Bavarijas Latviesu vestnesis, April 13, 1946

              UtvleŠa Vēstoesis
Aisrādljneis
Pēdējā htkĶ vairojusies gadījumi,
kad atsevišķas personas bez pareisļSt»
it^diM un aaetonālas 9tāi0iB, klani tur­klāt
tfQkst žurnālistiem vajadzīgās
pieredzes, ieguvušas atļaujas laikrak­stu
izdošanai, pārvērš tās. par sensā­ciju
lapām, ar acīm redzamu nolūku
ātri pacelt avīzes tirāžu un iedzīvo­ties
uz lasītāju rēķina. Tādi izdevumi
tad nu bieži publicē nep^eizu$ vai
sagrozītus faktus un izplata nepārbau­dītas
sensacionālas baumas, nemaz
nerēķinoties ar to, vai sādu zinu pub­licēšana
nāk par labu latviešu kopī­bas
interesēm vai nē.
Šāda rīciba, kurai sevišķi pašreizē­jos
atstājos var but nepārredzamas
sekas, ir noteikti jānosoda un jāiz-
§kaui Tāpēc L C K , ar atzinību novēr­tēdama
nopietnas latviešu preses po­zitīvo
darbību, tur par savu pienā­kumu
nopietni brīdināt laikrakstu re­daktorus,
atturēties no visa, kas kai­tē
mūsu kopīgai lietai un jau tā grūto
centrālās organizācijas aprūpes darbu
padara vēl grūtāku. No visiem preses
darbiniekiem kā arī lasītājiem L CK
sagaida, ka vini ar latvietim piemitožo
kritisko skatu pratīs atšķirt pelavas
no graudiem un darīs visu, lai trim­das
laikā saglabātu mūsu tautas vie­noto
stāju un nākotnes izredzes.
Latviešu Centrālā komiteja
Mums zuduši
Kurmales pagastā pie Kuldīgas, kā
tagad kļuvis zināms, 1945. g. aprīli
miris pazīstamais sabiedriskais darbi­nieks
inž. Jānis R i t e r i s . V i M dzimis
1867. gada 21. aprīlī un jau kop^ stu*
diju laikiem rosīgi piedalījās latviešu
'dzīvē. Bija Rīgas latviejiu biedrības^
runas vīrs un Latvijas universitātes
org*anizācijas padomes loceklis. 1921.
gadā Riteris nodibināja Latviešu-lie-tuvieš^
vienību, kas bija pirmā tautu
tiivināi^anās biedrība Latvijā. Daudz
vinž rakstījis arī latviešu un lietu­viešu
presē un sastādījis lietuviski-iatvisko
vārdnīcu. Apbalvots ar Lat­vijas
T r i j u zvaigžņu, Lietuvas Ģedi­mina
un Vitauta ordeni.
5. aprīlī Erlangenā miris lidotāju
kapteinis Rūdolfs Jenkēvics. Nelaiķis
daudz gadus darbojās Latvijas armi­jas
aviļlcijā un aizsargu organizācijas
aviācijā. Emiorācijā vifis uzturējās
latviešu nometn:ēLauingenā pie Dona-vas.
ikur vienu laiku bija nometnes
administrators. Slimības spiests pē­dējās
nedēļas aizgājējs pavadīja slim­nīcu.
Apbedīšana notika 7. aprīli
Erlangenā, kur Lauingcnas latviešu
vārdā no aizgājēja atvadījās nometnes
komandants A. Balodis,un no Tāla-vicšu
saimes i n i P. Leitis.
mvĒm
(Turpinājums)
Septim malēnieši — zemes meklētāji
„Lai rādītu, kādas ļnocibas un kādu
cīnu savas zemes dēl uzAēmieš vecais
bezzemnieks," raksta .tālāk A. Mel­nalksnis,
«jāpakavējas pie septiifiiem
malēniešiem un vinu dēkām ceļā un
Sibīrijā.
Zemes slāpju dzīti, vini jau agrāk
apmetušies kādā kunga tie»ā Latgales
mežos, kur uz nomas noteikumiem
ietaisījuši saimniecības. Pēc brīvno-mas
izbeigi^anās muižnieks līdumnie^
kus ar tiesas un policijas palīdzību
izliek no ietaisītām •mājām. Muižas
pārvaldnieka acij izbēdzinātos zirgos
un ratos sakrauj mantas un bērnus,
lai dotos pasaulē meklēt citus līdu­mus.
Cetā, pie kāda kroga Latgalē
nejauši satiekas 2 muižas novadu tādi
izsviesti nomnieki septiņi malē­nieši.
Viens ieteic braukt uz Sibiriju,
kur netrūkstot labu labās zemes un
kur neesot kunjļu un baronu. Tā tas
esot aprakstīts kādā kalendārā. Tad
arī nospriež — ceļot uz Sibiriju!
Nākamā dienā Kārsavas tirgū
sazvērnieki likvidē pajūgus un ar ģi­menēm
sēžas vilcienā. Gela mērķis —
1
kalendārā ^rakstītā Semipalitinidca. valdes ierēdnis pie^vā semi līdzeni
Pēc dienām desmit nobraukuši Ceļa- stepē, kas latviešiem nepatīk. T^d
binskā, meklē kuģi u$ aprakstīto zemi.
Izrādās, k a kalendāra rakstītājiim mi­sējies,
Gelabinskā nav upes, pa kuru
varētu nokļūt Semipalatinskā. Jābrauc
vēl 750 verstes līdz Gmskai. Ceļotāji
pārdod vērtīgākās mantas, nopērk bl­ietes
un dodas tālāk. Omskā malē­nieši
satiek vietraudzi tautieti, kas ga-ierēdnis
ieteic braukt uz Krasnojar-sku,
kur esot brīvas kalnainas vietas.
No ierēdņa atkal izkaulējuši pa piec­niekam
pabalsta, tie iegādā pāra zirgu
un pajūgu, paši iztaisa ratus, sakrauj
tajos atlikušās drēbes un bērnus un
ceļo uz Krasnojarsku. Še malēniešiem
beidzot izdodas pierakstīties 40 km
līgi nozākā Semipalatinsku. Malēnieši no Krasnojarskas un izkaulēt nelielu
atstāj ģimenes grants bedrēs aiz sta­cijas
un dodas pēc padoma pie ko­lonizācijas
valdes ierēdņa Omskā. Tas
zemes vietā tiem piesola cietumu.
Latvieši neatlaižas. Pārdod labākos
svārkus, pulksteņus un bārdas nažus,
lai samaksātu par telegrammu pašam
ministram Kāds advokāts uzraksta
telegrammu, uz kuru pēc dienām des­mitām
pienāk atbilde — pavēle iz­sniegt
latviešiem vietraudžu apliecī­bas
un 5 rubļus katrai ģimenei.
Zemi tomēr neierāda un noraida uz
Jertisejas guberfiu, kurā vēl esot
daudz brīvu iecirki'iu. Cerību pilni ma­lēnieši
dodas tālāk un pašā Jānu va­karā
iebrauc Jenisejas guberņas
Ačinskas pilsētā. Tās kolonizācijas
pabalstu. Nonākuši galā, latvieši tur
sacel dažas badās, kur novieto bēr­nus
un ve^us, bet vīri un pusaudži
aiziet pelnās pie būvējamā dzelzceļa.
Pāris kolonistu tomēr nav apmierināti
ar norādīto iecirkni; tie sēstas zirgos
un dodas uz austrumiem. Pēc triju-četru
dienu eelojuma vini nokļūst
Kanskas apriņķa dienvidrietumu dala
pie paredzētās Khjkvenajas depo sta­cijas.
Kilometrus septiņus uz rietu­miem
no stacijas vietraudži atro^d
skaistu un lauksaimniecībai piemēro­tu
gabalu. Tie vienojas vairs citur ne­meklēt
un palikt iecirknī. Tā 1896. g.
Jēkaba dienā nodibināta latviešu ko­lonija
— Kamenska.
(Titrpinājums sekos)
€lir€>iiika
Pēc paša lūguma no L C K informā­cijas
biroja vadītāja amata atbrīvots
Arvīds Klāvsons. ViAa vietā par bi­roja
vadītāja v i . iecelts ral^tnieks
un redaktors Ēriks Raisters. Informā­cijas
birojs nodomājis noorganizēt
korespondentu tiklu nometnēs un lūdz
b i j . „Letas" korespondentus, žurnāli­stus
un citus, kas šo uzdevumu varē­tu
veikt, mutvārdiem vai rakstveidā
pieteikties birojā: DP Gamp „Frische
Quelle", Hiddesen bei Detmold, Lippc
(21) {„LCK IB" Detmoldā). Es-l
i n g c n a s latviešu kolonijā notiks
spodrības nedēla. Šajā laikā tautieši
uzposīs ēku apkārtni. Pie kolonijas
nodibinātā dāmu komitejā par priekš­nieci
ievēlēta A. Bērziņa. VMCA's
mājturības sekcijā D. Švīkule pēc
priekšlasījuma par vitamīnus un mi­nerālvielas
saturošiem ēdieniem de-monstrčJa
apinēram 20 dažādii,s ēdi enus.
Tuvākā laikā Švīkulcs vadībā sāksies
ēdienu gatavošanas kursi, kuros pie­teikušās
20 tautietes. ~ Pieminot Lat­vijas
.skautu or'^anizācijas prezidenta
ģen. K. Gope;:i 70. dzimšanas dienu,
2. aprīlī l:slin<^fcnas latviešu teātra
zālē pūcē jās Daugavas novada skauti
un gaidas. Referātu par ģen. Gopera
dzīvi un darbu lasīja Jersikas skau­tu
apgabala priekšnieks J. Dombrov-skis,
— K i r c h e i m a s latviešu skau­tu
vienībai Jersikas apgabala skautu
priekšnieks J.Dombrovskis šinīs die­nās
j^asniedza karogu (J. Raitums). ~-
V e i d e n a s latviešu nometnē 15.
martā nolika latviešu tautas dziesmiii
vakars ar E. Mekšas. K. Aizpores-
Grapas un V . Barvikas piedalīšanos.
Ar katrai dziesmai raksturīgu iz­teiksmi
un izjūtu mākslinieces atska­ņoja
dziesmu pēc dziesmas un izpel­nījās
klausītāju jūsmīgu pateicību.
Paldies par reto un neaizmirstamo
sniegumu (T. Bērziiiš). — Zemgales
skautu novada skautu un gaidu vadī­tāju
sanāksmē R ā v e n s b u r g ā at­zīts,
ka līdzšinējās darbības sekmlgu-mu
kavējis vadītāju trūkums. Sa­nāksmē
nolemts rīkot skautu un gaidu
vadītāju sagatavošanas kursus. No­vadā
jau darbojas 4 skautu un 3 gaidu
vienības. Par novada priekšnieku ie­vēlēts
skautu vadītājs P. Lavāns, kas
ir arī Dienvidvīrtembergas un Bāde-nas
apgabala jaunatnes lietu kārto­tājs.
2. un 3. aprīlī skautu un gaidu
vadītāju sanāksme notika arī S i n -
g e n ā (K. Kleins). H c r c n v ī k ā,
12 km aiz Lībekas, zvejnieku ciemā
atrodas St. Nikolas un Herenvikas
latviešu nometne. St. Nikolas nomet­nes
iemītnieku vidū mitinās arī 10
neredzīgie tautieši; Paredzot, ka šo
cietēju skaits vēl pieaugs, nometnē
atbrīvotas vairākas istabas, pie kam
gādību par viņiem uzņēmusies U N -
RRA*s 238. vienība, kas grib visus
šos nelaimīgos sapulcēt vienā nomet­nē.
Neredzīgajiem visu laiku neaiz­stājama
gādniece ir bijusi lelsirdigā
māsa Rita Osīte, kas no dienvidiem^
piedzīvodama dažādas likstas, atve-dmsi
viņus Lībekas latviešu slimnīcā
(A. Bērziņš). — Britu Militārā valdī­ba
L i b e k ā līdzšinējām latviešu/lie­tuviešu
un igaufiu komitejām 19. mar­tā
piesūtījusi rakstu ar kufu paziho,
ka visi orgāni, kas šajā rajonā līdz
šim apzīmēti par komitejām vai dar­bojušies
līdzīgi komitejām apkalpo­jot
baltu tautas, ir atcelti un tiem
jābeidz pastāvēt Citu jaunu komite­ju
dibināšana bez rakstiskas Militā­rās
valdības piekrišanas aizliegta. Visi
līdzšinējo komiteju aktīvi paturami
neskārti līdz jaunam rīkojumam. Visi
baltu Sarkano krustu līdzekļu un ma­teriālu
krājumi jānodod UNRRA's
virsuzraudzībai. Zīmogi jānodod M i ­litārai
valdībai („Lībekas Vēstnesis").
y,Ausmas V latviešu nometnē Klein-kēcā
21. martā nometnes vīru koris
diriģenta A. Dzena vadībā sarīkoja
dziesmu vakaru. Sarīkojuma atlikumu
kopā ar k o i a dalībnieku personīgiem
ziedojumiem — 1400 marku ziedoja
latviešu kara invalidiem (E. Lūsis): —
- UNRRA's 279. vienības vicedirek-torsMakdonālds,
rakstīdams par K a ­n
ā d u , saka: ,,Isumā tā ir daudzu
iespēju zeme, bēt, lai kautko sasnieg­tu,
jāveltī neatlaidīgs darbs. Tiem,
kas tur cer atrast ,,sliiiku paradīzi",
var dot tikai padomu atturēties no
ierašanās Kanādā. Tiem, kas nolēmuši
cītīgi strādāt, var garantēt sirsnīgu
uzņemšanu'{„Au8ekIis"Braunšveiga).
Ta M v o M d i Bei&i
\: Kāds IštvietiSg kas pirms neilgt lai,
kaVizkfasvis no DP no&ietnes Bedlng
un ieradies amenfcāAu okupēta^ Vā-Īrijas
joslā, stāsta, kā dzīvo-latvieši
Berlīnē:
„ P a v i s am maz Berlīnē palicis to lat­viešu,
kas dzīvo privāti un pārtiek
no^ kartīšu devām. Gandrīz visi balti,
bet ari liela dala polu, žīdu u.c. tautī-bu
bēgļu dzivo starptautiskajā DP
hometnē C ē l e n d o r f ā , kur pašlaik
atrodas vēl ap 250 latviešu. Lai gan
dzīve šai nometnē kā telpu, tā arī
uztura zinā ir laba un gandrīz ne ar
ko neatšķiras no dzīves amerikāņu
joslā, tomēr visi eenšas tikt āfāvno
Berlīnes uz angļu vai amerikāņu oku­pēto
Vācijas joslu. Kustības ierobe- ^
iojumi no vienas joslas otrā vairs /
nepastāv, kas lielā mērāratvieglina sa­zināšanos.
Lai gan Cēlendorfa^ atro­das
B^erlīnes amerikdau da}ā,-izbrauk-šana
no Berlīnes tomēr saistīta arJie?
1ām grūtībām.
Nometnes latviešu dzīvi vada H. /
Špechts. Bez tam dažādos pasal^umas^
rosīgi darbojas Dr. H. MengelisrS*
Svenne, E. Bākūzis, dirig. Mellis, Z.
Svenne un K. Jaunzems. Latviešu sa­nāksmes
notiek katru ceturtdienu un
tas apmeklē visi. Sanāksmēs parasti
ir ziņojumi par nometnes dzīvi, refe­rāti,
vokāli un instrumentāU priekšac-sumi,
deklamācijas un tautas dzies­mas.
Janvārī mācības sāka arī latviešu
ļskolas ar 43 skolniekiem. Skolu
zina H. Špechts un par skoldtājiem
strādā; Em. Vanaga, Z. Girg^n8c(n^,
M. Miezīte, Em. Strauta, L Bruģēt4ji
Z. Svenne, P. Sauleskalns, V . Buls un
S. Svenne. Mācības gaitas traucē grā­matu,
mācības līdzekļu un r^kstāmf-lietu
trūkums. Pie nometnes izveido­jusies
arī mākslinieku kopa ar kori
un solistiem: Helēnu Vlašeku, Franei
Vlašeku, Bruno Čun^inu un Aleksan­dri
Melli. Kopa sarīkojusi koncertu
un kuplinājusi dievkalpojumus.
\ Pateicoties valodu zināšanām, daudz
latvieši nodarbināti vietējā UNRRA
un vairāki studenti immatrikulējušies
'Berlīnes uniļversitātē un citās turienes
augstskolās. Vēlētu komiteju nav ne­vienai
tautībai un sabiedriskās dzīves
rosināšanā liela nozīme i r pašinicia­tīvai
un tautiešu labai gribai. Visl^
iemītnieki brīvi no norīkojumiem un
citādiem nometnes darbiem, . tos
visus padara vāciešL ļ
Daudzi Cēlendorfas tautieši meklē
paziAas un radus Vācijas rietumu
okupācijas joslās, jo tikai tad iespē­jams
atstāt Berlīni, ja i r pierādījumi
par tuvinieku atrašanos kādā nō ši&*s^
jienes nometnēm. Bet daudziem, ^ 1
nožēlošanu, vēl līdz šim nav izdevie»^
šādus pierādījumus iegūt."
A. Pārums
Jēkabs Danga
Diezj^an mums sāpes
un nakts
Daugava, dvēselif upe. tek melna vieft
vakara viedcis,
Pavasars: ūdeAi krāc, ritau^a sidrabā
mirdz.
Cilvēk^ kas paliki dzīvot no pilsētām
gruvešos grautām,
Dziļumos zeme jau rūgst, atmostas
brlvtbas balsti 1
Daudz lai tev gruvešiem aprakts^ vai-rāK
vēl velupS grimis,
Pastāvēs dzīvībaji spēks, ziemcietis,
dzilsaknu augs.
Saule silst debesu kalnā un ziemu jau
ūdeni aiznes,
Svcšzemes tīrumi zel, cīruļiem gavilē
prieks.
Atveries saulei ūn vējam šais laukos,
kas auglībā garo,
Diezgan mums sāpes un nakts, krūtis
plēš celdamies darbs
Vārgu un gurušu sirdi, vai tevi kāds
sagaidīs mājās?
Atmatjā aizaudzis lauks, līdumniek,
rūdās lai spēks.
Jānis Klīdzējs
Milēt^ji un nideji
(Turpinājums)
Sīmanis atsvilpo. Brāli ieraudzījusi,
vina skrien;uz kalna pusi
,.Nāc vakariņās . . . " viilia aizelsusies
saka, „Tavs īstais ēdiens uz galda
svaigi kļposti ar sīpofiem un krē­jumu."
Sīmanis iapliek māsai roku ap ple­ciem
un abi lēnām iet uz māju pusi.
„Pastāsti; L i l , kā tev pa skolu
gājta?"
.,£)iczgan skumīgi. No mūsu vidus­skolas
daudziem zēniem bija jāaiziet
darba dienestā. Pureņu Kārlis kritis.
Pērn aizgāja... Kad saņēmām to zi­nu,
raudāja visas meitenes.. . T o d i en
nemaz nebija stundu. Baznīckungs
Pāulāns noturēja pieminas dievkal­pojumu.
Baznīcā dziedājām. Nekad,
nekad es skumjāku dziesmu neesmu
dzirdējusi. Viss iet kā uz mirša­n
u . . . " klusā balsi nobeidz meitene
un skatās uz mežu zilumu, it kā ko
zudušu meklēdama.
Sīmanis klusē. Zūd vjenš pēc otra.
Zudīs daudzi. Visa zeme tagad ir
viena skumja nakts dziesma.
„Lil. dzīvosim. Mirušie un dzīvie
— dzīvosiml Lai visi velnu vectēvi
rēc, bet dzīvosim!"
„Māsj|ļ piespiedusies brāļa sāniem,
jūt, ka šos vārdus izsakot, Vii^a krū­tis
rūc kā smagu akmeņu dzirnavas.
Sīmana dvēsele mal svešinieku ie^
mesto naidu, velnišķīgi mal, pati dre­bēdama.
?jlem sevī ko skaistāku, mī­ļāku,
— tā mirdzēdama saka vakara
zvaigzne vifia dvēselei. Un Sīmanis
jūt sevī sāpam aso spītu un ilgas.
Pavasara putni pār ielejas pļavām
izkliedz savas alkainās dziesmas.
3.
Ir ko vilkt, velns lai parauj, ir ko
vilkt! Un Sīmanim neklājas viegli.
Jau otro dienu kopā ar tēvu urt Jāni
viņš ir mežā un elzdams velk zāģi/
Delnās sāp tulznas un muguru liec
lauzējs. Izsamisis un viebdamies Sī­manis
velk, bet Jānis zāģa otrā galā
svilpo un smīnēdams paskatās brālī.
„Velc, kungs, velc! Redzi, tā darba
tautai visu laiku jāvelk."
Sīmanis nospļaujas un ntatbild.
MES redzu tu, jaunākais brāl, esi
gan mīksts," Jānis turpina ērcināt Sī­mani.
„Es jau neesmu tāds zirgs kā tu,"
gandrīz padevīgu skatu p-acēlis pret
vecāko brāli, atsaka Sīmanis.
„Gluži vienkārša tā lieta nav gan, ļ Sīmanis ir tāda gara auguma un stāv
koi^"
„Šinī ziAā esmu gan tāds pamīksts
kļuvis. Bet, domāju, vēl pāris dienas
un būs kārtībā," atzīstas Sīmanis un
abi brāli pieceļas sapipot un iet uz to
pusi, kut tēvs dzenā zarna.
V i s i trīs, apsēdušies uz nolaistām
priedēm, ptpo un runā par kokiem,
putniem un seniem laikiem, un tēvs
ir priecīgs, ka nu reiz tā ar abiem dē­liem
var kopā strādāt un parunāties.
Jaunākā māsa A l i l a atnes pusdie­nas
un no priežu zariem klāj galdu.
Trīs viri, kājas izstiepusi un muguras
atspieduši pret baļķi, ēd lielām mu­tēm.
SimaĀa zobi samal maizes un
cūkgaļas Šķēles vienu pēc otras; v 'M
ēd ar tādu baudu, ka pats jut žokļu
knaukškēšanu.
„Neē^ tik traki. Tu vēl mani ie­rausi
iekšā," smej Jānis.
„Lil, padod vēl," kā atbildēdams,
saka Sīmanis un vifiam liekas, k a vifiš
tagad spētu noēst veselu puscūci. Un
patiesi vihš jūt sevī kāpjam veselību
un spēku no skuju, sveķu un sūnu
smaržām, no maizes un žāvētas gaļas
mīsktuma un no tiem smiekliem, kas
te mežā skanējuši atelpas brīžos
„Nu, Sīmanit, vai tas līkums tavā
mugurā no vakardienas ir- jau izstie
pies?" smiedamās vaicā māsa, kad
vini beiguši ēst un piecēlušies izstaipa
muguržiSi
Jānis smejas skali.
„Šodien SīmaiVa gars taisījās iz­stiepties.
Labi, ka es pasteidzos ie­grūst
šim cimdu mutē un norunāt
buramos vārdus."
,»Būs jāved pie laitītājas Moses,"
nosmejas tēvs.
Sīmanim pazemīgi jāpieņem visas
niežinieku zobgalības. Ja vins runātu
pretī, tas vinu nemaz neglābtu. Vil^š
reizēm atkož viūiem un smejas līdzi.
A l i l a stāv smaidīdama un vēro brā-
I lus un tēvu. Vifiai patīk, ka Jānid un
savas galvas pacēluši kā jauni zirgi.
Sīmanim mati tumšāki kā Jānim un
augsta piere. Tikai viņai nepatīk, ka
SīmaAa pierē virs deguna bieži kustas
divas stāvas krunkas. Jānim gluda
ufli miiferīga piere. Tāpēc viņam, lai­kam,
arī mierīgāka dzīve kā Sīma­nim.
Tēvam jau vairāk kā piecdesmit
gadu, bet viņš kustas un iet kā jauns.
Vina Ifepas zem sirmo apcirpto ūsu
ausekļa bi^ži kustas smieklā. Visi
trīs vini diezgan līdzīgi, pat loti
l l d l i g i .
Skali sarunādamies un vējā sajauk­tos
matus atglauzdamij brāli nem
zāģi un cirvjus. A r simts atbalsīm elš
un vaid zāģis un ar šāviena trokni gā­žas
priedes. Delnas sūrkst un ir mel­nas
no sveķiem, un darba karstums
staigā ap mugurām un krūtīm.
Vakara cēlienā ari Jānis vairs nav
tik steidzīgs un Sīmanim ir vieglāk
turēt līdz, un viņš jūtas pavisam labi.
Tagad \Wi biežāk atpūšas un taisa
pipo.šanu. Sīmanis skatās caur stumb­riem
meža dziļumā un redz, kā trīs
meža krāsu kārtas samirdz saskahā
un koši izceļas slīpu, caur zaru star­pām,
nākušu saules staru gaismā: prie­žu
stumbri no zemes ir gandrīz melni
ar brūnu piejaukumu, augstāk līdz pa­zarēm
ir gaiši brūni un tad sākas
tumšs skuju zaļums. Vai gleznotājs
spētu parādīt tādu krāsu gaismu,
kā te to rāda šis dzīvais Lailu mežs
pats?
Vēl kādu labu stundu abi brāli un
tēvs dūšīgi parauj.
t,Pietiek šodien. Neesam nekādi al­gādži;
Paši kungi," saka tēvs un vini
iet mājās.
Brāli duetā svilpo un priecīgi putni
vifiiem atsvilpo.
Sīmanis neiet vis taisni mājās, jo
saule vēl ir gabalā. ViAš, muguru iz-^
staipīdams, iet pa tīrumu ceļu uz Dlen-vidnieka
pu^. Vecajā L a i l u ciema viets
vi6§ apstājas. Pēc iziešanas viensētās
te vēl palikuši šur un tur māju pama­tu
akmeni. Vecajos dārzos vēl i r pa
kādai simtgadīgai ābelei un pašā L a i ­lu
ciema vecajā centrā zem četrām
lielām ^liepām stāv krusts. Sīmanis ap­stājas,
stāv labu brīdi, apskatās un
domā. Jumts virs krucifiksa atjau­not^,
uzlikts cinkots skārds. Egļu zari
un brūklenāji apvīti. Pūpolu vaina­dziņi
pie Kristus tēla kājām. Senāk te
māte mani mācīja Dievu lūgt. Jār to-reizļ
es lūdzu Dievu un dziedāju mā­tei
līdzi un man bija žēl mātes, kad
viAa te raudāja. Kā gan ! ^ | i man žd
tagad? Visa, kas iznīkst? V i s s k a s
t a i par vārdu? Un Sīmanis meklē
gaismu savīs domās. *
Pie krusta stāvot Sīmanis pasildās
bērnības atminās. Tagad vairāk viAā
viMb tikai spīts, kō pēdējie gadi un
notikumi ar plēsīgiem nagiem ieskrā­pējuši
dvēselē kā sarkanas svītras.
Jādzīvo pazemīgi? Ļaunumu apvaldīs
Dievs? Bet vai šodien pasaule neraud
un nelūdz Dievu? Velni spļauj taisnī­bai
sejā un smejas vēl skaļāk, žņaudz
lun samin pazemīgo. Tev atļauts rau­dāt,
lūgt Dieva palīgu un nomirt
Skaties, kas par cietēju un varoni ga^
lu galā tu vari būti
Ass ļnemiers un spīts sāk plosīties
vinā un straujiem soliem Sīmanis iet
tālāk.' Pla.šs, brīvs tīrums, kalns un
vējš, kas nāk pretī, vinu atbrīvo^nO
šī nemiera un Sīmanis svilpo /kādu
karavīru dziesmu.
Mazs ^ilums sāk celties no i viņas
kalna puses. Tā ir kāda steidzīga •nķ.
cējļa ari zilu 'lakatiņu galvā. Sīmanis
solo pretī, bet vēl n^azlst. Nācēja
tuvojas ātri. ^Vina gandrīz skrieur-smiltis
vien jūk ap kājām. Jau i r pa­visam
tuvu un abu soli palēninās, ui^
abi steidzīgie lielām acīm tvarstfk
viens otru un klusē kā pirmo, »lep«a#
vārdu minēdami.
Y (Turpinājums sekos)
•i
Q