Bavarijas Latviesu vestnesis, November 12, 1949

              ilslis otliol
portizani
p a l pieaudzis , i
[Skaits. ^^'1^-
1 kara ^5":°»m
savu roki
'zibu nokļūt ms
, J art Jau izJefi-
OKUpanti vaial
mežs. ja'un'SJ»
N patlaban i
«lietot dtu
" '"slflcssanal.
ir«t,^ ^«^"ias vai:
Pstus veselām bļ.
tikai vlenlnt
t apprecēs igauņu,
lešu «ievietei. No
aņ aizvestie cU-
'1as grupās plass
m bieži pat pa
•mā no rūpniecl.
centriem. A ^
•0 ta ^riež, ka
-aidās no Baltljaj
ttivitates, ja tie
etfi lielākā skaita.
loteste
isevisma
ra revolūcijas at-ļa
terrora režīma
ļnu, Ulmā 6. no-
?a protesta de-pledalTJfis
Mi
citu tautību DP.
nometnes ledzl-
)jugles pledalltleji
|et amerjkfinumi-neatļiiva.
Nev5-
nēr nosūtīja pro-ļoUdarltātes
tele-ļs
nometnes pfi^
jMlnsteres lauku-ļnti
sapulcējas ar
ļiem. Viņš uz-pievlenojas
vi­ls
vērsti pret cll-ļ>
as nāvīgāko ie-lu
un pret tā ne-
)lītlku.
iskās demonstrfi-mjošie
DP rīkoja
ļrevolūcijas svēt-ļtdienas
uz pirm-liņu
ielauzusies
)lpās un tās Iz-
Sevisma demon-norlsinājusies
[raiņu DP vēlāk
njuši visiem Vā-ķemniekiem
no-is,
Jo pret DP
aprindas, un jo
gadījumu izman-ļmā
uz ielas stū-ļtabiem
bija iz-
[dzelteni plakāti
I ar DP no Ul-los
KPD Ulmas
izplatījusi, ap-dzfvotāji
nepār-ļizēti
no DP no-ar
laupīšanas
[žanās zādzībām
ļlenas naktī 5r-ļesot
demolējuši
jt tie paši, kas
ļo pas '.ules karu.
[āk rakstīts pla-'
)P-tūlītēju iz-
Tie, kas viņus
aizsargā, lai tos
|na visus Ulmas
5sta demonstrā-
3stdien, 12. no-
, Sanāksmē ru-domnieks
rlamenta locek­ļa
10. novembrī
irhirģermeistars
delegāciju iera-fabala
IRO ga -
Bs atbrīvot tel-smtas
no DP.
pilsētai'iespe-
, "^bet noteiktu
pšanai vioš ne-fektors
enn so-
Ulmu vairs
PA JAUNĪBAS TEKAM
fStlifl JaunsadrabiņS
C E
(NO LEĢENDĀM PAR IZCILIEM CILVĒKIEM)
Tas bija kādas lielas gleznu iz­stādes
vernisāžā, Rīgas pilsētas mū­sējā,
kur pirmo reizi redzēju un arī
tilcu iepazīstināts ar jaunu filozofi­jas
doktoru. Man patika viņa
skaistā galva, kurai līdzās stāties
varēja vienīgi tā, ko Rainis tikpat
rtalti nesa. Klusībā es apbrīnoju
cītību, ar kādu tikko iegūtais pazi­ņa
skatījās gleznas, rūpīgi katru
numuru uzmeklēdams katalogā, lai
zinātu autoru un darba nosauku­mu.
Tas prasīja lielu piepūli, ko
tikai retais izturēja līdz galam. Tik
neatialdīgus gleznu aplūkotājus -es
vispār pazīstu tikai divus: Teodoru
Celmu un Alfrēdu Kalniņu.
Rīdzinieks Leo Michelsons, glez­notais
ar Eiropas vārdu, reiz at­braucis
Pļaviņās pie manis ciemā,
teica:
„Es nesen gleznoju slaveno filo-xofu
Husserli. Dzirdējis ka esmu
no Rīgas, viņš apvaicājās, vai es ko
jrtnot stāstīt par Teodoru Celmu?
Tas esot bijis spējīgākais no visiem
viņa skolniekiem. Es diemžēl ne­varēju
nekā sacīt, jo latviešu kul­tūras
sasniegumos esmu nezinātājs.
Kas ir ar šo zelli?
Ari es nezināju daudz vairāk.
Varēju tikai pateikt, ka esmu dzir­dējis
it kā viņam piedāvāta Latvi­jas
augstskolā docentūra, bet ka
reakcionāri spēki saeimā strādājot
tam preti, jaunā zinātnieka poli­tiskās
pārliecības dēļ. Cik tam vi­sam
bija pamata, es nezinu pat vēl
šodien. Zinu tikai, ka Teodors
Celms ir kļuvis profesors, ir darbo­jies
kā kārtējs mācības spēks ne­vien
Rīgā un Hamburgā, bet arī
slavenajā Getingenas universitātē.
Un beidzot aizbraucis uz Ameriku,
ne kā naktssargs vai kāda miljo­nāra
^kambarkungs, bet ka arī tur
viņu gaida filozofijas katedris. —
To visu eg tagad varētu pasacīt sa­vam
draugam gleznotājam un viņš
zinātu, kas no „šr zeļļa" imācis.
Bet Leo Michelsons, kopš bēgšanas
no Eiropas, dzīvo Kanādā, kā tas
nesen kādā mākslas mēnešrakstā
bija atzīmēts. Kas zina, vai mums
izdodas vēl kādreiz tikties šinī sau­lē.
Pat vēstulei es ceļa nezinu.
Bet kā es varu par Teodora Cel­ma
gaitām tik neteikti runāt.
Teiksim, — a i z ^ t ī i a s nejaušības.
Kad es Gr^venes DP nometnē biju
novietots Mērkūles ielā Nr. 7, kādā
rītā uz durvīm, otrpus koridora,
t)arādījās ar krītu uzrakstīts: Prof.
Teodors Celms. Sis vārds tik tuvu
kaimiņos mani stipri iepriecēja. Bet
kādu nedēlu uz durvīm nestāvējis,
tas atkal nodzisa. Kad apvaicājos
kāpēc tā, nometnes kvartirmcistcrs
Jurjāns paskaidroja:
.„Viņš vēl nenāk."
Istaba tika atdota citam, un kad
profesors atbrauca, viņš izvēlējās
pagalam mazu istabiņu kāda prā­vāka
nama augšstāvā, pavisam citā
ielā, laikam tādēļ, ka istabiņai pie­derēja
balkons saules pusē. Citādi
tur bija tikai troksnis un nemiers
no rīta līdz naktij, jo visu māju
aizņēma priekšpusdienās latviešu.
panjatskola, pēcpusdienās ģimnā­zija.
t ā kā jaunais Grēvenes nometnes
iemītnieks man drīz bija veltījis
savu apmeklējumu, tad es tik pat
drīz ierados ar vizīti pie viņa. —
Viņš, ar Pēterīti pie rokas, mani
bija pārsteidzis silti sakurinātā ista­bā,
bez svārku, bez kakla saites,
pie papīriem un visādiem krāmiem
apauguša galda. Sašķiebušies koka
gulta, otrs tā kā dīvāns, čauksto­šiem
salmiem atsperu vietā. Vienu
kaktu aizņēma lielais klūgu kurvis
no Latvijas un visādi maisi un aiz-saiņi.
Otrā kaktā drēbju pakara­mais,
putekļu atturēšanai pārklāts
ar tikko saņemtu pelēku segu...
Dievs to zina, kādu es būtu profe­soru
sastapis viņa būrī, bet uz ma­nu
pieklauvējumu viņš neteica tik
pārsteidzīgi jā, kā es to hiju darījis.
Viņš uzmanīgi apvaicājās, kas
klauvē, un kad biju pateicis vardu
un uzvārdu, lika man acuniirkli uz­gaidīt.
Durvis atvērās tikai pcc
minūtēm desmit vai piecpadsmit un
tajās parādījās profesors, melnos
svārkos, baltu apka
i l faut! Iegājis, es
ī t i , cemme
varēju apsveici­nāties
ar kundzi, kas sēdēia uz vie­nas
no divstāvu ļi^ultām. Izolde>
jaunkundze stāvēja istabiņas pa<a
centrā, ar muguru pret galdu, uz
kura bija visādas bundžas, trauki
un trauciņi. Arī. dažas grāmatas.
Pēterītis gulēja otras gultas apakš­stāvā.
Bija apsaldējies. Krcsli te
būtu bijuši lieki, jo uz nāru apak­šējām
lāvām varēja ērti sēdēt; bet
man tika pacelts krēsls un es, kad
Kārlis Skalbe
biju ar visu nelielo dzimtu apsvei­cinājies,
ari apsēdos.
Tā šurpu turpu staigājot, pa star­pām
tiekoties vir^i lekciju vakaros
un tad, kad es lasīju savus ^sacerē­jumus,
kā arī apmeklējot koncertus
un teātpa izrādes, mēs kļuvām ar­vien
sirsnīgāki savā stai-pā, kaut
gan no manas_ puses tā bija reizā
augstcienība, kādu esmu izjutis pret
katru, kas spēj to, ko es nespēju pat
cenzdamies. Tāda augstcienība
man ir bijusi pret pašu filozofiju, ja
pat bijība, un vi.sos laikos. Sevī
esmu gan ne reizi vien šo lepno
vardu raudzījis darīt saprotamāku.
Pat tik tālu, ka esmu ierakstījis sa­vā
atziņu grāmatiņā šādu piezīmi:
Filozofija ir māksla vienkāršas lie­tas
tā sarežģīt, ka tās liļūst nesa­protamas.
Bet vai īstenībā tomēr
nebija otrādi?
Lai kaut cik iepazītos ar filozo­fiju,
kad profesors bija nolicis sa­viem
Hamburgas studentiem Grē-venē
lekciju ciklu par Kantu un tā
interpretiem, pieteicos kā brīvklau-sitājs
arī es. Tā kā starp studen­tiem
bija viens igaunis, tad lekcijas
notika vācu valodā. Tas man se­višķas
grūtības nedarīja, un jāsa­ka,
ka tā bija brīnišķīga ekskursija
pa svešu bet skaistu pasauli. Man
bija tāda sajūta, ka brīžam mēs,
visa klase, lidojām un ielidojām
stratosfairā. Jā, arī es! Bet kad es
sāku sevi kontrolēt, tad notvēru,
ka visu laiku biju domājis pavisam
ko citu. — Būtu bijis arī aplam,
gaidīt no sevis brīnumus. Kā lai
tāds, kas visu mūžu vingrinājies i z ­paust
savu sirdi, pēkšņi spētu ieiet
tīra prāta novados?
Profesors Teodors Celms. Sī vār­da
pietika,^ lai nometnes lielā sarī­kojumu
zāle pieplūstu klausītāju
pilna, kad lektors savās populāra­jās
lekcijās runāja par lielajiem
dzīves un sadzīves jautājumiem.
Krāšņā valoda, skaidrais domu gā­jiens,
lokanais stils, — viss tas aiz­rāva
klausītājus tā, ka pēc lekcijas
beigām visi brīnījās, ko, vai patie­si
būtu pagājušas pilnas divi stun­das?
— Protams, ka Grēvenei, lai
liela nometne, nevarēja atļaut vie­nai
profesoru klausīties. Pienāca
viņam aicinājumi vai no visām no­metnēm.
Sevišķi karsti uzstāja
Osnabrika. Tepat mūsu nometnē
dzīvoja kāda jauna skaista dāma,
varētu pat sacīt dāmiņa, kam ar
Osnabriku bija nezinu kādi, bet
cieši sakari. Tā bija atkārtoti ai­cinājusi
Teodoru Celmu braukt uz
turieni. Tiku aicināts arī es, bet
tā kā biju grūti no m^ias izkusti­nāms,
tad vienmēr braukšanu at­liku
vai nu uz siltāku vai vēsāku
laiku. Laikam tās pašas pSi'mērī-gās
uzstājības dēļ, profesors tāpat
arvien tika atrunājies. Beidzot to­mēr
bija atrasts veids kā mūs sa­gūstīt,
abus vai kaut vienu. Kādā
jaukā sestdienā dāmiņa bija klāt ar
ziņu, lai esam gatavi, — vakarā
pulksten piecc? būs klāt auto. Aiz­vedīs
un atvedis. Es varēju viegli
aizbildināties, man bija taisni sest-dienā.
s, ģimnāzijā stundas, no čet­riem
līdz pus septiņiem. Celms
bija svabads un aizbrauca.
Otrā dienā mēs satikāmies un
profesors ar lielu humoru prata i z ­stāstīt
kā viņa lekcija Osnabrika
uzņemta. Vispirms jau pats brau­ciens.
Unras limuzīns. Kā šoferis
Unras ārsts Kā benzīna pagādā-tājs
kāds militārās pārvaldes virs­nieks.
Tie abi sēd priekšā, tā sacīt
uz bukas. Dāmiņa un profesors
grimst pakaļējos sēdekļos. Kad
tiek galā, profesors tiek ievests k ā ­dā
kambarī un viņu mielo Viņš
interesējas, kur palikuši angļu kun­gi,
bet viņu apmierina, ka tie jau
zālē un dejo. Tur notiek raibais
vakars. Uzstājas dziedātāji, daiļ­r
u n ā t ā j i , kāds uguns rijējs, pāris
klaunu. Tur ir arī meitenes, kas
prot angliski. Viss. lai nebūtu gar­laicīgi
jauniem cilvēkiem. Lai viņi
amizējas vien.
Labi. Bet nelaime — k ā nu lai no­pietnu
priokšncsumu ievieto tik raj-bā
rāmī. kāds patlaban tur uzstā­dīts.
Gudro dāmas, gudro kungi,
gudro visi un visādi. Profesors, jus-damics
neērti savā izcilajā stāvokli
Die kuDlqf vakariņu galda, liek ma­n
ī t , ka vaiadzētu ang'us palūgt šur­pu.
Tas, netiek saprasts. Ir tik daudz
zinām?,' ka mašīnai pulkston_ vien­padsmitos
jābūt mālā. Tiek izsūtīt:
narlamentārieši. lai i z z i n ā t u , vai tie­sām
tā ir, ka mašīnai v ī c n n a d s m i -
Ja tā. tad būtu ja-
Vakar sēdēja trīs vārnas
Bērzā, māja^ galā,
Sildīdamās siltos dūmos,
Bargā ziemas salā.
Viena teica: „Ak, cik jauki
Cepets galdā smaržo!
Smarža vien tik lien man nāsīs
Nezin, kā tas garžo?"
Otra teica: „Cukurmaize
Arī būtļU salda,
Bet kas mani, vecu vārnu,
Aicinās pie galda?"
Trešā, stīva nosalusi,
Galvu liec zem spārna,
Un 'pie sevis domā klusi:
Es jau ar — tik vārna.
DZIMTENES
PAGALE SKAUTU
UGUNSKURĀ
2. LATVIJAS SVĒTĀKAJĀ DIENA
Mīļo Andri!
Šodien nedošu Tev un Taviem
puišiem darāmo kā citreiz, stāstīšu
tikai īsu ugunskuļ-a stāstu. Redzi,
toreiz, kad Tu vēl biji pavisam mazs
zēns, sarkanā vara gribēja, lai mēs
neaugtu ^labi latvieši Tas bija no­ziegums,'
par to sodīja, vajāja pat
vecākus. Cik dārgas mums toreiz
bija sarkanbaltsarkanās krāsas, kā
sirds drebēja, izrunājot vārdu Lat­vija!
IB. novembra vakarā aizgāju pie
drauga. Ne vārda neteikusi, bīda­mies
nodevīgu ausu aiz durvīm, de­vāmies
dziļākajā istabā, aizslēdzām
durvis, aizklājām logu, iededzām
sveces. Starp svecēm no kādas pa­slēptuves
parādījās Latvijas karo­dziņš.
Stāvējām klusēdami. Mūsu
skati pacēlās, ielūkojāmies viens ot­ram,
abis. Tēvi mums bija cietuma.
Kā nevilšu sākām čukstēdami lūgt:
Mūsu Tēvs debesīs. Vai kas svēts
nebija atnācis?
Nepazinu savu balsi šai brīdī, ne­jutu
savu roku. Tās sadevās ar
drauga rokām pāri karodziņam.
Mana balss teica: „Reinīt, solīsi­mies
nekad nebeigt cīņu par brīvu,
latvisku, latviešu Latviju!" Mūsu
solījuma zīmogs bija Dievs, svēlī
Latvju.
„Vienu lietu tx)mēr esam aizmir­suši,"
Reinis sacīja un uzmeklēja
noglabātās Prezidenta un Kara mi­nistra
ģīmetnes. Pie durvīm zva­nīja.
Acumirklī zem segām un pa­lagiem
pazuda karogs, ģīmetnes, aiz
skapja sveces. Man rokā gadījās
krievu valodas grāmata. Taču
draugs atvēra durvis nevis čekas
vīram, bet savam vecākajam brā­lim.
„Jauku svētbrīdi, zēni, esat izdo­mājuši,'
viņš uzslavēja, kad svētās
lietiņas bija atliktas goda vietā.
„Bet vai zināt arī šī vīra paša dzies­mu?"
Laimonis rādīja uz Prezi­dentu.
Reinis pamāja, un sākām
skandēt: „Kam drosme ir un goda
prāts un skaidra sirds, kam tauta
tuvāku par draugu stāv, tas nāk
man līdz, lai mūžam slavā, godā
zeltu Latvija!"
Skaisti, Andri, cik tas bija skaisti!
Ne es, ne Reinis neesam nekad šo
svētbrīdi aizmirsuši. Kaut Tev
Dievs palīdzētu sevī un savos drau­gos
iedegt tādu pat mīlestību Latvi­jai,
kādu mums deva tā diena!
Pasaules tālēs augsim vienoti Lat­vijai!
Tavs vientuļo skautu vadītājs
Inna Liepsala
DAUGAVA
NO TĒLOJUMUCIKLA ,.MANA RiGA")
Daugava, kā gan es Tevi varēju
pamest, aiziet no taviem krastiem,
taviem ūdeņiem un krācēm? Tas
ir tāpat kā aiziet pašai no sevis, no
savas dzīves. Es esmu tevi pame­tusi
kā savu tuvu piederīgo, ciet­sirdīgi
teikdama- „Te nu nekā ne­var
darīt. Paliec un cīnies pati tā­lāk."
Rīgu dēvē sirmu, cik gadu sim­teņus
un tūkstošus ir sk^juiies
tavi ūdeņi? .
Cīņas Daugava. Es zinu, kā tu
pavasaros nomet savu ziemas vāku,
un tad ledus gabali, straumei šņā­cot
un krācot, laužas uz jūru, pēc
slīd tikai pelēks ledus paklājs un
liekas, ka ne upe plūst, bet joņo abi
Rīgas krasti ar torņiem, namiem,
fabrikām un cilvēkiem.
Tēvs mūs, abas mazās meitenes,
ik pavasari veda uz Daugavmalu
skatīt ledus iešanu, un priecājās lī­dzi
mūsu brīnumam kā mazs zēns.
Tas, laikam, bija mans pats pir­mais
Daugavas pavasaris ko atce­ros,
kad Daugavas mala bija grāv­jiem
un tranšejām pilna; briesmīgā
nekārtībā no krasta namiem bija
palikušas vairs tikai mēmas dru­pas,
kas aklām logu acīm vērās
ūdeņos. Tūkstots deviņi simti de­viņpadsmitais
gads... Tēva balss
stāsta par pulkveža Baloža brigādi,
studentu un skolnieku rotu, un vi­siem
tiem, kas šāva no šīs Dauga­vas
puses uz viņējo, aizstāvot Rīgu.
Tālāk nāk stāsts par kapteini Zoltu
un tiem, kas dzeloņstiepļu sasieti,
mērcēti Daugavā un beidzot iesal­dēti
. . . No ši brīža Daugavas
ūdens šķita man smags kā svins un
tā dziļums neizmērojams. Vaka­ros
ne labprāt devos uz Daugavma­lu,
arī ne pieauguSu cilvēku sa­biedrībā,
jo tai laikā, starp abiem
Daugavas krastiem, manā iztēlē iz­auga
Lāčplēsis ar melno bruņinie­ku,
kas upes vidū, miglājā, cīnījās.
Man bija svētas bailes viņus ierau­dzīt,
kaut gan es jau toreiz ticēju
Lāčplēša uzvarai.
Un tādu es tevi pametu, Dauga­va.
Tu rotājies vasaras saulē tum­ši
ziliem, lēzeniem viļņiem, viegla
sidraba izrakstīta. Tai vasarā mēs
bijām divi iemīlējušies, un no trau­cējošās
drūzmas klusi pārbēgām
Āgenskalnā kuģīti viņā pu.sē. Mēs
nosēdāmies kaut kur aiz dokiem un
ogļu kaudzēm zālītē, pieneņu vidū,
un noāvuši kājas, ierņ^rcām tās
Daugavas ūdeni. Kā indieši svētajā
Gangā. Pāri ūaens klajam no ap­vāršņa
līdz apvārsnim pacēlās
skaistākā glezna — visa Rigas mala
ar gaiļu un pulksteņu torņiem, ap-josta'
zaļa zīda liepu jo.sta. Ik pa
laikam saviļņojās ūdens no satiks­mes
kuģīšiem, kas slīdēja uz vienu
vai otru pusi. Līdz mūsu malai c-^-
peldēja bāli ūdens gredzeni, noklā-
Kūko dzeguze,
Dzied lakstīgala,
Raud mana māsiņa
Svešai zemē.
Neraudi, māsiņ,
Nežēlojiesi.
Par pāra dieniņu
Ir es tur būšu.
Taisīšu tiltu
Pār plašo jūru.
Ka var ik vakaru
Pie māsas kļūti.
Kūko dzeguze,
Dzied lakstīgala,
Raud mana māsiņa
Svešai zemē.
Latviešu skautu un gaidu sakarnieki
emigtāciias. zemēs
tos iābūt māia.
pasteidz.
(Beigas sekos).
Emigrācijas zemēs latviešu skau­tiem
un gaidām ir sakarnieki, kas
palīdz noskaidrot dažādus jautāju-n-^
iis un paziņo citu skautu un gaidu
adreses.
A n g l i j ā : Skautu vad. M. Vētra,
20 Hutt Str, Spring Banu Hull, Eng-land;
gaidu vad. Marie Zariņa, 87
Eaton Place, London. England. ASV:
Sk. vad. A. Gaujenieks, 30 Dongan
Place, New York Citv (34), N. Y.
USA: g. vad. V. Vilka. 544 Massa-chusctts.
Abe Boston 18. Mass, USA.
A i] s t r ā 11 j ā- Sk, vad prof. E.
Duņsdorfs. Un i vērsi ty o' Melbourne,
Facultv of Economics. Carlton N3.
Melbourne. Australia: g. vad. M.
Liets:. Hotel Kurrajang. Cannberra.
A. C. I. Australia. K a n ā d ā : Sk.
vad. L. Kinstlers, No. 64890 c/o F. A.
Gollraith, Hoom 1313 Personne
Dept., H E R C. 620. Univcrsity
Ave, Toronto 2, Ontario, Canada; g.
vad. B. Ekšteine, 1019 Telkirke Abe,
Vinnipeg Man., Canada. A r g e n ­t
ī n ā . Sk vad. K. Kļaviņš. Fabre
1105, Buenos Aircs. Argentīna. B r a ­z
ī l i j ā : G vad. A. Plata, ,.Vārpa'
Caika postol 10.5. Via TUpa Estaelo
de San Paulo, Brasli,
Bez tam pastāv vi.spār emigrējušo
kartotēka ASV; vad. F. Janson.s.
Monsoe Place. Norfolk 8, North
EndVa. USA un A u s t r ā l i j ā : A.
Jumiķis. Wakehur.ct Hostel, Bctla\v
N. S. W Australia. Izceļojušie
skauti un gaidas lūgtas uzdot savas
jaunās adreses šajās kartotēkās.
damies krasta smiltīs, un ik reizes
izdzēsdami divu mīlētāju sarakstī­šanos:
,.Es tevi mīlu." — „Es ari."
Jo mēs jau paši nerunājām. Ru­nāja
putni, ziedi, saule un vasara,
runāja Daugava, kā trejas vara­vīksnes
turēdama savos kamiešos
trejus tiltus Tie visi sauca kaut
kur celties, traukt, ko meklēt.
Un tā visu vasaru Daugava šūpo­ja
kādu mīlestības sapni. Atnāca
rudens, ziema un pēc tam raisījās
atkal jauns pavasaris. Daugavā
gāja ledus. Un kādā pusnakti no
viena varavīkšņu tilta smagos un
dziļos ūdeņos, starp lūstošiem le­diem
tika iemesta kādas mīlestībai
ķīla — mirdzošs zelta gredzens ar
dažiem akmeņiem. Milestibas
Daugava.
Tad sākās darbs — grūts, rūgts,
bet reizē ari salds. Un visur mani
pavadīja Daugava. Gadiem es vi­ņu
esmu vērojusi pa sava biroja
logiem, vientuļos vakaros klīdusi
gar krastu un mīlējuši viņu vairāk
par savām ilgām un savu mīlestību.
Un tagad tu Daugava, esi palikusi
vienīgā, kas sauc mani atpaka]. Šo­dien,
tik lielām sāpēm un tālumiem
pāri, tu nojaud mani ar savu sma­go
un dziļo ūdeņu veldzi. Vai
melno bruņinieku Lāčplēsis jau uz­veicis?
Spēka dēls, nu tevi sarka­nais
pūķis iedzinis līdz kamiešiem
zemē — — — , /
Daugava, tev vienīgai ir tas lie­lais
stiprums — pasniegt v l ņ a b dzī­vības
lāsi pēdējam sitienam!
iv
Ko dara lilerati
Zviedrija?
V e r o n i k a S t r ē l e r t e , kā
gandrīz visi mākslinieki Zviedrijā,
lielu daļu no savas enerģijas velt!
maizes darbam. Tai nav sveSa
nedz trauku baļļa restorānā, nedz
apteksnes darbs pie zviedru kun­giem,
bet iabu daļu enerģijas prasa
arī mājās dēls Pāvils. Tomēr pji^-
veikts kopīgi ar prof. Straubergu
Latvijas vēstures tulkojums no itā­ļu
valodas, tulkojtimi Parnasa ap­gādam
. tāpat ari pa retam lasām
kādu avīžu rakstu vai dzejoli pe­riodikā
Nesen Strēlerte atgriezās
no PEN kluba kongresa Venēcijā,
kur smelti jauni iespaidi tālākam
darbam.
A n d r e j s E g l ī t l s pēc no­pietnas
sirgšanas, kas apdraudēja
dzejnieka plau.sas, darbu stacijā par
vagonu tīrītāju pametis, kļūdams
par zviedru iestāžu algoto archlv-nieku.
Rediģē Ceļa zīmes, kuļni
tapšanai pirmajam numuram zie­dojis
visus savus naudas līdzekļus,
daždien pat badodamies; pa retam
uzraksta kādu dzejoli.
A n d r e j s J o h a n s o n s, at-stājis
redaktora posteni Latvju
Vārdā, strādā pastā par vēstuļu
šķirotāju, vaļas brīžos tulko un cī­tīgi
seko pasaules presei un jaunā­kajām
literārajām parādībām.
F r i c i . * ; D z i e s m a kā parasts,
noslēgts ^ n noslēpies no nelūgtām
acīm, sacer savus dziļi izjustos dze­joļus,
dienišķo maizi pelnīdams
grāmatu sējēja darbā.
E1V ī r a K 0 c i ņ a pēc dēkaina
mēģinājuma doties uz Ameriku un
avārijas Norvēģijas krastos, atgrie­zusies
Stokholmā. Pabeigusi ro-imānu
par boļševiku gadu Latvijā,
ko tulko angliski. Strādā fabrikā.
Anna Dagda strādā tramvaju
valdē par mašīnrakstītāju un ar
lielākiem starplaikiem parādās pe-riod;
kā ar spēcigicm, noslīpētiem
dzejas darbiem
L i j a Kronberga visus
Zviedrijā pavadītos gadus uzticīgi
strādā nozīmju un žetonu fabrikft,
sakārtojusi dzejoļu krājumu un
piedalās sabiedriskajā dzīvē.
I n g r i d a V ī k s n a dala īso
dienu starp maizes darbu pastā, di­vu
dēlu auklēšanu un dažām no­zagtām
stundām literāram darbam.
Domā par lielākiem prozas dar­biem.
D z 1 n t a r s S o d u m s strādā
par burtlici, pārtulkojis vairākas
grāmatas, starp citu Džemsu Džo-isu,
ko so'a, ar roku pārrak.stitu,
dot lasīt tuvākajiem draugiem. Cī­nās
par jaunu formu un saturu
dzejā.
M i r d z a C u i b e pec Ilgāka
klusuma perioda publicējusi rindu
dziļi pārdzīvotu dzejoļu. Nesen
devusies laulībā ar vijolnieku Kārli
Vesienu,
O l a f s Jan.con. t ? strādā sta­cijā
par vagonu lādētāju, rak.sta sa­tīras
un humora bagātu prozu.
li
u
Ja
i"
Jā