Bavarijas Latviesu vestnesis, February 28, 1951

              L A T V I JA Trdkl)«i. 1951. 9. f^niit
Andrē Žids - ekskomiinists un
mablinidcs
T«)i Vm, Utvtju bffvibtsļ
gada iMktl¥ll(aiā poiml byām pie*
virtoliet Mini valiti cellēEai. bet
gara pasauli vairiJc par vtsu mus
fluH dabigt nodarbrnija pasu kul*
i^Sam Mvm prottlteas. tikpat kā
iitpmiBlIi mums pagāja garia Rle-tumelr^
ļiii garīgo i&terelu ctrlvo|u*
ml un prol^limatika.
Vleot no ta# Ifvoiioltijtm — An*
4fē 21^, — mm^ lAnU kārais,
ftenofurdināmais meklētājs, neapklu*
slnāin^ jautātājs, iiq)aliķa vienai*
datiga pret .Janālismu, kura pamatos
neaplatikāmi ir kādaa oriģiaālas bez-
Jēdzlbas bauslis" (Rob. Māka), uu, pa­klausot
fpalam alclaājumao« devās uz
Lāhnciu jaunatne
studē
ISCS ttitdiju referentflra mums
raksta:
Latvija Jausalz^ tlela da]a liet-dei!
0 ismantojusl IfdzIMjo trim*
daa iaīku, dzesējot s!āp^ ttnāt-nes.
To pierāda ar! tas, ka pār! par
350 latviešu trimdā Jau belgull savu
augstāko Izglītību. Tajā paiā laikā
studentu skaiti Dieaug.
Palrels ārpui dzimtenes ir apmēram
400 lmmatrik\^ētu latvieiu sti»leatu.
Vācija vil arvien ir pirmā vietā ar
apm. 1 ^ studentiem* eeko ASV ar
ueplltilem 100. Austrālija ar SS, Ka
Mda ai. 44« Belģifa 24, Zviedrija 20.
Frandja 10. Gandrīz ikvienā valsti
If pa latvieiu studentam.
Vācijā visvairāk latvieiu studentu,
ap 2500, bija 1947. g., kad pastāvēja
BalUjas universitāte un dala stu
d^tu vācu augstskolā saņēma zinā*
mu aU>alitu stipendiju veidi Pabāl
stiem samazinoties un Baltijoa univer
sitātei pārtraucot daH)lbu, mOsu stu
dējolo skaiti samazinājās. leklaujo*
ties vācu saimniecībā, pag. gadā lat
vieiu studentu materiālais «tfivoklis
kļuva vēl grOtāks. Jo tie, pretēji ne
itrādājoliem, nesaņēma nekādu at
balstu no vācu iestādēm. Pašreiz lie«
lāko tiesu studē tādi, kas gatavojas
savas itt»lijaa beigt, vai kaut kādu
iemestu dēt nevar izceļot. Vācu uni
vereitātes gan atsevilkāi vietās loti
fiāk pretim, atbrīvojot centigoa no mā
cibas maksas, bet par uzturu, dzīvokli,
apģērbu, mādbu līdzekļiem, kā ari
satikami jāmaksā pašiem, un tas iz
taisa diezgan daudz.
Ja dmnijam p r tavas taut^ nā*
kotnli mima» jādomā par mOsu cmt!
gim Jaunteilm, kaa, n^idldamlaa
giUtlbu un atiiddami<» no iltelvea
IffUbim, wšu iegOt vairāk ^āša*
nu* Nedfikslam aizmi»t, ka, cenšo-tiM
legtlt tev labāka stāvokli dzīvē,
vloi vairo tautas kulturālo līmeni
Oaodrls Ikvienā wm% latvleH at
lāduH atiidiju' iespējas. Tā Sav. vai
stia diala latviešu stud«itu saņēmusi
silpendijae, dala studē vakaros pēc
grOta diims darba un dala līdzekļus
ttudijām piepelna vakara un nakts
darbos.
Par tplti daudzām grOtIbām mate­riāli
un arf valodas ziņā, latviešu stu>
denttt sekmsi visur ir loti apmtert-nofcu
un bicil pat pārsniedz attie­cīgo
valstu sekmes.
i n t r l i i V f lm
Dzīvei pa posu apakšu
Pad savienību, la! 1936. §. atgrieztos
no tunenes vilies un apskaidrots.
Dilz pēc tara viņs publicēja darbu,
kuri vaļsirdīgi aāināa savos komS-DJstiRkajos
maldos, kopš tā laika bū­dams
gan Kremļa, gan paiu māju ko-mūmstu
nolādēts ar konsekvenci lidz
nāvei. Ztnāmas atbalsis i&l grāmatai
bija ari latviešu preeē un sabiedrībā,
taču ne ar to dziļo reakciju atzinu pa­saulē,
kas raksturo rietumu intelekta
mOžIgo modrību. Mums komunisms
bija tie^ kaimiaš, un mēs apmierinā­jāmies
ar praktiskās pieredzes atziņu,
ka tas ir briesmlp.
Otrreiz Andrē Žida apliecināja savu
norobežošanos no komilnisma pēc pē­dējā
pasaules kara. kopā ar dažiem
izcilākiem rietumu rakstniekiem un
publicistiem — Ignacio Siioni. Luiju
Fišeru, Stefanu Spenderu uc. grāmatā
The God Ihat failed. kurss iniciators
bija angļu lēborlstu deputāts Iti^ardi
Krosmaim. Visi tās autori ir komuni­stu
partijai bij. biedri, kurus savā
laikā pieslietiei austrumu fanātismam
mudināja vilšanās rietumu sociālajā
iekārtā un neapmierinātība ar rie­tumu
«gara dzīves nabadzību". Vil­šanās,
ko šiem komOnistlem sagādāja
iepazīšanās ar Markaa-Engelsa-Ļeņi-na-
Sta|ina uzcelto pasauli, bija daudz­kārt
sāpīgāka par šo neapmierinātību.
Piekrāptas mīlestības saUiekti, tie at­griezās
pie saviem pavardiem no ne­sekmīgai
ekskursijas pa krievu .,ne-civIlizēUs
mistikas zemi", kur velti
meklēja laicīgās un garīgās autoritā­tes
atzīšanas iespējas, un kļuva nik­ni
komdniama pretinieki -~ kā visi.
kaa baudījuši no šl laba un ļauna at­zīšanas
koka augļiem.
Sidā politiski sabiedriskā aspektā
esam ieraduši dc^āt par Andrē Zidu;
viņa mākslinieciskās radīšanas pa­salda
mums palika diezgan sveša,
bet pēdējā laikā viņa rakstnieka pro­filu
palīdzēja Ieraudzīt Pastorālās
simfonijas tulkojums. Sis romāns,
tāpat kā Šaurie vārti. Sieviešu skola.
Naudas viltotāji uc. mums nepazīsta­mi
deubi, kļuvia par jēdzienu franču
pslcholoģiskā romāna Uadicijās. An­dri
Zida spalvai pieder ari noveles
un esejM, kurās arvien no jauna ap­liecinās
autora raksturīgā īpašībai
Fransuā Moriaks nekrologā raksta, ka
Andri Zida slava paMāv viņa ārkār
ilgajā uzUdbā pašam sev, no ku­rss
viņš nekad nay atteicies. Tajā
pašā laikā nelaiķis bija viens no tiem
modernajiem takstniekiero. kas stāv
vistālāk no U. viedokla .^nākslu māk
iUi". Viņa kritika spriedumi par pa
radībām un personībām mdkeia vien
mir bijuši v ^ i patstāvīgi, baktlti
uz personīgām atziņām un pieredzi,
tā daudzkārt laužot konvencionālās
normas un paverot ceļu Jsuniem ta
lantiem, gan ar! pārlejot jaunu spo­žumu
aizmirstībā nogrimi^iem auto*
riem.
Andri 2ids mira 81 f. vecumā, un
tie, kas viņu redzējuši dzīves pēdē­jā
posmā, liecina, ka viņam piemi
tuil rati Ipailba palikt ^rlgi un fi
ziik! spraioam līdz pašam slimības
sāktunam. Franču prese, novērtēda
ma sava dižā dēla mOžu. atzīst, ka
nevli vieni vai otrs Andrē Zida darbs,
bet viņa personība būs tā, kaa paliks
Reiz es redzēju, ka nebēdnīgu pul­ku
saķertais maijvaboles kārpījās pa
kārbiņu un nadz!0 taisījis prom, tik­ko
izkļuva laukā. Tā esot tikuši lau­kā
jus visi no musu kārb^ Eiropā
— jiis, jaunie amerikāņi. austrāUeši.
kanādieši un jaunzēlandieši Un jfts
dažreiz gribat dzirdēt ari kādu vārdu
par to. kā mums te tei
Labi. Bet tad norunāsim, ka mOsu
vaļsirdību neparalizēs jflsu ieapējamā
iedoma, it kā šai vēstulei būtu ile-pens
nolūks i^rovocēt kādu padņu.
Nekādā gadījumā nē!
Tātad: jums vispirme jāzina, ka īsti
lielu latviešu centru Vācijā vairs nav.
Kaut kas dzivfgs vēl notiek Augusi-dorfā.
kur Informācijas nozare gata*
vo savas brošūras, Esitogei^ā Andris
Bērziņš turpina administrēt savus de*
bloķētos latviešus, Svābu Gmlndē
staigā vienīgi vējš. bet Ingolštatē,
kur vecos laikos bija dabdjams tik
lēts sviesti. Ugad laudii rij Dona-vas
miglu un āmtē bērnus no klepus
un katariem. Bet no visām šim vietām
latvieši pamazām plūst prom un pa*
gaist pasaulē kā smiltis. Visstabilākās
ir veco ļaužu mītnes, kam neko ne-
An^ltfas ddesmu
dienu norise
Dziesmu dienu rīcības komiteja gst*
Ugā veidā apstiprinājusi sarīkojuma
nofļses programmu. Dziesmu dienas
sāksies 27. jūlijā ar vokālistu koncer­tu,
28. jūlijā paredzēti sporta priekš­nesumi,
teātra hrida un vakarā
jauadarbu koncerts, bet 29. Jūlijā no
rita dievkalpojuma, pi 1430 kopkoru
koncerts un pēc tam saviesīga va­kars.
Iespējams, ka Britu festivāla orga­nizētajiem
būs iespējama sniegt zi­ņas
ari par latviešu Dziesmu dienām.
Rlclbaa komiteja bez tam nolēmusi
is^ot angļu valodā nelielu brošūru
par Dziesmu dienu nozīmi ar infor
roādju par Latviju un tāa likteni. Pie­ņemts
prof. Tonēs darinātais Dziesmu
dienu afišas mets. Jaundarbu konce^
tā atskaņos T. Ķēniņa čello sonātu un
V. Dārziņa klavieru sonātu. Sporta
priekšnesumos piedalīsies Francijas
latviešu basketbola vienība. Bez tam
Dziesmu di<mās notiks pareizāko tau
tas tērpu godalge^ana un tautas deju
sacensība.
Vai asni v a r . .
nmiretiga.
(Turpinājim» no S. Ipp.)
Daļa doc. A. Veģa pētījumu publi
cita vācu valodfi zviedru botānikas
žurnālos.
Up«la8 apkārtnei HkebIJas mra
pumpuri tā nu gatavojas ieiet dabas
zinātņu vēsturē un lidz ar tiem lat­viešu
bēgļa vārds k i liedba tam, ka
ar neatlaidību, sistemātisku un mirķ
ll^ecigu darbu var gūt panākumus
ar! vkigrūtākajos apstākļos. Un kādi
tie bijuši doc A. Veģim — to zina
viii upsalieli. A« Strantmanli
Upsalā, februāri
Vēstule no Vācijas
spēj nodarīt ne konsuls, ne komisijas,
un aizkusUnosa ir tā paļāvība, ar
kādu vecās mātes un tēvi saņem aavu
likteni. Dzīvības dzirkstelei sprēgā
vairs tikai viņu pašu starpā, pasauU
tāa vairs n^pij aiziviHnit, m gads
pēc gada viņu vientulība atrod arvien
ciešāku saistību ar Dievu, kas maigi
pamādams paņem atpakaļ pla sevia
dtu pēc dta dzīvās Latvijai vēstures
pēdējos zinātājus.
Ir radušās ar! Jaunas latviešu aaM-ņas.
un dažas vecās saņēmušas svai­gas
asinis. Stāsta, ka ar Mumavu
saistotiea izdevēja Rudziša pirmās
trimdas gaitas, un turpat netālu Gra-fenašavā
pa slīpo nogāzi eaot staigā­ju
Jānis Klkizējs. Ja paliekam pie šis
vielas, tad piebildīsim, ka Austrijai
robeža te nav tālu, un ka zinātājs
itarp Alpu smailēm prot ieraudzīt
Cugšpld. Tās ir labas un tālas per­spektīvas
ar Garmiš-Partenkirdienas
romantisko pieskaņu, un viņu lielā
pdeksrocfba ir kompensēt to nošķir­tību
un „Dieva pamesti stūra" no­māktību,
kaa gluži bez sāls gausi bet
droši ēd nost jūUgākis dabas, bet
impulsīvākām Mek meklēt avīzēs pē­dējās
iespējas „izrauties no šejie­nes*'.
Viņu vidū ir tie, kas sestdienu
vakaros pārved leģendas no Vellbei
mas par turienes skaisto kafejnīcu
pirti un kino. un tas akan uz mata
tOcpat burvīgi, k i citreiz E^ingenā
stāsti par Stutgartes operu, ktjur trai
linājus pati Zoze^ne Bēkere vai Lon
dbnaa filharmoniķi tibinājull lodņus.
Tiem, kam nav darba un tik daudz
marku — un tādu ir Belais vairums
- atliek flāze alus nometnea kanti
nē. Tie katru vakaru ir vieni un tie
paši ļaudis, kam dažreiz pievienojas
skaists polidjas suns — Laptukodis
ar piecu sarkano lapsu dzīvībām uz
sirdMpziņas, viens resns un grsii-sirdīgs
buldogs, un visi USĻ kam ieva<
jagās cigarešu vai Upat sk«Uena
laužu pUaā telpā. Mums ir ari sava
misse, kas atkušņa dubļos kājas aug-stu
celdama aizbrien lidz savam auto,
un savs mistm, kas dažrds atbrauc
no Minchmies, Bet ^a ir ļaudis no
jielās pasaules**, un kanjilni viņi ne­ienāk.
Un kas tad ta ar! ^ ko redzēt?
Lete ar savu polu šefu, gaļas konser
vu kaudzes un vodka, blljarik galds
m i^ļu automāts^ kurā skārda fut
bolista par 10 feniņiem ķer spožu ni­ķeļa
skroti
Saspēlisimf Kiilks*kiiaki, klu^ no­skan
ziloņkaula bajarda bnmbas, v i^
na Iekrīt oaurumi, otra nogrozās un
paHek uz za|l tūka. GluH k i dilvē
— kida roka ar garu kūju iebada pa
sāni«n, tu skrien, kamēr laimi 10
punktus, vai paliec pozžcijā, kur tev
vairs grūti sasniegt Sl mācība ir
krietna, nmnas dimas un kungi, viss
atkarīgs no kņķa, tikai no leņķa —
ir Jāprot pareizi leņķi dzīvot un lai
miti
Kad kantfni slēdz, mums vēl negri­bas
iet mājās. Ārpusē vējš rausta vie­nīgo
afišu, kas leil redzēta kopš vie­na
mēneša kāds shidina kožļāja-mo
gumiju, no kuras varot izpūst ba­lonu.
Bet tai nav nekādu sekmju
varbūt Udēl, ka tā atgādina ziepju
burbuli, kas pērpllsdams izputināji
dažu labu ledtnnu un cerību. Mēs aiz
(aupim sev vēl to bridi ksMi jltf
griežas barakās, kur lietus ūdm
no griestiem un vējš staigi pa
spraugām» kur Varšavas dēUaiz
nas lidz pusnaktij rcsblna sevi
saa^bat im raspas skaņim no
varenās rīkles; kur otrā pusē
doktors līdz ritam sit karUs ar
giemi kur gaiteņa otrā pusē
viešņas — vācu meitenes, un
r tik plānas, tik plānas...
M^ lūkojamies lielīgajā alna?|
saltas mēneoilcas apspldē^en
piem, kuros zilgani margo s&ti^
klausāmies ļoti slaido egļu
un skaitām ugunis baraku U
ejā, kur saplūst viss nogiiu
padaridan» ceUņus neizbrimmui
iedomājamies, ka «(am jau tiKk
Vai tur Lamberbeks Dte pairefai
novelk ādu stirnu bukam, gatii
mums garšīgu cepeti vakartņimi V|
tur nealzrlbēja vildens, kas mūļi
v ^ lae Montrealu? Un vai
kaMam, nav dta dzīva — ar
tu, ar ugunim un ļaudīm^ kur '
lieti noderētu mūsu tik nsMsvIi
pusē nodzlvotis dzīves?
Bet mēs Jau esam vēl l ^ i Biai
rijas tlmm naku debesis nolūko)
lejup ar miljons zvaigžņu vlenaUH
starošanu: dariet kā zinit, Aaal
kungi, mums vienalga, tikai m
^et pareizo leņķi
Un nomodā un miegi mēs
ka kāda kūja mūs izsitis no l!s
devīgās pozīcijas. Jo sešos f sM
šiem mums nav izdevies tOct Ui
no ilm barakām — šim kārbiaiii
ris ķepurojas vēl tik daudzas
vaboles. Severlas mim
iOJLTURAS CHRONKAļ
SoBMUi, A«itnU)i. MHlcIItti
tkēltt MU UMat ttitrt AkUtr«« ii vM
SirloMjai, VēkBtlta »oa«, A. liMnMli,
UliiMu «. c. StSktMaitkI ē^^HptU w
•iktUBiKUta tMMiHa railUat, kas
Mes fcāiā ao VmUm Atstrittiii
Troakuu kffnOkttottkf Brnisis
kat trl«a Vidli ar viial UMm
mUm SarkaUt MMiktiVM efsti,
ket ūMfltm k9ac«iniiat)a H Atstrill|a|
l i U « illtlllsu
Z M M U <t«orf AMil ĶtfMtf, fcw
sMa saltas lidi WmU Vlcl|i mi IpaH
ilttama M|. EsUaftMS kalesttas Mil
Jittt, iosagUlaf aonatsē saitlttili
jNrtj^vIgo at!tt»« vakara at i.
SUaaiai Ulvfaia teitiit «Ssali
rlkojlt trīs M. Zlvtrta TTralpsiVi
kis lififsu afitākļet atskatias fm
•atalafoiv.
Znaartiai Utvidie tattls M. tfvsite
« k i laMi t^iņa B. Vliat kMiil|e
ķta. f M » i 4 a 2S. «Mīli.
TinvaMa Ķaalņa SMita ēalte is
ria alskaņoU ZL faktilH ParliM
ttrifi.
i l i i i fTiaaii Mtart Maffarlla
«a lanbMa Kirtta Vtēaitfsks
ASV « i HfslēiM apMatiOtat K*\9M,
Ņilerkaa latvtala teitila l a M i Ut
vtfU Tvata. nrmttriia pireiiita
otri Mtē. fiatS Victii m ZvMil|l
•atrikktrt firriSItaSi Itfi tilM HBSa
Ta. HiiSa PHact, OtvtlSt Vrittiai,
Ģirsiaals «• Aatii Mtrf vtca»
Tcaon VaMtaSri Sataa •alfOH Tkt
ficaa Ofcra Ce. «• f«Mlra tikMā
Sila kmfļ» M^ih VaHt iliilila.
prhrita saakm. kat tptš* vitika
|awtt laUata «eklēSaatl.
takftBleca Inaa Utptala aa Vid^
4hutn ASV CB Savattat tt Masaēualat
ta. kar pasaldi» apvatattaa kiil
saaU.
ASolti Kaktiņi aalēaila tarakim
itīrtn wm 4ubē ai«aiBSntt, fMŠm
KroUa apitia Ctkasā.
Hlunts iāitkk i ^
ROUANS
(S2, turpinājums)
Plrsm relU mūli se saļOlu sievieU ki dft}u no s^s, k i
ēnu, kas pavada katru manu soli, un ar savu neredzamo tu­vumu
lemj manas gaHas. Es ticu tagad, ka tOtai tevis es
esnu nolemts MvIbaI, un tevis dē| Mvošu sava mūfa atli-kidb
dalu. Ja mēs nebūtu tiredzētl viens oUm, es būtu pa­licis
JelgavM drupis jeb krievu ložmetēju kārta būtu mani
noplivusi tti Birlariju ceļa. Bet es esmu ielt. un kaut ari
mans pienlMtums Ir palikt leH lidz galam, un šo pienākumu
es arf pikilSu — kaut ad tas aUautu mani no tevis varbūt
uz vkiu mūžu, varbūt tikai uz Isu laiku — tu tomēr pavadīsi
mani katru mirkli, ko elpošu.
Un es zinu, ka tu sapiroti, ka es nebulu nodevis ne tevi.
ne mūsu mnestlbu. Ja mm būs Jāpaliek Šeit mežā. kamēr ?u
dosies pāri jūrai bet ir lietas, ko nespēj grozīt ne mCteu vē-lēianis,
ne ilgas.
Šodien es neUiklu tev vairāk n ^ i . U vakars, un Šeit, uz
celma sēdēdns, es vaini lāga nervam aa^atlt savas burtu
rindas. Bet istabi es neesmu v i e » un nevaru tev rakstīt tā«
ki to gribētu.
Esi priecīga un mierīga, mana mlli nn labi, un domā par
manil Tavs Jurii».
Nolikusi sāņus izlasītās lapas, Dagnija piecēlās un pie-
^>ieda abas plaukstas karstajiem deniņiem.
Viņa piegijap^loga, bet negribēja ieraijalilt pretējā nameļa
sašķīsto Jumtu, piegāja pie galda, bet n««pēja tnlūkot iera­stās
grāmatas. staifija Šurpu turpu pa istabu, un pa-
«naidlja pati par sevi dzirdot savus priedgos. dejojošos soļus
I>agnlja lenijāi^ — skali nesavaldīgi un spēji, un nebija vmn
a t i t i ^ jūtu, na vārdu — tikai nepārredzams, viļņojošs
irnoi, kuri limirdams pazuda laiks un telpa.
Viņa aizvēra ada, lai nebūtu Jāskata pelēkā istaba, \^^a
juta sevi šūpojamies it ki dejā pa šauro telpu, un tad gandris
nejauši viņas rokas noglIsUja krēsla stūrn lo^a palodit. sni!-
vcaa^maltt, ktt v^ glabāja tālu atmiņu par tins «»undās.'lio
Juris bija pavadijb āg^ telpā.
Viņa no Jauna pašķira papīra lapas un ac s tūrp^āja slidēt
pār Jura rakM^
Oktobri, Silijoi.
Mīļi Dagnija,
rakstu šo lapu traki steigā, Jo kuru katru bridi gaidu pie­braucam
mašīnu, kas mani aizvedis no ils vietaa. Esmu saņē­mis
uzdevumu pārbaudīt visas mūsu apkirtnē izvietotās kau­jas
grupas, jo gaisā Ir kaut kas nelāgs un mmns Jl^ūt gata­viem
uz visu.
Es tev nevaru pasadt šobrīd, kur billu turpmāk un kur tu
mani varētu atrāsi bet lai kas ar! notiktu šai nmierlgajā
starplaikā, agri vai vēlu es uzmeklēšu tevi, un es ticu, ka Us
notiks driz.
Pēdējā laikā i«mu daudz vērojis un domājis, ko vajadzētu
darīt, lai pārveidotu un nostiprinātu mūsu pozidjas. Zēl —
es bīstos, vai pietiks laika visu Izveidot tā, lai mēs patiesi
attaisnotu savu atrašanos Hii mežā. un lai mūs neiznidnfitu
kāds nelāgs pārsteigums. Esmu šai laikā iepazinis daudz vēr­tīgu
puišu, šeit ir vairāki virsnieki, kas patiesi ir nopietni
un krietni viri, un mēs daudz esam sprieduši par pašreizējo
nejēdzīgo stāvokli un nākotnes izredzēm. Gaiss ir biezs un
nevar paredzēi kā viss te vēl beigsies. Bet ja tu būsi domās
pie manis, es zinu. ka man nenokritīs ne mats no galw.
Mašīna vēl vienmēr nerādās, un. cik tālu e« varu pārredzēt
ceļu no sava loga. tur nemana nekādas dzivibas zimes. Jūt
Vienīgi dziļo rudeni .kas plešas visapkārt, un drēgnu saltumu.
Arā kļūst ar katru dienu dzestrāks, ua man nav vairs lieļa
prieka klaiņot bez ipalas vajadzības pa mežu. Kļūst gluži ne­lāgi
domājot par tiem. kam vienīgais patvērums ir piekūpēju*
šas mitras zemnīcas, un tādus kr^ta meži slēpj daudias. Bet
kas to zina, cik Ugi man pašam būs jumts virs galvas. —
M:]i meitene, nekad visi manā mūžā. kas gan nav nekāds
garais, man nav bijis ne "laika, ne izdevības, nedz ari vēlē­šanās
tik daudz pārdomāt par lietām, notikumiem un to sa­karību,
kā tanad- Visu pēdējo laiku man liekas, ka es ātri
un nenovērlam! tuvojos kādai Ūnijai, aiz kuras nav vairs
nekā — fs nedomām, ka t i būtu cive, nē. — bet kāds pelēks
tukšums, kur m vairs neeksistēšu kā Juns Deksnis ar savām
vēlmēm, ar savu laimi vai nelaimi bet kā paU sev miris un
ttkai kikā un telpa pastāvīga būt.ne, kam no divēka paliku-š^
s vaim tikai kropHgas ārējas kontūras. Es ^nu ari. kas tas
\ī, k i es bīstos ko gaidu, bet vēl negribu to saukt vārdā.
Bet es esmu .<e t, la- to eagaidltu un pieņemtu, un man nav
nevjer.a c.ta c^|a. Maa lē-;k^ gan atlicis vairs tikai oluži
H% laika sprid:s. '
2ē! katras d ēnas un stimdēs, ko esmu aizsviedis tik neap-domtm
trakulim m^ičmm ar savu pu;dsko spēku, Sos tuk-
SOS gacus es r.cv.atu prenm tām nedaudzām stundām, kuras
esmu pavadījis kopā ar tevi — tās es nemainītu pret desai
garu gadu.
B M Dievs vien zina, kidē| viss tā sameties. kidē| abi
esam brīvi sava ceļa gājēji, kādē} mums kā meža z^'
jislapstfis un jāgaida itunda, kad varēsim nozagt pali
laimi
Mīļi Dagnija, lai k i es to gribētu nollegi tavi p r i ^
tomēr ir Jāatzīstas, ka nepārtraukti kaut kas man! kremt
to, ka esmti šeit meži, bet pie Džūkstei un liepājas ez
stāv puiši ar kurina visu laiku mans ceļi ir gājis bL_
Jā, es jau zinu. ka nevarētu būt tur, ka klīstu tagad pa
merinijas klajumiem, bet tas ir tikai mazs mierinijums
ko visu gan es dotu, lai tiktu no šis meža krēsliņas irfl
at|Miui| veoaji vietai Bet par to tagad ir veltīgi domāt
liek tikai paļauties liktenim, ka tas mani izvedis visb
tur, kur man tas būs nolemts, un ka es nepazaudēšu tevi
neskaidrajos un Juceklīgajos ceļos.
Ja vien nepirklausos, tā ir motora rūkoņa, kaa atlido
manām ausim, un tas nozīmē, ka pēc dažām minūtēm -
bOs Jādodas ceļā. Es beigšu, un šis rindas tev nogādās kā
puisis no mūsējiem, kam tu droši vari uzticēties.
Mana mlli un labā, ja vari, uzraksti man kādu vārdu,
iedod šim sūtnim. Tu zini, kā u to gaidīšu!
Domā par mani. mana mīļā, pacieties, un gaidi kādu vēsti
manisl Tavs Juris.
XVII.
Saltas un blīvas pār Kuneml vēlās novembra miglas. Vf
Jaiks bija tevildes garumā, m drēgnās dienas mainlJU u
hciainSm naktīm, bet a«inlm pievilkusi» zemes svītra visapf
Kārt Kurzemes stūrim kā burvju josta sargāja šo piejūras fto*
va<k un tur sadzītos bēgļu hxŗm,
Auce, Džūkste. Dobele, Liepājas ezers - tās bija vlitafc
no kunei^s ik nakiia cēlSs bieza veļu migla, veldama pāri
arumiem kraušo varoņu dvēseles. Tā auga un milža, un daž-orto
utas, ka tā nosmacēs Kunemi ar s^ivu bezcerīgo s»a-gifinu,
bet vii^argāko kauju ugunis veļu migla slēpa Jauad
karotāju augt^us, un niknā liesmu cUpa nespēja savilkUssi
ne sprīdi oesāk.
Kurz«nes bēgļu pulki ka apmāu vēroja karavīru sīkstuma,
un starp c^ibu un izmisumu sv5rstldainie«, gaidīja izšķīrā­mies
savu likteni. No vienas puses tos ieslēdza uguns siens,
ZJ^'t ^'^'•^^^^^^s dz;lums, bet ja sarkanais posU
vilnis pārilaktu Kurzemi, t;em athktu tikai viens vienīgs ceļš
— y&imx Jura.
(Turpinājums sekos)
mi Mi
m
fasP
ir m
ieņiSi
^:as*Kāt:iļ
P^i^iSS ka soorta or-mķMBL
trimdā iHi 3
«rfevums ir gā-i
ļ^ippl nezustu, m
ipliednātājus doktt-
,jl4trliiAr a daiba
ir teml atbildi tlēm,.
ļ ļ ^ s » u n s v a^
_iAa,ko tā dod un dos.
iMbttimiTisdi Latvi-jjliia^
ttdKisi ari Latvijas'
^ l i J i kdtOrss savienība,
^ li^^ kas
iļirUtvliasrdKordiem,
jfWillWga vieta bus.
l^jiiaui :par lo-liiiBliiia
p a t ā l i sa^l
^fenitoaorskstu veidā.
fiiilgtl&iju^ un ar
itttciiitos trimdas'
^ISSr uzsāktai
, Jjai ar vislielško no-i
taikiršjas pdi rekordi-;
itiļfo ņnjtt sporta dzK
.Ndkh protokolu no-
'ipitattridit, nepie-li|
iie katram j§^-
» aeUslā pašaplttcša-
^ Jibūt, jo bez ma-ļSļJi^^
vlitfbaB.V.
IJ^lfflanM tt^litthrieal-
^Sļ^mMfU «mriUal
TLJ '^^Ita P r ^ ļ
*f|XMH4U), t » t n ^
* te^J^J* Sttttgsita
6rl