Bavarijas Latviesu vestnesis, December 7, 1949

              7. d e c ^ **
L A T V I J A Treždlen, 1949. g. 7. decembīt
s
tai d i ^
dveannu
ii':;- mm spogii|ii8 acis,
i i vara
^fci^ te faiiiiia
piliet iiara.
fittn viesi, neatokaties,
^Pdmii nost rirds oglei,^
Miris jaunatnes audzinātājs
Ernests Nagobads
(DZnaS 1883. GADA 7. SŪNUĀ, MIBIS 1949. GADA 2. DECEMBRI)
AUGUSTS GAILITS
V . Ilsteres
lASV
•V:''''
$imĶĻKAKOLAīNĀ VEIDOJAS
M CENTRS
|lJz l i ^ e l o Žiemeļkarolainas Stata
|ļ8ētu Selbiju uh tās apkārtni dosies
5ttļ»p. Jau ieradusies virkne latviešu
eku: gleznotājs Vītols pr
arlisti, pianiste Zvejniece-piece,
vijplnieks Ziedonis, pia-te]
ķis uc. Iespējams, ka te ar
izveidosies lielāks mākslas
% kura radīšanā nopelni šejie-i
p ; amerikāņu mācītājam Sepai^dam
l i M galvojumiem un c l -
iMižImējam^is pa^ Ziemeļ-l
^ i a i n S guvusi musu pianiste V e l -
^ Bstere, kas uzstājusies Jau dau-
^W>s paipildītos koncertos un strādā
' ""'Piuf mūzikas paidagogi, tsā laikā
ama ap sevi 40 skolniekus.
IrtSJot kādu Xl$tere8 koncertu,
jas laikraksta the.Shelby Daily
recenzents starp citu raksta:
ajā šis sezonas muzikālajā sa-
.linā no programmas sākuma
pat noslēgumam Ilstere prata
un valdzināt visu klausītāju
u. Viņas priekšnesuma vieg-
I. un mākslinieciskās dotības ne-ļilfprotami
parādījās techniskl grū-smpPJ^
a Tokātā ^u^ Ari So-ļlļM
darbos māksliniece sniedza
mllgu un niansētu spēli, reizē pierā-dert
savu bagātīgo techniku... Vētrai-
«|s aplausus izpelnījās viskrāšņākais
ttueģums--Li8ta Mīlas sapņi un U n -
i&cu rapsodija Nr. 2."
Ernests Nagobads, Eslingenas lat^
viešu ģimnāzijas un Virtembergas-
Bādenes apgabala latviešu skolu d i ­rektors,
ar saviem 66 gadiem garīgi
možs m sabiedrisks stāvēja pašas
dzīves vidū: viņa netrūka ne kolo­nijas
padomes sēdēs, ne skolnieku
sarīkojumos, ne latviešu teātra izrā­dēs,
ne dažādās sapulcēs un sanāks­mēs,
kur rosījās latviešu gara dzīve.
Aizspriedumu valgi viņu nedarīja
nebrīvu, viņš saprata jauniešus, un
pats bija garī^ jauns.
Tas bija tikai pirms nedaudz die­nām,
kad, noskatīdamies jautru de­jotāju
viiļļ^ulī, viņš smaidīdams tei­ca:
«Nedomājiet, ka vecs vīrs ar
kailu galvu neizjūt dzīves prieku,
nepazīst bezrobežu gribu dzīvoti
Viņš nav vecāks savā gribā un prie­kā
kā tie, kas par viņu saka —
vecs."
Kad mū|u pārdzīvojamā laika un
gadu smagums lieca augumu, Ernesta
Nagobada sirds apstājās pie divām
vēlēm: palikt savā darbā un vēlreiz
redzēt Latvijas klusās, bagātai dru­vas
ap tēva mājām. Tas deva jaunu
spēku nenogurdināmajam sējējam,
kas tēvu tēvu, Latvijas zemes ko­pēju,
sētuvĶbija paturējis rokās,
bērdams tajā graudus no gara ap­cirkņiem
un sēdams zinātnes un
ideālisma skaidro sēklu latviešu jau­niešu
gara druvā. Un pēc 35 gadu
garā skolas darba celiņa, atskato­ties
atpakaļ,, viņš varēja redzēt viļ­ņojam
kā druvu daudzu jaunu Vīru
un sievu galvas, kurās visās bija
kritusi kāda sēkla no viņa sētuves.
Kam dižais vēsturnieks im audzi­nātājs
Ernests Nagobads mācīja sa­vus
audzčkņus? —'Drosmīgai dzīves
cīņai.
Pats viņš ar 16 gadiem lauku sētā
meties ar pilnu krūti visos liela pui-.
ša darbos, bet, turēdams ^ ^ k l a bal­stu,
neaizmirsīs, ka i r arī citas dru­vas
aramas. Divdesmit triju gadu
vecumā viņš kā eksternis svešā ze­mē
spoži noliek eksāmenus par ģim­nāzijas
kursu un kļūst par sekmīgu
un profesoru ievērotu studentu.
DIVI ĶĢNCERTI
VĒSTULE LATVIJAI NO EDMONTONAS
ttimu Kahidi "11^ nbdzīVotl^
Idsmit mēneši, tējpfat jau gads;
^Iml vilšanās norīta klusējot, pir-
^ 1 ^ izplēnējuši, turpmā-
^ l | | p ; ; f a ļ ^ ^ ar rāmu : prātu.
l l lileia^ kaut drupatiņu kultūras,
--"'*uJo ziemu bija jāpārtiek no lie-filmas
„Hamlets'', tā sakot E l -
kl&siskā gara summējuma, kas
In^ulsu ilgam laikam. Nu, jū-
Jau drošāk, zinot dažus vie-tik
īpatnējos apstākļus, i r ie-a
apm^ēt lielos koncertus.
l^rics Melchiors i r dānis (danish-aisierican,
kā viņš pats teica publi-
Itaii'ne otrādi. To būtu laikus jāie-y
^ dažam labam latvietim, apzl-i
^ o t savu Jauno „patauttbu") vēl
loļiUen viens no pirmlem varoņteno-ri^
Metropolitēna operā, speciāli
VļĶnera dziedonis, kā apgalvo pre­se^:
programma, biogrāfija. Kon­certs
intriģēja, solot pirmā lieliuna
zvaigzni. Daudzi teicās viņu pat l i l -
mls Skatījuši. Taču saulei rodoties
plankumi, un arī šī zvaigzne, šķiet,
rietā. Vāgneru viņam mācījusi B a l -
reitl pati komponista atraitne un
dēls Zigfrīds, Tristāna partiju kāda
sUvena vācu Izoldes dziedātāja. Bet
giiOtl la][)sirdlgajam, apaļajam, jau
sirmajam dāņu krusttēvam grābt
Vighera patosu. Sūmaņa Divi gre­nadieri.
Meichiora izpildījumā ne-,^
bija ne cīnījušies, ne zaudējuši, arī
dzimtenē tie neatgriezās... Simpātis­kākais
tas, ka dziedonis visas dzies­mas
dziedāja oriģinālvalodās, viņa
vācu izruna bija labāka nekā angļu,
bet visvairāk sildīja mazās diāņu
tautasdziesmas ar lirisku noskaņu,
bez bīstamām augšām vai spēcīgām
i^pļaldām. Publiku viņš saistīja ik
mīļu brīdi paķiķinādams, uzrunā-dams,
dodams piedevu dziesmu, ķur
vlĀ fdclnāti refrēnu līdzi dziedāt.
tJn viss plašais sporta stadions sau­ca:
Viva la companie! Reveranss pret
publiku bija dziļš, tā patigi aizku­stināta
aplaudēja, zieda neviena, to­ties
autbgrammu mednieki bariem
;pa2uda ģērbtuvē zem estrādes. Sve­šinieks
aizgāja ar tukšu, saltu sirdi—
mākslas, tīrās mākslas te bija maž.
[ i Ienesīgs veikals — varbūt.
p Nupat, lietainā trešdienas pēcpus-
I dienā, vienīgā brīvā visiem veikalu
Ir un kantoru darbiniekiem, teciņus
iP Jozām to to pašu sporta stadionu.
Darbā bija izdalītas brīvbiļetes tā
Savlamajam studentu koncertam.
Ned^ŗdēts vārds man m^i Dāvids
RiiMnofs. NoUjuši, steidzīgi sporta
Stadionu -pildīja skaļi jaunieši, gre­mojoši
pižši, biksainas skuķes, arī
pa cēlai sirmai galvai. Pa griestu Simolu laidelējās trīs zvirbuļi, brt-em
šūpodamies uz augšup pacelta-
Jiem basketbola toziem. Gaisā vēl
Juta smagu sviedru smaku; te vakar
bija notikušas boksa sacīkstes... Pag,
pag, un lielajā rudens izstādē šīs
telpas priekšnamā bija gremojušas
melnraibās govis...
Steldidgs un vijoli vicinādams ie­locījās
pats Rubinofs ar pianistu kā
lielu ēnu. Smaidi, smiekli, reveransi,
aplausi. Viņš sāka un turpināja su-perlātīvos
— ik kompozīcija vissla­venākā,
iemīļotākā, ik komponists
ģeniālākais, ik atskaņojums pirm­reizējs
— vismaz vijolei, piemēram
Sopēna A-dura polonēze, Geršvina
Zilā rapsodija, DebisI Noskaņas. „£s
runāju angliski ar akcentu, bet ma­na
vijole nē," — smējās mākslinieks,
bllzdams, ka dzimis Polijas Krievi­jā,
ļoti nabadzīgā ģimenē, ne zinā­dams,
ne garšodams apelsīnu. Kad
ieraudājās kāds bērns, vijolnieks
smaidīdams nospēlēja pāris taktis no
Mocarta šūpļa dziesmas, uzprasī­dams,
vai tas ko palīdz. Izstāstīja,
ka viņa m|tel 86 gadi, viņam 52, ka
viņš raudājis, sākdams šo turneju
pirms divi nedēļām, jo bijis jāšķi­ras
no piecus gadus vecā dēla. Svei­cināja
visas mātes, apgalvodams, ka
mīl mūs visus un vēlas, lai mēs
viņu mīlam, un sakām visiem r a ­diem,
draugiem un paziņām, ka viņa
šīvakara koncerts būs labs koncerts,
ilgs tikai pusotras stundas, un biļe­tes
vēl varēs dabūt pie kases. Kā
piedevas nāca Brāmsa šūpļa dzies­ma,
ar lūgumu — publikai dziedāt
^ līdzi. Dūca viss Stadions un zvirbuļi
laidelējās itin priecīgi. Bijām pava­dījuši
1 stundu, vijolniekam runājot
četrdesmit minūtes un spēlējot ap­mēram
piecpadsmit, jo ari pianists
uzlaida bugi-vugi... Bet publika bija
apmierināta — atkal viņai bija parā­dīta
galvenā vieta — lūdzu, kas gan
būtu koncerts bez publikas? Tā ne­būtu.
Neviļus bija jādomā par mūsu
māksliniekiem trimdā. Ko dara Stots,
lielais Kaktiņš? — Visi tie, kuri ar
atturību, pietāti, kautrību uzrunāja
kundzi mākslu. Bija jājautā Ilziņam:
kā klājas Venecuēlā, vai vairs ne-sarkstiet?
^ Un tad bija jāiedomā­jas
Volfgangu Dārziņu, kā viņš ap­sēstos
pie klavierēm (zālē nošalktu
sieviešu. saldās nopūtas) kā nāves
klusumā iecirstu savu Sonāti im, ne
vārda nebildis, paklanītos un aizietu.
Jeb — vai uzņemtu meldiju: Kad es
biju pārvaldnieks..? Nē, man nodre­bēja
kā salā sirds, jo ārā lija. Nekad,
nekad mūsu mākslinieki nediedelēs
ar mazvērtību sirgstošās rietumu K a ­nādas
publikas priekšā. Un nekad
tie nelūgs piedevām dziedot līdzi
dūkt mūsu svēto Pūt, vējiņi.
Kanādā, novembrī.
Velta Toma,
Ko viņš, piederēdams latviešu
ziemciešu un censoņu ciltij, gribēja
redzēt savos aūdzēlojios?
Pirmā kārtā — krietnu cilvēku un
stipru latvieti.
Savu dzīvi sakņodams ideālistis­kajā
pasaules uzskatā, Ernests Na­gobads
katrā jaunietī gribēja redzēt
ideālisma uguņu kvēlinātu censoni,
kura dzīves ieroči ir neatlaidība,
goda prāts, taisna valoda un laba
sirds:
„Dari citiem labu un runā labu
par otru. Ja tev nav laba ko teikt —
klusē," — šos aizsaulē aizgājušā d i ­rektora
vārdus atcerēsies ne viens
.vien viņa audzēknis, kam nu viņa
pietrūcis.
Bet ne vien audzēkņu, arī skolo­tāju
saime atminēsies to labu, ko
viņš mācījis. Atcerēsies sava direk­tora
labvēlību pret ikvienu, atcerē­sies
viņa optimistisko ticību laba­jam
katrā cilvēkā.
Salīdzinot ar spožajiem dzīves ap-
$tākļiem Latvijā, ar Rīgas pilsētas
2. ģimnāzijas kuplo skolotāju im 600
skolnieku lielo saimi, Ernests Nago­bads
šeit, trimdas šaurumā, varēja
justies kā izdzītais Indrānu tēvs ze­majā
pirtiņā, ķur tik vien palicis no
Indrānu zemes kā akmens, ko Gu-stiņš
iemetis pirtiņas logā. Bet viņš
tā nejutās. Ernests Nagobads izjuta
par laimi im likteņa žēlastību dzīvot
Eslingenā, šai mazajā Latvijā, vadīt
latviešu ģimnāziju un, audzinot lat­viešu
ģimnāziju un, audzinot latvie­šu
jaunatni, neļaut tai aizmirst Lat­vijas
zemi, Latvijas vēsturi \m lat­viešu
tautas dvēseli.
Un vai šajās dienās, kad sirmais
skolotājs cilāja savas grāmatas un
domāja par nezināmo un baigo sve­šumu,
kas viņu gaidīja pāri jūrām,
kur vēsturnieka spalva varbūt būtu
ļāapmaina pret sētnieka slotu, vai
sajās dienās, kad viņš pēkšņi tika
aizsaukts veļu valstī, viņš lēnā pa-zennbā
neteiktu: — i,vai tā nav lik­teņa
žēlastība, kas mani darbīgu un
rosīgu bez ciešanām aizsauca pie
veļu galda sērst? Vai tā nav likteņa
žēlastība, kas man ļāva palikt savā
darbā līdz sava mūža pēdējai d i ^
nai?" —
Mūsu latviešu skola, emigrācijas
vilnim sitoties augstu, sarūk ik die­nas.
Tālākā svešumā aizklīst i r skol-jtiieki,
i r Skolotāji, un arī Erriestu
Nagobadu gaidīja aizjūras zemes.
Viņa gars tagad i r aizsniedzis visas
zemes, arī visvairāk kāroto — Lat­vijas
zemi, kuras skolu vēsture viņa
dzīvei un darbam atvērs savu lapas
pusi. V. B. '
ļauMM ^u! 0 f MW
Fragments no romāna ,,Pari nemkrīgajiem iidenkm'^
(1. turpinājums).
So vārdu viņam nemeta sejā pir­mo
reizi. Tā bija Maijroze, kas to
pateica pirmā, viņa paša dārgā cie­nīgmāte
un mīlestība. Un vārds pie­lipa,
tas ieguva dziļāku jēgu un pie­šķīra
drosmi dzīvei. Vai neldziba ne­bija
nabadzīga, neapdāvināta cil­vēka
rakstura gaišākā puse, tieši tā,
kas padarīja viņu pieņemamu Radī­tājam,
visiem gucbrajiem akadēmi-ķiem
im cīnītājiem par labāku nS^
kotni? Krietnajiem un taisnīgajiem
cilvēkiem debesu un zemes vārti jau
tā i r nepārtraukti atvērti, bet na­baga
neapdāvinātam nelgām grūti
jācīnās par savu dzIvTbiņu, jo Radī­tājs
viņam nav piešķīris nekā cita
kā tikai neldzibu un rijību. Cik tālu
cilvēkbērns lai tiek ar tādu mazu-
STUDENTU SANĀKSME
IMBSHAUZENA
Laikā no 13.—20. decembrim trim­das
studentu saimes pārstāvji sanāks
Imbshauzenā uz desmito — Jubilejas
kongresu. Kongress ir savienības
augstākais pārvaldes orgāns un tanī
būs pārstāvētas Vācijas studentu
biedrības im latviešu studentu or­ganizācijas
ārzemēs — Anglijā, K a ­nādā,
Zviedrijā, ASV uc. Tāpat kā
agrāk notikušajos kongresos, arī šo­reiz
sagaidāma ārzemju delegātu tie­ša
ierašanās —pat ĻSCS pārstāvis
Venecuēlā to grib darīt. Četras die­nas
notiks darba sēdes, bet pārē­jās
cita veida nodarbības — stu­dentu
saimes vidū gaidīti tiek vecā­kās
akadēmiskās paaudzes pārstāvji
un sabiedriski darbinieki. Kongresa
darba sēžu atklāšana notiks 15. dec.
pl. 15. LSCS prezidijs kongresa laikā
atradīsies Imbshauzenā un korespon­dence
adresējama uz turieni: LWF
Study Centrē Imbshausen, ūb. Nort-heim
(Hann.).
Grāmatnicdba
Latviešu ogļraču pašpal5dzibas
fonds Beļģijā izdevis O. Krādziņa sa­rakstīto
un Latvijā dzimušā un uz­augušā
beļģa Zozē Teisa rediģēto
brošūru La destinee tragique de la
Lettonie (Latvijas traģiskais liktenis).
Brošūrā, kas ir vienīgais šāda veida
izdevums franč'u valodā, sevišķi iz­celtas
latviešu strēlnieku cīņas pir­majā
pasaules karā un latviešu tau­tas
ci^anas krievu un vācu okupāci­jas
varā. Izdevums maksā 10 beļģu
franku un dabūjams pie fonda val­des
priekšsēža E. Ķēniņa, 55 rue de
la Paix, Chapelle-lez-Herlaiuiont —
Belgique. Brošūru tulkos arī flāmu
valodā.
Dr. Miķelis Valters izdevis brošūru
Das russische Problem un gatavo ot­ru
izdevumu grāmatai Die Probleme
Europas; viņam padomā arī vairāki
jauni literāri plāni.
Iznācis Ed. Alaina Tēvijas kalen­dārs
1950. gadam (22. gada gājums)
ar sūtņa K. Zariņa novēlējumu, k a -
lendāriju, literāriem un dažāda sa­tura
rsācstiem.
A. • Sēļzemnieka apgādā Gēstachtā
iznācis 1950. gada piezīmju kalen­dārs,
kurā bezi kalendāri] a ari z i ­ņas
par Latviju un mēru salidzinā-jumL
V. Kalniņa zīmējams
miņu? Viņš kļūst nievāts, nicināts,
lieks. Un tomēr viņam i r cilvēka
sirds, smadzenes un kaislības. Tā­pēc
pašam. Dieva dēlam vajadzēja
ciest pie krusta un mirt, lai atpe­stītu
nelgu; un tikai nelgas labklā­jībai
rodas jauni saukļi—vienoties
un sacelties. Par krietnajiem, un
taisnīgajiem nerūpējas neviens, jau
piedzimstot tiem ar kaudzi piešķirti
visi labie un daiļie tikumi, tāpēc
.visa cilvēces attīstības vēsture nav
nekas cits kā nelgu qlņa par pirmo
vietu dzīvē. Viņš pieņemts tiklab
Dieva kā gudro aizbildniecībā un gā­dībā
— un vai tādēļ tam nav pa­mata
būt lepnam?
Un Tēta Slprias galva noslīga glu­ži
zemu uz ceļiem, — i r tik tīksmigi
domāt par Maijrozi un neldzibu, tas
rada tik saldas mocekllgas sāpes, ka
mazais vīrs iekrīt it kā reiboni: '
Mairoze bija sētniece nomaļā
Smilškalnu ielā, turpat, kur savā
mazajā un mitrajā stūra istabiņā
mitinājās Tēts Sipria. Kādreiz, kad
Sipria devās no rīta uz darbu, viņš
redzēja Maijrozi stāvam sniegputenī
kupenu vidū ar slotu un lāpstu
rokā, kā nekustīgu spiega vīru. Viņa
bija drukna, gaļīga un sārta, viņas
lielās acis bija dīvaini slinkas ūn
neizteiksmīgas. Tā viņa tur stāvēja,
pagriezusi plato muguru pret snieg­puteni,
it kā pacietīgi gaidīdama
puteņa pārstāšanos. Vakarā, kad
Tēts Sipria pārnāca no darba, pu­tenis
vēl joprojām nebija rimies, ne
arī Maijroze sākusi darbu.
Viņa bija pilnīgi apsniguši, pat v i ­ņas
mute un acis bija klātas mirdzl-gām
pārslām, un vīrietim kļuva žēl
šīs sievietes, kas savā nelaimē bija
tik nevarīga un vienaldzīga. Viņš pa­ņēma
no Maijrozes slotu un lāpstu un
sāka strādāt. Maijroze vēroja darbīgo
vīrieti, tad pagrieza muguru un no
jauna ieslīga vienaldzībā pret visu pa-sauli.
Bet pazīšanās bija ievadīta un
nebija jābrīnās, ka Maijroze sāka
Sipriu apciemot, dzert tur kafiju un
degvīnu un vispār pavadīt pie viņa
patīkamās krēslas stundas. Protams,
šie aizsapņošanās brīži beidzās kā
parasti: Maijroze pārnesa savu sēt­nieces
slotu, lāpstu un plato gultu uz
Tēta Siprias istabu un tur arī palika
kā lielais brīnums un pārsteigiuns,
ko bieži mēdz dēvēt arī par kopdzīvi
un mīlestību.
Viņa bija mierīga, silta un mīksta
sieviete, kā balts nekustīgs mākonis
neizmērojamā debess jumā. Viņa
gulšņāja nemitīgi pa gultu, ļaudama
lielā slinkumā un tīksmē plūst v i ­sām
dzīves veltēm cauri savai apa­ļīgajai
miesai ar tādu pašsaprotamu
mierīgu baudu, it kā tas vien būtu
viņas vienīgais uzdevums. Viņas vār­du
krājums bija visai neliels un pat
tas, kas ar lielām mokām tika pa­teikts,
izbira pāri biezajām lūpām,
pārvēršoties neskaidrā murmināšanā.
Tikai tad, kad viņa sadusmojās, im
tas notika bieži, šāvās teikumi, trā­pīgi
un sparīgi, līdzīgi dūres sitie­niem,
atsviezdami nabaga Sipriu kā
zibens ķertu kaktā.
Nē, vīram bija gan ko noņemties
ar savu izvēlīgo valdnieci. Bez pār­traukuma
viņa varēja nogulēt div­desmit
stundas, bet žēlojās par bez-miegu,
varēja rīt ēdienu kalniem, bet'
žēlojās par ēstgribas trūkumu. Viņas
spilveni nekad nebija pieti^mi
mīksti, ne arī vīrs pietiekami uzma­nīgs.
Un Tēts Sipria skraidīja sīkiem/
solīšiem ap savu mīļoto, staigāja pa
veikaliem, gatavoja ēst, pienesa pie
gultas un pasniedza gardos kumo-siņus
kundzei tieši no rokas mutē.
Tad bija tik patīkami klausīties kā
šī slinkā mute, pamazām kustēda­mās,
sāka čāpstināt Tā bija kā mū-zika,
tik aijājoša un patīkama, it k i
no jumta pilētu rudens miglas retis
lāses. Tēts Sipria aizvēra acis un, i
maiguma pārņemts, klausījās kā brī­numā
vai parādībā. Tā taču bija aug­stākā
laime, ka Maijroze bija apmie­rināta
ar piedāvāto un netrieca ēdie-:
nu līdz ar dakšiņu, nazi un šķīvi at­pakaļ
pret Tēta Siprias skaustu. Kad
sieva bija paēdusi, vīrs nomazgāja
traukus, uzposa istabu un klusu no­līda
kaktā, lai grauztu tur savu sa­kaltušo
maizi, Vai laimīgam cilvS-kam
ar to nebija diezgan? Bija, pat
vairāk nekā viņš uzdrošinājās cerēt
no dzīves.. ' i
Tā Maijroze pārvērtās dievībā, no
kā bija jābīstas, kam jāv^go un
kam jāveltī lūgsnas pieaug<^ā dedjfl-gumā,
meklējot aizvien daiļvārdigft-.
kus glaimus un bērnišķīgākus iztelk-1
smes veidus. Cik tomēr skaista bija
šī sieviete tur platās gultas m&stu-,
mā un tīksmainībā, kā bētns mātes,
miesās pirms dzemdībām un sāpēm!
Tēta Sipria raudzījās un raudzRISi
un nespēja novērst skatu no 81 brī­numa
un dailes. Tur elpoja Maijroze
kā elpo zeme, debesis un ^ u l e , ar
savu dvašu piešķirot dzīvību ua
šķlstutnu visai radībai. Un aizvien^
viņa gulšņāja uz muguras — lielā
galva lidz pat sārtajai mutei ieslīguši'
spilvenos, krūtis augstu kā mākoņi,
kājas izplestas kā divi kviešu lauki,
miglaini silti kā ziemeļu naktis vasa-*
ras vidū.
Un it kā izbijies, ka atļāvies pā­rāk
daudz, Tēts Sipria uzlēca kfijā%
paslēpa maizes garoziņu l^abatā nā­kamai
maltītei un aizsteidzās slaucīt
ielu, tīrīt sniegu^ berzt kāpņu telpas
un pagudrot, ko kundzei pasni^
rītdien, kur saglidāt kādu žāvStej
zuti, laša šķēlīti, teļa nierīti, cūkss^i
fileju ar, šampinjoniem, dļegvfiii*
siti, kafiju — visu to ikdienišķo, kal
garšoja mīļākajai m kā sagādei na­baga
ierēdnim Tētam Sipria bija tik
nožēlojami maz naudas. Kā aizvien
vīriešiem, lai tie būtu cik bagāti un
nozīmīgi būdami, kad jāpilda savas /
mīļākās vēlmju saraksts. Un lai smer
jas im runā visi gudrie un prātīgie
optimisti ko grib, dzīvē'pieredzēju­šie
bez kautrēšanās atzīst, ka vīrie­tis
radīts par savas valdnieces vergu,
un ar šo laimes mazumiņu viņam jā­pietiek.
Jo sievietei, radības vairotā­jai,
jāveic savi uzdevumi, un tēvai­nim
nav dta pienākuma kā būt par
viņas padoto un kalpu. Tā saprot
dzīvi Sipria, jo viņš negrib lida4ot
uņ maldināt sevi ar kaut kādiem
svarīgākiem uzdevumiem.
Smaids, salds kā medus, nepazuda '
no viņa sejas, viņš gluži'pilēja mai­gumā
im pazemība. Maljrozel guļot'
viņš bija pieradinājies staigāt klusu
kā pele, it kā eņģelis Udinātos pa •
istabu. Vai tā nebija laime?
(Turpinājums sekos)
KULTŪRAS CHRONIKA
Jānis Jaunsudrabiņš pašlaik saga- *
tavo fotografēšanai savu Balto grā­matu,
ko nesaīsinātu solījis laist tau­tā
kāds izdevējs. „Tā es te lēnām
skribinos, un gaidu tās dienas, kad
saule atkal sāks kāpt augstāk," rak­sta
vecmeistars. :
Mākslas cienītājiem Montreālā,
Kanādā, ievērojams notikums bija
Jāņa Tīdemaņa gleznu izstāde. Tu­rienes
laikraksti ievietojuši garākus
apcerējumus par Tīdemaņa dzīvi un
viņa darba kritikas.
Ķīnas vāzes izrādē, kas oktobra
beigās notika Montreālā, ieņemti 533
dolāri, no kuriem skaidrs atlikums '
202 doL
Sabiedriskais darbinieks mag. phil
K. Lejasmeijers izceļojis uz ASV un
strādā kādā no Filadelfijas augstsko­lām
— Kings kolledžā, kur lasa lek­cijas
par Padomju sfivienību visu
astoņu fakultāšu studentiem.
Slavenais amerikāņu vijolnieks
Jehudi Menuh:ns, atgriezies pēc
koncertceļojuma no Eironas Cikagā,
izteicies, ka Savienotajām valstim
nav cerību nākotnē ien^pīt vadītā­ju
vietu mūzikas pasaulē, jo Eiropā '
neesot manāmas nekādas pazīmes,
ka vecais kontinents zaudētu savas
pozīcijas mūzikā.
DrīzumJ Vācijas kinoteātros sāks
izrādīt zīmēto filmu meistara Volta
Dīsneja Sniegbaltīti, kas vairākus
gadus no vietas guvusi milzīgus pa­nākumus
ASV un Anglijā.
ar
"^otoS ar V
raT^^t^ vēlēšanām,
ISllSrtēt tikai ASV Vļ-ak
firiemni^. .
'ļg^ laMkals T^cu garga-
11^ aiziet no akttvā g>orta.
«Varējis 250 s a o ž a s ^
|f»b%a vairākus P a » ^ , J S
•jSSv^ n^aimcs gacHjumfi
I ^ S ^ E S S savienība leti]f>8t
' h S i S ^ ^ 200.oooao.
tM»t:£ajā sezonā notikusi
-Mm sarikojumi. piedaloties
|S 300.000 ^rtisti^n.
«te darbojas 80.000 profeslo-
«lumālistu, no tiem lOļļOO
fikrikstos, 20.000 speciālos laik-
«femfflos; bež \m Savlenota-apmēram
750 sporta radio
-.Atsevišķiem sporta veidiem
Rļrft.n^ā 500 speciālu Izdevu-ļ
MV neviena sporta laikraksta,
uriflti visiem sporta veidiem,
Savu direktoru . o
Eriiešf
* m gada 7..jūnijā,
tl949. gada ž. deceinb:
mīļā piemiņā paturēs
Eslingen
§.. g. i decembri Eslingi
mūsu mīļais
Ernest
Dzimis 1883. g. 7. jūnijā
Mūsu mlUe darba bietilrl
^ 1892. g. 11 11. miris
Kārlfļ
1902. g. 10. 12.. miris IJ
^^(Iraugu pē(lējā dusas vieta:
ļ^ni steidz
ļ j « no manis
^ «veldeiiu teic . . .
MOau mnais
Abus
Gotfri
a^nov. Jorkspringsas'kapS*
Sērs, paziņojam, ka
Jānis
^ «ontanā. ASV.
ļT*<S 1^ Skaita
ies
«• Sv. co.
(810)