Bavarijas Latviesu vestnesis, September 24, 1949

              T 0 I I A 8 PIBATI
Pes pēc savas nacionsis
rodas luņēmigi J
noīre telpas, sameklē d^i
mtoķu^, baletdejotaTus
utt., ar un bez sekM
„pie laba svinga It^^^^^^
rīkotā am nerūpi
u saskaņotība, nedz
ciskais līmenis — knfr«.
mākslinieks var ceU S"
pS veļas. Rīkotājam rūp ti
fejuni no „festivala" vai
' K ^ ^ ^ ^ viņš S
Jlinlekiem, bet lauvas tie^
ar organizatorisko darbu^
pirāts savu darbību ne^
an tad, ja nodibinās lat-
Hirlba, kas dabiski sarHco.
coSanu cenšas pārņemt sa.
1. Izmantojot liberāloa liim
' J ^ i Pi^igu biedrošanfis
)et lidz ar to ar 1 neaizsar-bas
vārdu, kultūras pirāts
savas reklāmas lapas pa-latviešu
biedrības vārd^
ai reklāmai atzīmē, ka tl-hms**
nāks par labu Dp
\lWiem Vācijā, un veikals
Māk. Sajā sacensībā ar īsto
ļvisas priekšrocības ir kul-
Ita pusē. Viņš zina, ka ie-nod]
X)fiināšaiiai galvenais
r „labfl svinga orķestris'»,
ari to, ka tautieši, kas nav
iedribas biedri, nevar at-saHkoJumu
riko latviešu
^al ne, un ka lietuvieši un
18 ari labprāt apmeklē lat-kojumus,
to nepavisam n«.
biedrības šajā cīņā ar
rfrātiem bieži vien ir vā­ka
biedrības valdes vi-nevar
pielikt tādas pa­rāts
telpu sameklēšanā un
Izēšanas darbos. Viņiem
(bieži vien tas ir liels
relc savā no maizes darba
Ikā, ar izredzēm saņemt
fus pateicības vietā, ka­ras
pirāts to dara kā uz-viņa
pelņa ir viņam dzī­ties,
skriet un organizēt,
)iedrlbas ir arī tanī zipS
:a, piem., rīkojot sarlko-ķdaribas
mērķiem, kur vi-kas
piedalās rIkošanS,
r,, vglUi ari no mākslinie-laa,
ķa tie piedalīsies iz-
|ybez atlīdzības. Pirāts to
viņam sarīkojums ir vei-iņS
maksā, bet nevienam
par to, kāds samērs ir
:sājumiem māksliniekiem
)aša peļņu. Kultūras pl-
:I vēl tā priesšrocība, ka
jlnitles ar biedrību, bet
viņu cīnīties nevar -
nbskaņot sev labvēlīgi
|u biedrības biedru, piem.,
cāiiu Iedzeršanu, un tā rā­tas
opozīciju, kas str§dS
^sēs. Biedrība tādu cīņas
iprotams, lietot nevar,
pirāts var izplatīt baumas
m darbiniekiem.
kur uzmetušies kultū-iatvieSu
kultūras dzīv^^
[rimumam, jo kur pel-noteicējs
motīvs kultū-
[umiem, seklums un de-nenovēršami.
M sabiedrība varētu da-
Jsmas novērstu? Vlenkār-a
neapmeklēt pirātu ri-pojumus.
Ar to izbeigtos
tese tādus rīkot un viņs
[u citu ndarba lauku",
pretlīdzeklis nevar m
ialai tautiešu un visiem
m ir vienalga, kas sa-fiko
un kur paliek atU-tam
bezgaršība sariko-ir
rezultāts tam,
ir satstādījusies ne­jā,
daudziem liekas labS-ļpl^
i izplānota un saska-ļimma.
L ko latviešu biedrības
t, būtu izaudzināt puo-rot
atšķirt vērtīgo no
un kas sabiedrības la-tādā
uagstāk par sava
reikto. Bet - zviedriem
:ds, ko varētu attiec^nj
ļmu - .kamēr zale au|,
)beigtiesXy, Melnbuma.
:AIDROJUMS
bs krfljumfi Skolēnu H^^l
ļesmas, Ieskaitot ari j.
ļautu himnas.
bergs man pārmet, n^^^^^
[a Jurjāņa Uj- ļ^esmas
|t.ā izdmoatān neb ja «n„.e^ mma^x^S^k^4
Ķit tādu autor^^fJiigķi vil
I prof. Jurjāns, seviSJ^gid.
^ gadā izdotais krā^^^^j.
Izdevums", tad an ^^^^
,juma esmu ^
^ ir. Man Ir Jo^Lj^sibas.
ķķre lccibke rgvsie nd i^^sļ"pJLmļn^s^, ^1 ^ļ j.
fļctalencua s Munz eJpl.e dKordfa^mi.^o pavblfrl^,
[dos, ka tas ļor^ ne
\im prof. izdevu-
1949. g. 21 septembrī,
LATVUA
Zeme no kura
«cfgf Neparasti tīrs! Tas ir pir-
Jfs i'espaids, kad aiz muguras pa-
• muitas, valūtas un doku-
2 l kontroles un Vācijas robež-
S i a Fleiisburga, bet priekšā ple-
^ plakanais Dienviddānijas lidze-
^ pati Padborgas ijtacija ir tīra
S M J O rotaļlietu veikala skatloga iz-smta,
pastnieks sarkanos svārkos,
S^va vairāk atgādina rotaļveikala
^tlogu, ir tik spožs, ka viņa svār-
^ krāsa gandrīz vai kož acis, un
S dzelzceļnieki staigil gar vilcienu
S^tos baltos kreklos. Sis iespaids
- vel tikai pastiprinās un nezūd
CEĻOļUMA IESPAIDI DANljA
L| fl^ljonu pilsētā Kopenhāgenā,
y grūti uz gludo ielu asfalta sa-
^ t cigarešu galu vai nomestu pa­pīru.
Tomēr visvairāk laikam šo
iespaidu rada apstāklis, ka
jjefoir nav drupu.
Traki daudz angļu karavīru! —
fasir otrs iespaids vai pārsteigums,
jau no pašas robežas, līdz no-
^drojas, ka tie nemaz nav ang
liet paSu dāņu kaŗaviti, kas, tāpat
g norvēģi, kopš 194{5. g. staigā an­gļu
uniformās, tikai ar drusku citā-
5^ uzšuvēm. Pārsteigums tomēr
paliek, ka karavīru ir tik daudz.
Tagad jau vairs tā nevar, kā pirms
Jaŗa," saka dānis manā kupejā.
Tad katrs, kas varēja samaksāt,
Soalgoja sev vietnieku, lai iet no­kalpot
obligāto laiku karalim. Ta-
^'^siem jāiet rekrūšos."
Vilciens ātri lokās gar pļavām,
oetlcaroi ziliem fjordiem un neskai-t
§in§m govīm līdzenumos un pār-dimdina
pāri varenajm Mazā Belta
tiltam, ja nemaldos, gaŗākaj am
Eropi — kas ari pa kara laikiem
Ralids bez skrambām, bet nupat da­būjis
jaunu krāsu. Tā vairs nav
koli dzeltena, kā priekš kara, bet
tiinJl pelēka, kā kaŗaliaiģim. „Kat*
ram gadījumam," saka mans kupe­jas
biedrs un ar redzsimu prieku
pieņem piedāvāto „Cesterfīldu". Ci­garetes
Dānijā joprojām esot stipri
padāi^as.
Kad vilciens pārsteidzies pāri F i -
iias salai, 8 Iļelos starptautiskos ātr­vilciena
vagonus sastumj pārceltu­ves
kuģa plati atplēstajā mutē, lai
mSs ar visām riteņotajām mājām
VMētu pārbraukt pāri lielajam Bel-tam
uz Zēlandi, kur atrodas Kopen-hSgeia.
Uz pārceltuvei kuģa pie-fcivoju
pašu lielāko pārsteigļamu.
«Lūdzu sviesta kuponuis,"' saka' bu­fetes
apkalpotājs, }cadj)ēc ilgas pie-tea
ratdiSanas par šķieļtaml' barga-
)Sm cenām esmu izvēlējies trīs no
dudzajām dāņu sviestmaizītēm. Un
bridi es pārdomāju, vai tiešām esmu
«viesta zemē Dānijā. Nesen taču
vel ēdu karbonādi Hamburgas sta­cijas
bufetē, un tur neviens pat ir
nedomāja par kuponiem. Bet tad
atceros, ka robežpārejas punktā man
ar dažiem citiem papīriem iespieda
roka arī kādu lapeli ar krāsainiem
kuponiem. Jā - Dānijā daļa pār­tikas
preču joprojām ir racionēta, it
sevišķi sviests un gaļa, kas jāeks­portē.
Tikai nupat, kopš 1. sep-tembra,
no raicionēšanas atbrīvotas
ziepes.
Jomēr būtu aplam iedomāties, ka
Dānijā būtu jābadojas, vai ka ap­stākli
šai zemē, kas kādreiz skaitī­jās
Eiropas miera un pieticības stū­rītis,
būtu salīdzināmi ar tiem, kādi
Vācijā pastāvēja pirms valūtas re­formas.
Jaunākās septembra sta­tistikas
rāda, ka caurmēra dānis ta­gad
patērē par 10 proc. mazāk kalo-'
nju, nekā pirms kara. Toreiz — ve­cajos
labajos Laikos, kurus dāņi pie­min
gandrīz tikpat bieži kā DP no-nnetnēs
Vācijā — Dānijā arī bija
lielākā pārtikas patērētāja Eiropā.
Caurmēra dānis ēda vēl drusku vai­rāk
nekā caurmēra latvietis. Tas,
liekas, izsaka visu.
„Vecos labos laikus" piemin tik
bieži visvairāk tāpēc, ka viss tagad
tik dārgs. Ja salīdzina priekškara
cenas ar tagadējām, tad reizēm no­reibst
galva. Par tām pašām sviest­maizēm,
ko 1939. g. pirku uz tā paša
pārceltuves kuģa par kādām 20
ērām gabalā, t^gad jāmaksā vesela
krona un vairāk. Pavisam reibinā­tājos
augstumos pacēlušās luksa
preču cenas Kopenhāgenns lepnajos
veikalos. Un tomēr īstenībā Dānijas
veikalnieku lielākā problēma — tieši
pretēji apstākļiem tagadējā Vāci­jā
— ir nevis pircēju, bet labu
preču trūkums. Ja kāds veikals pa­sludina,
ka saņemta angļu drāna,
tad ļaudis gandrīz vai stāv rindā, jo
zina, ka arī labākā gadījumā būs
dabūjami tikai daži duči labu ku­ponu.
„Vācieši pa kapa laiku mūs
pārāk izpumpēja," saka dāņi, un
var redzēt, ka viņu vidū joprojām
ir labāk vāciešus nepieminēt.
Otrs iemesls preču trūkumam ir
tas, ka tagadējā pirktspēja caurmē­rā
ir visai liela, jo arī algas ir daudz
lielākas nekā pirms kara. Preču
trūkums, kas sācis mazināties tikai
pašos pēdējos mēnešos, savukārt ra­dījis
pirktgribu. Spēšanas un gribē­šanas
kombinējums cadījis augst­spriegumu
veikalos. Sroege — Ko­penhāgenas
„ K a ļ ķ u iela" mudžēt
mudž no pirktkāriem ļaudīm, un līdz
vēlai naktij pa namu sienām un
jumtiem augstu tumšajās septemŗa
debesīs šaudās neona reklāniu zilie,
Lcta pārtika, bet dārgi dzīvokļi
un rupnieciDas preces
MŪSU LIDZSTESDNIEKA VESTLULE NO NORVĒĢIJAS
Tā k§ Norvēģijas virdu arvien
bležalc min to valstu vidū, kurp va­rētu
izceļot, gribu dažāds lietas par
So zemi pastāstīt, jo nokļuvu šurp
to pirms 2 gadiem un sāku dīvi
t§, kā tā būs jāsāk vēl dažam la­bam
citam. Esmu apmeties Halde-
R§, nelielā pilsētā (10.000 iedzīvot.)
Norvēģijas dienvidos, pie Zviedrijas
robežas. Domāju, ka piamatjautāju-kas
visus galvenokārt interesēs,
izpeļņas iespējas un cenas, tādēļ
apskatīšu tos pirmos.
Norvēģijā bieži redz strādājot jau
bemus. Parasti tie ir izsūtāmie un
saņem 20-50 kronu nedēļā. Mācekļi
ir 1&-20 g. V. un saņem 40—60 kr.
nedēļā, akorda darbos līdz 120 kr.
J^ar strādnieku vai strādnieci skai­ta
vecākus par 20 g. Laukstrādnieks
saijem ap 50~-80 kr. nedēļā un uz­turu.
Fabrikā izpeļņa 80—150 kr.,
awda darbā līdz 250 kr., bet sie-
^jetēm apm. 25 proc. mazāk. Visur
^kumā jānostrādā 3 mēneši izmē-tejumam.
Darbu var mainīt bez
S^tibām, parastais uzteikšanas laiks
nedēļas. Visi saistīti arodbiedrī-
H kaftn jāmaksā 2—2,50 kr. ncdē-
Par slimnīcu un ārstiem maksā
jļ^mo kase, bet par zobārstu un zā«
jāmaksā pašam slimniekam,
^limo kasei no manas algas (140—
kr,) atvelk 2,70 kr. nedēļā.
Pzivokļus dabūt ļoti grūti. Es pats
dz'•l•v'^oHi i ap 10 km no pilsētas un
olas 30 ēras gab., baltie milti 61 ēra
kg, svaigas zivis 1,20—7 kr. kg.
Apavi Norvēģijā nav vairs racio-nēti,
izņemot garos gumijas darba
zābakus (27 kr. pāris). Adas zandales
maksā 25—30 kr., labākas kurpes
40—70 un pat līdz 120 kr. Apģērbi
vēl daļēji pērkami uz punktiem, bet
parasti biežāk trūkst naudas kā
punktu. Kungu ziemas mētelis mak­sā
200—300 kr.„ vidējs uzvalks 120—
300 kr., dāmu ziemas mētelis 200—
400 kr., kleita 100—300 kr., zīda ze­ķes
5—25 kr., vilnas zeķes 12—20 kr.
Samērā dārgi Norvēģijā ir rūpnie­cības
ražojumi. Divriteņa cena 250
līdz 360 kr. (lietotu var pirkt, sākot
no 20 kr.), 5 spuldžu radio 643 kr.,
iestabas iekārta, sākot ar 1400 kr.,
lietota no 100 kr. Pērkot jaunas
mantas, veikalos pēc 1 trešdaļas vēr­tības
iemaksas var saņemt aizdevu­mu
uz 2—5 gadiem par 3 proc. gadā.
Nodokļi te diezgan augsti. Para­stais
strādnieks maksā nodokļos ap
17—20 proc. bruto ienākuma. Tie,
kas izpelna vairāk, piem., mūrnie­ki,
mēdz strādāt tikai 3—4 dienas
nedēlā, lai nodokļu likme pārāk ne­celtos
kopā ar atalgojumu. Para­stais
darba laiks 48 stundas nedēļā.
Ļoti labi pelna drēbnieki, ja tie var
strādāt reizē darbnīcā un mājās, tā
saņemot līdz 250 kr. nedēļā (vienī­gi
ir ļoti grūti tikt pie savas šujam-mašinas).
Kā zināms, Norvēģijā var ie­braukt
tie, kam kāds te sameklējis
darbu un dzīvokli. Man ir izdevies
sameklēt dažiem tautiešiem darbu
Haldenē. Vairākus varētu izvietot
arī kādā keramikas fabrikā, kam ir
labi dzīvokļi, bet tur vajadzīgi spe­ciālisti
— veidotāji. Darbu varu sa­gādāt
arī vērpējām, audējām un
dārzniekiem. Ja kam šādas iespē­jas
interesētu, tas lai uzraksta man
īsu dzīves gājumu angļu vai arī
niaksāju par 2 istabām ar virtuvi
^^^KT. mēnesī, pie kam otras 15 kr..
J^'rnesi iznāk- par elektrību. Oslo
^ K s p i l s ē t ā kādā modernā jaunā
par 2 istabām ar virtuvi, elek-apsildīšanu
un silto ūdeni
*^^as istabai jāmaksā 95 kr. mē-
^si. Haldenē pansionātā divi mani
paziņas dzīvo vienā istabā un mak-par
pilnu pansiju 45 kf. nedēļā.
No pārtikas vielām daļa vēl ra- , ^. . ^ . tr i
^f^^ta (kafija, tauki, sviests, cu- * latviešu valodā (adrese: Ariis Kal-
:f' gaļa, saldumi). Sviests maksā niņš, Halden, Post box 2^ Norway).
?^ ^ ki^. kg, ļoti labs margarīns 1 Darba sagādē daudz pahdz ari even-r
; ' cūkas gala 4-5 kr. kg. Citi
^?ra līdzekļi brīvā tirgū. 1 kg
maksā ap 64 ēras, 1 litrs
vi^na 43 ēras, siers ap 2 kr. kg,
tuāli pievienotās kandidātu foto­grāfijas.
N o r v ē ģ i j a , septembri. ^ ļ
A. Kalniņš. 1
zaļie un sarkanie gaismas pīķi.
Par trūkumu nežēlojas arī tie lat­viešu
bēgļi, kas atraduši Dānijā ne
tikai patvērumu, bet arī darbu, un
vismaz no vīriešu c'dvēkiem strādā
gandrīz visi. Viņiem liekas, ka ļau­nākais
ir dzīvokļu trūkums. Kaut
arī visās malās redzamas jauncelt­nes,
svešniekam nav tikpat ka ne­kādu
izredžu tikt pie citas pajumtes
kā barakās. Un barakas — arī tad,
ja tās svaigi >krāsoias, ari tad, ja
starp tām ir tik zaļi maura planku­miņi
kā Kopenhāgenas Prags Bou-levard
nometnē, ari tad, ja tās at­rodas
Dānijā — tomēr ir un paliek
barakas.
Ēdiens nav slikts, bet iztikt ar to.
ko dod IRO, protams, nevar," saka
viens no Prags Boulevard ieimtnie-kiem
un ienes glīti tapsētajā ista­biņā
bļodiņu, kuras dibenā redza­ma
„sausā deva". Viņš doma, ka
vienam pietiek, ja piepērk klāt pre­ces
par drusku vairāk nekā 100 kro­nām
mēnesī. 100 kronu jāmaksā
par nometnes uzturu un telpām, bet
— „mēs, kas skaitāmies kvalificēti
strādnieki, pelnām ap 600 kronu
mēnesī."
Kļūt par kvalificētu strādnieku
tagadējos apstākļos Dānijā nemaz
neejot tik pārspīlēti grūti — ari tad,
ja patiesībā nemaz neesi kvalificēts
un pat, ja pirms darba uzsākšanas
par to nav bijusi nekāda jēga. lieta
tā, ka pēckara apstāklos, strauji uz­plaukstot
visām rūpniecības noza­rēm,
radies liels pieprasījums pēc
darba spēka. „Dāņu meistari, pro­tams,
jau ar pus aci redzēja, ka
neesam kvalificēti," smaida mans
sarunu biedrs mazajā istabiņā, ko
grezno Latvijas karoga krāsas, „bet
laikam viņiem šķita, ka ir vieglāk
raudzīties caur pirkstiem uz ārzem­nieku
nekā pašiem uz savējo. Bez
tam sākumā, kamēr iemācījāmies to,
kas bfja jāiemācās, mums bija daudz
vieglāk nekā pašiem dāņiem aizbil­dināt
savas kļūdas ar valodas ne­prašanu
vai apstākļu nepazīšanu. —
Pie mu]fns Latvijā to darīja ci­tādi,
-- tā kļuva par klasisku for­mulu
misēkļa atvainošanai. Un ta­gad,
kad esam strādājuši jau vairāk
gadus, patiešām esam kļuvuši kva­lificēti
ne tikai darbā, bet, ar ļoti
maz izņēmumierti, ari dāņu mēlē.
Un — gods, kam gods pienākas —
dāņu arodbiedrības sargā mūsu in­tereses
tikpat nīgri, kā pašu dāņu
strādnieku intereses. Dažreiz var-bīit
pat vēl nīgrāk — taisni tāpēc,
ka esam ārzemnieki, kas paši sev
nespēj tik daudz palīdzēt."
Rezultātā dažam labam no Dāni­jas
latviešiem jau sakrājušies pa-krietni
banku konti, dažam pat līdz
10.000 kronu, kas pēc vecā oficiālā
kurk atbilda 2000 dolāriem. Ap­galvo
pat, ka viens no viņiem nesen
aizbraucis uz Angliju, aizvezdams
līdzi ap 6000 mārc. sterliņu. Cits
jautājums, protams, vai katrreiz var
izdoties naudu no Dānijas izvest, jo
valūtas žogi visā pasaulē kļūst ne-
\fis zemāki, bet, lieka3, arvien aug­stāki
un ©iesāki.
„Ja „draugi nebūtu tik tuvu," sa­ka
Prags Boulevard latvieši, atcerē­damies
neseno repatriācijas virsnie­ka
apmeklējumu, kas gan beidzās
kā farss, „ t ad mēs ir nedomātu par
tālāku izceļošanu. Tagad viens otrs
ir domīgs un labprāt pētī aizjūras
zemju kartes Bet visumā tādu nav
daudz, vismaz ne šajā nometnē, kur
dzīvo tikai strādātāji. Drusku ci­tāda
ir domāšana Balerupē un ci­tās
nometnēs, kur mitinās sievietes
un tie vīrieši, kas vai nu nevar strā­dāt,
vai kam nav laimējies atrast
darbu. Dzīve tur daudz līdzīgāka
dziveii Vācijas baraku nometnēs, gan
ar to starpību, ka vismaz daļa tau­tiešu
Dānijā žēlojas par kulturālu
sarīkojumu trūkumu un* latviešu
nacionālās rosības ap.sikumu. Bet, —
tas ir vienīgais, ko var sacīt pēc īsa
apmeklējuma zaļajā salu valstī —
vismaz salīdzinot ar Vāciju, viņiem
tomēr ir lielā priekšrocība dzīvot
zemē, kur ļaudis gan joprojām ik uz
soļa piemin kaŗn un kara sekas, taču
patiesībā laikam nemaz nesaprot, ko
nozīmē tādas kapa sekas, kādas re­dzamas
ik uz soļa Vācijā.
Tieši pēc atgriešanās no šādas
miera im pieticības zemes vēl daudz
spilgtāk var redzēt, cik neglītas ir
drupas un cik nožēlojams izskatās
tas vecais, skrandainais vīrs, kas,
pret Hamburgas stacijas sodrējaino
sienu atspiedies, klusi spēlē mutes
ernioņiku, cerēdams, ka garāmgājēji
iemetis viņa cepurē pa apdriskātam
papīra naudas gabalam, vai tie divi
tīri ģērbtie, bet vienkājainie jau­nekļi,
kas divi simti soļus tālāk spēlē
akordeonus un lūko braši izdziedāt
brašas dziesmas, paši tomēr nespē­dami
skatīties acīs daudzajiem, kas,
pie posta pieraduši, vienaldzīgi soļo
garām papes kārbai uz akordeona
kastes. Un kā vecais, tā jaunie to­mēr
iri vācieši — paši savā zemē.
Aleks^drs Liepa
ARIFRANCIIA
DIEZGAN LABI IZTIKT
VĒSTULĒ LATVUAI PAR DARBU UN APSTĀKĻIEM FRANCIJAS
LAUKSAIMNIECĪBA
Tagad, kad diezgan daudz tautie­šu
atkal sāk interesēties par izvie-
.tošanos Francijā, dažiem varbūt var
lieti derēt mani novērojumi un zi­ņas
par iebraukšanu, darba un dzī­ves
apstākļiem Francijā.
'Mēs, visa ģimene, iebraucām š. g.
janvāri no franču joslas caur Frei-burgas
imigrācijas centru. Man bija
58 gadi, sievai 46. dēlam 10, meitai
12. Varējām iebraukt tikai ar Ie­priekšēju
darba līgumu, jo pēc to­reizējiem
noteikumiem bez darba lī­guma
ielaida tikai vīriešus līdz 45
un sievietes līdz 40 gadiem. Medi­cīniskajā
pārbaudē jābūt pietieka­mam
skaitam zobu, bet tie var būt
ari mākslīgie, pat visi. Bija gadī­jums,
kur spēcīgu, citādi veselu cil­vēku
noraidīja vājas redzes dēl —
ar acenēm nevarēja nolasīt izmēģi­nājumu
burtus no apm. 10 m at­tāluma.
Tādēļ tautiešiem, kam vā­jāka
redze, der iegādāties acenes tā­lai
skatīšanai.
Arodu pārbaudē amatniekus pār­baudīja
fabrikās, bet laukstrādnie­kus
kādā muižā. Govju slaukšana
nebija obligāta, bet vēlama, ar iz­kapti
bija jāpļauj zāle, jāiejūdz zirgs
vācu aizjūgos, apkaļot jātur zirgam
kājas, jānoteic zirga vecums. Tālā­kā
pārbaudē ietilpa dažādu pļaujam-mašlnu,
arklu un rušinātāju darbi­nāšana.
Traktoru vadīt neprasīja.
Pārbaude visumā bija diezgan sting­ra.
No 11 pārbaudāmiem tikai 7
izturējām. Neizturēja kāds drēb­nieks,
kāds biroja darbinieks un vēl
pāris nelaucinieku. Katrs, kas strā­dājis
lauksaimniecībā ar zirgiem un
minētajiem darba rīkiem, pārbaudi
izturēs. «Caurkritušos*' pieņēma
par melnstrādniekiem fabrikās.
Ceļš un bagāža līdz 500 kg uz ģi­meni,
par brīvu. Vācijas naudu ap­mainīja
— 26 markas pret 2000 fran­kiem
uz personu, arī bērniem. Ta­gad
laikam vispārīgos noteikumus
mīkstināšot
Es strādāju Uazes (Oise) departa­mentā,
ziemeļvakaros no Parīzes,
kādā muižā ar 260 ha platību. Te
strādā vēl divas poļu ģimenes, kas
iebraukušas 1948. g. decembrī, un
4 fraaču ģimenes. Daļa franču
strādnieku ir komunisti, pārējie de­mokrāti.
Uzturs mums Jāgādā pa­šiem,
jāpērk malka un jāmaksā par
elektrību un dzīvokli. Pret mums,
ārzemniekiem, izturas diezgan laip­ni.
Dzīvokļi ir dažādi: vlēns vai di­vas
istabas ar virtuvi, vieniniekiem
istabiņa bez virtuves (ēst dod saim­nieks),
apsildīšanai kaminl vai ķeta
krāsniņas. Dažiem dzīvokļiem ir
ūdens virtuvē, dažiem nav. Dzīvok­lis
ar virtuvi, divām istabām un
ūdeni virtuvē maksā 300 fr. mēnesī.
Ģimenēm sakņu dārziņi ap Vi pūr­vietas
un kūtiņa cūkai, vištam un
trušiem.
Darba laiks līdz 15. jnijam bija
no pl. 8 rītā līdz 6 vakarā ar 2 stun­du
pusdienas pārtraukumu. Pēc 15.
jūnija strādājam no 7 rītā līdz 7
vakarā ar pārtraukumu no pl.
9—9.30 brokastīm, 12—14 pusdienām
yn 17—17,15 launagam. Sāds vasa­ras
darba laiks ilgst vairākus mēne­šus.
Darba temps visumā daudz lē-»
nāks nekā Latvijā. Franču strādnie­ki
vienmēr mums aizrāda, ka mēs
strādājot par ātru.
Algāni te ir tarifi. Visas uzskaitī­tās
algas domātas ar savu maizi un
visu citu. Vīrietim mazākā alga
400 fr. dienā, sievietēm 383,50 fr.
Mums te dažiem vīriešiem maksā
arī 430 un 450 fr. dienā. Traktora
vadītājs, kas še strādājot 20 gadu,
tajās dienās, kad strādā laukā ar
traktoru,^ saņemot 650 fr., bet citos
saimniecības darbos 480 fr. JūllJA
poļiem maksāts — 460 fr. vīriešiem,
420 fr. sievietēm. Atskaitot lopu un
zirgu kopējus, svētdienas visiem pil*
nlgi brivas. Par lopkopjiem te pio
mums ir kāda poļu ģimene. Jāap­kopj
un jāizslauc 18 slaucamas govis
un jākopj tikpat daudz dažādu jaun­lopu.
Darbs sākas apm. pL 5.30't^r-'*
tā. Vīrs pelna 15.500 fr., bet sieva
15.500 fr. mēnesī. Seklā kūts, mēsli
katru dienu ar zirgu jāizved krātu­vē.
Dažiem darbiem ir akorda ce­nas:
cukurbiešu kaplēšana (2 reizes)
8000 fr. par ha. Lauku darbi to
stipri mechanizēti. Strādā ar trak­toriem
un kombaiņiemi Stipri at-^
tīstīta autosatiksme. Uz ceļiem zirgu
pajūgus tikpat kā neredz.
No pārtikas līdzekļiem mēs dabū­jam
muižas saimniecībā pienu par
20 fr. litrā, olas 8 fr. gab.,. bīdelētos
miltus 45 fr. kg, kartupeļus 6 fr. kg.
Cūkas maksā 90 fr. par kg dzīvsva­rā,
gaļa ap 120 fr. kg; cūkas speķis
200—250 fr. kg, kausēti cūku tauki
300, liellopu gaļa 260—300, sviests
520, ļoti labs margarīns 290, cepja-mā
eļļa 2^0, šokolāde 200 un cukurs
(tikai uz kartītēm — 1 kg mēnesī
pieaugušajiem un 1,5 kg bērniem)
85 fr. kg. Visas pārtikas preces ir
brīvā tirgū bez ierobežojumiem.
Vienkāršs uzvalks dcibūjams, sākot
no 5000 fr., darba apavi maksā' 1500
fr. pārī. -
Par bērniem maksā valsts pabal­stu.
Piem., ja tēvs strādā no mazāk
par 20 dienām mēnesi, bet māte ne
vairāk par 2 dienām nedēļā, tad par
2 bērniem līdz 14 g. v. dabū 5760 fr.
valsts piemaksas mēnesī. Pastāv so­ciālā
apdrcsināšana slimības un ne­laimes
gadījumiem. Vecuma pensi­jas
maksājot no 65 v,. v. Sociālas
apdrošināšanas nodolclis jāmaksā 5
proc. no algas Labi pelna arī amat­nieki.
Freibur/^ā saliku kādu un­gāru,
kas bija atbr^nucis pretī savai
ģimenei; viņ.^;, .strādājot iVIīj^haidzcnā
par virpotāju fabrikā, akorda ^dar­bos
izpelnot līdz 1000 fr. dienā.
Klimats te patīkams, zemes virs­ma
līdzinās Vidzemei — lid/enuml
mainā.t? ar kalniem. Ir lapu koku
meži. Zeme auglīga. Kā visur, tā arī
te strādnieku labklājības līmenis
un labsajūta ļoti atkarīga no darba
devēja izturē.^anās — viņa laipnības,
taisnīguma un labvēlības. Par mū­su
darba devēju St.-.kleru Coulle-magne
farmā varu teikt sinī zinā
tikai visu labāko. Kaut g;jn mēs,
ārzemnieki, sagādājam viņam diez­gan
daudz grūtību ar valod-is nepra­šanu,
viņš tomēr mums visiem, tā­pat
kā franču str,vlniel:ir-m, j:as
piedalījās labības maisu savākšanā
.i I-,
i *
1' *
1» i
Viens sagādājis galvo­jumus
sešdesmitiem
Jau nesen ziņojām par luterāņu
mācītāja^ R, Krafta nenogurstošo
aktivitāti Latvijas un latviešu vār­da
popularizēšanai amerikāņu vidū,
galvojumu sagādei tautiešiem, kā
ari pašu tautiešu apriipē. 11. sep­tembri
Kraftg sarīkoja dievkalpoju­mus
Blantas un Onidas tautiešiem,
ar aizlūgumiem par tagad no Lat­vijas
deportētiem cilvēkiem. Sie
dievkalpojumi bija plaši izziņoti ari
vietējā amerikāņu presē un radiofo­nā.
„Arī šejienes komunisti sāk jau
kļūt nemierīgi," raksta māc. Krafts.
„Esmu saņēmis vairākus brīdināju­mus
pārtraukt stāstīt par mūsu tau-
.tas baigo gadu. Par laimi komuni­stu
šeit vispār ir ļoti maz, un at­klātībā
tie neuzdrošinās rādīties."
Māc. R. Krafta autoritātes spilg­tākā
liecība ir tā, ka viņam līdz
šim daudzos braucienos izdevies sa­gādāt
galvojumus 60 latviešu iece­ļošanai
ASV. Krafts vēstulē izsaka
nožēlu, ka aizbraucis uz ASV tik
vēlu, un ka palicis tik maz laika,
lai nogādātu Savienotajās valstīs ie­spējami
lielāku latviešu skaitu.
Viņš ar! tūlīt pēc IRO emigrācijas
aptaujas sākuma, izmantojot Latvi­jas
publicētos materiālus, iesniedzis
ziņojumus amerikāņu iestādēm.
Tautietis K. Freimanis Dienvid-karolainas
štatā, kas arī sagādājis
galvojumus labam skaitam latviešu,
tikko raksta: „Draudze, kurā dzī­voju,
ir maza (700 cilv.), un galvo­jumus
te dabūt nav vairs iespējams.
Tādēļ nesen stājos kontaktā ar An-dersonas
pilsētas luterāņu draudzes
mācītāju, kas uzaicināja mani 4.
septembri runāt turienes draudzes
locekļiem par DP stāvokli. Pēc 20
min. ilga referāta man' bija jāat­bild
uz neskaitāmiem klausītāju
jautājumiem, un gala rezultātā jā­ievāc
sīkākas ziņas par 6 latviešu
DP ģimenēm, kam izredzes noslēgt
darba līgumus. Latviešiem šeit la­ba
slava, un, ja vien palielinās ie­ceļotāju
kvotl, tad izbraukt varēs
visi gribētāji^"'
Pazudušo igaui)u bēgļu
laiva boļševiku rokos
Pag. gada 8. jūlijā no Geteborgas
uz Kanādu izbrauca igauņu bēgļu
laiva Billy. Pēdējās ziņas par laivu
saņēma no Portugāles 4. augustā.
Pēc tam tā nozuda bez pēdām. Ta­gad
noslēpumainais plīvuris ap B i l -
liju pavēries un noskaidrojies, ka
laiva nokļuvusi boļševiku varā.
Zviedrijā saņemtas vairākas vēstu­les
no Padomju Igaunijas salām, ku­rās
vairākas sievietes, kas no Ge­teborgas
izbrauca ar Billiju, raksta,
ka tās atrodoties atkal dzimtenē un
viņām trūkstot jebkādas ziņas par
saviem vīriem. Igauņu laikraksts
Valis Eesti ralcsta, ka līdz ar to ir ļ aiz kombaina, pilnumi ncra:rjf)t pic-pilnīgi
skaidrs, ka kāds krievu tvai- ļ maksāja pie parastā.^ aJ^as 100 fr.
konis okeānā piespiedis uzkāpt uz
sava klāja Billijas pasažierus un tū­līt
nošķīris vīrus no sievām un bēr­niem.
Sievas, kā tagad noskaidro­jies,
nosūtītas pagaidām atpakaļ uz
dzimteni, bet viri turpinājuši ceļu
uz kādu SU)irijas vergu nometni
,4
par dienu.
Domāju, ka Francija būs vēl
daudz citu iū^n darba devēju, tādēļ
tautic.-i, ka^: nrvar vai negrib braukt
pāri okeāniem, varētu diezgan labi
dzīvot Francijā.
Udeijā, septembrī. A. Ābele
it.