Bavarijas Latviesu vestnesis, November 12, 1949

              L A T V I JA Sestdien, 1949. g. 12. novembri.
IJ. a
1^ as ideo a
[i
fiagļātlbās problēma, tās pozitīvās
tin negatīvās puses, allaž tikusi plaSi
diskutēta. Mūs īsti te var interesēt
tikai viens punkts, proti, kādu ie­tekmi
atstātu uz mūsu galveno mēr­ķ
i — u z Latvijas restaurēšanu, ja
mfs koncentrētu mūsu aktivitāti
trimdā uz bligātību iegūšanu svešās
zemēs. Visas seno laiku kultūras
piedzīvojumu un refleksiju rezultā­tus
pregnanti rezimē evaņģēlists
vārdos: „Kur jūsu manta, tur būs
ari jūsu sirds." Pie tā paša slēdzie­na
nonāk arī vismodernākie filozofi
;un psīchologf, tā piem., eksistenci­ālās
filozofijas pārstāvis Gabriels
Marsels, kas saka, ka parasti nevis
mēs turam īpašumu, bet īpašums
tura mūs.
Mūsu apstākļos var rasties šāda
4omu gaita: mums te trimdā nav
hekā prātīga ko darit, vai tāpēc
nebūtu labi likties uz mantas iegū-
Sartu, lai tad, kad atnāk gaidītais
brīdi8,j atgrieztos Latvijā nevis pli­ki,
bet pēc iespējas vairāk apgrū­tināti
ar dolāru un mārciņu čūkš-ņiem,
kas izpostītai zemei būs ār­kārtīgi
vajadzīgi. Par nožēlošanu —
,ka tūkstošgadīgā tautu pieredze, tā
modernā zinātne saka ko citu: cil­vēks,
kas ieguvis bagātību, nav
yairs tas pats cilvēks, kāds tas bija
priekš tam, bet ir jau pārveidojies.
Bagātību iegūšanas un tļurēšanas
tieksme ir spilgtākā cilvēku indivi­duālisma
im' egocentrisma izpaus-b^;
tegūtās bagātības cilvēku pa­laikam
dara asociālu, liek novēr-
Ities no kopības, jp turēšanās kopā
ar to tam vairs hav vajadzīga un
irada tikai apgrūtinājumus. Sī pati
mūsu avīze jau bieži ir sniegusi šīs
elementārās patiesības apliecināju­mu:
tieši visturīgākie tautieši ir vis­kūtrākie
nodevu maksātāji; viņi
fikaidri pasaka, ka tiem nekādas
LCK nav vajadzīgs. Bez tam ba­gātības
grūti pārvedamas no vienas
zemes tz otru, un ka te neizbēga-
*mi jārēķinājas ar lieliem zaudēju­miem.
Turīgie latviešu kolonisti
Krievijā, arī brīžos, kad bija iespē­jams
aizbraukt, labāk, palika pie
aavas mantas un gāja bojā, nekā at­stāja
to. Paudzi nesen vēl palika
Latvijā tikai tāpēc, ka nevarēja
Šķirties no bagātām mājām: bija pat
tādi, kas nepārvadājamo smago ko­feru
dēļ neatstāja austrumu joslu
krieviem tuvojoties. Un cik ir to
turīgo latviešu, kas Latvijas brī\u-bas
laikā atgriezās no Amerikas?
Ar pamācībām pai* mantas krā-lanu
Ir tā, ka jāzin,. kur un kad tās
pielfeļojamas. Citādi var notikt tā,)
kā^ pazīstamajam pasaku varonim,'
Kfii ifābd pērienu pat baznīcā, jo
neprazdams īstā vietā pielietot ve-cSku
pamācības, ^Has izteic bērinie­kiem
kāzu apsveikumus, bet kāzinie­kiem
novēl vieglas smiltis. ^ ^
Bez šaubām, šis likums, ka bagā­tība
resp. turība mūsu apstākļos
atrauj no dzimtās zemes un piesai­sta
svešai, nav pilnīgi līdzīgs kā­dam,
piem. ķermeņa krišanas liku-manv.
Tas nav nekas fatāls un nav
absolūti neizbēgams. Konkrētā ga­dījumā
ne par vienu cilvēku, kas
nolicis sev par mērķi iegūt turību,
nevar teikt, ka tas neizbēgami zu­dis
savai tautai. Bet lieta jāaplūko
Statistiski: derībās mēs nedosim vai­rāk
.kā 1 pret 10, ka bagātību iegu­vušais
cilvēks atgriezīsies savā iz­postītā
zemē. Ja piemin dažādus
anekdotiskus gadījumus, kad noti­cis
citādi, tad visi tie ietilpst šinīs
' desmit procentēs, — bet uz to ne­drīkst
dibināt nacionālo politiku.
Viens apstāklis gan šo bagātību
Iegūšanas denacionalizējošo ietekmi
padara mazāk bīstamu, fXoii tas,
ka ļoti reti te tiks sasniegts kāro­tais
mērķis. Laiks, kad zābakspod-rinātāji
kļuva par miljonāriem arī
Amerikā^ jau sen ir garām. Bet arī
jau vidēja turība var piesaistīt sve­šai
zemei. Izšķirīgais moments te
būs, ko cilvēks stāda pirmā vietā —
saistību ar tautu vai mantu. Ja tam
pirmā vietā saistība ar tautu, bet
mantas tas iegūst tikai tāpēc, ka
apstākļi tam labvēlīgi, tad var ce­rēt,
ka viņš spēs arī šķirties no ie­gūtā.
Reizēm lasām gan romānos,
gan pa retam arī īstais biogrāfijās,
ķa ir bijuši cilvēki, kas nolikuši
sev par mērķi vispirms iegūt man­tu,
lai tad to izlietotu kādam ob­jektīvam
uzdevumam piem., savas
tēvzemes stiprināšanai. Bet tas būs
gaužām rets gadījums, un arī tad
ir jautājums, vai viņš nav illūzijās
pats par sevi
V . Izšķirīgas vfenmēr ir garīgā dis-
^ pozīcija, Visu noteiks tas, vai kāds
dzīvi tēvzemē, savā tautā, iekšķīgi
I pārdzīvo kā lielu vērtību jeb tā vi-ņam
tikai tukšs vārds. Vispāri vi-l
sal Sai diskusīlal tikai tik tālu arī
^ ir jēga. par cik pieņemam, ka pa-
I Stāv šādas ^sentimentālas" saistības
I i i l i n i i i i i i i i i i i i i i i i i i K i i i i » " » " " " " ""
Ierosinājums par materiālo vēr­tību
uzkrāšanu trimda radījis pla-sas
pārrunas mūsu lasītājos. Snie­dzot
šeit izvilkumus no raksturīgā­kajam
vēstulēm, domu izmaiņu šai
jautājumā beidzam.
Redakcija ^
i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i t i i i i i i i i " " " "
ar ^ savu zemi un tautu, ka tās ir
dzīva realitāte. Ja šo prlekšpieņē-mumu
neatzīst, tad vispāri dav ko
runāt. Mantas iegūšanas tieksme
pamatojas jau cilvēka viselementā­rākos
instinktos, un uz atļaušanos
šim instinktam gan nemaz nav jā­mudina.
(Piezīmēsim, ka jāizšķir
mantas iegūšanās drudzis no taupī­bas,
— tā augstākā mērā rekomen­dējama:
jākrāj jau pie.laika atpa­kaļceļa
izdevumi un, cik iespējams,
līdzekļi arī vismaz pirmām brīdim
pēc atgriešanās). Uz ko jāmudina,
tā jau ir stipri mazāk dabīga un
nereālistigāka lieta, ~- proti, jāpū­las
visiem līdzekļiem uzturēt cilvē­kos
dzīvu viņu saistību ar savu ze­mi
un tautu visos apstākļos, un likt
to priekšā mantas iegūšanas un sa­glabāšanas
tieksmei, kurai jābūt
padotai pirmajai. Ja mums būtu
kādi ienaidnieki, kas gribētu mums
izraut *mūsu dzeloni un padarīt mūs
nekaitīgus, tad tiem nebūtu dro­šāka
līdzekļa, kā apgriezt šo kār­tību.
Bagātības iegūšana tāpat
mūsu trimdas apstākļos nekādā zi­ņā
nedrīkst kļūt par kaut ko līdzī­gu
nacionālai ideoloģijai, — tā īsti
ir atsacīšanās no katras ideoloģijas
un vaļas atļaušana elementāriem in­dividuālisma
un egocentrisma in­stinktiem,
kas mūsu trimdas saimi
var vest tikai pie pilnīgas sairšanas
anacionālā amorfā masā.
P. Jurevičs
Veca kamvim ardievas
Bth, dris bOi gals — &dc Musi
Vairs dziedēt nevar tavae miesas
Bet māca priesteris: š! dzīve tikai
Tai dzīvei, nesaista| ko zemes saites.
Vai kreklā mirstamā lai ietērpj(^
nu svinīgs?
Vai debess kambariem sākt sirdī
posties? —
Nē, eju vienaldzīgs un aukstasinīgs,
Jo nav man pakrist bail un
neatmosties.
Vien brīdi, atmiņas^ no tāles plivat
Pār gadiem, kad man durkli sedza
lauri .
Un ielas lielpilsētā kliedza Vivat!
Drīz, driz man smilšu gaiteņi būs
šauri.
Un labi bus. Jo viss reiz smiltīm
apput — I
Sauc to par vēsturi, par mūžību vai
kapu.
KULTŪRAS CHRONIKA
Blombergā oktobra beigās notiku­šajā
rakstnieku vakarā Elza Ķez­bere
skandināja savas dzejas, jau­nākos
darbus «nolasīja Konstance
Miķelsone, Marija Andžāne, Vilis
Lesiņš, Ēriks Raisters un Konstan­tīns
Strods. Uz Angliju izbraukušā
Pētera Aigara un jaunā dzejnieka
Visvalža Rumpetera darbus nolasīja
aktieris K. Baltpurviņš.
un gabaliņš zemeSi
Par divām lietām nevajadzētu
šaubīties, apcerot latviešu trimdas
uzdevumus — pirmkārt par to, ka
latvietim absolūtā materiālistiskā
garīgā ievirze ir būtiski sveša, un
ka praktiskais prāts un tieksme pēc
sava kaktiņa, sava stūrīša zemes
nebūt nav tie viņa gara atribūti,
kas to spiestin spiestu ceļo^ zelta
teļa priekšā — tas, turklāt, bieži
vien nav nekas cits kā uz sienas uz­zīmēts
velns ar didaktisko uzdevu­mu
— biedēt. Un otrkārt — neva­jadzētu
šaubīties par to, ka latvie­tim
patiesi ir ..sentimentāla" saistī­ba
ar savu zemi un tautu; tāda ir —
pat ļoti spēcīga, un tā turklāt nebūt
nav mazāk dabīga vai nereālistigā­ka
pai^ pieķeršanos pasaulīgai man­tai.
Viss mūsu trimdas laiks ar sa­vu
ārkārtīgi intensīvo gara dzīvi
ir viens vienīgs arguments mūsu
īstajai garīgai ievirzei, un visā mū­su
trimdas rakstniecībā, īpaši dze­jā,
visus'šos gadus skanējusi viena
vienīga dominante — ilgas pēc mā­jām.
Nekas šai ziņā nav grozījies
arī viņos krastos: mums tur ir jau
savas biedrības, draudzes, laikrak­sti,
pat muzikāli ansamļ)ļi un, pie­mēram,
Kanādas latviešu nacionālā
apvienība rosīgi darbojas tautiešu
atbalstlšaiSā. Irma Grebzde brau­kusi
simtiem kilometru, lai redzētu
M. Zīverta lugas izrādi Montrealas
latviešu teātra trupas uzvedumā,
Leonija Ozolkalne priecājas kā
I bērns par atsūtītām tautiskām lel-
A L S IS
areiza
Lasot prof. Jureviča un rakstnie­ka
P. Klana domu izmaiņu par un
pret „mantrausību", lai būtu at­ļauts
izteikties cilvēkam, kas dzīvi
ir skatījis un skata vienkāršākām
acīm, un pie tam gandrīz 2 gadus
izbaudījis izvietotā un iz#migrētā
labumus un ļaunumus.
Šķiet, ka prcf. Jurevičs pārvērtē
idejas spēku, unf nesaskata to mil­zīgo
' spēku, kāds ir ' materiālajām
vērtībām, mantai naudai un to
iespējām. No kā izauga.latviešu at­modas
laikmetu idejas un cīnītāji?
Gan laikam no tā, ka mūsu tēvi
laka iepirkt zemi, kļūt turīgāki un
varēja domāt par dēlu sūtīšanu uz
Tērbatu Atņemiet šo pamatu —
materiālās dzīves pamatu un viss
jaukais kultūras zaļojums savītis
un iznīks.
Trenkāts un putināts latvietis ie-tadas
Vācija. Četros gados viņš ir
visu Novalkājis, noēdis un noplēsis.
Izvārdzis un izmocījies viņš nonāk
ar dažiem koferiem emigrācijas ze­mē.
Sākas darbs. Bērni aug. Tiem
vajaga drēbju apavu, grāmatu, pa­jumtes.
Pfešiem tās pašas vajadzī­bas.
Ģimenes galva pārnāk no lau­ka
vai fabrikas, un pirmā vieta, ko
viņš kāro, ir gulta. Un tā diendie­nā.
Sieva skrien arī kādā blakus
darbā. Vajadzību ir milzums. Vai
šie novārgušie indivīdi būs cīnītāji
par latviešu lietu? Viņi apzinās —
ja grib saglabāt savu fizisko eksi­stenci,
ir jātiek uz zaļa zara. Ja
netiks, tad bērniem arī būs jālien
netīrā fabrikā vai jālokās cukur­biešu
laukos. Un ko lai viņš atlici­na
latviskās lietas atbalstīšanai, ko
grāmatām?
Ko vienkāršais strādnieks var sa­viem
bērniem sniegt? Kailas ista­bas
sienas, plauktus bez grāmatām,
neattīstītas dvēseles un neizkoptu
gaumi. Dodiet viņam latvisku vi­di,
kaut dzīvokļa veidā, latviešu
grāmatas un visu, kas atgādina
tam, ka viņš ir latvietis, un jums
būs pamatotas cerības, ka viņš sa­glabās,
sevi Latvijai. Kā to visu
iespēt? Ar mantu un materiālām
vērtībām un līdzīgām iespējamlbām.
Kāds latvietis, kas bija jau sācis
celties ārā no fabrikas dūmiem sa­cīja:
„Latvijā es atgriezīšos, bet es
gribētu atgriesties drusku biezāks,
nekā tikai ar kailu dvēseli."
Tā ir pareiza doma. P.
auni e
Neskatoties uz cieņu, ko izjūtu
pret prof. Jureviča * kungu kā pret
zinātnieku un izcilu latviešu per­sonību,
lasot viņa rakstu „Kas pir­mā
vietā" tomēr uzmācas doma, ka
viss tomēr nav gluži tā, kā autors
to redz. Viņš turas pie" ieskata, ka
mantas gūšana un vairošana trim­dinieku
vidū būtu propagandējama
ar lielu piesardzību. Pat kāda lat­viešu
profesors Amerikā esot iz^tei-cies,
ka viņš vēlētos, lai latviešiem
tur neklātos labi. (Nļav gan pa­teikts,
vai viņš to attiecina uz sevi?)
Lasot to, nāk prātā kāds cits liels
latvietis, kam bijis drusku vairāk
ticības latviešu tēvijas mīlestībai,
jo viņš nebaidījās teikt: „Latv3i
brauciet jūriņā, krājiet z e l t u pii-riņā!"
Pēc pirmā pasaules, kara Latvijā
atgriezās daudz latviešu, kas būtu
varējuši saistīties pie zemes un
īpašumiem svešās zemēs. Vai to
bija tikai 10 procenti, neņemos
spriest. Protams tie, kas neatgrie­zās,
uzskatāmi par sēnalām, bez
kurām savā laikā ļoti labi iztikām.
Varbūt nebūtu nemaz par sliktu, ja
liktenis drusku mūs t>avētītu kaut
vai tādēļ, lai redzētu, ko dara tās
sēnalas, ko vējš 1939. gadā atpūta uz
Vāciju un vēlāk izstreijāja pa lat­viešu
nometnēm...
Tālāk apliecinājums, ka „tikai ar
mantu nesaistītais var būt cīnītājs
par kādu ideju." Ja tas tiešām tā
būtu, tad neatkarīgas, ziedošas Lat­vijas
valsts nemaz nebūtu bijis.
Mūsu valsti neradīja un neveidoja
tikai idejiskie cīnītāji vien. Bez
(Turpinājums 7. lapp.).
veseju pārdošana
Kopš vairākiem j gadiem eksistē
bēgļu paiidzib.as organizācija. Tās
uzdevumi ir cēli, bet mūsu un citu
tautu būt vai nebūt problēma nav
tajos ietilpināta. ! Latviešu nostājai
šādā situācijā jābūt skaidrai. Mūsu
dvēseles, kuras pašreiz pasaules
darba tirgū kotējas aif dažādām ma­teriālām
vērtībām, nedrīkst turp­māk
tik lēti atdot. Tādēļ ikviens
vārds, kas tieši vai netieši balsta šo
neredzamo dvēse u tirgu, ir draus­mīgs
grēks. Tādu, kas ar materi­ālām
vērtībām būs saistījušies, kā
ubagi ar skrandām, mums netrūkst
un netrūks. Bet kas būs tie, kas
sastrādātai mantai un vērtībām dos
dzīvinošu spēku iepretī mūsu trim­das
dzīves attaisnojumam? Es at­ļaujos
ar gaišreģa nešaubibu apgal­vot,
ka trimdinieku materiālās ba­gātības
jau tagad pietiktu, lai mēs
internacionālā forumā uzstātos ar
daudz lielāku varenību nekā to da­rām.
Es nešaubos, ka pēc pāris
gadiem bagātība pat varētu būt tik
liela, ka nevienam no ievērojamiem
kultūras darbiniekiem, nevienam
darba nespējīgam latvietim nebūtu
jācīnās ar nežēlīgākās dzīves grūtī­bām.
Protams — nav un nebūs
nevienas tik lielas kārtotājas rokas,
kas šīs vērtības spētu izkārtot mū­su
trimdas dzīves attaisnojumam.
Pilnīgi lieks ir | satraukums, ka
mēs atbrīvotās Latvijas priekšā va­rētu
stāties kaili un neēduši. Jau
tagad mēs daža labā aizokeāna ze­mē
esam apauguši ar mantām, un
Dievs zin\ vai drīz nepienāks laiks,
kad manta saistīs latviešu kājas, ro­kas
un domu brīvību. Materiālo
vērtību gū^na nav noziegums, tā­dēļ
lai še netiek sludināts neviens
vārds pret materiālām vērtībām,
bet gan pret tiem latviešiem, kam
šīs vērtības ir iegūtas vienīgi paš­labuma,
bet ne trimdas dzīves at­taisnojumam.
^Kādas pārvērtības notiks ar lat­viešiem
melnajā darbā un kādas
tās būs tur, kur manta mūs būs ie­midzinājusi?
Kā mēs visi izturē­sim
svešo zemju laipno iemidzinā­šanas
metodi? Vai eksistēs tautas
kopība? Ja vēlaties — jā, bet tā
būs paēdušu, padzērušu uri apmie­rinātu
cilvēku kopība. Tagad šādu
svētlaimīgu kopību kavē melnais
darbs un laika trūkums. Kad viss
tas būs garām, mēs sanāksim kopā
un līdzināsimies cēlām statujām,
kas sastingušas apmierinātības
miegā.
Cik vēl būs to, kas atmodinās gu­lošos?
Stiprināsim cīnītājus. Lai
apātiskā mīlestība un kopība ir dvē­seļu
pārdevēju tiesa.
Alfrēds Kaupiņš
lēm, bet Zviedrijā tajā pašā laiki
Goppers, cīnīdamies ar ievērojas
mām materiālām grūtībām, izdoi
Latvijas vēsturi; un Helmārs Ru*
dzītis, tikko spēris kāju jaunajā pa4
saulē, jau dibina tur laikrakstu. Ķ
tās ir par parādībām?
Tās liecina, ka subordinēšanā
tautas kopībai, interesēm jau noti_.
un*ir notikusi, iekamS tālos krastu
spēja aizsniegt kāds labi domā
Eiropas padoms, bet vēlreiz to paš
saturu Šai kustībā ielikt vairs nev
— tas jau ir priekšā. Tas arī lieci
na, ka šaubas par latviešu iedabu t
pārsteidzīgas, izraisīdamas pārme
tumus tur, kur tie vismaz pagaida
vēl nav pelnīti. Sis parādības
liecina, ka nacionālās pašsaglabāša
nās dziņa ir dzļīva un spēcīga, ga
balstīdamās gluži bioloģiskos priekš
noteikumos, gan būdama pagātn
inerces izpaudums.
Trimdas ideoloģijas uzdevums
šo dziņu turpināt un atrast veid
kā tas izdarāms Ja tā aprobežoto
tikai ar vārdiskiem uzmudināju
miem vien, notiktu, ka tā laužas
iegāžas vaļējās durvīs; vai, kas v
sliktāk — paliek dzīvei pakaļ u
rada to riskanto „distanci starp vai
dību un tautu", kurā vairs nav res
pekta pret saucēja balsi tuksnes
jo tā aizskan pavisam citā virzien
Nav šaubu par to, ka mūsu akti
vitāte trimdā nav jākoncentrē vi
nīgi uz bagātību iegūšanu svešās z
mēs. Runa īsteni vienmēr biju
par līdzekļu iegūšanu kā cīņas 1
roci, kas šeit jākonstatē, diemžē
jau trešo reizi.
Bet pasaulē allaž notiek kas jaun
Tā, piemēram, Vitauts Kaln
Latvju Vārdā Stokholmā raksta
„Latviešu mākslas muzeji ikkup
zemē būtu visu latviešu svētceļoju-J
mu vieta. Viņi turp dotos, cik vi
bieži iespējams, un šis kopīga
mākslas pārdzīvojums būtu ar liel
vienotāju un apgarotāju spēku."
Tajā brīdī, kad rastos nodoms šā
du vēlēšanos īstenot, tūliņ paceltoi
jautājums — ar ko? Un pati dzīv
tūliņ arī rāda, kur līdzekļi būtu a
rodami: Zviedrijas otrajā latvieš
laikrakstā Latvju Ziņas Alber
Kalniņš, pats jaunkanadietis bū
. dams pamāca citus iebraucējul
„Nepērciet auto un kažokus! Ko j
teiktu, ja jums būtu sava maza mā
jiņa, droša pajumte un varbūt a:
gabaliņš zemes, kur izaug vism
dažas saknītes?"
Lūk — organizēt šādu latvieš
materiālo spēku kaut vai mini
muzeja radlšaiiai — tas būtu uzd
vums, kurā materiālās intereses p
kļautas nacionālajām. Bet šis ci­tāts
arī, liecina, ka vismaz daž
latviešu aprindas Jaunajā pasauli
jau sasniegušas to robežu, par ku
mēs šeit baidāmies viņu vietā. I
spējams, ka šos latviešus nekā
aizliegumi ne uzmudinājumi vair
nespētu novērst no viņu nodoma
laist saknes zemē. Bet viņi augi
un dzīvoja brīvajā un neatkarīgai!
Latvijā un tādēļ viņu nacionāli
pašapziņa katrā ziņā ir lielāka nek
tiem latviešiem, kas pēc pirmā pa
saules kara neatgriezās no Krievi-jas,
un kur nu vēl 1905. gada aiz-ļ
a
nometnes
ttalākajās
veltīga
jauno le-tea
ca
jo ^'fo-tri's'" Neviens
» ^ T o ierasto.
1* %idito_ ciema
% ^ S nekur talu
" ' " £ ā mūs aicina
""^lēm Vairāki
to
jau visai driz dotos.u
5ļie, 1
ļau sai
lfVņus";paēdināt".
g W e m arī visiem
Jau
p 5 i
f f t i io. teātris
Stdien, sestdien un
ridemoja Kleinke-
' un Augsburgas no-
JSned&las beigās vēl d^^^^^^
kas to lai pa-
JS^nometnēs, atskaito^
latviešu yel v ^
[JJo'tii Wk^^a, bija tikai
^tas rāda. ^ka
naudas un daudzu pra-a
izceļošana un ceļa so-pma
Lļas tā diena, kad pēc
iJetru gadu ražena
ir
a darba un gandrīz pec
izrādēm Eslingenas lat-izbeigs
pastāvēt, lai
ļŽ)"n€cik ilga laika sāktu
ķrba cēlienu kā latviešu te-jutonš,
kur vietraudžu pul-itoptfā.
Paši teātra ļaudis
iļžliecināti, jo „kur trīs lat-ļļktierl
kopā, tur spēlē teātri".
Arv. B.
bere
krāju
rojama
ir kri
1)1^1 *i
dzirda
haii
riķc
tverēj
Uā n
Ginta
lirikā,
mirkļu
mr
mer
ŗnH n
brižos,
Izmls
ka no
bercB
viena
na k
Ua no
Ja tā
brlnoj
dzejā
efektu
iedarb
teicot!
mOs
arania
lUiegt
rigāko
spaldļi
Aristo
lut ga
pārdzf
sakara
Savā
spēj f
rotaļa
ņainā
Tleks
nebOf
sakņo
8ķlr
Elza
un vl
slba,
mām,
iķie
Viņas
tā na
(cojaiņ
labu
reh d
Ķan
vienk
vainai
tāpat
liiiai
aiz s
vairu
(lāts.
Api
zraudziti galveno lom
ciešanu sp
irl visa Oberamergava dzl-drudzi:
Kristus cie-
(«ļu komiteja slepenā balso-imudzlja
tēlotājus 102 „soli-nākamā
gada uzvedu-
Galveho lomu tēlotāji bija
no diviem kandidātiem,
lii pirms tam bija izraudzi-komisija.
Ne reti gadi-izraugot
tēlotāju Marijas
kormtejai, kurā ietilpa
sa domnieki un 7 Ipasi vēlēti
bija jāizšķiras starp skai-iDisejas
pantu harmoniju vai
tēlotājas spējām.
laa vēlēšanu dienas rītā
braucēne. uz Ameriku - līdz L a t ^ j ; — V i - ^ j ļ !
sasniedza kulmināciju. Pa
laiku rātsnama priekšā
fe pus ciema, kas gd^i-
Ualveno lomu sadalījumu.
M a s apspriešanas komi-
? uzrakstīja uz rātsnama
^^ditas skolas tāfeles, un
?ebiia izdarīts, kad Ober-
'ajau zināja Kristus tēlota-
^' ciema puišeļu stafetes to
WS visās mājās.
J^s pārsteigums visiem cie-dotajiem
bija viesnīcnieka
^reizingera • izraudzīšana
f - ^Par viņu kā galve- J Kandidātu nopietnāk TU-
"as dienās, bet daudz
zamakas
Latvijas 109. num. ievietotajā
prof. P. Jureviča rakstā „Kas pir­majā
vietā, tautas kopība vai indi­vīds?"
— izteiktie uzskati dažos
jautājumos nebūtu pieņemami bez
iebildumiem.
Filozofijā pastāv mācība par vēr­tībām
un to sarindošanu pēc stei­dzamības,
pie kam visf)ār atzīts,
ka zemākās vērtības steidzamības
ziņā ir pirmajā vietā. Kāds Ber­līnes
universitātes filozofijas pro­fesors
to kādreiz illustrēja šādi:
„Ja avarējušam jūrniekam pēc iz­glābšanas
vispirms lasītu priekšā
bībeli, lai stiprinātu viņa garu, un
tikai pēc tam viņu padzirdītu un^
paēdinātu, tad tas biītu absurds.
Neapšaubāmi tautas kopība ir
augstāka vērtība nekā atsevišķs in-
- t divīds un tāpēc pēdējais ir pirmajā
vietā. • tautas kopības intereses
prasa, lai mēs trimiiinieki paliktu
kopā un dzīvotu, vienalga kādos
apstākļos. Indivīda intereses var
saskanēt ar kppības interesēm, bet
var būt arī citādas. Tādā gadījumā
indivīda intereses kā zemākā vēr­tība
ir pirmajā vietā. Apskatīsim
gadījumu, ja visiem latviešiem bū­tu
iespējams izceļot uz vienu valsti.
Tautas kopības interesēs būtu, lai
visi latvieši, kam ļas iespējams, uz
šo valsti arī izceļotu. Tomēr būtu
necilvēcīgi prasīt^ lai tautieši, ku­riem
ģimenē ir kāds loceklis, kas
nevar izceļot, atstātu šo ģimenes
locekli savam liktenim kopības in­terešu
labā. Tāpēc prof. P Jure­viča
uzskatu, ka indivīda eksisten­ces
interesēm vienmēr jābūt subor-dinēiām
vispārības interesēm, ne­var
atzīt bez iebildumiem.
Iepriekš minētās likumības ne­ievērošana
var dārgi maksāt. Pie­rādījumi
tam nav tālu jāmeklē. Hit­lera
laikā Zaksenhauzenas koncen­trācijas
nometnē virs barakām bijis
liels uzraksts: „Dein Volk ist ailes,
du selbst bist nichts."
Tāpat ari prof. P. Jurev^a bailes,
ka latvieši varētu svešumā tikt pie
turības, ir pāragras. Ja tas vispār
būtu kāds ļaunums, tad nekādā ga­dījumā
tas nav aktuāls. Pašlaik
latvieši, ar ļoti retiem izņēmumiem,
ir sīkstā ciņ? par savu eksistenci,
vienalga, kur tie atrastos.
K. Aisters, Eitīnā
vijas^dibināšanai-viņi tur nodzivojai
13 gadus.
^ Bet šis Alberta Kalniņa citāts art
liecina, ka dzīve iet neapturami uz
priekšu, un ja ^ ū s u rīcībā šobrīcl
nav varas, ar ko pakļaut tautiešus
kādai ideoloģijai, tad vai nu no tāš
jāatsakās vai jāmēģina tā pārvei­dot
par tādu, kas iet blakus dzīveli
ja ne pa priekšu. Konsekventa tu-*
rēšanās pie reiz ieņemta viedokļa
vismaz šai gadījumā gan varētu no­zīmēt
to pašu, ko atteikšanās no
jebkādas ideoloģijas, jo tā būtu
tukša skaņa bez atbalss. Tas būta
tas pats, kas novērsties no tautiešUJ
dzīves' gaitām, neredzēt viņu sasnie­gumus
un neaicinot viņus talkā, kad
taisni no viņiem atkarīga viņu pašu
un visas mūsu saimes nākotne —
turklāt tāda nestāja būtu tikai da­bīga
konsekvence. Tā uz visiem
laikiem aizvilktu baļķi' priekšā dau-ļ
dzu mērķu sasniegšanai nākotnē, unļ
tad gan būtu jābīstas no 'trimdas
saimes sairšanas anacionālā amorfā
masā — trūktu kopēja k o n s t r u k -
11V a uzdevuma, kas to turētu kopā.
Laikam arī ar ideoloģiju ir tā, ka
vajadzīgi ne tikai vārdi; bet ari
darbi.
Mūsu trimdas ideoloģijā blakus
sevis saglabāšanas uzdevumam jā­liek
arī sevis apliecinājuma uzde­vums
aktīvā darbībā, kurā mūsU
kultiāras demonstrēšana un veido­šana
iet roku rokā ar nacionālo U-dzekļu
fonda radīšanu. Ŗuna,^ tā­tad,
ir nevis par principu grozīšanu,
bet par praktisko līdzekļu papildi­nāšanu
un uzdevumu bāzes papla­šināšanu.
Sī lietišķā pašas dzīves
nepieciešamība ir jāsaskata, lai mēs ļ
nekļūtu pārāk teorētiski un lai neiz- -
nāktu tā, kā spāņu domātājs 2ozē
Ortega i Gasē, šoruden viesodamies
Stutgartē un kritizēdams Gētes bi­ogrāfus
— filozofus, teica: „Akade-miskā
dzīve nav nekāda dzīve. Tā
stāv pārāk tālu no dzīvās dzīves/*
Pāvils Klans
jau
to lo
logu,
skal
didā
zēja
jiem
divi
jā.s
J^ad
iner
1os
l i ug
, ^. b
uzņ
Ma
Uoā
lins
Sva
tajg
neb
ari
šāg
ska
siu
deva tēlniekam Ar-g^?.
kas ar savu ie^a-
Jk^igo^ un gandrīz askē-
^J^tiia par ideāld Jani.
^ ^ ^ u , tagad, būdams
E
un
daž
Hav
tur
^ai
Di
vot
fiku
bul
inā
vis
]uš
tilt
^ *Hniekiem
i j ^ ' ^ ā ' kas izsludi-
*arJS'^^ art latviešu
Esslmgen/N. Fije-
Paskaid,
• ^10. ga^jJ^ b i j ī b a s kori..
ne
kr
sal
ku
mi
dr
na
Bai
(vi
je
Pi
Sa
pa
m
ar
lī
tai
M
at
ur
m
hi