Bavarijas Latviesu vestnesis, January 12, 1946

              Pirmās, latviešu darba rotas gaitas VēlēSanas Kaselē \
Pag. gada septembfa beigās mums,
Austrumfrizijā inlemētajiem plkv. Oša
kafaifiriem —- pazi6o>ja, ka top dibinā­ta
latviešu darba rota, kas strādātu pie
angMem. Pazi6ojums radīja saprota­mu
interesi un darba rotai pieteicās ap
1800 kafaviru. 18. oktobrī saņēmām
pavēli doties ceļā. Pirms tam mūs uz­runāja
pulkvedis Osis, likdams visiem
pie sirds būt īstiem latviešiem, turēt
augstu savu un vienības godu un ķa-favīru
tikumus, jo pēc pirmās vienības
izturēšanās un stājas spriedīs arī par
pārējiem latviešu karavīriem.
Mašīnu rūkoņa, atvadu saucieni un
mājieni, rudens ziedu un pirmā latvie­šu
karavīru darba rota atvadās no tik
pazīstamajām vietām. Nepilnīgi ap­ģērbtus,
caurām drēbēm un apaviem,
bet' smaidošāni sejām — tādus mus
redzēja' izbraucot cauri Oldenburgai.
Bijām un izbijām vairikās vietās, līdz
nonācām Budevardas barakās, 9' km
no Wilhelmshafenas. Tur palikām
līdz 6. novembrim, kad pārcēlāmies uz
ļSeghorna ciemu.
Šoreiz esam apmierināti, jo telpas ir
labas, ar centrālo apkuri, visiem gulti-
Aas u. t. t. Darbs ir pie kādas kanā­diešu
vienības. Ceļam noliktavas, ga-iŗaŽas,
celus un laukumus. Uzbrs pie­tiekams.
Esam saAēmuši arī personas
apliecības, ka esam attiecīgas kanādie­šu
vienības dienestā. Mūsu ticība
Latvijai ir nesatausta. Mēs ticam un
nešaubāmies, ka reiz sapnis ktūs par
īstenību. A. Grīnbergs
TautieSu veltes
Auerbachas gūstekņu nometnē atro­das
ap 250 latviešu karavīru. Vinu
vidū daudz invalīdu. Pirmās zmas par
šiem kafavīriem ievācis LSK pārstāvis
A. Strazdiņš. Vairākos apmeklējumos
pie nometnes un pilsētas amerikāņu
komandanta viņam izdevās panākt, ka
18. novembrī varēja nodot lielāku
daudzumu Ambergas tautiešu ziedoju­mu.
Drīz pēc tam saņemta vltn. V.
Ŗeimana, Fr. Dombrovska, A. Frīden-berga,
V. Ozola, A. Spanges un 0. Lī-deka
zina, ka 18. novembra rītā visi
latvieši pirmo reizi pēc 7 mēnešiem sa­ņēmuši
Ambergas tautiešu veltes. Tu­vojoties
Ziemas svētkiem, tas Amber­gas
un Vilsekas latviešu nometņu ie­mītniekiem
deva jaunu mudinājumu.
Ziedojumus nodeva bagātīgi un 20.
dec. atkal nometnē varēja nodot auto
kravu ar svētku sainīšiem katram k a ­ravīram.
Atkal divas dienas vēlāk va­jadzēja
ierasties pie komandanta, lai
saņemtu karavīru pagatavotās bērnu
rotaļlietiņas.
Sulcbaclvas nometnes latvieši ar
pulkv. V. Saulīti pārvietoti uz citurie­ni.
Ambergas slimnīcā ārstējas 7 lat­vieši.
Ari vini uz svētkiem saņēma
veltes. Auerbachā kafavīri visvairāk
izjūt tabakas trūkumu. Te varētu nākt
talkā visi Ziemelbavārijas un Ober-pfalcas
latvieši, jo turpmāk sainīšus
karavīriem Auerbachā varēs nodot bie­žāk
un arī uz vārda. Uz sainīšiem jā­būt
sūtītāja adrese, bet to nevar pri­vātie,
tāpat nepieņem privātus lūgu­mus
par atbrīvošanu vai privātus ap­meklējumus.
Sainīši sūtāmi LSK pār­stāvim
Antonam ^Strazdiņam, P e s t a -
l o z z i S c h u l e , A m b e r g . A. S t r .
Kaseles nometnē' vietējās komitejas
vēlēšanas saskaņā aŗ LGP noteiku­miem
no 612 vēlētājiem balsošanā pie­dalījās
6O0/0. Par koipitejas priekšfēdi
ievēlēja zv. adv. Jurjanu, bet par lo­cekļiem
skolas pārzii^i A. Tēraudu, inž.
Dr. 0. Makstenieku un P. Greizi; revī^
zijas komisijā: cand. jur. E. Galinu,
Ed. Bankovski, Dr. R. Līci, inž. Skiiju,
Kr. Insbergu un skol. P. Olekalnu. N Ģ
komitejas vadība? aizgājis vienīgi līdz­šinējais
komitejas priekšsēdis prof. R.
Markus,, kas nekandidēja.
Kaselē ap 800 talutiešu dzīvo mūra
barakās. Saskaņa laba, tāpēc arī sa­biedriskais
darbs 'sekmējas. Māksli­niecisko
pasākumu dvēsele nometnē ir
komponists J . Noryilis, kas vada no­metnes
kori, mācai dziedāšanu skolā
un sniedz muzikālo un speciālo izglītī­bu
jaunajiem māksliniekiem, kā arī
čakli nododas komponēšanai. — Zie­mas
svētkos nometnē mūsu bij. kafa­vīriem
nosūtīja veselu auto kravu vel­šu,
to starpā cinidus, zeķes, veb, se­gas
u. t. t. Velšu sarūpēšanā bija pie­dalījušās
ari Kaseles tuvākās mazākās
latviešu nometnes — Esvega (dzīvo 60
tautiešu), Vicenhausena (100), Ober-everena
(200) un Horsfelde (80).
,,/B"
N e u n b u r g a s v J W.
apriiika nometņu' delegāti, pārvēlot
apriņķa latviešu komiteju, par priekš­sēdi
ievēlēja līdzšinējo — R. Strazdiņu
(Švarchofena), bet' par locekļiem Irmu
Tūrmani (Neunburga), Treibergu (Bo-denvēras.
Apini (Hilštadte) un Skur­steni
(Bodenvēra Revīzijas komisi­ja:
Prinkalnu (Btodenvēra), Masulānu
(Neunburga) un Libertu (Sv^^hofe-na).
' V. Zirnītis^
DrJ Lolla verga grupa
; Debesis noskaidrojās un caur pelēko
mākoAu i skrandām brīžiem paspīdēja
saule. Tālumā atmirdzēja mūsu Jūr­malas
krasti, kur biju pavadījis skaistu
yasaru. Atcerējos, arī kādu dienu, kad
vācui patruļa mani apcietināja. Tas
notika Majoros, restorāna dārzā. Biju
iegājis paēst pusdienas. Pēkšņi | iera­dās
žandarmi un pārbaudīja dokumen­tus.
Daudzus apcietināja. Man nebija
darba apliecības. Saiiēma ari mani.
Novietoja automašīnā, kur jau atradās
kāds jauneklis, cieši piesiets pie sēdek­ļa;
ar sasistu seju. Vācu žandarms
vēl arvien vinu sita. Riebīgi bija to
redzēt.
-7- Sveiciniet latviešus, — jauneklis
drūmi teica, — un pasakiet, ka arī
jaunais Feldmanis ir miris par Lat­viju
. . .
Viņš bija pārliecināts, ka viiiu no­šaus.
Pārbaudot dokumentus .vēl reizi,
mani toreiz atlaida. Biju taču izpildī­jis
visas pavēles un pasē bija zīmogi
par atbrīvošanu no kara dienesta. Jau-nddi
im vēl citus latviešus vācieši aiz­veda.
No • Daugavgrivas izpeldēja liels sa­nitārais
kuģis un pievienojās mūsu
karavānei. Tad sākām braukt. Ska­tam
pamazām izgaisa mūsu krasti un
palika tikai atminas...
Tuvojās pusdienas. Vāciešiem vir­tuvēs
atkal vāri ja mūsu zemes labu­mus,
bet mums tos nedeva. Ar saviem
trūcīgiem produktu krājumiem toreiz
uzturējām ari leģionārus, kuriem ne­bija
nekā ko ēst.
Lēni aizgāja diena un pienāca dzid­ra,
zvaigžņota nakts. Kuģa sardze at­kal
sadzina mūs bunkuros un pavēlēja
iet gulēt. Bet kā? Nebija vietas kur
nolikt pat kāju, par gulēšanu nemaz
nedomājot. Satupāmies kautkā un
nīkām.
Vēl pagāja viena diena un nakts.
Nākoša rītā iebraucām Dancigas ostā,
kas bija pilna kuģiem un vergiem vāc-zemei.
• 7:.. . ' ^. \ : : • •
Darbā Vācijā
Bija skaista rudens diena, kad mi­nām
pirmo soli uz Vācijas krasta. Vis- [
pirms mūs nošķīra no leģionāriem ūn
aizveda uz kādām kazarmēm, kur no-'
vietoja netīros zirgu staltos. Te mums
pievienoja 150 liepājniekus, kas šurp
bija atvesti ar vilcienu caur Lietuvu.
Mūsu pulks pieauga uz 300. Žandar­mus
nomainīja vācu karavīri.
Tā nodīvojām vairākas dienas. Ēdām
lieso vācu zupu, dzērām šķidro alu
kantīnē un gaidījām savu likteni. Ru­nājām
par latvju meitenēm, kas palika
dzimtenē, dziedājām par mūžam ziliem
Latvijas kalnie4, par Daugavas abām
malām un vēļ daudzas dziesmas, kas
vienoja mūs kopējām domām. Dziedā­šana
izveidojās p£^r skaistu paradumu,
ko arī turpmāk, pat vistumšākos brī­žos
piekopām. |
Kādā dienā yācieši mūs atkal veda
uz atutošanu vācu nekam nederīgās
pirtis. Pat nomazgāties tur lāga neva­rēja.
Tad paziņoja, ka būs vāpu^ārstu
komisija. Radās cerības atg^iesties
mājās, jo daži apgalvoja, ka dāudziļS
latviešus ^izbrāķējot" un sūtot atpa­kaļ.
Kroplus patiesi atzina par nede­rīgiem
darbam, slimos liepājniekus sū­tīja
atpakaļ, bet rīdziniekiem bija jā­paliek
Vācijā, jo Rīga jau bija kritusi.
Mūs, darbiem derīgos, kā silkes sablī­vēja
preču vagonos, pa 50 cilvēku ka­trā
un vācu apsardzībā sūtīja tālāk.
Braucām vairākas dienas. Caur
dzeloņdrātīm aizrestotiem logiem un
durvju šķirbām ziņkārīgi vērojām vāc-zemi
un redzējāin, ka to kara posts vēl
nebija skāris. Redzējām rūpīgi koptus
laukus. '
— Varbūt nemaz tik ļauni nebūs?
— Strādāsim Un nogaidīsim karā
beigas.
— Atnāks anglo-amerikāni un mūs
atbrīvos.
— Tad varēsim atgriesties dzimtenē.
— Jā, Latviju kā konfekti mums pa­sniegs
uz paplāteis! — kāds ironizēja.