Bavarijas Latviesu vestnesis, August 24, 1949

              r-ķ.
8tt
pa S/Slil B« tad p^jnra B ? ^
im ar mēteli Tg MJ'V^*
& ^ durvis nemŽaA>
^«nu mēlīti. M g M . ??
a. Stlbers rvārJiSJ^*»!
kutināts: '"^ '«» «ai'
īudle,. as natlks lauksi-
•1« nāca no āra. \m
tik apreibis. ^
JSgdama kur r ^ t a ^ %
hfl beidzot iegriSifi^^^^
lati, gķērsām o t a i a i ^ ^
kaposhi dārzs, M i
p^smSJfimies, kad v i n j /^
Wei. neaizmirsa aptaStfrS
»muktu riteņi Bet kad laū 2
raustie» ratos, tikai tad
^.Beidzot kaut kfibiJtoiSS
cajiri biezajam ž o g iX
. noblļifti. pus priecīgi HBS
.1 redz^ viflades cackeg, beik
> Izet pa elite koke 8twS!
•avarē saprast"
ņS uzgfilā$ ar elkoņifimtam
mm aizsedza ads. Tad MI
fida ar blašķi un guizitl, umdķ
'^ lai iedzerot, varbūt Uw
ot Un Stibers neatteic8i.W
ra: glIzŖii un tad v51 vlemt. u
| u patijri sapi^
, ŗedzējla tfra siena, kur oail
ilu. Uh ko gan badā lopiv^
r lzd)u:!t7 Ej nu tu viņuM
ic ilgSkafi jokoSanis p&rli ņlk
' pa vfirtdem kāpostu dSirii
^. zirgu. Rati tika iegrleittd*
ar llkļīm uz SulalnlSku Min
1 šBlrgs varēja aiziet nezin te^
tika atk^l kārtīgi sajūgtvfi^
^iēbfets 'tnaigell
ms uzsēdināts virfiū, tai kt^
:g$ mājās.
" W es no' ValaSlņu MSm t
riSa kāzSm nekā neatcer(^; 1}
ifirls dienām bija Jur^ Nto
jauni, lielāki satraukumli to
tieSi mani paSu. Atccn»*
dažus vārdus, no VdaBlt
niieces Un Ilžas saruna8,4o M;
iljos kāzu izskaņas vakart, W
;amai8 viesis bija izvadīts.»;'
iTJos tikai tāpēc, ka tiku tii*
>ar mazu zeņķi, kas nek§ m
no Uelu cilvēku valodSm. l i
ļām maltuvē, kas relzr P
^kārnais kambaris, no » ^
aizlienētos traukus. 11» m
,./e vai pastala, ko ej^
ftizāvls, ar to tā diena m
ļko sahnnlece, asaras slaut!*
atbildēja: , , , ^
ekad nebūtu ļfivušl,ai»fi»
Ķlgtos priekšā. Bet ko t u*
Varbūt Dieviņš pididzM. V*
negods nebūs tilc Uels.
b spīti tam. k a f
[spar Gētes gadu, ŗ J5
IUraamd tefispaamt kjSau v igsaid-fatt otrJa? ^5
r plerādBs, ka nJnf^^-lJV
anas dienas atceri i ^ ļ ^ ļ
[visās malas, - ka P'\^
e austrumu i f m S f " ^
l ^ a h citā gada kSd 2^
rnja būtu v a r e j u ļ g ļV
kkla salti, kas .j ijj *
L. 7 Vai gan kada crt ^
klsētas firma.
b l Mos sludiMjum«
haidusl tirgū krūšturus
Ltrumu itermaņl «p^
fns, nedara. Kurš V g
ļvēlētos staigāt ar m
Ķar.spiti '^«^fl 8P1^
ļtaa to, kas "ntetts^
Iiam?. Kas ; a ; j / . jr
kūštuŗiem, ^ «»«"
b pateikts. .IvienSd»!^^
Ptiesibas ir S / j U S
[vadījis Pagf J?Ls auiifS
autas demokra^^^^^^^^^ „i (V
ļfOčim, IM. g. 21 augustL
DĪVI
(Paula Vertli€toera motīvs).
^ gOaS bHsIm (Uvi: Tu un es,
STvfenNJ galotnes,
M Uģis viena citrm »dem sniedz,
gļļ^ tt&iomis ifurpii turpu liec
invl htBkm, ii k l kļōtum vieas
Cita divalno» ko mii» uzburt var;
^ Isi tik IMISB ieeitta pavediens
^fSoleSf kas mis reizē skar.
gy slOf tnir s&kms bija: Tev nn
niant
f M | nakti e^t> ilg^^ lumiSk skan:
fd dim inmi ^»^ra sniegs,
itid vi»f 1^ ^^^^ reiz
• BeksT
IIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIINIIIIIIIIIIIIIIIIIIIHIII
ORAMAU PAR SAN
MIĶELU
.- . i
^0gĻA M V N T B S AmXh M E M C J A B I -
tffitikleiii liekai gr^til Ierindot ..Grā-
-SpSr san MIKiel»'^ k«dfi noteikta
H^timts iu>iar6. to es nebrīnos.
K£ vinu ipxlm6 par «lutoblogralilu. dU
pat» vaiu sīpil^n. ta IsU nav ne
ne otra, Varu siadt, ka man nav
SSTnolUlca rakstīt grUiniatu paSam par
JJLT ^ otrādi, visvimirilik e&mu no- iSl^cf izvahrftles no llli» rienoskaldrotds
^ ļ ģ ' ^ u l pats iiiUitoifs ifaka ^avas grā-
Mītflf tevadS. . . .
•ia san varSm pisaclt par 8o grāmatu.
if vlilleUUso aizirautlbu lasTjufil un vGl
iUSm Usa milloial ciiv<Sl^u? vtslabfl-iOecIba
par tas Dojiulārit^ti ir 72 iz-
Sivuml angļu valDdS m vairSk nekfi
itvaMAs. kura» t^i tultoia. Ari lat*
Mi valodi ..Grāmata piir San Mikelu"
iļSkiJsā laikā pJetJaļlvoJuKi trīs lospie-
T^'ddvoJam vliiit>&i#kl jēdzienu kri-
Ifi laikmetā. CUvēcIbM vārdā tiek pa-itrSdatds
vislielākās negnintfbas, Icultfiras
tirdi apzinīgi izntclnālis gadsimtiem ilgi
l^ta» garīgas vērtībai «.augsto Ideju"
tlrdS" no zeme» vllrsiu» noslauka vesc-j
i i tautas, rada p«iiBaiil6 <^hikosu un cie*
tini9. Sai laikmetā Muittm or Uelu sirds.
uzrakstītā grānitaitt^ $pes atveldzēt
i) mierioAt daudzus flm personīgajās
tUltiils.'' Ico tiem tuiekrāviisl lielā pasau-
Itt kitastrofa.
fiiaule» litetātOra ptzi&t daudzus āratu
(HutuSt un daži Ino tjlkim kluvuSi vi^ai
poptiliri. tomār 8ai iilDiU Muntes grāmatu
MV ilitnledzis nevUimi» Kur gan meklē-jpt
tl» Uelle panlikumi? Tā nākusi no
Mi. tin tāpēc atll prol atrast ceļu uz
DĪfim. Munte izvadi l;&i}ltl!iju pa cMe*
nt ifrgas apsēittajlem l^eapoles rajo-nltirt,
pa»Me»inas upiuw loiukiem un dr'i-pin
pIc drausmlfiias 7<itne^5trlces, pa
fi^dilbas un slimību nomāktajiem Pa-!
rfo^ nabagu kvartālieiin, VinA necendas
uminaiar ietu sentimenlālltāti Vio3 ne.
i^fldilin netieflā, b«t rāda cilvēces
dottii visā tā kailumā, rīda klusos clnl«
^tlii» im varoous» kuru vMUs nemin
VWuw{s lapas, clldenuļs ; Mkaturus un
fi^UtlKO dlvāclbu uz (īhias fona.
B«t Munte prot par^KlIt nevien sā- r \m iznīcību. vi;ol paver mūsu prlek-tiemelu
un dievldu zemes, parāda to
īpatno dabu. cilvekirs un dzlvniekuu. Ar
vimlldt lielu mllefltlbu aprakstot Lapzc-iQi
» un Kapri ainavas, putnus un suņus,
v«o Turi, Ristlnu. Arkandželo Fusko,
VMI Alfonsu un bāreni Džonu, viijŠ
viff lasītajā cilvēcības lalka» un il5ra8 pSc
ikilstuma. Turklāt viii^l lo izdara vien*
fcifli un neuzbāziiii r-malkā veidā. Ve-
(ļkl paaudze šo «ava lālkā aizrautīgi
Uilto grōmatu atcd^rēJ^ien labi. Bet pS-
(tt}o» d«$mlt gadojii raiun* izaugusi jau­ni
lusltaju paaudze, kam Muntes vārds
btU tveSs. TleSi ftai. pamMzel pasaulsla-wuili
darba ieteicāmiii
Pateicība nākas Andr, Ozoliņa apgā-
«m Eutinā. kaa^āajos itsf'āmatnleclbul tik
iltt»I«ajo5 apstākļoa nav baidījies lj:er-lltt
pl« l\ kapitaidnrbnt l^dnSanas. Grā-roita
pfic agrāko Izdevumu imranufi \t-
5llw dlvfis dalās. F»lrmll Jau dabajama,
wtotra parādīsies sifotimbrl. Tās v^frtlbu.
«vērojami cel A. sodvima gi^aflskais
«tjria - iztciksm^Kfiji Il\istr8el1as un
Mka zīmējums. A|)gāds rjaranGjles pnr
pau, labu papīru iiiri leiiipicduma Inu-jufflu
izmantojis Mt pediBfjam, tomSr ne-xm^\
grāmatas glīto iitakatu. PJrmo
%mr^\\ Ievada pa;^a Akjela Muntes
jrlmvards. otrajam llevadu un blogra-
Jjjus datus devis nr\\i SudrabinS,
Trimdinieka gramalu papildlnāHes
ir vtrtlgu un seapilditu iidevumu.
M i s Skujenteks
S
Latviešu m€dicii1as veidotajam
prot DL med Alksnim
79 gadi
Kad mēs pēc gadiem atjaunotajā
Latvijas universitātē mācīsimies par
latviešu medicīnu, tad starp pirma­jiem
mūsu medicīnas skolotājiem
būs jāmin prof. Jēkabs Alksnis, kam
22. auguptā palika 79 gadi. Viņa
vārds ir nedalāmi saistīts ar chirur-ģiju
un uroloģiju Latvijā. Uroloģija
«ātei. Pec pašu VeirnSras laikrakstu
«^am spriežot, tas ari ar divsimt-^
Procentfgu uzviju pariSkls, Nacionā-,
« teātri inscčnets $p*?ciāls „Fausta'*
JJ^cdums, kas no visiiem iepriekSe-,
S"^ ^^Sķ^ras ar to, ka visas lomas,
'^io pamātskolnleki, Ar! teksts esot'
«drusciņ" pielāgots pamatskolnleku
«pratnel.
^ 0 ta neprirprotaml spriežams, ka
līdzot austrumos — no kurienes
lacu ausi visa gaismVm — atansusi
Kasma, kā kultūras H'iTienl ar īsti
oolSevistisku drosmi noregulēt tajā
^Wum5. kāds i)epi<M:ie§ams, lai ra-
»ios Ista demokrātijas un sociālisma
^fātne. Jau sen bija '/ināms, ka,
ļ» kalns nenāk pie Miiichameda, tad
"ļuchameds var mīkstās arābu tupe-
«es aizstaigāt pie kalnn Vajadzēja
^omer rasties patiesi ģeniāliem dar-tautas
vadoņiem, lai saprastu.
f;^J?,^eml nenāk pie Gētes Fausta,
^ad Getes Fausts var iet pie bēr-
Vai m tagad vairs var būt
»«leoloģiski .^ķēi^ļi Dostojevska
^Bu w ^«^^J^azcvu" izdošanai spe-
^ail bērnu dārzlenn, vai Tolstoja
Karēņlnas" pārv^rSanal par
Kas zina - varbūt pat var
«ooues pārstrādāt un vienkāršot
pasaciņas tiktāl, lai pat so-
^«iļSiisko padomju nipubliku polī-
^Kie vadītāji varētu tās pilnā mērā
\m garigi sagremot.
Dipītls IL
ir pilnīgs viņa auklējums. Pēc otra
lielā latviešu chihrurga prof. Jan-kovska
agrās nāves viss Jauno cbi-rurgu
audzināšanas darbs gulās uz
A. pleciem. Viņam ir izcilas paida-goga
dāvanas, viņš ir ļoti labs ru­nātājs,
un viņa lekcijas studenti ļoti
cienīja to vienkāršās un skaidrās
domu gaitas dēļ. Alksnis medicīniski
labi izglītots, daudz papildinājies
ārzernēs, labi pārzina medicīnisko
literatūru ^xn pairtāvigl tai seko, Tā
viņš spēj kontrolēt s^vu asistentu
zinātnisko darbību un palīdzēt
ņieni ar padomiem, vienalga, vai ru«
na būtu par gangrēnām, žults ceļu
plastikām, avertina narkozi vai nie­ru
iHinkciju. Viņa audzēkņi varēja
no viņa mācīties, kādam Jābūt la­bam
ārstam — viņš vienmēr bija
sirsnīgs un vienkāršs attiecībās ar
citiem cilvēkiem, ar neizsīkstošu
gribu palīdzēt.
JSevišķi jāatzīmē prof. Alkšņa spē-
Jas diagnostikā. Gribētos pat teiktā­ka
viņš ir nemaldīgs konsultāciju
dalībnieks un laimīgi atrisinājis dau-dzuiii
sarežģītus gadījumus, kurus
cittautiešu speciālisti jau uzskatīja
par neglābjamiem. Ap viņu vienmēr
pulcējās prāvs audzēkņu skaits, un
murns Ir tiesības runāt par „vecā
Alkiiņa" skolu. Raksturīgi, ka viņš
ir ļoti iecietīgs pret audzēkņu Īpat­nām
dotībām, necenšas tās nivelēt
un radīt .šablonisku chirurga tipu;
tieši pretēji — profesors palīdz,iz-kopļt
ikviena īpašās dotības un no-rādiii
viņam piemēroto ceļu chirur-ģijā,
Mūsu dzimtenei tā bija liela
svētība, jo tā aizpildīja visus robus
mūiiiu chirurģijā un bez vispārējiem
chirurgiem radāis ari ortopēdi, uro­logi,
» traumatologi, plaušu chirurgi.
Savus audzēkņus Alksnis pastāvī­gi
mudināja doties ārzemju koman­dējumos
un mācīties, kā strādā sve­šu
itautu chirurgi, lai mūsu chirur­ģijā
nekad nestāvētu uz vietaSg.Viņš
patsii vienmpr centies izkarot jau-niem^
j spējīgiem mediķiem ārzemju
stipīBndiJas, tāpat ari citādi līdzinā­jis
viņiem gan sabiedrisko, gan zi­nātnisko
^eļu. Prof. Alkšņa audzēk­ņu
pulks ir visai liels. Daudzi vārdi
mums pazīstami un jau paši saistās
ar izciliem sasniegumiem medicīnā,
gan dzimtenē, gan kara gaitās, gan
trimdā. Lai minam prof. Mucenieku,
prof. Strādinu, Dr. Mežciemu, Dr.
MeSju, Dr. Nolli, doc. Pavasaru, Dr.
meti Bormaņi, Dr. Alku, Dr. Aivaru,
Dr. Grišānu, Dŗ. Slraumani, Dr, Kā­rniņu,
doc. Vītolu, doc. Maču, Dr.
Neideru, doc. Alksni, Dr. Brakšu,
Dr. Majoru, kuriem vēl pievienoja­mi
daudz citu vārdu. Lai arī visu­mā
prot Alksnis bija ļoti iecietīgs
pret saviem studentiem, tomēr bija
lietas, ko viņš tik ātri nepiedeva.
Tā dažreiz vienam otram nācās pie­dzīvot
arī sava šefa bardzību, lai
gan vienmēr pehiīti.
Ko prof. Alkšņa sko\a devusi lat-
• viešu medicīnai? Vispirms tā Lat­vijā
ievedusi un popularizējusi kuņ­ģa
rezekcijas operāciju, izstrādāda­ma
un papildinādama tās techniku.
Trimdā mēs redzam, ka Šinī ziņā
esam priekšā dažai labai citai tau­tai.
Tālāk, daudz vēlības %'eltits ba­rības
vada apdedzinājumu ārstēša­nai,
ir izstrādāta ārstēšanas techm-ka
i;m publicēti novērojumi ārzemju
literatūrā. Prof. Alksnis pats veicis
vairītos barības vada plastikas, kas
ir vienas no sarežģītākajām operā­cijām.
Viņš nenoliedzami Eiropā ir
viens no chirurgiem ar vislielāko
pieredzi šis operācijas technikā pie
pieaugušām personām. Prof. Alksnis
daudz vērības veltījis arī uroloģijai,
izkopdams, tāsi techniku un dažādas
izmeklēšanas metodes. Viena no vi­ņa
ijkolas īpatnībām ir. ka ^-iņa
klausītāji ir nevien labi chirurgi, bet
ari urologi. Viņš nebija apmierināts
ar plaušu tuberkulozes chirurģiskās
terapijas sasniegumiem. Viņa uzde­vumā
vairāki jauni ārsU iepazinās
ar sasniegumiem Itālijā un Fran­cijā.
Tā Latvijā izdarītas pirmās ča-ļējās
torakoplastikas, kas daudziem
tuberkulozes slimniekiem deva Jau­nas
cerības dzīvot. Alkšņa: skola
pārnesa Latvijā ari simpātiskās ner­vu
sistēmas operācijas.
Prof. Alksnis ir viens no enerģis­kākajiem
latviešu mēdicin-js litera­tūras
veidotājiem. Viņš pats ir pub­licējis
vairāk nekā 50 zinātniskus
darbus, gan latviski, gan svešvalo­dās.
Tie Izceļas ar savu labo stilu
un vienkāršo domu gaitu. Ļoti inte­resanti
ir viņa darbi par mūsu
folkloru, no kuriem daži publicēti isi
pirms kara sākšanās. Lai latv'ešu
ārstiem dotu Iespēju publicēt savus
darbus, A. nodibina Latvijas ārstu
žurnālu ,un vada to nepārlraul;:i 20
gadus. Viņš neatlaidīgi mudina.jau­nos
zinātniekus formulēt un publi­cēt
savus pētījumus. Daudz pūļu
un darba veltīti latvieša ^mlnolo-ģijas
izveidošanai. Dažs labs lat­viešu
zinātnieks var prof. Alksnim
pateikties par savu zinātnisko ga­tavību,
daudziem Latvijas jirstu žur­nāls
bija pirmais pakāpiens uz pa-sai^
les medicīnisko literatūru,
Prof. Alksnis veicis lielu darbu
Latvijas labā. Tūkstošiem latviešu
ir viņam pateicīgi par dzīvību, des­mitiem
tūkstošu par veselību. Dau­dzi
viņa audzinātie chlAurgl, kas Jau
okupāciju laikā pierādīja savu līdz­vērtību.
Ja ne pārākumu par vienu
otru Izcilu ārzemju chirurgu, sek­mīgi
aizstāv Latvijas zhātnes slavu
Vācijā un Zviedrijā. Ja stāvoklis
nemainīsies, iespējams, ka profesora
audzēkņi izklīdīs visā pasaulē un
tur ar savu krietno darbu radīs res­pektu
pret latviešu medicīnu im to
sirmo zinātnieku, kas visu savu mū­žu
veltījis cilvēcei un savai tēvijai
Latvijai. Dr, A. M.
^ ^ ^ ^ ^ ^ ^ ^ ^ ^
JAUNI DOKTORI
Londonas universitāte nesen pie­šķīrusi
tiesību zinātņu doktora grā­du
latvietim Domenikam Garančam,
kias jūlija beigās sekmīgi aizstāvēja
disertāciju par tematu „Stai^tāutis-kā
darba organizācija", parbs ap­tver
500 lappuses/mašinrs^stā un
veikts prof. Makkinona-Vūda va­dībā.
Garančs beidzis'Latvijas uni­versitāti
1935. gadā, un šis ir viņa
jau trešais doktora grāds. Vācijā
Fŗeiburgas universitātē Garančs
1945. g. ieguvis tiesību zinātņu dok­tora
grādu, aizstāvot disertāciju par
tematu „LatviJas sociālā likumdoša­na
salīdzinājumā ar Vakareiropu*',
bet 1947. gādā Parīzes universitāte
viņām piešķīrusi doktora grādu
starptautiskās tiesībās par disertāci-jii
„Latvijas līdzdarbība Tautu sa­vienībā".
Studijām Londonā Gar­ančs,
pārvarot lielas materiālas grū­tības,
veltījis 2 gadus, ar savu dzel­žaino,
ipjturibu pārsteigdams gan sa­vus
profesorus, gan studiju biedrus,
pēdējiem aizsteidzoties priekšā dar­bā
un i panākumos. S. g, jūlijā Inter­national
Students Service nozīmēja
Garanču par DP studentu pārstāvi
starptautiskajā studentu konferencē
Dublinā, kur trīskārtējais doktors
pavadīja 2 nedēļas. Vaicāts par nā­kotnes
nodomiem, izcilais tiesīb-nieks,
kārtodams savu vienīgo ko­feri
atceļam uz Franciju, izteica vē­lēšanos
nokļūt ASV, lai turpinātu
pētniecības darbu savā specialitātē
un publicētu zinātniskos darbus.
DarmStates techniskā augstskolā
tajā pat laikā Dr. rer. nat. grādu ie­guvis
blj. Latvijas universitātes ķī­mijas
fakultātes vecākais asistents
mag. chem. Jānis Bimgs, sekmīgi
aizstāvot disertācijas darbu par te­matu
„CelIulozas un cellulozas mate­riālu
atcetolizi^*. Dr. Jānis Bungs
Latvijas universitāti beidzis 1938. g.
un darbojies tajā savā specialitātē
līdz 1944. gadam, bet Vācijā līdz
1946. gadam bijis par ķīmijas asi­stentu
kādā rūpniecības uzņēmumā,
bet līdz 1947. gadam darbojies par
organiskās ķīmijas lektoru UNRRAs
universitātē Minchenē.
aiz Uāiea kuUsān
Ir cilvēki, kuŗus atceroties, dvē­selē
ataust tāds atmiņa siltums, it
kā jūs būtu iegāj^aši gaišā dievna­mā—
tik atviegloti un atbrīvoti jūs Jū­taties
no apkārtnes dienišķās burz­mas
un raizēm. Tādas ir art manas
atmiņas par lielo dzejnieci un lielo
cilvēku Annu Brigaderi, — tās snie­dzas
tai tālajā pagātnē, kad Nacio­nālais
teātris savos pirmajos pastā­vēšanas
gados izr.ndīja viņas AUgas
Pio latviešu miljonāra un revolu­cionāro
piektā gada lugu Ausma,
Autore parasti ļoti dzīvi piedalī­jās
savu lugu iestudējumos vrt bija
klāt, sākot ar pirmo, gandrīz visos
mēģ\pājumos ar lietiskiem norādīju­miem
im vēlējmniem. Kā tagad re­dzu
viņu, ietinušos savā lielajā la­katā
— gluži tā kā viņa redzama
kādā populārā fotogrāfijā, — sēžam
tukšās skatītāji! zāles pustunisā un
klusi un Uzmanīgi sekojam katram
aktieru teiktam vārdam uz skatu­ves
vai dzīvojam līdz viņu iijūtu
modulācijām. īsajos mēģinājumu
pārtraukumos, arvien pēq sazināša­nās
ac/težisoru, sekoja dzīvas pār­runas
par tēlojumu pareizībām un
kļūdāhi. Aktieriem ši autoru pieda­līšanās
pirmajos, tā saucamos tap-,
šanas mēģinajutiios. pa laikam bija
ne visai pa prātam, tāpēc, ka tie vēl
nebija droši ne tekstā, ne izdarībā.
Brlgadere smalkjūtīgi nogaidīja un
pārliecinājusies, ka kāda pielaisto
kļūda nebija nejaušība vien, nāca ar
savu labojumu. Aktieri ar viņu sa­pratās
kā līdzījs ar līdzīgu. Viņai
bija teicama skatuviska nojauta,, un
pied&līšanās mēģinājumos bija liela
pašas vērtību pārvērtēšana.
Pēc Ausma pirmizrādes, kur tēlo-
|- ju Jaunekļa lomu, man bija ilgi Jā­noklausās
viņas spriedumā. Visu
sarunas laiku viņa paturēja uzrur
nātā roku savās abās. Sl rokas sa­tveršana
un paturēšana bija tik rak­sturīga
Brlgaderel. Likās—- viņa
gribēja izteikt savu domu vissmal­kākās
fineses. Tādās reizēs gribot
negribot bija Jāraisās pretsajūtol
draudzībā un patiesā uzticībā. Viņa
nekad neglaimoja, un Ja teica kād­reiz
vārdiņu labi", tad ta^ bija
teikts tādā latviskā pārliecībā, k^
bfja vairāk vērts neRā visi lietpra­tēju
slavinājumi vai pēlūml. Tā
daudziem aktieriem.radās dzlļS rad- .
niecīgs kontakts ar autori im, iesnie­dzot
savas Jaunās lugas, Brigadere
arvien Izteica vēlēšanos' atbildīgās
lomās redzēt viņai patīkamos ak­tierus.
Sevišķi tuvā kontaktā viņa^
bija nonākusi ar nu Jau mirušo Lud­milu
Spīlberģi un, cik atceros, gan-driz
nebija lugas, kuru varones, se­kojot
ierosinājumam, neinterpretētu
šī cildenā aktrise. Tad vēl viņa bija
iemīļojusi Antu Klinti, vēlāk Zlla-vu,
no vīriešiem Osi, Lagzdiņu un
arī šo rindiņu rakstītājam bija lai­me
baudīt viņas labvēlību, sevišķi
pēc pasakas Lolitas brīnumputns uz­veduma,
kur tēloju sapņotāju —
meklētāju princi Alni. Vēl toreiz
spēlējām viņas lugas Lielais loms,
Dievišķā seja, Izredzētois, Maija un
Paija un citas. Pēc dažiem gadiem
pasaku Maija un Paija atkārtoja
manā režijā, un Maijas lomā pirmo
reizi parādījās Milda Zīlava.
Ilga bija pašas autores sevišķi
iemīļota luga. Daudzi tajā atrada it
kā dažus autobiogrāfiskus epizodus,
tādā kārtā Izskaidrodami viņas pie­ķeršanos
šim darbam. Uz skatuves
tā parādījās divi lāgi. Pirmo reizi ar
Spīlberģi titullomā, pēc'tam ar An­niju
Sirasoni. Otro reizi arī es tē­loju
Granta lomu, par ko saņēmu
sevišķu autores atzinību. Ap to laiku
man iznāca klusībā atskatīties uz
desmit gadu darbību teātrī, un, Ud
gan tā oficiāli netika atzīmēta, pa­tīkamu
pārsteigumu sagādāja Briga­dere,
ierazdamās pēc izrādes ģērb-
Istabā ar speciāli sacerēta dzejoļa
Ierakstu kādā no savām grāmatānL
Maza ēna pārlaidās īsti draudze
gājām attiecībām pēc lugas Šuvējas
sapnis uzveduma. Pamatā tam bija
pati luga, kas neguva tādu piekri­šanu
kā autore sagaidīja, kaut arī
galvenā lomā viesojās izdaudzinātā
A, Simsone. Kā dažās citās Brigade-res
reālplcholoģiskās lugās, arī ša­jā,
neraugoties uz interesanto oriģi­nālo
izdomu un tēmas nopietnību,
bija nepāriieciijošas vietas, ko ne­varēja
glābt ne režisora atjautība,
ne aktieru tēlojumi. Ari man nevei­cās.
Luga, kā saka aktieru žargonā,
nesēdēja» un tāpēcMzraisīja vienu
otru panaīvu situāciju, kas, protams,
nevarēja apmierināt autori.' Vēlāk
šie pārpratumi gan izlīdzinājās un
atgriezās agrākā attiecību saulainī-ba.
Nāca Jaunas ierosinātājas un
domu bagātas lugas': Kad sievas spē­kojas,
Karaliene Jāna, Pastari. Abas
pēdējās bija arī pēdējās pašas auto­res
konsultētās lugas.
Karalienes Jānas režija sākumā
bija nodoto Aratmanim-Briedītlm,
bet viņa pēkšņās saslimšanas dēļ
piekrita man. Dekoratīvo ietērpu ga­tavoja
Niklāvs Strunke. Luga, kā zi­nāms,
psīcholpģiski un skatuviski
stipri komplicēta, un sagatavošanas
laiks bija ļotljss. Kāvāmies ar pa­līgiem
burtiski dienām un naktīm
un pēc dažām dienām Jau varējām
ierasties pie Brlgaderes mājās ar
gatovu dekorāciju maketu un reži­jas
plānu. Sāda pieeja darbam au­torei
bija'kaut kas Jauns, tā viņu
sajūsmināja, un rezultātā mēs iegu­vām
viņas pilnīgu uzticību. Aktie­riem
bija lielu lielais brīnums, ka
Brigadere vairs nesēdēja klāt mēģi­nājumos,
bet paļāvīga un mleriga
ieradās tikai īsi pirms ģenerālmē­ģinājuma.
Šodien par visu vairāk nožēloju,
ka nepaņēmu līdzi viņas rakstītās
vēstules, kuras saņēmu iestudējuma
un vēlāko Izrāžu laikā sakarā ar šo
Inscenējumu. Nezinu, cik daudz tam
kopēja ar pašu Izrādi, bet viņa Jutās
pacilāta, kā atraisīta no kāda sma­guma,
kas viņu nospiedis ilgus ga­dus,
pilna Jaunu, Ifdz tam neapjaustu
nodomu. No viņas rindām runāja
neparasts gara asums, xko acīm re­dzot
viņai iedvesa kfidu Jaunu atziņu
noskaidrošanās . . . Brigadere vai­noja
sevi, ka pēdējās lugās nav v i ­sas
vietas skatuviski vienādi pietie­kami
skaidri parādījusi, bet turpat
arī priecājās kā bērns par daudza­jiem
īstr^aimīgl tvertiem skatiem.
Sīs vēstules pavedināja uz dz.ļfim
pārdomām.
Uz viņas rakstāmgalda liktenīgajā
dienā gulējis kāds pas4kčs manu­skripts.
Vai viņa gribēja pateikt šo_
fcavu jauno, tikko apjausto?! Lfelks :
ir nežēlīgs, tas nesaudzē ne Uelogr^*>
ne mazos.
Brigadere beidza elpot visskaistā­kajā
vasaras brieduma bridi, kad
visapkārt skanēja sēri jautrās līgo
dziesmas . . . Beidza elpot klusi, kā
Ietinusies savā siltā, tikko apjausto
un neatklāto noslēpumu lakatā. ^
Jfinis LeJiņI
KULTŪRAS C H R O N I KA
lOperdriedātāja Lidija Blumentale
un pianiste Rita Sefere pēc kon­certa
Dcdelstorfas nometnē apmek­lēs
arī Šengvardenu un Emdeni. L.
Blumentale gatavojas izceļot uz Ka­nādu,
kur viņai Halifaksā paredzēts
darbs,
Latvijas Sarkanais Krusts Beļģijā
ziņo, ka septembra sakumā Briselē
atklās DP gleznu izstādi, kas p ā r ­celsies
turp no Parīzes. Izstādē var
piedalīties arī Beļģijā dzīvojošie
bēgļi — profesionālie gleznotāji.
Itālijā izsolē pārdots Mikelandželo
pēdciais nepabeigtais, darbs Piela
Rondanini. Lietpratēju komisija ze­māko
pārdošanas cenu noteikusi 250
milj. liru.
Svētdien sakas mūzikas
feslivals Edinburgā
Londona (D). «— Trešais starptau­tiskais
mūzikas festivāls sākās svēt­dien
Edinburgā, Skotijā. Tajā pie­dalās
7 slaveni simfoniskie orķestri,
to vidu Parizes un Bernes. Festivā­la
laikā notiks instrumentālie un
vokālie koncerti, koru prieknesumi,
teātru izrādes un/filmu/demonstrē­jumi.
32 reizes uzstāsies Parīzes^ ba­lets,
bet vācu aktieri uzvedīs Gētes
Faustu. Parīzes simfonisko orķestri
diriģēs Bruno Valters.
prof. Dr. pharm.
Eduards Svirlovskis
Rīgā š. g. 17. maijā miris Latvi­jas
universitātes ķīmijas fakultātes
profesors Dr. pharm. Eduards Svlŗ- ,
lovskls.
Tā ir skarba vēsts no dzimtenes,
k^ Latvijas universitāte uh farma­ceitu
saime atkal zaudējusi nopiet­nu
zinātnieku, .stingru audzinātāju,
krietnu kollēgu un pieredzes bagātu
farmaceitus j
Prof. Ed. Svirlovskis noorganizē­jis
un visu laiku vadījis ķīmijas fa­kultātes
farmakognozljas Institūtu,
Izveidojis plašu drogu muzeju un
iekārtojis dziedniecības augu izmē­ģinājumu
dārzu. Viņš lasīja lekcHas
farmakognozijā un mikroskopijā, kā
ari pārraudzīja attiecīgos praktis­kos
dar^^ūs. Bez tam viņš/rediģēja
Latvijas farmaceitu žurnālu un strā­dājis
par konsultantu Latvijas Sar­kanajā
Krustā.
Blakus paidagoģiskam darbam
prof. E. Svirlovskis nodevās arī ra­žīgai
pētniecībai. Viņš publicējis ap
30 zinātnisku darbu. Ārpus paldago-ģiskā
un zinātniskā darba prof E.
Svirlovskis visu mūžu palika uzti­cīgs
savai tēva sētai, izveidojot to
par vienu no priekšzīmīgākām saim­niecībām
plašākā apkārtnē.
Prof. E. Svirlovskis bija viens no
tiem latviešiem, kas nepazina aplin­kus
ceļus un savos uzskatos un pbv^
liecībā bija par stingru, lai locītos.
Viņš necieta latviešu, ao slāviem
patapināto mentalitāti un vēl vai­rāk
— zem vācu jūga mantoto pa­devību
un līšanu. Prof. E. Svirlov­skis
bija lakonisks savā valodā, rei­zēm
pat nesaudzīgs savā kritikā,
Stingrs savās prasībās pret sevi un
studentiem. Reti viņu redzējām sa­biedriskā
dzīvē. Tomēr nedaudzo
draugu pulkā viņš atvēra savu sirdi
un savus plašos gara apcirkņus, un
tad mūsu vidū bija liels gara ba­jārs,
aistēts, senās un klasiskās māk­slas,
mūzikas un literatūras mīlētais
un lietpratējs! — Sit Tibi Na^iva
Terra levis!
Dr. pharļi. K. Kazerovakls,
Mičiganā.