Bavarijas Latviesu vestnesis, April 21, 1951

              L A T V I J A Sestdien, 1951. g. 21 aprīli
Lāfuiesu
Saruna ar Ludmillu MeilertI
VĒSTULE LATVIJAI NO AUSTRĀLIJAS
tfPirms Jfl»tt izstādes apmeklēšanas
nei&iBS īsti nebijSm pamanījuši, ka
mOfii] S!€ime tik gaiša un saulaina, bet
ta jau laikam ir," kāds austrālietis
pēc pēdējās izstādiitB Melburnā teica
latviešu gleznotājai ludmillai Meiler-tei,
ka» Austrillijā itiodzlvojusi 3 ga­dus
un paspējusi jau te sarīkot trle
palsllivlgas gleznu izstādes. Maija pē­d
ē j ā nedētā viņa pošas atklāt cetur­to
skati.
Viii 5 mēnešus pēc obligātā 2 gadu
līguma māksliniece turpināja darbu
ua tie augšminētajai dienās nav at­vērti.
Auslrāliji var saskaitīt Joti daudz
gleznotāju, bet gūt iztiku dzīvei ti­kai
no mākslas vien grūti, kaut gan
ļaudis glezniecībai atsaucīgi. Līdzī­gi
visam citam šajā kontinentā, ari
glezniecība no pārējās pasaules at­vesta
bez sistēmas un kontroles. Nav
h tādu lielu meistaru, kā, piemēram,
mūsu Purvitis, Tone, Liberts, Tldema-nis
vai Eliass, nav arī franču impre­sionistu,
sekotāju, par kuriem inte­rese
te kļūst arvien lielāka.'
Kaut Austrālijā pašreiz ir tikai ne­liels
skaits mūsu gleznotāju, nav no­slēpums,
ka tie sākuši lolot jauku
doTOu: sarīkot šejienes latviešu māks­linieku
kopēju darbu skati. Ja šī ide
ja realizēsies, tad tas būs liels noti­kums
Austrālijas latviešu kultūras
dzīvē.
Arnolds Smiti
B a l a r a t ā , martā.
Vecas gleznas izsole
apgroza mOjonus
Hotel Druo lielais ūUupju nams
Parīzē ir visu mākslas mīļotāju pie*
vilkšanas punkts. Uz lielo koHekciju
ūtrupēm saplūst pircēji no malu ma­lām
Marta izsolē pārdeva kādu kol-lekciju
— 62 gleznas, zīmējumus, ak-vare|^
« un miniatūras. Visaugstāko
summu deva J. B. Patēra glezniņa uz
koka — Zelta laikmets — 19X24 cm,
proti, 2,7 milj. franku plus 21,20 proc.
nodokļu, kopā 3.150.000 Jranku, pie
kam solīšana sākās no 400 000 fran­kiem.
Glezniņas sižets — septiņi bēr­ni
rokoko kostīmos, kas jautri lēkā
kādā parkā. Bez tam izsolīja Kana-
Ieto spalvas zīmējumu Venēcijas
kapričo — par 400.000 fr., Gabriela de
Sent-Obēna spalvas zīmējumu Salvus
Luvra par 800.000 fr. uc.
No gleznām par visaugstākfim ce­nām
tika nosolītas: Averkampa Zvej­nieki
par 1-250.000 fr., van Dala Puķu
vāze 1.050.000 fr., MiSela Gamjē
Slikti apsargātā roze un Vēstule, abas
kopā 1.000.000 fr., Moro (vec.) Aiz­laidies
putniņš 680 000 fr., Tonēi Bil­jarda
partija 500.000 fr., VerSura Mē-zes
upes ieteka pie Dortrechtai
900.000 fr., un Vuvermaņa Smilšu kal­niņš
720.000 fr. Kopsummā izsole
deva 15.1 milj. fr-, neieskaitot no­dokļus.
Ervi
ELGA KORE DZiRU NAMS
lUDMGSBURGAS PIEZĪMES
Ar franču draudzību var iziet visādi
OPONENTA VĒSTULE DISKUSIJĀM PAR TEMATU MĒS UN FRANCI
ludmUla Meilerte
slimnīcā. Tā (atradi.» vienā no Mel­burna
skaistākajām vietām Hel-delbergā,
ar brīnišķīgu apkārtni —
kalnieiu un laukiem, kas Austrālijas
saulē dažreiz atmirdz zaļi, citreiz zel­taini
dzelteni. Slimnīcas dārzā zied
jaukas puķee, daudzas dzimtenē ne-redzētaii
gan japāņu lilijas, gan
citi nc^ftkatiti krāšņi ziedi. Mākslinie­cei
šķitis, ka sākumā saviem darbiem
būtu grēks meklēt citus motīvus kS
tos, kas atrodas darba vietas tuvumā.
L. Meitertes pirmajā izstādē Melbur­nā
llldēl dominēja puķes un Melbur­nas
ainavas. Ja latviešu gleznotāja
sodiem Jau var poalies savai ceturta­jai
patstāvīgai skatei, tad tiklab tā­dēļ,
ka kritika viņas debiju ivešajā
zemi atzina par ļoti labu.
Māksliniece stāsta: ..Gleznotājam
patīkami tas, ka Auntrālijā neaprobē
žotā daudzumā var dabūt vislabākās
krāsas. Ari izstāžu rīkošanā nav ab
eolōti nekādu ierobežojumu. Jāatrod
tikai telpas, bet tā nav problēma.
Melburnā ļoti daudz galeriju. Tās
gan nlēgtas sestdieBās, svētdienās un
svētku dienās^ kāpēc loti traucējoši
strādājošiem. Ta» tāpēc, ka gandrīz
visaflļ galerijas reizē ir ari veikali,
Lasot Latvijā rakstu Mēs un franči,
k|ūst žēl dažu Parīzes latviešu. Gribu
pastāstīt, kā mums iznāca ar franču
tlraudzlbu, ko jau bijām ieguvuši.
Laikam bijām pirmā latviešu ģi­mene,
kas pēc viena gada nodzīvo-šanas
Francijā saņēma piedāvājumu
pāriet franču pavalstniecībā. Par to
hi}\x informējis mūsu pārstāvību Pa­rīzē.
Tur man paskaidroja, ka parasti
tikai pēc piecu gadu nodzivošanas
ieepējams iegOt Francijas pavalstnie­cību.
Lūk, kā tas notika: Kādu dienu pie-māca
paziņojums Ierasties pie vietējā
pagaeta vecākā. Tas bija |oti laipns
kungs, ar ko mums jau pastāvēja
<!lraudzlba. Viņa kundze vai ik dienas
nāca pie mums un nesa augļus. Ar
laiku mūsu mājās eāka ciemoties ar­vien
vairāk franču sieviešu, par ko
poli mūs pat apskauda. Pagasta ve­cākais
mūs saņēma ]oti laipni. Bi­jām
pāreteigti, kad viņi mums pie­dāvāja
pieņemt Francijas pavalstnie*
cibu. Es pateicos par laipnību un
aizrādīju, ka neesam Iebraukuši ieit
kā strādnieki, bet gan kā bēgļi, tur
klāt tikai uz laiku, kamēr mūsu
dzimtene kļūs brīva. Pavalstniecību
atteicos pieņemt. Laipnais kungs klu
va nelaipns un mūsu draudzība sāka
irt. Pēc kāda laika šl iemesla dēļ
mums bija jāmaina dzīves vieta.
Laipnais pagasta vecākais bija pat
speciāli atbraucis uz mūsu jauno dzi
ves vietu, lai farmeram, pie kā strā­dājām,
pastāstītu ko sliktu par mums
Taču ar! jaunajā dzīves vietā esam
labi Ieredzēti, bet no franču draudzi
bas atturamies.
Tālāk diskusijās izcelta franču sie«
viete. Cik īsti saimnieciska un «aprā-tlga
ir franču nama māte, minēšu vie­nu
piemēru. Tepat mums blakus dzī­vo
ģimene ar prāvu bērnu skaitu.
Tēvs labi pelna, saņem lielu ģimenes
piemaksu, bet bērni nāk pie mums
prasīt ē6L Tādu ģimeņu mūsu ciemā
ir vairāk. Ir jau gan mums sakām­vārds
— No kura katla ēd, zem tā
jākur uguns. Bet ir ari sakāmvārds
Dievs nemīl, ka nabags trako. Lat­viešu
sieviete Francijā nereti gājusi
vissmagākos darbos, bez svešas palī­dzības
pārvarējusi visus grūtumus.
Kā tādos apstākļos līdzās latviešu
mātei var nostādīt franču māti?
Tā vien liekas, ka tie, kas piedali
jušies minētā disputā, pārāk steidzas
ar franču draudzības iegūšanu.
A. Vanagi
B a r n o , aprIlL
KULTŪRAS CHRONIKA
Ui iiU\ Aagltll leridUt ftkttnUki ot rt
dtkton NUrli Alotri ar dilves btedrtat b%
letdejotfijv Stm Jirgcnsi.
SlaTtnii Ulvldla operdtleditāiti Elia« 2e-braatkas
ko&carti notika 15. aprlU Btthovena
lālē. Ņnlorkfl. Vakari bija valtitt latttēSa
tkaņdarblaa, pavadljnaui spīlēja M. KArk
Uņa.
Beltara koris kopi ar dlņa Modrības stn-fo&
isko orķastrl 1. aprīli Stokholn& atska
ņoļa brāaia Likteņa dtlasno un Vardi To
D«U1B.
Sidnejai latvleSo teātra vajadttbim Hugo
KaqpnanU tulko latvlikl J. V. Prlstllfa 1Q0«
trt)os cēlienos Cilvēki QI \ūn$, ko tellrls
Iestudē pēc Igaoņu komēdijas Laimes pfiķls
uzveduma.
M a i l v l celtne, kuias sienat grezno­ja
dievu un varo^iu tēli, šķita nemi­tīgs
dziŗu nams. Gaisma garajos gai­teņos
nenodzisa visu nakti, m sargi
pie ieejas bija visai modri. Baltās ķi­verēs,
baltos cimdos tie stingri un
stalti stāvēja vārtu priekšā, ielaizdami
tikai izredzētos. Tie bija aiciniltie, kas
pirkstos nesa ielaišanas grāmatas.
Dažs to piesprauda krūtīm, cits aiz­metināja
aiz piedurknes atloka, cits
turēja zobos, Jo rokas šiem ļaudīm bija
smagu neslavu aizņemtas. Ja kādam
nekā neredzēja nedz rokās, nedz uz
kamiešiem, tad tas to bija paslēpis
«evi, — to varēja noprast no salīku­šās
muguras, zemu noliektās galvas.
Lielā steigā kustējās aicmito bari
pa garajiem gaiteņiem, Joņoja pa kāp.
nēm, nepacietīgi turējās rindās, virzī­damies
pie dziru galdiem. Sulaiņi
baltos pārvalkos steidzīgi dalīja trau-kus,
tik pārpilnus ēdienu, ka tie daž­kārt
šļakstēja malām pāri, aptašķlda-mi
pašu ēdēju vai ari tā blakus stā­vētāju.
„Atrāk, ātrāk - nākoSaier* mudi­nāja
ceremoniju meistars, sīks un
melnīgsnējs kā kadiķa oga.
Ļaudis tad paklausīgi stilmāc pa
priekšu, pārpilnos traukus augstu pār
galvām celdami.
Dzīres bija bagātīgas Ik dienas, mē­nešiem,
jā, gadiem ilgi. Trauku ve*
cals sudrabs blāvi mirdzēja, ēdiena
smarža tvanoja telpā, šķindēja karo­tes,
un atkritumu kubli, kas stāvēja
rindi gar sienu .pildīja» apbrīnojamā
ātrumā. Gluži kā senā teiksmā, kad
pēc laužu tūkstošu paēdināšanas ar
divi zivīm un piecām miežu maizēm
septiņi grozi bija pielasīti dniskām.
Dziru namā mīlēja visu peHlko, bez
krāsaino. Reižu reizēm saule nozeltija
putekļu kūļus, bet laužu «ejai nemai
nljās — pelēkas un vienaldzīgai tās
bija kā tie akmens vīri, kas savām
mugurām balstīja nama sienu. Un at
kal tās šķita atgādinām pasaku par
Miera un pieticības zemi ar viaivei-digajiem
apaļajiem cilvēciņiem, kuru
galvenā tieksme bija mierīga gula, ar
to atarplbii tikai, ka dziru nama vie
sus trenca nemiers.
Taču ikkatrs, nonācis dziirēs, ātri
vien pielāgojās citiem, kļūdams tik­pat
pelēks kā viņi. Reiz dzīru namā
nonāca meitene er agrā pavasara de
besu zilgmi acis, saulainu matu vlln
uz pleciem. Nama pārziņa baigās acis
mirkli pakavējās pie meitenes, tac
atskanēja skarba pavēle: „Nogrieztl"
Matu krāšņums novUnIJa gaisā un no-l
a i % ui putekļainā! grīdas, gaišums
ap mēltenH itāvumodzisa.
Vakara krēela pažēloja meiteni, tā
apņēma viņa lavām plai^stām, uii
neviens no dzirniekiem neŗiamanlja
asaru uz nobālušā vaiga.
Nakti pie meitenes atlecēja pele.
Labi paēdusi, tauka un apmierināta ar
dziru nama kārtību, viņa pačabinSja
guļamās vietas salmus un laiski Jau­tāja:
„Kāpēc tu neguli? Man nepatīk
cilvēki, kas traucē manu nakti šņuk­stiem.
Un kāpēc tavs pagalvis mitrs?
Varbūt tev pirkstu galos ir mazlie
salduma?" Meitene neatbildēja. Viņ
baidījās pelu, un salduma viņa dzīvē
bija baudījusi pārāk mait ftigtusu
šķita viņas īstā dala. Saulainie mau^
kas sukājot viegli dzirkstīja, bija vis.
nlgais bijis, ko viņa dēvēja savu. Pic
tiem māte un mllait brālis to būtu
>azinusi, ja izdotos ar tiem lastap*
ies. Nule viņas mati kopā ar laslau-cām
bija izsviesti mēslainē.
Pele atkal pačabināja salmus:
aviem matiem maniem mazuļiem bili
silta lizda, tie ir tik mīksti. Patia.
sibā es varētu tev kaut kā par to it*
maksāt. Redzi, es esmu dzīru nai&a
pele un zinu visus iī nama noelēpih
mus. Es varētu tavus papīrus apgrauzt,
06, kuros viņi ierakstījuši par tavu
slimību."
Meitene nodrebēja. Cerību putau
viņa bija laidusi sev pa priekšu, tā­pat
kā daudzie ļaudis, kas devās n
dzīru namu. Brīnuma viņa bija gai«
dljusi, brīnuma, kas atraisītu no no*
guruma, sāpēm un atmiņām. Bet bri*
nums notika tikai pasakās. St viņa
bija atradusi pelēfku, bezkrāsainu pā,
li} neviens še nedrīkstēja Jautāt, gri*
bēt, vēlēties un izvēlētie». lekluvU
ierindā, ikviens še tecēja līdzi straa*
mei kā olis, līdz to še vai tur izmīti
malā. Pelēki un klusi kā statujai ai*
ma priekšā bija ļaudis, kuros no lavi
paaugstinājuma nama priekšā norio*
dzijās brīvībai saucēja, cilvēcības ilu*
dinātāja dzejnieka Šillera tēli. ^tā
toaa dzejnieka plecos bija noiQl>i uti
pelēka. Pie kājām ttatujai tupēja lelQ
muzikants, bezkāju jauneklie, ku
veikli virināja savu instrumentu, gtl*
dīdāms garām gājēju devastu lavā ce*
purē. Gadījās, ka kādi tajā iesviedi
pa grasim. Lielāko tiesu tie bija dil*
ru nama laudic. Smīns tad ušķobiji
spēlmaņa vaigu. Viņš saprata loi
ļaudis. Viņš bija bez kāju, tiem biji
veseli locekli, bet aiziet turp, kur
tos sauca sirdis, nevarēja ail tlņl
Viņu cerību putna zalie spārni biji
sakļāvušas un dzinma alzimakuii.
Kā vēstnesi viņi to bija laiduši, kā
ceļvedi uz labāku pasauli, aule tu
tupēja uz lielā dziesminieka apiūbl-jušās
togas kā mazs izpūrii ivirbultoi
un žēli čiepstēja.
Vai varbūt tā bija Ielu mūzikanU
meldija, kurā nebija neds prieki,
nedz asaru.
Latviešu Preses bicd'
riba atjauno darbibu
Latvieiu preses biedrība atjam
darbību un aicina pārreģistritiii t i*
cos, kā ari pieteikties jaunus bM»
rus: ASV pie 0. Liepiņa, 100 W« €«&•
ton St., Boeton 18, Mass.i Vācijā pil
J. Sudrabiņa, (24b) Eutin/HoliL, Ritt-berg-
Kaserne, Bl. C — 97. Turpat j^e»
prasāms LPB biļetens Brīvais Vār^
un sūtāmi manuskripti. Biedrībai
daits nākotnē noritēs globālā apjomā
ar centru ASV, bet pa atsevišķās
kopām — Kanādā, Anglijā, VādJI,
Austrālijā u. c. zemēi. Drīzumā sa­stādīsies
pagaidu valde, kas izitrl«
dās statūtus, pēc kam notiks biedrī­bas
amatpersonu rakstveida vēlēša­nas.
R O M Ā N S
(66. turpinājums)
MJI, loti labi," Kapteinis teica dedzīgi. „Mē§ isam attāli
radi. Profesora kung^ nu jau laimīgi bū® sasniedzis Vāciju.
Pirm» JEiedēlas viņS uaJcāpa Ventspilī uz kuģa."
„Tiešto? Tas ir lieliski! Bet es biju gantirh dumīgs, ka
viņā al|braucis neaivadīji^s.'
profesora kungs uadeva man loti iitvainoti^ jums, bet
pēkšņi uz pilsētu giija kāda mašīna, uti tā kā viņam ir liela
ģimeni, viņi negribēja palaist garām šo reto izdevību, lai no­kļūtu
llrti Ventspilī."
„Es jraprotu, es saprotu," vācietis pamlja un kļuva laipnāki.
Viņa acis bija pievērstas Dagnijai, kas; stāvēja blakus Kap­teinim,
un, ievērojis virsleitnanta skatu, Kapteinis pēkšņi at-ģidās
m teica:
MPieclodlet manu aizmāršību — varbūt drīkstu jūs iepazīsti­nāt
ar savu krustmeitu," un viņš ar savtt vislaipnāko apbūrēju
emaidu nosauca Dagnijas vārdu, pastumdams to tikko manāmi
uz priekšu.
Sasitis savus zeķalnos papēžus, vācietis iiilējis un saņēma
Dagnijas pasniegto roku,
cik ārkārtīgi žēl, cik nejēdzīgi, I t nevaru jūs pašreiz
aicināt dziļāk, bet msana istaba Ir šausmīgā nekārtībā. Un arī
es j>ats — piedodiet, esmu gluži puspliks — kā jau majžs,
pēc gara dienesta brauciena," vācietis teica tīri nelaimīgs un
apskatīja savas pelēkās zeķes, no kurim vienai papēdī bija
prāvs caurums.
„Nē, loti pateicamies, tas nemaz nav neplecielaml, kaut arī
loU patīkami bija ar jums iepazīties. Bet mums jāatvainojas,
ka esam iztraucējusi virsleitnanta kungu nelaikā."
,»0, nē, daiļas dāmas mani nekad nelraucē!" Holsls iesau­cās
skaļi un bravūrīgi, ālri nomērīdams skatienu Dagnijas
auguDiu.
„Taismbu sakot, mums tiešām būtu jEtraucē virsleitnanta
kungs vēlreiz," domīgi teica kapteinis. ..Profesora kungs at­stāja
man mazu sveicienu, ko ^ apsolījoa jums nodot kā
atvadīšanās un draudzības zīmi."
„Ti«iiš5im?" Vācieša sejā pavīdēja ziņkSrība. ,.Un kas tas
būtu, ja drīkstu jaut.M?'
Kapteinis nokrekšķējās un atļāvās tūlīt neatbildēt, ursmai-dldams
vācietim savām riekstu krāsas acim. Vispirms v;ņš
pacēla plaukstas vienu no otras krietnas pudeles garuma
attāluma un zīmīgi pamirkšķināja.
„Tas ir kāds šķidrums no profesora kunga izglābtajiem Rīgas
krājumiem."
Neiespējami!" pa visu seju starodams teica vācietis, un
īsu mirkli domīgi uzlūkoja Kapteini un Dagniju. „Vai jūs
dzīvojat tālu no šejienes?"
,.Ne pārāk — Sveķu ciemā, ja virsleitnanta kungs pazīst
apkārtni."
..Kā tad, kā tad, tas jau mans pienākums! Bet tas ir gluži
tuvu — varbūt es drīkstu jum^ vakarā aizsūtīt pretī savu
zirgu un lugt uz mazām vakariņām — ar īstu kafiju!" viņš
piemetināja ar uzsvaru.
„Jā, es nezinu... liHs p a l d i e s . . . bet jūs t§ a p g r ū t i n ā t . . /'
Kapteinis stostījās, uzlūkodams Dagniju.
Dagnija uzsmaidīja vācietim un teica jautri:
..Tiešām — īsta kafija? Un brauciens ragavās? Nē, krust­tēv,
ja virsleitnanta kungs ir tik laipns, tad t i e š ā m . . ."
„Tātad norunāts!" Holsts sasita plaukstas un paklanījās.
Cikos? Trijos? Četros? Sāksim ātri, jo šai apvidū nav patī­kami
vēlu nakti braukāt apkārt. Meži, z i n i e t . . . " viņš pa­māja
uz loga pusi. ..Tātad norunāts, ka Sveķu ciemā ieradī­sies
mans ziņnesis. Es jOs loti gaidīšu! Tik patīkami ir pa­runāt
ar inteliģentiem šis zemes ļaudīm. Uz redzēšanos!" un
viņš sniedza abiem roku.
Izgājuši u7. ceļa, Kapteinis ar Dagniju smaidīdami saskatī­jās.
Sākums bija izdevies.
Pievakarē Sveķu cicmti iegriezās kcmanas, pārklātas ar baltu
jērādu, un, paslēpis kabatā konjaka pudeli, Kapteinia palī­dzēja
Dagnijai ierausties pajflgā.
Jau pēc pus stundas viņi sēdēja virsleitnanta Holsta istabā,
un uz vakariņu galda smaržoja brūni nočurkstinata pile un
taukos cepti kartupe):. Vina giāies liecināja, ka Holsts bija
sirsnīgi gaidījis savus viesus.
Ar jūsmīgiem pateicības vārdiem saņēmis Kapteiņa pudeli,
virsleitnants i7i;krēja virtuvē, uzbrēca kaut ko karavīram, kas
viņam izpildīja pavāra vietu, un bija jau atkal atpakaļ istabā.
„E8 lūdzu dažas minūtes mani atvainot, viss tūlīt bu« kār­tībā
un kuru katru bridi jāierodas arī maniem biedriem."
„Redz' ko, kamerādi ari. tas tik būs rauts," klusām nobu-bināja
Kapteinis, kamēr saimnieks atkal isnetās virtuvē.
uKa* tik nu viss iz:etu pa godam." bažijfe Dagnija.
Būs labi. sitas ir lāga vecītis, būs no Bavārijas, varbūt
ari austriets. Vismaz prūsis nav."
Noklaudzēja dur\'is, un reizē ar Holstu uz sliekšņa parādī­jās
vel divi 7.ali stāvi. Pirmais ienāca mazs, kalsns tumšmatis,
šaudīgām acim tuvu paprāvajam degunam un dzelzs krusta
lentīt; pogcaurumā. Otrs bija verāks un paresns, ieeārliem
maJieiL un gaišām ūdeņainām acīm.
Nodārdēja atnācēja vārdus un dienesta pakāpes, vlrslfit*
nants Holsta grozījās kā atspere savoe epogula spožuma lābe-kos
m labi popēUjā frencī, un nostatīja uiz galda liaidM
atdzesinātas vīna pudeles.
Ierijusi pirmoa cepeša gabalue, vācieši pacēla glāzes prtt
krūtīm un uzdzēra Vācijas vadonim, un Kapteinis ar Dagniju
«vinīgl pievienoja.
Pēc īsas un ātras cīņas pīlīte bija pieveikta, un kareivis
novāca apgrauztiem kauliņiem piekrautos šķīvjus. Kungi l i i -
smēķēja, piepildīja glāzes un kļuva runīgāki. PāMprieiot pro­fesora
aizbraukšanu, runas negribot pieskārās Kurzemi» lik­tenim,
un pats mājas tēvs, jaunu vīna pudeli galdā celdams,
teica kaut ko līdzīgu svinīgai, pacilātai runai, uzsvērdami
Kurzemes cietokšņa sīvo pretestību un piešķirdami latviešu
tautai godu būt uz savas zemes stūra par izejas punktu jaunu
uzvaru sākumam, kas drīz atkal pagriezīs varonīgo vācu ar­miju
pret austrumiem,
nViņš cītīgi «eko sava laikraksta ievadrakstiem," nospriedi
Dagnija, Holsta jūsmīgajā runā klausoties, bet tikko noturi-jās
nepasmaidījusi, pamanīdama, ka tuklais feldfēbelis ar mo­kām
valdīja žāvas, krampjaini valbīdams žokļus. Totieg ma­zais
melnais dr.elzkrustnieks saeprindzis nolasīja no runātāja
lūpām katru vārdu.
Pēc runas atkal uzdzēruši vadonim un uzvarai, dzīrotāji
sāka justies jau it draudzīgi un pacilāti, un Kapteinis arī ftO
savas puses atļāvās teikt dažus vārdus.
oKas par lieliisku aktieri!" domāja Dagnija, klausoties Kap­teiņa
te paceltajā, te dobji dunošā balsi, kas izvīla vgdešu
sejās visdziļāko uzmanību un nopietnību.'
Uzsvērdams latviešu sīvo naidu pret boļševikiem un ciešo
pieķeršanos zemei, viņš aprādīja, kādas hamletiskas mokai
Jāpārcieš tiem nelaimīgajiem izdzīto bariem, kas šādu vai tādo
iemeslu del, nevarēdami piedalīties aktīvā cīņā frontē blakus
varonīgajiem vllciešiem išai vietā visi trīs piekritigi palodjl
galvas), spiesti uzkavēties aizmugurē, un, nemaldīgi ticēdami
uzvarai, grib palikt šai pēdējā savas zemes stūrī, kaut srī
viesmīlīgas Vācijas piedāvātais patvērums un drošība ir Meli
Vilinājums, kam spēj pretoties tikai viskarstākā pieķeršanii
savai zemei. Tlldēl," turpināja Kapteinis, ..es lūdzu virsnieku
Kungus saprast šos nelaimīgos bēgļu barus, kas pusēduii un
vissliktākos apsnākļos mitinās zemnieku mājās, un kuru «ncitā
turēšanās šai piekrastē ir vislabākais pierādījums nesalauža­mai
ticībai uz LIelvācijas armijas uzvaru!"
Kamēr divi vācieši steidzās piepildīt glāzes, lai uzdzertu
Kapteiņa runai, sīkais tumšmatis iekodās ar savām pipsī»
acīm Kapteiņa sejā un jautāja:
; (Turpinājuma sekos)