Bavarijas Latviesu vestnesis, December 17, 1949

              t AI
1^
i i
mm
te dze«
zemē
• i
i
ii|?ilaiiia:^-^!
īSiiii^as:'^^^^
ai? 16i
1920^
iiļB BellevuĢ
tSvs
gpeglus darītus,
, . g i novembrim,
Mtļcm pensiju.
' vēl Vācijā,
vieģlprā-
Jaunu
Aleksandrs
par Staļina
mz gan nav jā-
I» fcb latvietis par
jas dienai k i -
uii Sarkanā aus-ie^
tlvāl^, izrādot
Suvorovu,
Razin,ti un Teiks-zemi.
(Vajac|2?jiBi
pa^ !^b||i|9S
> : . . . .
L " l i
;»«.!T:'i..'-'':i'.'-.';,i
varbūt j um nepaX. ka es tais^ J^m^.-mMss viņam tik
J « Zeiferts vēl nosacīja vā-ciski:
„Echt." • , .
^. Tādu nemitīgu ikdienas darba na-stu
aesot Zeifērtam neatlika daudz
lai lasītu, ļli^ selroiu. plem,
modernajai Eiropas Uterātfiral. Kādā
vācu literatūras žurnālā Masijis
vardu James JQyce, viņš jautāja, kā
to izrunājot. Ieskatījies tālāk rakstā
par Džoisu, ii<Ķ)ūtās un paraustīja
plecus: „Kādi gan visādie rakstnie­c
i tagad pasaulē!" Uz 64. dzimša­nas
dienu <tā Zelfertam palika pē­dējā)
kāds draugs (varbūt J . Grīns)
viņam iedāvināja Remarka grāma­tu
īm Westen nichts Nelies — dar-iPfi-.^
īwr";S"-^"'"""^*V""~ P^"^ ^ pašlaik vācu periodikā liS,^^'' V ^ . bija dzīvas pārrunas, g a n ^ , gan
. manīgi, reizēm nopurinādamies par g^^.rakstniecība __jo-.Hik?^^ n4-
vjpam ,bi]a tuvs. — Nako- rālām kara ainām, TIM «.-.mr.sc
^IS^iS^dors Zeltera
|iiļj3critiķis, ^ l i ^
Ž.; fiķsaļ^ bija
IfMms par re^^
. ēlākj-'padziļlnādamš^
ve^ in-ĶpiS
ļpar citie^^ piiil$tj tK>s^^^^^ apsveik-
^^"^^"^ļ^iitistna : parādīšanos
::man ļ)Qtu • stāstāmi
i, bet tās es-p
i p \ r a i a i ^ stāstījis, arīj^r
pmtīju viņām savus literāros
^ p l l ^ e jā ? ifiēneširal^ Druva,
i^^ino manim sūtījumiem ņe-^
i i
šo un to, kas
v;ai2t dažādiem
nevēstīts.• ^. '^'^
Ilsām^ ķgnit^^^^^^^^
||Ķi<4i un ŗ sāka vai-
' ļrādīties laiJuraksto^^ ōm 1918.
" ierts mani atklātnē iuzrii-vāirs
ar agrāik parasto „C.
lienītai? kungs, bet: „Cienī-
" biedri!"); Atceros savu
Sapziņui • kad šo uzrunu
v> 'tad iitktāl nu esmu
il Ko tad es Zeifertam. sūtīju?
*|gĢrIns man no Cēsīm atrak-
J: ka Zeiferts, kas arī tai teikā
,| Cēsīs, gribot tur ^jaunot savu
igados tik^ populāro literāro al-
•^"^-^hu Jaunā Raža. Es sadomāju
. sastādīt bibliogrāfiju rādītā^
i j ^ t nepilnīgu) par latviešu
Itniedlbu kara gados (1914.—m).
fitt^beigās Cēsīs iebraucis, apdle-
,|u 'Zeif^tu pefS(mlģi> un pirmo«
l i T^džSj^ S^^^
I ku|īiif-«k a ^ t i j ^ l i i š g S^
^māji«:'* Vēroju viņu, • augumā
'iūslu, balsī pasmalku, kustībās,
itos spriganu, dedzīgu, laipnu,
dzīvoja Cēsu baznīcas tuvmnā.
manu liter§r<^ rādītāju sacīja:
las ir tāds darbs, kādu es no junis
I nebiju gaiaji^." Viņš nevarējis
^māties mani k^; bibU^
5 ^ n , ka nu ar Jauno Bažu būšot,
p i j a i nākot' : w s a l i e l u s ka
" p i i vēl dēvēja Ibmūnistus. «Viņi
plāgad nāk ar terforu, cilvēku
Mbā vairs nav droš Žeilerts
I i i ; Jā, Jaunā RaSa vairs neat-l|(^
jas, bet boļSeviku varas šaus-imēnešu?
Z. pavadīja turpat Ce-
|| Vēlāk V viņš kādu terronstu
pkavbšanas aktu no šī laika spilg-
Kiiptēlojā ''4ze^^^ Asināma
iS'iada beigās; Zeiferts pārcē-
-Rīgu,' uzņemdamies Izglit^as
jjistrijas Mēnešraksta vadību. Sad
i t a i satikāmies. Viņa 55. dzim-iās
dienā (1920). apsveicu (laik-
' " Žeifertu ar dzejoli,. un me-tēkjt,
kā Z^ferts Olames
Jā saņeih pavasari, saticis, pa-pijāvp^
ldies,^^ b^^^^^
fesskdu i ^ ^^
fantāzijai vahi^aizdam^,
; lkieapd,a s.p.;ē c-- ^d.^aS^^em^ lauku
~ v v « gadiem, 1928. gada -rudeni
, l « p ^ s dzīvot Sigā, un atradu nui-
Sfcejāviemi diezgan plašu u^
» f i ; dzīvoju ^nens,wM
M i e r t S ļāva pamākt ari s i ^ a i ^^
» ? ž a j a m dēlam.- '
yMā»ii.^S^ t e ^ dzīv^o kļac,i ksa viimenm^senkesia^.
iMilrojr savu sai ii,
^ ^ ^ i i i i ā c a sarunas par.. l^teratuni. Ķ
- ^!k«Me*
āWm}My ItJiVUiJčlS J W i . a * v . . * « « — j ^ ^ i ,
^ K®:M. Mēnešraksta redakci^a,^^^.^^^
^ t e r ā r i e darbi. Tajā l a i ^ J ^ "
v : ^ » savas. -Rakstniecības ^ve^u-
; | ^ « * d a l u jam^^^ izskaicin)3a
^ ^ « d | m . d a ^ ^ k ^ p a P ^ ^ ^ Stniska viedokļa.
^ ^ o t , š a j a nolūka l ^ W a ^ ^^^^^ vērā pēc
Imk^^ t. i . atstātos' darbus
^ t e r n i e k u laHcus Izjuri^us^ ?e- Mliķi viņš nosmējās par KaudzrJ^
l^^m^^^lz^d^.^,. •Tv^nripSnfi! tas gan
rālām ainām. Bet; sirunās
viņš labprāt pieminēja; ka ^^^n^^ lasī­jis
ari ko no vi^jaiņiSkās literatū­ras:
„ . k a d es lasu to kara grā­matu
— kāds bija autoram vārds?
— ak jā, Remarks.. *^ Bet po ag­rākiem
Eiropas rakstniekiem viņam
bija tādi, kuriem viņš palika uzti­cīgs
visu mūžu. tāds vispirms bija
Gēte. Zeiferts — viens no mūsu
dedzīgākajiem „gētiešiem". Vēro­tājā
1904. g. sniedzis plašjj Gētes
rikas apceri, apsveicis Fiušta ttļōko-
Zeiita Liepa
Pelēkas drānas,^
Doniņa maizes
IJhdreboSa sirds.
Bet pl^ukstS sēkl^
No Ah»a»il^ i f l S^
Kur stādīt pupu? —
Nav zemes nekur. ^
\, '^j... ^ rf.
jumu. Allaž cienījams viņam^bija
dāņu publicists, literatūras apcerē-tājs
Georgs firandess, ko Zeif ērts
arī savā laikā plašā rakstā aplūko­jis.
Cienījams allaž bija Henriks
Ibsens. Vēl slimības gultā v i i ^ no­sirdījās,
noklausījies manu stāstī­jumu,
ka krievu; režisors Komisar-ževskis,.
Nacionālajā teātri viesoda­mies,
pārtaisījis Ibsena Šleža pīles
beigas, pārvērzdams drāmu komē­dijā:
„Tāds KomisaržeV^s nu būs
gudrāks par Ibsenu!" — Izlasījis z i ­ņojumu,
k a R* Egle un A Upitls
kopā rakstīs Gulbja izdodamo Pa*
saules rakstniedbas vēsturi^ Zei-ferts
šaubījās, vai tur kas prātīgs
iznākšot: katram np šiem autoriem
savai metode. Tad viņš piebildu:
^Es arī labprāt rakstītu pasaules
rakstniecības vēsturi^ Bet to nu gan
vairs neizdarīšu."
Sis darba rūķis stingri ievēroja
svētvakara atpūtu un svētdienas
svin^anu. Kādā sestdienas vakarā
vai svētdienas^ rītā maņas istabas ?
durvis pavēris,' ieraudzījis mani ņe-'
mamies . ar kādu rakstīšanu,^ mans
saimnieks ļoti Izbrīnījās, mazliet
pat sašuta. Kādā gadījumā notu­rēja
ari mazus ģimenes dievvārdus,
uz kuriem Zeiferta kundze aicināja:
„I!rmaņa kungs, nāciet jūs ari pā-:
taros!" Pats Zeiferts tad kā aiz­bildinādamies,
kā apjucis mani pa^
skatījās, viegli pasmaidot: es šai
mazajā ceremonijā tiešām biju
lieks...
Bet varbūt kādā svētvakarā vai
svētdienā Zeiferts uzrakstīja tomēr
pa dzejolim. Jā, arī dzejnieks taču
viņš bija. Vēl nesen trimdā kāda
dedzīga baltu filoloģe apgalvoja:
Zeltota lirikai.būšot ilgāks mūžs
neka Aspazijas,dzejai, jo Aspazijas
dzejā, lūk, esot gramatiskas kļūdas,
Zeifertam tādu neesot. Nu,^ā gan
nevērtēsim, bet dzejnieks Zeiferis
nenoliedzami bija. KārUs Ķrūza
kādā sarunā izteicās: «Zeiferta l i ­rikā
esot treji-motīvi: idarbs, svētki*
daba. Kad^tS'li^šftj» pašam Zei­fertam,
viņš iebada- „Bet kur tad
mīlestība?" Un tiešām, mīlestībai
(Turpinājums 6. Ipp.).
IBAvBīiē Teters
nometnē Fuldā dzīvoja
kāds vīrs no Zepgales. Viņu sauca
par Vm Kramiņu. Daudzas ziemas
ūn vasaras Si vira matus bija izba­linājušas
gluži baltus, bet tie tomēr
vēl bija kupU un spēcīgi iecirtigi.
Viņš iaskatījās firģts un nesalauzts,
ķaut gan jau iesoļojis sava mūža
astcH^esmit trešajā gadskārtl
Vilis Kramiņi bija kluss vlentuUs,
kas ar sevi nevienam neuzbāzās.
Kur ļāiļdis salasījās bart lai inēļotu,
tur Kramiņš allaž paslīdēja garām.
Ja visi nometnes iemitni^ veco
Kramiņu tomēr apzināja, tad tikai
tamdēļ, ka viņš labprātīgi bija uz­ņēmies
nometnes pagalma un ietvju
apslaucīšanas pienākumu un dien­dienā
pildīja šo darbu centīgi un
rūpifij. Kad rīta stimdā pārējie no­metnes
iemītnieki vēl tikai sāka do­māt
par piecelšanos, Vilis Kramiņš
bijā Jau ^ ā nevien ar pagalma ap-slaucfišanu,
bet ieturējis ari bro­kastu
lin Jau aizsoļojis kaut kur
savā kārtējā pastaigā, Jeb, kā viņš
pats mēdza Jokot — mfidties par
Maņu interesi vecajam Krami-*
ņam piesaistīja kāds neliels trau­ciņš,
veidots no māla, istfidedzlnāts
un vāpēts ar tumši zilu vapL Katru
ritu pirms brokasta Kramiņš rūpīgi,
ar abām plaukstām turēdams, izcēla
šo trauciņu no savas nelielās koka
KULTŪRAS CHRONIKA
Kongresa bibliotēka Vašingtonā
nupat papildinājusi savu ,^runfiJolo
grāmatu^' krājumi^ ar blbeli, kas
aklo vajadzībām uzņemta dca£ņu
platēs un aptver 135 abās pusēs
ierunātas plates. Visiemīļotākā
„rimājpšā grāmata" akto vidū
pašreiz ir Margaretas MiCelas 60
platēs uzņ^tai« romāns Vējiem
līdzi.
ASV universitātēs un kollediis
akadēmiskā 1949. gada saldumā mā­cījās
pavisam 2.458.000 studentu. —
par '48.000 vairāk nekā Iepriekšējā
iadā. Stjider^^^^^^l^
T2d.0iW. Iļ^dSoftš^
mēram 48.000 studentiem* skaita
ziņā ir pirmajā vietā un Kalifomi-jas
universitāte Ķt 43.500 otrā.
Kopš zināma laika vācu periodikā
Nepārtraukti 'parādās gan pēlēji,
ģaņ, kritizētāji raksti par kādu Grē-ningu
un viņa dziedniecību.
Ir parasts izteiciens, kas skan kā
mierinājums, ka pēc visiem kariem
novērojamas kādas īpatnējas, prā­tus
satraucošas un neizprotamas pa­rādības.
Pēc otrā pasaules kara
viena no tādām parādībām būtu
Grēnings ' ar savu „brīnumārstē-šanu".
- »
Kara laikos karojošās tautas jūtu
dzīve atrodas nepārtrauktā satrau­kuma
stāvoklī — tur ir uzvaras
priekš, zaudējumu skumjas, rūpes
par kara briesmās atrodošos piede­rīgo
dzīvību, vai. arī bailes par savu
dzīvību. Katrā ziņā jūtu dzīves
satraukuma pakāpe ir nesamērīgi
augstāka nekā ļĀenmuļajā miera
laiku dzīvē. Karam izbeidzoties, sa­traucēji
momenti' apsīkst. Valstu
un atsevišķu cilvēku dzīves veids
normalizējas. Ne tik ātri pie vien-muļajiem
apstākļiem pierod jutu
dzīve. Kā sportistam pēc spraiga
skrējiena ņiuskuļu atslābināšanai
nepieciešams viegls pēcskrejiens,
tāpat jūtu dzīve prasa ari vel'pec
pārciestā kara kā4u satraucēju ap-stakli.
Otrkārt, - katram psichi-atram
zināms, ka cilvēki ari ar„va.
jiem nerviem^r paci^. Hebjs p a r ^
vojumus samērā labi, tikai ^velak,
kādii laiku pēc satraukum| atslābu­ma,
>odas visādas slimīgas parādī­bas
gan jūtu, gan ķermeņa ^tairajko
ikdienišķā dzīvē apzime par j i e m i
sabrukumu. Arī šā kara un begša-nas
laika, pārdzīvojumu sekas re-dzam
tikai pēckara gados. Srpa-
^«^^va sari^asmu I^uriešos; t a s ^ ^
iešot.ass, īpaši svētulību nesaudze-
- - Papildinā^^^^^
„,-%SW?'wr Kavēja siiuj^ua. . — . , . . .
»ļp^n^Mi«!iiibbaass' . vveēssttu res 3. d- a.ļ u viņi bna
k ; - Vittvisam neapmierināts, ta mm
^pārstrādājot. Bet arī šo_ dartm
• :.:M«#?t-Viņam nebi.ia lemts. B&fJ^
.::ļ^0^rv>^' Janševskiv Iejautajos,
•«•i^^^lviņš: Masijis Dzimteni ar B m - .,Mē^mimm galam? ..Atzīšos: neesmu
radība izskaidrojama arī no tīri z i -
kļa.
Ņemot vērā pēckara gados pieau-gušo
nervu slimnieku skaita un pSr-dJāvoiumu
nepieciešamību^ _,,Brste-
Sbr-mumdari" nāk taisni īsta lai-kā
Stājot konkrēti parGremn-gu,
rodas jautājums, vai v^am p i ^
n^t kādas ārstētajās spējas un kā
%amSrS rakstiem vicu
nr^S^Sn p £ o t objekfivitātes^^^
bežās jāatbild, ka viņa arstetajas
™5--,f:fTa,ŽSlisSērne- aSvsSV'sē izteikto parme-
1
•I • . '
tumu pilno jautājumu par medicī­nas
zinātnes krizl •
^ Ir skaidrs, ka bez saprāta katrā
Oilvēkā mīt arī jūtas. Pēdējās tiek
regulētas ar autonomiem un in­stinkta
centriem. Sie centri pārval­da
gribai nepadoto — gludo musku­ļu
darbību, l i e l u vai mazu, bet
nepārtrauktu pārdzīvojumu gadīju­mos
autonomie centri bez mūsu gri­bas
vai apjēgšanas liek savilkties
gludo muskuļu šķiedrām, kas sasto­pamas
visos iekšējos orgānos. Ņe­mot
"vērā ārējos apstākļus un atse­višķā
indivīda nervu sistēmas pre­testības
spējas, šī muskulatūra var
nonākt uzbudinājuma stāvoklī tikai
dažos vai kādā atsevišķā orgānā
un palikt neatslābušā stāvoklī vēl
ilgi pēc pārdzīvojumu norimšanas—
pat visu mūžu. Tā lzskaidroj,amas
dažas tīri ķermeniskas slimības, ku­rām,
pavirši skatoties, ar nervus si­stēmu
nav nekā kopēja, . Šādas sli­mības
labi padodas ārstēšanai ar
hipnozi. Ar pēdējās palīdzību
iespaidojot autonomos centirus, pa­nāk
visu sasprindzināto ^gludo mus­kuļu
atslābšanu un slimības pēkšņu
vai pakāpenisku uzlabošanos. Pie­ņemot,
ka „brīhumārstam" i r labas
hipnotizētāja spējas, . ir saprotami
un pielaižami daži izārstēšanas ga­dījumi,
kas, brīnumu gaidītāju un
ticētāju mistikas pUvurā ietīti, rada
„brīnumārsta" slavu, un ap viņa
galvu gandrīz vai svētuma aureolu.
Ja tāds J)rīnumārsts" savas spējas
.neizmantotu savm slavai^unperso-nīgai
4abklājībai, b ^ ^ a u t u J o
mācītu ārstii p^udzībai, tad pret
viņu, principā, iebildumus celt ne-v^,
jo ir svarīgi palīdzēt sirgsto­šam
cilvēkam.
Apbrīnojams ir loģikas trūkums
ļaužu domāšanā: katirs ārsts sava
praksē būs izārstējis pieticīgi i a ^ -
koties, vairākus gruti^sUmos, Kas
bez padoma un palīdzības butu sa-i
i i i i i i i i i i i i i i i i i " " » " " " " " " ' " " " " " "
Ai, tēvu zemīte,
Tava Jaukamiņu:
Smildziņa ziedēja
Sidraba ziedoi!
vas dzīvības zaudējuši, bet šādu
mācīta ārsta pakalpojumu uzskata
par kaut ko ikdienišķu^ — per pie­nākumu.
Atgriežoties pie augstāk minētā
izteiciena par krizl medicīnā. Jāat­zīst,
ka td, protams, var izteikt vie­nīgi
nezinātāji un sensāciju kāro^
tāji. Ir pareizi,- ka empīriskās āz
stēšanas metodes blefi izlaužas
iepriekš, un* tikai vēlāk, medicīnas
zinātnes analizētas un pārbaudītas,
tās tiek pielietotas racionāli. Ir ari
tiesa, ka medicīnas zinātnes attī­stība
iet lēhi uz priekšu, bez sensa­cionāliem
izlēcieniem, Jo til ir z i ­nātne
par cilvēku un atbildīga par
viņa dzīvību un neklausās uz pub­likas
Izlēcējām prasībām. Taisni
pēdējos gadu desmitos ārstniecības
l^ukā i r rasti līdzekli sikbutņu iz­saukto
slimību apkarošanai, ko
var apzīmēt pat par radikāliem. Kas
attiecas uz hipnozes pielietošanu
ārstniecībā, tad tā bija ļoti populā-ra
šā gadu simteņa sākumā, bet, bū
dama bez zinātniska pamatojuma,
tika atstāta novārtā. Pēdējā gadu
desmitā medicīnas literatūrā arvien
biežāk parādās raksti par miesas
un gara nedalāmību. Medicīniskā
domāšmia Ir ievirzījusies tajā gult­nē,
kas atzīst, ka neljlkal miesa
Iespaido garu, bet ari otirādl — gars
iespaido miesu. Ne visas slimības
ir ārstējamas ar operācijām vai
Rentgena stariem Ir ari tādas, kas
padodas hipnozei, resp. racionāli
pielietotai pslchoterapljal. Pētīju­mu
pēdējo gadu rezultātā zemapzi­ņas
dzīvei ir dots pamatojums un
hipnozei zinātnisks izskaidrojums.
Atņemot mistērijas nokrāsu, tā ir
padarita par zinātniskās medicīnas
ārstēšanas metožu sastāvdaļu un
tiek pielietota visos gadījumos, kur
tā sola panākumus.
Medicīnas zinātne stāv savu uz­devumu
augstumos, tā necenšas pēc
sensacionāliem izlēcieniem, viņas
panākumi toties droši. Brīnumārsti
ir nākuši un gājuši, viņu ātri uz­pūstā
slava tikpat ātri nodziest. Bet
ārsts — zlnātaes kali» arvien būs
īstais palīgs savam sirgstošajam
līdzcilvēkam, un viņa lielākais gan­darījums
— katra izglābta dzīvība.
Dr. K. X
lādītes un tikpat rilpli^ n o l ^
p r i ^ uz galda. Tad. lēhi un ui^
manīgi atraisījis trauciņam pār*
sieto balto linu drāniņu, vSIgi xm
glauda to nevien ar laipnīgo un Ml*
to acu skatii, bet ikreizes^^^^li^^
pārvilka trauciņam ari rokas delnuu
Sfida dvēseliska apieSanis ar
vienkāršu priekšmetu minu alņ^
kāri pret VHl Kramiņu vairoja «6
dienas dienā« Bez tam ari ml?
zais trauciņš ar katiru talititjft
mani ^arvien vairāk, Reitim mm
šķita, ka trauciņš kaut ko klusa
ruiKtii, Itkā stāstftu kldu^^
pļur to zemi, no kuras rtia olUei,
kur daudzus gadu tOkstoiuii^pavii-dijis
savāļ pirmveida stilvokOf; l A i
vai gan brīnums, ķa mUi, kaut irt
ieveidoti traukā, saglabājuši aevt to
dzīvību, ko reiz visai dabai dfivijit
lielai» Radītājs? K«)t ār|t
stindzis, trauciņš SķM glabijani
sevi dzīvu garu.., Tumll žiU vl^
pe ar gaismas un ēnu r ^ O ^ im
atspoguļoja tatvijas Mim «Mk
rus, tumšos egļu .mežus un biļtoi
bērzus. V. \ .i
Jo ilgāk vēroju veci Kramiņi
sirsnība, kādu viņš pievērst misi*
Jam māla trauciņam; jo apidMe
mani kaisa vēlēšanjis uzzināt lijt
Īle» ko tuvāku. Tiesa glrti/ l l | l
kautirējos ielauzties vientiip Kra^
miņa dvēselē, varbūt tās vistntimi^
kajā stiiriti. Beidzot tomir neno*
cletmi. Kad atical kādu rītu VlUf
Kramiņš bija izcēlis mazo traiictna
uz galda, to izsaiņojis un nogllstijlii
es ieminējos: „Jā, skaisti gan i r i l t
mūsu dzimtenes māla trauki; bel
Jūs, Kramiņa tēv, esat to ievliķt
leņķis." Tad Kramijgl pavi^ii
mani un rānri atteica: ,Jffl, W nvL
ir — cilvēkam, kas pazaudējis visai
lielte lietas, Jāmācās denlt MU
uh mazās." .
iTdbrid virimē^^M^
0 i . Pabeidzis nokopt jjļaldu, txā^
miņS pirmais atsāka sarunu:.
„NeteikSu, ka Ifids traudņi wļh
Jās, d^tenē, man nebūtu patidihļ
niābil lUJi sav^^^
bija svētīgs darbs un darba «
B^t &gad tagad t i ķ ^ ^ ]^
atiniņas par bijujo, un klusis ce^
ribas Jaunai rltdiraal, kuru mis vi^
sl gaidām atkal atplaukstam vmy
Isibo laiku krfiššumā. RediM^
kaimiņ, kokam, lai tas augtu vk
nestu augļus, ni^^ecleSama zema tkp
saknēm, vajadzīgi zari ui^ lapas
pošanai. Ne man vairs savas m
mes, ne zaru, nedz lapu — ts fsmU
glufi viens, tik vlenti4l kā stabs
tāla, sveša ceļa malā. Mazais mUt
trauciņš nu ir vienīgā mana
gātiba. Mūsu mājas, kas atradīt
netālu no.Bauskas, krita par upuri
ienaidniekam. Nednu, vai uzoŗu-cējl
bija pamanījuši, ka dtžrelt
nakti Avotos — tā sau^ manu mf-^
jas — iegriežas pašu zemes dilli I#
atpūstos un saņemtu kādu mazu
papildinājumu savam tzaldim, vtjl
šāda māju sagraušana un aizdedzi*
nāšana šāviņiem ietilpa liņu vispi*
rējos nopostīšanas uzdevumos. Ki«
du dienu, agrā rita stundā, tie vir»
sa pret Avotiem desmitiem imtgu
lielgabalu Šāviņu.
Toreiz mēs abi ar mazdēlu bijim
vienīgie mājas iemitnJdd. Kajrt
lugum'm tuvojoties, gājēji bijt J«t
izklīduši kur kurais. Iesāko#i
niknajai apšaudei, mēs abi, vttri*
damies nāves, izbēgām no mājlast
tā sakot, plikām rokām Paslēpu*
šies pāris kilometru aUālaJfi sllavi,
vērojām, kā dažās stundās nodegt
Avotu ēkas ar visu mūsu iedzIvL
Kad nākamajā nakti abi ar maz­dēlu
pa tumsu vēl aizzagāmies Udz
mīļajai vietiņai, tad šis trauciņi ir
medu bija vienīgais, ko mazdēls at­rada
veselu sagrautā pagraba dru«
pās.
Tajā pat nakti es šķīros ari no
sava mazdēla: viņš aizgāja to Viru
un jaunekļu pulkā, kas ar savu asi*
ņu spēku un lielo ticību gribēja vil
aizsargāt kādu stūrīti mūsu svētāt
zemes.' Pēc tam es, gluži viens, /
»mii-: lem ilgi kUdu pa Kurzemes mājām qn mežiem, kā dārgu pie­miņu
visur sev līdzi n«dams lo
trauciņu. Naktīs bez miega viļā^
damies kād| šķūnī vai kūtsaugšā,
es sildīju mazo trauciņu pie saviem
sāniem uni sarunājos ar to, kā t r ,
dovu būtni... Tad, tas bija ap
Zlemassvētidem, es saņēmu vēstis,
ka imans mazdēls atdevis savu dzī­vību
^zemei.
Tā nu šis trauciņš palika man
vienīgais, kam vēl kāds sakars t r
manu kimmt ar Avotiem, ar dzim­teni.
Redziet, kaimiņ, kamdl|
mazais U'audņš man tik dārgs, tik
mīļš un svēts."
Trimdā, 1947. g.
•m
m
iii
i)
ļHm
1-1
i
mi
• it'
' i ;
•i:
. r
ii
•• l i
4 •••ii
" li
m
i i
mm
Vi
rm
1 - "'-.ļŗrr'ļi
''•• '•^•'^