Bavarijas Latviesu vestnesis, April 17, 1946

              Latvieša Vēstnesi» 1946. g. 17. apflfl
Jaunas grāmatas
Izdevējs H. R u d g i t i s („Grāmfl-tu
Drauga'* apgāds), «itjaunodams 8ā-vu
dari>!bu emigrāeijSi, plrma|iein
deviimie^m izvēlējies dtvās krāsaini
ilustrētas grāmatas btimiem „LācItis"
~ maza lācīša piedzīvojumi un „Jum-bo"'
— stāsts par ziloņiem. Abām
grāmatām izmantoti Kārla Rores zīmē­jumi,
bet tekstus rakstijusi Austra Plū-ce.
Gramatiii» iespiestas uz bieza papīra,
ilustrācijas techniski tīras un, vispār,
abi izdevumi techniskā zii^ā ne ar ko
sevi^iķi neatšķiras no līdzīgiem izde­vumiem
Rīgā. Jāpriecājas arī par abu
. grāmatu pienēmīgo pārdošanas cenu
—- 3,50 markas par eksemplāru, bet
patīkamāk būtu bijis, Ja ilustrācijas
butu zīmkjis k?.ds musu pašu — lat-viešu
mākslinieks.
T. D ā T i i ha grāmatu izdevniecī­ba
(Latvian Camp, Halle, VVestf, 21a)
publicēju^ Rīgā pazīstamā ang^u va­lodas
skolotajā Džona Hanter-Bt^ra
(Hunter Blair) angļu valodas lasāmo
grāmatu ^Valdis and Velta in Eng-land".
Grāmatiņa nepieciešama mā-
•coties angļu valodu, bet tās cena
5 markas par 84 lapaspusēm jāatzīst
par augstu. Tā pati izdevniecība sa­gatavo
ari (Edvīna, Medf^a angļu valo­das
mācļfbas grāmatu „Vm speaking
Englisb", anglu-lfltvju vārdnīcu un
autovajdftfiju rakās grāmatu „Auto­mobilis",
Pr. J. P u d ā n a redakcija Fiftbachā
pie Nfrnbergas iznācis „Ausekla" ka­lendārs
1946. gadam, kas domāts ka­toļticīgiem
tautiei^iem. Kalendārs pa­vairots
rotatora technikā un tam sa­mērā
bagāta literāra dala ar bīskapa
Rancāna, UrbSa, prof Dr. K Kārklirva
u. c. rakstiem.
/Kāds nezināms izdevējs apgādājis
Jāna Ezerifia noveļu izlasi ar Lūcijas
Bārenes' pHekSVv^rdu un rakstnieka
biografislļciem datiem. Grāmatii^a
ietvef 11 lEzerina noveļu, nelielā ka­batas
formātā, 10 lespiedlokisnu bieza,
glīta, bet arī dārga ^ maksā 10 mar­ku.
Noveļu izvēli nevar uzskatīt par
Īsti laimīgu, jo krājumirtā uzņemtās
mazāk raksturo EzeriT^a rotaļīgo iz-teļksmi.
Iespējams gan, ka sakāŗto-
'taig rīcīļ)ā nav biju.^i visi Ezeri:'a
raksti, bet trešais •sējums noteikti ir
bijis, kā tas redzams 46. lapaspusē,
kur, dvjniājams, rakstus pārfotografē­jot,
lapaspuses apakšā vēl lasf^.ms
lokšņu apzīmējums „ i . Ezeriņš, Raksti
IH .sēj. -17."
Apgāds ļ „ T ā l a v a " Lībekā glītā,
solīdā techniskā apdarē Izdevis An­dreja
Jurjāna kantriti,,Tēvijai" (no­tis
un teksts, ar! angļu valodā). Ieva­dam
angļu valodā sniegti da'/J dati
par Jurjānu Andreju un/vii)a^ lomu
mūsu mūzikas attīstībā. J§no?.ēlo, ka
izdevums | pavairots tikai da'>,os des­mitos
ekscmplāni un, laikam, mūsu
koriem nebūs pieejams.
1 K. Rabācs
P. Ludvigs
(Turpinājums)
Drīz vien ierodas arī pārējie pieci
malēnieši ar savāra saimēm un izvē­las
gabalus vieDisētām. Par atradumu
tie nekavējas pazibot radiem, drau­giem
un pazinām un tiem jau aizlemt
vietas, tā kā vēlā rudeni viss iecirk­nis
— kādas 80 saimniecības — i r aiz­ņemts.
Pavasarī iesākas līdumu lī­šana
un būdu celšana. Pēc 14 gadieni,
braucot uz Tālajiem austrumierņ,Ka-mensku
apciemo Stolipins: ar
šeīnu. Ministri sajūsmināti Vpar lat­vi
cisu ierīkošanos viensētās, uzdod
gubernatoram tos netraucēt, ļ3et vēl
pabalstīt viņu pasākumus. Ministri
ari uzdod visiem iecerotājiemv kas vē­lētos
apmesties viensētās, ierādīt la­bākos
iecirk6u8, neatsakoties pat no
sādžinieku izraidīšanas viensētu labā.
Visi kaminskieši dr vienpusieši no
Vidzemes ~ Malienas."
Latviešu koloniju skaits: Krievijā
gadu no gada auga. Pēc konversāci­jas
vārdnīcas materiāliem, no 1850.
— 1859. gadam radušās 5, no 1860
- 1869. g. 40, no 1870. — 1879. g. 42.
no 1880. — 1^189. g. 101, no 1890.—
1899, g. 189, no 1900.— 1909. g. 102
un no 1910.— 19H.g. 35, pavisam
kopā 514 latviešu koloniju.
Izceļošana un atgriešanās pirmajā
pasaules karā
Dziļi musu tautu skar pirmais pa­saules
karš. Tūkstošiem latvju kafa-viru
krīt frontē, daudzi iet bojā re­volūcijā,
daudzi atdod savas dzīvī­bas
Cirtās.; Piespiedu evakuācijā un
beglu gaitās šajā kikaUz^K
aizplūst ap 850.000 latviešu. Tā kā,
karam sākoties, Krievijā atrodas jau
ap 220.000 latviešu, tad kopējo dzim­teni
atstājušo skaitu vērts uz !.W0.000.
Kara vētrām beidzoties, sākas tautie­šu
atgriešanās dzimtenē. Sevišķi ro­sīga
tā ķlūst pēc Latvijas-Krievijas
miera līguma nostcgšanaš 1920, gadā:
^Tajā pat gadā n6 Krievijas dzimtenē
atgriežas 91.028 latvieši, 1921. ļg.
94.818, 1922. g. 21.204, 1923. g. 6088,
1924; g. 5036, 1925. g;i614^^^^U
1926. gadā tautas skaitīšanā Padom­ju
Savienībā saskaitīti 151.400 latvie­šu.
Daži autori šo skaitli neuzskata
par pareizu, aizrādot, ka taš i r lielāks.
Šo latviešu lielākā dala, ap 65 proc.
dzīvo uz laukiem. Sūrā un grūtā dar­bā
tie iekopuši tur savas saimniecības
un izveidojuši augstu un īpatnēju
saimniecisku kultūru. Tiem ir lauk-šaimniecibās,
mašīnu koplietošahas,
piensaimnieku, lopu pārraudzības un
daudzas citas biedrības. Arī savā
raksturā tie savādāki nekā viftu Še­jienes
kaimiņi. 1929. gadā Padomju
Savienībā sākās kollektīvu organizē­šana.
Ar administratīviem spaidiem
un citiem līdzekļiem panāca kollek­tīvu
nodibināšanos arī latviešu kolo­nijās.
Nelīdzēja tautiešu pretestība,
kās sevišķi izpaudās Baltkrievijā, ne­līdzēja
partizānu kustība, kfi tas no­tika
Taimenskā, Sižā, Lejasbulankā
u.c. Saimniecības nodedzināja un pa­šus
zemkopjus pārvietoja. Padomju
lai kraksti z i no ja, k a Taurup es-Z vaigz-nītes
kolonijā tas noticis ar katru
otru un trešo tautieti, ZubovasBalkā
pat ievērojami lielākā apmērā. Vi-tebskas
rajonā vismaz - ar katru trešo
un ceturto, Sibiriļā ar katru devitQ
un desmito. Daudzas kolonijas pa­visam
iznīcināja. Spieda iestāties arī
krievu un citu tautībukoiļektīvos;
latviešiem atsevišķi organizēties neat­ļāva.
Tā latviešu kolonijas izbeidza
pārstāvēt kā nacionālas vienības.
Cik latviešu citās zemēs?
Tagadējais karš tautu saimē radījis
tādu jūkli, ka paies vēl ilgs laiks, ka­mēr
rioska i droši es, kur mūsu* tautas
piederīgie izsvaidīti. Tādēļ arī pre­cīzu
datu par latviešu tagadējo atra­šanos
nav. 1938. gada dati rāda šādu
ainu: Amerikā 40.000 (pēc citām zi-
Yiām 75.01K)), Lietuvā 23.000, Igaunijā
7.100, Brazīlijā 7(K)0, Kanādā 1000, Ar­gentīnā
500, Anglijā 5«), Vācijā 230,
Ķīnā 300, Austrālijā 250, Franci jā 25tK
Polijā 150. Mandžurijā 150, Šveicē-
120, Cechoslovakijā 100, Holandē 100,
Beļģijr 60, Austrijā 60, Ēģiptē 50,
Dānijā 50, Somijā 50, Itālijā 30, Zvie­drijā
30, Marokā 20, Dienvidafrikas
sav. valstis 20, Ungārijā 20, Indijā 20;
(Turpinājums sekos)
€lir®iiik|i
IngolStates latviešu nometnē nodi­bināta
pagājušā rudeni autokatastro­fā
mirušās pianistes Birutas Ozolinas
pieminas komiteja, kas rūpēsies par
piernifias zīmes uzstādīšanu pie mak;
slinieces kapa. Aprīļa beigās noliks
Ozolinas pieminas koncerts. — No­metnes
avīze „Dievžcmīte", kas bija
pirmais iespiestais laikraksts ameri­kāņu
okupācijas joslā, pēc UNRRA's
norādījuma pārtraukusi iznākšanu. —
Nometnes tautskola nosaukta Jāna
Cimzes vārdū (Arv, B,). — Eslingenas
latviešu koloni iā bez citiem .arodu
kursiem, kas darbojas jau vairākus
m ē nešu,s, n ese n sā kuš i e s arī mē r n i ē ku
kursi, kuros • sagatavos palīgus mēr­niekiem,
kultūrtechnikiem un nivelē-tājiem
(J. Raiti-ns). — Lasot emigrā­cijas
latviešu presi un klausoties sa­runās,
dažam labam var likties, ka
emigrācijas gaitās nokļuvuši tikai lat­viešu
garīgie darbinieki, par tiem fāk­sta,
par tiem runā, tie paši runā. Ja
paskatāmies sarakstos, tad aina ir pa­visam
citāda. Arī latviešu zemnieks
un latviešu strādnieks ir atrauti no
savas zemes, lai atgrieztos tur tad,
kad lemesis brīvi varēs šķelt zemi
un cirvis spēcīgās strādnieku rokās
biis palīgs tēvijas celšanā. Ja paseko­jam
nometrtu iekšējai sadzīvei, tad ne­noliedza
mi, ka vairāk savstarpejas
mēļošanas notiek aiz tām durvīm, kur
dzīvo laudis, kuru garīgam redzes ap­lokam
būtu jābūt plašākam. Ir dabīgi!
un saprotami, ka latviešu dzīves va­dīšana
ir to laužu rokās, kas vairāk
var un spēj, bet darba vīrs nesaprot,
kāpēc šiem ļaudīm maz klusā sadzī­ves
prieka. Ja uz novērojumu pamata
Šāds slēdziens secināms, vai tad dau­dziem
mums nebūtu jāmācās, kā
šobrīd jādzīvo, no tiem, kas ir visklu­sākie,
nēzdami savās krutīs karstāko
tēvijas elpu un ; delnās tieksmi pēc
svētīga darba («Latviešu Balss Austri­jā"),
— Latviešu skautu priekšnieks
izsludinājis sk a u t u priekšnieku Vē­lēšanas
un uzdevis tās organizēt skau­tu
mācītājam R.Mužikam kopā ar
1. apgabala skautu priekšnieku vad.
A. Raiskumu.un vad. A. Artmani..
Kandidātu pieteikšana un vēlēšanas
notiks rakstveidā un tanīs varēs pie­dalīties
visi skautu vadītāji, kas de­vuši
vadītāju solījumu un darbojas
kādā skautu vienībā. Katram apga­balam
tiesība pieteikt vienu kandidā­tu.
Kanditāti pazinojami R. Mūzi­kām,
Gertr\idcnstr, 8, Lūbeck (24). —
Vircburgas latviešu centrālo nometni
apnieklē jis amcrikārtu rakstnieks
Franks Dobijs (Dobie) no Teksasas.
Viesis iepazinies ar nometni, sarunā­jies
ar tās iemītniekiem un sevišķi
interesējies par mūsu nākotnes cerī­bām
(,,Tēvzeme"IIanavā). — Glcz-natāja
Fridriclīa Milta darbu izstāde
noti ka Libckā. Rīgas- nometnē no 24.
—26. martam („Lībekas Vēstnesis").
g. 2. un 3, martā Upsalā notika
Zviedrijas latviešu filologu dienas,
kui^as ievadīja ekskursija pa Upsalas
vēsturiskām vietām. Sekoja pilnsapul­ce
ar referātiem par. speciāliem filolo­ģiskiem,
jautājumiem. Sarīkojuma bei­gās
bija publiska sēde, kurā piedalī­jās
arī literāti un mākslinieki.-— Lat­viešu
apvienība Zviedrijā, no kufas
dibināšanas pagājis viens gads, apvieno
576 tautiešus un līdz ar to ir skaitliski
lielākā latviešu organizācija Zviedri­jā,
Apvienības dalībnieki ir dažādu
uzskatu un profesiju latvieši. Blakus
in teligeneei tajā ir lauksaimnieki,
zvejnieki im strādnieki. Apvienības
darbība visvairāk izpaudusies bēgļu
atbalstīšanā materiāli, ar padomiem
un atbalstu zviedru iestādēs un ar
īdzību darba un uzturēšanās at-taņju
[ fiāgādē Rodnāte arī kuttirā.
husflarbs, noorganizējot pirrao lie­lāko
{sarīkojumu —• larviešu dienas
ZviedHjā &r referātiem, koncertu un
dievkjiipo|Ļnnu.i Nodibinat^^^^^
vienības n^dafas provincē.^ Apvienī­bas
mērķis pulcēt un vienot tautiešus
nac iiō nāli demokrātiskā ga ra, do t vi­ņiem
brīvas iespējas piepildīt savas
.kulturālās un sabiedriskās vajadzības
un stiprināt tautisko un morālo stāju
(„Laļtvju Vārds" Stokholmā). — Lī­bekā
nodibināts jauns latviešu or^
ķestris dirijjļiMita V. Tāubes vadībā.
Orkestr! 28 mūziķi un tas sākumam
paredZējis sniegt klasisko un moderno
operešu mūziku („Lībekas Vēstnesis").
A ' ļ ē r b e k as latviešu nometne
līdz šim rīkotie mājturības, šūšanas un
šoferu kursi modinājuši dzīvu inte­resi.
Lai apmierinātu arī dzelzsapstrā-dāŠanas
aroda interesentus, darbu ta- •
gad uzsākuši atslēdznieku kursi, kuros
bez parastajām atslēdznieku rto-darbļbām
mācīs arī kalšanu un auto­gēnu
metināšanu. Kursu ilgunivS 4() die-nas,
katru dienu 5 stundas — 2 teo- L
rijai un 3 praksei (,^atviskais Vārds"
Mērbcķā), — Pēc nometnes kontroles
februāra vidū, kufai par iemeslu bija
pašdarināto; stipro dzērienu izplatī­šana
un kurā cieta vairāki hōinetnes
iemītnieki, dažj^s nedēļas bija ņiiers.
Bet vecais netikums atkal sāk celt >^
galvu: atkal bieži dzirdama dzērāju^
bļaustīšanās un izlaidības Tam vēlV
pie vi ēnojās noļ i k tavas apzagšana H ā •
nas slimnīcā, kurā par vainīgiem pie­nāca
polu tautības personas, bet dalu
zagto cigarešu bija iegādājušies arī
mūsdi tautieši. Tagad paziņots U N ­RRA's
i rīkojums katrā nometnē ierī­kot
cietumu nesavaldīgiem. Smagāku '
pārkāpumu gadījumos vainīgie jāno­dod
vācu policijai vai militārai tiesai.
Rīkojumā pieminētas 3 tautietes, kas
nesen pāīgāja dzīvot V e n e h a s no­metnē,
ļio kurienes neciešamā dzīves
veida dēl nokļuvušas cietumā uz 6
mēnešiem katra (Jgr.). — Ar 14,
martu O I d e n b ur gā J. Grīšļa va­dībā
rotatora novilkumā sācis iznākt
novada laikraksts „Pausmc". Laik­raksts
solās sniegt zirtas Oldenburgas
novada latviešiem par tautiešu dzīvi
savā novadā un pārējā Vācijā, kā ari
par nļjtikuļnicm pasau 1 ē. — Latvieš^
nometnē G 1 ā ž e n b a c b ā, Austrija,
nometnes iemītniekiem bija jāizpilda
aptaujas lapas un jāatbild uz vairā­kiem
jautājumiem, starp tiem: kādā
ceļā nokļuvis Vācijā, vai nav sakaru-ar
bijušiem Vācijas nacionālsociāli­stiskiem
iestādījumiem un kad vēlas
atgr iezt i es dzimtenē. --Tautieti:
lies no Augšaustrijas Glāzenbachas
nometnei nodevis pret atlīdzību lie­lāku
skaitu grāmatu latviešu un krievu
valodā. Grāmatās par 10 ŠiliiViem mē­nesī
tagad izsniedz lasī.^anai nometnes
ieraītniekiem (,,Ļatviešu Balss A i ^
strijā").
Lija Kronberga
Suns
Vai tu mirušos staigājam jūti?
Asinu smaku od gaisos?
Tu gaudo ilgi un grtiti.
Tu gaudo ilgi un grfiti. i
Vai tev šis dzīves ļaunums kož'kaulā?
Cilvēlcu nemiers tirdī?
Mani, ka visas pasaules sirdī
Deg nāves uguns kā praulā?
Vai tu par krišanu paud un slavu.
Beigtiem un nesāktiem kafiem,
Piepildot' piltimēness nakti savu
Kaucieniem griītiem un gafiem?
J§iiis Kl^dzējs
Miletaji un nideji
(Turpinājums)
„Ctlvčk! Agnesi Trakais Zvirbu-lēn!
Es tak tevi nepazipu 1" kliedz Sī­manis,
satver un purina Agneses
plecus. ,
„Ncparini? Redzi, kāds Gaura
kungs atbraucis no Rīgas uz Lailiem!
Kur tad vii'iš visus svešus ļaudis te
var pazīt...," drusku dzel un smejas
Agnese.
Sīmanis neatbild, bet apskata Ag­nesi
no acīm līdz kājām, skatās mei­tenē
satraukts un drusku apjucis un
laimīgs reizē.
„Ko tu uz mmi skaties tā kā uz
pulksteni tumsā,'- saka Agnese un at­brīvo
plecus no Sīmana rokām.
„Tu tak esi bezkaunīgi skaista mei­tene,
velna Zvirbulēnl*' bez kautrēr
šanās un sev matus pajaukdams saka
Sīmanis,
Agnese drusku nosarkst, jo pasaulē
nav tlidas meiteiies, kas tādā reizē
nesarktu. Tad vii^a savelk savas spī­tīgās
lapas un atcērt:
«Lielmute! Tāds pats kā senāk."
Un šinī brīdī Sīmanim vii^a patīk
vēl vairāk. VinŠ redz meitenes sejā
un acīs uzziedam visu seno un labi
pazīstamo, bet tur piezied klāt ari
kaut kas jauns, viham vēl nepazī­stams,
dzīvs, karsts un spēcīgs. Vai
tā ir pieaugošas meitenes drosme, spī­tība
un jaunavīgais spēks, vai arī viss
tas nepazīstamais, kas skali kliedz
Icatrā jaunībā? Jā, un vii ai ir tumši
mati, gaiša piere, spītīga mute un
bedrīte kreisajā vaigā. Te nu tev ir
Zvirbulēnsl
„Nu, nul I^erunS tik skali pretī 1"
smiedamies draud Sīmanis, ,,Vai vairs
nepiemini, kā tev senāk gāja?
.Ja par.to runā, tad — labāk atce­ries,
kā tev toreiz tanī alā gāja!" un
Agnese smej, nebēdnīgi un ilgi smej.
To atceroties, sāk smieties abi. Reiz
Sīmanis Agnesei bija kleitu nosmērē­jis
ar darvu. Kad meitene par to pa­sūdzējās
mātei, Sīmanis vinu bija pie­kāvis.
Ku tu atriebsies stiprākam?
Zvirbulēns bija laidis darbā viltību.
Piekalnē bija sur.a pakasīta ala. Tur
Agnese iesvieda vina cepuri. Kad Sī­manis
bija iebāzis galvu' alā, Agnese
ar pamatīgu rīksti sapēra draugu kru­stām
šķērsām gluži svītrainu.
Tā vini, par bijušiem laikiem un
par šodienu pārrunādami, iet uz vecā
Lailu ciema vietu. ^ •
„Tu esi un neesi pārmainījies, Sī-
,.Kas tas ir ~ jā un nē? Patiesību
sakot — nē. Tev var klāties tikpat
slikti kā toreiz." ;
„To vēl redzēsim. Pamē|ini tikai!"
„Tu gan esi pārmainījusies. Tevī
tagad ir kaut kas no jauna kumeļa^
perama bērna un lunkanas lapsas. Un
no tā kopi iznācis skaists Zāmuku
Agnels," — tā saka Sīmanis, satver
vi6as plecus un pamēģina kā ir drau­dējis:
pieglauž un noskūpsta viņas spī­tīgo
muti.
Agnese izraujas. Brīdi vi6as acis
sedz alkains spožums, nosarkunis kvē­lo
viļņas abos vaigos, un Šinī brīdi
Sīmanis vinu redz visskaistāku un
skatās viAā ar priecīga zagļa skatu.
Agnese palec pāris solus nost no
vii'ia. :^ v;':;/;- -
„ A r mani tu domā tā, ka Rīga pa­radis?
Es neiešu tālāk ar ievil"
Taisni pār tīrumu vina steidzīgiem
soliem metas prom. Sīmanis panāk,
satver viņas elkoni.
;•'; „Tesi gani"
„Nelauz roku!"
„Vai es vainīgs, ka tu esi Zvirbu­lēns*
jauna meitene, kumeļš un vēl
velns zina kas kopā!"
Vēl kādu brīdi vini paķivējas un
atkal iet kopā. Agnese pamet pa nik-nara
skatam uz grēcinieku, bet Šis
niknums ir tik mīlīgs, ka Sīmanis
sāk justies tā, it kā viņa spēlētu
trīspadsmit Dieva apžēloti vijolnieki,
kas agrāk spēlējuši velnu kāzās, i
Abi iet pā vecā Lailu ciema vie­tām
un runa rātnas un nevainīgas lie­tas
par skolu, par to, ka drīz būs
jāsēj tīrums, par strazdiem, kokiem
un akmeņiem,; par visu, kas neie­ved
ļaunā kārdināšanā. Agnese tagad
ir pēdējā vidusskolas klasē un pašlaik
viņai ir Lieldienu brīvlaiks. Kā jau
nemierulaikos, skola šogad agrāk
beigšot darbu. Vēl trīs nedēļas pēc
Lieldienām un cauri!
Agnese vairs neiet, kur bija nolē­musi.
Vini griežas, atpakaļ uz Dien­vidnieka
pusi un Sīmanis vinu pa vad a
gandrīz līdz mājām.
Kad atvadās, Sīmanis pats to nejūt,
ka ir samulsis. Viņš vēl stāv, kamēr
Agnese ieiet vārtos.
„ A r labu nakti, Agnes! Ar
nakti!" vii^š kliedz.
Meitene pam5j ar roku. Uh Sīma­nis
ir laimīgs, ka bērnībā vii^aip ir
bijis šis draugs Zvirbulēns.
Vakariņas ēdot, Sīnianiš ir runīgs
un skaļš. VinS stāsta uil Vaicā gandrīz
viens pats. >;
„Vai tu esi bijis kaut kur iedzert?
Varbūt pie sava drauga Ķorkas?'
vaicā Jānis.
, . N ē . . . Es biju tikai pastaigāties.
Tāds skaists pavasara vakars," Sīma­nis
atsaka un pats sava skaļuma satrū­cies
apklust.
„Vai es neteicu, ka meža darbs tev
atdos mieru, prieku un speķu?" saka
tēvs. -
,,Taisnība, tev."
Pēc vakariuām Sīmanis vēl iziet
ārā. Salc un čukst zeme. Sīmanis cen­šas
domāt prātīgi. Nu, kas tur —
meitene no ganu dienām. Zvirbulēns.
Agnese. Bet nu vinam nepārtraukta
jildomā par vii\u. Arī te pavasara
nakts tumšā vina ir l4at.
-Sakustējusies Sīmafia dvēselē dun
visdīvainākā nodala,
Nevienas Lieldienas Lailu ciemā
nav pagājušas bez labu kaimiņu. sa­nākšanas
kopā un bez laba alus ie­dzeršanas.
Š;inīs Lieldienās pirmais
visus lūdzis pie sevis garais Miķelis
ar māti aizgājuši tur jau ag­rāk
un kad pēcpusdienā Pūru istabā
ienāk Gauru Jānis un Sīmanis, visa
istaba rūc un skan no priecīgām bal­sīm.
Viņus ierauga pats gaišais Miķe­lis
un panāk pretī.
„Brāli, kur tad jūs tā iesaluši? Giti
te jau paspējusi sasildīties/' vinŠ saka*
„Jauni ļaudis — savi celi," piebilst
Pūru māte. ,,Lūd2u, lūdzu, nāciet pie
Iedams dzUāk istabā, Simahii ap­skatās
visapkārt. Tur Avots, savu
plato pieri krunkodams, stāsta par
saviem Petrogradas laikiem. Laidaks
ar Ruskuli strīdas par skrējējiem zir­giem.
Ŗuskulim trīs zirgi kā lauvas.
Vi65 pats tā saka. Taisnība, viōa
zirgi ^ ī d vien. Viens ir tikai skrie­šanai
Ziemā viAŠ brauc pat skrie­šanas
sacīkstēs uz Rēzeknes ezera un
ir saņēmis godalgas. Tie^velna vā­cieši
vienu viņam noņēmuši. ļ
„Skato8ļ vienreiz šie te brauc (ar
saviem t a n k i e m . Kas ir tanks pret
zirgu? Miro6us taisīt — ja. Bet dzīvi
ko lai ar Vinu dara? Es ar savu zirgu
katram vii\u tankam pārlektu pāri
tā, y tie komandierim^i^^
sprauslotu"; palielās Ruskulis un iz­velk
sudraba pulksteni, ko dabūjis kā
godalgu zirgu skriešanās sacīkstēs.
„Lec jau lec, Ruskul. Tu jau ar ba­gātību
lielies — trīs zirgi. Man, smē^
des velnam, viens pats, bet/par to —
ka lode! Un nezin, Rusķul, ja es
brauktu uz ezera, vai tavs zirgs neap­sēstos?"
. kalējs Šņaukā degīinu un
vii'ia deguns viennief kustas uz - to
pusi, ar kuru nāsi viAŠ šņauc,
„Ko tu te kasies, kalēj, nevietā.
Labāk kalis labus pakavus manam zir­gam,"
pacel balsi Ruskulis, jo viftS
n^cie^, ka kāds iedroŠinktos teikt, ka
tam hūiu labāki zirgi kā viņam, v
„Pa mieram, pa mieramy kaimiņi,"
saka Miķelis, pienākdams; ar aluS
„Ā. Sīmanis!", kliedz kalējs Laiļ
daks, paglastīdams savas melnās ūsas.
„Ko es pret bagāto varu... Man
viena smēde, viens zirgs, viena sieva,
viens bērns un viens suns..." gari
stiepdams un uz Ruskula pusi paliek^
damies, nonirdz kalējs. V/
«Vajadzēja precēties agrāk, būtu
ducis. Tagad taisi talku, jā vēl bcrnui
gribi," nozviedz Venters. ?
j (TurpiņājunHļ sekos)