Bavarijas Latviesu vestnesis, June 8, 1946

              LatvieSa Vesti» 1946. g. 8, jūniji
I
Dari» panlikinns
Altmīles up^, kas deši robežo
Bichštetes latviešu nometnes terri-ioriju,
ir nevien liepiiednājuži, bet
arī skumdinājusi šeļiiehcs iemitnie-*
kus. Makšķerniekiem tā bieži vien
devusi iespēju sagādāt gardāku ku­mosu,,
bet visiem'' nometnes tautie­šiem
bijusi nepārvarams šķērslis uz
krāšņajiem kalnainajiem parkiem
upes otrā pusē, jo tuviākais tilts kara
beigu dienās ļ uzspridzināt^ Maija
pēdējā svētdienā tolRRA's vienības
direktors Fr. Tompjions nometndk
iemītnieku rīcībā,nodeva jaunceltu
tiltu pāri Altmīlei, kas ar direktora
atbalstu ir pašu tautiešu labas gri­bas
un darbai rezultāts. 32,5 m garā
tilta ķūvdarbos 2 nedēļas piedalījās
ap 20 cilvēku darta grupa. Ieskai­tot
materiāla sagādi^ vecā saspridzi­nātā
tilta lūžņu novālcšanu un citus
paligdarbiis, jauna tilta uzcelšana
prasījusi 250 dtirba dienu. Būvdar­bos
piedalījās nometnes visdažādāko
arodu pātstāvji, vefcot visus daibus,
sākot no pāļti sišanās. Izņemot būv­darbu
vadītāju, :Visi pārējie bōvdasr-^
bos strādāja pirmo reid. Strādātāju
vidū bija kā akadēmiiski izglītoti
tautielSi,/ tā ari BALP loceskļi im ci­tas
vēlētas' amatpiersoms. Darba rīku
siņā vajadzēja izlīdzēties ar rokas
Kāģieni, dažiem cirvjiesii, kaltiem un
vienu ēveli. Tilts nosa^ikts direktora
Tompsona vārdā. K*B»
TMfs mēneši Sataspils koncentrācijas nometnē 1944. g. vasar5ā I
Cliroiillkfi
Par V I r t e m b e r « a s - B § d e -
nas apgabala latvieiliu komitiijas
priekšsēdi nākodiem 6 mēnešiem ie-ifēiēid
cand, rer. meŗc. A. Kacēņs un
par komitejas 16cek|l^«i J. Labsvīrs,
Pr. Igals, A. Ūdrls, K. Viceps, P. L i ­cis,
K. Grikmanis un J. Dzime. Ko­mitejas
pirmajā darba sēdē priekš­sēdis
norādīja komitejas uzdevumu
svarīgumu un aicināja rūpēties par
to, lai jaunatni pieradinātu darbam.
Sporta lietu kārtošana, amerikāņu
okupācijas joslā nodoia YMCA1.
Jūnijā Eslingenā notiks YMCA»s va­dītāju
sanāksnhe.' Bāden-Bādenā paš­reiz
organizē latviešu mākslas skati,
pie kam izteikts ierosinājums šo ska­ti
tālāk pārvietot ad uz Parīzi (J.
Raitums)* — Erlansf4^.w?is latviešu no­metnē
no pāri par 400 tau};iešiem ap­mēram
90 kā UNRRA's stipendiāti
studē vietējā universjltiltē. Ja līdz
šim kulturālās nodžirbibās* erlange^
nieši bijuši diezgan pakūtri, tad ta­gad
radusies interese ari iajā vir­zienā.
Nometnē nodibināta kultūras
komisija un nometnes vadība strādā
pie studentu nama im labu sarīkoju­mu
telpu iekārtošanas. 2B. maijā no-
Par nepaklausību vācu okupācijas
varai 1944. g. ^ . aprīlī Liepājas sta­cijā
mani apcietināja un Ievietoja
vācu Jūrnieku cietumil kaŗaoirtā. Tur
daud2io vācu dezerti<*ŗu vidū atra­dās
arī latviešu civlliisti un daži citu
tautiti'U piederīgie. Pratināšanā te
apcietinātos ieslēdza dzelžos un dau­zīja
ar gumijas sitamiem līdz nesa­maņai.
Pēc tam tāpat važās saslēgtus
cilvēkus iemeta nāvinieku kamerās,
uz kuru durvīm rēgojās sarkans
kvadrāts. Apmēram divi reizes ne­dēļā
apcietinātos veda uz netālo prie­daini
„likvidēšanai". Parasti tas no­tika
agros rītos. Katru reizi līdzi ve­da
arji dažus citus apcietinātos. Nā­vei
nolemtie paši izraka bedres, pēc
kam tos piesēja pie koka statņa. Ar
Šāvienu zalvi un vēl komandanta pi­stoles
šāvienu šiem n^jlaimīgiem iz­beidza
dzīvību. Līdzi atvestiem ap­cietinātiem
tad bija pienākums aiz­bērt
bedri. Pēc SIs „skates", dzelžos
saslēgtām rokām, tos veda atpakaļ.
20. maija rītā mums, latviešiem,
paziņoja, ka japārvletojoties. NākoSā
dienā Jau bijām Salaspils koncentrā­cijas
nometnē. Komandantūras ēkas
priekšā mūs nostādīja ierindā un
)ārbaudīj?i pēc vārdiem. Mūsu drē­bes
apmainīja pret cietumnieku tēr­piem,
kas bija gatavoti no veca sa­lāpīta
gaiši pelēka rupju pakulu
iuduma; piedevām koka tupeles af
īrezenta virsu. Turpat kāds vācu
„SD" vīrs dusmīgi pastāstīja par no-netnes
kārtību un miesas sodiem,
i M u B saņemšot par nepaklausību.
Pēc tam ierādīja baraku, kur bija
Jādzīvo. Sai barakā dzīvojām ļoti
saspiesti, tuvu pie 500 cilvēku. Gu-
;amās lāvas bija četros stāvos^ daudz
jlakšu un citu insektu, kas naktīs
stipri mocīja.
Nometni veidoja daudzas plāni bū-
Abonentiem, kam abonements
izbeidzas Jftnilā, iniaksājumi
par jūUju-augusin Jtekārto Uds
15.JfiniJam. > Iside^ija
vētas koka barakas un administrā­cijas
ēkas. Ieslodzītie bija sadalīti
dai^ādās kategorijās un katrai kate­gorijai
bija savs apzīmējums uz ap­ģērba.
Mums „C 8" barakā novieto­tiem
— virskrekliem kreisā pusē uz
krūtīm uzšuva burtu „Q" zilā krāsā.
Savs apzīmējums bija pat ateju tīrī­t
ā j i e m — u z krūtīm un muguras
piešūts balts, apaļš drānas gabals.
§1)5 darbs bija sevišķi smags. Netīru­mus
ar spaiņiem vajadzēja nest vai­rākus
100 metru tālu. Darba rīks
bija apm. 3 metrus gara kārts ar
vidū piestiprinātu spaini, ko divatā
neisa uz pleciem. Ateju tīrītāju vie­nības
saukāja ar palamu ,,bumba".
Tie bija nosodīti par dažādiem sl-kien)
pārkāpumiem, piem., par neat­ļautu
vēstuļu rakstīšanu, ko apzīmē­ja
par „bēgš^nas mēģinājumu." Vis­pirms
„vainīgie" saņēma sitienus ar
gumijas nūjām, tad tos spārdīja kā­jām,
bet nākošās dienās norīkoja
„bu!mbā". Sodu veidi bija dažādi,
visvieglākais skaitījās „pumpēšana":
ar taisni uz priekšu Izstieptām ro­kām
pietupiens ceļos un piecelšanās,
ko nepārtraukti vajadzēja atkārtot
pēc komandas 10 minūšu līdz vienai
stundai. Arī uzturu šiem cietējiem
atrāva, Jo sodus parasti Izpildīja ēša­nas
reizēs. Tāda diena nepagāja, kad
neredzētu desmitiem un atkal des­mitiem
izciešot šīs mocības. Bie­ži
šīs mocības izpildīja uz lau­kumiem,
kur „bumbenieki" bija
izlējuši ateju netīrumus, sagādā-^
jot cietušiem vēl lielākas mocības.
Pēršana ar gumijas sitamiem notika
tā, ka sodāmos noguldīja uz sola ar
seju pret zemi. Viņu ^ķermeņiis at­sedza
kailus un tad pieci bendes sā­ka
tos „āpstrādāt". Viens turēja gal­vu
pie sola, otrs kājas, trešais satu­rēja
rokas, ceturtais un piektais no­stājās
solam katrs ?avā pusē un iz­pildīja
inkvizīciju. Parastais sitienu
skaits bij a 25. Daži pilnīgi nevainīgi
izcieta pat līdz 75 ^sitieniem. Šādās
reizēs nelaimīgie parasti zaudēja sa­maņu.
Tad atmodināšanai nelaimī­gos
spārdīja kājām un aplēja ar
aukstu ūdeni. Tos, kas, pēc vācu
domām, izdarīja «smagākus pārkā­pumus",
ievietoja īpaši izbūvētos
mocekļu kambaros. Saņemdami- nie­cīgu
uzturdevu, viņi bija padoti ba­dam,
slāpēm, parastai sišanai un lē­nai
mocekļu nāvei. Sākumā mirušos
apraka turpat pie nometnes prie­dainē,
bet vēlāk tanī pat mežā sa­dedzināja,
«
Ar bēgšanu pastiprināšanos, jūnija
beigās aizliedza valkāt veļu, jo vai­rākos
gadījumos bēdzēji nosvieda
cietumnieka apģērbu un aizbēga ve­ļā.
Pēc aizlieguma bieži tikām pār­baudīti.
Kam atrada kreklu mugu­rā,
tos atkal sodīja par „bēgšanas^
^mēģinājumu'*. Ļoti cietām drēbju im
apavu trūkuma dēļ. Ziemā vairāki no
aukstuma nomira'. Uzturs bija sausā
veidā — slikta rupja maize 280 gdie--
nā, reizi nedēļā 70 g zirgu tauku
50 g cukura vai marmelādes. Bītos
melna, rūgta kafija, pusdienās kar­tupeļu
mizu vira, kurā kartupeļu md-zu
biezumi tikpat kā nebija redza­mi.
Viru pagatavoja pilnīgi bez tauk­vielām.
Vakariņās tā pati vira. Un
tā dienu no dienas. Pēc Jāņiem
„ēdienu karti" mainīja un kartupeļu
mizu vietā vārīja lopu biešu lapas,
tad vira iznāca vēl sliktāka.
Nometnei visapkārt stiepās biezi
sapīti divkārši dzeloņstiepļu žogi^
viens no otra ap 2 m atstatus. Gar
žogtt ārpusi ik pa 60—70 metru, 6—7
metru augstumā sargu būdas. No­metnes
žogu naktīs spilgti apgais­moja.
(Turpmāk beigas)
Pl^s skautu im gaidi
sankoļmns
Eslingenā yaldheimas sporta lan-kimiā
21 mali» pavasara svētku
vadījumā ap skautu un gaidu uguns­kuru
pulcējās vairāk par 3000 tau­tiešu,
to vidū amerikāņu armijas un
UNRRA's pārstāvji un igauņu, lie­tuviešu
un poļu delegācijas. UN­RRA's
208. vienības dir.Pensons dū
Sels (Pinszon du Sel) apsveica latviešu
skautus un gaidas un iededzināja lie­lo
ugunskuru. Ugunskura apgaismo­jumā
uz paaugstinājuma notika
skautu un gaidu priekšnesumi. Sarī­kojumā
piedalījās Eslingenas skautu
un gaidu vienības līd^z ar viesiem no
Stutgartas, Augsburgas. Minchenes,
VlrcburgaS: Hanavas, Ingolštatesi/
Kirchheiņ^as un Kleinkēcas latviešu
skautu vienībām. Pirms došanās uz
mājām skauti un gaidas sveica dzim­teni:
„Ķuŗ 1 Baltijas jūra krāc, kui
ozoli šalc, tur saulīte atkal lēks un
skautus, gaidas sveiks." ^
J.Raitunui
metnes pagalmā notika Blaumaņa
vakars. Prof. K. Kārkliņ.5 runāja par
savu iemīļoto tematu r~ Blaumaņa
dzeju, izceldams rakstnieka varoņu
dzīvības spēku un trimdiniekiem ne­pieciešamo
pacietības stiprumu.
Blaumaņa dzejas deklamēja J. Alk­snis
u. c, dziesmas ar Blaumaņa tek­stiem
Kibartienes pavadījumā dzie­dāja
Eidemane, sekoja „Pēc pirmā
mītiņa" izrāde. Vakaram laikmetīgu
fonu piešķīra gafShibraucēju auto
dūkšana 20 m attālajā ielā, brīžam
pazūdot ir mūzikai, ir vārdiem (J.
B.). — „St. Paulusstift" latviešu no­metnē
Neiētingā, Bavārijā, sākusi
darboties drāmas kopa J. Krūmiņa
vadībā. Pirmajam uzvedumam pare­dzēts
Blaumaņa „Sestdienas vakars"
(„Atbalsr Neiētingā). — Sūtnis Lon­dona
iCZariņS 10. aprīlī mācītājam
Kraftam rakstītajā vēstulē saka: „Ir
ļoti labij' ka jūs savos dievkalpoju­mos
uzturat modru un ticības pilnu
garastāvokli. Ticību un cerību zau­dēt
nozīmē visu zaudēt. Tādēļ mums
jāpaliek uzticīgiem savai dzimtenei,
gan reiz nāks stund^ kad varēsim
atgriezties" („NākolnW* Augsburgā).
Sēstas latviešu nometnē, angļu
okupācijas joslā, iedzīvotāju skaits
jau pārsniedz 500 un te rit rosmīga
dzive. Darbojas tautskola, angļu va­lodas,
šoferu un techniskie kursi,
skautu un gaidu organizācija un
VMCA's nodaļa. Par tautiešu veselī­bu
rūpējas Dr. A. Silarājs un zob­ārstes
V. Silarāja un N. Kirchšteina.
Februārī notika rokdarbu, amatnie­cības
izstrādājumu un piemiņas lie­tu
skate. Bijuši vairāki koncerti un
viesojies Mērbekas latviešu teātris.
Pie nometnes dzīves ievirzīšanas sa­skaņotā
sadarbībā daudz pūlējusies
pārvalde ar komitejas priekšsēdi V.
Blankenburgu., Līdz šim vēl neno­kārtots
palicis pastāvīga nometnes
mācītajā un kora diriģenta jautā­jums,
jo to nometnē vēl nav (K. Sē­ja).
—- Z V i e d r i j as iestādes sāku­šas
apspriest Baltijas tautu ārstu
prakses iespējas Zviedrijā. Izstrādā­tais
projekts paredzot, ka pēc zinā­ma
klīnikas prakses laika, dažu pār­baudījumu
izturēšanas un zviedru
valodas iemācīšanās Baltijas tautu
ārstiem var piešķirt zviedru ārstu
tiesības. Zviedrijā pavisam esot ap
200 ārzemnieku-ārstu, no kuriem
lielākā daļa ir Baltijas tautu piede-rigie.
— Stokholmā nesen notikusi
pirmā latviešu teātra izrāde — pul­ciņš
skatuves mākslas mīļotāju reži­sora
A. Tipāna vadībā noorganizējis
Annas Brigaderes drāmas „IIga** iz­rādi.
Izrādes ievadījumā Mārtiņš Zī-verts
norādījis uz nepieciešamību
latviešiem Zviedrijā izveidot savu
teātra kopu, lai gan Zviedrijā nav
neviena latviešu profesionāla aktie*
ŗa. lieldienps Luņdā notikusi Zīver-ta
jaimā skatuves darba ^Karātavu
komēdija:" pirmizrāde (..Latvju
Vārda** Stokholmā). — No Toriias
saņemtas ziņas, ka tur bijuši un\it
kā vēl nometnē atrodoties sekoJoSi
latvieši: stud. i Vilis Zichmanis no
Rīgas, Zeidāns no Valkas apr., Gu­nārs
Rentmeisters no Rīgas, R. CS-pulis
no Cēsu apr., Kārlis Vaits no^
Sakas pamatsk,, Roberts Miliōrs no
Zālītes, Imants KIns no Džūkstes,
Zvīgurs no Kraukļiem, Kānbergs no
Iecavas, Kārlis Stālmanis no Vecpie­balgas,
Jšinis Kuchauskiig no Lēdma­nes,
Juris Jurjāns no Rīgg^, Ādolfa
Cerļinkovs no Valkas apr., Jānis
Grots no Puzes, Raiskums no Val­mieras
apr., Ziedonis Miiriinsons no
Rīgas, Osvalds Hakotis no Biržiem,
Arvīds Kūlītis no Drabešiem, Gunārs
Pelše no Jelgavas api;., Staņislavs
Mendriks no^ Jaur^latgales apr., Leo­nīds
Timšāns no Rīgas, Jāzeps Aizu-pietls
no Rēzeknes apr., MikjanskiS
no Ludzas apr., Francis LeipŠe no
Daugavpils. Civilā nom^jtnē turpat
atradušies Arvīds Beldavs nd Nītau­res,
Zigurds Krauze no Rīgas, Os­kars
Rupeiks no Vaiņodes un Os­valds
Mūzis no Trikātas. Tomā mi­ris
Ziedonis Jēkabsons no Rīgaa
(«Latvija" Lērtē).
Karavīri!' Par Un. 2 a n i S t r a u-m
i , dz. 14. 9. 3., bija 15. div. art
p.'pie Rēberga, tad kpt. Ratnieka
būvt^i un 45. 8. 5. Hēlas pussalā,
lūdz z« sieva K. ^iraume: Cen­tral
DP Camp, Worthstr. 21, BL
11, Z. 12,-Wurzburg, Bayern im)ļ
2342
B4vart8 Tfiters
Trimdinieka ļpaivasaris
A§i, adi vēji skrien,
Pavasara vēji;
Sirds tiem sapņus klātu sien -
Ndreibdama spēji...
Sirds Hek vējiem apn^ot
Mīļo dzimto pusi,
Klusu dievpalīgu dlot
Tiem, kas piekusuši
Aši, aši vēji skrien,
Saule skaidro vaigu.
Latvji svešās malās brien
Vēl pa miglu baigu.
Mariss Vētra
Latvietis polāizemē
Mūsu pazīstamais dziedonis
Zviedrijas latviešu laikrakstā
„ L a t v j u Z i ņ a s " sniedz at­tēlojumu
par tikšanos ar tau­tieti
Zviedrijas ziemeļos, kas
pēc bargām dēkāiln iedzīvojies
polārzemes apstākļos.
Maza pilsētiņa ir Luleo, bet liela
osta. Vasarās milzu celtņi ceļ un
gāž kuģos dzelzs r^das vagonus. Da­žos
mēnešos tie veic vairāk, kā citās
ostās visā gadā. Ļaudis še turīgi
sirsnīgi, bezrūpīgi un izpalīdzīgi. Vi­ņiem
ir pat savs simfoniskais or­ķestris
(uz 15.000 iedzīvotāju!). Ja
nu dažreiz pietrūkst kāda muziķa, tad
piezvana uz Ziemeļpolu, un vilkādas
kažokā ierodas vīrs ar bazūni, trom­bu,
klarneti vai vēl lielkku instru­mentu.
Trūkst tikai koncertzāles, tā­pēc
orķestris sēž Doma baznīcā uz
altāra uri mācītāja vietā stāv diri­ģents.
SUldam koncertam piemīt kas
neparasti cēls, īstai mūziltai svinīgi
pieskaņots.
Spoža saule apmirdzēja smagās
polārsarmas klātos bērzus, kad gāju
uz koncertu. Gar piekrasti vējš vie-im
bija nopūtis sannas ktinkuļus
un lielākie krūmi izskatījās kā ābe­les
ziedois. Vasarā saule Se noriet
vienos naktī, lai pēc pusstundas at­kali
spīdētu. Bet tagad nakts vēl ir
gara, taču sešos vēl saules stari klāj
visu balto pasauli.
Koncerts beidzās. Aplausu vietā
klausītāji vēdināja zilās programmas
un baltajā, baznīcā, likās, viļņoja zilo
sniega pulkstenīšu klājs. Ar sauli
iegāju, ar sauli sirdī iznācu. Zvaigz­nes
bija tsilas un aukstas. Sauss sals
glāstīja seju. Man tuvojās kāds vīrs
briežādas zābakos, lapu (eskimu) sar­kano
pušķi pie galvas.
— Vai <irīkstu jūs apsveikt. Ilgi
neesmu latvieša redzējis. Mjms vārds
ir Bērziņš, — viņš teica.
Eļ& biju ipārsteigts. Gribējās runā-
Ues., Mani gaidīja Latvijas bijušā
konsula B. kunga mašīna un vakari­ņas
viņa greznajā namā. Bet es ne­varēju
šķirties. Sim latviskajam
eskimam bija jābrauc man līdz. Visi
bija vakara tērpos, tikai viņš staigā­ja,
pa mīkstajiem paldājiem spalvai­najos
zābakos un zili sarkanajā kam­zolī.
Un garu, savādu stāstu tad
dzirdēju no viņa.
Kad mūsu „Rotai'^ uzvilka angļu
karogu, es pārgāju uz citu angļu ku­ģi,
kur vairāk varēja pelnīt. Bet divi
reizes Atlantikā brangi izpeldējies,
divi reizes vācu torpēdas dēļ zobu
suku pazaudējis, Liverpūlē uzkāpu
uz kādas zviedru „Princeses Kristī­nes".
Cerēju nokļūt Zviedrijā un at­pūsties.
Taču ceļā mūsu kuģelis pie­stāja
Briselē, un tas pārtrauca ma­nus
labos nodomus. Tur toreiz jau
valdīja vācu aizmugure. Mūs sīki
pārmeklēja, man atņēma papīrus,
lika sakravāties un iet līdz. Solīja
sūtīt uz mājām, pie viņu toreiz vēl
sabiedrotajiem draugiem — krieviem.
Un atkal es pazaudēju zobu suku,
jo kravāšanās vietā pāršļūcu pār
bortu un ieniru Briselē. Papīru ne­bija,
naudas vēl mazāk. Pilsētā bija
kara stāvoklis, kratīšanas, visās ma­lās
sardzes. Vienu diennakti neklai­ņojis,
jutu, ka jāpazūd. Devos uz
rietumiem, — kurp gan citur? Pa
ceļu iet nedrīkstēju, visur bija ka­ravīri,
žandarmērija, „SD" un „ŠS*'.
Gāju caur mežiem, klīdu pa lau­kiem.
Cilvēkiem rādīties nedrīkstē­ju.
Gribējās ēst. Pēc nedēļas nebija
vairs spēka. Tad nakti izsitu kādu
logu, jo man likās, tur redzēju mai­zes
kukuli. Tas sacēla tādu kņadu
mazajā mājiņā, ka arī šoreiz, maizes
nedabūjis, aizbēgu, ^du zāli, saknes,
koku mizas, ēdu jēlas vardes, jā —•
jēlas, pusdzīvas vardes. Man gribē^
jās dzīvot un izkulties cauri frontei
uz Franciju. Tas nebija viegli, jo
fronte biga no manis. Tā k\istējās
ātrāk nekā es. Es gāju naktīs un
dienās. Bieži slēpos gan kartupeļu
lakstos, gan arī vīnogājos. Un atkal
gāju un gāju, līdz kauju troksnis
bija pavisam tuvu. Nu nevarēja
vairs no karavīriem izbēgt. Viņi bija
visās mežmalās un visos grāvjos. Tad
pazuda bailes. Es uzdrošinājos lūgt
būju un — gāju tālāk. Savādi! Te
neviens man papīru neprasīja, te bi­ju
katram saprotams un nožēlojams
bēgUsi Man tikai deva padomu iet
uz „drošo-* aizmuguri. Es pametu lī­kumu
un gāju tālāk. Kurp es nokļū­šu?
Kā? — to nezināju. Bet jāiet
bija, kāds mani dzina. Un tiešām
man laimējās. Pats nezinu, kā biju
izkūlies cauri plānajai un sašķeltajai
kara uguns joslai, bet kādu rītu —
saule tikko bija uzlēkusi — ieraudzī­ju
franēu patruļu. Kā akmens man
novēlās no sirds! Mani atkal paba­roja,
izprašņāja un —i iebāza gū­stekņu
nometnes sMnmīcā, netālu
viņpus Parīzes, sadziedēt satukušās
kājas un izgulēt trīs nedēļu miegu.
Un tad atkal sākās tas pats. Arī
še atnāca vācieši un arī mani «at­brīvo
ja." Francija sabruka, karš bija
beidzies, sākās cilvēku medības, un
mans vienīgais glābiņš atkal bija
jūra. Es devos atpakaļ, atkal caur me­žiem
un^ vīna dārziem. Bet nu es
biju g u d r ā k s , j a redzēju karavīru,
nebaidījos lūgt maizi. Karavīri mani
pat paveda dažu labu gabalu savās
lielajās mašīnās, un pēc nedēļām di­vām
es biju Hāgā. Saprotams, pats
pirmais ceļš man bija uz ostu. Un
atkal man bija hiime: es ieraudzīju
zviedru krāsas. Tur nu man bija jā­tiek
virsū. Bet kā? Vācu sardze stā­vēja
pie reliņa.
Pievakarē no kuģa. nokāpa divi
jūmiekij gāju Māt, stāstīju, lūdzu.
Viņi nevarēja palīdzēt. Tomēr viens
pašķielēja uz kādu ielas stūri un pie­miedza
aci. Vairākas stundas nu stā­vēju
un gaidīju, pats nezinu ko, bet
gaidīju. Man jau arr nebija nekā cita
pat pēc maizes gabala, pat viru da- ko darīt. Un — sagaidīju. Viņš at­nāca
ar di\d Tīru papīriem, uzvete
mani kuģī, noradīja uz iztukšotām
kravas telpām un teicsi: „Bet.tā kfi
es tevi nekad vairs neredzētu un ne^
pazītu." Roku būtu viņam noskūpsta*
jis, tik laimīgs es biju. Bet viņfi pa­zuda,
un ari man bija jāpazūd.
Cik saldi gan to nakti gulēju ux
aukstās, ūdens apskalotās dzelzs gr!--
das. ^Es biju glābts, to zināju, kaut
ari gaismu nu dienām vairs neredzē­šu.
Tik otrā ;:Itā man bija savāda
pārsteigums. Es pamodosv jo dzirdē­ju,
ka noklaudz lielā lūka un kaulļ/
kas mīksts iekŗft manā cietumā. Eju\
apskatīt. Te redzu, ne — jūtu, be^^
manis te vēl slēpjas kas dzīvs, v
Vispirms es atdūros uz puskukuli
svaigas maizes un tad -ŗ mēs bijām
divi bēdu brāļi vienā laimes kuŽfei
vēderā. Es mēģināju runāt zviedriski
— viņš nesaprata, angliski — tas,
gāja, līdz izrādījās, kl^ abi esam lat­vieši,
abi vienu elli piedzīvojuši. Ari
viņš bija izbēdzis no izdošanas, ari
viņš nu vairākas nfedēļas jau slēpās
un badojās. Vilis ~ viņu sauca, zēns
ap divdesmit, bet piedzīvojis un
prātīgs, no tēva lielām Jaungulbenes
mājām aizbēdzis pž jūru, tikai trešo/
gadu vēl. Nu laiks gāja ātri. Biji
cilvēks, ar ko runāt, kam stāstīty ka^
praisit. Sad uri tad mums iolidoja"
maize, dažreiz pat siera gabals, un
tā ar visu dzelzs rudas pagraba kom­fortu
pēc nedēļas -y varbūt, arī ātrāk,
varbūt vēlāk iebraucām Luleo
cietumā. ^
Toreiz Zviedrijā'bē^ļi vēl nebija
parasti vēl nestrādāja ,ilyktings-namnā'\
vēl nezināja, kur likt cil­vēkus,
kam nav nekādu dokumentu.
(Tuirpmāk beigas)