Bavarijas Latviesu vestnesis, October 12, 1949

              •''•'•{••••l't.
Šķir.
ļt^Jdien, 1049. g. 12. otetobrī.
LATVUA 5
tiVtJDAS
tur. Viņa būtuTr^J.
dl pastāv KalifoStls
vudā, oktobri.
-
is ar pus -gadu ilga un citicA
etdien 12 cilvēki EsUn g
diplomus par metalla un
tikas^ kursa beigšanu DaU
ibas Bkolu nodibināja 1948
urnā, un tajā iestājās 80 au^
Laika tecējumā un cinotieg
dām dzīves grūtībām, dau.
^kņi bija spiesti vai nu \u
ai pārtraukt mācības tad.
tuvojās jau beigām. Izlaidu!!
, kas notika Mākslas salonft
lielāko tiesu redzami tieši
skolas audzēkņu darbi, pl^
sllngenas kolonijas vadība
trimdas / vadītāji māksll-oksar
savām saknēm uzsūc
sulu no zemes/* teica pro-
Kuģa, „tā jūs to saņemat
j. Jūsu māksla būs naclo-iUļi,
kamēr Jūs sakņosities
tautfi/' Metalla plastikas
peigufii 8 audzēkņi, bet fidag
ļrinļlgajā aktā, novēlot abltū-l'abfikās
sekmes nākotnes
nSja vēl Eslingenas koloni»
..ies priekšsēdis K. Kalniņi
īlinleku apvienības prieki-ļofesors
A. Annuss. „Skola
ļagad tikai sāksies īstā māci-ieica
sirmais profesors, kas
otrdien aizbrauca uz ASV.
Itājl uzsvēra, ka katrs dai]*
. 3 / kas Izgatavo kaut vai
{0 latviefiu rotlņu, ir clnl-mūsu
dzimtenes nākotni. Jo
ki, ka$ iegūst fio mazo lat«
jniiņas zīmīti, kaut ko tomōr
i mūsu tautas cle8anām.
|ais akts, kas bija veltīts
ļ^kolas audzēkņu Izlaidu-ļjei
lelzē ūtl atvadīšanās
i A. Annusa, To, ko proje-
,is tetvleSu mftkslal, zina
ļatvleSl, kuriem liktenis bija
Ivbt Annusa tuvuļnā. Dau-ļtājl
cildināja uh pateicfis
ļAo' niOsu lielik'ajletn māk-n
par to, ko vlņfi veicis lat-jtas
un Latvijas labā, savSi
Iemūžinādams mūsu cerības,
cieštaas. Pats profesors
atvadoties no saviem drau-cienftljlem,
apsolījās, ka
[pasaulē viņš naSglnās reftll-
\as Wja iecerēts jau Eslln-
Bzbŗāv^cot uz. Savienotajām
profesors Annuss aizveda
daudz sklēu, kas prasa, lai
ļeiz taptu gleznas. Savā ru-
Bm pastāstīja kādu zMgu
, kad viņam pirms Vācijas
Ijas bija iādzivo 4 mēneS
eSu sabiedrības. ,.Tās bija
un mocošas ciešanas," teica
|„ka es tās negribētu nove­ļam."
r dūša kļūst vēl Sķebenā-cllvēks
nemoka blusu,
pil cilvēciņi moka paSl f
iami īsteni ne par P^f,^
i,N aerbtūisdtai,m vi iņiis t^en^ib^āP jn'e^ ^p^ar,
fapeikām komiķi, viņ g
V klaunus. Bet d a u d ^ ^»
bauguši cilvēki tomēr par
K s un maksā marku P j
Ppar iespēju skati ^3*.
^u mazais aug^^'^^^^^^^
fstleples sien b^sas^
U a viņu tik ž e ļ ka g
18u8 Izmukām P^^^'T^ag S lai izvēdinātu gļv!
virpulgridās, gaisa^rit^
Lu dfeelzceļos", u^ j ^ .
ļem un pie greizajiem SP^
U cilvēks smejas ga^a
ļur citur, laikam tapec, K
[as pats par sevi. ^
i saimniecības^,
I tas gan i ^ f ^^^^^tobra
Tad tradicionālie J^Ļ^^^ ļrējuši izvērsties par .
k'vislabāk apti^eklej^ 3
f gada, bet varJa^^^^^^^
atbildi šai nuķlai deva
Uibušals ? r^^^^^^^^^
tūda mus viena no
Ulus teltīm'', sa^J^ tik
'lēteli es nenopul^^" ecS- vismaz vienreiz izP^^
priecājās. PriecSiJs feS
. a i n l skaļajā veida;
avāriešiem "^^ļfpie^e-
3apr ies piztiie m^a^s' j ^ml t^e^l^a^. ^
lEV EHEI U N BRĪVĪBAI \ :
5 :•
•i
i ••
i
Teodors Zeltiņš
BĒŌ/.A SAPNIS
gļķ mSness Jan peldēt pret ritu
g l fregate zeltitiem audiem;
V% pagalvja, rotāta gandriem,
pusmiegā, pus nomodā kritu.
f\$ spilvena, mātes reiz šūta.
Cik tfluuni vaigu Ir pielikt,
ged svešums gurdums sauc iemigt
ļn piemirst, cik dzīve i r griita.
Pdd mēness. Tas nomods vai dusa?
ļļ nezinu tleSām, tik Jutu —
Ar potolem es pacēlies būtu,
gm spārnus nes šalkoņa klusa.
Oli ftiiķlf&s tāles kā teika,
n grāmata sudraba lapām
Lfds lemei, kur augām un tapām.
Als, sveika tu, Riga! Jel sveikai
Osr torņiem, kas debesīs duras,
U nolattos lejup un eju
fa ielSm ar kaistoSu seju,
Jo krSHs silts pavards man kuras.
ttlts pavards es eiimu, es degu,
Skals pēkšņi pēo glābēja tvarsta,
Bot — Vāczemes- naule Jo karsta
puļ acīs. Es nometu segu«
Mirkst gandri us spilvena sviedros
Ar sarkaniem ImSbJiem un kājām.
Tsl skriedami kādreiz uz mājām
Tie mani patiesi ņems biedros?
Jānis Klldzējs
Profesora Bkses latviešu tautai
raidītais pārmetums par intereses
trūkumu par dziļākām inteliģences
problēmām un pārliecīgu nodošanos
materiālismam izskan cerībā, ka
varbūt Latvijā kādreiz būs iespē­jams
veidot tālāk mūsu nacionālo
augstāko kultūru. Ari prof. Jureviča
mūsu laikraksta šīsdienas numurā
izteiktais brīdinājums sargāties no
•dvēseles degradācijas patur yērā
kādas nezināmas nākotnes perspek­tīvu
— neraugoties uz nu jau 10
gadus ilgušo svešo varu jūgu, gluži
nepieciešamā un loģiskā kārtā mūsu
domas un darbi arvien vēl pieder
Latvijas renesansei.
kā viņš savu latviskumu būtu le-maimjis
pret dolāriem. Un bieži
ir pat tā, ka šo pēc 10 gadiem spēji,
dabīgi un veselīgi uzliesmojušo pat-stāvibas
un labklājības dziņu dēvē
par dolāru drudzi tādā intonācijā,
kādā parasti saka shocking. Tā Ir
kļūda. Itkā tēvzemei un brīvībai
varētu kalpot tikai ar askēzi un uz­upurēšanos,
ciešanām un skumjām,
patriotiskiem vārdiem un cīņas mu­dinājumiem.
Nē — ļoti labi un efek­tīgi
var kalpot art ar lieliem kapi­tāliem.
Ar īpašumiem, uzņēmumiem
un akcijām — ja vien tādas i r .
Bet mums Jau nav.
asīm savas
dvēseles
TOkstoSiem latvledu, kas aizbrauc uz
temim, kur tSlu attīstīta rDpnlecība
Iraida visu dzīvi, nonāk' kfidfi viņiem
olvalnfi sveSa pasaulē. Daži jasmo
pir to: cik darbi te dažreiz vlegU, sall-dilftot
ar to, kādi tie pie mums — gan
kalponei, gan lauksaimniecības strādnie­kam,
gan^ar! vēl dažiem, dtiem. Bc;t pat ,
ho io JūsmotSju un v5l vairāk no ne­jūsmotajā
vēstulēm redzams, ka kaut
kas H dilvē tiem neomulīgs, iekšķīgi
pretīgs, kas nav tikai vienkārši apmul-lumi
sveda apkārtnē, bet kaut kas dzi-ko
viņi IsU labi pat n^var ap-
Nhv laubu, ka tas viss i r kaut kāda
deSS sakarā ar do zemju tāli aizgājuSo
technizeSanos m attaUnāSanos no dabas.
Prlta luī zinātne Jau bieži tikuSas ple-
BdiiftStas saulei, — bet kļūstot no z l -
Altnes par techniku {ils saules gaisma
var k|flt tik spalga un t ik karsta, ka tā
uz cilvfiku dvCseiem atstāj tādu pat
iespaidu kā saule Sabārāt visi maigākie
un skaistākie stādi tanī tiek izdedzināti,
paliek, fiķiet, tikai dadži un cietās agā*
ves. TieSām visvairāk acīs krItoSais
akta ..modernās kultūras zemes" ir
klda pirmā brīdī grūti aptverama c i l -
Vfiku lielā vairuma dviSselu degradācija
un panīkums. Cilvēkiem dažas jūtas un
jušanas spējas zuduSas, bet to vieta at-tfitlJuSies
kādi primitīvāki surrogātl.
Ji» modemā cilvēka dvēsele kļuvusi
nabadilga, reizēm pat pārliecīgi naba-pga.
Tas mums labi jāiegaumē, Mēs —
«JKU, mežu, ezeru, upju un Jūras c i l ­vēki
— neesam vēl zināmos virzienos
tō.sakroplotl kā modemo zemju cilvēki,
mūsos vēl dzīvas daudzas jūtas, vērtības
wi apzinātas vai neapzinātas atziņas, kas
«nls modernās zemēs jau gājuSas zudu-n^
a; Industriālā tuksneSa saule vēl nav
mOsu dvēseles tā izdedzinājusi.
Vispārīgā formulējuma, ka smagāko
ito kļūmīgāko pārvērtību Industriālā c i i -
jeka dvēselē var uzskatīt to. k a tas pēc
tecnniskās un reizē saimnieciskās uztve-
JW parauga mācās visu uzlūkot par
ļechnlskl manipulē,1amfim un komerciāli
ajantojamām lietām. — arī tādas rcā-
"tjtes, ar kurām tādā veidā apieties ir
mm\, bieži pat tieSi grēks un nozie­gums,
Kfidi piemēri: avīzēs vnirākkārt lasīts,
J^* Piem., Austrālijā nevienam nenāk
» prātā uzlūkot atsevišķās aitas, kas tur
jeR turētas milzīgos baros, par kaut ko
javu un Jūtīgu; ar tām apietas It kā
w8 būtu almeņl. Tāpat mūsu cllvē-fiejn
rada ftesapraSanu, ka ari govis
juksalmniekl uzlūko vienīgi par „ple-famaSInām".
Kāda te starpība ar mūsu
lauku māju, kur saimniece un kopējas
P«ipa katras govs un aitas īpatnējo
PMcnoloģiju un zināmā mērā juta un
Javojatām Udz, kur smaga klizma
ŗivniekam bija reizē smags pārdzivo-i
^ ^ a r l cilvēkiem, bet nokaušanas v a -
««Iba dažreiz pat smaga traģēdija vai
wt neiespējamība. Ņujorkas cilvēkam,
jas nodavo dažreiz dzivu govi nekad
neredzējis, tas viss var likties smieklīgi
..neracionāli", varbūt, ka tas tle-racionāli,
tikai smlekUgi gan,
tfi ir traģēdija tur, kur nav šādu
uiu. Tur Visa pasaule tad i r nedzīvu
"«lu pasaule,
^cilvēku jūtas pret visu ari kā jau
nedzīvām lietām. Dzīvā, brīnumu
P na daba. tumš.^s dzīvnieka dvēseles
Ml l i "~ "^^ss tas kļūst modemam
aivekam par grāmatu ar septiņiem z ī ­mogiem-
veselīga mūsos vēl plašā un
pārdzīvojumu josla, modernos c i l -
*«tos it kā izoperēta, iznīkusi.
. J^dzlpi iedarbojas ari modernos laikos
. apbrīnotais pārvietošanās ātrvims.
ļf} Kājām, vai braucot ar zirgu caur
JauJ'^t lēnām nogulties le-
^ d l em un izdzīvojot tos, mēs izjūtam
^enas zemes un vietas īpatnības, mēs
^«ram tās „dvēsell'\ Braucot vilcienā,
llhl^^^' ^0 manam, viss kļūst
vS?\^^^S' lietu un dzīvo būtņu indl-
^«auālltste paliek nepamanīta un nejz-
MI!?:, dvēselei paiet garām dziļāki
ļSP^vojuml, tā neko neiegūst un pa-
"•K tukSa. B- et ceļojot ar l•id "m ašīn•u,
(Tuŗpin,e.lpp.)'
<ii« fftir4e v^i 4 it I ^2 nezinu, vai un cik stipri būtu
skatīties un konstatēt, ka mūsu tau­tas
cīņa visu šo laiku bijusi defen-sīva.
Ari tautas kopības uzturēšana
Ir tikai aizsargāšanās, tāpat kā va­lodas
saglabāšana un izvairīšanās no
asimilācijas. Komunisma briesmu
priekšā tā i r vispārēja laikmeta
īpatnība — ari Maršala plāns, ari
Eiropas iinijas ideja i r tikai defeii-sīva
rakstura parādības. Ne IŖlropal,
ne visai plašajai pasaulei nav nevie­nas
vienīgas progresīvas, virzošas
idejas, kas spētu aizraut masas vai
saistīt Komunisms no paša komū-nismi^
viedokļa tajā pašā laikā ir
konstruktīvs, agresīvs un mērķtie­cīgs
spēks ar pasaules revolūcijas,
imperiālisma vai proletariāta dikta­tūras
mērķi, sauciet kā gribiet —
tas vienalga. Ja arī tas nesaista un
neaizrauj masas, tad tās toties tiek
dzītas, un arī tas i r vienalga, jo
svarīgs i r gala efekts — komunisms
ir nepārtrauktā ofensīvā. Bet katrs
zaldāts zina, ka nevienā spēku sa­dursmē
nevar uzvarēt tas. kas tikai
aizstāvas vien. Tā i r ari mūsu dzīs­lā
traģika. Turklāt ari ofensīvā mēs
varētu būt tikai sabiedrotie—vieni
paši mēs nespējam izšķirt itin neko,
Tagad, trimdā, mēs vēl mazāk nekā
jeķHad figrā^ķ tiekanj klāt ienaid­niekam
un mūsu rokās ir vēi ma­zāk
ieroču. Tajā pašā laikā tautas
posts nemitīgi aug, un Mārtiņa ZI-verta
un Ingridas Vīksnas parole
lai top naids! — nav nekas cits kS
spontāns cīņas sauciens, ko, izraisī­jusi
nevis cīņas kāre aiz ļaunuma
vai spēka pārpilnības, bet nevarīgsi
izmisums visas tautas dvēselē.
Kaut arī ar šo paroli būtu pie­sprausta
naida zīme visai tai ārkār­tīgajai
aktivitātei, kas attīstīta'
trimdas laika cīņā pret komunismu,
un kaut arī ar to būtu radīts jauns
impulss latviešu sabiedriskajai do­mai,
— mūsu cīņas defensīvajā rak­sturā
nekas negrozītos līdz tam brī­dim,
kamēr mūsu rokās nebūtu
konkrēti līdzekļi un iespējas pie­šķirt
tai ofensīvu raksturu. Tā var
iznākt, ka šāda veida cīņas ideo­loģija
sāk līdzināties tam itāļu kap­teinim
Spānijas pilsoņu karā, kas
izlēca uz ierakumu malas, spalgi
saukdams: — „Avantil" — „Bravo,
bravo, capitano!" sirsnīgi aplaudē4
daml atsauc?ls Romas impērijas bai­līgie
pēcnieki un palika mierīgi
grāvjos sēšam. Ielenkuma loks ap
Madridi palika nepārrauts. ^
Mūsu problēma i r tā — vai tam
lielajam divu pasauļu sadursmes
brīdim, kas taču ir priekšnoteikums
vi^u mūsu ilgu piepildījumam—vai
tam pietiks to, ka būsim sagla­bājuši
savu latviskumu un dzīvo
spēku ierindai? Un vai līdz tam brī­dim,
kas vēl var ievilkties gadiem
ilgi — vai līdz tam nevaram veikt
kādu praktisku darbu, tā jau tagad
mūsu defensīvajā cīņā radot ofen-1
sīvus mērķus?
Nokļuvis modernajā aizjūras pa­saulē,
latvietis atrodas vidē, kuras
mentalitāte - ir daudz materialistis-i
kāka nekā viņa dzimtenē vai Eiropā
vispār. Tīši norobežoties no tās, pa­likt
uzticīgam par katru cenu sava
kontinenta tradīcijām, nozīmētu —
konservēt sevi mūsu valsts atdzim­šanas
brīdim un — palaist garām
pašu dzīvi ar tās materiālajien\^ la­bumiem.
Tas skan kaili, bet. neno-zaimojot
krietnu mākslas darbu uņ
arī neapdraudot latviešu censoņa
traģisko idealiipu, tomēr liekas, ka
mūsdienu problēmās vairs nevar
lūkoties no Atraitnes dēla laiku vā­rīgā
un aizkustinošā ideālisma per­spektīvas.
Latvietim nekā vairs nav.
Savu valsti viņš nevar atgūt. Bet
nezināmi ilgus trimdas gadus va­dīdams
viņš var tikt pie saimnie­ciskas
patstāvības, pie materiālam
vērtībām. Un netikai var — viņš
jau rada un tiek pie tam. Un dara
to paslepus un kaunēdamies — kads
paradokss- Jo triikst akcepta. īstas
sabiedriskas svētības, kas no viņas
sirdsapziņas noņemtu aizdomas, i t -
ja netikai akceptu, bet īstus uzmu­dinājumus
dotu šiem censoņiem un
visiem tiem, kas vēl tādi kļūs.' Nav
tašu nozīmes klīst pa pasauli tikai
pašas kllšanas pēc. Patiesi, mums
tur nav nekā cita ko meklēt kā t i ­kai
dzīves materiālie labumi, vismaz
tik ilgi, kamēr paši ticam saviem
zvērestlm par mūžīgo nUlestIbu uz
savu zemi. Un ja jābīstas no tfi, ka
materiālā labklājība atturēs latvie­šus
no atgriešanās dzimtenē. Pie
labklājlt)as viņi tiks Sā vai tā — ar
vai bez svētības, jeb viņi nebūs lat-vieSl,
tādēļ Heki viņus no tā atturēt.
Distancēšanās šai ziņā ir absurda
dzīvei un cilvēka — ari latvieša da­bai
i r savi likumi un velti pret tiem
(bīties. — Nav arī jābīstas no tā, ka
jaunajos krastos latvietis varētu
kļūt tik pārliecīgs materiālists, ka at­mestu
garam ar roku. Ko darīja
vecais bagātais lauku saimnieks
Lajtvijā? Viņš sūtīja savus dēlus
augstās un dārgās BIgas skolās. Jau­nais
un turigais latviešu emigrants
viņā krastā to dara pats, bet bieži
viņš nemaz nav turīgs, tikai centīgs.
Taču ja no kā i r jābīstas, tad no tā,
ka kādā Izšķirīgā brīdi latvietis at­kal
varētu stāvēt nevarigs, no citiem
atkarīgs un nedrpSs. Un no tā, ka
^ d ā stāvokīt viņš būtu varējis no­kļūt
kādu nacionālu ideālu vārdā —
tas būtu pārāk groteski, lai būtu ari
vēl paradoksāli. Mēs jau nezinām,
vai un kad mēs atgriezīsimies. Mēs
tikai ticam un cīnāmies. Un Sf cī­nīšanās
iegūtu jaunu un visai kon-ļ
struktīvu uzdevumu, Ja mēs paši
apzinīgi un deklaratīvi par vienu no
tās principiem liktu materiālās lab­klājības
veicināšanu, līdzekļu uz­krāšanu,
saimnieciskās neatkarības
nostiprināšanu emigrācijā, un pada­rītu
to par konkrētu un mērķtiecīgu
' satura vienību mūsu pārlaiclgajā un
pārmateriālajā cīņā par Latviju.
Var nākt laiks, kad vajadzību būs
daudz. Lai tad būtu līdzekļi pa­šu,
ne Izlūj^u. Sāda mērķa uzstādī­šana
var mums iedot rokās Ieročus,
kas mūsu defensivo vairīšanos spētu
pārvērst ofensīvā rīcībā. Varbūt
tam vislielākā iekšēja nozīme būtu
tagad, kad aiz saukļiem, parolēm un
baušļiem bieži nav nekā konkrēta.
Lūk*, uzdevums. Vasmaz bija laiki,
kad nebija jākaunas teikt: Latvji,
brauciet jūi'iņā, krājiet zeltu pūriņā!
Lai tā nebūtu materiālistlgā kat­ķisma
sludināšana. Lai tā būtu t i ­kai
jaunu līdzekļu meklēšana Sal cī­ņā,
kurā ar gara Ieročiem vien nav
iespējams uzvarēt Citu Iespēju
mums nav. Bet ja nu būtu tfi, ka
esam vīstaniii vatē un sargājami gan
no asimilācijas, dvēseles pārvērti,
bām, materiālisma, valodas aizmir­šanas
un citām likstām, tad jābūt
skaidrībā — vai nu kļūda Ir mūsos
pašos un tad neesam dzīves cīņām
piemēroti, vai ari vainīgs tas nostā­dījums,
kas mūs padara par mīkst­čauļiem.
Tad tas jārevidē. Citādi
taču mēs paili sevi neēdīsim.
Pāvils Klans
^ercdzigo
darba skate Llbekā
Lai parādītu sabiedrībai, ka no
tās saņemtie pabalsti neredzīgo at­balstam
i r izlietoti lietderīgi, kā arī,
lai popularizētu neredzīgo dzīvi un
darbu un nostādītu to pareizā gais­mā,
latviešu neredzīgo kopa pie
Latvijas Sarkanā Krusta rīkoja 8
uri 9. oktobri Libekā, Mēzenes no­metnē,
neredzīgo darbu un mācības
līdzekļu skati. Ar darbiem piedalās
amerikāņu un angļu joslas neredzī­gie
latviešu DP. Skates administra­tīvo
pusi izkārtojusi Daugavas V a ­nagu
organizācija, kas tajā pašā
laikā rīko plaisu mantu loteriju, v i ­su
atlikumu veltījot neredzīgo ap­rūpes
vajadzībām.
skates atklāšanā bija aicināti lat­viešu,
angļu un vācu sabiedrības
pārstāvji, A. Y*
(9. turpinājums).
5.
Nākošā ritS Ieradās izmeklēšanas
komisija politiskās policijas pulk­veža
Ivana Tatarenkova un kaptei­ņa
Dlmltrlja Gorgela vadībā. Lai
gan jau bija liela dienas gaisma,
mežam tuvojoties, visi maSīnās
braucēji slēja šautenes gan pret r u ­dzu
lauku, kad tam bija jābrauc ga­rām,
gan pret kārklu krūmu grāvī.
Kapteinis Gorgels bija vistramīgā­kais.
Tā braukt pa klaju lauku, kur
ari tevi var trāpīt, Ir riebīgi — viņš
domāja. Kāpēc te vajadzēja braukt?
Varēja pavēlēt miMčlem, lai tos mi­roņus
savāc un aizved apskatei tur­pat
— čekas nama pagalmā. Tas
pulkvedis Ir tiepša, vairāk nekas!
Noteikumi tfi prasa? Te noteikumi
esam mēs paši. Ja gribam. Un vai
art slepenajā apkārtraksta no Mas­kavas
par Baltijas pfirv^di un or-ganizēšainu
nebija t e i k t i ^ neSķles-tles
ar vērtīgāko partijas Medru
dzīvībām! Lai aparāts nediltu par
strauju. L i ^ nerastos robi.
Skatictamies uz savas šautenes
stobra galu, kapteinis Gorgels sa­vilka
pieri sērīgā, bet degunu un lū­pas
skābā izteiksmē: Ja ar viņu te
braucot notiktu Sā vai tfi, tas būtu
briesmīgs robs, to viņš zinfija. Bet
vai tāpēc partija viņa vērtīgo ilzlvl-bu
cik necik taupīja? Nē!
Atkal vlņfi atgriezfis īgnums par
to, ka te jfibrauc. Varbūt bailesf
Viņš pats savās domfis to noliedza:
nē, nēl Viņam nedrīkstēja būt un
ari nebija bailes, protams! Vai viņa
izmeklēšanas kabinetā nebija drebē­juši
tūkistoSlem visfidu valsts j?rau-zēju?
Ja kāda no tiem negribēja
nmāt, vai viņam kādreiz bija pie­trūcis
dzt>8me9 tfidam pabadīt zobos
ar revolvera stobru? Nekad nē! Ta­gad
te braucot un s m a g a i mašīnai
pa Šauro tīrumu ceļu kratoties, v i ­ņam
patika atcerēties savas lUelfis
drosmes brīžus.
Mežam tuvojoties kapteinis Gor­gels
palika arvien klusāks. Nē, tfis
taču nebija bailes, pie velna! Nemaz
nē! Bija tikai nepatīkami, ka par­tija
tik vieglprātīgi varēja ^ēlētles
ari ar viņa dzīvību. Brauciens die­nas
laikā tagad te reizēm varēja būt
nepatīkamāks nekfi nakti. Un ne Jau
cita kfi pik!, bet tikai tās cei^ures dēļ,
kas viņam politiskās policijas kap­teinim,
bija galvfi. Lieta tfi, ka šai
cepurei bija zila virsa. Un tas ari
vēl nebūtu nekas! Bet pēdējft laikfi
latvieši bljai kļuvuši kā neprātīgi un
šāva no visiem kaktiem. Ja tik gadī­jās
pa rokai, taisni šinīs zilajās ce­purēs.
Pie tam viņi bija īsti velni,
viņi nešāva slikti, un jau loti dau­dzas
bija trāpījusi. Trfipijums galvfi
nesa pēkSņu un briesmīgu nfivi. Cik
riebīgi būtu tfi mirt.
,.Val drīz būsim galā?" vii>š pēk-
Sņi ievaicājas.
Neviens viņam neatbildēja. Katrs
bija iegrimis savā klusumā. Jo — kā
nekā — viņi brauca uz vietu, kur
pagājušā^naktl bija krituSi vairāki
biedri.
Atbildi nesagaidījis, kopteinis ri­sināja
savas pasāktās domas tālāk.
Jā. Ja tev zila cepure galvā, tas Jau
bija risks. Ka latvieši nīda sarkanu
krāsu vēl trakāk nekā cīņām arēnās
trenētie Spānijas vērši, tas nebija
nekas Jauns. To biedrs kapteinis z i ­nāja.
Un \7it)š bija te, lai šo tautu
beidzot iemācītu mīlēt brīvības k a ­roga
krāsu. Viņiem būs to mīlēt, jā,
jā! Bet viņi ne mazāk bija sākuši
nīst ari zilo. To biedrs kapteinis bija
dabūjis zināt, pratinot kādu sazvēr-^
nieku bandu, kas bija radusies skol­nieku
vidū. Viņu sazināšanās zīme:
pie pašu kriltim krustā salikti rādī­tāju
pirksti. Mērķis: Brīvību Latvi­jai.
Latviju latviešiem. Cik bērniš­ķīga
fantāzija! Ja tas vien būtu
viss. tad jau nekas, bet augstākās
varonības pierādījums šiem — iegūt
par trofeju cepuri ar zilu virsu! Til
nu vairs nebija nekāda bērnišķība.
Kas tie par bērniem? Zvērēni! Nē,
kas nu tie vairs par zvērēniem—īsti
zvēri!
Biedrs kapteinis ar kreisās rokasi
visiem pirkstiem pakasīja bakurē-taino
degunu. So steidzīgo kustību
viņš atkārtoja vienmēr, kad par
kaut ko bija sabijies un kad viņa
drosme pēkšņi bija saplakusi.
Pulkvedis i\o kollēgas rituālu bija
ievērojis un to viņš pamanīja arī
šoreiz,
„Odl vai diinduri? Tuvojas mežs,
vai n^, biedri kaptein?" Viņš dzēla
un skaļam smieklam atvērās viņa
mute ar lieliem, retiem zobiem.
No meža dūmakas atskanēja kāds
tāls šāviens. Pulkvedis samiejfc^
muti. Biedrs kapteinis pieliecās it {
kā lode būtu merķota taisni viņam, ;.
„Tie velni i r visur/* viņ^ teica.
Mašīna pieturēja. No šofera bū- ]
das izkāpa pulkvedis Talarenkovs. ,
Kāds milicis, kas bija palicis ^
dzīvs no pagājušās nakts sadursmes i
šinī vietā, ziņoja; i
„Biedri pulkvedi, te ir ta nelai­mes
vieta." ' j
Pulkvedis kaut ko vaicāja, bet ;
kapteinis Gorgels viņu pārtrauca un
sauca:
„Biedrl pulkvedi, vispirms vajag
norīkot sardzi. Jā gan, pirms sā­kam
izmeklēšanu, jānoliek posteņtl
Jo — nevar zināt . . . "
MlUči aizgāja ieņemt sardzes po­steņus
uz visām četrām pusēm,
Nu biedrs kapteinis atplauka, kļu­va
runīgs, kustīgs, sāka pīpēt vm
skaļi smējās. Tagad viņš Jutās gan­drīz
tāpat kā savā kabinetā, aiz mū­ra
sienām, aiz kurām vlsāi pu»ē«
bija sardze.
Leitnants Iļja Cerpuklns nāca plo
pulkveža ar pirmo izmeklēšanas d -
ņojumu: pagājuSas nakta sadurami
bija krituši pleci krievu kaŗavlil
divi mUlči un divi vietējie — braU
Sllāni.
Pulkvedis sarauca pieri.
,JCā- divi Sllāni? Miliču nakti
ziņojumā bija teikts, ka sagūstīti |
tas viens, kas slēpās mežft un i
bija mūsu meklējamo sarakstos. Par {
kfidu otru Silānu, kas būtu Seit,
mums nav bijis ne ziņojuma gala!" \
Leitnants .apjuka. {
..Nezinu, biedri pulkvedi Pie .
identificēšanas pieaicinājām vietēji ^
ciema iedzīvotājus. Tie pazina un ^
teica: SJt abi kritušie latvieSl esot
brāļi.** /
„Un nekādu ziņu par tādu otru
Silānu agrāk mums nebija?"
„Nē. biedri pulkvedi."
„Bet kur viņS varēja rasties kā no
gaisa? Vai tas nozīmē, ka m^^.iģr
lOķošanl būtu sabotleŗl?**
. Arī kapteinis Gorgels kļuva ^kluii
un sāka bālēt. Viņu baidīja nevien
no pulkveža mutes izskanēJuSaift
vfirds „8abotleŗl", bat ari tai, ka te
apkārtnē arvien vēl bija pat vīna
iestādei nezināmi mežu viri. Kā tik
tu no kabineta firā, tev te visur, v l*
sur uzglūnēja nāve!
Kā pēkšņu karstumu Jusdam»,
viņš tīri Instinktīvi noņēma savu ce­puri
ar zilo virsu un paskatījās uz
meža pusi, kur bija Iegājuši sarg­posteņi
Pulkvedis ar delnu noslaucīja
pieri un domāja: ar šo tautu vēl būs
jācīnās. Pagājušās nakts skaitļi nav
labi. No tiem krituSl tikai divi, no
mūsējiem pieci Tie divi mUičl -
nu, tos var rēķināt, var arī nerēķi­nāt.
A r i tie i r latvieSl viņi var
būt par mums te var būt ari pret
mums. Suns suni saož, tfi i r tā lieta.
„Leltnant Cerpukin! Uzdodu Jums
noskaidrot lietu par to otro Silānu
un šovakar ziņot man!"
Tad pulkvedis gāja un apstfijles
salutēja pie kritušajiem krievu k a ­ravīriem.
Arī kapteinis un leitnants
cēla rokas pie cepurēm un tfipat kā
pulkvedis palika bridi mierā.
«Brīvība prasa upurus," teica
pulkvedis roku nolaizdams.
Tad viņš apstājās pie kritušajiem
miličiem, kas abi bija jau nolikti
blakus.
„Sie te abi - latvieSl7«
Leitnants pamāja:
„ J ā — . abi biedri pulkvedi."
Pulkvedis nepatikā novaibstijfis
un gāja tālāk.
Augusts Silāns gulēja kā bija k r i ­tis.
Abas viņa rokas bija izstieptas
uz priekšu it kā vēl pēc kaut kfi
sniedzoties pēdējā brīdī. Viņa kājas
bija basas un aplipušas ar smiltīm.
Jau pliki un basi bet vēl kož,
kur var. Atklāti sakot ļoti sain­dēta
tauta. To. ko viņiem dod, vjņl
neņem. Siem vajaga to, ko paši ie­grib!
Vai tā var piecgadi realizēt?
Na, redzams, kas tel Atlndēšana ne­atmaksāsies.
Ir tikai viena izeja'"
pulkvedis piemiedza acis un pavilka
ar roku gaisā tādu kustību, kas no­zīmēja:
visu noslaucīt!
Tad viņš paskatījās apkārt, vai
nav tuvumā kāds no vietējiem, kas
būtu dzirdējis, ko viņš saka. Nē, ne­bija.
Tuvumā bija tikai biedri ^
Gorgels un Cerpukins. (
Komisija gāja tālāk. V
Pašas priežu jaunaudzes malā gu­lēja
Staņislavs Silāns. Pār viņa se­ju
krita saules gaisma caur priežu
zariem un šinī spožumā likās, ka
mirušā vaigos un zodā vairs nebūtu
miesas, tikai balti kauli Bija tfi it
kā viņš skumju pilns un reizē loti
izbrīnījies skatītos debesis.
(Turpinājums sekos).
1
l
l
.u
U
u •i-