Bavarijas Latviesu vestnesis, September 24, 1949

              ipgādniekū palikuša.
ieW_ē «krustmātes"
citās zemēs
ņēmušies LCK unBsp
ibklāilbas nozare un 6,1
Wešu padomes latviešu de"
paskaidro:
dienu emigrācija sit aug.
Inl, un latviešu cilvēka
[elākām vai mazākām b?
• - ceļā uz kādu ze'.
veidotu Jaunu dzivi g».
«ev Bet ne visiem tau-ir
un būs Iespēja emigrēt
lomas, ka šo palicēju skalu
jan Mels. ĻCP sesija Imbs!
80 tautiešu palicēju stā-šl
pārrunāja, un dajēji Jau
ita pirmā palīdzības akcija,
ma, piemēram, .Jcrustmfi.
"krusttēvu" resp. ģimeņu
)nu sameklēšana citās TĻ
apņemtos materiāli un mo-ļlstlt
kādu palicēju Vācijā.
Baltijas tautu sieviešu pa-ķtvieSu
delegācija jau pirms
tienešiem šo palīdzības ak-
)asākusl mēģinot slimajiem
n rast atsaucīgas sirdis
ŗiēs, LCK kopā ar BSP lat-flegāciju
nolēmusi lielākām
grupām sameklēt «krust-
Sārokeana zemēs.
[laikrakstā Latvija turpmāk
lidots nodalījums, kur BSP
delegācijas vadītāja T.
f-Endziņa, sadarbībā ar
legs atbildes uz lūgumiem
lēm, kurās tautieši izsaka
ijadzlbas un lūdz informā-lUtieši
bieži iesūta' jautāju-
X atbildes var interesēt
atbildes. Sfidas atbildei
publicēs Latvijā.
sagādāt ^krustmātes" ad«
Latvijas redakcijai ar at«
lUdzības akcija". Lūgumus
ķit bez apgādnieka palikutfig
ftiātes ar bērniem un vecie
cam nav piederīgo. Lūgumi
slrsnigas vēstules veidā,
angļu valodā, pievieno»
rafiju un saprotami uzrak*
adtesi. Vēstules rakstāmas
papīra, Jo lūgumus uz d-lēm,
cik vien iespējams, no-
Saisapastu.
Ā — lūgumam atsevišķi jā-bēgļu
centrālo organizāciju
^ai nometnes vadītāja at-
. Lai atbildes laikraksta
Jāadresē uz Īstajiem v§r-m
dažam tautietim radītu
5, pavadrakstā Jāmin Iniciāļi
Brnts vārds, uz kuru adresS-
^bftes. Lūgumus LCK no*
ārzemēm ar BSP latviešu
ļaa vadītājas T. Erdmanes-
I vidutājību. kas Latvijā in-
>ar to, kad un uz kuru vai-fcle
lūgumi nosūtīti.
partizāņu
abali
Inu skaits vairojies seviSķl
ielo deportāciju laikā, jo
lauku māju īpašnieki un to
SuSie» mežos. So glābšanos
-iBntoJuSas ari vairākas droS-iJaunavas.
Tā, vācu kara gū-
Ipastāsta par kādu salmnie-j
Tartu apkaimē, kurai vie-
,lāblņS no deportācijas biju-lenošanās
partizāniem. Jau-
"rālis bijis virsnieks igauņu
n viņu lielo un labi iekar-
.mleclbu nacionalizējuši bol-lenlgā
vaina, kādē} Jaunava
k deportējamo saraksta,
bclālā izcelšanās'* - pledf
kglem lauku ļaudīm. Arestē-fidl
Jaunavai Izdevies Izbēgt
lenotles partizāniem, loirvi-
^' Jau pavada otro gadu.
Krievi atklājuši akmens
laikmeta cilvēka pedasun
darba rīkus.
' TASSa aģentūras
(ILViKA
PIOAS
f>ASU ATKLĀJUMS
[u teologs Sardariāns: j'
Ldu vecs atradums- I»
finojama Hdfiba
, E d . Kelšazitiei"""
1949. g- U. •^>tembrl
LATVUA
TEvzEnn BRĪVĪBAI
m
Snieķere
"'CILNIS
Vasaras sudraba smiekli
ļ0 bU ezeram Tlrsū;
Vi^ vēl vienmēr in mirtu,
potim toronētais vOni,
jfeb tu izkāptu malā?
j^iiserē ezeri, upe»
un smiltis asud;
ļtmA zāle aug piri,
fffļaUsi un k*iīd.
Atv<^ avoti pēkilņi,
Uslee un gaisā sitas;
Atpakaļ atkrīt pret zemi
Uo mitas*
^ m ī k s t ām pēdiām
fft aizaugušām takām
gkrej ar ko blakām?
Hennetis smilšu naistu,
Gar aizaugušu kraaitu
KM ar vēju skrej blakām?
# never acu.
giosumā murminā;||am
gaddrdi gliemežvāku:
«•, es nāku . . . es nāku , , ,
TUl atrauj vārtus,
VeJi atgrūž durvis,
Ei grīļojos pēkšņi —
SilftM?
Hifdzriām apmetņa krokām
Lbt atvara vilnis pār rokām.
Pilngadības pārbaude
Piedzimt par kanādieti patiešām
nav liela māksla, ja vecāki ir ka-nādi^
Tāpat nebija arī grūti būt
latvietim un apzinīgam Latvijas
pilsonim, kad pārpilnībā elpojām
Latvijas valsts gaisu. Bet ne visi bi-j8m
karsU cīnītāji.
• Turklāt bijām izauklējuši, vai pa-relz8k
sakot — visus patsitāvības ga­dus
lielā demokrātismā cietuši ne-atlcarīgās
Latvijas būtiskus preti­niekus.
AktiVākie no tiem šad tad
paradījis virs ūdens te vātu^ nacio­nālismu,
te krievu marksismu dā­vinot,
bet lielais viņu vairums pa­lika
neredzams. ' i
Īsto sirdsdedzes cilvēku skaitu tā
gluži droši mēs nebūs'im nekad zi­nājuši.
Pārbaudes brīžos gan tūlcsto-
Sas zīmes liecināja, ka viņu bijis
vairākums, bet tāpat tās liecināja
ari, cik samērā daudz cilvēk^i ne­raudāja
par latviešu nelaimi. Tā nu
ir p5rbaudljumu svētība — uzzināt
patiesābu. Tāda arī ir daļa jēgas
mOsu pašreizējā liktenī — uzzināt,
liS domā Izturēt pašreizējo pārbau­di
latviešu trimdas grupa rietumos.
Palicējiem dzimtenē praktiski ir
tilal individuālais pjacietibas vai-,
cieSanu ceļš. Trimdiniekiem rietu-nK)
S, bez uzdevuma glabāt latvisko
nāk vēl klāt brīvība organizē­to
un rakstos un vārdos aktīvi cī­nīties
par Latvijas brīvības atjau-joSanu.
Tas ir tikpt liels uzdevums
brīvību noturēt, bet paveicams
jaudz grūtākos apstākļos, Jo ir at-
Wti9 viss ārējais, kas mums pali-
«^a par latviešiem būt.
Kas vēl ir palicis, tās ir tikai di­vas
lietas: sirds, kas ilgojas pēc dzī-savas
tautas vidū, un asa brl-
^oas sajūta, kas nīst netaisnu va-
^ Ir gan darīti brīnumi ar šīm di-vsļn
lietām vēstures gaitā, jo ne
moīii vienaldzīgo, bet šīs sirdis ir
«ejuSas brīvības idejas, gāzušas
Jpspiedējus un cēlušas tautas kājās
™kai dzīvei. Tomēr tikpat spilgti
*^ienas brīvības cīņas uguņu gais-ir
atvīdējušas pazemīgās mugu-kas
ik uz- pātagas cirtiena, ko
^em tautas brīvība, atbild ar jau-j^
ļ^^^umu un jaunu padevības
Tšs nu ir mūsu īstās briesmas, kas
^grācijas zemēs sāk parādīties.
J'e katrreiz tie ir izteikti tautības
"kliegšanas gadījumi. It nevainīgi
^aas cilvēks iztiek bez latviešu avī-
J^), rausta plecus par latviešu or-
^3?izacijām un, smagi nopūšoties,
I^ļ^^^.uzveļ smagai eksistences cī-vinj
i'^^ vēl nekauņās latviskā. Nē,
tikai lēnām, neuzJmtoši no tā
atraisās.
sUprinātu vienīgo pamatu, kas
ŗienai tautai mūsu stāvolflī pa-m
~* nacionālo vienību, daž-
, sim nolūkam pietiek ar vienu
sanfr"^^^^^^ latviešu avīzei vai
ļ pratēju nostāju pret mūsu kopē­t
a u^' taču nezkur rodas sim-
„bet", kas īstenībā tikai pa-
»?J. saldināt nacionālās miršanas
''pP procesu.
ni4t^^^? - vēl nebūtu daudz ie-
Ironts V trauksmi latviešu cīņas
sv.x «sam par nabagiem im
lai plašos apmēros kaut
iesakņotos garīgi. Tikai mūsu
, - ir jaciņas
ATKLĀTA VĒSTULI EAKSTNIECEI lEMAI LBĒPSALAI
Latvijas 92. numurā ievietota pa
tāliem, slepeniem un briesmu pil­niem
ceļiem uz brīvo pasauli atklī­duši
vēstule no dzimtenes: „Latvie-
"u skaitu var vērtēt ne vairāk kā
800.000... Mēs šeit nevaram būt 11-
dzīgi pat meža zvēriem. Bet pasau­le
jau to nezina vai negrib zināt...
Ko lai dara: tāds Ir šodienas dzī­ves
dzelzs likums — spītā xm n a i ­dā
sakostiem zobiem iet pretim sa­vam
sāpju ceļam... Cilvēki te bez t i ­cības,
bez prieka, viņu sejās viens
vienīgs n a i d s un lāsts, ko grūti sa­prast
tiem, kam sveša mūsu ikdie­n
a . . . " (Retin. mani. J. R:):
Tanī pašā laikrakstā pāris lappu­ses
tālāk Irma Liepsala, kas paš­laik
relatīvi laimīgā kārtā dzīvo
neapdraudēta kādā pārvietoto per­sonu
nometnē Vācijā, mēģina sludi­nāt
jaunu latviešu «mīlestības baus­lību",
izlietodama saviem polemis­kajiem
prātojumiem par ieganstu
neseno Ingridas Vīksnas rakstu
Zviedrijas Latvju vārdā — „Lai top
naids". ļ.
Diemžēl, minēto Vīksnas rakstu
būs gadījies izlasīt retajam latvie­tim
ārpus zviedru zemes, tā ka būtu
nelietderīgi šedt uzrādīt pretrunas
un bez kopsakara izvēlētos citātus,
ar kādiem Liepsala rada par Vīk­snas
izteiktajām domām gluži grei­zu
iespaidu. Personīgā vērtējumā
jāpiebilst, ka Ingrīda Vīksna savā
raksta ar nežēlīgi asu, bet viscaur
loģiski izturētu konsekvenci brīdina
mūs no briesmām aizmirst visas tās
mežonīgās un necilvēcīgās pārestī­bas,
ko mūsu zemei un tautai noda­rījusi
asiņainā boļševisma roka. Tā­dēļ,
runājot Viftsnas vārdiem, «ra­dīsim
šodien jaunu pasaku, ko stā­stīt
mūsu mazajiem — par sarkano
pūķi, kas nes komunisma vārdu, un
kura elpā vīst puķes un saļimst
dvēselei"., Pomāju, ka šajā teikumā
visskaidrāk izpaužas raksta galvenā
ideja tā pati, kas guļ ari daudz
diskutētās Miirtiņa Zīverta runas
pamatā.
Tas nav ari nekāds „jauns, nepa­rasts
sauklis", par kādu to nosauc
Irma Liepsala, bet gan jaukopš ne­laimīgā
baigā gada ikviena latvieša
sirds dziļumos ieaudzis postulāts,
kas Zīverta un Vīksnas izteiktajos
vārdos tagad atradis sentimentali­tātes
neaizplīvurotu formulējumu.
Mūsu pašreizējā, bezgala kritiskajā
situācijā tiešām nepietiek, ja trim­dinieks
Austrālijas cukurniedru
plantācijā, Kanādas zelta raktuvēs
vai Zviedrijā „pie Konzuma desu
galda" (I. V.) mierīgi stāstīs saviem
bērniem par kādreizējo dzīvi dzim­tenē,
„katrā ziņā neizslēdzot ikkat­ra
naida un atriebības kultivēšanu
jaunajās dvēselēs." (I. Liepsala).
Atstājot sāņus tīro polemikas mo­mentu,
gribu norādīt uz vairā­kām
patētiskām frāzēm un loģikas
izlēcieniem, uz kā uzbūvēts viss Ir­mas
Liepsalas pretraksts.
„Kuŗa māte savu bērnu un lolo­jumu
gribētu „mest sārtā"? Vai
sārts resp. uguns pats par sevi nav
iznīcinātājs elements?.. Vai šie vār­di
ikviena inteliģenta lasītāja acīs
neliek parādīties alu sievietei ar
vāli rokās?" — tā jautā Irma Liep­sala,
cīnoties pret domām, ko nav
izteikusi ne Vīksna, ne Zīvērts, ne
kāds cits. Vai Liepsala, pati būda­ma
rakstniece, nesaprastu, kas īsti
domāts Vīksnas lietotajā simbolis­kajā
apzīmējumā „naida sārts"? Ja
viņa nostājas pret to „kā māte un
cilvēks", tad jāatgādina tās sen­grieķu
mātes vārdi, ko viņa teica
savam dēlam, pasniegdama vairogu
pirms došanās karā: „Pāmāc ar to,
vai — uz tā!'^ Un mūsu pašu mai­gais
liriķis Kiirlis Skalbe, sarakstī­jis
arī dziesmu par vīriem, kas „pa-uzdevums
gan pirmām kārtām lai ir
uzmanības uzdevums un lai pie lai­ka
saucam lietas īstā vārdā. Ne nau­da
i r vainīga, ka neabonē, piemē­ram,
avīzi, ne dzīves eiņa, jo arī
alu par velti nedod, ne benzīnu au­tomašīnai,
ne kino biļeti. Problēma
visumā ir cita — ceļu uz latviešu
sabiedrību un viņas garīgo pasauU
presē, grāmatās, mākslā un baznīcā
atrod tas, kani ir prasība pēc visa tā.
Lai!^s iet, latvieši izklīst fiziski,
bet tiem jāsasaucas atkal idejiski
un sabiedriski, jo tas ir mūsu vie­nīgais
glābiņš. , ,
Palīdzēsim tiem visiem būt no­briedušās,
valstiski pilngadīgas, lep­nas
latviešu nācijas locekļiem, lai
tie izturētu liktens pārbaudi savas
dzimtenes labad.
V. Upeslacis.
šā ellē gatavi nokāpt, prasīt Latvi­jas
tiesu un daļu". Mūsu tautas
dziesmas nerunā tikai par- iešanu
caur sudraba birzi, bet ari sauc:
j,Labāk manu galvu ņēma, nekā ma­nu
tēvu zemi!" Kur te paliek „lat-viskā
mīlestības bauslība"? Ir taču
brīži tautu dzīvē, kad nav vairs
vietas maigām jūtām, noblai ham-letiskai
kontemplācijai, vai pārspī­lētai
pirmkriestiešu morāle^ un ēti­kas
sludināšanai, kas tā kā tā mū­su
laikmetā vairs īstenībā neeksistē.
Vai Irma Liepsala nejūt, ka laiks ir
vēls? Ka nevaram vairs distancēties
no mūsu dzimtenes mocekļiem un
skaistiem vārdiem runāt par «lat­viešu
mīlestības bauslību"?! Vai
vienīgais ejamais ceļš, kas mums
atlicis, nav nesaudzīgais :Iņas ceļš,
— cīņas, kam mums jāsagatavo ari
sava jaunā paaudze? Zaudēto tēv­zemi
nevar mīlēt tīri platoniski, —
ta ir jāatgūst aktīvā cīņā. Jeb var­būt
Irma Liepsala iedomājas, ka ci­ņu
par Latvijas atgūšanu mēs varē­sim
izcīnīt bez naida, gluži kā kādu
sporta sacīksti ar visiem ,4air play"
noteikumiem, kurā, — Ja nu tomēr
būtu jāzaudē — mēs uzsauktu uz­varētājam
tris reizes «Sveiksi"?
Mums jāasina visi iespējamie pie­ejamie
ieroči cīņai pret austrumu
nezvēru, — un kaut ari tie pagai­dām
līdzinātos vienīgi cirvjiem,
nūjām un izkaptīm, ar ko mūsu se­natnē
Kauguru zenmieki izgāja pre­tim
savu apspiedēju kramenīcu lo­dēm.
Tā nav nekāda «mazu zēnu
indiāņu kara spēle", par kādu to
nosauc Irma Liepsala. Tas ir rnūsu
dzīvības un nāves jautājums.
«Uz kurieni tad galu galā miisu
jaunatnei virzīt šo atriebību?" jau­tā
Liepsala tālāk. Šķiet, atrodoties
viņpus dzelzs priekškaram būtu
skaidrs, ka atriebība un naids vēr­šams
pret. kuru katru boļševiku va­ras
vīru kurā katrā viņa varas' vie­tā.
Vai būtu jāuzskaita visi pazemo­jumi
un briesmu darbi? Tie pārāk
labi zināmi arī Irmai Liepsalai. Do­māju,
ka katra īsta latviešu māte
dzimtenē labāk sūtītu savu dēlu
partizānu purvos nekā uz pagasta
izpildu komitejas sarkano stūriti.
PiX)tams, neviena māte Liepsalas
minētajā hipotētiskajā gadījumā arī
nevarētu «nomaukt savam mocītā­jam
nagus". — Kādēļ gan nostādīt
visu šo problēmu tik vienpusīgā,
baigi fiziskā plāksnē?
Un beigās Irma Liepsala pati sa­ka:
«...Patiesībā jāatzīst, ka šis
naids... bez kādiem rakstiem, grā­matām
un saukļiem gluži dabiski ir
taču tomēr katra sirdī, kurā ir do­ma
par pazaudēto dzimteni." Tātad
tomēr! Un it kā nobažījusies pie­bilst:
«Bet šo naidu mēs nedrīkstam
padarīt par mērķi. Nekad nevar likt
otram sajust tās sāpes, ko sajūt cil­vēks,
kam nogriež roku vai kāju."
Pareizi. Tikai tas atkal ir don-kichotisks
trieciens vējdzirnavām, jo
no Ingridas Vīksnas raksta nekādas
tamlīdzīgas inkvizītoriskas tieksmes
ai: labāko gribu nav izlobāmas...
Bet vai tādēļ mums stoiskā mierā
jģpaliek sāņus un jānoskatās, kā
dzimtene iet bojā?!
Ja kuģis grimst, mīlestības spre­diķiem
nav vietas — ir jācīnās.
Jānis Radāns.
Jānis KUdzbJs
(4. turpinājums).
Jau bija dzimtā Kūlēju ciema tī­rumi.
Vēl tikai atlika nolaisties ie­lejā
un uzkāpt pēdējā kalnā, imjau
būs redzamas mājas sila malā. Jā,
būs mājas, ja tikai tās nav nodegu­šas
un Ja vispār tanīs vēl kāda dzī­va
dvēsele mājo. Kaut ātrāk to vi­su
redzēt \m zināt! Viņš sāka steig­ties.
Svīda un sāka kāsēt, bet stei­dzās.
Kaut nebijis SI kalna, kaut
kalnam varējis redzēt cauri! Viņam
likās, ka visi apkārtējie tīrumi sāk
dīvainā balsi Salkt un kalna mu­gura
un bērzu virsotnes blāzmot
plevakara saulē. Vai man niurgi
rādās, vai patiesi tā kaut kas te no­tiek?
Bija jāapstājas, jo viņam sāka
reibt galva. Viņš apsēdās grāv­malā,
un reibonis pēc brīža stājās.
Paskatījies apkārt, pamanīja, ka so­ļus
desmit atstatu kāda sieviņa pa
zāļaino grāvmalu ganīja govi. Nē,
patiesi, vai tā nebija Asaču Vero­nika?
Viņa pacēla galvu, paskatī­damās,
cik vēl augstu saule. Bija,
tā pati bija!
«Vesela, Asaču māt!" teica Stii-ņislavs,
piecēlās un gāja klāt.
Viņa, iztraucēta, pacēla galvu m
labu brīdi skatījās pienācējā, un vi­ņas
pavērtā mute neizteica nevienas
skaņas. Pirmais, kas no tās izska­nēja,
bija pēkšņs raudiens balsL
Gik vien ātri varēdama, viņa trūkiis
augšā un, rokas atvērusi, pastrelpu-ļoja
uz Sllātia pusi un £^r sirmo gal­vu
pieplaka vfiļ^a plecam,
«Debesu tētīt! Vai es redzu, vai
es neredzu: tu tak esi Stasis!"
«Tas pats esmu, Asaču māt. Kā
tu mani varēji p a z ī t . . . tādu?"
«Kā nu nepazīšu —'no bērna kā­jas,
līdz kamēr aizgāji par k^aŗavlru,
redzēts ikdienas. Ir un Ir visi ceļi
tavā rokā, Dl^vs! Mēs ari par tevi,
Stāsit, Jau bijām nodziedājuši pēdē­jās
dziesmas un lūgšanas noskaitī­juši
jau kā par mirušu. Kamēr vēl
varēja sanākt kopā, kamēr vēl tas
nebija aizliegts, mēs, kas te vēl pa­likuši,
savi ļaudis sābru vecīši ik
vakarus nodziedājām par dzīvajiem
un par mirušajiem, kas tagad pa
visu pasauli . . . Un redzi — viss
vēl ir Dfeva rokā! Tu vēl pār­nāci..."
Un viņa sāka raudāt atkal. Atgu­vusies
pēc brīža, teica:
«No maniem trijiem dēliņiem . . .
neviens . . . neviens vēl nav pārnā­cis
. . . Ne Jānītis ne Donitls, ne
Ignatiņš. Un ne ziņas galiņa, vai
vēl dzīvi . . . Varbūt redzēji, var­būt
satiki kumevlen?"
Viņa pacēla asaru aizmiglotās acis
pret Staņislavu kā brīnumu un at­pestīšanu
gaidīdama.
Viņš jau pavēra muti, lai teiktu —
Jānis krita Kurzemē. Bet tad no­lieca
galvu, skatījās zemē un domā­ja:
šodien nē.
Kad viņš atkal spēja paskatīties
Asaču mātei acīs, viņš pakratīja
galvu: „Tā ir. Tā jau ir — kur tu
viņus tādā pasaules plašumā varētu
satikt? . . . Tā ir . . ."
Tad Staņislavs ievelka elpu un
jautāja: „Vai mūsu mājas vēl stāv?
Vai tur ir vēl kāds dzīvs?"
Asaču māte paskatījās apkārt, vai
kāds nenāk, vai nav tuvumā. Šis
Par naidu un mīlestību
Divas latviešu rakstnieces — In­grida
Vīksna Stokholmā (Latvju
vārds 56) un Irma Liepsala Vācijā
(Latvija 92) izteikušas loti intere­santas
domas, kurām nākotnē sekos
atskaņas visur. Vīksna saka: lai top
naids kā jaims bauslis, arī mūsu
bērnu sirdīs, bet Liepsala oponē:
nē, potēsim bērnu sirdis ne naidu,
bet mīlestību. Šķiet, taisnība būs
abām, svētīgais patiesības grauds
rodams kaut kur vidū. Gan jau tas
izvērtīsies. Es te gribu bilst ko citu.
Irmai Liepsalai ir tāds teikums:
„Cik nepareizs pie mums pavirši
lietotais boļševiku apzīmējums —
l^rievs". Te slēpjas liela patiesība, ko
būtu laiks pareizi redzēt nevien
mums, bet arī visai rietumu kul-^
turas pasaulei.
Esmu nodzīvojis krievu tautā 11
gadus, un 1941. gada rudenī, bū­dams
par valodu zinātāju kautkur
Maskavas pievārtē, atradu to pašu
krievu — gan mazliet garīgi defor­mētu,
ko pazinu jau sen: labsirdīgo,
viesmīlīgo, pieticīgo .,Božij čelo-vek".
Pētījumu rezultātā radās bro­šūra
Padomijas postaža, kas iznāca
Rīgā 1942. g. vasarā 10.000 eks. mi
pēc 2 nedēļām vairs nebija dabūja­ma.
Tajā teikts, ka absolūti nepie­ciešami
visos gadījumos a t š ķ i rt
b o ļ š e v i k u k o m u n i s t u no
k r i e v a . Tie ir divi dažādi jēdzie­ni.
Kas jāievēro kā fizikas likums,
kā aksioma.
No Krievijas apm. 200 mii joniem
iedzīvotāju ap 100 miljoni ir krie­vu,
bet komūnistu-boļševiku skaitu
vērtē uz 4—6 miljoniem, kas sa­grābuši
varu un apspiež krievus un
pārējās Padomju savienības tautas
tāpat, kā latviešus, igauņus, lietu­viešus,
somus, poļus, ungārus, ru­māņus,
čechus un bulgārus.
Ne mums, ne citiem kultūras cil­vēkiem
nav jāpotē naids pret kādu
tautu un cilvēkiem, kas radīti pēc
Dieva sejas un Udzibas. Bet pret
tiem 4 miljoniem komunistisko boļ­ševiku,-
kuri nav ne krievi, ne tim-guži,
bet Jāņa Atklāsmes grāmatā
minētā nezvēra bērni, — pret tiem
ari Ingridas Vīksnas ieteikta naida
vēl ir par maz.
Andrejs Iksens,
strādnieks kādā lidlaukā.
mirklis Staņislavam likās bezgala
garš.
«Mājas ir dzīvas. Tava brāļa Au­gusta
sieva ar diviem bērniem vēl
tur dzīvo . . ."
«Citi?"
Viņa pameta skatu vēlreiz visap­kārt
un sāka čukstēt,
„Citl? Augusts pa mežu Tepat.
Sur un tur. Un gudri viņš dara.
KuŗS tiem bezdievjiem tiek rokā, to
vai nu nobeidz, vai aizved. Redzi,
Augustu šopavasar sāka ķerstīt, bet
viņš nepadevās. Dievs to zina, kā
būs tālāk. Tagad Ir daudz tādu, kas
nepadodas. Ceļa braucēji no saviem
ratiem Iesviež maizi ceļmalas krū­mos,
gani pakar pa kulītei koku za­ros.
Mēs, vecie, palūdzam Dievu
par viņiem. Tie, kas mežā, zina, kur
maizīti meklēt. Neilgi atpakaļ vie­nu
ganiņu krievi par to nošāva . . .**
Staņislavs atelpoja plaši.
«Un vēl tie citi?"
«Tava māsa EmlUJa un brālis Ju­ris
— tie nav nemaz te. Un labi, ka
tā. Bet esot dzīvi Bijušas zlņaSi
ka tie abi esot Anglijā, vai Amerikā^
vai kā vēl tās pasaules vietas saua
Par to tad ari Augustu sāka ķerstīt
un viņam bija Jābēg mežā."
Staņislavs Juta augatn pēkšņu
spēku savā nogurumā.
,J>aldies, Asaču māt," viņš teica.
«Tagad es lešu."
«Pagaldi vēl. Nezinu, kā tu mā«
Jās varēsi tikt, jo viņpus kalna,
krustcelēs vienmēr stāv krievs ar
šauteni. Nevienu, ķas nav tur pie­rakstīts,
uz sila malas mājām ne«<
l a l i"
«Gan Jau redzēsim," teica Staņl^
slāvs, jo viņam gribējās steigties.
«Pagaidi vēL Nepiemirsti pārdie­nām
atnākt uz mūsu māj ānL Da­būsi
pa pudelei piena un pa ga^ball*
ņam sviesta. Mūsu mājās ari tāpat
tikai viena gotiņa, bet vēderu vai­rāk."
«Paldies, Asaču māt, paldies"
Viņš sāka kāpt kalnā.
«Lai Dievs tev stāv klāt," i viņa
čukstēja un ar lēnīgu roku novilka
krustu gaisā uz to pusi, kur aizgāja
viņas dēlu draugs Staņislavs.
Bija tā, kā teikts: krustceļā stā­vēja
krievu karavīrs ar šauteni.
Kad Staņislavs viņam tuvojās, tas
uzkliedza jau pa gabalu:
«Stoj! Kur tu?"
Staņislavs pamāja ar roku:
«Tur uz tām mājām. Tur manas
mājas."
«Kas tu tāds. Tu man liecies tāds
neredzēts. Tos, kas te staigā, esmu
ievērojis. Vai tu esi tanīs mājās
pierakstīts. Parādi dokumentus!"^
Staņislavs pasniedza savu gūstefi
ņa atlaišanas papīri un teica:
«Nāku no darba. Esmu atbrīvots.
Tikko iebraucu."
,,Redzams, redzams," viņā paska­tījies
karavīrs pasmaidīja, un viņa
sejā nebija ne aizdomu, no ļau­numa.
«Kā tad lai es tieku mājās?"
,,Nezinu. Nudien, biedri to es ne­zinu.
No meža puses uz šejieni ir
atļauts nākt, bet uz meža pusi nē."
«Ja pa ceu es nedrīkstu, tad jā­tiek
kā citādi."
«Tā ir tava darišana. Ja tu vari
aiziet tā, ka es tevi neredzu, tad ej
vesels, bet ja es tevi redzu, tad pēc
pavēles man tevi jānošauj. Pa liel­ceļu
tālāk iet tu drīksti. Tieci galā.
kā pats zini."' '
Kā nožēlodams kareivis noplātīja
rokas. Viņš bija vēl jauns zēns, ga­du
deviņpadsmit. Sāpīgā smaidā sa-^
vilkās viņa seja, kad viņš teica:
«Tagad te visur un visi šauj. Rei­zēm
nevar saprast, kas uz ko 'in kā­pēc.
Kā tik nakts, tā sprakst šur un
tur."
Staņislavs paraustīja plecus un
gāja.
«Stop! Pagaidi, tul Turi muti par
to, ko es tev teicu, saproti,? Redzi,
man gribējās parunāties. Nu, tāpat
vien," to teikdams, jaunais krust­ceļa
sargs smaidīja platu, naivu
smaidu it kā piedošanu lūgdamies.
Staņislavs pamāja:
«Ari man ar tevi patika paru­nāties."
Saule bija jau nogājusi. Staņi­slavs
nogriezās no lielceļa un iekapā
grāvī, kas, caur rudzu lauku veda
uz māju pusi. Pār mežu, kas dūma­kains
gulēja aiz viņa mājām, uzvit
jās viena pēc otras divas raķ^tesr
viena zaļa un otra balta.
,,Tā tad te kafš vēl nav beidzies"
— Staņislavs domāja.
Sinī brīdī viņam alkatīgi sāka gri­bēties
ēst un dzīvot.
(Turpinājums sekos).
* I
•» 1
I
•
I