Bavarijas Latviesu vestnesis, January 25, 1950

              i
6
ii
1 -I
V i •M
s «i
3
I i'
I
J
L A T V I J A
TreSdien. 1950. g. 25. janvāri
partizānu vidu
darbojas 1800 sieviešu
18 g..v. jaunavas diošsitdigā cīņa un gals
Ko' MVD ļan IMt. g. izveidoļg iinotaiu ttklu Boltijos ralsUs
KRIEVI APŠĀVUŠI BERLĪNE
LATVIEŠU
^ Turpinot pubUcSt ilepeni ce|S Iegūtus nmteriSlus par apstāk-
|ieņi okupētajās Baltijas valstis, Soreis sniedzam lasītājiem Infor­māciju
par padomju spiegu tikla IzveidoSanu šajās zemēs Jau vā­cu
okupācijas laikā, un par Lietuvas partizānu ļoti aktivo darbību.
Lietuviešu partizānu gūstā krituši i
vairāki sarkanarmijas karavīri, kas
savā laikā ..atbrivoJuSi" LatgaU un
Vidzemi. Lietuvas armijas virsnieka
a Jautāti, vairāki no viņiem pa­skaidrojuši,
ka viņiem ar speciālu
dekrētu bijis atiauts ieņemtajās vie­tās
paņemt savā lietošanā acumirkli
nepieclelamās lietas, kā ar! savās
Izpriecās fiicināt okupēto territoriju
ledzlvotfijlus, un tos, kas aicināju­mam
nepaklausa, atvest ar varu.
Jautāts par izvarošanas aktiem, kas
Lietuvā bijusi masveida parādība,
krievu vecākais leitnants teicis:
„MQsu armijas vadība to oficiāli ne­atļāva,
bet notikušos gadījumus ari
nesodīja* Ir bijuši vairāki gadīju­mi,
kur par lavu karavīru patvaiai
Ierobežošanu lodīti paM krievu virs­nieki.
Tiem pjAt inkriminēta apzinī­g
i sipdarbošanfis ar ienaidniekiem."
NĪCVD paspējusi iefUtrēt savus
ziņotājus Baltijas valstis un Polijā
Jau 1941./42. g., galvenokārt kopā ar
vācu ieveistajiem krievu strādnie­kiem
iesūtot speciāli sagatavotus z i ­ņotājus
un kartotēkārus. Tie rūpīgi
izdarījuši ik; mēnešus atzīmes par
visām redzamākajām personām tu­vākajā
apkārtnē un pēc sarkanar-mijas
ienākšanas ziņas nodevuši
MVD. Otra ziņotāju grupa kom-plektējusies,
no Baltijas valstis pali­kušajiem
komunistu „lfdzjutējiem",
kas zaudējuši ^vus piederīgos vācu
okupācijas laikā, un tiem, kas MVD
rīcībā stājušies labā atalgojuma un
privilēģiju dēļ. Trešo ziņotāju gru­pu
MVD izdevies savākt no savlai-
Vln! gdida devigas rokas
PALlDZiBAiS AKCIJA
„ ka latviešif' rai fkut atra-
^štM'^arvien vairāk sšk Jzprast atzir
ņVi ka katras tautas stiprums ir
vienotībā. Ķā gan citādi izskaidroja-
<ma tautiešu sirsnīgā atsaucība ķret
'Savas-tautas sērdieņiem, kuru spēki
ir izsīkuši. Sl atsaucība ir sirsnīgi
•gaidīta ari nākotnē.
• Kādam latvieti^n, kas pēc vecuma
.piemērots emigrācijai, kopā ar savu
ģimeni tomēr būs jāpaliek Vācijā,
Jo kara laiW'pēc gaisa uzbrukuma
•zaudējis dzirdi, Viņš Jūda paUdzību,
lai varētu iegādāties dzirdes apa-/
^rātu^ kas radītu tarti iespēju uzsākt
jaunu dzīves pp.smu citā zemē.. Lat-
'viešu kopas, kas vēlētos šim tautie-ižm
palīdzēt, lūgtas par to paziņot
T. Erdmanci-Endziņai, Essllngen/N,
•Tannenber^str. &--6, kas nosutis v i ­ņa
adresi.
Palīdzības akcijas uzdevumos le-
|llp?t ari gādSA, lai tie tautieši, kuru
'veselība Iedragāta, atkal atgūtu sa­vus
spēkus. Tādēļ visas organizā-cilas,
kopas un atsevišķas personas
aicinātas izrādīt savu atsaucību, pa­līdzot
ifnedikamentu sagādē Sevišķi
liels lūgums ir pēc streptomicīna.
Sosļlūgumus nosūtīs tieši atsauciga-
Jleitn tautiešiem un cerams, ka kopī­giem
spēkiem varēs daudz paveikt.
Pieteikumi adresēiami BSP prie^^S-
• sēdei t . Erdmanei-Endziņal uz mi­nēto
adresi.
• Olmenes bez apgB'Jnieka. ved ļaudis,
-slimie uc. taulleSl kam nav iespējams
lekjautles nevlenfi no paSrelzējam izce­ļošanas
schēmftm un kas vēlētos, lai
LCK un BSP.lat. delegācija tiem „PaU-dztbas
akcijas'* Ietvaros samekie citās
zemes «krustmātes", t. i . atsaucīgas ģi­menes,
kas VScljfi palicējiem sniegtu
materiālu un morālisku atbalstu, aicināti
savtts lūgumus sirsnīgas vēstules veldfi
(uz plāna papīra gaisa pastam, pēc tespē-
, jas tnglu valodā), kā ari uzņēmumus
lesūut Latvijas redakcijai vai BSP lat-ļVleSu
delegācijas prlekSsēdel T. Erdma-nel-
Endzloal, Tannenbergstr. 5-8, Ess­llngen/
N. (14a) I^eolecleSaml lūgumam
pievienot nometnes komitejas, bēgļu
centrālo iestāžu vai vadītāju sabiedrisku
darbinieku atsauksmes, kā ari norādīt,
uz kāda vārda publicēdama atbilde laik­rakstā.
tJz to paSu adresi aicināti rakstīt
.Ue tautieši un organlzficUas, kas ap­ņemtos
Šādiem grūtaleniera Vācijā sa­meklēt
citās zemēs atsaucīgas „k^us^
mātes" vai .Jcrusttēvus".
A T B I L D E S T A U T I E Š I E M:
Katram lūgumam atsevišķi un plaSākl
atbildēt diemžēl, nav iespējams. Zemāk
minēto personu lūgumi nosūtīti uz no-tādStajam
vietām, un lūdzējiem jānogai­da
atbildes no turienes.
Slerra Madre, KaU!orn«S. ASV, bapt.
•māc. Zingeramj Marija Kalace E?-
Ungenā. ZenUa. Smelte^e - Unterjetin-
«enā. J. M. - Ansbachā. Sietinsonl ~
Jordansbadē. Lidija Grigale - Ulmā.
"A P. — Sengvardenā.
iaipon, Vlslionslnā» ASV: Alberts Pē-tcsons
— Gēstachtā.
AnclIJā! Anna Sē^diene - Karlsrūē.
S. T. E. R. - NelState. B. Lakstiņa -
^ene^ttHf^ laikraksta Latvija pSrsts-vten
tteBkuzenams M. B. un A. P.Bo-dentel'-
nS^^Iti.; Balodis - Karlsrūē. Mlķe-
11» Ozoliņš -\Dlllngenfi. Austra Ozola -
Ulmā,
cīgi uz Krieviju komandēto un izsū­tīto
piederīgajiem. Tas panākts,
piederīgajiem paziņojot, ka gadīju­mā,
Ja viņi sniegs zinas par parti­zāniem,
PSRS ienaidniekiem un
Baltijas pilsoņu vācu okupācijas l a i ­kā
Izdarītajiem pārkāpumiem izse­kos
savus kaimiņus, tad viņu tuvi­niekiem
Krievijā klfi$ies labi un tie
Jau Pirms soda izciešanas varēs at­griezties
dzimtenē.. Bijuši gadījumi,
kur Jau 1943./44. g. daži no MVD
padevīgajiem baltiņiem saņēmuši
pa slepeniem ee}iem vēstules no pie­derīgajiem
Krievijā. Dažs no izsūtī­tajiem
arī tūlīt pēc sarkanarmljas
ienākšanas atgriezies, bet pēc īsa
laikā atkal pazudis. Gadījumos, kur
piederīgie atteikušies no sadarbī­bas,
tiem paziņots, ka savus Izsūtī­tos
ģimenes locekļus nekad neredzēs.
Tā MVD piespiedusi daudzus baltie­šus
sadarboties un spiegot vācu oku­pācijas
laikā.
Lietuviešu partizānu rīcībā esot
ari pierādījumi par 2 bijušajiem
parlamentāriešiem, kas, vai nu poli­tiskās
pārliecības vai mantkāres un
godkāres dēļ, Jau no .1941./42. g. zie­mas
sadarbojušies ar MVD, bet pēc
sarkanarmljas Ienākšanas Lietuvā
viens no abiem uzdevies par nacio-nSli
noskaņotu MVD vajātu pil­soni
un Iekļuvis pat partizānu štā­bā.
Viņš tomēr Jau dažu dienu lai­kā
atklāts.
Lietuvas partizānu vidū 1948. g.
vasarā bijušas pāri par 1800 sievie->
tes, kas veikušas sainļniecības dar­bus,
bijušas nodarbinātas par slimo
kopējām, feldšerēm, māsām un ār­stēm.
Pa lielākai dajal šis partizā­nes
komplektējušas no deportējamo
un no ešaloniem atbrīvoto vidus
un ģimenēm, kuru galva apcietināts.
Vairākos gadījumos' pie partizānu
kopām,piederīgās, sievietes bijušas
spieHas cīnīties ar ieročliern rpkāš.
Tā leģendāras cīnītājas vārdu iegu­vusi
lietuviete Merģe,'kii'būdama
tikai 18 g. V, darbojusies pie parti­zāniem
par ziņotāju. Veicot kādu se­višķi
bīstamu uzdevumu, viņu Viļņ^
apcietinājusi MVD. Sākumā pret v l -
ņ bijušas tikai aizdomas, bet trū­cis
noteiktu pierādilumu. jPēc 4 ap­cietinājumā
pavadītajām dienām
Merge apsolījusies piegādāt ziņas
savu vecāku māju tuvumā ierīko­tajai
MVD dienesta vietai Paris
reizes, saziņ'^ partizānu vadību,
viņa tiešām MVD piegādājusi ne­svarīgus
ziņojumus, bet tad, iz­mantojot
Izdevību, saindējusi ar
clankāliju dzeramo ūdeniv tā noda­rīdama
smat^us zaudējumus MVD.
Pie otrrelzēias apcietināšanas M. no­šāvusi
MVD vlru^ un, redzēdama,
ka māja pilnīgi aplenkta, ari pati
atvadījusies no dzīves. Lietuvā bi­juši
vairāki gadījumi, kur sievie­tes
iemetušas rokas granātas i7T>iM-komlteju
un partijas mītnēs. Tādēļ
MVD kļuvusi ļoti piesardzīga.
Pirms pieciem gadiem, kad sabru­ka
Berlīnes fronte, šajā sektorā cī­nījās
arī vairākas latviešu kara­vīru
vienības. To lielākajai daļai
izdevās nokļūt rietumu valstu gūstā,
bet citiem bija jāsastopas ar krievu
karaspēka mongoļu grupām
Vācu kara gūstekm's V R., kas
pirms Ziemsvētkiem atgriezies no
padomju gūsta, zina stāstīt, ka Ber­līnes
fronte esošās vācu karaspēka
vienības krievi saņēmuši gūstā un
novietojuši gūstekņu nometnēs Ber­līnes
tuvumā. Apm. 200 latviešu ka­ravīru,
kas bija iedalīti šajās vienī­bās,
padomju armijas mongoļu gru­pas
bez žēlastības nošāvušas. Vācu
karavīru tālākais ceļš vedis uz Urā-lu
apgabalu, kur pārciestas lielas
grūtības. Salā apgabalā latviešu gū­stekņu
nav bijis.
Gūsta pēdējā, 1949 gadā, vācu
gūstekņi sūtīti veselības uzlabošanai
uz Baltijas apgabaliem. V. R. nokļu­vis
Igaunijā pie Narvas, bet vēlāk
Valkas apkārtnē. Robeža starp Igau­niju
un Latviju stipri apsargāta. Kā
Narvas, tā arī Valkas apkārtnē pri­vāto
saimniecību vairs nav, bet at­likušas
vienīgi dažas apmēram 1 ha
lielas dārzsaimnleclbas. Vecie zem­nieki
izsūtīti uz Sibīrijas apgabaliem
jau 1948. g., bez tam Igaunijā Nar­vas
apkārtnē vkirs nav neviena igau­ņa,
jaunāka par 55 g. Igauņi no ŠI
apgabala izsūtīti, un viņu vietā no­vietoti
mongoļi, kas bieži saucoties
igauņu uzvārdos.
Valkas apkārtnē stāvoklis mazliet
labāks, Jo latvieši no šis apkārtnes
•pilnīgi nav iz$?ūtlti; tas noticis tlkaļ
ar vecsaimniekiem, jaunsaimniekiem
un aerākās Latvijas atbildīgajiem,^»
kā arī v?cu laika darbiniekiem. Ir
palikuši ar maziem izņēmumiem v i ­si
agrākie laukstrādnieki, graudnie­ki
un dienas strādnieki, kas sadzīti
kolhozos. Sie cilvēki esot mazrunīgi,
un viņos vairs nevarot saskatīt ag­rāko
latviešu viesmīlību.
Valkas apkārtnē galveno ceļu
krustojumos un maģistrālēs smaga­jos
tankos pastāvīgi dežūrē NKVD
bruņbtie posteņi. Ar šādu bruņotu
tiklu ^ boļševiku vara cer galīgi sa­lauzt
partizānu kustību, kas 1949. g.
Valkas apkārtnē varasvīriem noda­rījusi
prāvus zaudējumus. Bijis
gadījums, kad labi bruņoti partizā­ni
uzbrukuši Valkas latviešu biedrī­bas
namam, kurā novietojusies kāda
spēcīga NKVD grupa. Čekistu rindās
bijuši samērā lieli zaudējumi. Sa­celta
trauksme visā apkārtnē, un ga­la
rezultātā prāva partizānu grupa
saņemta gūstā. Sagūstītie publiski
pakārti Valkā kādā laukumā Lapsu-kalna
tuvumā, un viņu līķi tur at­stāti
apmēram nedēļu. Sekojušas ari
privātiedzivotāju apcietināšanas. A p ­cietināti
galvenā kārtā bijušie nam­saimnieki,
daļu no tiem uz vietas
likvidējot, bet daļu deportējot uz
Krieviju. Mazākas deportācijas at­kārtojušās
vairākas reizes. Pag. ga­da
beigās partizānu kustība Valkas
apkārtnē apsīkusi, un vācu gūstek­nis
domā, ka tā tur galīgi likvidēta.
Partizānu ietērps bijis īsi vācu ar­mijas
kažoki un baltas aitādu ce­pures.
Vācu kara gūstekņu transports, kas
pag. gada beigās virzījies pāri Latvi­jas
un Lietuvas robežai, ari piedzī­vojis
spēcīgu partizānu uzbrukumu.
Apšaudīšanās ilgusi vairāk nekā
stundu. Stāvokli glābušas dežūrējo­šās
krievu tanku vienības, kas stei­gā
salabojušas ari saspridzinātās
sliedes. J. Augšzenmieks.
Sarkanā roka...
(Turpinājums no 1. Ipp.).
veica TASSa darbinieki, ko uzrau­dzīja
NKVD.
Mūsu sarunas temats ar Semjono- ^
vu un Gaļu bija viņu darba kriti­ka.
Mans priekšnieks domāja, ka
„kartotēkā" ir pārāk daudz kļūdu^
un nevajadzīgu sīkumu. Skopas bija
ari ziņas par kaimiņvalstu — Poli­jas,
RumānijaJs, Igaunijas un Somi-
Jas pārstāvjiem. Sāda veida vērtē­jumam
bija savs pamats, par ko es
pārlie<iinājos, kad mani nosūtīja uz
Baltijas, valstīm. NKVD trūka vis-elementārāko
ziņu par šo zemju pār­stāvjiem
Zen&^ā, par viņu žurnāli­stiem
Šveicē utt
Semjonovs atzinās, ka kartotēka
nav pilnīga, bet vainu viņš'piedēvē-ja
TASSam. Pēc Semjonova iztei-cieniem,
viņa uzdeviims aprobežojar
tikai ar ziņu uzglabāšanu un nosū."
tīšanu uz Ma^avu. „J[ūs taču pats.
zināt, ka raksti nav mana stiļai
puse," teica viņš, it kā atvainoda­mies,
īsi pirms mūsu aizbrauk&anai
no Zenēvas (tas bija 1939. g. vasa^V
mēs diplomātiskajā bagāžā saņēnAoi
rīkojumu ar ļ^olotova un Bērijaspji.
rakstu. Mums tika uzdots radīt ne.
labvēlīgu noskaņojumu Somijā im
tāpat trijās mazajās Baltijas vaļs&<
Steidzīgi bija jāpaziņo aģentiem, lai
tie ar pirmo signālu no M^i^avas
varētu sākt iedarboties Tautu savle*
nlbas sekretariāta sēdē. Tāpat vaja­dzēja
attiecīgi\ ietekmēt ārzemju de­legāciju
locekļus 2enēvā un Šveices
kreisos žurnālistus.
Instrukcijas, ko mēs saņēmām no
Kremļa, neizpauda ne vārda par Sīi
jaunās misijas motīviem. Mēs -tomēr
ļoti drīz sapratām, ka Padomju sa­vienības
ziemeļrietumu robežu kai­miņi
būs visu notikumu centrā.
Nāk. numurā lasiet: MINISTRI UN
ČEKISTI KĻŪST PAR DIPLO­MĀTISKIEM
KURJERIEM
Skaidrības šai lieta nekad nevar būt par daudzf
P I E Z Ī M E S P I E A N D R E J A I K S E N A U N „ B E R A " R A K S T I E M L A T V I J A S 6. U N 11. J A N V A Ŗ A NUMUROS
Sla^li f)ar mezonl)am
^upat atgriezušies vācu kaŗa-gūstekņi,
no kuriem daudzi bijuši
novietoti Baltijas valstis, stāsta:
Drūmajās deportāciju un apcieti­nāšanas
dienās 1949, g. pavasari gūs­tekņi,
strādādami Aknistes stacijas
rajonā, redzējuši, ka blakus viņu
darba vietai kādu māju ābeļdārzā
čekisti nošāvuši jaunu māti ar mazu
bērniņu rokās, jo viņas vīrs, kā vē­lāk
pastāstījis kāds vietējais, atra­dies
Augšzemgales partizānos. Ari
sieva lielāko tiesu dzīvojusi pie v i ­ņiem,
taču, tuvojoties dzemdībām,
ilgāk neuzdrošinājusies tur palikt un
atgriezusies mājās. Apcietinātāji, kas
liktenīgajā rītā ieradušies aizvest
māju ilggadīgo kalpu pāri, pārstei­guši
ari sen meklē-o mežinieka sie-
^u, un tūlīt uz vietas izrēķinājušies.
.1948. g. vasarā Telšu tuvumā Lie­tuvā
kāda ritu savā puķu dārzā at­rasta
saplēstām drēbēm gu]am skai­sta
17 g. V. iaunava ar trīs ložu
caurumiem krūtīs. Viņa nošauta par
to, ka nav padevusies boļševiku po-ļitruka
iegribām. Kaimiņi dienā nav
drīkstējuši upurim tuvoties, bet va­karā
piebraukusi smagā mašīna, un
miliči P^'VPduSl noslepkavoto apgla­bāt
neatrodamā kapā.
Tā paša gada Ziemsvētkos Igau­nijā,
Hedemestes ciemā, netālu no
Latvijas robežas, kādas zvejnieku
meitenes istabā Ielauzušies krievu
miliči un pistoļu spalam situši mei­teni
tik ilgi, kamēr tā zaudējusi sa­maņu,
Ritā gan viņa samaņu uz īsu
brīdi atguvusi, taču, nesagaidīju?!
ārsta palīdzību, mirusi. Abi meitene^
vecāki tūliņ pazuduši bez miņas.
Alberts EglUis.
A. Iksenš savā rakstā «Vienkārša
cilvēka domas par Ulmaņa laikiem",
brīnās» ka «nevienam nav dūšas at­klāti
izteilct trimdas' vairuma domas
pa^ Ulmaņa laikiem" un tad nu mē­ģina
šo robu aizp. i t pats. Pēc
manām domam, nevis ar mazdūšību
Jāizskaidro vairākuma klusēšana,
bet tai par iemeslu i r Īsti latviska
sj!)Its un rezļjgnacija. .Rezignācija un
spīts sakņojas tai aizbildniecībā, ku­rā
mēs dzīvojam kopš 1934. g. Re­zignācija
„nav vērts" — nav vērts
debatēt par mūziku ar' kurlmēmo,
par patiesiem apstākļiem ar cilvē­kiem,
kas vadās no jūtām un nevis
saprāta; kas argumentu trūkumu
aizplīvuro ar vārdiem „satversme
jau nebija vis atcelta, bet pagaidām
apturēta"; kas, pamatojoties uz ob­ligāto
apsveikumu statistiku, secina,
ka „lielu lielais latviešu tautas vai­rākums
bija par Ulmani"; kas domā,
ka tauta un va'sts ir viss, bet atse­višķa
indivīda domām nav piegrie­žamai'^
» vērība» un neatzīst, ka indiVi-dam
ir savas neatņemamas tiesības;
kas ar bie^^ku maizes riku un ap­ģērbu
par 40 latiem mierina par zu­dušo
tiesību lldzrunāt par savas tēv­zemes
likteni; kas nesaprot, ka ir
kardinila starpība starp vienu ģi­meni,
kas pakļauta vienam saimnie­kam
un valsti, kurā ^dzlvo simtstūk-stošl
cUveku ar-dažādām interesēm
un izglītības līmeni; kas neatzīst, ka
katram no mums, neatkarīgi no spē­jām,
nopelniem, izglītības, bagātī­bas
un tālredzības. T neatņemama
tiesība līdzi runāt un kritizēt, vēlēt
sev valdību, sākot ar biedrības
priekšnieku un pagasta vecāko un
beidzot ar valsts prezidentu; kas ne­saprot,
ka valstisks lēmums vienī^
tad kjūst neapstrīdams, ja aiz tā
stāv vēlēšanās vai nobalsošanā kon­statēts
tautas vairākums.
1. „Lielu lielais vairums stāvēja
aiz Ulmaņa". — Kas un kā konsta­tēja
šo vairākumu? Kāpēc pats U l ­manis,
ja viņš bija drošs par vairā­kumu,
neizdarīja nobalsošanu?
2. Kāpēc Latvijā trūka pamatli­kuma
— visu likumu likuma un tai
vietā vajadzēja runāt pai „gara sat­versmi"?
3. Latvijā Ulmaņa laikos bija de­mokrātija.
— Vai var saukt par de­mokrātisku
tādu valsts iekārtu, kurā \
bija izskausts tautas gribas brīvs
izpaudums, pat pagasta vecākā ievē­lēšana?
Nebija ari preses brīvības
(laikrakstu Latvis noliedza, izman­tojot
par ieganstu nepareizi salikto
kino reklāmu); nebija atļauta kriti­ka,
bet kur nav kritikas, tur ar lai­ku
zūd arī paškritika, un tikai ar tās
trūkumu var izskaidrot toreizējo po­litiķu
izturēšanos arī tagad trimdā,
sākot ar galvas pilsētas Rīgas liel-vecākā
R. Liepiņa pretošanos izda­rīt
revīziju viņam padotajā LSK,
beidzot ar bij. augstākā sporta va­dītāja
trimdā famozo tit\ili. Un te
nu mēs nonākam pie galvenā: Cik
lauki bija dzīvot kādreiz Latvijā!
Nekur, nekad mn^^^s tā neklās'
Bet varēja būt v"' l?bāk, ja nr!n~itu
pielaiM'>5 kjūdas. No šīm kļ' ' " m
mums jāmācas. Turpretim, no
pirms un pēc 1934. g, politiķiem
dzirdam tikai bijušo „viņu laiku"
slavināšanu. Ja viņi atkal reiz tiks
pie stūres (lai Dievs pasargā!), viss
ies pa vecam. Neviens no viņiem
nav atzinis sava laikmeta kļūdas:
mēs dzirdam un lasām, cik jauki
bija Ulmaņa laikos — cik slikti par­tiju
laikos un cik liela apspiestība
valdīja. Ulmaņa.laikok — cik labi
bija partiju laikos. So nevēlēšanos
atzīt kļūdas trimdinieki iztulko kā
vēlēšanos turpināt toreizējo valdīša­nas
politiku. LCK un LNP darbībā
var saskatīt lielu līdzību . ar abu
laikmetu pirms un pēc 1934. g. —
negatīvām parādībām. LCK nepub­licē
budžetu — „no publicēšanas
mantos mūsu ienaidnieki;" L N P ne­atzīst
vēlēšanu principu. Vai kādā
nometnē Ir izvests L C K lēmums, ka
nevienā ģimenē nedrīkstētu būt 2
un vairāk strādājošo? Sāda nevērī­ba
piejemto lēmumu Iedzīvināšanai
augsti mācīto vīru novēlējums, „lai
jums slikti klāt<>s eiņlgrācijl", viss
tas izsauc vienkāršā, tautā BpītvL un
pasivitāti. ^.Daži, nevēlēdamies visu
mūžu dzīvot āizbildni^rfHŖ nopietot
domā atmest visam latv'iikwtv w ro­ku
— ja nav, nav kazai p l m\
Es (domāju, ari ievērojama trim­dinieku
daļa) būtu pateicīgs, ja visu,
ko esmu teicis, atspēkotu, bet nevis
ar teikumu, ka esmu slikts latvietis,
vai nedzirdu senču asiņu balsi, bet
godīgi un atklāti operējot ar fak­tiem.
Skaidrības šai lietā nekad
nevar būt par daudz!.
Roberts Ozolg^ Hanavā
9^ Es braukšu atpakaļ uz Latviju"
Mans saviļņojums par rakstu
«Vienkārša cilvēka domas par U l ­maņa
laikiem" ir tik liels, ka nespē­ju
to apslēpt, neizsacījis pateicību
redakcijai, bet jo sevišķi raksta au­toram
Andrejam Iksenam.
Mes*nevaram noliegt K. Ulmaņa
persoīiibas un viņa darba nozīmi.
To darit arī mēģina tikai akla skau­dība
par to cieņu, ko latviešu tauta
šim savam tēvu zemes mīlestības
apgarotajam dēlam ir parādījusi un
gatava vēl paradīt.
Man prātā nāk pirmā finansu mi­nistra,
vēlākā senatora un L. Un.
profesora, nelaiķa K. Pūriņa vārdi
vācu okupācijas laikā, cik svarīgi
vienai tautai vēsturisku pārgrozību
laikā ir vīri, darītāji un izdarītāji.
Stāvoklis Latvijas pirmajās dienās.
Valdība bija pilnīgi bez līdzekļiem,
bet ienaianieks nedomā ar labu at­stāt
mūsu zemi. Kādā Ministru ka­bineta
sēdē bijis paredzēts jautājums
par ieroču un apbruņojuma sagādi
armijai. Fin. ministrs K. Pūriņš,
kam nu vajadzējis nākt ar konkrē­tiem
priekšlikumiem šajā lietā, pie­liekot
visas pūles, nevarējis atrast
iespēju līdzekļu sagādei šīm vaja­dzībām.
Nespēcīgs bijis zemnieks,
trūcīgs vēl pilsētnieks, no kā gan to
ņemt. To skaits, kas ticējuši valsts
tapšanai, bijis pavisam niecīgs, val­dības
autoritāte pavisam maza — kas
gan būtu maksājis nodokļus, ja arī
tie būtu uzlikti.- Neatradis izeju.
Pūriņš — vīrs, kas vēlāk 20 gadus
mācīja jaunajai tautsaimnieku au­dzei
finansu zinātni, t. i . kā tikt
valstij pie ienākumiem, ar smagu
sirdi aizgājis uz kabineta sēdi. Iz­rādījies,
ka ari ministru prezidents
K. Ulmanis par to domājis. Bet ne
tikai domājis un atrisinājumu atra­dis,
bet ari to jau realizējis. K. U l ­manis
varējis ziņot, ka ieročus sa-
'^em^ot no angļiem, ieķīlājot linus —
iT.ii?. ]-?s toreiz nebijuši ne sēti, ne
- l i k t u tPs ir — uz nākamās ražas
:''ina. ?is gadījums liecina par
cilvēka gara rosmes bagātību. To
panākt tomēr varēja tikai tas, kal
varēja iegūt uzticību, bet uzticību
iegūst tikai tas, kas var radīt ticību
saviem ideāliem un centieniem, k«a
pašam ticība savam darbam un €ieta
gnba visu galā vest. . Ne msizumi
tādu gadījumu bijis, bet visur K..
Ulmanis bijis klāt ar savu nesalau­žamo
ticību, uzņēmību un enerģiju,
ar uzmundrinājumu pagurušajam,
padomu nezinātājam, aicinot, darot,
izdarot un tā iznesot valsts tapša­nas
dienu lielāko smagumu uz sa­viem
pleciem.
Un viss viņa mūžs nebija nekai
vairāk kā viena liela, dziļa ticība
Latvijai un darbs savai tautai. VI*
siem tik pazīstamais, bet dažkārt ari
pārprastais aicinājums — «Paliekat
savā vietā, es palieku savā" naV
nekas vairāk kā jauns šīs ticības ap­liecinājums,
ticība, ka vēl ar aukstu
prātu daudz kas vēl glābjams. To
pašu ticību Latvijai pauž viņa vēs­tules
rindas sirmajam Tautas balvai
laureātam Endzeliņam, kad viņš zi­ņo,
ka saņēmis sūtīto naudu un gla­bāšot
to atpakaļ ceļam uz Latviju,
noslēgdams savu vēstuli vārdiem:
„Es braukšu, es braukšu atpakaļ ui
Latviju, vai nē?" (Citēts pēc atmi­ņas.)
Kaut katru no mums pavadītu K.
Ulmaņa ticības spēks Latvijai, tad
trimdas ceļš būtu vieglāks, īsāks un
droši vestu mūs atpakaļ uz brīva­jām
tēvu sētām
*
Vēlreiz mana sirsnīgākā pateicība
Jums un lūdzu to neatteikt nodot
ari A. Iksena kungam. Ja aiztecē­jušos
trimdas gados vispār kaut ko
par paveiktu varam uzskatīt, tad ti­cat,
ka cīņā par savas tautas brīvī­bas
ideāliem būtu daudz tālāk tikušii
ja būtu glabājuši vienības spēKu,
cienījaši savas tautas labākos dēlus,
mācījušies no viņu clarba pagāju^
gadu posmos un vienmēr paturējusi
savu acu priekšā kopējo centienu
mērķi — Latvijas brīvību.
Adrians Ozoliņš, Frankfurtf
i0da l
S 0 m
sa k a 11«
pālam ^^Jt^^
p8c VSdjas -kapItaBCija»
g^ttitas r ī c ī b a i ^ «tJļ
SiS» Piikal" »y2Sl
SSasTlaavM awIrmpj8^Bo
JV'wtoa «7dc!g§» atUekas.
..Mdi tordi WJa ap8t|kli?^K
tikfo W(tt« un Pad. savienība
vienoto iiWJu. pulka. Un bMtar
wi Zviedrijai nepalika kadi »'
«H JtepitSli Latvijā, par ^kuriem
turtiJ» rOpl^ Varbūt Ķegvuid, ka»-
bija Pad. savienības rokSs? Un '
Zviedrija vispār torelr nebija
jtogusl tādā kā reveransā pret
savienību, kas taisni -tdreiz wi
vienu miljardu zviedru Icņau «
devumu? Aizdevumu, na Jc«a
savienība līdz flis, tSted «etftl.
laikā, izlietojusi patiitinSJumiem
kal 400 miljonu» toJDU? - Ka
ziņā JUe apstāk|i W%lai Zvir
rijas miolitru presTdentsm Erland.
uz j«ut«/umu; «KSdas ir Zvledrl/i.
vat biCļiMevvimāmMevlefld ari
146 b«iii(ž\i8„.
Bet Erlanders, tālSk Jautāts, ani
piAildls: iJProtams, iviedri visai idJ
teniivl sajiit savas s^tes ar Somija
un daņi. to apiiniti. Tafcu neltrāF
tāta pasargājusi Zviedriju no divir
kaŗlenii- Ikvienas nācijas politil
«splrms jārespektē paSai savas inļ
tereses. Un-taisni maza tauta (zvled
n) nedrīkst ieņemt kādas notelV-^
Podcljas tikai tādēj vien, ka tas nl
, t« kādai citai zemei par. labu."
"TaSu bez politiskajām inten
P«t8v aa kādai objektīvas m
najtaras nebūt neliek Ik reizi 1
P«k»t veselai tautas; dažreiz
Mmuj,Udtoai pietic i r at'evl
f«a, cllvadem, Ir ga«adl«et\
^ tagad, ap to p a l ? i j £ \i
Pta. 4 gadiem zvieto i z dm S
^Padomju savlenlbd^^«/^ tSJ&'^'r «i Somijai iS
^ V » ļ ? ^ " , i ^ ° * « J ' « « baltte.
»»t««l«§)^'rt«/u atbildes
'J^mtth^
«Ibam, *'*'"«ntarakaj§ni tie.-'
r5esTX Sis lē.
S^ ' ^ ^ S c u k a J i pasaules
rr"« k«oPpii ar i.fitlriJ "PP'P^^^aa vv ieenniībbaass
visai ' '
tur ,gL^v5j,„P jvas bōdia
»"'t3 dra^S < b f c i r k sU
- valK-?°''lat h,,-^ •^a Viņi
„ ^ '»^b«t a« ^ un
^ t a l S S S » Pal^'^t^'evam cU-iS
un