Bavarijas Latviesu vestnesis, July 20, 1949

              LATVUA Trešdien, imj^ i
0 i-20. jūUJI»
BoHijas valstis un ASV
•
Atzīmējot neseno Latvijas sūtnie­cības
vadītāja J. Feldmaņa akre­ditēšanās
vizIU pie ASV ārlietu mi-niitra
Ečesona, lielais Bostonas
laikraksts Tbe Christian Science
Monitor (5. 7.) ievietojis sava Va-iiogtonas
diplomātiskā korespon­denta
Nila Stenforda (Neal Stan-ford)
rakstu ,3altijas valstis un
AŠV''. Koncentrētā pārskatā par
baltleSu diplomātisko pārstāvju
darbību Savienotajās valstīs starp
citu atgādināts, ka tikko pagājuši
tieSI 9 gadi, kopš ASV ārUetu mi­nistrija
sevišķā Samnera Vellesa
deklarācijā nosodīja Pad. savienību
par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas
vilitiskās patstāvības iznīcināšanu
tm paziņoja, ka Sav. valstis turpl-'
n l i pretoties šāda veida nodevīgai
rīcībai. Visus šos gadus Baltais
nams oficiāli atzinis Baltijas valstu
akreditētos pārstāvjus, sagādājot
daudz neomulīgu brīžu padomju
diplomātiem. Tā pirms pāris gadiem
prezidenta Trūmena rīkotajā dinejā
latviešu sūtnis Dr. Bīlmanis bija
nosēdināts pie viena galda ar
krievu vēstnieku Novikovu. Pro­tams,
laikraksti otrā dienā ziņoja,
ka „starp zināmiem viesiem valdīs
Ja Ievērojams vēsums*', un Maska­vas
propagandas mašīna nekavējo­ties
nosodīja Vašingtonu par „ne-eksistējošu
fašistisku režīmu'* pār­stāvju
ielūgšanu Baltā nama dine­jās.
Tagad ārlietu ministrs Eče-eons
atkārtoti uzsvēris, ka Sav.
valstis turpina interesēties par
Latvijas brīvību. Nimbergas prāvā
ASV speciāli deklarēja, ka ne§t-zTst
Baltijas valstu aneksiju, un no­raidīja
^arl krievu prasības pēc
baltiešu.DP izdošanas^ Vēl nesenā
pagātnē Pad. savienība piedzīvoja
Jaunu neveiksmi, mēģinot panākt,
lai okupēto Baltijas valstu komu­nistiskie
pārstāvji varētu piedalī­ties
starptautiskajā radiofonu kon­ferencē.
mis HUGO PVRIŅS
NOVELE
Musu līdzstrādnieka vēstule no Francijas
Skolā mācoties ģeogrāfijas stun­dās
par Elzasu un liotringiju, ne­kad
nevarēju īsti iegaumēt, vai šīs
zemes pieskaitāmas pie Francijas
vai Vācijas. Dīvainā kārtā šī sa­gūta
man vēl ir tagad, kad atro­dos
Elzasā turpat vai gadu. Elzasa
ir skaista un bagāta zeme, senas
kultūras glabātāja, un vienmēr bi­jusi
tikpat kārs kumoss saviem
lielajiem kaimiņiem kā mūsu Diev-zemīte.
Varbūt arī tādēļ clzasiešl
vēl šodien paši nav īstā skaidrībā,
vai viņi ir vācu tautai „atlūzis",
vai franču tautas vēl „neuzplaucis"
zars.
Elzasai daudz līdzības ar Latvi­ju,
īpaši atceroties mūsu stāvokli
pirms pirmā pasaules kara. Lielā­ka
atšķirība ir gan šīs zemes dabā
augsnes, augu un klimata ziņā,
bet, ieskatoties dziļāk etniskos, vē­sturiskos,
kultūras un politiskos
apstākļos, līdzība kļūst dažkārt
taisni apbrīnojama. Minēšu dažās
tīri ārējas parādības. Elzasieši loti
labprāt ēd — labi un daudz, tāpat
kā mēs. Viņi mīl arī iedzert savu
paštaisīto vīnu un degvīnu (slave­no
Ķirschwasser). Skābi kāposti,
cūkas cepetis, desiņas te ir tikpat
atzīti gardumi kā mūsu zemē. Vie­sošanās
un cienāšana lielā godā,
kāzas nereti dzer 3 dienas ar visā­dām
senču izdarībām, gan tikai
vairs uz laukiem. Tautas tērpu
valkāšanā saskatāma tāda pat ten-*
dence kā pēdējos gados pie mums.
Elzasiešu tautas tērpi loti,krāšņi—
kupliem brunčiem, bagātīgi rotāti
izšuvumiem, lenļtām un mežģīnēm.
Mūsu zīļu vainaga vietā galvu ro-
SPRIEŽIET PASI, KAS NOTIEK
ASV DIENVIDU ŠTATOS e ® ©
I - • AMERIKĀŅU ŽURNĀLS RAKSTA PAR VERGU DARBIEM
/
Pretrunīgās valodas par dzīves
un darba apstākļiem ASV dienvi­du
štatos nemitas. Kur īsti patiesi^
ba, to vēl labu laiku nezināsim. Uz
ūliem štatiem tomēr jau devušies
vairāk nekā 1000 latviešu un, kā
iTcdsams no Iepriekšējā numurā'
Sniegtās intervijas ar plkv. KeU*'
kotu, vēl vismaz 25 ģimenes dosies
uz kokvilnas plantācijām. Nepatī­kamu
satraukumu latviešos radīju­šas
gan aizbraucēju vēstules, gan
liļaSu amerikāņu preses raksti, kas
gluži neiedomājamos salīdzināju­mos
un aprakstos tēlo turienes dar­ba
vergu likteni.
Mūsu līdzstrādnieks kādā no lie­lākajām
latviešu kolonijām centās
noskaidr9t| vai nav saņemtas sīkā­kas
ziņas par darbu plkv. Kelikota
un viņa kaimiņu farmās. Šādu vē­stuļu
bija veselas 8. Trijās jkizbrau-cējl
žēlojās par karstumu, čūskām
un zemo izpe]ņu. Divas vēstules
varētu izteikt vienā teikumā: viegli
nav, bet dzīvot var. Citās divās
Vēstulēs, kas nāca no Skota far-mas,
rakstītāji bija ļoti apmierinā­ti.
Pēdējā visplašākā vēstule uz 6
lappusēm bija no objektīva uti pie­sardzīga
vīra pusmūža gados. No
viņa apraksta varēja secināt, ka
dzIvokU ir labi, lielāko tiesu iz­remontēti,
ar * Jaunieliktām grī­dām.
Tāpat ir apgaismošana un
pietiekams skaits aku vai ūdens­vads.
Jāstrādā bez noteikta darba
laika, un izpeļņa ir caurmērā pie- j
augušam vīrietim 3 dol. dienā.
Darbs kaulus nelauž, bet klimats
neparasts, un pie tā grūti pierast.
Ar aprūpi var apmierināties, bet,
piem.. Skota farmas administrāci­ja
esot tik laipna un pretimnākoša,
ka esot no šiem patīkamajiem cil­vēkiem
grūti aiziet un uzteikt vie­tu,
Ja arī izdevies atrast kaut kur
dtu labi samaksātu darbu. Bez
tam katram, kas pietiekami cītīgs,
iespējams starplaikā, kamēr ražas
aug un nobriest, atrast blakus no­darbošanos
un nopelnīt vairāk ne­kā
3 doL dienā.
Nēģeru strādnieki dzīvo ārkārtī­gi
psimitīvos apstākļos, savas viegl­prātīgās
rīcības dēļ bieži nonāk
smagos parādos, strādā daudz veik­lāk
un ātrāk par atbraucējiem, ne­dēļām
no vietas ēd vienu un to
pašu ēdienu — ptipas ar speķi —
un četros mēnešos nopelni tik
daudz, ka pēc tam visu pārējo ga­du
nestrādā neko.
Sis pamatīgās vēstules nobeigu­mi
teikts: „Nevaru nevienam nedz
Ieteikt, nedz kādu atrunāt no
braukšanas uz šejieni. Dzīves ap­stākļi
te ir primitīvāki un grūtāki
nekā Latvijā, bet darba gan te uz
pu^ maigāk."
Lai mūsu lasītāji dabūtu objek­tīvu
un precīzu ieskatu par šiem
Statiem un turienes darba apstāk­ļiem,
kā tos attēlojusi amerikāņu I tais vainīgs."
prese, sniedzam tulkojumu no jū­nija
mēneša Magazine Digest rak­sta
«Amerikas 75.000 vergu". Sis
raksts sākas vārdiem: „Tā nav pa­tīkama
lasāmviela, bet kaut kas,
ko jums vajadzētu zir^t, jo tikail
Jūs un miljoni citu lasītāju ir vie­nīgie,
kas spēj mainīt šos apkau-'
nojošos apstākļus.*' ,
,JCrusttēva Toma būdas laiki
nav garām. Kaut arī' tagad mēs
dzīvojam 1949. gada, 75.000 naba­dzīgu
balto un nēģeru Sav. valstīs
atrodas īstā verdzībā. No šī skaita
95 proc. ir nēģeru. Tie strādā un
dzīvo īstā dzimtbūšanā Floridas,
Džordžijas, Misisipi un Lulzlanas
štatu mežos, terpentīna rūpnīcās,
kokvilnas un cukurbiešu laukos.
Dažkārt viņu dzīve rit apstākļos,
kas ne ar ko neatšķiras no kon­centrācijas
norņetņu režīma, un ap
viņu mājokļiem apvilktas dzeloņ-stiepules,
lai ziņkārīgie no ārpasau­les
netiktu pie viņiem un viņi ne­tiktu
ārpasaulē. Daudzās šādās no­metnēs
darba vergi dzīvo šķirti no
savām ģimenēm. Viņu vienīgā ce­rība
ir kādā naktī izbēgt. Tas to­mēr
atgadās reti, Jo kas gan bēgs
bez savas sievas un bērniem. Vi­ņiem
bieži jāstrādā 16 stundu die­nā,
'ieskaitot svētdienu. Viņu mā­jokļi
ir neiedomājami primitīvi —
sanaglotas būdas bez ūdens un lab­ierīcībām.
Logi bez stikliem, gul­tas
lielo tiesu sastāv no maisiem,
kas piebāzti priežu skujām.
Kā šie ļaudis nonāk .šādā ver­dzībā?
Iemesls tam gandrīz vien­mēr
ir parādi, kurus farmeri un
plantāciju īpašnieki saviem strād­niekiem
paši cenšas sagādāt. Para­sti
uz šīm darba vietām nosūta
tos, ko pašu farmeru un plantāto-ru
ietekmētā policija un iestādes
sodījušas par klaidonību vai citiem
mazākiem pārkāpumiem. Viņus so­da,
teiksim, ar 25 dolāriem. Kas
tos nevar samaksāt, tiek nosūtīts
uz kādu farmu sodu atstrādāt. No­nācis
darba vietā, strādnieks ne­pārtraukti
grimst parādos. Viņam,
piem., dod ļoti labu, bet dārgu
ēdienu. Viņš var iepirkties tikai
fermera veikalā, kur cenas līdz
100 proc. pāri normālajām tirgus
cenām* Viņa algas aprēķini bieži
viltoti. Tā parasti, kamēr parādi
atstrādāti, viena mēneša vietā pa­iet
8 vai vairāk gadu.
Vai tad dienvidu štatu tiesas nav
spējīgas šos apstākļus gront? Iz­rādās,
ka nē. ASV augstākās tie­sas
un FBI šajās lietās nejaucas.
Vietējās tiesas sastādās no pašiem
zemju īpašniekiem vai no viņiem
atkarīgām person&n. Pag. 10 ga­dos
vispār tikai 15 gadījumos ie­rosinātas
sūdzības par piespiedu
darbu un apstākļiem, kas līdzīgi
verd^bai, bet tikai vienā gadīju­mā
tiesas lēmums bijis, ka apsūdzē­tā
liela, plata sasieta lenta. Vīrieši
valkā caunu cepures līdzīgi mūsu
senčiem.
Dīvaina šķiet elzasiešu valoda,
kas nepieradušam atgādina draus­mīgu
vācu valodas kropļojumu, sa­jauktu
ar tādiem pat sakropļotiem
fr^ču vārdiem. Bet, iepazīstoties
ar to tuvāk, izrādās, ka vācu valo­das
sagrozījumos saskatāma sting­ra
kārtība un likumība. Labam vā­cu
valodas pratējam jau pēc neil­ga
laika nav nekādu grūtību tās
„^tšifrēšanā". Savas raibās pagāt­nes
un valodas dēļ elzasiešiem ir
īpatnējs stāvoklis Francijā, kas Jo­projām
rada dzīvas pārrunas pre­sē
m pat parlamtotā.
Viena no raksturīgākām elzasie­šu
tautas tradīcijām, kas tik ļoti
atgādina Latviju, ir Jāņuguns de«
dzināšana. Tā vēl dzīva ari vairā­kos
citos Francijas apgabalos, pie­mēram,
Bretaņā m Provansā. Jāņ-ugims
dedzināšanas rituāls, kas
sakņojas dziļi pagātnē, laika tecē­jumā
sajaucies ar kristīgās ticības
dogmām, bet Joprojām vēl simbo­lizē
saules svētkus un vasaras at*
nākšanu. Provansā vēl tagad jāņ­uguns
^ārta galā uzsprauž ziedu
vainagu, un, kad sārta ogles un
ļ plēnes vējš izpūtis uz visām de­bess
pusēm, vainagu nolaiž^ un
katrs tver pēc kāda palikuša, nesa­deguša
zieda kā laimes talismana
nākamajai vasarai.
jElzasa, īpaši ieleja, kurā dzīvo­ju,
kā radīta šādai izdarībai. Sa­mērā
šaurā sprauga kalnu starpā,
jāņugunīm degot, rada pilnīgi mūsu
dainas atspulgu, kad ugunis spīd
„no kalniņa uz kalniņu". Par šis
svētuguns lielumu un spožumu var
spriest pēc sārta ^apmēriem: pama­tā
likti ap 4 m gari baļķi četrstūri,
kas sašaurinās nogrieztas prizmas
veidā līdz 10—12 metru augstu­mam.
Sārta uzcelšana un aizdegša­na
uzticēta katra rudens iesauku­ma
rekrūšiem, kas to sakrauj jau
agrā pavasarī, lai malka vējā labi
izžūtu. Tas deg apmēram 2 stun-
(jlas, radot mežonīgi varenu ainu.
Lielākais efekts sasniegts, kad šis
degošais tornis sagāžas, ^ šķiežot
dzirksteles-uz^ vlsāiņ pušfem* Pie­nākt,
pie liesmānti var ne tuvāk par
12-15 metriem. Dziļāk Ielejā redz'
vēl citus sārtus, tālākos nojauž pēc
atblāzmas pār kalnu galotnēm. Sā-
^u skatu var vērot ap 30 km garu­mā.
ļKad jāņugunis kalnos nodegu­šas,
jaunieši dodas lejā, un nu kat­rā
krodziņā sākas balle, kas ilgst
līdz rītausmai.
Otra Elzasas svētuguns ir īpaša
Taņnas pilsētas tradīcija. Ik gadus
30. jūnijā katedrāles laukumā sa­dedzina
3 egles kā simbolu Tannas
dibināšanai, par ko stāsta kāda
sena 12. gadsimta teika. Itālijas
provincē Umbrijā toreiz dzīvojis
bīskaps Teobalds, kas pirms nāves
l^ā vienīgo algu savam kalpam —
mūkam novēlējis savu bīskapa gre­dzenu.
-Kad mūks gribējis novilkt
greozenu no mirušā kunga pirksta,
tas nebijis iespējams. Tādēļ viņš
paņēmis gredzenu ar visu prkstu,
noglabājis somā un devies uz savu
dzimteni Franciju. Pārgājis Al­piem,
viņš nometies pārnakšņot
zem kuplas egles, piesliedams nūju
un somu pie koka stumbra. Liels
bijis I mūka izbrīns, kad nūju un
somu no rīta nav varējis atdalīt no
koka. Tuvējā ciema ļaudis tanī
naktī, esot redzējuši mežā virs eg­lēm
mirdzam trīs gaišas liesmiņas.
Kad ceļa vīrs izstāstījis savu pie­dzīvojumu
ar gredzenu, SI apgaba­la
grāfs Ferīts domājis, ka tē sa­skatāma
Dieva gribas izpausme, un
apņēmies šajā vietā uzcelt kapellu.
Tikko viņš savu apņemšanos iztei­cis,
mūks varējis atkal paņemt sa­vu
nūju un somu. Nostāsts par šo
notikuinu ^pievilka šai vietai daudz
svetceļniekui kas ar laiku apmetās
te uz dzīvi, liekot pamatus Tannas
pilsētai. 1332. gadā kapellas vietā
uzcēla baznīcu, kas, vairākkārt at­jaunota,
stāv vēl šodien.
Egle, zem kuras pārnakšņojis se­nais
ceļa vīrs, simboliski uzņemta
Tannas pilsētas ģerbonī, bet > atce-,
roties leģendāro parādību — trīs
liesniiņas virs egļu galotnēm, —ik
gadus 30. jūnijā tās simboliski at-ddirlņa.
Tagad, protams, to dara pa­visam
modemi: laukumā ierok 3
lielus stabus, apliek tos ar degošu
materiālu, un galā uzsprauž pa eg­lītei.
Pēc dievkalpojuma notiek gā­jiens
ap baznīcu, orķestris nospēlē
korāli, un sārtus aizdedzina. Svēt­kus
allaž saista ar grandiozu ilu­minācija
Tas. ko šajā ziņā redzēju
š.g. 30. jūnijā Tannā, deva man lie­lisku
liecību par franču pirotech-nlkas
sasniegumiem.
Tannā, 1949. g. jūUjā,
Juris Miķelsons.
(4 turpinājums).
Teofilam Slinam nu iķiet» ka no
viņa M^dim naita,
lida m imagat k i t i mfiiam snie­gots,
aulrtl Šveices kalnu grtda,
ko irtņi,
katru mm pamalē Udz apniku­mam
skatīdami, ir Ugojies, apbrī­nojis,
apstaudis un nolādējis reizē.
Ar4(evu, l u o ^ ^ un ap*
s m l ^ ardievu nikiana un toil^
gin mx9^9» dznieni, ardievu,
pazauditiii laiks!
It kl ugunīgas dziras apreibinits,
Sims liki pa istabu, gAā meSonl-gu,
lldalgu deju un
dzledr „Hoi'bo-ho, Jo-ho-h(L vieta,
vieta, vieta..J"
' Tabita nejūsmo tik skaļi. Viņa
nesaka gandrīz nekā, atgriežas pie
iesāktā, un, pēc viņas izskata sprie­žot,
varētu domāt, ka visa SI lieta
tai ir diezgan vienaldzīga. Bet nē
— aizdomīgi dzidrais un spožais
mirdzums, kas brīžiem, kad viņa
pagriežas pret logu, kļūst redzams
tās acis, liecina, ka tā tas nav.
Viņa ir tikai par daudz laimīga.
Vakarā, kad bērni nolikti gulēt,
vecāki apsēžas pie galda un ilgi
runā. Viņu dzīvē sācies Jauns laik­mets.
Kā putni aizlido nedēļas. TeofOs
Sims ir pilsētā gandrīz katru die­nu.
Skriešana pa dažādām iestādēm
un birojiem, kur viņiem izgatavo,
tulko, apstiprina un pavairo izceļo­šanas
komisijai rādāmos dokumen­tus,
allaž ilgst līdz vēlai pēcpus­dienai,
bet vakari un daudzas nakts
stundas aizrit, kārtojot mēnešiem
neatbildēt^ korespondenci draugiem
un paziņām. Tabitai rūpju nav
mazāk <-* šādās reizēs atrodas tik
daudz kā mazgājama, lāpāma un
šujama, ka brīžiem nemaz nevar
saprast, kur ķerties klāt un kad to
visu padarīs.
Beidzot, kad tūkstoš dažādu sva­rīgu
sīkumu, šķēršļu un klizmiņu
laimīgi ir aiz muguras, kādā no
pēdējiem saulainajiem rudens rī­tiem
sieva sapoš bērnus, un viņi
ierodas apriņķa pilsētā — visi
četri. Tabita ir gaumīgi pielietojusi
lūpu zīmuli un asinājusi citus mū­žīgās
sievišķības ieročus, labi zinā­dama,
ka tie, par spīti pieticīgam
apģērbam, kādreiz ir stiprāki par
visnozīmīgākajiem parakstiem; Teo-fils,
savukārt, ārēji vienaldzīgs,
bruņojies ar pacilātu garastāvokli,
pašapzinibu un drošu prātu.
Izceļošanas komisija ir stingra.
Katrs papīrs tiek pētīts, grozīts un
ilgi pārdomāts, katra atbilde svār­stīta
uz vispedantiskākajiem for­mālisma
svariem.
„Neder!** izstudējis Tabitas Si-mas
Latvijas pases atvietotāju, ie­rēdnis
sausi izmet.
Otras okupācijas laikā, kad viņi
precējās, iestādes izdeva dokumen­tus
ar vīzdegunīgu uzrakstu —
««Austrumzemes valsts komisariāts".
Šis uzraksts ierēdnim nepatīk.
Sims pasniedzas, ātri paņem ap­liecību
atpakaļ, gandrīz raušus to
no ierēdņa pirkstiem izraudams,
un mirkli vēlāk zaļganais kartons
Jau pārvērties strēmelēs.
„Manai sievai no Latvijas Udz
vienīgi laulības apliecība," viņš
pēc tam saka, it kā nekas nebūtu
noticis. «Vēlaties redzēt?"
Cilvēks aiz galda sekundi ap­mulst,
paskatās viņos abos — Ta­bitas
kAtis augsti viļņojai un i * ^
vilkusi T.«
rs I
. kl
viņa ievilkusi īsti hoU^kiE
smaidu, bet viņas virs sttv i 2
un nevērīgs kā tāds, kas JIUMJ
priekš pārUednIts ni iSL^
mlem. Viegls vlpsns aiztrīs'STT
rēdņa lūpām, un viņš Z
. . . viss kārtlbl VaratJet rtTijS
,31ēdie8, mānies, IzUedes. wt
vienmēr labi ies." gaiteni sim?i!S
niski smejas. .,LieU kārtoji w
Tablt, bet, atklāti sakot
būs tādi apUeķeri, to nu nn i2
biju domājis..." « TOōi.
„Nerunā nlekui — tiem vbim <»
vēriens," konstatē Tabita. J^I
rlens kādreiz izšķir visu."
Kā par brīnumu, ambulancē IUL
tu nav da^dz, un viņi tiek kllt Uli
drīz. Tabita ar bērniem iet Dir3
Pēc pusstundas tā iznāk ateakji »
tās piesārtusi seja priekā sUio^
viņa ir pieņemta. no8akot,/ka bib
niem līdz aizbraukšanai /
zobi.
Kad Teofils Sims kāpj pār fa^
kabineta slieksni, sirds I dzOnS
tam ieviļņojas kaut kas nelibt/SI
budinoSs. Tas ir dīvaini, betlSi M
seniem laikiem viņam pretlu f
viss, kas vien saistīts ar saiki&ii
krusta zīmēm, ētera smaku ua bd»
tiem uzsvārčiem, un pašlaik h
pretīgums ir sevišķi lieli. '
„IzģērbJieties, lūdzu!" ānti, jaii
kanādietis, rīko, viņa ym!S
lapu pārskatīdams. SteigSui ^
rauj nost vienu apģērba gaba.
otra, Udz beidzot stāv tfulil
Ārsts paceļ pelēkas, asas aeb;
vēro trauslo ķermeni, kas, aŗ
ādu pārvilktu asaku atf^dU ^
vēsajā gaisā mazliet d{^ ut
cina Simu sev tuvāk.
„Kas tās tur Jums par
„Sķemba8... no gaisa uAi
ma...,*V Sims atbild, Juzdami
ieskrienam karstu kvēli, Ib
nervi! Viņam taču nav nAI
Jama.
Klusēdams ārsts paceļ viļa S
kas un uzmanīgi ikatāa aupdihi
iekšpusēs pie padusēm, tad iMliN
cas ar klausekli pārbaudāmi M i
tīm.
„KlepoJietI Stiprāk! Jā, J l - t
Vēl stiprāk!" Aukstais daikta
rauj zosādi^ un Simam itooiaA»
nās netīksmē.
„Un tagad elpojiet! Bet labi di$l
Vaļēju muti, lūdzu!"
Kādu brīdi istabā dzird M
Sima elpu. Tā ir skaļa un tvdļ^
ša. Sasodīts! Sims drudžaini don.
Kas tad tas! Kirūtis čīkst kā MļpO-Ies...
Ārsts klausās, klausās, tad bril»
Jas, paņem no galda refldcb
plaušu fotogrāfiju un, pret logu pi*
cēlis, kādii laiciņu to stutt. fk
tam īsi uzaicina pacientu bliki
istabā, kur atrodas rentgena
rāft.
„Lūdzu... es atvainojos... dolE*
tora kungs, kas tur ir?" kad ipi^
rāts sāk sīkt, Sims uztraukti jittt
Bet atbildes nav. Caurskati
dzīs, ārsts aiziet atkal pie gaUl
apsēžas un kaut ko raksta, SUl
tagad drīkst ģērbties, taču - tik
pirksti, trīc viss augums — vintt
neveicas: krekls sastiprinās em
aproces nevar aizpogāt ncmai, aa
apkaklītes uzlikšana izvēršas gOļ»
drīz vai par traģēdiju. Beid»il
(Turpinājums sekos)
Latvija „gatavoju$i uzbrukumu"
Padomju savienībai
1940. g. 17. JŪNIJA ATCERE RiGAS RADIOFONA
Dramatiskos notikumus, kas no­risinājās
1940. g. 17. jūnijā un kas
mums visiem palikuši baigā atmi­ņā,
šogad Rīgas radiofons atcerējās
šādi: 1940. gadā Latvijas fašistu
kliķe pastiprinātā veidā sākusi ga­tavoties
militārai avantūrai pret
PSHS. Ārlietu minstrijfi pat runāts,
ka viss sagatavots, lai krievus pa­dzītu
triju mēnešu laikā. Latvijas
armijā iesaukti 10 gada gājumu re­zervisti,
ar ko iesākta mobilizācija
karam pret PSRS. 1940. g, 12. Jū­nijā
Latgales divīzijas daļas Jau
sākušas pārvietoties uz PSRS ro­bežu,
Jo 9. Rēzeknes kājnieku pul­kam
dota kaujas pavēle, ieņemt po­zīcijas
austrumos no Kārsavas, un
uz robežas inscenēti uzbrukumi. Bet
tad 17. jūnija agrā rītā kļuvis zi­nāms
par padomju armijas Ienāk­šanu.
Tad viss pulks (domāts tas
pats 9. Rēzeknes kājnieku pulks) gar
sētu nostājies goda sardzē. Ari ci­tur
līdzīgi sumināta padomju ar­mija,
kas pasargājusi latviešu tau­tu
no baigā likteņa, ko tai gatavo­jusi
Ulmaņa ,Jcliķe".
Kamēr Ulmaņa un Muntera «ban­da"
rupji mīdījusi kāfšm Padomju
savienības-LatviJas draudzības lī­gumu,
Padomju savienība godīgi un
precīzi pUdIJusi savstarpējo palī­dzības
līgumu un neiejaukusies
Latvijas iekšējās Uetās. Tikai tad,
kad kļuvis skaidrs, ka Ulmaņa Jf
ķe" neapstāsies ne pret ko, W »
reaisitu bruņotu konfliktu, ņmļ:
Ju vara 16. Jūnijā iesniegusi W»
ar pieprasījumu mainīt I^^^Si
valdības sastāvu un ielaist L s ^
padomju karaspēka papildu
kus. Ulmanis, ģenerālis bez Mg*
Jas, tam arī piekritis, un 17. JW-jā
padomju armija ienākusi Unŗ
jā. Padomju armiju nespēJuHiwŗ
kavēt ne fašistu, ne aizsargu tert^J;
Tautas demokrātisko spēku; ā»i^
stā 17. Jūnijs pavēris ce]ix vmm
„kliķes" gāšanai un darba ļaj»
varas nodibināšanai. 17. Jtoija
tikumi darījuši galu buržu«Wf
intrigām, kas, laužot ligumui, PiJ*
vērtusi Latviju par placdarmu
brukumam Padomju MvlcnW
Padomju armijas ienākšana ^
gājusi latviešu tautu no baiga us
teņa. kādu tai gatavojusi
buržuāzija un pavērusi ceļu »
komunismu. Bet sajūsma un
stiba, ar kādu latviešu tauta l a ^
dljusl padomju ^armiju, l a i ^
bargs brīdinājums tiem, kas ^
pasauU ieraut karā un kas vem
rot uz kapitālistiskās pasaules vi»
kāršlem cilvēkiem.
Tādi ir padomju varai
vārdi, kas ir vienmēr pretrunā
tās asiņainajiem darbiem.
kur P«l
& Dtenis ar ki
\ķm ^ofesorar-paškal
hltoi nometnes komlt
itfeliu m rlķojuiag
hfcto Ievadīja mficitSja
!illītRiiui UQ nometnes
i i i ipsvelkums. Blj. i
\mķ darbinieks E,
! idļi piešiku lefer&tu p
h W UQ darbiem. Sei
IlMtaB bija referenta
KDliN brIwal3tB tapšai
i IhHoiitviešu centrālajā
'llfl«lios bija ieraduiiet
Mmk. Dravnieks, St
1*1^. atilmlja jubilāri
• AiUiju balstīšanā,
•ni paušanā un latvU
linidzlnUanā, Viesi bi,
i ul KultOras fonda veļ
• i nonMtnes Sftngvardf
; pl» latviešu jaunatnt
! JJJiin adresi nodeva gj
5«« J. KronUng. Emd(
•"Iedzīvotāji un orge
adresi un velti.
iMlnlts un lemlli
. - - i » aktivitātes d'
5«J Muvis Glftenes
turpat četrus
gBl|. glltenieSl tidS
5l«bIvotiu vārdā blj
i'ļS'va adresi, bet d
2w'ettu,Smlltenestau
5!K»'Jubllāram t
y «n Kŗupska kund
i ^ 1, Sraflgd
**" vsi^",""""* ii