Bavarijas Latviesu vestnesis, May 30, 1951

              in. 1951.
1$)
Trešdien, 1951. g. 30. maijā
ļURMAS
N . prot? J «
Ivaiļ* izlaidi,,
isti ir runa,,!,;:"'
t novelsanos no ,1,1,'.
iīāKs. Ķinietij vil»,
«pakalbrauciens ,„'J,
f.dienS proti, hp,,,
M l i d i zināti,,!,
M transports to
fjdo. „Uz rolas" FK4
Mu» dokumentm, ijjŗ
m ar Aziji nepili,^
ļrordam, vismaz [m
p p n ā cietuma", iļgļ.
ļcigākus brīžus. Udni.
ļvadani izmeta taļpiji
•ies savā laika bija a-
-TālSk bija jacelo kaii.
ļnošS kāpšana un h
^ pagāja nedēļas, ti^
^ Camdo. Tur naiij.
pkas. Viņa dzlTo^liļ
f, bet atslēgas bK b
ļza; arī istabai bijj
• Ķīniešu vardi biji
viņš ^atradis viii
p „Ir iefipējams, ķ
dzīvokli gārmektijj;
' „bet šim
5S.
Fordam •pieklJjIģļp^
pakalpojumi stadļl
vajadzīgi, un iespi
gādāts par viņa pļi-
'ibetas robežām. 4
50t jau apvaicajiiili
ibu.
ļVAl - „ J AM
)rda stāsts. Ki |ii
tas nav šeit pil#
irtnlciņām tomSt ei-veida
atzīmes. Td
prda pSrraiMlzlbl, ii'
I taujājot un Foiiln
le tikvien pati Fcii
prātīgs virotijs, ii«
[ārskats par p«cki|i
ļ n tās vietu šodien»
ijums var bōt tidi
50t rakstnielcam, ic
fbas bijušas W*
[vojumus virdo!, bft
ludināts, viņi *
un labitveiU»
Ksver, ka„j>;M)i
F sastapies at i»»"
anu padomju liBiļ»-
Ļ spīti tam, i? *
'dala p a ! saim*
L pēc krievu p«"«-
tomSr rodoti«»;
5i ieinteresēti m
taniekiem, UP' »
\% ia Maovil^
I ' kaut ko viet'?
' Jauta sākšot »»;
tāts tiesi, ķ a j ^ ,
is, ka tā s « 5
M<« "oS
I «ist't«. ar »
naža© rai«»
jāsvītro F o * , ^ ;ļ
M a o s p *
; tautu © f . ;i
asTr£>
brIdis.;fS
lun "^'f *
atpal.S>i
L A T V I J A
T E V Z E M Ō U N B R Ī V Ī B A I I
VALENTĪNS PELĒCIS
Raksim vēl dziļāk
Latvijas š. g. 9. maija numurā mag,
06C. A. Zvēriņš rakstā Latvieši pret
latviešiem apskata mūsu nacionālās
vienotības, savstarpējas uzticības un
polītifiko un morālo tikumu sairšanas
problēmas.
Daudzos iztir7ājumos būdams vien­prātīgs
ar minētā raksta autoru un
fllzidaras šī raksta nepieciešamību, at-zīmēšu
tomēr pāris vietas, kur mana
subjektīvā redzēšana ir mazliet savā­dāka
(nekādā ziņā neapgalvojot —
pareizākai).
Autors, konstatēdama bēdīgo patie­sību,
ka vēl līdz šai dienai mēs ne­esam
varējuši izveidot organizāciju,
kas vispasaules mērogā aptvertu trim-das
saimi, pārcērt kaunu uz pusēm
- dalu „ltungiem" dibinātājiem, dalu
Jautai" resp. trimdinieku demorali­zētajai
masai. Matemātiski un loģiski
^ pareizi, un nav arī vietā lietot sa­kāmvārdu
par zivs pūšanu no galvas
(pūst abi gali!). Bet secinājumam, ka
neiecietībai un jūtīgumam no trimdi­nieku
masas pret galvu būtu pamatā
tikai pagātnes vagaru un vergu gara
izpausme, var pievienot vēl arī kādu
citu un varbūt savlaicīgi psīcholoģis-ki
nenovērtētu apstākli.
Vai kādfi no trimdas politiķiem ir
mēģinājis dziļāk izsekot vienkāršā un
godīgā latviešu bēgļa garīgā un fi­ziskā
apjukuma reakcijai, kas radās,
pazaudējot savas valsts, sava darba
un «avas dzīves mTlestībag vērtības?
Pavisam maz ir cilvēku, kas šādos ap­stākļos
var saglabāt mieru, netopot
jūtīgi un nesakāpinot bieži līdz hi­stērijai
attieksmes pret notikumiem
un lietām.
Visspilgtāk šo parādību var novē­rot
kara laukā — ielenkumā. Tad vīru
neizputēšana un dzīvības netveras vis
viņu komandiera dienesta pakāpē vai
karšu somā, bet galvā un sirdī! Katra
šaubīšanās, katra nesaskaņa un, pār
visām lietām, katra, kaut vai viltīgi
sl5pta, patības un savas ādag glābša­nas
doma vadītāja galvā nozīmē viņa
uzticētā un glābiņu meklētāja pulka
sajukšanu, demorālizāciju un galu.
Vai mēs neesam jau septiņus gadus
Ielenkti gan no lišķīgiem lodāgām,
gan sarkaniem vilkiem? Un tiem, ko
mes esam vēlējuši, kas ir uzņēmušies
rīkoties savas sūtības vai kādu juri­disku
pilnvaru vārdā, ir nepieciešams
līdz sirds dzijumam izprast savas no
tSvzemes padzītās, izmocītās tautas
dvgseli. Katra negribēta kļūda jau
dod pamatu šaubām un neticībai, bet
ko lai saka par vājuma un ļaunprātī­bas
vainām? Daudz kas ir novēlots,
samaitāts un sarūsējis, bet laiks vēl
ir, lai aiz mums nepaliktu tikai rējē­ji,
ņirdzēji un nodevēji! Mūsu pašu
vidū ir jābūt tikai vienai programmai
un vienai partijas zīmei — līdz aekē-
Mi godīgai latvieša sirdijl Cita ceļa
nebija, nav tagad un nebūs nekad,
kamfir vien vējš mūs dzenās pasau­les
lielceļos.
Tālāk autors saka, ka neviens ne­piemin
dņa», kas karavīru (leģionā­ru)
labad izcīnītas ar UNRRAs direk­toriem
un okupācijas iestādēm. Starļ3
saviem bēdu brāļiem gadiem dzīvo­dams,
es vēl neesmu sastapis nevienu
i^sravīru, kas ar' pateicību un cieņu
nepieminētu Alfrēdu Valdmani, bet
neviens arī nav aizmirsis vārdus: ,,Dci
liffl tikai Dīvs vor p o l e i d z e i t . . . " 2ēl,
ka līdz šai dienai par šiem abiem fak-
1iem nav dzirdēts neviens objektīvs
wn novirziena kaislību neapēnots
spriedums.
Kas attiecas tieši uz kādreizējo le­ģionāru
uzņemšanu nometnēs, tad uz
Mvas ādas pārbaudīju trejādu latvie­šu
nometņu komandantu tipus. Vieni
•^Jkojās, nebaidīdamies zaudēt savu
^oiatu, un daudzreiz panāca labvēlī-n
rezultātus, nostādīdami UNRRAs
airektoru notikuša fakta priekšā. Otri
nevelējās karavīrus, sevišķi mazajās,
pazīšanās, radniecības vai sterilās
inteliģences pamatiem radušās nomet-nit
§8. Viņiem bija dibinātas personī-bažas,
jo puikām, kas nāca no
Pomerānijas cauri Cedelghemai, mo-
^^la bagāža bija paputējusi, un kam
?3n tad iekrita prātā nodarboties ar
^0 jauno, daudzreiz no skolas sola
J^Mos iemīto, pamesto vieninieku
J.^'eseļu kompleksiem? Pietika ar tau-ļjsku
čalošanu un danču vakariem,
trešajiem nav daudz jārunā; tie,
kopš 1940. g. 17. jūnija pasā-
^^si, katras svešas uniformas un
priekšā līda uz vēdera.
Apšaubu arī mag. oec. A , Zvēriņa
ka tikai neliela daļa no mums
°",^u kritusi par upuri demorālizāci-ļ3i'
Demorālizācijas veidi un pakāpes,
pārdzīvo ar rupju varu no savas
ļ^es izrauta tauta, ir tik dažādas,
Msu piezīmju veidā šo labirintu iz-ļ^^^.
nav iespējams. Bet, nesaudzīgi
ielūkodamies sevī un būdams
^^^ndienā graudg no šīs masas, varu
^'^et skaitļus, kurus uzskatu par ap-
^ ^ ^ i pareiziem.
Vai Teeroo
P A R U . T V I S K O U Z V Ā R D U S A G L A B Ā Š A N U A N G L O A M E R I K A Ņ U ZEMBS
(Sakarā ^ A. Abera rakstu Latvijas 9. maija aumuri)
Jautājums par mūsu latvisko uzvar-d_
u saglabāšanu angloamerikāņu kul­tūras
zemēs ir tiešām visai svarīgs,
un atrast tam mums pieņemamu atri­sinājumu
nav tik viegli. Svarīgs tas
no tautības viedokļa, jo nacionāls uz-vārds
ir taču mūsu tautība^ pazīme.
Smags tas atrisinājuma ziņā ir tāpēc,
ka angloamerikāņu kultūras zemēs
mūsu tautieši nokļuvuši valodan ziņā
pavisam citādā vidē nekā dzimtenē.
Lieta tā, ka mēs un vispār Vidus- un
Austrumeiropafi tautas savās valodās
orientējas it īpaši pēc izrunas, pēc
valodas fonētikas. No izrunas izejot,
nodibinājusies arī šo tautu (latviešu,
lietuviešu, krievu, polu, čechu, arī
fiiomu un igauņu) rakstība, izveidoju­sies
noteiktu sakaru sistēma starp at­sevišķu
skaņu un burtu. Ja zinām, kā
vārds jāizrunā, tad protam to arī jau
uzrakstīt. Tādēļ mēs savu rakstību
saucam par fonētisku, un mūsu un
tāpat arī mūsu kaimiņu tautu rakstī­bas
ideāls arvien bijis, lai noteiktai
skaņai arvien atbilstu noteikta rak­stu
zīme. Pie šī principa turamiem arī
svešu valodu vārdu transkripcijl
Turpretī franču^ (pa daļai arī vācu
un ziemeļģermāņu, vēl stiprāk ho­landiešu)
un it īpaši angloamerikāņu
kultūras r^mēs apzinīgā pieeja valo­das
parādībām ir diametrāli pretēja:
apzinīgi šīs tauta^ sava valodā orien­tējas
tikai pēc rakstības, ne izrunas.
Saprotams, arī te ir zināma saskaņu
sistēma starp rakstību un izrunu,
piem., franču valodā tā vietumis pa­rādās
diezgan spilgti, bet visumā to­mēr
nav gluži noteikta. Par angļu va­lodu
varam teikt, ka tajā gandrīz šā­das
sistēmas nemaz vairs nav, un
principiāli ir taisnība,^ka mes pēc
izrunas nekad nevaram pasacīt, kā
attiecīgais angļu vārds jāraksta.
Tas tāpēc, ka franču un it īpaši
angļu rakstība ir nevis fonētiska kā
mums, bet vēsturiska, kas tikai kād­reiz,
jau visai attālā pagātnē saska­nējusi
arī ar attiecīgā vārda izrunu.
Franču un it īpaši angļu tautas īpa­tās
kultūras attīstības dēl, īpatās šo
tautu mentalitātes un nacionālo tra-clicijn
garā ievirzītās nacionālās paš­apziņas
rezultātā, kā arī tādēļ, ka šo
tautu valodu fonētiskā attīstība karu
un svešu tautu iebrukumu dēl nori­tējusi
diezgan strauji, chaotiski un
vismaz nekādā ziņā ne gluži sistemā­tiski,
— šī vecā rakstība arī nākoša-
,08 gadu simteņos palikusi bez lielām
principiālām pārgrozībām. Turpretī
vārdu izruna pa to laiku pārveidoju­sies
visai spēcīgi, un tai visumā ar
vārdu agrāko izrunu priekš daudziem
gadu simteņiem nav vairs nekā kopē­ja.
Tādēļ arī atsevišķu skaņu, it īpaši
patskaņu apzīmējumi ir visai nesi­stemātiski
un absolūti neatbilst tiem
sakariem' starp skaņām un burtiem,
kiīdi izveidojušies Vidus un Austrum­eiropas
tautām, kuru valodas taisni
izrunas ziņā ir visai konservatīvas.
Sā paša iemesla dēl vispār uzrakstīt
kādu Austrumeiropas tautu uzvārdu
angliski tā, lai tas atbilstu kaut cik tā
dzimtās tautas izrunai, ir pilnīgi ne­iespējams.
Ja to gribētum darīt, tad
to nacionālais rakstības veids būtu
pilnīgi jāpārveido un jāpieskaņo fran­ču
vai angļu grafikas principiem. Un
arī tad mēs savu nolūku nesasnieg­tu,
piem., Opis būtu jāraksta angliski
Ooļpes (un galotne tomēr neskanētu
kā īsts —is), bet Tīrums — Teerooms
(patiesībā iznāktu Tirūms). Un kā
uzrakstīt latvisko „o" ("uoļ, „ie'
u. t. t.?
iflustrācijai tomēr jāpiemin, ka zi
namas tautas uzvārdu rakstības un
izrunas pārveidošana, lietojot un rak­stot
tos kādā svešā valodā, lai tos tai
labāk pieskaņotu, nav nekas jauns
Jau 16. g. s. pazīstamais lietuviešu
literatūras darbinieks Mažvīds (Maž
vvdas) savu uzvārdu b;ja latīnizējis
kā Mosvidius, tāpat arī vēlāk un ta­gad
pat lietuviešu uzvārdi ar —ičius
2,5 proc. mēs varam jau šodien ie­rakstīt
smiltīs un — amen! 50 proc
svaroļas ap latviski nacionālo — bū
vai nebūt. Atkarībā no tā, kādi būs
kopējo cerTbu un ticības tilti, un kāda
morāli politiskā tīrība un vienotība
valdīs starp izraudzītajiem šo tiltu
cirtējiem, izšķirsies šīs grupas likte
nis. Pēdējie 15—25 proc. paliks uzti
cīgi katrā gadījumā,, jo viņu latvis
kais instinkts gan nemīl pļāpību, be
savā vientulībā ir nesadragājams
vienkāršs un līdz galam uzticīgs.
Tadēl raksim dziļāk savas post
vietas, izrausim un sadedzināsim tā
saknes, kamēr vēl lielākā dala no
mums pašiem, nav pārvērsta pelnc^.
iek latīnizēti ar
Basanavičius "*
—icius vārda beigās
Basanavičius). Arī
mēs Rīgā latīniski rakstījām decano
professore Ludovico Adamovicio, de-cano
professore Georgio Plakio, t. i.
)rof. Ludv. Adamovičam, prof. Jurim
Plaķim par dekānu esot. Svešas tau-as
personas vārds, uzvārds, vietas
vārds u. t. t. nav taču galu galā ne-cas
tāds, kas atrodas ārpus zināmas
šo vārdu lietotājas tautas valodas:
am gribot negribot jāpakļaujas tās
valodas prasībām, jāiekļaujas šīs va-odas
vispārīgajā vidē. Atminēsimies,
ca, piem., mums Latvijā no vācu Nōt-tenshof
bija radušies Kniediņi jeb
Cniediņu muiža (uz a. no Māpils), no
5uxhōvden — Biksēja, no Belskis —
Mlska. Mūsu uzvārds Ankravs ir to­mēr
laikam pārveidots kr. Oknov. Jau
Abera kungs pareizi raksta pēc Vecā
Stendera vārdnīcas norādījumiem, ka
mūsu vecie, šķietami latviskie perso­nu
vārdi ir radušies, stipri pārvei­dojot
tiem pamatā esošos latīniski-vāciskos
vārdus.
Bet arī tīri latviski uzvārdi Latvijā
nereti stipri pārveidoti, atkarība no
dažādām varām, kas tiem pāri gāju­šas.
Mūsu uzvārdi ar —auckis, —aus-cis,
r-ovskis, —evics evičs, —evs-kis,
ovičs, —inskis, —ickis u. c. ir
oti bieži īsti latvisku uzvārdu polo-nizējums,
piem., Pļavinskis no Pļa-viņš
vai Pļaviņa, Rudovskis no Rud-ausis,
Ziglevics no Ziglis, Kovaļevs-kis
no Kaulevskis, kas savukārt no
Kauls, Kaulis (sal. māju v. Kauli), arī
Kaulevics; Cizarevičs, pat Cezarevičs
no Cizers, Mežerickis no Mežrija; Pi-ķerauckis
no Piķieris u. t. t.; no
Austritis, Purvītis radušies uzvārdi
Austrics, Purvicfi. Arī mums Latvijā
vietu vārdos un uzvārdos dažreiz jūk
garumi: ir Liepupes malā netālu no
Valgundes m. v. Cīskas, ir uzvārds
Cīska un arī Ciska, ir Liniņš un Lī-niņš;
starp mūsu daudzajiem Pūriņiem
droši vien bijuši arī Pūriņi (no pūrs)
un Pūriņi (ar lauzto intonāciju "
kvi»esīši). No augšzemnieku formas
Opsis (ar garo o) " āpsis ir radies
uzvārds Opsis, Opss (ar īso o), kas
atgādina vācu uzvārdu Hopp, Hopps,
un tas varētu tikt atzīts pat par ra­dušos
no Hopps, ja mēs nezinātu tā
ī&to vēsturi.
(Turpinājums sekos)
A . MA8ZEMS
Latviešu gatavotas kartes
pasaules tirgu
Turpinot Iepazīstināt lasītājus
ar mūsu grāmatnieku un izde­vēju
darbu, šoreiz sniedzam ap­rakstu
par P. Mantnieka karto­grāfijas
institūtu Briselē.
Kad pēc brīvības cīņām sākās Lat­vijas
valsts celšana, 1920. g. darbu uz­sāka
P. Mantnieka kartogrāfija^ insti­tūts,
veicot savā nozarē īstu celmlau­ža
uzdevumu. Drīz tas kļuva par uz­ņēmumu,
kas bija pazīstams arī Igau­nijā,
Lietuvā un Somijā, kur lietoja
institūta gatavotās kartes un atlan-
P. Mantnieka tlmesei un darbinieku vldQ
tus. Okupācija, karš un bēgļu gaitas
īsā laikā sagrāva divdesmit gadu pū­liņus
un izmētāja uzņēmuma saimi vi­sos
trimdas ceļos. Pats uzņēmuma va­dītājs
ar ģimeni paglābās Vācijā, kur
nokļuva arī daži vecie institūta dar­binieki.
Te P. Mantnieks jau pirma­jos
mēnešos eāka meklēt iespējas Lat­vijā
strādātā darba turpināšanai.
Jau 1945. g. trimdas grāmatnīcās
sveicām pirmās Mantnieka apgāda
grāmatas. Laikā no 1945.—1948. g. ap­gāds
Vācijā izdeva 20 grāmatu 75.000
eks. koptirāžā. Pēc valīRas reformas
1948.—1949. g. izdotas 10 grāmatas
25.000 eksemplāros. 194V. g. latviešu
kartogrāfijas pionieris ieradās Beļģi­jā.
Carte professionelle, kas dod ār­zemniekam
tiesības dibināt un vadīt
profesionālu uzņēmumu Beļģijā, ir do­kuments,
ko izcīnīt izdodas tikai re­tajam.
P. Mantnieks laikam jr vienī­gais
Beļģijas latvietis, kas šai papīru
kaujā uzvarējis.
Sākumā grūtības bija lielas: vaja­dzīgs
kapitāls, nepieciešami darbinie­ki
— speciālisti, jārod tirgus jaunajā
mājvietā. Veikalnieka pieredze, saka-mācīties
VlSTULE N O A S V P A R K A D U G R O T U P R O B L Ē MU
Braina kundze ir gauži nelaimīga:
viņas vienīgā meita vairs nevēlas ap.
meklēt skolu, tā grib iestāties Lielās
ielas veikalā par pārdevēju. Pati
Braina kundze ir fabrikas strādniece
un pilsētas skolās nav gājusi. Viņa
augusi uz laukiem, kur bijis smagi jā­strādā
tēva farmā. To viņa atceras
vēl šodien. Un varbūt tieši tādēļ v i ­ņa
vēlētos, lai Džesija neapmierinā­tos
ar vidusskolu, bet mācītos vēl kol-ledžā.
,,Mums tas iespējams, kaut ti­kai
Džesijai būtu tāda vēlēšanās,"
Braina kundze nopūzdamās stāsta.
Tādu Braina kundžu, kam šādas rū­pes,
un Džesiju, kas grib pamest v i ­dusskolu,
„lai kļūtu patstāvīgas",
Sav. valstīs nav mazums. To giib da­rīt
un izdara ne vien meitenes, bet
arī zēni. Tie pamet skolu pat mācības
gada vidū, tiklīdz rodas iecerētais
darbs. Vienai daļai vecāku tas vien­aldzīgi,
dažiem pat pa prātam, bet
vairums ir nelaimīgi un nezina, ko
iesaki. Ddži vaino valsts skolu vadī­bu
un bērnus sūta uz privātām mācī­bas
;e6lādēm, daži atmet ar roku —
,,gan jau dzīve izmācīs".
Jaunas paaudzes izglītība tomēr
nav tikai vecāku un jauniešu privāta
lieta. Tanī ieinteresēti uzņēmumi, sa-biedrība
un valsts. Ja, sākoties pa­stiprinātiem
iesaukumiem armijā, bi­ja
studentiem nodibinātas īpašas komi­sijas,
kas pārbaudīs to sekmes un
jaunekļus ar apmierinošām atzīmēm
atstās studiju turpināšanai. Bez tam
vēl paredzēts zināmu skaitu no vidus­skolu
beigušajiem neiesaukt, ja tiem
izcilas sekmes — tie varēs turpināt
izglītību.
Jācer, ka ASV labvēlību skolām
un sabiedrisko organizāciju atbalstu
sekmīgajiem jauniešiem centīsies iz
baudīt visplašākā apjomā latviešu
jaunā paaudze, kuras sekmes ameri­kāņu
skolās ar gandarījumu jau atzī­mētas.
Ja Vācijas nometnēs kādreiz, izšķi­roties
par izceļošanas zemi, visai
svarīgs arguments bija skolas iespē­jas
bērniem, un dažs aizbrauca uz
Austrāliju, tur cerēdams gūt lielāku
atbalstu, tad daudziem vecākiem ASV
īsts pārsteigums bija brīvās vidus­skolas,
kur pat mācības grāmatas iz­sniedz
bez maksas. ,,Ej tik un mā­cies!"
Arī augstākā izglītība ir pie-ietama.
Pēc studentu aplēsuma dzīve
internātā un studiju izdevumi snie­dzoties
līdz 1500 dol. mācības gadā.
Tā nav maza nauda strādniekam, vēl
lielāka — jaunieceļotājam. Tāpēc lat­viešu
ģimenes, kam bērni domā par
studēšanu, cenšas novietoties univer­sitāšu
pilsētās — studentam nebūs
jāmaksā par istabu un uzturu. ,.Ko
paši ēdīsim, tas iznāks arī mūsu stu­dentam."
Tā zināma ģimene ar čet­riem
bērniem, no kuriem divi vecā­kie
studē. Kara nav vecāku atbalsta,
vai tas nepilnīgs, tiem palīdz stipen­dijas.
Nav mazums, kas tās dabūjuši.
Slāpes pēc izglītības, kas latviešu
tautu cēla uz augšu un valstij deva
priekšzīmīgus darbiniekus, nav mitē­jušās,
trimdas dubļus brienot. Tās it
kā vēl pastiprinājušās, un nabaga
emigrantu sekmīgos bērnus stāda par
priekšzīmi pārticībā uzaugušajiem.
Vecāku un skolotāju nacionālā
kongresa (apvieno 6 milj. biedru)
žurnālā Florense Ikmane veltījusi ve­ļa
tviešu
ri, firmas solīdais vārds un darba
kvalitāte palīdzēja pārvarēt visus
šķēršļus, un 1948. g., kad no Vācijas
ieradās vecie Rīgas darbinieki — A .
Paudrups, J. Cīrulis, B. Ozoliņš, E.
Ozols un R. Kalunds, kartogrāfijas in­stitūts
sāka strādāt Beļģijas tirgum.
Tagad uzņēmums ieguvis stabilitāti,
Un firmas vārds kļuvis pazīstams ne
vien Beļģijas speciālistu aprindās,
bet arī ārzemēs. Beļģijas izglītības
ministrija apstiprinājusi institūta kar­tes
un atlantus lietošanai skolās, līdz
ar ko paplašinājušās tirgus iespējas.
Sagatavošanā ir Portugāles sienas un
t e ļ u karte. Francijas, Lielbritānijas
un Kongo skolu kartes, Kongo admi­nistratīvā
un ceļu karte. Sadarbībā ar
kādu vācu firmu Mantnieka pasaules
atlants kabatas formātā drīzumā pa-rādīsies
^'t milj. eks. tirāžā vācu,
zviedru, angļu, franču, portugāļu un
latviešu valodā.
Pag. gada maijā Briselē notikušajā
Congres National des Sciences izstā­dē,
kuras protektors bija toreizējais
ministru prezidents Eiskens, institūta
darbi guvuši ļoti atzinīgu novērtēju­mu.
Pats institūta vadītājs līdz ar ie­vērojamiem
beļģu zinātniekiem ievē­lēts
par kongresa izstādes protekto-rāta
locekli. Sī gada Lieldienās As-sociation
of American Geographers
rīkotajā izstādē Čikāgā Mantnieka
firmas zīme turpinājusi savu panāku­mu
sēriju —- ierosināts priekšlikums
par institūta karšu lietošanu amerikā-ņu
kolledžās, un ģeogrāfu apvienība
nolēmusi tās uzņemt starptautiskajā
karšu katalogā, ko ik gadus izdod
150.000 eks. tirāžā. Uzņēni.. m jau
tagad ir tirgus sakari ārpus Beļģijas
ar Īriju un Portugāli, un ievadītas
sarunas ar citām zemēm.
Grūtības rada tas, ka institūtam nav
savas spiestuves, kādēļ karšu sagata­vošanas
darbi prasa vairāk rūpības
un laika nekā tas bija Latvijā. Kara
gados kartogrāfijā radušies ari daži
techniski jauninājumi.
Namā, kur novietojies institūts un
kur mīt arī firmas vadītājs ar ģime­ni,
valda dzīva rosība un saticīgs
gars. ,,Tas mums nāk līdzi no Rīgas
līdz ar firmas vecajām tradīcijām.
Mēs jūtamies kS viena saime," saka
darbinieki. A r i Mantnieka dēls un
meita — abi čakli beļģu ģimnāzisti —
izrāda dzīvu interesi par kartogrāfiju
un jau vingrinās karšu zīmēšanā.
Šarmantā un viesmīlīgā Mantnieka
kundze ar Grenobles studijās iegūto
perfekto franču valodu ir neaizstā­jams
palīgs firmas administrācijā.
asāms, ka darba devēji sāk izvai­rīties
no strādnieku pieņemšanas,
kam sagaidāma iesaukšana, tad pē­dējā
laikā arvien vairāk parādās zi­ņojumi,
ka lielie pasākumi cenšas pie­saistīt
darbā jaunus cilvēkus, kaut
arī tiem pēc dažiem mēnešiem būtu
jādodas uz karavīru apmācības no­metni;
turklāt apsola pieņemt darbā
pēc atvaļināšanas no kara dienesta.
Visos gadījumos pasvītrotas priekš­rocības
vidusskolu beigušajiem. To
pašu grib darīt valsts. Jaunajā kara­klausības
likumā, ko tuvākā laikā
pieņems kongress, būs sevišķa labvē­lība
vidusskolniekiem — tos neie­sauks
Jīdz 20 g. vecumam, kaut pā­rējiem
būs jāstājas komisiju priekšā ļ selu rakstu latviešu zēnam Mārim un
jau pusotra gada agrāk, Kolledžu ļ (Turpinājumi S. ipp.)
Patīkami konstatēt, ka, pretēji citu
firmu izdevumiem, Mantnieka kartes
bezbailīgi rāda Eiropu tādu, kāda tā
joprojām dzīvo visu brīvo eiropiešu
sirdīs, kur neatkarīgo valstu robežas
okupācijas zābaks samīt nav spējis.
Solīdās Latvijas grāmatniecības tra­dīcijas
ari tagad ir Mantnieka grāma­tu
apgāda darbības pamatprincipos.
Autoru un apgāda tiesības skaidri de­finētas
līgumos, kas dod abpusēju
drošību un apmierinājumu. Tā, piem.,
apgādam ir līgums ar J. Jaunsudrabi-ņu
par visiem vecmeistara darbiem,
vienošanās ar Aīdu Niedru un M . Ze-beriņu
par jaundarbu izdošanu u. c.
Par apgāda redaktoru Zviedrijā dar­bojas
esejists Arturs Bērziņš. Grāmatu
iespiešana notiek Beļģijā, Zviedrijā
un Vācijā. Pārejot uz miera laika
produkciju, no 1950.—1951. g. aprīlim
apgāds izdevis 6 grāmatas. Arvien
smagāks kļūst papīra jautājums, jo tā
cena viena gada laikā cēlusies trīs­kārtīgi.
Izvēloties grāmatas iespiešanai, ap­gāds
lielāko vērību veltī vērtīgiem
latviešu oriģināldarbiem, bet sākta
arī tulkojumu sērija. Sagatavošanā ir
vairāki latviešu oriģināldarbi. Atzīmē­jot
J. Jaunsudrabiņa 75 g. jubileju,
apgāds izdos Art. Bērziņa monogrāfiju
par mūsu prozas vecmeistaru, sagata­vošanā
ir paša vecmeistara Zaļās grā­matas
II daļa un romāns Nāves deja
par bēgļu dzīvi pirmā pasaules kara
laika pie Kaspijas jūras un Kaukāzā.
Grafiķis V. Krūmiņš jau pabeidzis
impozantu vāka zīmējumu Modra un
Dzidras Zeberiņas romānam Dpjl, kas
drīz nokļūs lasītāju rokās. K. Dziļ­leja
Zviedrijā sakopo K. Skalbes pa­saku
izlasi, ko greznos E. Ābeles ilu­strācijas.
Mākslinieka E. Dzeņa vadībā
top grezns skatu albums par Latviju
ar labām, maz redzētām fotogrāfijām.
Domāts arī par uzņēmuma pārne­šanu
U7 ASV, bet vispirms jānostip­rina
„priekštilta pozīcija»" J«wajā
kontinentā.
. . ; - 1
V'? li
I I
I
.1
i
it j
•-ii 1
J
li
] I •
flH'