Bavarijas Latviesu vestnesis, June 13, 1951

              L A T V I J A . .dien, 1951. g. . jūnlļj
Latviešiem visā
pasaule izsuiiis
30 bibliotēku
INP PREZIDIJA ATZimn LATVH.
SU KONSUITATIVAS KOPAS IIETI
avas vanagu saime par
lobalu vadibu
sakuma
LNP prezidijs savā kārtējā sēdē Au-gustdorfā
apsprieda latviešu trimdas
polltlsfeās un kultūrālSs problēmas,
kādas radu&8« pēdējos mēneio6. Sēdē
piedalījās prezidija priekšsēdis J.
Celms, kas uz sēdi ieradās no tran-eitnometnes,
V. Bastjānis, V. Janumfi,
R. Liepiņš, G. Odiņš, R. Bangerskis,
bez tam prezidijs savā vidū apsveica
LNPL piirstāvl Strazdiņu kas snie­dza
plašāku ziņojusmu par latviešu po­litisko
aktlvitžlti un nodomiem Liel­britānijā.
Pāiskatā par LNP bibliotēku fonda
darbu J. Celms ziņoja, ka sākumā bi­jis
paredzēts eastādlt 1C^-15 bibliotē­ku,
bet tautieiiu atsaucība fonda ai­cinājumam
bijusi tik liela, ka jau sa*
etSdltai un izsālītas 30, bet vēl pa­redz
lastfidlt 5-«-6 bibliotiēku komplek­tus.
Prezidija Eolēma iateikt pateicī­bu
tautiešiem par lielo atsaucību bib­liotēku
akcijai^ kas nodevusi jaunu
lasītāju rīcībā tOkstošiem latviešu
grtoatu, kuras clladl varbūt, īpašnie­kiem
izceļojot un nometnēm likvidē­joties,
būtu gājušas boj&. Akciju pa­redzams
paveikt tuvikS nākotnē, un
prezidijs lūdz tautiešus grāmatu sūtī­jumus
ttnpmāk adresēt tieši latviešu
organizācijām ārzemēs, lai atvieglotu
budžetu LCK, kas algo darbinieku
bibliotēku k&rtošanā.
Pēc V. Januma ziņojuma par LCK
darbību un R. liepiņa plašll ārpolitis­kā
stāvokļa vērtējuma pre^iidijs iepa­zinās
ar sūtņa J. Feldmana paskaidro­jumiem
par Brīvās Eiropas komitejas
latviešu kmisuUātlvās kopas sastādī­šanu
un nolēma sūtnim paziņot, ka
viņa paskaidrojumi prezidiju nepār-lieciiia
un neapmierina.
lefmzinies ar dažādo emigrācijas
zemju latviešu organizāciju viedokli
latviešu globālas pārstāvības jautāju-mĶ
prezidijs nolēma lūgt vēl visu
LNP locekju un viņu pārstāvēto or
ganiziciju domas p>ar LNP turpmāko
darbību. Visu zemju laivieSu orgāni
zācijaa bija' stsinu&as jauna latviešu
centra radīšanas nepieciešamību, at
skaitot Amerikas latviešu apvienību,
kas slzrldlja n% nepieciešamību vēl
pašai izveidoties* P3t tālākiem kon
krētiem so}iem šai jautājumā prezi
dijs lems pēc LNP locekju viedokļu
uzzināšanas. Br.
VASAttAS NOMETNE LATVIEŠU
BĒRNIEM ANGLIJA
lattrttio pidoBKil Uelbrtl&nliil i r l Šogad
lidiviti soorganlJtSt vaiirai atpOta bērniem
S—14 ņ, vacumft. Mītne luaudilta kādā po}a
•koU pit Caltunbemu. LatvieSn birnltn
aagnitt aalntal ai 4 aadēiam raiarvēi 99
vietiL Makia par vlann bērnu Ir i/7/S mlrc.
nedēli; CB|a nauda jamakii pašiem. Bēnil
JSplelete Jatt laiku», atdodot viņu vfirdtii, nt-vārdu,
vmm, kā ari vecāku vārdus un
edreiei, IntarleStīt padomes LielbrilAolJfl
latvljai bainlcai pārstāvim prāv. B. Bergam,
3. Prospact Place, thilds HUl, London N.W. ).
(Tai HAMstead 9270). vai LNPL preiidljam
resp. DV valdei, 72, Oueeasborough Tenace,
Undon W. 2. fTel BAY8water 1952).
Tā kā vasaras atpūtas vielas uitorēSana
prasa lldtek|as, prāv. B. Bergs ICidt us nlnē
tām adresēm plesōtlt ari īledojumus.
DV RIETUMVACIJAS VALDES SĒDE AUGUSTDORFĀ
DV Rietumvācijas (centrālā) valde
sanāca kārtējā sēdē Augustdorfā, ku­rā
piedalījās arī DVF Lielbritānijā
valdes priekšsēdis A. Alksnitis un
sekretārs K. Strazdiņš. Valde pieņēma
noteikumus DV centrālās valdes iz-veidošaiaai
globālā mērogā, pārrunā­ja
jaunatnes audzināšanas problēmas
un turpmāko aprūpi Vācijā palicējiem
trūcīgiem tautiešiem.
Atklājot sanāksmi, DV Rietumvāci­jas
valdes priekšsēdis pulkv. V. Ja-nums
norādīja uz visā pasaulē izkai­sītās
DV saimes vienotību. „Kaut ari
daudzaj.iis trimdas zemēs DV orgāni-
ILIonsons - karičras
seliretirs īoronto
Kanādas valdība piekritusi K. Tom-sona
iecelšanai par karjeras sekretā­ru
pie I*at\1jas ģenerālkonsulāta To-ronto
uiii izsniegusi viņam diplomātis­ko
iecelošamas vizu. Iecelšanu savā
laikā izdarīja sūtnis K. Zariņš Londo­nā,
kas Latviju reprezentē ari Kanādā.
K, Tomsons sākumā darbosies To-ronto,
lai ģenerālkonsula R. N . Brai-sona
vadibl iepazītos ar savu jauno
darba lauku. Pēc tam, cik paredzams,
K. Tomsons pārņems vicekonsula
amatu Montrealā. Līdz šim Kanādā
Latvijai nebija ne diplomātisko, ne
konsulāro karjeras darbinieku. Algu
sekretāri saņems no Latvijas sūtniecī­bas
Londonā, kuras darbības rajonā
iet/lpst wr\ Kanāda. Goda konsuls un
konsulāta darbinieki algu no Latvijas
līdzekļiem nesaņem, bet visus konsu­lāta
ienākumus pārved Latvijas sūt­niecībai
Londonā.
K. Tomsons ir ilggadīgs Latvijas
konsulārā un diplomātiskā, dienesta
darbinieks un pēdējā laikā darbojās
Brazīlijā. Tomsona iecelšana ir Lat
vijas brīvvalsts diplomātisks panā
kumat, un tas vēl reiz pasvītro, ka
Kanāda juridiski atzīst tikai Latvijas
brīvvalsti. A. Kns
N E A H Z M U S I S I M T A U T I E S U PEDEJĀS
A T D U S A S V I E T AS
Franku novada latvieSu nometņu apvieni
bas kapu komtte)a lisaka pateicību DiieBmu
vairoga siUmei par kapu koraite)al piesūtī­tam
DM 125/19 FiSbacbas kapsēta guldīto
trimdas giiitnlekn atdusas vietu tīdailoianai.
PatelcoUas atsevUķn tauUeSu un organizā­ciju
īledoļumlem, ilnl vasarā varēs izlabot
savS lalkil kapu pieminekļa apdarēs pielais­tās
k|fldait. Kapu apkopSanu veic Flsbachas
ev. lut. dfaud;ie, māc. Sorra vadībā un Val­kas
nometies latvieši.
Pēc prof. Btitmaņa terosināluma, bij. Rīgas
dSnu diroktors Zeldaks Itstrādājis veģetā
cljas liveidoliuiu projektu, bet tā realizē
Sanat va|adslgl lldiekll. Kapu komitcļa
Iflds tautiiiSus Eiropa un aiijūras semēs ne
aizmirst siivu tautieSu pēdējās atdusas vietas
sveSas lenies smUt&jā un liedot savu artavu
kapn apkO|^a]ial un dir. Zeidaka projekta
realitlfianni. AmerlkS dzIvoJoSie tauUest un
organisācijiss tiedojumus var Iemaksāt Diien
mu Valroiia priekšniekam V. Pūriņam, 1043,
Baldwln, S. G. Grand Rapids, Mich. 8QtI|umi
kapn komitejai adresēlami K. KrasUņem.
fl4a) Ulffl/Donau. VVUhelmsburg, \Vohnbeim
IQr Aitslloder, Bar. n-~8.
zācija saucas dažādi, tas ir tikai ārē­jais
apvalks, kas aptver vienādu ko-dolu,
jo DV saimi vieno kopējais lat­viešu
karavīru un cīnītāju gars,** tei­ca
pulkvedis.
DVF Lielbritānijā valdes priekšsē­dis
A. Alksnitis ziņoja, ka DV saime
Anglijā ir par vienotu un spēcīgu DV
organizāciju visā pasaulē. DVF uz­devumā
priekšsēdis pasniedza DV go­da
biedra diplomu ģen. R. Bangers-kim.
Sēdes dalībnieki godināja sirmo
ģenerāli, kas ar latvieša goda prātu
un karavīra nelokāmību vienmēr bijis
uzticīgs dēls Latvijai.
DV centrālās valdes izveidošanai
ar maz grozījumiem pieņēma DV pār­stāvības
ASV priekšlikumu, kas nosa­ka,
ka DV priekšnieku organizācijas
biedri savu nodaļu kopsapulcēs ievēl
tiešās un aizklātas vēlēšanās. Kandi­dātus
priekšnieka amatam pēc biedru
ierosinājuma izrauga atsevišķu zemju
DV valdes, bet pārējos centrālās val­des
locekļus pēc noteiktas atslēgas,
lai organizācijas vadībā varētu līdz­darboties
plašāka DV saime visās
zemēs. Sekretāru un kasieri izvēl no
tās zemes, no kuras nāk DV priekš­nieks,
bet priekšsēža vietnieku no ze­mes
ar lielāko DV organizācijas bied­ru
skaitu. Pa vienam centrālās valdes
loceklim dod Angŗlija, ASV, Kanāda,
Austrālija, Zviedrija u. c. zemes ar
biedru skaitu virs 200. Ja kādā zemē
biedru vairāk par 2000, tad no kat­riem
tālākiem 2000 biedriem attiecī­gās
zemes DV pārstāvība dod vēl vie­nu
centrālās valdes locekli. Centrālā
valde lēmumus var pieņemt ari kores­pondences
ce]ā. Valdes locekļus, kas
nevar ierasties uz sēdēm, var aizstāt
pilnvarnieki. Kandidāti DV priekš­nieka
vēlēšanām jāizrauga līdz 1. sep­tembrim,
bet vēlēšanas paredzētas
nāk. gada sākumā.
Pētīt DV uzdevumus jaunatnes au-dzināšanas
laukā valde uzdeva A. Sil-gailim,
V. Hāzneram un B. Rubesam.
Par DV biļetena saturu un materiālo
stāvokli referēja <tā redaktori V. Hāz-ners
un B. Rubess, norādot uz izdevu­ma
nozīmību un svētību DV dzīvē.
Saimnieciskās aprūpes Jautājumos,
kas arvien vēl aizņem DV darba lie­lāko
dalu, Anglijas DV pārstāvības
viedokli deklarēja K. Strazdiņš. DVF
Lielbritānijā nav domājis atraut palī­dzību
aprūpējamiem Vācijā, bet tur­pināt
to, kā līdz šim, ar Rietumvāci­jas
valdes vidūtājlbu. Lietišķības la­bad
DVF Lielbritānijā atbalstu turp­māk
kārtos ar naudas maksājumiem,
jo sainīšu sūtīšana dārgā transporta
dēl neatmaksājas. Paredzams, ka
pulkv. V. Janums piedalīsies DVF
Lielbritānijā sēdē, kas notiks Dziesmu
dienu laikā Londonā. Rietumvācijas
DV delegātu pilnsapulce sanāks augu
sta vidū Augustdorfā.
Sēdē, kas ieilga līdz otrai rīta stun
dai, izpaudās vienprātība, kas nākusi
līdzi no kauju laukiem un kas tik pa
rasta DV darbā. Br.
J A U N I E Š U IESVETE LESTERA
Uiņēmumā no kreisās. Indulis Gallks, VldusaagU)as draudzes mācItSjs C Sarkaabli^
Eltēnija MSiere un Uldis lūsis. K. S p i g u l a uzņēmums
iiiniiiitiiiiiiHiniiiiiuiiiiiiiiiiiimiiimiiiiiiiiuittiiuimiiiniiiiiiiiiiiniiiniiiiin
Rokas pļāujammašinās un zivju
„ātrādējf
VAClESl RADA SAVUS SASNIEGUMUS
No 27. maija līdz 3. jūnijam Ham-burgā
notika lauksaimniecības me-chanizācijas
un racionalizācijas izstā­de,
ko labāk gan varētu dēvēt par
lauksaimniecības parādi, jo tā ap­tvēra
visas lauku dzīves nozares, ie­skaitot
dažādas sacīkstes un sacensī­bas,
demonstrējumus, īsas filmu izrā­des
u. t. t. Izstāde bija tik plaša, ka
vienā dienā ar to nevarēja pilnībā ie­pazīties
— eju kopgarums sa8nied3;a
15 km. Apmeklētāju skaits dažās die­nās
pārsniedza 100.000 cilvēku, to v i ­dū
loti daudz ārzemnieku.
Tam, kas šodien iebrauc HamburgB,
pilsēta pati par sevi ir jau izstāde.
Vēl gan ir kvartāli, kur redzami dru­pu
uzkalni, bet atjaunotie nami, Jaun-būves,
viesnīcas, jaunie veikali, re­klāmas,
preču pārpilnība, dzīvā sa­tiksme
un saimnieciskā rosība daudz­reiz
pārsniedz pirmskara līmeni un
dod šai miljonu pilsētai savu Ipato
spožumu un šarmu.
Izstādē bija rādīti ap 10.000 dažā­du
mašīnu un darba riku modeļu /au­ku
apstrādāšanai un ražas izvērtēša­nai.
Interesantas bija mazām un vi­dējām
saimniecībām noderīgās rokas
pļaujammašinas, kas patērē maz deg­vielu,
un ar ko var pļaut ari nelldzis-
B I J . H E R C O G A PETEŖA Ģ I M N A I I -
J A S , J E L G A V A,
skolotiIns nn audzēkņus lūds steidzami pa-slņot
savas adreses O. Valkiram, 32. Fraser
Ave., Penwortham, Preston, Lancs, Gr. Bil-taln.
kartotēkas un sakaru IsveldoSanal bIJ.
dir. A. Velsberga vadibft. Tāpat visi lūgti
tiņot par miniSlem, kritušiem, Latvijā pi-
UkttSlem nc. skolotājiem un audzēkņiem, kā
ari katra veida informāciju, kas saistīta ar
H. P. Ģ.
S P E C I A L R A K S T S L A T V I J AI
GldU parasti un pelēki sākas brau­ciens
uz Vezuvu. Neapoles mūžīgais
troksnis bija apdullinājis, karstums
smacējis un vējš izkveldinājls sajūtas,
un, kratoties neērtajā ielu dzelzceļu
vagoni, acis vienaldzīgi lasīja dau­dzas
nabadzības druskas, ainas, kas
tik raksturīgas un vieiu:eizlgas šķiet
šeit civilizācijas iemītniekam.
Bet pēkšņi saji&a rēķini: kalnu vil­ciens
bija aizgājis, un nākamais brau*
ca tikai pēcpusdienā, un inums bija
jāizšķiras — kāpt Vezuvā kājām vai
doties atpaka]. No grāmatām un past­kartēm
pazīstamais siluets nelikās
baigs, un mēs uzsākām ceļu.
Apelsīnu un dtronu koki apkārtē­jos
dārzos un glicinijas ap, mājām
mūs nepārsteidza. Jau trīs nedēļas,
kopš acis bija radušas skatīt dienvi­du
krāsas. Ceļš, izlikts akmens plāks­nēm,
bija gluži kulturāls, un pirmās
3 stundas pagāja gandrīz vai garlaicī­gās
salona sarunās. Mēs kāpām kā
tūristi, noguruši no pārmērīgās ma­teriālu
bagātības, ko nespējām visu
sevi uzņemt, un tagad gandrīz vai at-pūlamies.
Bet tad zuda citronu gaišais
zaļums, pazuda oranžas kokos, un es
redzēju zemi, kur auga gan tomātu
stādi, bet kas vairs neizskatījās pēc
zemes. Mēs bijām sasnieguši lavas iz­virduma
robežu, — šeit tikai reti re­dzēja
jaunos kastaņu kokus, ķērpjus
un jocīgu zāli, ieķērušos šai krevelē,
kas aizpildīja te zemes vietu.
Vai gan vecā grieķa patiesība par
4 pasaules elementiem — zemi, ūde
ni, gaisu un uguni te zaudējuai nozī­mi?
Zem<t), tā mūžīgā, tik labi zinā­mā,
tuvā un sakrālā, te zaudējusi savu
Ipatlbu, Ir redzētas vietas, kur ak­mens
to eiizstāj, kur kūdra, smilts, dū­ņas
ir tās pāirstāvēlājas, bet te nu mēs
iepazināmies ar kādu parādību, ko
sauc par lavu, un sveša un baiga tā
man šķita. Brīžam tās virspuse atgādi­nāja
krokodlla ādu, dažbrīd tā bija
sēra stigjlim izraibota, un brīžam tā
sastāvēja tikai no putekļiem.
Mūsu sarunas bija noklusušas. Tās
nebija tikai g^rā kāpiena sekas —
kaut kādiv svešāds spēks it kā bija
guvis vanti pār mums. Ceļš pa to lai­ku
bija id^vijles vecajā krāteri, tanī,
kas Pompejai savu uguns šalti bija
pāri lējis un kam vēl 1945. g. izvir­dumā
lava bija cauri lauzušies. Ta­gad
tā izvilnija kā melna čūska, spī­dīga
un vizuļaina, savu dienvidu mie­gu
šai nāves ielejā. Kāds zināja stā­stīt
apkāriJiē dzirdētās teiksmas par
izvirdumiem. Ari pēdējā reizē, kad vēl
amerikāņu flotes viri izdeva savus l i ­kumus
šejieniBs tautai, lava bija rī­kojusies
pēc sensenām tradicijām: tā­pat
kā agrāk, tā apraka zem sevis mā­jas
un dār:i:us, tikai baznīcu atstādama
neskartu. Un tiešām, mēs sekojam
acīm šai sastingušai straumei un re­dzam,
ka ap baznīcas laukumu tā sa­dalījusies,
apņemdama baznīcu burvju
lokā, lai pii^: tam atkal turpinātu savu
gaitu. Tai reizē ļaudis esot stāvējuši
ap savu miiicītāju un skaļā balsi lūgu­ši
Dievu. Un brīnums esot notic.s.
Klausoties mēs domājam — kālab ne­varam
ari mēs izlūgties to brīnumu,
ko visi gaidām? Kālab mums, sve­šiem,
vientuļiem un nogurušiem, jā­kāpj
šai lavas kalnā un jādomā pa?
mūsu mīksto, melno un auglīgo ze­m
i . . .
Brīžam kājas grima līdz ceļiem pel­nos
un putekļos, un lavas akmeņi
baukšķēdami bira mums nopakaļ. Ne«
vienas dzīvības vairs nemanīja — sen
bija putni pazuduši, sen zāle un augi,
un likās, ka nevienam kukainim nav
mājvietas šai izdegumā. Mūsu mutes
bija baltas slāpēs un karstumā, acu
dobumos sūrkstēja, un zudusi bija lai­ka
un attāluma sajūta.
Tad no akmeņu sastatnes iznira
kāds gids un ņēma mūs savā ziņā.
Rāmu gaitu tas rādīja vieglāku soli.
mācīja nesteigties un apstājoties ru­šināja
ar kāju pelnus un vilka kaut
ko laukā. Liku loču tuvojāmies krā­tera
malai. Vēl arvien ap mums dzir­dēja
nāves putna spārnu vēdas — aiz
melni izzīmētās krātera malas cēlās
dūmu strūkla, un tā vien likās, ka
chaosa milzenis tur paslēpies un glū­nēdams
galda mūs. Kāds no mums
dziļdomīgi noteica: „yezuvā kāpšana
ir nokāpšana pazemē!" un šie vārdi,
likās, aplipa ap mums un nelaida mūs
vaļā. Bet tad mēs bijām pie augšējās
krātera sienas, kas kā apkvēpis mū­ris
atdalīja mūs no noslēpuma, ko
baigumā gaidījām. Pāris soļu, un mēs
redzējām viņu: zemes vāti, kas, l i ­kās,
vēl asiņoja un čūlāja. Tai ap­kārtmērs
esot ap 3 km, dziļumā tik­pat.
Mēs raudzijāmies tais daudzajās
dūmu strūklās, kas dzīvas un gaisīgas
kontrastēja pret melno masu. Savā­das
dobjas skaņas sitās mūsu ausīs —
kā lielgabala šāvieni no pazemes: tur
krita lava, ugung to ņēma un vērta
cietā masā.
Mūsu qids locījās un meklēja retus
minerālus, kārpīja lavas v.rskārtu un
lika mums sildīties. Auroja un lallll-nāja
un ļāva klausīties atbalsi, kas 4-
un 5-kārtIgi atbalsojās no krātera.
Viņš bija šeit mājās, viņu šis pirmat­nējais
spēks nemulsināja. Savādi, bet
viņa omulība izgaisināja to baiguma
sajūtu, kas vadīja mūs, augšā kāp­jot.
Mēs kļuvām pārdrošāki un bēr­nišķā
vieglprātībā kāpām krāteri, ru­šinājām
tur pelnus un vilkām spīdī­gus
graudus un priecājāmies, ka arī
šai pelnainā ir atrodami sīki mirdzoši
nieki. Jā, vai mēs bijām zaudējuši
jau godbijību pirmatnējā chaosa
priekšā, tiklīdz mēs varējām paši sa­vāra
rokām ņemt, grābt un veidot da­bu
pēc sava prāta? Kādam pārgalvim
radāfl doma noārdīt vulkānu, un mēs
kustinājām lielos lavas bluķus un l i ­kām
tiem ripot pa stāvo sienu lejā.
Tie lēca un skrēja kā gumijas bum­bas,
izkustinādami savā skrejā daudz
citu, un veselas lavīnas akmeņu gāzās
ielejā, un putekļu mākoņi aizklāja
ainavu. Un mēs smējām un minējām,
nez' vai Vezuvs te varētu pastāvēt,
ja itāļu vietā šeit dzīvotu latvieši. —
Pelnainais pelēkums bija iededzies
vakara saulē, kad mēs uzsākām at­pakaļceļu.
Likās, mūsu dzīvību sil­tums
būtu to sasildījis, Jo nāves m
iznīcības kalns blāvoja rožains. Bet
ari mēs bijām pārvērtušies, un savādi
bija salīdzināt tog vienaldzīgos gā'
jējus sākumā un nogurušos un baigu'
mā drebošos ap kalna vidu ar tiem,
kas mēs bijām tagad. Kā dzīvības
sulas atdzērušies, kā pie mūžīgās
uguns atsHuši, daži apskaidroti un
klusi, daži sprigani un dedzīgi, mēs
kāpām lejup. Un kad parādījās dārzi
un puķes un čalīgi strauti un redzē­jām
itāļu ģimenes uz durvju kāpnēm
ieturam vakariņas, kādu no tām uzru­nāja
mūsu gids savā dziedošā neapo-litāņu
izloksnē. Pēc brīža mums izne­sa
lielu vīna krūku, un mēs dzērām
izslavēto Vezuva vīnu. Tā vārds bija
Kristus asara. Danga.
nās un kokiem apaugušās vistās,
lietojamas ari aršanai, malkts sā
šanai, ūdens sūknēšanai un zirga vli
tā „iejūdzamas" ratos. Džipam līdzi
vilcēju var Izmantot ne vien tr
portam, bet ari lauku apstrādāiani
u. c. vajadzībām. Ipatas ir jaunās k
tupeļu rokamās mašīnas, kas n
svaida vairs kartupeļus pa lauku,
uzņem sevi visu kartupeļu dobi,
tis Izbirdina, bet kartupeļus pat
Tām seko pārlabotas sējajnmall
mēslu cēlēji un vedēji, siena ārdāmi
mašīnas, pļaujammašinas, kuļa
nas u. t. t. Dažādo lopu dzirdina
nas ierīču vidū bija ari tāda, kur
meklējot silē ūdeni, bīda no vi
gala uz otru īpašu sviru, kas dat
jas kā sūkņa rokturis, un veic ūds
sasōknēšanu silē.
Zvejniecības stendā izstādīta sch
grafs — ierīce, ar kuras palīdzību v
noteikt, kur un cik daudz attiec!
vietā ūdeni atrodas zivis. Ipata vi
jas ierīce bija impulsa aparāts, ar k<
ūdeni ievada nedaudz elektriskās str
vas, kas zivis uz īsu bridi apdul
Tās uzpeld ūdens virspusē un ir vlt
li savācamas. Kokvilnas tiklu vle
izstādīti perlona tikli, kas ūdeni ga
drīz nav saskatāmi. Tiem seko dažihi
di skābpkļa aparāti dzīvu zivju trans*^
portam u. t. t. Mežsaimniecības noza»
rē parādīti dažādi mežu atjaunolanair
kopšanas un kokmateriālu sagatavo»
šanas paņēmieni. Ari jauna paraugs
motorzāģi, ko apkalpo tikai 1 strād*
nieks. Aiz daudzām novietnēm ar di«
žādu sugu cūkām, aitām, zirgiem ua
govīm seko pētījumu rezultāti nezāļu
apkarošanā, zemes mēslošanā, māj*
kustoņu barošanā, piensaimniecībā,
putnkopībā u. t. t
Plašajā piensaimniecības novietni
bija izstādīti jauna parauga kanna
transportētāji un dažādi pārlabotai
piensaimniecības mašīnas. Ļoti plaša
mājturības nodala. Tur rādīja ne Vien
to, kā vienā katlā 15 minūtēs pagata­vot
3 ēdienus, bet ar! kā saglabāt
svaigu cūkas galu veselu gadu, lai
pārtikā nebūtu jālieto sālīta vai žāvē*
ta cūkgaļa. Sal vajadzībai galu un
desas iegatavo stikla burkās un skar»
da bundžās. To aizvākošanai pagatavo­ta
kombinēta mašīna, ar kuras palī­dzību
var lietotos traukus atkal at­jaunot
un tā izlietot vairākas reizei.
Jauni rīki ir kartupeļu, burkānu ti. c
sakņu mizošanai.
Izstādes rīkotāji norāda, ka, Isdzl-votāju
skaitam pastāvīgi pieaugot,
līdzšinējās metodes zemes apstrādi-šanā
nav pietiekamas. Pirms 100 :ja-diem
no 100 ha lauksaimniecībai no­derīgas
zemes varēja pārtikt 75 cil­vēki,
tagad no šīs pašas platības pir-tiek
jau 200 cilvēku, bet netālā nā­kotnē
būs jāpārtiek vēl vairākiem.
Tādēļ jārūpējas, lai ražas kāplnltu.
P. L
Kad neprot
sarunāties ar viru • • .
Divi latviešu jūrnieki, kas brauc uz
kāda liela tankkuģa, nokļuvuši ari
Japānas ostā Vakahamā, kur sasta­puši
k ^ u sievieti, kas vēlāk izrādīju­sies
par latvieti. Viņa kara laikā ap­precējusies
ar kādu vācu virsnieku
un nokļuvusi Japānā. Kara beigās
vīrs bez vēsts pazudis. Kā vācieia
sieva, viņa nav varējusi Japānu at­stāt.
Neatlicis cits, kā apprecēties ar
vietējo, jo jārūpējas ari par diviem
bērniem. Jau piecus gadus neesot ar
cilvēkiem runājusi. Arī ar viru «a-prototies
pa lielākai daļai zīmēm.
Tautiete izteikusi vēlēšanos nokļūt
latviešu saimē, bet neesot nevisna,
kas viņai varētu palīdzēt
L)), Mvita ^
MSjl tas at
^ rikol* cirki
;«<()Otineiap;
[ftjid to parbiive
-jANGtUAs DRAUD;
J^ki Skots bisa.» 1'
[ ļ l ļ i ^ i dlivkilr
pHAUDZE, BIC. J.
Iftbi ItiŌBiņii p«c di
' ' koneirti.
_,HIVtALPOJUMI
U i t binj
l#iiTlil|iJiwkļaM^
iHM M, st. cm
am^' 11,15.
cmiiriko{Qat
SAM Tildd umS.
ifaOiCitotiru dckL
ļfiNinSil.itnIlunM
1^ Iiiļi brĪTi.
RMDAS NO0.
tfn, KtduiUldl, 17.
TOAS NOD. SK(,
M, Veitrelsai i\mm
,mm liglltības f
Hni} ļiieU^Mumi.
aiHAMAS NOO. D L
IhtmSchool, Unioi
i^U tl)ai gildi Q&
KUMlOVņuUN VI
iJtfttSMl, Londona,
WW1DA8N0D. U l
5 jūdzei n
^njm Idlenl un
i ^ A S NOD. . . .
W M , no Riti kit
^ Jli NoyadDieh, li
«bt 2/5/- nirc.
, JAUKTO ^
^^jtfil, Trimtr b]
p WonB aub telpu
I MEKU I
^kdiā r]