Bavarijas Latviesu vestnesis, April 15, 1950

              1950. g. 15. aprtli
preses bcisis
sestdien, 1950. g. 15. aprlH
iuritoājumos pnhM
rakstus par ak.
as politiskam probis.
-Ko tālāk? autors a>
ju par mūsu politisko
doi^^^ latviešu
boUtiska vadība visi
ziemas valdības ārkār'
geķaņi sūtnim K. 2a^
^t-savu lokālo nacio-
•:o, kulturālo un saim.
^ ^^«ani-ŗtoslm
un parorganizp.
msm ļokāīaja'S
domstarpības, dažs!
» 4ažādi- atrisinājumi
iļ^aa neatsauktas^'
iciicmalo vadību.
Ms pitovanii^ ^
•ņemtos jšādu vafc
Jbu,r tad mmt» ilgs;
Idas politiskas v«te^,
-jacijas un politisks»
aa nebūtu vajadzīgai
m ar laiku iestatoļ
toātiba. Mēs sakķ.
rindas, sakārtotu darbui
M un nostiprinātos, lai
Īrijas vēlēšanas. Ļo^
tā daudz mantotu pak
l^a laikā mūsu spSku
lūsu tēvzeme un ari
ii .
^ vai 70. g. v. Kārlis Za- ^
J ^ r u lielo atbildību un
p^emties. Zinu gan«vie«
ļteiktu, ka tādi uzdeviuril
M viņa ārkārtējās piiiw
[tas būtu pilnvaru tulb-irta
uii ne pēc gara. Bet
",āf iis Zariņš grib un var
rūtibas un upurus nest
^ § nevilcinātos, ja zi-f
ii: tas, ko mh no viņa
gaidām, un ka mūsu ir
maldijies Kārli Zariņā,
minētā pienākuma atr
obanuprāt vēl varētu ap­ietu
variantu. Es do-organizāciju
Daugavas
ir vislielākā organhSto
, kas aptver mūsu vis-iiutas
visuzticamāko sar-
«itu — latviešu kāravi­em
jau reiz gulies vis-kiu^;
im varbūt,g
parto, ka latviešu trim-atisko
vadību varētu no-vas
Vanagiem, es tomSr
slēpt, ka organizācijai Ir
si: tā neapvieno.labu daļu
a virsnieku saimes, kaj
daudz kaujimekiemkfi
p Idkšējās frontes cīnīta-,
i grupu nopelni ir lieli uft
Idzētu sadoties rokās. 0^
8 'DV piedalīšanas, LNP
&:noslēpt bēdīgo parādību,
k^dā iepriekšējā, rakstā no.
i „apakšvadbņu" sakudiš^
Itono'starp lidzig^^-ij
M aizvērt abas m^eU^
;^evis tās tikai apsegt, tad
Gādību trimdā varētu
em^un likvidēt visas
«ias organizācijas, k^ļj
rf^dējufes uz vadību ^
te^ējuSasuzvadibui^ļ^
l^Kāda trešā c e l a ^ «
ļiSr^izējā emigrS#^S^
leigusies, kad b i j j ^
idCjPi savas naclo^s
^ad nesaticība un
^ būs atkal a^dev^
^ a l ^ satici^^^^
par vadUāju i^rgd iprējās vēlēšanas.
jjl nebūtu ejams.
™ DIENU VADA
kvoto vācu kara g^^Sga-ts
bijuši Latvijā, pa^Sltl
h ā d l , kas gūsta
6t paradīzes putnu \§cle-
I tuvumā apmeties KaaSg^Q
is Carnikavā beidzis J^ŗļ.
Pretēji citiem no gus]^^ ^
ļoti
tur
grūts: No rītiem kolhoz" ^
i
Viņš nobarojies i«J
ka latviešiem kļaļo%W
:olhozi ga^ esot, „ie!rti!
K grūts. No rītiem ^
arbu aizvedot autofSvlM
tos atvedot atpakaļ, l»^"
sehr guti .,i»wn«i"*' -s
ie Stimme der ^^j'^rTm^^ (i
1 numurā ziņo: ^^^fjļm I
ttu vadītāju sanāksme ŗ^g jj ^
itārs Krotamms pa^^llJ^JUsotl** 1
igauņu zemniekuvel t«!^^^» |
ijUšies kolliozos. TadS s g
pt Vairs ilgāk cie^S" . . jļem ,
toru uzdevums pa^'^'elSli«''
U brīvprātīgi 'tas.
ļari sasaiņot savas mam
LATVIJA
PA JAUNĪBAS TEKAM
Andriji Iksens
Kas tic par diženiem
aiviesiem
LUDVIGS BOLSTEINS
Nemirstiigo cīnītāju rindās Ludvigs
Bolšteins ir viens no retajiem, kas
davenajā piecu gadu posmā no 1915.
līdz 1820. gadam vienmēr stāvējis un
cmljies pašās priekšgala rindās. Lai
padomājam tikai: latviešu veco
strēlnieku sākuma vienībās viņš cī­nās
kopā ar Briedi un Bangerski;
Kalpaka bataljonā viņš ir adjutants;
Baloža brigādē štāba priekšnieks;
Bermonta satriekšanas laikā viņš
bija 9. Rēzeknes pulka komandieris,
kad šis pulks viņa vadībā veidoja
to knaibļu spārna zobu, ko pret Ber­monta
karaspēku virzīja virspavēl­nieka
štābs no Bolderājas gar Liel­upi
vcfi Buļļiem un Kalnciemu un tā­lāk
Kurzemē.
1920. gadā kādā karaspēka-parādē
Rīgā Francijas militārās misijas
priekšnieks pulkvedis Diparkē (Du
Parquet) Francijas valdības vārdā
piesprauda Qoda leģiona ordeņus un
goda zīmes Latvijas nacionālās ar­mijas
deviņiem instruktoriem un ka­reivjiem
un četriem virsniekiem.
Viens no šiem virsniekieņi bija Lud­vigs
Bolšteins, toreiz gadis visjaunā­kais
pulkvedis Latvijas! armijā (32
gadi). Skatītājus jūsmināja ne vien
mūzika un īpašā goda sardze, bet
visvairāk savdabīgais ceremoniāls,
kāds tas franču tradīcijās pastāv no
Napoleona laikiem: pirms apbalvo­šanas
franču pulkvedis ar kailu zo­benu
viegli piedūra apbalvojamā
galvai, tad paņēma adjutanta pa­sniegto
ordeni un piesprauda jaunā
goda leģiona bruņinieka krūtīm.
Pēc apbalvošanas varoņi devās at­pakaļ
pie saviem pulkiem uz Latga­les
fronti, kur godam nobeidza Lat­gales
atbrīvošanu, sasniedza valsts
etnogrāfisko robežu un deva iespēju
noslēgt pamieru.
Karam izbeidzoties, Balšteins at­stāja
armijas rindas, aizgāja privātā
dzīvē un saimniekoja savās dzirna­vās.
Ūkās '•^ šim kauju virsniekam
miera laika dienests šķita it kā par
vieglu \m nepiemērotu. Bet kad ra­dās
vajadzība pēc asa, pārbaudīta
un atbilstoša robežsargu priekšnieka,
viņu aicināja un Iecēla par robežsar­gu
divīzijas komandieri, jau ģene­rāļa
pakāpē. Sls dienests, it sevišķi
mūsu austrumu pierobežā, atgādi­nāja
Jau vairāk Hdzlbas kaujas ap­stākļiem
un bija īsti piemērots tik
piedzīvojušam, rūdītam un slavenam
karavīram.
Kad 1640. g. jūnija sākumā Krem­lim
bija «Jāmotivē*^ Iebrukums Lat­vijā
un citās Baltijas valstis, boļše^
vlkl kādā punktā vienkārši ielauzās
Latvijas robežās, notēloja sadursmi,
nodedzināja robežsargu mītni, no­bendēja
vairākus robežsargus un pat
kādu robežsarga sievu, līķus pamez­dami
notikuma vietā. Maskava ap­grieza
šo lietu otrādi, gluži pēc tā
paša parauga kā 1939. gadā Somijā.
Boļševiku noziedzīgā diplomātija
fifika brēkt par l a t v i e š u iebru­kumu,
apvainoja mūsu valsti naidīgā
rīcībā un piedraudēja ar pretrlcibu.
Sadursmes apstākļu tuvāku noskaid­rošanu
valdība uzdeva ģenerālim
Bolšteinam. Bet kas «gan tur vairs
bija ko noskaidrot — %ss Jau bija
skaidrs. Ģenerālis vēlreiz ieradās
notikuma vietā, atbrauca Rīgā un
sniedza ziņojumu valdībai, bet pa­šam
savs lēmums viņam ari
bija nobriedis, to viņš atstāja savā
zināšanā.
Kad 17. jūnijs Rīgas Ielas satrici­nāja
Āzijas orkāns un Sļajina tanki
ripoja gar iekšlietu ministrijas na­mu,
ģenerālis Bolšteins nošāvās savā
kabinetā otrā stāvā. Divi ieskrēju-
Sle virsnieki — adjutants un ties­lietu
pārzinis — atrada savu koman­dieri
bez dzīvības zīmes. Lai nera­dītu
vēl lielāku satraukumu, tautai
paziņoja ģenerāļa pēkšņo nāvi, ne­minot
Iemeslu. Apbedīt viņu Izdevās
vēl puslīdz pieklājīgi.
Ilggadīgais karaskolas priekšnieks
un daudzu jauno virsnieku audzinā­tājs
pulkvedis Kripēns šajā sakarī­bā
kādā vietā raksta, ka šī nāve ir
Izcils varonības piemērs: Bolšteins
devās nāvē ne aiz bailēm no gaidā­mām
mocībām, bet gan pildot aug­stāko
karavīru pienākumu, lai aiz­nestu
kapā tikai viņam zināmus no­slēpumus
un glābtu daudzu citu dzī­vības.
Par kauju nopelniem Latvijas ar­mijā
ģenerālis Bolšteins apbalvots ar
Lāčplēša kara ordeņa 3. un 2. šķiru.
JĀNIS KURELIS
Latviešu veco strēlnieku ciņu lai­kos
Kurelis bila bataljona kon^an
dieris 5. Zemgales strēlni^' i pi''^ '
Pēc Krievijas sabrukuma viņš ar
vairākiem virsniekiem un pulka ve-seligo
kodolu devās dziļi lekškrie-vijas
dienvidaustrumos. Tur latvieši
sapulcējās Dienvldurālu pilsētiņā
Troickā un nodibināja slaveno Trolc-kas
pulku, kas iegājis Latvijas brī­vības
cuiu vēsturē līdzīgi Imantas
pulkam kā leģendāra atsevišķa vie­nība.
Sis pulks Kureļa vadībā cīnī­jās
pret boļševikiem Sibīrijā, ar
kaujam nostaigāja no Urāliem līdz
Vladivostokai, šķērsojot tātad visu
Āzijas kontinentu, un 1920. gadā at­griezās
Latvijā no otras puses. Viņi
bija apceļojuši apkārt zemes lodei,
cīnījušies, cietuši ari zaudējumus.
Tagad par šiem trolcklešlem un
imantiešiem zinām visai maz. Staro
dzīvi palikušiem trimdā zinām Kārli
Lobi. Pēteri Dardzānu, Pēteri Man­tinieku,
prof. Arv. Svābi, rakstnieku
Voldemāru Dambergu un vēl dažus.
Daudzi Ir no jaima cīnījušies un sa­deguši
uz dzimtenes brīvības altāra;
dzimtenē paUkušo likteņi nav zi­nāmi
Pēc atgriešanās Latvijā ģenerālis
Kurelis kādu laiku darbojās kar^i
padomē un Latvijas aizsardzības
biedrībā, līdz viņu iecēla par tech-niskās
divīzijas komandieri. Tanī
amatā viņš sabija ilgus gadus, at­tīstīdams
mūsu techniskās vienības
par kvalificētu karaspēku, kāds viņš
bija līdz svešo iebrukumam.
Otrā pasaules kara laikā ģenerālis
Kurelis kopā ar saviem domu bied­riem
un agrākiem līdzgaitniekiem
Vidzemē, Skrīveros, noorganizēja
kādu militāru kustību, ko tautā sau­ca
par kureliešiem. Ja par viņu
vēsturi mēs līdz šim zinām visai
maz, tad Ideoloģija gan skaidra: 1)
pret komunistiem; 2) pret hitlerie­šiem;
3) sagaidīt rietumu demokrāti­ju
palīdzību un iet kopā ar tām; 4)
saglabāt, cik daudz vien iespējams,
dzīvu latviešu karotāju.
Atstājuši Vidzemi, kurellešl nocie­tinājās
kaut kur ziemeļrietumu Kur­zemes
mežos un gaidīja savu laiku.
Tas nenāca. Toties nāca hitleriešu
pavēles un vajāšanas. Beidzot bija
jau sadursmes ar Hitlera žandar­miem.
Neziņa, veltīga palīdzības
gaidīšana un šaubas robežojās ar iz­misumu.
Gaidītā vēstures atkārto­šanās
izpalika, cerētie sabiedrotie
dzīvoja Jaltas līgumu māņos .
Beigu agonijā hitlerieši šo Kureļa
vienību Jau kvalificēja par atklātu
pretinieku. Norisinājās kaujas. Kri­ta
fanātiskais kurelietis Wtn'=»nts
Rubenis. Hitlera lauku kara tiesa
Liepājā notiesāja un nošāva Kureļa
štāba priekšnieku un kustības dvē­seli
Kristapu Upelnieku.
Mūsu tautas traģēdiju virknē Si
kureliešu traģēdija vismazāk apgais­mota,
un viņas lielā nozīme nemaz
nav novērtēta. Literatūrā zināma
vienīgi Arvēda Svābes balāde, vēs­turisku
aprakstu nav. Liekas, būtu
jau laiks par to domāt un jau tagad
vismaz dokumentēt savas atmiņas
kādam, kas tur bija klāt, palika
dzīvs un prot cilāt spalvu Kādreiz
tas būs ļoti vērtīgs pakalpojums nā­kotnei,
vē«?turei un mūžībai.
Sp e pilF britu
josla
Noskaidrojies, ka Mērbekas teātra
saime vēl var 'palikt vienkopus, lai
laikā no 11.—20. aprīlim viesotos
britu joslas nometnēs ar Fr. Molnā-ra
komēdiju Spēle pili, ko ar lieliem
panākumiem teātris jau izrādīja
amerikāņu joslā. Sai turnejā teātris
apmeklēs ACCU nom. Hanoverā,
Volterdingenu. Oerelu, Ventorfu, LI-beku,
Eitinu, Neištatl, Hamburgu
un Oldenburgu. Līdz ar to nobeig­sies
teātra M gadu Ilgais darba
posms Vācijā.
Prot P. Starcs
Vai tev jau ir savs darba un dzfves projel(ts ?
Laimīgs ir tas cilvēks, kas apzinās
savu dzīves misiju, zina kā to pildīt
un ar aizrautību velc savus uzdevu­mus.
Pilnvērtīgai dnvei cilvēkam
ir jāsāk gatavoties jau no agras jau­nības.
Pareizo dzīves ceļu atrast un sa­viem
uzdevumiem sagatavoties cilvē­kam
palīdz ģimene, skola, baznīca
un jaunatnes organizācijas. Bet ta
kā jaunatnes organizācijas ir vairā­kas,
tad jauniešiem un viņu vecā­kiem
ir jātiek skaidrībā, kura no
šīm organizācijām pēc saviem mēr­ķiem
un darba metodēm vislabāk
atbilst jaunieša centieniem un dzīves
mērķiem.
Vairāk nekā pirms divdesmit ga­diem
Latvijā radās mazpullcu orga­nizācija.
Valsts neatkarības beigu
cēlienā darbojās pāri par 1000 maz­pulku
ar apmēram 40.000 aktīviem
biedriem. Mazpulku organizācija
visās zemēs savā vairākumā sastādās
no lauku jaunatnes, im tās darbs
ci^i saistīts ar tēva sētas un dzim­tās
zemes kopšanu. Valsts neatkarī­bas
laikā mazpulku ideāH paspējuši
laist tik dziļas saknes, ka ari sve­šumā
radās vēlēšanās uzsākt darbo­šanos
mazpulka Ideju garā. Bet šis
jaunatnes organizāciju veids prasa
stabilākus dzīves apstākļus. Emig­rācija
un nometņu pārcllāšana jau­natnes
darbību stipri traucēja. Bet
nav izšķirīgas nozīmes tam, vai kā­dam
jaunietim ir kabatā biedru
karte — svarīgāka ir vēlēšanās augt
un darboties mazpulku vai kādas
citas organizācijas centienu garā,
kas palīdzētu viņam sagatavoties
turpmākiem dzīves uzdevumiem.
Mazpulku organizācija radās ASV,
pag. gada simteņa beigās. Organizā­cijas
stāvoklis nostabilizējās 1914. g.,
kad pieņēma agronomiskās palīdzī­bas
Ukumu, kas paredzēja iespēju
izsniegt mazpulku organizācijām
valsts pabalstus.
ASV mazpulku organizācija ir pa­zīstama
ar 4 H apzīmējumu. Siš no­saukums
radies no mazpulku prog­rammas
pamata punktiem angļu va­lodā:
mana galva skaidrākai domā­šanai,
mana sirds lielākai uzticībai,
manas rokas ražīgākam darbam,
mana veselība labākai d^vei. Or­ganizācijas
devīze ir — Vislabāko
vēl labāku (To make the best bet-ter).
Mazpulku organizācija kļuvusi par
pasaules plaš^o lauku jaunatnes or­ganizāciju.
Otrā pasaules kara
priekšvakarā ASV pastāvēja apm.
80.000 mazpulku ar 2 miljoniem ak-tīVo
biedru, bet kopā ar vecbiedriem
ap 11 miljonu. Mazpulku nozīme Ir
četrstūraina āboliņa lapa. No ASV
mazpulku organizācija izplatījusies
pa visu pasauli Anglijā darbojas
1300 mazpulki ar 60.000 biedriem,
kas apvienoti 56 apgabalu savienībās
un vienā centrālā organizācijā. So
organizāciju atzīst par tik svētīgu, ka
valdība pag. budžeta gadā tai pie­šķīrusi
20.000 mārciņu lielu pabalstu.
Katra zeme savai mazpulku orga­nizācijai
piedevusi noteikti nacionālu
raksturu, jo parasti tās darbs saistās
ar lauksainmiecību un lauku dsuvi.
Bet tāpat kā Vidzemes vai Zemgales
lauksaimnieks nevar saimniekot pēc
Kalifomijas vai Pensilvānijas lauk-sainmieku
parauga, tāpat ari maz­pulku
organizācijai savs darbs ir
jāpieskaņo savas tautas dzīvei un
centieniem. ASV speciālisti savu
mazpulku programmā ir paredzējuši
šādus galvenos uzdevumus: 1) palī­dzēt
jaunatnei iepazīties ar savas
tautas un valsts Ideāliem un augt
savu pilsoņa pienākumu un atbildī­bas
apziņā; 2) palīdzēt jaunatnei Ie­pazīties
ar lauksaimniecību un māj­turību;
3) dot ja\matnel iespēju eks­kursijās
un praktiskā darbā labāk
piesavināties sava nākamā aroda zi­nāšanas;
4) palīdzēt jaunatnei iepa­zīties
ar dabu un savas apkārtnes
dzīvi; 5) mācīt jaunatoel ar zinātnes
palīdzību meklēt atrisinājumus sa­vām
dzīves problēmām; 6) palīdzēt
jaunatnei ievingrināties kopdarbības
Atkal dabūjama latviešu
h r ā l u K a u d z ī šu
sa-nesaīsināts
izdevums ar Edv. Brencēna 56 oriģināmustrācUām
kritB papīra. ^^^^ ^^^^^^^
Atkalpārdevējiem parastā atlaide. Grāmatu izsūtām tikai pret
maksu vai pilnā pēcmaksa.
LCK apfāds LAT^ • - A
Esslingen/N., Breite Str 6.
Germany.
pasākumos; 7) pieradināt jaunatni
pie veselīga dzīves veida un saprātī­gas
brīvā laika izlietošanas, rīkot
darba sacensības un mudināt jau­natni
dzīvot pilnvērtīgu un idejiski
bagātu dzīvi; 8) rādīt jaunatnei ce­ļus,
kā pacelt lauksaimniecības iene-slbu
un uzlabot lauku dzīves ap­stākļus.
Sl programma var noderēt par pa­raugu
jaunatnes dzīves veidošanai.
Katram jaunietim, iestājoties maz­pulkā,
jāizstrādā savs darba pro­jekts,
kura realizēšanā viņam pa­līdz
organizācijas vadītāji Projek­tam
Jāparedz kāda lietderīga darbī­ba,
kas dod vērtīgas zināšanas vai
ari praktisku ieguvumu. Labākie
sasniegumi tiek godalgoti Statu un
pēdīgi valsts Izstādē, ko katru rudeni
sarīko Čikāgā.
Katru vasaru Vašingtonas tuvumā
sarīko mazpulku nometni, kurā no
katra Stata ia*odas pa 2 zēniem un
2 meitenēm. Rudeņos Čikāgā notiek
mazpulku kongress, kurā var ieras­ties
pa 50 delegātiem no katra štata.
Tai pat laikā notiek mazpulku starp­tautiskā
Izstāde.
Svarīgākā prasība, ko uztur Sl or­ganizācija
— katram jaunietim Ir ji«
būt savam projektam, kura realizē­šanai
tas velta savu laiku un «ottr-ģiju,
kas Izslēdz bezmērķa apkāri-klaiņošanu
un laika pavadISanu btt-darbībā.
Pašlaik māsu jaunatne, kās vtl ui-turas
DP nometnēs Vācijā, gatavo­jas
izceļošanai lielākai daļai us
ASV, kur iesaisUsies lauku darboi.
Turienes jaunatne gribēs, lai mūsē­jie
viņiem ko pastāsta par mūsu sa­mi
un tās lauksaimniecību. * Vai bū­sim
pienācīgi sagatavoti? Vai te vēl
neatliek daucz ko darīt? PalrelsIJi
nometņu dzīvē iespējams vēl dauds
ko tādu paveikt, kas vēlākai dzīvei
gaitās būs sasniedzams tikai ar
ko piepūli. ASV vispārēju atzllanu
ieguvušā prasība, ka kairamjaunietim
vajag būt savam projektam, pie ku­ra
realizēšanas tur strādā ar priiM
un aizrautību miljoni jauniešu, būtu
ari mums pieņemama par vadītāju
principu. Pilnvērtīgu un laimīgu
dzīvi cilvēkam var dot tikai mii^-
tleclgs, idejiski apgarots un ar aiz­rautību
veicams pozitīvs darbi.
Oļģerts Rfi^ Naftaļa lūsis
HLSI V€]8 kfl pelnus IzptU tavas
domaa,
Lai tavus darbus mazia fkudraa
graut!"
Sos vārdus Jāzepa un viņa brāļu
pirmajā cēlienā saka Naftalls, nolā­dot
Jāzepu. Un lugas gaitā pierādās,
ka Naftalls, laikam dažā ziņā Jāze­pam
tuvs, pateicis lāstu, kas Jāzepu
nelaiž vaļā nekādi. Jāzeps — liels
organizators un domātājs, vienmēr
spiests cīnīties ar citu cilvēku ze-mlskumu
un naidu im, cīnoties ar
sevi, vienmēr glabā lādē ērkšķu
kreklu un to Jo asāk izjūt visas
Ēģiptes valdnieka godībā. So ērkšķu
kreklu nespēj iznīcināt nekas.
Ir bijuši pasaulē cilvēki, kas līdzi*
gi Jāzepam nesuši Sfidu simbolisku
ērkšķu kreklu — veikuši lielus dar­bus,
bet tajā pašā laikā cīnījušies
ar ārkārtīgiem apstākļiem vai dzī­vojuši
ar lieliem trūkiuniem sevi
Te nu sakāmvārds vietā, ka Dievs
gādā, lai koki neieaugtu debesis. Bet
patiesībā bijis tā, ka daudziem viņu
ANDRIM S 0 ^ ^ ° ^ ^ ^ ^ ^ ,
Viņš raksta vēstuli Vientuļo
skautu Inspektoram T. Dukātam,
Memmingen (13b), DP Camp,
Fliegerhorst
trūkumi palīdzējuši šais debesis ie­sniegties,
kamēr citi, būdami gan
ļoti apdāvināti, bet lutināti, slavēU,
iedami caur dzīvi bez mazākā šķēr­šļa,
pašiem nemanot apstājas savā
attīstībā un beigās uz kapa akmeņa
neiemanto vis slavenu ierakstu, bet
nenozīmīgas rindas. Pārlasot tāda
cilvēka dzīves stāstu, var konstatēt,
ka vienīgais, kas mirušajam tiešām
bijis — ir iedomība. Tā ari var iz­skaidrot,
kāpēc slaveni viri atstāj
nenozīmīgus pēcnācējus. Tiem gan
ir tēva dāvanas, bet nav gribas, Jo
— kā saka Edlsons — ģēnijs Ir
deviņas desmltda]as darba un viena
desmitdaļa talanta.
Daudzo daiļo statuju Aitors Mi-kelandželo
bijis pats stipri neglīts, it
kā radinieks Viktora Igo Dievmātes
katedrāles zvanītājam, kas, būdams
pats neievērojams, nesa sevī ļoti
plašu dvēseli. Otram lielajam re­nesanses
gleznotājam Leonardo da
Vlnči, šķiet, bija viss: viņš bija ba­gāts,
skaists, ļoti daudzpusīgi apdā­vināts,
zinātnieks un mākslinieks,
bet viņa dvēselē pavisam mazam
esot Jau bija kāda brūce — savu
māti viņš nekad nebija redzējis. Il­gās
pēc tās viņš esot gleznojis visas
savas brīnišķīgās madonnas. Un
Gēte, Vācijas kultūras pīlārs, kam
bija viss, lai savu dzīvi varētu no­dzīvot
ērtībās, pats saprata, ka tas
kaitēs viņa mākslai. Viņš mācīja
pats sevi atsacīties, savaldīties un
pakļauties, nepadoties zemām bau­dām
Tas īsti parāda viņa gara lie­lumu
— viņš atteicās no pārejošā,
kaut to viņam deva saujām, lai
gūtu gara vērtības un pats dotu tās,
kas paceļas pāri ne vien viņa lai­kam,
bet iesniedzas jau mūžībā. Viņš
saprata, ka lielākais ļaunums cilvē­kam
draud no viņa paša gara kūtrī­bas,
no viņa padošanās miegainībai.
Tuvs Gētem bija SēkspIrS: ko viņš
kādā dzejolī uzrunā: ,viljem, tu
zvaigzne pār kalngalu." Un tas pats
drūmais atteikšanās sonors skan ari
Šekspīra sonētos Bet viņi abi, Šek­spīrs
un Gēte, nebūt nebija „lieife
vientuli'*, kā to varbūt Iztēlo roman­tiķi
Šekspīrs un Gēte mīlēja dzīvi.
Šekspīrs savās drāmās rftdIJa eO^
vēku — kaislīgo, nesavaldīgo, ļau&OĻ
cēlo, to, kas apmaldījies, to, kai uz­varējis,
to, kas mīlā spēj viiu, UU
to, kas naudas dēļ kļuvis muļķlgikl
par nerru. Cik reiz Šekspīra darboi
nesagrūst Viss — kā dzīvē traku
kaislību svelmē, un tomēr lielaU
meistars smaida un aicina: nOut ol
this danger, this nettle, we plud^
thls flowers, happelyl" (Projām no
briesmām, šim nātrām, mēs laimīgi
plūksim puķesl) Savai dzīvei laiki
viņš bija pilnīgi nepazīstami, ^
aktieris teātri, bet taisni tādēļ viņi
varēja ar savu skatu labāk U citi
vērot cilvēkus bez masku — no vi­ņa
neviena neslēpās, '
Anglijai karalU Henriji Vm
38 gadu valdīšanai laikā bija detf
un nežēlīgs virs, kas ar lavu dzīvi
iedveš Šausmas mūsdienu cilvēkank
Kad viņš 1547. gadā mira, uz troņa
nāca viņa 9 gadui vecais dēli Edu­ards
VI. Bet viņš bija paviiam. M F
vādāks nekā tēvs — ar lavai mātai
Annas Boleinai j&tigo dvēiell, Ta*
Jos laikos citkārt asiņainajā Angli*
jas vēsturē tas bija kas neparasta^
Plosījās visā Eiropā katoļu un pro­testantu
cīņas. Visa laikmeta nežē­lība
bija sUprā pretstatā valdni^m,
kas visur gribēja būt godīgi un tali-nlgs,
bet sastapa nodevību, viltu un
lišķibu. Karaļi tajoi lalkoi bija lo-busti,
spēcīgi viri, kuru kāju smagie
stulmzābaki bija raduli lamldlt vā­jāko
un dzelzs dūrē saturēt tau­tu,
bet Si valdnieka vājos plecui lie­ca
zemāk un zemāk Albiona ivstn.
Cik labprāt viņš būtu labi un Hr-snlgs
mīlā uz savu tautu, bet ne kl
Henrija Nežēlīgā mantinieks staigātu
So akmens piļu varai un krēslas is­tabās.
Tas sagrauza karali nepilnos
6 gados. Viņš mira Jau 1558* gadi,
nozuda kā rets zieds. Pēc viņa troni
nāca viņa māsa, kuras nežēlīgā pro­testantu
vajāšana devusi tai Aliņai^
nās pievārdu.
Tas ērkšķu krekls, kas UJa M -
durstījis ne vien Eduarda VI dvēseli,
bet ari Mikelandželo; Danti, ideālai
mīlestības pielūdz^u; Rend)randtu,
holandiešu mākslas milzi, — tas to­mēr
viņus nesalauza tā, kā deviņga­dīgo
karali. Mikelandželo, spītēdami
savam neglītumam, bieži vien dziļās
naktis trieca savu kaltu viscietākajā
marmorā, veidodami neaizmirsta­mus
tēlus, dzīvus un skaistus. Vācu
tagadnes dramatiķa Gerharda Haupt-maņa
pirmo darbu saņēma ar svil­pieniem
un uz beigām publika dia­logus
papildināja ar ironiskām pie­zīmēm
un neļāva pat nobeigt izrādi
Pirmais darbs bija vājš, bet Haupt-mani
neveiksme nesalauza un ne­traucēja
to vēlāk uzrakstīt Nogri­mušo
zvanu, kai vareni apliedna
Hauptmaņa talantu. Un kad Haupt^
manis mira, viņš bija uzvarētājs —
mākslā un dzīvē. Viņš bija skaidro­jis
savu garu un ar tā spēku uz­varējis,
jo ar laiku no dlvēka no­krīt
viss tas, ko viņš pati sev uz­licis
kā masku vai tas, ko citi viņtm
uzlikuši Laika perspektīvā tikai
IsU izdalās ģēnijs vai blēdis, no lai^
ka tiesas neviens nevar noslēpties.
Un galā no visas dzīves paliek
tikai viens, tas, ko teids franēu
krāsu meistars Delakruā lavam
draugam: «Ilūzijas aiziet viena pēc
otras. Tikai viens paliek pSrl, mana
vienīgā kaisle, reālais prieks - tu
darbs. Lai tas pārdzīvo visas pā­rējās!"