Bavarijas Latviesu vestnesis, November 23, 1949

              28, nove:
nvib Klibis
RAUDA
Sudraba rauda galēja dzelmē
Aukaiiū, stinga zivs miega«
ūdeņi zaļgani locija zāles
Jaota leda nn sniega.
Nenāca saltums, nenāca ziema,
Cilvēks iemeta ^nāvl
VfIjMp zivis kur dusēja lēnas —
Rauda redzēja blāvas
Budens skabārdžu ēnas
Smiltis zem sarkaniem zariem
Pirmo un pēdējo reiz.
Vai ameriKaņi
materiālisti?
ir
sssa
8
Rit vai parit jēkāpj kuģi £s ne-
2d:nu, vai otrā okedna malā man
vdksies tik slikti,, ka ,4aimēsies ne­tikt
pie turības un t ā p ē c palikt l a ­bam
latvietim/* Skaidri jūtu tikai.
„Divuš gadus Eiropā uzturoties,
vismaz reizes piecdesmit esmu dzir­dējis
piezīmi: „Jus — amerikāņi, jūs
Jau esat materiālisti", tādiem vār­diem
iesāka savu priekšlasījumu par
materiālismu Sav. valstu vēsturē
docents bžone Fērlijs Augsburgas
,iAmerica House". Lektors analizēja
materiālisma būtību un mēģināja
atspēkot pret saviem tautiešiem vēr­stos
pārmetumus.
Vispārīgos vilcienos varam izšķirt
divas materiālisma izpratnes. Filo­zofiskā
nozīmē materiālisms i r pa­saules
uzskats, pēc kura viss dabā
un gara dzīvē i r mechanisks pro­cess,
reakciju un norišu kopsumma,
izslēdzot jebkādu Dieva, kāda aifg-stāka
saprāta vai gara piedalību pa-s
a i i l ^ likteņos. Sis pārmetums
anlerikāņu lielāko daļu neskarot
Jau pirmie angļu kolonisti ieradās
4merlkā reliģisku vajāšanu rezul-tfiti;
reliģijai un misticismam ame-iikāņu
gara dzīvē nav mazākas no-aSmes
kā eiropiešu. Par materiāli­stu
ikdienas valodā sauc cilvēku,
kas uzskata par savu dzīves uzdevu­ma
pēc iespējas apgādāties materiā-
Jlem labumiem, īsi sakot — dzenas
pēc naudas. Arī ša* ziņā lektors
nevēlējās saskatīt starp amerikā­ņiem
un eiropiešiem sevišķas star­pības.!
Lai mēs kā skatītos uz gara
dzīves vērtībām, to baudīšanai cil­vēkam
vispirms jāapmierina pirmās
eksistences prasībaiļ: jābūt paēdu-ianlii'>
apģērbušamies un ar jumtu
tVirs galvas. Ka amerikāņiem, k u -
ŗS^vēsture pāri par divi gadsimti
iestāvējusi no grūta pionieru darba,
eŗlkojoties mežā bez jebkāda at­balsta
no ārpuses, — ka viņiem t. s.
civilizētās dzīves labtimi nenāca
uzreizi, Ir saprotams. Tikai pa-inazām,
plašiem apgabaliem indu
Striālizējotles, daudziem, ameri-
^ kfiņlem kļuva pieejamas kul­tūras
vērtības, kuras Eiropā ir
pašsaprotamas. Pie tam veselām
amerikāņa paaudzēm milzīgos tuk­šumos
izkaisītajās mazpilsētās un
farmās vienīgā saite ar pasauli bija
dzelzceļš; par vīriem, kas spēja ie­rīkot
dzelzceļu, telegrāfu, radio, jūs­mojušas
zēnu un jaunekļu paaudzes
kā par sava laika vargņiem. Otr­kārt
amerikāņu nostājf pret mate­riālajiem
guvumiem liela loma ir
puritāņu reliģlskiajiem un tikumis­kajiem
uzskatiem Viņu domu gaita
ir apmēram šāda: cilvēks, kas ne­spēj
sevi apgādāt, nestrādā pietie­kami;
ja viņš nestrādā, viņam ir
daudz brīva laika; bet dīks cilvēks
viegli krīt grēkos. Vārdu sakot, n a ­bags
i r arī grēcīgs. Sāda domu gai­ta
varbūt liekas paradoksāla, bet tā
ir gluži saprotama no puritāņu vie­dokļa,
kuru ieffpalds joprojām ir
spēcīgs, tā kā daudzos apgabalos
cilvēkiem pastāv tikai darbs un baz­nīca.
Ka zemei industriālizējoties radās
zināma ļaužu grupa t. s. amerikāņu
miljonāri, kuriem arvien vairāk
slāpa varas un naudas, ir tiesa; bet
tādu netrūkst nevienā zemē, tikai
Amerikā tiem pie brīvās saimnie­ciskās
sistēmas radās, plašāks darba
lauks. Pie tam, šiem cilvēkiem
bid^ vien nav tik svarīga nauda un
ar tās palīdzību pieejamās baudas,
bet milzīgās enerģijas izlādēšanās,
celšana un organizēšana, kā to notē-
.lojis Teodors Dreizers savā romānā
„Titāns". Bet ko gan varēja teikt
savam darba devējam strādnieks
Eiropā ap pag. gadsimta 80 gadiem,
ja viņš bija neapmierināts ar algu
un darba apstākļiem? Neko, vie­nīgi
izceļot uz Ameriku! Un kāpēc
gan veselas paaudzes ir dzinu­šās
uz Ameriku? Meklēt l a ­b
ā k u s d z ī v e s apstākļus.
Jo Amerikā tais pašos 80. ga-dos
neapmierinātais strādnieks
varēja uzņēmējam pateikt: ,:Ej, pie
velna", bet pats doties uz rietumiem
iegūt kādu zemes gabalu. T^dēļ jo­projām
USA fiziskais vai amatnieka
darbs i r labāk atalgots nekā Eiropā.
Ta reliģiski, tikumiski un saimnie­ciski
apstākļi palīdzējuši izveidoties
tam īpatajam amerikāņu uzskatam
par materiālo dzīves labumu nepie­ciešamību,
kas — pareizi neizprasts
r - eiropieti padara īgnu. Kn. L ;
ka diskusija, kas iedegusies par vai
pret „bagātību'' Jau tagad šķiet
diezgan dīvaina un, liekas, otrā ma­lā
šķitīs vēl dīvaināka.
Ja daži domā, ka latvietis paliks
labs latvietis tikai tad, Ja viņam
svešā malā klāsies slikti, vai tad tas
nav gluži vienkārši apvainojums pa­šiem
latviešiem? īstais spriedums,
kas slēpjas aiz šādām domām, taču
ir; „Latvietis būs labs latvietis tikai
t ā p ē c , ka viņam klāsies slikti".
Vai, vēl citiem vārdiem sakot: ,^Ti-kai
tad, ja materiālu grūtumu dēļ
latvietim dtur nepatiks, varam ce­rēt,
ka viņš tieksies atpakaļ uz savu
zemi".
Neticu, ka tā varētu būt iBet, Ja
pielaistu, ka šī doma tiešām parei­za,
vai tad nebūtu jājautā: „Kāds
labums Latvijai; būs no šādiem ap­stākļu
radītiemideālistiem"? La­sot
garos gabalus par un pret „ba-gātību",
par kultūras saglabāšanu,
jā, pat par kultūras darbinieku sa­glābšanu
(kāpēc ne iekonservēšanu?)
reizēm gribas jautāt — par ko īsti
šie autori grib cīnīties? — Par Lat­viju
un latviešu tautu, vai arī par
tiem nepilniem 5 procentiem no tau­tas,
kas atrodas trimdā rietumos?
Ja mēs saprastu mūsu pašreizējo
uzdevumu tā, ka gala mērķis ir
dzimtenes atkarošana to 100.000 va­jadzībām,
kas tagad trimdā, tad
daudzi padomi varbūt būtu vietā.
Bet tas taču, cerams, nav tā domāts.
Ja, turpretim, gala mērķis ir L a t ­v
i j a s atbrīvošana, tad trimdinieku
uzdevums i r cīnīties ne tik daudz
par sevi, bet par valsti un par tiem
95 procentiem, kas i r viņpus dzelzs
aizkara.
Mēs, maza saujiņa, nevaram cīnī­ties
ar fizisku varu. Mūsu v i e n l -
g S iespēja ir pārliecināt tos, kam ir
šī vara. Un pai liecināt īsteni var
tikai tas; ko denT. Nav nekādas jē­gas
nievāt rietumu «materiālismu",
ja mēs tai pašā laikā gribam un v a ­ram
sabiedroties vienīgi ar šiem pa­šiem
rietumiem. Rietumu cilvēki ir
vienīgie, kas eventuāli nāks mums
palīgā (kaut arī ne mūsu dēļ). Un
taisni šis rietumu cilvēks uzklausa
tikai un vienfgi to, kas v i ņ a uz­tverē
ir denījams, citiem vārdiem
sakot: sekmīgs. Sāda pieeja turklāt
vērojama ne tikai rietumos, bet ari
Latviešu teātris 1 Garīgā tukšuma nav
Kanādā
Kalniņa kundze satiek SVensona
kundzi. Kalniņa kundzei mazs, ne­zināma
ciltskoka plušķis. Svensona
kundzei liels vilks. Pēc piecām mi­nūtēm
Kalniņa kundze jau brauc
parastajās sliedēs:
. . . Un tad, ziniet, divreiz gadā
lieliskas viesības. . . viss pašiem . . .
kungi ar mašīnām no Rīgas, dāmas
tualetēs . . . Nē, jūs nevariet iedo­māties
. . . Mans vīrs, ziniet, pa­gastā
bija kaut kas tāds kā jums te
landfiskāls . . . "
Suņi tikām apostījušies no visiem
galiem. Kļūst garlaicīgi. Plušķis at­ņirdz
zobus:
„Vuf", viņš saka vilkam, „es, zini,
Latvijā biju, liels bemardlnletls.
V u l ! " („Latvju Ziņas")
pie mums pašiem. Lūgšana un rau­dulīga
zūdīšanās vienmēr un visur
bijusi visneizdevīgākais paņēmiens
paēdušā pārliecināšanai. Ne velti
visām tautām i r sakāmvārds: ,JECam
ir, tam dod." īstas sekmes gūs tikai
tie mūsu trimdas pārstāvji, kas v a ­rēs,
pamatojaties uz savām sekmēm
tais nozarēs, ko rietumos vērtē aug­stu,
nākt, sist dūri galdā un teikt:
„Mēs prasām!"
Tas i r veids, kā nadonālas grupas
plāksnē savas lietas kārtojuši žīdi,
kam aiz muguras i r nevis 4, bet 2000
gadu Ilga trimdas pieredze To pa­šu
mēs atsevišķos gadījumos varam
redzēt arī pie mūsu pašu un mūsu
kaimiņu trimdiniekiem.
Profesoram Jurevičam būs taisnī­ba,
ka „manta piesien". Droši vien
būs tā, ka no tiem latviešiem, kas
būs tl] iši pie mantas vai arī tikai
pie izoevī^em posteņiem aizjūras
zemēs, Mela vai pat vislielākā daļa
negribēs atgriezties Latvijā. ' Bet
Latvijai taču laikam ir daudz sva­rīgie,
lai tai tagad, grūtajā brīdī,
būtu cīnītāji, kas var un spēj tās
atbrīvošanas labā ko darīt, nevis lai
tad, kad tā atkal būs brīva, atgriez­tos
mejās daudz tādu, kam svešumā
klājies slikti.
Ja ir tiesa, ka „manta piesien",
tad tikpat patiess' arī apgalvojums,
ka nabadzība dara nevarīgu. Vis­maz
rietumu pasaulē — tādā, kāda
tā i r 10 dlvēki labā materiālā
stāvoklī un ievērojamās vietās var
veikti vairāk nekā 10.000 cilvēku,
kam nav lāga bikšu ko kājās vilkt.
Un, pat ja pieņemtu, ka no 10 lat­viešiem,
kas tiktu pie turības vai
pie ievērojama sabiedriska stāvokļa,
9 tūlīt uz vietas savu tautu aiz-mkstu,
— tad tomēr tas viens, kas
neaizmirstu, cīņā būtu vairāk
vērts, nekā liels skaits citu latviešu,
kas, dažam padomam klausīdami,
iekonservētu paši sevi nabadzībā un
līdz .ar to, diemžēl, nevarībā.
Ja mūsu uzdevums i r cīnīties par
Latviju un nevis saglabāt pašiem
sevi Latvijai, tad par cīņas taktiku
runājot arī tiešām runāsim par c i -
ņas un ne par pašaizsardzības tak­tiku.
Un tas nozīmē, ka mums ir
jāriskē. Mūsu stāvoklī nav iespē­jama
ne liela ofensīva, ne plaša vē­riena
aizstāvēšanās, nemaz nerunā­jot
par ierakšanos pozīcijās. Mums
iespējama vienīgi cīņa, ko militārā
valodā sauc par kaujas Izlūkošanu—
ar varu iespiesties pretinieka rin­dās,
lai izpētītu viņu un — šinī ga­dījumā
— pārliecinātu viņu. Kad
gan komandieris ar šādu uzdevumu
drīkstējis teikt: „Var būt, ka šai
akdjā daļa manu karavīru kritīs vai
paliks gūstā — es nemaz nedrīkstu
akdju sākt."
To nedrīkst īstā kaujas laukā, to
nedrīkst arī mūsu apstākļos Arī
tad, ja 90 procentu no mums palik­tu
svešinieku gūstā, mums ir jālau­žas
viņu rindās. iSlnī gadījumā tas
nozīmē censties pēc stāvokļa, kas
mūs padarītu par līdzīgiem sarunu
partneriem. Un viens no pirmajiem
līdziguma priekšnoteikumiem šai
gadījumā i r vismaz zināma materi­ālas
labklājības līmeņa sasniegšana.
Ja latviešu latviskums būtu tik
vājš, ka šāda līmeņa sasniegšana
yien jau draudētu ar viņu zaudēša­nu
latviešu lietai, tad — jā, vai tad
vispār ir vērts runāt augstus vārdus
par trimdas uzdevumiem? Ar „kon-servlem"
tik un tā nekur netiksim.
Aleksandrs Liepa
Eslingena, mazā pilsētiņa lialna pakā­jē,
tā bija vieta Vācijas trimdā, kurp
doties, l£ad gars pagura, kad gribējās
pārliecināties, ka mušu māksla aizvien
vēl dzīva un radfila^
Aizbraucot no Eiropas likās — nu gan
reiz mēs, vējiem atdotie, līdzenumos,
kalnos un līčos izludsitiej esam gariņi
miruši. Nelikās iespējami, ka šei^ Ka­nādā,
kur visi esam surā maizes darbā,
jebKad uz skatuves redzēšu latviešu te­ātra
izrādi.
Bet — stiprs izrādījies latviešu māksli-
' nieka gars, kas meklē, kas grib dot un
pats giit veldzi. Un tagad varu saat —
T U , Montreāla, btisi U izraudzītā pilsē­ta,
Kanādā, kur atdzims mūsu teātris
trimdā! iebraucot Montreāla apmetos
Idas kunga namā, bez kura an Irmas
Graudiņas teātra trupai būtu grūti iz-tU£
t. Tik plašu telpu un sirsnīgu pre­timnākšanu
būs grūti kur sameklēt. Un
— tur es ari viņus visus satiku, tai pašā
vakarā. Tautieši, šīs pilsētas iedzīvo­tāji
esiet laimīgi, ka Irma Graudiņa ir
apmetusies taisni pie jums: attālumi ir
Ueli un ceii dārgi, ne katrs var atļau­ties
braukt uz Montreālu, lai iioskatītos
Izrādi.
Ikvilda namā, piektdienas vakarā, no­tika
pēdējais „Ķinas vāzes'* mēģinājums
pirms izrādes. — Tas bija trupas 33
mēģinājums. Vērojot tēlotājus, redzēju
sastrādātas rokas, drusku nogurušas se­jas,
bet gaišas, satrauktas acis.
No Irmas Graudiņas es dzirdēju par
paveikto darbu, kas prasījis daudz spē­ku,
uzupurēšanos, savaldību un galve­nais
— mīlestību. Ari bez arch. Klin-klava
mākslas iaq^ratēja dzirksts grūti
būtu bijis tik daudz VĢUU izrādes teck-nlskās
norises labā.,
Trupai gaidāmi ari papildspēki. Mont­reāla
jau ieradusies aktrise Elvīra UcI-te.
Grūtāk ar vīriešu personālu, ji»-
strādā tikai ar iesācējiem. Taēu, ja kā­dam
no tēlotājiem spējas būs veidojoties
krietnas zinātājas vadībā — tas izaugs.
Izrādes vakarā, ieejot Amatnieku bie­drības
zālē, redzot skatuvi, dzirdot tikai
latviešu valodu un pilnu zāli priecīgu
ļaužu, kļuva tik labi kā senās dienās
Eslingena. Tēlotāji savu uzdevumu vei­ca
atzīstami labi. Izrādes centrā Irma
Graudiņa, būdama kustīga, un šķelmīga
Leksite, mazajā skatuvē veikli skraidī­dama
im Udzās tēlojumam ar rūpīgu
režisores aci pārējos pārredzēdama. Ar
atzinību jāmin Cūpa kundzes tēlotāja
Una Karlsona, kuras skatuviskā drošība
liecināja par zināmu rutīnu.
Notāru atveidoja Emīls Mazutis, do­dams
pasmaga cilvēka atveidu, viņam
teicama, skaidra izruna, tikai gauslnā-jums
pārāk uzsvērts.
Cērpu Jāņa lomā redzējām Arvīdu
Grantu, kas arī nav pirmo reizi uz ska­tuves.
Grants jntās droSs un iznesīgs,
tomēr tēlojumā brīžam pārgāja vieglas
komēdijas plāksnē.
Sevišķi no Jaunajiem tēlotājiem j&at-zlmē
Ilga Niedra Lilijas lomā. Jaunā
aktrise tēloja pirmo reizi, bet, neraugo­ties
uz satraukumu, — pārliecinoši un
dabīgi. Ja viņa neapsīks, tad mūsu te­ātris
ar viņu būs daudz ieguvis. Ellas
lomā bija Marija Petere, vēl nedroša,
neatraisījusies taēu palika atmiņā ar
labu ārējo atveidu.
Edvīns Skapsts tēloja Valdi, parādī­dams
sevi tā, ka rodas cerība, — Šeit
varētu izaugt teicams tēlotājs mīlētāju
lomām.
Dekorators Viktors LaivlņS bija dari­nājis
gaumīgas piemērotas dekorācijas.
Priekškaram atveroties, aplausiem
skanot, tēlotājus un technlskā darba
veicējus uz skatuves sveica Moņtreālas
latv. b-bas priekšnieks Lagzdlņš, ZIgurs
no KLN. Dr. A. Valdmanis no Ottavas
latv. b-bas, Biruta Senkevl?a no ^Brīvās
Balss** un latv. organizācijām Toronto.
Svinīgo brTdl noslēdza Irma Graudiņa
nolasot dziļi Izjustos MSrtiņa ZIverta
sveideņiK no ^vle«lri.1as krasta. PrlekS-karatn
aizveroties «lažfi Jahs Ievaicājās —
„Kad būs atkal kādā Izrātie!"
Irma Grebzde
Es lūdzu baltu filologu palīdzību
Latvijas apgāds izdevis Ilonas
Leimanes romānu Mātes cilts. Auto­re
savu darbu, kas aptver 251 lap­pusi,
nosaukusi par romānu. Nees­mu
nedz kritiķis, nedz speciālists l i -
terātiLas jautājumos, taču mani kā
lasītāju interesē jautājums, kas, lai­kam,
nebūs pagājis secen arī citiem,
proti — jaunvārdi.
Atceros, skolā mūs kādreiz mā­cīja,
ka katra literāra darba pamat­prasība
ir skaidrība. Ilonas Leima­nes
grāmatu es nevaru saprast, jo tā
mudžēt mudž no nesaprotamiem
vārdiem. Kā nespeciālists neņemos
spriest, vai šie vārdi i r provinciālis­mi,
senvārdl vai varbūt pašas rakst­nieces
darināti. Pavisam šSdu man
nesaprotamu vārdu visā grāmatā ir
143, tātad, gandrīz, viens uz lappusL
Dažus daļēji varēju atšifrēt pēc tek­sta,
lai gan neesmu pārliecināts, ka
ari tos sapratu pareizi.
Kā, piemēram, lai saprot: „...krū-jīgiem**
soļiem aizgāja šoreiz pa­visam",
„...centras dabas sieva",
„...bija likusies kā podstāža",
„prieclgl un g a v ē l ī g i viņš iekrita
tiem starpā", „var s a b ļ u g t sēne...",
„...3āstaigā ar pušainu a b u l i " utt
Tāpat, pēc teksta nevarēju atšifrēt,
kas ir būska, mārksna^ časkas, me-tekEs,
lāmis, mekšītis, izkāselēties,
ērsts, glesot, gūrātiēs, ciligi, kansts,
kuibene, atgultne un tā joprojām.
Mums, saprotams, nevarētu būt
nekādu iebildumu ne pret jaunvār­diem,
ne provinciālismu. Ari Jaun-sudi'abiņa
darbos daudz provinciā­lismu,
bet tie saprotami arī tādiem
lasītājiem, kas nav cēlušies no Jē­kabpils
apriņķa. Rakstnieka valoda
liecina par iekšēju nepieciešamību
un izaug no apkārtnes un tām tra­dīcijām,
kas arī Jaunsudrabiņa ta­lantam
devušas spožumu. Ja esmu
maldījies, lai Ilona Leimane man
piedod, bet rodas iespaids, ka rakst­niece
par visu varu centusies būt
oriģināla. Ja šo cenšanos jūt arī l a ­sītājs,
literārais darbs bieži vien
kļūst nebaudām^. Kādu aistētisku
pārdzīvojumu, piemēram, var dot
šāds teikums: „Meitas, atsviestām
galvām, smiekloja \m jukšoja ar sa­vām
pretpusēm."
Lai nelzplūstu, esmu minējis tikai
dažus piemērus. Var domāt, ka Ilo­na
Leimane ar romāna valodu mē­ģinājusi
radīt fonu darbībai, kas r i ­sinās
zviedru laiku beigās. Bet tad,
ne no šā, ne no tā, 81. lappusē l a ­sāms:
„Taisnā līnijā tas nav vai­rāk
kā jūdzes gājiens..." Vārds lī­nija
vairs nekādi neiederas stilā, jo
jāšaubās, vai tā laika cilvēki to pa­zina.
Ja Ilona Leimane vēlējās pakalpot
latviešiem un laist tautās vārdus,
kas kuplinātu mūsu valodu, grāma­tas
beigās bija nepieciešams pieli­kums
ar izskaidrojumiem. Bez Mī-lenbacha
vārdnīcas šie vārdi nebūs
saprotami, im mēs nekādi nevarēsim
izskaidrot savai jaunajai paaudzei,
vai „deplgs puisis" nozīmē iemolgu
vai padumju puisi, kādā nozīmē šo
vārdu lieto ari bavārieši. j, c.
KULTŪRAS CHRONIKA
Latviešu-lietuviešu vienība aicina
savas nodaļas, kā ari latviešu un
lietuviešu apmetnes visā pasaulē 28.
novembrī veltīt latviešu un lietuvie­šu
vienības daudzināšanai. LLV
nolūks ir padarīt 28. novembri par
pastāvīgu svinamo dienu, kas veltī­ta
aistu vienības idejai. Sajā dienā
1561. gadā Viļņā Livonijas un Lie­tuvas
pārstāvji noslēdza līgumu par
vācu padošanos Lietuvas un Poli­jas
valdniekam Sigismundam Au­gustam.
Līguma rezultātā likvidēja
Vācu ordeni un Rīgas archiblskapa
valsti un Livonija tika apvienota ar
Lietuvu.
Berimora teātrī Ņujorkā 800. i z ­rādi
piedzīvojusi amerikāņu rakst­nieka
Tenesija Viljemsa luga „Ielu
dzelzceļa vagons, kas saucas ilgas".
Luga, ko pašreiz ar lieHem panāku­miem
izrāda arī Londonā un Parīzē
un pašreiz iestudē ari Minchenē, Ir
piektais nopietnais darbs, kas pē-d€
p 30 gadu laikā ASV izrādīts tik
daudz reižu.
Angļu izcilākā aktiera sēra Lau-rensa
Olivjē vadībā Itālijā uzņems
trešo Šekspīra filmu — pēc Indriķa
V un Hamleta — KaraU Liru. Tā­pat
kā Hamletā, ko pašreiz sāk i z ­rādīt
ari Vācijas kinoteātros, ari
Karali Lirā Olivjē reizē būs reži­sors
un galvenās lomas tēlotājs.
Rietumvācijas universitātēs pēdē­jos
trijos semestros caurmērā bijuši
60.000 studentu, no kuriem ceturtā
daļa studē medicīnu, ap 20 proc. f i ­lozofiju
un paidagoģiju, nedaudz
mazāk tieslietas un ap 14 proc. da­bas
zinātnes. Citās fakultātēs stu­dentu
skaits ievērojami mazāks.
Ārzemnieku skaits, kas pirms trim
semestriem bijis 4500, pēdējā noslī­dējis
uz 3000. Studentu skaita ziņā
lielākā ir Minchenes universitāte,
seko Bonna, Hamburga un Getin-gena.
Divi angļu filmu producenti uz­ņems
krāsu filmā Ofenbacha operu
Hofmaņa stāsti, diriģējot sēram To­masam
Blčemam. Prologu uzņems
Vācijā, bet pārējās epizodes—Fran­cijā,
Venēcijā un Anglijā,
(Turpinājums no 7. Ipp.)
ram šajā laikmetā prasīt arī lielā­kas
formu valodas, resp. mākslas
radītās vērtības. Sīs vērtības mek­lēt
mēs varam tikai §ākot ar X IX
g. Simteņa otro pusi un ar X X g.
simteni
Kaut ari, kā raksta autors to aiz­rāda,
mūsu nacionālās kultūras po­litika
kliboja un vadošās personas
tajā nav pratušas saskatīt vērtīgāko
kā arī veicināt to radītājus, tomēr
nevaram teikt, „ka mums nav ga-rigl
uz ko atsaukties ne tikai rakst­niecībā,
bet nereti arī zinātnes no­zarēs..."
Nerunājot plašāk par z i ­nātnēm,
var aizrādīt kaut uz to, ka
mūsu valodnieki veikuši lielu dar­bu,
veidojot mūsu valodu; bet kas
attiecas uz rakstniecību, tad viņa
bijusi un i r pamats, uz kura balstās
mūsu garīgā kultūra. Varbūt pro­fesors
Blese vārdos „nav garīgi uz
ko atsaukties" ieliek citu saturu,
proti, to, kas pateikts raksta paSfi
sākumā: „Mums ir teicami panā-
Icumi mākslās, literatūrā, zinātnēs.
Mums it izcili sasniegumi, bet vai
mums i r arī visaugstākās virsot­nes?
Mums ir daudz talantīgu vei­kumu,
bet vai mums ir ģeniāli dar­b
i ? . . . mēs vēl neesam pietiekami
dziļā bagātā un niansētā veidā ap­tvēruši
mūsu dienu vispārīgo cilvē­cīgās
kultūras problemātiku. No
rietumu viedokļa mēs šajā ziņā
esam vēl druisku elementāri..." (Ci­tāts
no prot Jurevlča raksta. Red.)
Tā tad, v a i mums i r a u g ­s
t ā k ā s g a l o t n e s un ģeni­ā
l i d a r b i ? Otrkārt, mēs
n e e s a m a p t v ē r u š i vispā­r
ī g o k u l t ū r a s problemā­t
i k u un t r e š k ā r t , mēs esam
v ē l d r u s k u e l e m e n t ā ri
II
Runādams par mūsu klasiķiem
Raini un Virzu, es teicu, ka mēs
esam sasnieguši Eiropas nāciju lī­meni.
Bet vai ari augstākās galot­nes,
resp. vai mums ir ģeniāli dar­bi?
Kaut arī mēs būtu ļoti piesar­dzīgi
un Virzas darbus nevērtētu no
šī viedokļa, tad par Raiņa traģēdi­jām
Ugtms un nakts, Indulis un
Ārija, Spēlēju, dancoju^ Jāzeps un
viņa brāļi. Zelta zirgs ir jāsaka, ka
tie i r ģeniāli darbi, un ja par Ib-senu
rakstīja, ka viņš ir vērtējams
kā nākošais pēc Šekspīra, tad Raiņa
minētās traģēdijas nav zemāk vējŗ-tējamas
par lielā ziemeļnieka dar*^
blem. (?enlāli darbi mums ir ari
citās mākslas nozarēs.
Tagad par vispārīgo kultūras
problemātiku. Man nav gadījies
lasīt darbus, kas plašāk un dziļāk
aplūkotu un risinātu vispārīgos kul­tūras
jautājumus, kā to ir darījis
mūsu lielākais domātājs Voldemārs
Reiznieks. Viņa darbi liecina, ka
abstraktā domāšana nav mūsu vājā
puse. Un kā pie grieķiem Sokrāta,
Platona un Aristoteļa personās viņa
sasniedza ziedu laikus klasiķu un
pēcklasiķu laikmetā, tā arī pie
mums šīs abstraktās domāšanas
spējas varēja parādīties un ir pā­rradījušās
tajā pķā laikā, jo mēs
patlaban beidzam pārdzīvot savu
klasiķu laikmetu un pārejam nāko­šajā
— tēlojošā reālisma posmā.
Agrāk valdošās lirikas vietā pama*
zām isEvirzās stāstcžā proza; mums
ir apdāvināti un jauki prozaiķi,
kuru vidū Anšlavs Eglītis ieņem ļoti
redzamu vietu. Viņš nav mazvēr­tīgāks
par pasaules slavu guvušo
krievu rakstnieku Turgeņevu. — Ja
šajā rakstā minu tik maz latviešu
rakstnieku vārdu, tad ne tāpēc, ka
viņu mums trūktu, bet runa i r par
«augstākām galotnēm'* kuru nevie­nas
tautas rakstniecībā nav daudz
un, otrkārt, par rakstniekiem, kufi
eventuāli varētu tikt ievēroti starp­tautiskajā
forumā, lai gan, runājot
par pēdējo, piesardzīgi jāpiezīmē,
ka tam i r arī savas niodes kaprises.
Mums i r augstākās galotnes, bet...
šis bet mūs ved atpakaļ uz jau mi­nēto
nacionālās kultūras, resp. arī
mākslas politiku, uz kuras kļūdām
pareizi aizrāda raksta autors prof.
Blese. Ja šīs kultūras politikas
vadlīnijas bieži ir bijušas greizas,
tad tas lielā mērā atkarāsies no ne­prašanas
novērtēt mūsu jau radītas
un topošās vērtības. Bet ko lai sa­ka
rietumi? Kā lai viņi iepazīstas
ar tām? Vai mums ir tiesības pra­sīt,
lai tie bieži nejaiišie mūsu dzī­ves
vērotāji, kuriem gadās saskar­ties
ar mums,, mūsu mākslas un ga­rīgās
dzīves parādībās labāk orien­tētos,
kā mēs paši? Un ja ari tafi
reizēm notiek, vai mr,5 arvienu re­spektējam
viņu spriedumus sevišķi
ja tie nesaskan ar mūsējiem?
Vērtēt ir grūti un sevišķi jaunra­došo
lielo garu darbus, jo tie lauž
vecas tradīcijas, jau nodibinājušos
ieskatus; vērtējot ir jāatsakās no
personīgām, grupu un politiskām
simpati'nm. Bet tas i r jādara, uz
to spiež mūsu stāvoklis citu tautu
vidū un tas, ka mēs tiekam vērtēti,
ka mūs un mūsu kultūru liek uz
svara kausiem, jautājot, cik mes
esam vērti cīņā par patstāvību. Sā­jā
sakarībā prof. Bleses raksts bija
vairāk kā vajadzīgs. Bet būsim
taisnīgi paši pret sevi
ementfl bebijs
r^U LIKUMU Z l -
^ % ŠVEICES
^ ; „ļ,vas vēsture
B i<^^fj Likums biJis
uif^^ PrUn vienīgais
i apkalpes 10-
[•'^'S^oSi neievainots aiz-i
j S S koka vaiņaga.
r f & vecāki nositās.
P ' M t T atradās briesmas,
komandas loceklis
^fSmm pasažieri ka-vairāku
simtu
to zena problēma vēl n
(lata^Kas būs ar Dzekiju IfSs ar vecākiem viņam
LTutfl iecejot Savienotajās-
^iens viņž to nedrīkstē­ji
vioam Amerikā dzīvoja
• ar vecomāti. Abi vecie
L m piesaistīja visu savu
Jiffl draugu pulku, lai par
i^o mazdēlu dabūtu uz
I Eot abi vecīši bija pana-
U eoeržiskā demokrātu par-tutafi
vietnieka namā Do-atbalstu,
kas ierosināja
„9peciāllikumu" par Dže-
RļeceloSanu. Viņš ari panāca
1 pieņemšanu.
m^M kļavas lapotnē atra-
Ejadu vecais ziīdainis pār-
•ļjlvitf gadus vecā blondā un
)|s§aa, beidzot konipresa re-ļlir
lielu troksni un neskai-iilbjpiddzēm
sagaidījuši ma-
|)t^u Ņujorkā un savās mil-ffies
to iedēvējuši par
itabēbiju'*.
sensāciju amerikāņu
n sagādājusi Šveices
karaliene Mj^ta Frika,
ijis ar dejām lepnajā Flo-iWL-
MRamo. PrK^gram*-
li to apcietināja policija. Iz-
1^ ^šištā gaišmate 1948.
?a ar savu viru ieradusies
ļrleceļojanas vizu .uz noteiktu
Tagad vizas derīguma ter-ļtt
jau pagājis, un, kaut gan
īparakstljusl līgumu ar Foxa
iedrlbu par strādāšanu f l l -
Ma vlŗu apcietinājusi un
pno ASV. Ar jaunu vizu
tagad atkal varēšot ieceļot
l / i ^ 2 dienas vi^S no<
V " e « g a s Piatfpr^ kas
^ masta galā virs viņa
ciems. VācHS, paniņu at-
!«ta5a'btifei'^^^^ er sirēnu. R Vpl^f ugunsgrēka sl-
5^steldzas uz ielas ar poc'iem
mmlm^^^^ lūdzis vē-tCkanL^^^^^^^
S- Varot pie-fiot
^'^^ apliecība viņam
1
i
P
b
«akrobātu jaunāka
8000 ni a
/7 ^