vienprātīgi ievēl par kop-sedeg
priekšsēdi.
Profesora P. Laurinovica spalvai
pieder arī vairāki darbi;' daļa no ^
tiem iespiesti Latvijas universitātes
rakstu krājumā Zinātne Tēvzemei
Viņš strādā arī žurnālistikā un re­diģē
mēnešrakstus Zīdūnis, Katoļu
Dzīve uc.
. Līdztekus darbam universitātē ne­laiķi*
piedalās arī sabiedriskā darbā
Kad Rīgā nodibinājās Veselības vei­cināšanas
biedriba, P. Laurinoviču
ievēl galvenajā valdē, un viņš aktīvi
piedalās tās darbā, apzinādamies, ka
sevišķi Latgalē vēl daudz darāms
tautas veselības pacelšanai, v
Ar nesavtīgo un nopelniem bagāto
darbību prof. P. Laurinovičs izpel­nās
Svētā Krēsla ievērību un atzi­nību,
un Svētais Tēvs viņu ieceļ par
savu Jcambarkungu.
Ar P. Laurinovica nāvi mēs zau­dējam
krietnu tautas dēlu un izcilu
tautas darbinieku, kas nesatricināmi
ticēja taisnības uzvarai un visus.sa­vus
spēkus veltīja tā posta mazinā­šanai,
ko latviešu tautai nesis otrais
pasaules karš un varmācīga okupā­cija.
Sevišķi sāpīgi nelaiķa trūkumu
izjutīs mūsu trešā māsa — Latgale,
•kuras labā galvenokārt bija veltīts
aizgājēja mūžs. Ja nelaiķim pašam
neizdevās pieredzēt savas tautas at­brīvošanu
no važām, viņa darbs to­mēr
tiks turpināts un novests līdz
galam.
Vieglas smiltis \m netraucētu dusu
Bavārijas smiltājā!
Roberts Lieplņš
PROF. P LAURINOVIČU
APBEDĪS PIRMDIEN
Mirušo pāvesta' nacionālo delegātu
monsiņoru prof. Dr. P. Laurinoviču
apbedīs pirmdien, 12. decembrī, Er­dingā.
Sēru dievkalpojums sāksies
pīkst. 10.30.
decembļ
to soko Ilona leiļ
romāni
ATBILDE PAL'
^ ^idlm nostājāties la^
i^ft ,"autāiunios, bet Ju
^latV' f ^ / Lu un krāšņu 1
piedodiet—
koka mentnite, pec «
S Sa pati kā apm. 75 ci SSttS mentne. Ar mazo
K b mekšiti mūsu senči
ēdamvielas, un ci^usj
«Srltom n«inu. . I ^ n ^ i " :
Sa masa. Sis vārds ^st<
Olu teikās un pasakas, kur
Bķls, pa gaisu sknedaiM.
M uguns lāmis. Latvietis
,ri: lietus līst lāmjiem. ,
Paber cūkām časkas . . . lai
Jinitles... Domāju, ka nevj
vietis te nedomās labību vai
tu8 maizes gabalus, bet_4«c
vien nojautis, ka časkas šadi
Mlmu, siena, zāļu un nezāļu
bāiumi. Vārds „sabļugt" nu
fiit, jo tas visspēcīgāki un vis
lild izsaka pašu dadžu lapas'
nes sairšanu. Jums droši vi<
tos, ka «sabrukt", «sakrist" v i
Jļukt* skanētu labāk, bet man;
Nepārprotams ir arī,, da
rtrds „gūrāties". Vai tad kāds
l«tu likties, ka tas nozīmē „s
Jeb ,Aet krujigiem soļiem" bi
pats, kas iet gausiem soļiem"
ile vārdi ar savu skaņu vien j)
nlgi izteic darbības tempu, i
ļ latvietim, kam tēvu valoda as
[būtu jāizstiepj roka pēc vāro
Negribu izplūst latviešu var
zīmes tulkošanā, gribu vēl'
isumā attēlot, kādās domās bi'
J. Endzelīns par rakstnieka
smēm ar Mīlenbacha un
vārdnīcu. Profesors izteicās,
v§rdnieā~^^ņemts vārds ir
vārds (izņemot tos, kuriem
jau piezīmes parāda svešo
DOS). Ja rakstniekam vajad^
kadu no šiem vārdiem savā
iniplināt valodu, radīt atmosfi
precizēt jēdzienu, tad ar šo '
sauktais novada, vārds kļūst
sigs arī literārajā valodā. RIi
gadā izdotajā latviešu parei
bas vārdnīcā no «Vilkaču r
ces" starp daudziem citiem
Mi šādi vārdi: apskapstēt,
l^bīsteklis, jādeklis, mui
aenava, pierietenis, tilināt
fliigi u. c.
Vai šie senvārdi Jums nd
ttdas pašas grūtības kā]
mts «Jaunvārdi"? Godātais
fflļms nav neviena rakstitāj
taksUtu skolās iemācītā valj
Wiķtu savu iecerēto darbu, i
]a jāraksta tā. kā tas uzr^:
Musu valodā ir bagātīga vi
ŗ k ļ ^ Sētas, mājlopu, Jal L« ^^}'^^ aprakstiem. Ne
SS iJ1'*?^T""^ ^"^^=tdl^er^īagar vali
" ° valodnieka
Mkad nenāk par ļaunu.
^Godatms J, c. j*ūs raizēja.
« i un nezi
LLT?l^F°t.neatšifrēiamo
Jus domājat, ka
gaj's ar Mīlenbd
— '«Kāiar
nozīmi. Vai
latvietis
j f t k o l a s attī-
2^ Kurzemē ne.
£ .dibināšanas
2 „«-pgāja ve.
J. Iekšpolitisku
ar to Č?' ^'"^2
'"^^ ^.fl- Oaatt^^ ^ ^ ^ ^
1^4 'iT.''^'- Ir nel