Bavarijas Latviesu vestnesis, October 11, 1950

              [en, 1950. g. ņ . oktpb^
kibas kustībām Rie*
- 1P50. g. darbojošās
stibas Austrumeiropā
lonākušās zemēs jāieda*
>as: 1) pretestības kus*
,ko krievi uzskata par
ļmā paturēt Baltijai
Mrievijā un Ukrainā; 2)
5vi tur zem tleSas kon*
atelltu zemēs — poiiji
?akiia, Rumānijā, Bul*
zemēs, ko krievi nodo-savā
Ietekmes sfairā
ārpus Eiropas Azerbel*
i , lai minētu tikai t&i,
ļuvuSaspar kaŗoJoSām
pelna vislielāko ievS»
stita ar mūsu nākotni,
idušās spontāni, krievu
jpŗpvocētas, jo, pretēji
ft, §0 zemju vīriem ne*
lubu, kāds liktenis vī­la
ar krievu varas at«
bija vīrigķiga paSalz-
[ņa SI Jēdziena kailākā
"to tās spilgti atšķiras
'atigu apsvērumu vai
•dltfim kustībām,
•etestibas organizācijai
lija, Lietuvā, Baltkrle.
Inā 1Ō44. g. otrā pusē
»meg, no paSas plrmfii
lies cīņā un tikai vēlāk
!8ļ un tomēr radot kā
li vadībai, tāarlMVD
'arat nopietnai grūti»
81 cīņas gatavība un
. īstenošana ari dod
saturu un vērtību; to
iratls tikai vēlāk. Jo
fcās neatsveramu po*
irpmākal mūsu dar-posmā
un Jau tagad
pienācīgi novērtētas,
tas bija otrā pasau*
kad pretestības kusti-netbdiski
uzbūvēja un
id vadīja un lika lietā
"pārējiem militāriem
Ai cīņu uzsāka neka-ajot
ne par palīdzību,
nmses, ciešā pārlieci-
Iks vai ari Rietumiem
teikt, ka mūsu viri
teduSi pareizi. Jo rie-ļdzot
ir atjēgusies un
lātSiVojas tai palaf cf-jōlicloļiālle
partizāni
4W8; Viņi^ bija
' ļalķa 'ti5ijl,^nepi^
ihās par Maskavas
īstiem nodomiem,
_ tik nepārprotami
)S prasīs garus 5
lu pārrēķināšanos lai«
tlņis gadus Ilgo ciņu
rtSāma no mftsu tau-lllgtākiem
veikumiem,
pretestības prganizā-
Latvijas zeniē. Cīņas
[fanātisku niknumu,
pomandleŗu un štāba
Iru veikumi nav stā-strēlnieku^
neatka-leģionāru
Izcilajiem
itestības Izpausmes
laikā pret tiem kļūst
|a.
^8 tagad ir pagājis, un
l beigās, nekādas ka-
)a8 kustības nedarbo-ne
pārējās Baltijas
3am nē Baltkrievijā
netaisni un apval-ctnttfijiem.
Bet sašu-s:
a t k l ā t a i , b r u -
t t ī b a i pret Mas-varu
minētās pie*
jos apstākļos nav
i J ē l a s un pat
|tļ I e s p ē j a s . Pre-ļturlrne
tikai to iz­vilkušas
konsekven-ei
atbilstoši tagadē-
'i lOTkI BO-veeo
« a tniktuneletlja
VāeiJI. ronda pamst-
Mti IMS dolirii.
l i t t j i u r » Kaņidti .als-i.
Ti it um Rfļi»»;
i tti Bt|Wtt.V P«g!
Iii^tt kolonija sr .^^'^St
t Kopi arllmenei 10;
fēttt Sls kolonijas p i ew
ķonām.
Igauņu valodā divi rci-i
4. svētdienā) noraidļs
iJs ASV. DievKaipoJtt^
|vi8konsin»8, Nebraskas
18 6Uto8 diivoJbSlcm
m«nā8 notika I«a«J«
sanāksme, kur P f ' '"
ļfauņu trimdinieku P«
art Igaunijas repubU
rediēto valsts or«*r
nu. Kopsummā san»»
lOlOciJas,
i
9.
I
I
Trešdien, 1950. g. 11. oktobrī
L A T V U A
TĒVZEMEI U N BRĪVĪBAI
PTOf. P » J n r ^ v i gs
Kopš šī gada sākuma periodiski
laiku pa laikam bij. rīdzinieks cand.
phil. Oto Bongs Mindienes Varnera
nometnē ar sava epidioskopa resp.
miglas bilžu aparāta palīdzību rādija
veselu sēriju skatu, kas saistās ar
Latvijas vēsturi, sākot no senām die­nām
līdz pat retiem, nekur neredzē-tiem
uzņēmumiem pēdējos Latvijas
okupācijas gados. Jaunā zinātnieka
pašaizliedzīgajam darbam Mindienes
latviešu saime sekojusi ar dzīvu in­teresi
un patiesām simpātijām.
Patlaban B. intensīvi gatavojas
doktora disertācijai pie Gētlngenas
universitātes un te nu viņam neat­sverams
palīgs ir viņa personīgā, ar
lieliem pūliņiem savāktā bibliotēka,
ko pats īpašnieks nosauc pat Dzim­tenes
bibliotēku. Tajā atrodami ār­kārtīgi
reti, seni izdevumi. Lai mi­nām
Rusova chronlku, Izdotu 1578. g.
Rostokā un Rusova dironlkas 1584. g.
izdevumu, kas 1910. g. maksājis 100
zelta rubļu! So izdevumu uzgājis
1945. g. Meklenburgā skolotājs Ezer­gailis,
pie tam dramatiskos apstākļos,
jo to līdz ar citām vecām grāmatām
gribējuši sadedzināt SED „biedrl".
Bonga grāmatu plauktā atrodam arī
Kā dzīvot un izturēt
^ I P*J" domāSanu. Ir Jāpētī ikviena doma,
MOsu trimdas sanāksmēm Jau kopg 11- l- " P"ei«a» vai tā Ir pamatota, un
gftka laika i r īpatnēja iezīme. Savādas Ir K** tas pamatl i r droši un neapSaubāml.
UļuvuSaf latviešu seja». Gandrīz Ikvienā K-lJ*Vf.*,?^^*^^^* J^PēJ
po tām vērīga acs bez grūtībām lasa, ka 5"L, P'^^ «J^su domām, sprie-cUvfiku
a dziļumos grauž kāda dzlla brū- vērtējumiem, meklējot visur
ce un sāpe. Kas tā i r par brūci, to mēs ļ^^V^^ pamatus un atuisnojumus. Ja mēs
fiiiāffl. Vienīgi Jaunos cilvēkos tā, Sķlet. I?xf \® nelaimēm, tad, varbūt,
pftrasti mazāk dziļa: tie vēl vairāk dzi- ^^^^ aizsardzību pret Indēm,
voja ģimenēs un bija mazāk saauguSl ar rT^.ilfi !?."^" dvēselē, varbūt atrastu
Jliāko latvisko dzivi. un atraušina no ^^Z/*"*^! J»^"*'^ esam. un to-ļU
neizplēsa tiem tik daudz no dzīvās P'^? veseliem. Mēs varētu, varbūt,
mleias. Gados vecākiem Ir visgrūtāk, i r fl^^L^^^ kadu mērķi mūsu dzīvei, kas
HDtfl redzēt, ka dzīves ēka, ko kāds sā- v'^^Kn^f'^Lf ^
Si celt un dažreiz Jau tālu pavirzījis uz I*?» varbūt, pat velcmātu un nodrošinātu
prteKItt, Jāatstāj nenobeigto; ka druvā, ko « p k , H ? "^^^'^
ļll pavasari t ik rūpīgi sagatavojis un ap- l i u ! ^^^^ «^^as situācijas pa-
S^uV tam neievākt valrs'zeUalnJs graS- if^^tT 7 ^'/'^^^
Im ka virsotnēs, kufās tas sācis kāpt. Sats slvi' '^«LfliT^*"** teicienu: pazīsti
tm nekad vairs neuzkāpt, Jo priekšā R«^'^«^JL . 7 P^»^^»»*"
,7et atvēries bezdlbens. DauV pārāk bfzJē-dkudzl
latviešu trimdinieki Ir k l u ^ S l par gt'aum^ mfl/f»^.',,*"^' f"^^^^^^a
(«lauztas dzīves cilvēkiem, satriektiem un Sko. «« « S f r ^ l ^ fnenopludlna vls-gmagi
ievainotiem. - viņu kopa i r bēdu Vm^nZ ^LV}'^^""^
tm deSanu draudze. Un tādi nav tikai zaņĶos.
trimdinieki vien. vēl desmitreiz vairāk Bet te briesmas rada divi pretējās le-tidl
Ir tie, kas palikusi dzimtenē, Jo tiem spējas: cUvēks spēj sevi novērtēt gan par
nebija Jāpārdzīvo tikai viens briesmīgs zemu, gan par augstu. Pirmā gadījumā
atplēsums, bet tie vēl katru Jaunu dienu tas ved pie tā, ko tagad sauc par mazvēr-tlek
kropļoti un spīdzināti. tibas kompleksu, un ko vulgārā valodā
Ir grūti teikt kaut ko šādai nelaimīgu varētu saukt ari par ..dūSas zaudēSanu",
cilvēku kopai. Tāpat kā Ir grūti teikt »»nosiuk8anu", gauSanos par savu nespē-kaut
ko, kas neizklausītos gandrīz kā aiz- i^ļ}^ un nespēku. Par to ari daudz rak-skārums
un profanācija patiesi tuvu un ^"^ļ. Ir tieSi mēģināts karot pret Šādas
dārgu cilvēku nāves gadījumos. Te. šķiet, noskaņas raSanos, — un tam visam ir pa­vārdi
i r l i e k i . Jo Ir bezspēcīgi, te, liekas. *nf^» io tleSām daudzus no mums blež
vajadzētu darbu, un darbiem te vajadzē- Pārņem mazdūšības un savas nespēcības
tu būt brīnumiem, par kādiem lasām le- pagurums lielā salā velk
ģendās.^ Bet brīnumiem mūsu dienās mēs likties uz zemes un aizmigt, lai nekad
atklāti vairs neticam, kaut ari neapzinīgi vairs nepamostos.
S K d » ; ^ ^ ^ ^ ^ g. Rīgā iespiesto .,Ex officina
tos bēdās. Jo dalītas bēdas, kā saka. 1' tieSl sevis' pāfvērtēsSnā^ u d Typographlca Nicolai Mollinl". Ora-pusbēdast
namā paštaisnībā, citu nosodīšanā, īgna, ^^^'^'^^ "P^" «n/>ViAwr t>ji»iia
Un varbūt tas ari i r materlāllstigs aiz- naidīga stāvokļa leņemSanā pret citiem
spriedums, kas liek teikt, ka vārdi nav cilvēkiem resp. pret citām tautām. 6īs
nekas. Vārdi ir doma. bet doma ir cii- briesmas pie mums Ir palikušas tik pat
vēks« Teicot vārdus, mēs radām donlu, bet kā neievērotas, bet tās i r visai reālas, un
doma, Ja tā īsta un patiesa un dziļa, i r Sis Ievirzes sekas var būt visai kļūmīgas,
mūsu dvēsele. Dāvājot otram vārdus, kas TleSām, Ja mēs kļūstam un paliekam sa­nāk
no sirds, mēs tam dāvājam savu dvē- rūgtināti, īgnuma un ļaunuma pilni pret
sell* Un ti mēs darām otru bagātāku un pasauli un pret citām tautām, tad tam ir
spēcīgāku, — Ja tikai tleSām Sle vārdi Ir visļaunākās sekas: tad i r gandriz netzbē-dvēseles
vfirdi; bet IzSķllt tos nav vien- gaml, ka mēs kļūstam ļauni ari pret sa-mēr
viegU. vlem tautas brāļiem, ieņemam ari pret
Te visvairāk Jāievēro, ka cilvēks īsti Ir l^fi? «''f^i«gu stāvokU un nespējam vairs
doma, - kas ietver sevī, saprotoms, arī JJdIt nekādu kopību Mums nepieciešami
to, ko iftuo par Jūtām un gribu, aa to le- J^,^ j ^ ? ' * " s k l apskaldrotāklem, vle-gtumējam,
tad tas mums atklāj kādu pie- 6 tad Ir cerības glābties. Bet tad vls-ejtt
ari vis smagākiem cilvēku dzīves sa- P » ' » ^ Ir Jāspēj atzīt savas kļūdas, savu
leltUumlem un rāda ceļu, kā. Ja ari var- nepilnību. Jāatsakās no paštaisnības,
būt ne pilnīgi tikt ar tiem galā. tad vis- ^ā konkrēti Izpaužas, to nav grūti
mas iegūt žlņāmu pretestību pret tiem K^^^^ŗ^^ ^^5^^ prlvfitis, gan publls-un
neļaut sevi samīt un samalt nelaimju sanāksmēs nebūs temata, kam mēs
diļrnavās. Jau senie stoiķi mācīja, ka tas pieskartos biežāki, kā tematam par to, ka
īsti nav pliķis, ko iesit varmāka, kas pa- tanms, pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem, no-zemo,
bet doma, pieņēmums, ka tas ļr darītas visbriesmīgākās pārestības. Tas,
pazemojums) ne mantas zaudējums pats U g z Šaubām, tā ari ir, un to gan neviens
par sevi i r liela nelaime, bet tas kļūst nevarēs noliegt, bet palaikam ar to vien
par tādu. Ja pieņem vispārējp uzskatu. Lnflgu ^oma neaprobežojas. Tā iet tālāki,
ka tas i r nelalmef pat nfiVe tstl^av brle- p,otl, iet tālāki lldz pārmetumiem c k SS^'^v 1?**;!?*'. patiesībā^ navieas iieple- U j m tautām. Mēs esam dziļi sarūgtināti
dzīvo), bet brķsmlgu to ^ara uzskats, ka pat saSutuSl par to. ka citas tautas,
tā Ir briesmīga. A r i tad. Ja, plem., man- par spīti visiem gan tleSiem, gan netle-tas
zaudējums rada trūkumu un dzlvj sie^ solījumiem, mūsu nelaimei pievēH
smagos un kļūmīgos apstākļos, -~ arī tad ^^z vēribas, nesniedz mums efektīvu pa-l
^ ^ l ^ . - "^y*! "*^P""f«^ l^: līdzību un neatjauno mums varmācīgi at-mierināta
ēstgriba vai rupjais uzvalks, bet ņemtās brivās tautas tiesības. Un tad mēs
pati doma par trūkumu, salīdzinājums ar Ji^j, ^Jam vēl soli tālāk: mēs runājam
agrākiem laikiem un citiem laimīgākiem citām spēcīgām, bet mums grl-cUvēklem,
un tad It sevlSķl zūdīšanās par ^^^^ palīdzību nesnledzoSām tautām kā
rītdienu. Domu nozīme tā tad i r bezgala morāliski zemu stāvošām, dekadences
Uela, un tās Ir domas, kas visu IzSķlŗ. iekšēja sairuma stāvoklī nonākuSām,
Ir tāpēc ārkārtīgi ivarigi mācīties pa- kurās valda tumši spēki un vienīgi paS-relKl
domāt, Iegūt spēju valdīt pār savām labuma aprēķins. Un tad slēdziens; ..Sīs
domām* Ja mēs to spētu, tad, varbūt, demokrātiskās gļēvulības, pretrunibaģ un
mēs iegūtu kādu aizsardzību pret tām nekārtības** pilnās tantas Ir cienīgas vle-brlesmlgām,
nemitīgi dedzlnoiām vātīm, nigl, ka tās nicina, ka tās ņem vienīgi
kas sagrauž mūsu spēkus, dara pelēkas par atbaldoSu piemēru un noliedz visai
mūsu sejas un liek acīm zaudēt spožumu, viņu kultūrai un sasniegumiem jebkādu
tai tiktu pie tā. i r tikai viens ceļS: i r vērtību; - un tas tad īsti nozīmē kara
Jāspēj domāt nevien tikai par lietām un stāvokļa pasludināšanu pret visām vecā-notlkumiem.
bet jāspēj un Jāmāk domāt kām kultūras tautām resp. pret visu
ari par paSām domām: i r jādomā ari par mūslaiku pasauli, Jo, ka austrumu stepju
ideologi tiek vēl zemāki vērtēti. Ir pats
par sevi saprotams. Tā mēs varam no­nākt
pie tā, ko pieminējām augstāk: pie
CIEMOS PIE OTO BONGA
Jauna baltvācu zinātnieka darbs latviešu vēstures un senvēstures pētīšanā
vairāk nekā 140 dmejumiem un 20
tabulām. Tur pavisam reti, īpatnēji
ornamenti Tad uzmanību var saistīt
rokraksti: Kari von L6wi8 of Menar
Druskas iz LatvieSu mitoloģijas,
Kraiidļu apgabalā saklausītas no
Marijas Guben (ar Cesvaines mācī-tfija
Auniņa Ierakstu) 1872. g. 27. au-guttā.
Atsevišķā nodalīju
Sirdi lesUda neviltotu latviešu
draugu un pazinēju raksti. Tā vācu
ceļotājs Kols (J. O. Kohl) savā Ost-seeprowlnz€
n II raksta: „In der That
mōdite jetzt schwerlich ein Volk in
Europa zu finden sein, das so sehr
den Namen eines Landes der Didb-tung
verdiente, als das Lettisdie
Volkdien und das Land der Letten."
iHuVJtR Arī Zeiferts savā Rakstniecības vēs-tiones
tres: Eks, Hilchens un Rivijs.
Tā izdota domskolas pārorganizēSa-nas
gadījumā. Mācību stundu plāni
latīņu valodā. Viss grāmatas sagata­vošanas,
resp. izdošanas process 11-
dzis no 1594.—1597. g.
Es cilāju Bonga Dzimtenes biblio­tēkas
sējumus un nespēju atrauties
vien: cik daudz šeit reta materiāla!
Kurzemes senraksti, muižu vēsture,
visu Kurzemes baznīcu vēsture (1890.)
Tad aci, sirdi un prātu iepriecē senas
krāsainas litogrāfijas, sākot ar 14. gs.,
bet turpat ari brīvās Latvijas izde­vumi,
plem., Liepājas pilsētas jubile­jas
1923. g. albums, „Lettonle - Pito-resgue"
(1927. g. Dr. A. Bllmanis un
* V. Peņģerots, Rīgā). Tālāk — Herde-
' ra institūta Izdotajā „Jahrbuch d.
Volkskundlidien Forsdiungsstelle an
Herder - Insļiitut" atrodu paSa Bon­ga
rakstu Rīgas baznīcas gai}l un
Oto Bongs (pa labi)
ar savāktajiem retu­miem:
Latvlelu folkw
lorai krājumu Lat­viešu
bērnu pantiņi
(stOrl pa kreisi), kas
nirtkstfU SS DP no­metnes,
piedaloties
t U l teteljlem, UelS*
ko tiesu vecim lai*
vieln mātim. Krl*
lomi aptver
10.900 bērnu „telcle-nu'*
pamatformu un
variantu, kas sako­poti
2 sējumos. Ka­tram
teicienam pie­vienota
atztme ar tei­cēja
vārdu un Iteel-
Sanās vietu. Fonā —
kādas 18. gadsimta
BaUiJas kartes Lat­vijas
dala. Karte le-gOta
Vācijā pēc 1I4S.
gada kapitulācijas.
11^
liv
•.im
mi
i4T
vēja.rādītāji pagātnē un tagadnē ar (1,935. g. Tartu)
monogrāfijas. Retus lējumus „med!-1 turē atsaucas par Kolu: No ār»
dams", Bongs dažkārt izceļojis vai zemniekiem, kas ftajfi lajkā pamati»
pusi Eiropād. īsi pēc sabrukuma viņš gāk iepazīstas ar latviešu tautas dzi-
1945. g. Ieguvis no agrākās Rozen- vl un gara darbiem, minams ce}otā]8
berga bibliotēkas Berlīnē grāmatu Kols. Vlņfi (1841. g.) atrod, ka latvie-
General FUrst Awaloff Im Kampt Šu valoda gan stāv uz zemas attīsti-gegen
d. Bolsdiewl8mu6, 664 lappu- bas pakāpes, bet tais arodos, kurot
ses, 1925. g. ar autogrammu. Šķirstot latvieši nodarbojušies, viņu valodas
Merķeļa Latvieflu I Izdevumu vācu | ģēnijs uzrāda apbrīnojamu bagātību
valodā (Leipclga, 1797.),garB acīm rā- un pilnību, smalkumu un daiļumu,
dās mūsu mazās tautas brīvības rīta CirkitoSas smilts, gurkstoša sidega,
priekšausmas pirmā blāzma . . . sprakstošas uguns skaņa — viss at-
Tā Ir pastaiga vēstures pagalmos, rod atbalsi latviešu valodā."
Bet prāts nenogurst, tam tīkas pētīt Bongs savācis veselu klājienu da-vēl
un vēl. Interesanti if^arl vietu Žādu senu karšu. Nesen tepat Min-vārdu
saraksti (Endzelins, Plāķis unļdienē kādā antikvariātā ieguvis Or-
Feldmanis). Savi nodalījumi, gan sa-1 tellusa Livonijas karti (1572. g. Iz­mērā
mazāki, lietuviešiem un igau- ļ devums) par samērā lētu maksu
ņlem. Goda vietā igauņu Kalevipoegs 8 markām, jo parasti vecas kartes
Rita Liepa
Nebijusi vasara
GRĀMATA KARAVĪRIEM|,t«UeWa C ^ f fc'Ž;
sekas, par to lieki runāt,
M 1^ ^ t . 4 N . i « K «.It* ««. I Te tad Ir ārkārUgl svarīgi kritiski pār- Vlsmaa desmit tflkstoS vīru labprāt pa- ^ g ^ ^^^^^^^^ ..mlzantro-mmLattkJi'
«tVai Ss,t.uynXda.s ," "kvuurat^s ivvi^r lT iisftAenniio^a. pa- b.O t» „b,.l|j,u||str vieTinnmAmēriM aumgsntrāākiau, kmu umtise sMība-s S'^illJ^a'».^^^^^^^ fri'dtf ar"s%eu^^^^^^^
. ^^^^^ biedriem, ^^j,» ^^^^ apgājušies ar citu
aiimteni, Uautu locekļiem. Bet objektīvi pieejot
Grāmata i r Egila Kalmes luga zelts, ko §^^1 izteiktam jautājumam, mums drīz
autors, pats saldams Bietumprfisijas ap- j j ^ j u pj^ atzinuma, ka mūsu morāUskals
mācību laukumos, sarakstījis tlesl kāravi- stāvoklis nav labāks kā tām tautām, par
ru vajadzībām un īpatnējām uzvešanas jj^-^n, izteicāmies tik nicīgi. Mfisos, pa-iespSJām.
Lugu viņS pats ari palīdzēja sa- tiesībā, valda visi tie paSl instinkti un tā
gatavot Gedelghemas gūstekņu nometnē, attieksme pret dzīvi kā lielās tautās
Ir,,,. . , . n # s , « . , s « • « i r c H , * n vai rtnknra-1 «'^ ^^jjjg^ j^^g egoistīgl ieslēgtas sevi,
ŗan pat tanīs, kas sludina vai piekopj
1.^ 5 . i " A ^ u varmācību. Vispāri mOsu ievirze pret cl-lomu
pārrakstīšanai - Cedelghemā tiK tautām nekad nav bijusi pārāk drau-daudzpuslgl
pielietotie četrstūrainie papi- ^ j _ ^^^^ p^t allaž ir
r l l l . Grāmatiņa Cedelghemas „veeu« bib- j J^^'^ ^^ŗgjj- ^j^^eij i^a^am svc§.
llotēkām un trimdinieku mazajien»,»": Liekam oleSkirt kaut ko p8c iespējas ma-sambllem
tagad glītā izdevumā iznākusi Jļ^«7^P»««^^J^ attiecībās
A, Augstuma apgāda. [ ievestiem laukstrādniekiem bieži at-
Literātūras kriUķi meklSs un atradis n};^ ^^udz ko vSlētles. Ka ari pēdējā
daudsas nepUnIbas un trūkumus Sai lu-1 stāvoklis nav labojies, bet pat vār­dzina.
Tur nebūs Raiņa domu dziļuma,
Blaumaņa vienkāršības, Zīverta drama­tiskās
mākslas smalkuma, AnSlava EglISa
asprātību, taču yārdi, kas tur uzrakstīti, ir
būt vēl pasliktinājies, norāda tas, ka daž­reiz
tiek pat atklāti sludināts naids un
prasīta atriebība, - kas viss liecina par
smagu tautas dvēseles slimumu, jo patie-un
vienmēr būs tuvi karavīram, viņa vi- ^iss, ko mums vajaga pfaslt; i r vie-del,
viņa dzīves skatījumam. Vēl vairāk
- iie vārdi ir piemēroti ari karavīram
izpildītājam. ir vārdi, ko viņš savas
ikdienas skarbumā vēl nav piemirsis. Lu­ga
pareizi raksturo karavīru <— ne val­šķīgu
seklību runātāju un ciniķi, ne pa­tētisku
varoņvārdu teicēju, bet vienltāršu
un cilvēcīgu, tādu, kādu cilvēku padara
nāves lauku tuvums, visspilgtāk Izcelta
tieši tā īpašība, kas ari karavīram vis­raksturīgākā
— materiālisma nicināšana.
Jo citādam uzskatam nav iespējams pa­stāvēt,
redzot visu lietu neglābjamo n i ­cību.
Karavīru sirdij SI grāmatiņa rakstīta,
karavīriem viņa šodien izdota. Cedelghe­mas
vīri labprāt iegādāsies to, lai laiku
pa laikam paņemtu rokās un pakavētos
atmiņās pie tālajām stundām — Cedelghe­mas
nometnes 2. nodalījuma teātra ba-nlgi
taisnība un taisnīga tiesa. Par sliktu
morālisku stāvokli liecina ari mūsu iek­šējā
dzīve: SķelSanās un partiju strīdi,
nesaticība un ķildas gan starp grupām,
gan atsevišķām personām kā sabiedriskā,
tā arī ģimenes dzīvē. Viss tas spiež pie­ņemt
atzinumu, ka mēs nepavisam ne­esam
labāki kā citas tautas: gan kā tau­ta
visumā, gan kā atsevišķi tautas lo­cekļi
mēs esam tik pat šaursirdīgi, tik
pat egoistīgl, nepalidzigl un pie gadīju­ma,
varbūt, pat agresīvi, kā citas lielās
tautas, par kurām mēs esam sašutuši.
Mēs Sai ziņā esam īsti sava laikmeta bēr­ni,
ar visiem tā netikumiem un ļoti sma­giem
netikumiem, kas galu galā ir īstie
pēdējie cēloņi visa mūsu laikmeta, un,
tātad, ari mūsu katastrofām. Mums Ir
ārkārtīgi svarīgi Ieskatīt šīs mūsu ne-
Jaks. Savuvienkņrgo skatuves prasībi. Pimības, jo vienīgi mums var ra<=t-s
dēļ luga piedzīvos ne vienu vien u? ieroslnpj ms mēģināt tikt tam pāri, -
vedumu uz trlmd?; skatuvēm.
B r u n i s E u b e sg
un tas Ir mūsu dzīvības jautājums.
(Turpinājums sekos)
VĒSTULE NO ŅUJORKAS
Ja pasaule būtu pērle, un mēs tai
dzivotum pašā vidū, tad visas dienas
būtu šādas — vizmaini pelēkas, lēnas
un vēsas. Bet tagad tā ir negaidīta
dāvana debesskrāpju salai pēc grū­tas,
tveicīgas nakts. Un ja nu vēl tā
ir brīvdiena, kad var ar grāmatu pa­dusē
iet uz upi! Vieglāk elpot un
jau varētu līgt mieru ar Šo pasauli,
Icuŗai tādas dienas. <
Iela ir taisna un apzīmēta ar
skaitli, it kā ari tā te būtu tikai pa­gaidām.
Taču smagie, augstie nami,
kas nāk man blakus, nekad nekur
nespēs aiziet. Kad sasniedzam zflļai-no
laukumu, un platas kāpnes veļlna
uz upi, milži pēkšņi apstājas, cieši
saspiedušies kā rudu suņu bars, kam
bail samērcēt kājas.
Un te ir mana upmala, Hudzonas
koptais, asfaltētais krasts. Dāmas pa­staigājas
ar suni un līdznēsājamu ra-diokastīti.
Bet nogāze ar mežābelēm
vēl nav civilizēta, un zaļajā pļavā
brīv vāļāties. Meitenes, slīpiem at­kailinātiem
pleciem smēķē pret debe­sīm.
Saldējumu ratiņi zvana savu zvār­guli.
Zēns zālē lasa grāmatu, kožļādams
zāles striebru. Lejā guldz dzīvs
ūdens, kalpodams gan par spoguli,
gan šūpuli pulka noenkurotām vai
slīdošām laivām. Starp krastu un upi
ir žo.^s. kur vakaros atspiežas mīlē­tāji,
lūkodamies viens otram acīs, kas
mirkļiem ir zaļas un tad atkal sar­kanas
vai dzeltenas, jo reklāmai viņā
krastā nepietrūkst uguņu.
Bet tagad ir balta diena, un zvir­buļi
lēkā starp nesteidzīgu gājēju
soļiem — gan draudzīgi, gan plēsda­mies
ap maīsa graudu, bet allaž lēkā.
Kaijas, atlidojušas no lielā kaimiņa
okeāna, šūpojas uz jachtām un dī­kajām
motorlaivām. Tas izskatās
piedienīgi un eleganti, tāpat kā spo­žās
pogas zilajos svārkos tam tukla­jam
kungam, kas nosoļo pa laipu
līdz laivai, no kuras izlec un cienībā
izstiepjas tāds kā pirāts, tāds kā ko­ledžas
students ar pīpi, un visas zī­mes
rāda, ka viņš pa īstam saka
jūras braucēju valodā: „Aye, aye,
sir." Tālumā mirdz Vašingtona til­ta
graciozais kūkums. Un kuģi, kuģi
peld . . .
Te kaut kas nolaižas uz manas at­vērtas
un nelasītās grāmatas. Rudens
lapa, īsta, bez uzraksta „Coca-Cola*\
Rūsgana kā jaunie cepuru modeļi
caurmērā maksājot ap 40 maŗk;^ ga­balā!
SavS'krājēja dēdzibfi,
vācis" pat kādu, latviešu valoaa rak­stītu
1946. g. Vācijas austrumu Joslā
Meklenburgā kara laika ierakumos
atrastu dienasgrāmatu — pabiezu
žūksni.
Senatnes pētīšanas tieksme B. mo­dusies
Jau skolas laikā, kad viņt
Piektās avēnijas skatlogos, ar sīku 1983. g. 15 g. v. strādājis pie prof.
zaļu stīdziņu un dažiem impresionis- Sturma Liepājas apriņķi izrakumu
tiskiem plankumiem, kādus nekur darbos. Jau tad B. bijusi sava izrak-vairs
neglezno. teņu kollekcija. 1989. g. repatriējies
Tā tad rudens Jau, bet vasaras nav un tūliņ sācis dažādas Eiropas malās
bijis. vākt materiālus, kam kāds sakars ar
BieU esmu te sēdējusi, domādama: Latvijas vēsturi, senvēsturi un etno-
„Redzi, cik debess spoža, upe plata grafiju, un ģeogrāfiskās kartes. Ve-un
krāšņa kfi Daugava, ļaudis labi sela nozare no B. darba Ir 1947.—
un līksmi. Un šis skats uz debes- 1949. g. dažādās latviešu DP nomet-skrāpjiem,
vai tas nav skaists? Prie- nēs Vāpijā no 2114 teicējiem savāk-cfijies!"
Esmu teikusi: „Tas Ir skaisti tie ft-10.000 bērnu pantiņi: pamat-
Es priecājos." | formas un varianti
Bet vasaras nav bijis. Istenlb^au Cand. phil, Bongs ir ne vien no-kopS
daudziem gadiem tās nav L<|ls. pietns zinātnieks-, bet ari tikpat no-
Visas vasaras palika Pasaules Galā pietns un dedzīgs Latvijas neatkarī-
— Rīgas Jūrmalas zvejnieku ciemā, bas aizstāvis: „Ja reiz būs vajadzīgs.
Vasaras garām bizēm un pirmo ro- es viens no vispirmajiem steigšos ar
mānu, sacerētu ieplakā zem smarži- ieroci rokā atkarot Latviju. Katram,
gi darvotas laivas. Vasaras īsiem ma- kas paliek Vācijā un kam nav vien-tiem
un latīņu vokābuļiem eksāme-ļ aldzigas mūsu dzimtenes Latvijas
niem augstskolā. Vasaras ar pirmo kulturālās vērtības un tās pagātne,
mīlestību, kas nepalika pēdējā. Un tagad liels uzdevums: darīt visu, kas
vienmēr Jūrā sniedzās mežains rags, stāv viņa spēkos, lai glābtu šos ma-aiz
kura vairs nebija nekā, un tālab teriālus no bojā ejas. Vācijas antik-
Sis bija Pasaules Gals. vāriātos un ari privātajās rokās vēl
Rītos mēs gulējām baltās smiltis atrodami tik vērtīgi materiāli, ka no
kā piparkūku ķipari un pa acu r*^^®"^ vien varētu rekonstruēt visas
spraudziņām vērojām, kā gleznotājs M ^ ^ " dzimtenes likteņgaitas. Un Ja
okera kamzolī rosījās ap audeklu: te "^^^ kādreiz atgriezīsimies, tad mums
piedūra otu, te atlēca, aci piemiedzis, galīgi izpostīti ardilvi,
pētīdams, kā līgavu skatīdams. Tas, ^ ^ i n ā t a s bibliotēkas un drupās
kam galvā bija mūzika, viens klīda P^fv^fs^B celtnes. Tad nedrīkstam
gar krastu, dzintaru lūkodams. atgriezties tukšām rokām! Visiem
Vakaros ar saulrietu, sēdējām ro- Jl' o¥rūTn%^S^^ "-^V'T'
žainās smUtīs un teicām: „Tur pārl Pllot^aihf^ Merķeļlem,
ir Zviedrija. Diez, kā gan hir Izska- Jl^^^^^^^ «^^^ «^pes
tās? Vai mēs kādrek tiksim pa- h?n^JS^Jx^^^"^ Baltijas tau-saulē?"
" pastāvēšanu uzskatu par vienu no
Kazas, Pasaules Galā ganīdamās, ļļ^lL"";!!^^^^^^
purināja bārdas. jiem priekšnoteikumiem. Tāpēc kat-
Ik dienas pa kakao krāsas smiltīm M^ļlļ STS'^HJSH'H^^^ ^'-I
bridām uz pasta namiņu zem vīto- " ^ . ^ ^ ^ ^ ^
1iem ^ gar magoņu laukiem un sēt- parTaZ^^ . . , ^ ^
stabos uzmauktiem podiem, un no L^KT^ ^' sa-visiem
pagalmiem māja bērni uni t ' ^ * ' ! : ™f ^H^,,^^'^**» kovboja
zsaeultlap ugķaelsv.u Nneekbiujar tciiktu dr aušdoz ksām ^Pa gao­Svaāikra.
K . JL^a^i ng an "^n""e^es^m"^u^ p«es"i^m^iasttsa.
saules Galā.
Un nekur citur nebija tādas bodes
kā Pasaules Galā Miķelim. Ko neno­skatīties!
Visupirms varēja uzlūkot
lielo mākslīgā medus podu paSā
priekšā uz letes. Tad, pārkāpjot pāri
varenajiem rudzu maizes klaipiem,
kas kārdināja zobus, skatiens nokļu­va
jaukajā stikla skapī pie glīti sa-rindotajiem
sviesta sainīšiem un sle-
(Turplnājums Ģ. Ipp.)
tomēr man ar bažām Jāteic, ka vie­nīgie
mana darba atbalstītāji bijuši
neskaitāmie ,;mazie ļaudis", ar ku­riem
esmu runājis nometnēs, savācot
folkloras materiālus. Nekad neaiz­mirsīšu
ari bij. Pinebergas universi-tātes
rektora prof. Sturma sniegto
morālo atbalstu. Bet lai mana „labo.
^torija" Ottobrunnā pie Mindienes
Dutu an nākotnē nodrošināta, derētu
stabUfiks atbalsts.'*
Jānis Pamiljens