Bavarijas Latviesu vestnesis, February 22, 1950

              PAR LATVIESt
^|a4|ttette§i — varam la^
1^6 esot Austrālijas
I Ittdspa d^us tautie.
iftiiS noorganizēt lat.
JligJabaļ^iniisu kultto
IfltlJlcm šis atbiides.
| | l t % i i l g a i s ceļš ir ^ cļ],
^ ^ ^ l i ^ t latviešus ap la;^
visos lielākajos cen.
i to varētu iekārtot
l|8ita galvaspilsētā ]L
i ļ p l u biedrft^
^"^^Irt^Ss M
* viļBtafii šajā štati
"tlbas tad ari būtu
iie!^ paudējafl uh
J^;iWtagad tova.
Klpja rakstīt p^.
|t|M«r lajSs bleiS.
}u ttbziml un \i2(3e.
vliiiiE^akstfi, jo to
jēlu trimdas kopi.
J A i i l t ^ nesash.
M dažSs citās iīnlg.
rai 1^ tatiaUdzIgi itāvok*
pa.
a <^ Ibūtu ar tik HelSm
nčffibittfito LNP pārveidot
vecipm, tatvija» laika in.
. to^aš nekādā ziņā ne.
tu ar vieglu roku aizmeat
nSķtu klSt vēlēti pārstāvji
to. kur'vēlēšanas ie«ļ)eja.
'biedrtbi; pārstāvji no pārg.
tvi^Su eririģrācijjas valstīm."
laty. biedrības prieW
rol Dr. B. D u n s d o r f s E
ustrāUjas redakcijas jauta-
^tbild: »,Pat€icos par laipno
iiu i3tte^Kties mūsu nacio*
tiskajās lietās. Tikko šis Jau-kļūs
Melburnas latviešu
^tualāks, Interviju nosū.
1
k
OADĪ U N . . .
^tviešu a r c h i t e k t s sa*
y-^!^ "^^P^^^^^s paš-
;jp^i|mnļgā tumsai vai'
V^liSk Jatvlešl-^paši pēc jfe-
• ?ļak: ««tītfsies Iegūt Austrā-lecfbu,
jo mumis nav
qt, bet gan dzīvot
tie vēlāk pratis sa-mūsu
centrālo ie*
, | i Vācijā var runāt par
Hiiftir Ja vini paši nemi-t
Š i plēšanās kļuvusi ne-
— tālāk no visām
. mūsu lauksaim-domā:
«Pirmais laiks Aus-katram
latviešu cilvēkam pa-
&rtpj0ties,Uo.citādi vējš mū-l
i :(Jr?tud^^^a^^ no neie-ra.;;
Vēlālc, ķad būsim ma-
Jbdrošiiiātāki un šejienes ap-i)
ilii!gi led^ojušies, tad pat
:Je'V;tautfeŠi meklēs cits citi
abfgi izaugs gan latviešu na-toite^
gan cii
•pasākumi, kas mūžam atga-
JSKļlf G ^ A MIUONĀRS
izsakās:
ilHarf£ārtigi bagāts, jo viss,
pwpĻ|n^ ndzi no Latvijas,
Vienīgi atmiņas, manne-
... lij vairs domāt vēl par kā­l
im bagātībām. Esmu pat tik
ika tagad varu dzīvot tikai
i;Heia kapitāla. Katra atmiņa
^t^: sētu ir šīs bagātības pro'
Un ja nu esmu šāds bagāt-
^yjā, ko gan tad vairs vēlē-i)^
mmļi; ir arī brīvība. Savu
I t jaav jābēg mežā vai jāi^'
ātaviih. Es strādāju, nopel-
. ģērbjos — esmu tāds Pf
citi. cilvēki šajā zemē. Ta^u
bagātību man vairs nevajag,
•latviskā gara miljonārs,
priecātos, ja arī Aus-kāda
latviešu centrāla
kas nekur ^un nekad
āpttf-šejienes likumus, bet
tik tālā svešatnē aizstāvētu
intereses, un pār visām
> l a t vecie latviskā g?f?
t i šīs organizācijas vadioa
ceļa, gājēji, daļu no sa-gātībām
izdalot latviešu jau-
Ari tai jaunatnes daļai, kas
ieraudzajusi tikai trimda i ^
:iB^ spējusi.^kļūt nekad tik^^-
"•gāta, kā mēs, vecie,
^ies vējus Latvija
gada laikos vērojUsi
S^^ūfu, saldi pusdienas laļ^»
dtiSles Latvijas līčupju pr
1 iklausljušies Latvijas va-griezes
dziesmu un re ,
kāALatvijas lielākajiem^^
' as:4i7S riemiņas simboj^
feārcM — Tēvzemei "
0 / -
4
i - *
i
I
I
februāri
Tregditti, im. g. 28. tebruļĶL uxnn
TĒVZEMEI^ BRĪVĪBAI
Jēkabs Poruks
Klīstošas mantas
Sakarā ar pārrunām par Remizo-va
tulkotajiem Lāča bērniem, ienā­ca
prātā vēr pāris gadījumu, kur
aizklīdušas mūsu, patiesās vai šķie­tamās
mantas.
Jau priekš kara kāds mūsu jau­nais
dziedonis, kas apceļoja Eiropu,
teicās ItaUjā dzirdējis mūsu Ej, sau­līte
melodiju, protams, ar iltalisku
tekstu. Diemžēl, Šī lieta palikusi
tuvāk nenoskaidrota. Būtu bijis
vērts papētīt, vai un kādas radu sai­tes
te ir. Ja par vienu otru savu
tautas dziesmu zinām tīri labi, ka tā
nākusi no kaimiņiem, tāpat kā kai­miņi
dzied mūsējās, tad par šo se­no
dziesmu tr tīri brīnums, ka tāda
pati ir ari Itāliešiem. Ja tas nav
gluži nejaušs mūsu pašu tūristu
ievazājums, tad kopējām saknēm
vajadzētu sniegties pavisam tālā
pagātnē. Pašreizējais dzīvais folk­lorā
mūsu mSjāfl nepavisam nese-džag
ar Neapoles vai Venedjas kan-conetām
un gondoljērām un tā ari
itiūsu Ej saulītei nav ar tām nekā­das
Ud«R)ai. Udat šim mēs to tu-rdjfiin
par vi«nu no lavlm Istfika-jfin
tm krfiiņfikajfim mantfim un
mO«u skaņraži ne velti pie tās at­griezušies
atkol un atkal, sākot ar
Cimd, beidzot ar Jērumu. Ja šī
melodija tiešām piederētu ari Ita-liešlem^
tad tfi būtu viens no reta­jiem
gadu tūkstošiem vecajiem dzī­vajiem
pierādījumiem, kādā kārtā
mūsu īstās tautas dziesmas dibinās
uz sengrieķu toņkārtām
No citas operas ir notikums, ko
dabūju zināt pērnvasar. Kāds mū­su
ārsts, kas' kā IRO darbinieks
braukāja uz emigrantu kuģiem starp
Eiropu im Ameriku, kādā jaukā
dienā ieiet apskatīties kuģa bērnu
dārzā. Tur starp dažādiem mācības
līdzekļiem viņš atrod arī grāmatiņu
ar amerikāņu dzejoļiem un dzies­mām
mazajo vajadzībām. To šķirs­tot,
ārsts, kas pats arf profesionāls
mūziķis, sev par pārsteigumu at­rod
dziesmu, kas, ja nemaldos, sau­cas
par Apsveikuma dziesmu Lin-kolna
dzimumdienā un kuras melo­dija
ir mūsu valsts himna. Ārsts
vienu šī atraduma eksemplāru bija
dabūjis piemiņai un to varēja ap­lūkot
katrs. Šoreiz te nav ne mis­tifikācijas,
ne viltojuma. Grāmati­ņas
sastādītāji nošu beigās godīgi
atzīmējuši, ka melodija ir Latvian
anthem. Starpība tikai tā, ka šinī
Linkolna apsveikuma dziesmā iz­mantota
vienīgi mūsu himnas pir­mā
puse, kas no muzikālā viedokļa
ir diezgan kuriozi, jo šis pirmais
Dievs, svētī Latviju teikums, kā zi­nāms,
nebeidzas sākuma toņkārtā,
bet modulē uz dominanti. Lai nu
kā, vienam otram mūsu trimdinie­kam
Jaunajā pasaulē var apmesties
gluži silti ap sirdi, izdzirdot šo tra­dīciju
svaidīto melodiju amerikāņu
mazuļu atskaņojumā. Viņam var
pat ienākt prātā aušīgas domas, ka
tie aug latviski valstiskā garā, lai
gan pašiem dziedoņiem par to nav
ne jausmas.
Pie tā paša varu pieminēt arī kā­du
gadījumu, kas nav muzikālā
plāksnē. Kāds ļoti cienījams darba
biedrs, kura pamatarods bija elek-trotechnika,
Latvijā interesējās,
starp citu, par mūsu senajām tau­tiskajām
rotaslietām, vāca tās un
izmēģināja roku arī atdarinājumos.
Tagad viņš Anglijā strādā par dārz­nieku.
Cik šaurais budžets atļauj,
viņš pa laikam aizbrauc uz Londo­nu,
paskatīties Koventgārdena ba­letu
un apciemot britu muzeju. Pir­mais
muzeja apmeklējums viņu pa­visam
notriecis gar zemi: senlietu
izrakumu nodaļā viņš garu garajās
vitrīnās skatījis dučiem im atkal
dučiem ir mūsu Nameja, ir citus
latviskus gredzenus. Ne paši skais­tie
gredzeni viņu tā pārsteiguši, kā
konstatējums, ka tie atrasti gan
Dānijā, gan Skandināvijā, bet ne­viens
pats nav atrasts Latvijā. Tā
tad Nameja gredzens, kas arī trim­dā
tik plaši tiek ražots kā mūsu
JAUNA ZOBĀRSTE
Ķīles universitāti ar zobārstes
grādu beigusi Mirdza Rozenbacha,
dzim. Volrāte. Augstskolu kopš
1947. g. beiguši 13 latvieši un studi­jas
tuvākā laikā gatavojas beigt vēl
13, to skaitā 5 doktorandi.
Parīzes radiofonā „Radio Sorbon-ne"
atskaņots Tāliv. Ķēniņa kvar­tets
e-mollā. Martā UNESCO rīkotā
laikmetīgās kamermūzikas koncertā,
ko pārraidīs radiofons „Paris-Inter",
atskaņos komponista septetu. Parī­zes
konservatorijas gadskārtējā sa­censībā,
kurā piedalījās 11 tautību
35 jauni komponisti. Ķēniņš iegu­vis
augstāko prēmiju par sonātu
CeUam un klavierēm.
īpati nacionāla rotaslieta, kā tāda
būtu mīts! Šajā nozarē nemaz ne­jūtos
kompetents, taču iespējams,
ka tautieša pesimisms būs pāragrs.
Iespējams, ka darīšana ar tuviem,
tomēr atšķirīgiem variantiem. Ro­bežas
te, tāpat kā dziesmā, var būt
slīdošas.
Izkaisoties pa zemeslodi, mūsu
tautiešiem, kas mājās ticībā turēju­šies
pie seniem lolojumiem, ne vien­reiz
vien būs jāpieredz, ka dažs no
tiem uzņemts bez īstas kritikas un
perspektīvas. Maldīgi būtu tomēr
tos tāpēc vien atmest kā vecus el­kus
un to vietā pieķerties jauniem
elkiem, tikpat nedrošiem, vēl sve­šākiem.
Labi būtu, ja Šādus gadī­jumus,
kā minēto Nameja gredzena
gadījumu, lietpratēji paskaidrotu.
Varbūt savās mājās nebijām gluži
bez grēka, cenzdamies izcelt savas
nacionālās īpatnības un aizmirsda­mi
pateikt, ka tās tomēr nav bez
radu saitēm ar pārējo pasauli. Daža
nevajadzīga vilšanās būtu aiztau­pīta.
Mantas klīst pa pasauli tāpat kā
paSrels mēs. Tāēu pāri tfim Ir kaut
kas ciets, negrozāms. Lai nepazūd
tas!
Lndls Bērglņg
Letonims 80 gados
Ceļš gaŗS un krustiem apspraudīts,
Cik bleSi jāapstājas!
Tiek godbijībā vainags v!ts
Tiem, kas no ceļa mājās.
CeļS gaŗS, bet vēl arvien tu ej,
KS mil^a rītā sScis;
Tev džfslSs Jaunus spēkus lej.
Kas tev par biedru nācis.
Kaut gadi rit un valstis grfist
Un vēji tautas svaida,
Tev patvērums no viņa kļūst,
Kas tevi ceļS raida.
Ja gājējs gurst un krīt un klūp
Zem dzīves sloga grūta,
Ir viens, kam tavas bēdas rup
Un kas tev veldzi sūta.
Lai rietos tad va! austrumos
Jūs dalītos un klīstu.
Ir viens, kas mīlestībā dos
Jums sasniegt mērķi īstu.
AUNOTN Dofas pārdomas latviešu kātoju
mēnešrakstu Dzimtenes Balsi lasot
Klusi, bez reklāmas jau ceturto
gadu prāv. K. Viļņa vadībā Zvied­rijā
iznāk latviešu katoļu mēneš­raksts
Dzimtenes Balss. Pārskatot
līdz šim iznākušos 45 numurus, var
nojaust, ka no šī Izdevuma lappu­sēm
pie lasītāja nāk kfida jauna el­pa,
kāda jauna balss, ar ko šis izde­vums
atšķirīgs no visiem citiem
trimdas latviešu izdevumiem: šī
balss nevaid par pagātni un zaudē­jumiem,
bet stāsta par ceļiem, spē­kiem
un avotiem, kur trimdiniekam
padzerties, lai taptu par pašam se­vis
atbrīvotāju — jaima tipa cilvē­ku,
kas varētu būt spēcīgāks par
visām tām nelaimēm, kas aplenc
mūsu dzīvi, mūsu dvēseles un mū­su
Latviju.
Sī mēnešraksta saturā ir divi zī­mīgākie
akcenti: katoliskais un lat­viskais.
Dzimtenes Balss lapaspu­sēs
katrs var atrast daudz no tās
uguns, ko drosmīgie katoļu zināt­nieki,
domātāji un izcili priesteri
iedegusi mūsu laikmeta miglā. Tie
neglaimo ne valdniekiem, ne sistē­mām,
ne apiunoģušām tradicUām«
ne gara, ne saimnieciskā lauki īsi
varētu teikt — tie ir kristīgie revo­lucionāri.
Te skan balsis no tās
kustības, kuru visā pasaulē sākusi
katoļu baznīca sava lielā pāvesta
Pija XII. vadībā. Jādzimst jaimal
jnākslai, jaunai rakstniecībai, jau­nai
sociālai kārtībai, jaunam poli­tiķa
tipam, jaunai domāšanai, jau­nai
sabiedrībai.
Padzīvojot brīdi šinīs jaunajās
domās, tu jūties kā no purva iz­kāpis
kalnu gaisā un gaismā, kur
var manīt jaunus apvāršņus.
Patīkami Dzimtenes Balss akcen­tē
savu latvisko stāju, bet arī to
dara ar jaunu balsi, jaunu domu.
Mums visiem ir svētai tas manto­jums,
ko devusi Latgales, Vidzemes,
Zemgales vai Kurzemes sēta, ko de­vušas
Rīgas gaismas un mākslas pi­lis
un brīvība, ko Dievs bija svē­tījis
zem sarkanbaltsarkanā karoga.
Ar to reiz mēs augām. Bet ir par
maz, ja tikai apvalstām un kuļam
vārdus: latviskums, latviskā stāja,
latviskā apziņa utt. Tie jāpielej ar
jauna spēka saturu, kas spēj cīnī­ties
par mūsu gara, mūsu dvēseles
atjaunotni, jo ir baigas pazīmes, ka
mūsu latviskais ir ļoti vāja krāsa,
kas ātri izšķīst materiālistiskajā
eļļā.
īsi un skaidri — mums savu lat­visko
vajag piesalstft pie Dieva un
ticības meklēšanas. Ja par visu to
piemin, mūsu sabiedrības vairums i
vai nu klusē vai sāji smaida, bet
«domātāji" — gudri smia Un nav
ko brīnīties, jo, pieminot par ticīgu
cilvēku, daudzi iedomājas Ollņieti
no Mērnieku laikiem — vai kādu
citu tipu. Viņu acis ticīgais cilvēks
ir tāds, kas staigā ar pātaru grāma­tu,
lūgšanu purpinādams un acis
bolldains ux augšu. Vairums mūsu
sabiedrības atceras sevi piederīgus
pie kristīgas draudzes tikai kristī­bu,
laulību un bēru reizēs. Tagad
trimdā gan ir pulka jaunur ticīgo ra­dies,
kurus varētu saukt par atlde-vltu
ticīgajiem, jo, lūk — Jfitl^ uz
ASV! Tā ir tā pieminētā eļļa, kurā
ātri izšķīstam.
Jā, ticība cilvēku padarot nebrīvu
un bailīgu. Mums vēl nepazīta ir
atziņa un fakti, ka mūsdienu mo­dernais
cilvēks, ja viņš atradis Die­vu
un ticību, ir tas brīvākais, dros­mīgākais
un spēcīgākais cīņai par
tūkstošiem citu. Tas Ir visdrosmī­gākais
revolucionārs, lai sabiedrība
nesapūtu savā gļēvumā un eksisten­ces
bailēs. Sis vīrs nestaigā, krus­tus
mezdams un nepleietamā svinī­gumā
savilcis seju, nemaz nē viņi
ir smaidīgāks, jautrāks un laipnāks
par visiem tiem, kas smaidus mācl-jušle^
nō labā toņa grāmatas. Jo
— tas nav viņā tonis, bet dzīve.
Ticīgais esot bailīgs.
Te der kāds piemērs. Itāļu jezu­īts
tēvs Lombardi, kura runas sa­viļņojušas
.pasauli, nesen pateica
itāļu miljonāriem: Jā, īpašuma tie­sības
ir gan neaizkaramas, bet par
šīm tiesībām ir vēl lielākas tiesības
uz dzīvi. Tāpēc, ja jūs paši nespē­jat
atteikties no kādas daļas to la­bā,
kam nav nekā, tas jāpaņem ar
likumu! Par velti jūs liekuļojat te
baznīcā! Izejiet, jūsu vietā atgrie­zīsies
tūkstoši nabagu!
Tādus vārdus savas zemes „lab-dzlmušajiem'^
nebija' iedrošinājies
pateikt neviens no Itālijas valdības
vīriem. Tos pateica baznīcas dēls.
Tauta viņu nesa uz rokām. Šodien
Itālijā jau realizē agrārreformu.
Kad mēs, latvieši, sāksim agrār­reformu
savu dvēseļu, sava gara tī­rumos?
Mums ir gan sifati plānu
un ieteikumu, kā pasaulei vajadzē-
A UN DABA
Vakarelropas mākslas katalogos bieži
lasām modernās mākslas deklarācijas, bet
nabaga skatītājs Jfltas apjucis. Jo iVārdl
gan pārUecina, bet pafil darbi lāga nē.
Glezniecība tagad kļuvusi neskaitāmu
problēmu, preteSķlbu un ciņu pilna. VI-sumā
cilvēks taaad |oti labi «ina, ka
strīdīgas tendenās glezniecībā pastāvē­jušas
vienmēr un ka māksla nav dabas
burUska kopēSana. Vlņl ^sjprot, ka
māksla Ir cilvēka gara mōžigā nemiera,
meklējumu un atradumu atspulgs. Bet
viņš Jūt ar! to, ka ari tīrām abstrakci­jām
nodarbojas filozofija, loģika un ma­temātika,
nevis māksla. Vai māksla
pašreiz nelaužas tur, kur viņa nekad
netiks, jo katrai disciplīnai taCu citāds
atziņu gflSanas celS un izteiksmes lī­dzekli?
varbūt glezniecībai patiesi nav
sakara ar dabu un atdarināšanu?
Jau ekspresionisms lauza visas tradī­cijas
un no īstenības bija aizgājis tik
tālu, ka ļaudis sāka zaudēt ticību šis
mākslas patiesīgumam Ekspresionistlem
krāsu vērtības bija tikai līdzeklis kā­pināt
pārdzīvojumu. Bet vai zilie zirgi
ar kumeļu vēderā šodien jau neizskatās
kā karikatūras? Tas Pats_sakāmJi par
fouvlstiem, kas cenšas pec absolūtās
krāsas, ko tie nejauc, bet lieto tā, kā
tā nāk no tūbas. Starp abiem pasaules
kariem ..vecajām** mākslas formām pie­teica
karu ari sirreālisms, kas savu dar-bību
pamato ar zemapziņu - skatīt
iekSēJo pasauli, uzsverot perversi dal-monlsko
sakarā ar cl^^ķa dvēseles kom-plekstēm.
Bet vispārībai tā Ir tikai de-formāta
karikatūra. TaCu Izteiksmes 11-
Ji7Pkn arvien vairāk pārveidojas ab­straktā
^Uzienā. Sākās arvien lielāka
dabarfoTnm vienkāršošana, līdz galvas
vie'tlvaiJs zīmēja tikai lodi un ^erme.
na vietā trijstūri. Beidzot nu Ir tik tā-fu
ka dabas fonnas pilnīgi pazudušas,
a vtrētu strādāt ar „abstraktam for-mām
un krāsām". Varbūt viens otrs
darbs ar savu pārllecmar: spēku arī
ieies mākstts vēsWē kā I^^trs labs or-nlīadmzseknrtesj,
ē jlb etg o paja u"neo'5 ^^ce1ļ,uJ *^'"?iJpff^cSf Cu
ddaisbkarse dzitinē.ā tnJēam imtuPrē';jfāJs« °p*ife^ ' dabas «rP
jām parādībām, P5j«^J^«^«"i?™;,, *fj*
tagad esot Jārāda dvēsele un Piln^S»J»-
atsakās no ārējās īstenības un no visa,
kas nekalpo tīrai ««eiksmel Gleznas
elementi esot Pārveidoti nevis defor-mētt.
Te esot jauna, Patstāvīga patie
siba. kuŗal ar dabu nav "«^^^da jakar^
Tā kā priekSmetIgals te esot atraisīts
no krāsS un Hniju formām, labāki
to saukt par absolūto, nevis abstr^^kto
^^slvos'^amatojumos .»absolūtlstl« vien-mēr
atsaucas uz mūziku. Tāpat Ka^Jf;
Tad nevieni nenoliedz instrumentālo
Lūziku, tāpat ari glezniecībā nevajagot
jautāt: „Kas tur tēlots?- Bet ir taēu zi­nāms,
ka to, kas der mūzikā, nevar vien-mēr
lietot citās mākslas un Otrādi, jO
ir pārdzīvojumi, kuru nianses nevM uz­rakstīt,
bet varētu labi uzgleznot, un ir
Uetas, ko vispār nevar ne nzgleznot ne
uzrakstīt, tām Ir jāskan. Bez tam paSl
„absolūtlstl*» tomēr nav konsekventi un
dod saviem darbiem nosaukumus, plem..
Smēķētājs, Vakara stunda un nguns-putns,
kam arvien Ir kāda konkrēta Jē«
ga. Mākslas darbam neesot jākalpo de­koratīvam
mērķim, tas neesot nedz sie­nas
gleznojums, nedz gr&matu llustrScl*
ja. Mākslas darbs esot vlenkāril iz­teiksme.
Tas būtu saprotami, lai gan
katra glezniecība vairāk vai mazāk ar­vien
Ir dekorāUva, bet grūtāk Jau iz­prast
domu, ka līniju struktūra diagram­mas
veidā nozīmējot lekSējās kustības
atspulgu. (Tad jau sirdsdarbības pār­baudes
aparāU ražo īstus mākslas dar­bus!).
Nevar būt Iebildumu, pret glez­notāja
gribu radīt savu pasauli, jo vlņS
cenšas atrast cilvēces eksistences sakni
un atsegt noslēpumu starp ārēji redza­mo
Un pēdējo pasaules pamatu. Lai ska­tītu
neredzamo, ..absolūtlsts'* jūsmo par
fantastisko pasauli, ko atsedz mlkro-skoos.
Tādēļ vispārējas dabas formas
savijoties ar ģeometriskiem un technls-kiem
elementiem. Ģeometriskās kon­strukcijas,
protams, nerisinot nekādas
problēmas, un pēc šiem projektiem ne­varot
ari uzbūvēt nekādas mašīnas. Tā
esot tikai līniju rotaļa, kas neradot ķer­menisko
un telpisko lllūzlju. Bet ja tā
Ir līniju rotaļa, tad tomēr tas nozīmē
dekoratīvu mērķi. Nav jādodot lietu
dabīgs atspoguļojums, bet tikai 8o Uetu
projekcija, Jo uz citām planētām varbūt
esot pavisam citas formas. Tādēļ esot
Jārāda krāsu un līniju absolūtā izteiks­mes
vērtība. Tas nozīmē prom no da­bas.
Visiem Siem Jauno ce]n meklētājiem
Ir viena kopēja īpašība — tie aizmir­suši,
ka starp iecerēto un īstenībā pa­nākto
vienmēr pastāv zināma plaisa. Jo
ārējā skatāmlbS ietvertais izšķir mākslas
darba lUctenl. Bet šis ..abstrakcijas*' ne-rada
nedz gribēto iespaidu, nedz lllūziju,
par pārdzīvojumu nemaz nerunājot. Pat
kaut kādu domu dažkārt grūti uzminēt,
jo te ir tikai kalla forma. Atziņu celi
te ir tā valdzinājuši, ka izteiksmes vēr­tības
atstātas novārtā. Tādēļ ari kailo
schēmu priekšā skatītājs paliek vienal­dzīgs.
Mākslai nav arī Jāsastingst konvencio­nālās
formās, jo bezgalīgi dažidā Iste-iiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiifiiiiimiiiiiiii
KULTŪRAS CHRONIKA
Tuvākajā laikā notiks divi lieU
sarīkojumi Melburnā. L. Melkerte
martā rīkos otro gleznu skati Aus­trālijā
ar 40 jauniem darbiem, ku­rus
māksliniece paveikusi brīvajos
brīžos pēc strādāšanas kādā slimnī­cā.
Melburnas latviešu biedrība pro­jektē
sarīkot prof. J. Vītola piemi­ņas
vakaru, kurā atskaņos tikai vi­ņa
skaņdarbus.
nlba liek māksUniekam meklēt arvien
jaunu formu. Taču nelaime t&, ka
mākslinieki par formas problēmām vai­rāk
Btridis teorētUki, bet jtnno atziņu
iemūžināšana lielos dirbot izpaliek. Tā­dēļ
ari mākslas pasauļu oatkatoi šo­dien
ir tāds chaos.
la mtkila saudS katm Mkirii ar da­bu,
tad viņa šaudi lakam ar tautu. Ja
blakus citām aistlUikim katiforijim ar
skaistumu saprot ne tikai patieso, bet
ari labo, tad māksUnieciskls radīšanas
dziļākā Jēga ir risināt dzīves metafiais-kās
problēmas ar attiecīgajiem izteiks­mes
Udzekliem, Jo cilvēks nav tikai dzī­va
būtne, bet ari dvēsele. Mis gribam
redzēt ne tikai formu, bet formu kā
dvēseles veidojumu. Tikai patiesība pret
dabu un īstenību spēj izsaukt pārdzīvo­jumu
un pat atklāsmi. Ar to nav teikts,
ka visur Jāmeklē augstas idejas. No Se-zāna
klusās dabas runā tāda pat diev­bijība
kft no svēto ikonas. Ubermans
teicis, ka viņam labi gleznota kāposta
galva labāk patīk nekā slUcU gleznota
madonna. Dievs visas lietas radījis ar
vienādu mīlestību, tfidēl Dievu var at­klāt
ari vismazākajās un visnenozīmīgā­kajās
lietās.
Dabu mākslinieks nekad burtiski ne-kepē,
bet māksla sākas tur, kur perso­nība
pārveido dabas pārdzīvojumus. Jau
15. g. s. Alberti mācīja, ka atdarināt da­bu
nozīmē atdarināt tajā vērojamo liku­mību.
Tagad visumā atmet ārējās īste­nības
atbildību, bet cenšas vienkāršotās
līnijās garīgi pārstrādāt ārijo parādību
un notikumu raibo dažādību. Tātad risi-not
mākslas problēmas gleznotājs vairāk
vai mazāk no dabas distancējas. Par cik
viņi to dara, tas atkarājas no viņa paša
stila izjūtas. Bet no dabas un vispār no
ārējās pasaules aiziet pavisam viņš ne­spēj,
JO tad māksla pārvēršas par ne­izprotamu
nodarbību vai laušanos citos
novados. Ar mākslas izteiksmes līdzek­ļiem
viņš nedz spēj, nedz ari Ir vaja­dzīgs
risināt tīras zinātnes, fUozonjas,
reliģijas vai literatūras problēmas.
īsums, nemiers un kustība Ir moder­nās
franēu glezniecības iezīmes. Ja arī
franēu glezniecība seko tradīcijām, tad
tā tomēr paliek radītāja un uzticīga
principam: strādāt garigi un meklēt ar­vien
ko Jaunu. Tur nav nāves miera,
kas apmierinās ar nobeigtu darbu, bet
ir gan piepūle virzienā uz augstāko pil­nību.
Ģēnijs arī inspirācijā paturot
skaidru prātu. Bonārs pārliecināts, ka
neviens gleznotājs nevar radīt pilnvēr­tīgu
darbu, ja viņam trūkst Jūtīguma,
varēšanas un amata prasmes. Viņa mēr­ķis
ir gleznojumā sasniegt harmoniju
starp inspirāciju, varēšanu un dabas
gleznieclsku s a p r a š a n u.
Sie modernie virzieni nav bez no2ī-
''mcs, jo pasaulē ir vietas diezgan visā­diem
gleznošanas veidiem, bez tam tie
devuši mākslai garigi bagātu „uzdrlk-siešanās'*
raksturu un līdz ar to arī zi­nāmu
brivu, drošu, sparfgn un pat pār-iteldzīgu
pieeju glezniecības pro1)lēmim«
Ģirts Ārvaldis
tu laboties, un kad sanāk pied tau-tieši
kopā tad tā vien izskatās: pa­dod
tik pasauli viņiem rokā — līdi
jaunnedēļal viss būs kārtībā! Bet
kas gan mums ir padomā tam gadi*
jumam, lai Šo lielo darbu varētu
iesala no mums pašiem?
Mēs bieži sakām, ka esam jauni-»
bas gara un spara pilna tauta. Li»
bi, lieliski 1 Pašapziņa vajadzlgii
lai citi mūs nemidītu kājām. Bet
vai mūsos neskan ar skārda dausi*
šanas skaņu kāda bīstama vecumā
pazīme: malSanās un dnlšanās tikai
ap formu un par formu.
Daži piemēri: Vai visus trimdas gt«
dus mūsu politiķi nav nocinījuliet
tikai par formu, kuŗfi —» vil ti
būtu viena vai otra — būtu vllU
domas jāielauž un tikai tad jiiftM
strādāt
Mūsu literatūras „skolfim** m l i -
terfitūras apcerētajiem un kritiķim
vienīgais dieveklis un bauslis t^uit
forma. Nav vēl piedzīvots, ki bOtli
sacelta trauksme par kādu dirtov^
kurā nav satura, vai kura MtoiNI
ir tikai tik daudi barOMīl, dk kd-ļUtml
gumijā. Vtf i|xrakitll t»
apcerēt kaut vai seska nifu. W
terātūras kritiķi teiks: (lasiet
un mazi — laba forma!
Protams, te nav grMts UMf ki
formu drīkstētu ignorēt Saturi
zaudētu jēgu, spēku un skaistumui
ja tam nedotu formu. Nebūta
daudz tādu, kam garšotu vīns, ja to
pasniegtu zābakā. Bet ja glīti vl«
na pudelē ar izslavētām etiķetēm
ieliets krāsots ūdens un oriģlnllitl*
tes dēļ tur vēl iemērkts, teiksim,
glīts seska nadziņš, tad grūti gan
pateikt, kādā gan veidā šis dzērieni
var trimdini^a spēkus, stlprinli
Dzeriet — glīta pudele!
Ja mēs vairs neeiam skolnlddĻ
kam draud divnieks, vai neesiii^
vairs studenti, kuru vārdus ddcfini
var izlikt pie melni dēļa, mēs vain
nemācāmies, nemeklējam Jaunui
apvāršņus, bet grimstam garigfi pa­sivitātē.
Par balsīm un atziņām,
kas iet pāri mūsu galvām^ mēs lA^
kām: nieki, tur nekā nav! Tagad
ho pasaules var maz ko gūt... Tie­šums!
Mūsu stiprums, ja paliekam
uzticīgi jau izstrādātai latviskai dzī­ves
formai. Jāvaicā — kas tā tādi
jau par gatavu pakāpi pie debesim?
Ja nu mēs sakām, ka esam jaunī­bas
gara pikia tauta, ja gribam būt
spēks, kas varētu kalpot sevis, sa­vas
Latvijas un pasaules atjaunot*
nel, tad mums savas dvēseles, sava
māksla, sava rakstniecība, sava po­litika,
sava ikdiena jāpapildina ir
to saturu, ko cilvēces labākie spēki
zem Atbrīvošanas Krusta zīmes ra­da
pasaules a t i n d ē š a n a i no
gļēvuma, no vienaldzības, no bal»
lēm, no snoblsma un nihilisma, ku­ru
„8koIas'' ari mēs esam paspējuil
jau vairāk iemīlēt nekā to, kuru
mūsu mātes reiz mums sāka ar:
„Tēvs mūsu, kas esi debesis, t i iff
zemes virsū...**
Te var teikt — cik gan naM tai
skan! Pareizi — naivi! Sevis at­jaunotnei
mums vajag vairāk nai­vuma
nihilisma nekā līdz Sim, bet
cīņā pret pasaulē palaistajiem vel­niem
mums vajag vairāk cietuma
un asuma nekā līdz šim! Ar to mēs
tapsim par jaunības gara cilvēkiem,
un tuvināsimies tam laikam, kad
mums varēs būt Jauna Latvija, jo
mēs ar to būsim paveikuši gevi to
dalu, kas jāpaveic visai pasaulej se­vi,
lai šis laiks pienāktu. \
Mēg sakām — mēs Jau nespēlam
neko pasaules likteņos izšķirt. Mū­su
lieta — nogaidīt Kā tās lietas
ies, tā viņas ies, vai mēs esam, vai
neesam.
Jā, tā ir otrā izeja — gaidīt brī­numu.
Bet ja arī tic, no kuru spē­ka
mēs gaidām brīnumu, teiktu tā­pat
(vai viņiem lielāks pienākums
lāpīt sevi un pasauli nekā mums?)
tad tas „brīnums" savā sarkanalā
rīklē paņemtu visus plēvos gaidītā­jus
~ vi^us simtus miljonu.
Nākošais gadu desmits izšķirs, vai
pasaule atmodīsies un ievilks elpu
no tā jaunartā lauka, kufu ar gara
dzīves un sociālām reformām aici­na
apsēt krist^.eSi, vai arī — sapūs
savā glēvamS m vienas dienas
priekā bez atīfkuma. Tad nabagu
bari jaunam ,.refonnStoram" palī­dzēs
samīdīt atUkuSās zelta korsetes,
Un pēc tam viņi paši un visa pa­saule
odīs tikai pēc sviedrainas nile-sas,
kurā nokauts gars, jo tas bi.1a
par spitīi^ un par lepnu, lai laikā
apjēgtu satikt Dievu.
Lielu cerību dod tas, ka visu ze­mes
lodi sāk apšalkt atjaimotnes
balsis: mostieties, ceiiptipq un palī­dziet
visi — dzīvie tm miru.^ie! Va­jag
kārtības pasaulē!
J. KHdzēJS