1949-08-27-05 |
Previous | 5 of 8 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
Sefitdien, 1949, g. 27 aiz stikla sienas, nāra , ntik^_retumis a t s t i ? , ft Bet Sai drūzmā bila ... f laiku es to leS,'?'"' drflzma nebija MI a2« "'^'•i ^a8 S i ^ pašfi vieta b Z L ^ « 8 pašas garās gtunSī p6c manis — tie la«Ho j le dejuSl kfidu nejaušu vBri, 'fe ^• diSjuSi kādu 8 knotikS«• minējuši kādu vaibstu , 5 5-'* \ I neievēroti, cttus kopā UkdanS hHo no ta-saLrlgafalnas i V « > ' teiktajā postenī a S e lm papildināja tās jaSm n^; % miem. Paši neievpn^n gluži Jta ielas akmeni 1„ iūllem paUkdami3niS-?^'^i' ža dzīvē, kas, tiT?2?'^'- attālumā aizslīdēdama, S^HS' kā aiz nepārkāpjama kltomettu tāla sliekšņa ...Tā ir Etele Brauna kiindze" ci]a uzraugs Dadzis, viens «: daudzajiem latviešiem naC„°'" brigādē. ..Viņa tikko i e r a fe Ņujorkas pie sava vira." " Un Etele Brauna kundze M, kļuva pazīstama un likSs catT rpeJsinsok aa uagru mviusu, ksoa vpuā rzmem6roIg, iS rkf2i baltais mēteUs vērta līdzīgu ! fi ar košu melnu alzbfizni viņa bija nēģerlete. Abas ar m "8*0 .rnelno apaļo meiteni, b3« priekštelpa tēvu gaidīdamas vīnu paklusām sarunājās un ar nevaid padošanos Hktenim pacieta elropMj skatus, kas likās tiecāmies ieurbtla līdz pašām viņu svešajām eksotiski, jfim dvēselēm. Ari misteru Džefriju Vudu blļii kaut kādā veidā vārda pēc lepailiiii un tiku vairākkārt redzējis, Vin bija Jotl kalsns, loti gara auguimtu! nēsāja acenes niķeļa ietvaros. ViļI bija bāra pārzinis. Uz viņa svSih atlokiem zibēja kapteiņa diensii pakāpes nozīmes, un pats viņš litki-tijās itin simpātisks. Tas bija vis, ko par viņu zināju. „Un tā ir viņa sieva," mani nomainīt ierazdamies, teica naktsssp Hozē Rivera Gargla, viens no abto brigādes spāņiem. Stikla durvis plaši atvizuilii!i ļaudama tām brīvi zveltiet atpaM savās atsperu virās, vestibilam caut izgāja jauna sieviete brūniem, gandrīz iesarkaniem, pakausi sasūlti-tiem matiem. „Viņa patiesībā ir IstS ofira «llt-niece," Hozē reizē skeptiski un «• zignētl savilka muti un domīgi no-šūpoja galvu. Kad es jautSdams palūkojos viņā, spānietis pamfija m četrdesmitgadīgo, rupju sagraui» vaigu ar lielo ērgļu degunu un nloj pasmaidīja: „Kas tas par viru? Vl^ auj tai dancot sev pa galvu un pieies — pacieš visu . . . Ja tas «»• tiktu Spānijā!" , ^ , Es neuzzināju, kas notiktu » ' jā — uz ielas nepacietīgi taur§ja bn-gādes automobilis. Nodevu karabia» Hozē Riveram Garciam un a vai-jos, - mans dienests blļa galiBŖ es atgriezos atkal. Pēc divl ncdJl» mani norīkoja tai pašā v'f, JJ sargu maiņas priekšnieks kS «* aizbraukdams pielika divus pi pie cepures. Neraugoties ui J gurnu, viņš nevarēja cltSdi, v J likās, ka tur, kur daŗkaņ ar W čiem, piederas ari milltSri tikumi «Pusnaktī jūs nomainīs. Tagad es uzzināju, ko «tlj cieš, simpātiskais misters V3.T»^ nībii sakot, šais divi nedēta tad biju viņu iedomājies. ViņSH, Vi i i vairāk eiropietis, neka vpaj»^ tas bija samanāms viņa 0^^^^^^^^^^^ nervozo un smalko pirkst"^.;jļ. kad viņš piebāza pip. un '^j ^ jaac etnoē m- njāo,s lpēpatt ajgāi ūs'kl ja^laf ,J viti bāra priekšā iznācis, rok^^.^^^^ sabāzis, un, nezina, ko ļ vērās pilsētas.jumtos, pa karājās Ieverama, kooig» janvāra migla. ļ „ \\ )i Sle daži sikuro. d r )a 'ļ.^ ; tuvāku, saprotamāku ni M 6 kvadrāta. Es ļŗ^' j^^^^^^^ ar viņiem, ar šiem lg^„VenU': miem. es atkal biju Ka akmens-dalīja no lielā if"^" "^'".'ar daudz stundas alz^slid^J^a^Sj^.. tens , akn kuru^īzburbujoja no iŗļ;,-„ notekām nopludu d^'. , • akmens sirds n f ^ * ^ * ' s P»^ K mmiesttae radmaž uVs udpauml^,\ .^ka'^a" ees re^^*-,6!3'^ ''^ Hozē Rivera Gaŗ J ^^^^ . Vispirms es ^ēk¥f t dzi, un, nezina K a d ļ P ^ - ņēmīgi un P'- likos, ka nepaz>^^" • j^^jas a.- 1 tiesības atļāva n o p i ' ,^ • jinul eniikktavvsii eennnaaavmm ,,a rmkaij'"a« s. "/fLor,mioBi e't ^' -i undze nebija Kā.v-iarsmkaot ījrāesi zi uzm umzarfd ' " ^ „^,i.S> u. Un pēkšņi uzU«' 1' ggjtdien, IM^ i- 27. augusts. Lūiks pēdējais go ta ^ mwrgi0s zūdies, taujā: Kar citu rītusiaule lēks? to iauto iesi pļaujā tD tsa tev guirdums aciis slēfs? — Vai oav vienalfji kādā ostā %m ^^i^ stās?! Jo luīmSr tava ateme postā, pat roze brāSņžl tevi rās, fT0 nebūs miera tev ne bridi — Tu iekūlis un bi?KUs vicu — tn Jo tu tālāk, tālāk «?lidl. Posts briesmigāltii tev pēdās brien. Jel mosties reiz m valgu valgā savu Dievu tiesā ej, Osu balsi skarbā, balsī maigā Hm trOkties aklai pasauh;i. to svani feā ar svana mēli, (Jo svani tē, lai nodreb gaiss: Jiiiks pēdējais, Jaukt velnam spēli! Uito pēdējais! Iiaiks pēdējais!'' M i n c h e n ē , 1949. g. 12. aug. Libekas latviešu teātra viesizrādes amerikāņu josla Ja gribam būt pilnīgi objektīvi un vSlsmies Llbekast teātrim piemērot itingrSku mērauklu — kāda, protams, būtu jāpiemēro katrai trupai, itas Jūtās tiesīga doties turneja, tad biakus cildinājumiem būtu. ari jisaka, ka Libekas teātpa mākslinieciskā seja ir Šimbrīžam vēl diezgan divdabīga. Ar to gribēts teikt, ka Libekas teātris ar vienu kāju Ir gan Jau aizsniedzis Itin solīdu, respektējamu profei-ionala teātra līmeni, ar otru turpretim ioprojām vēl balstās ui amatierisma ežikotnēji primitīvajiem pamatiem,, un tas Izraisa div-dabigumu, kas izrādē no vienas puses gan nereti liek skatītājam Iedegties patiesā mākslas priekā, taču citur liek vērot tilta! rezervēti un mazliet skeptiski. Tos varbūt ir vienīgais iebildums, ko par iebildumu varētu saukt, citādi Libekas teātra viesizrādes Eslingenā uzņemamas un ari tika uzņemta» ar gandarījumu un prieku. Neteiksim, ka lībekieši šimbrīžam varžtu lepoties ar kādu spilgtāku aktiera personibu, bet katrā ;jiņā viņu vidū ir tēlotāji iir talantu, apdāvināti aktieri, kas izveidojuši arī krietni izlīdzinātu un kontakta spējīgu ansambli. Tā ir nenoliedzama lībcskie-h priekšrocība, un labam režisoram te būtu auglīgs un pateicīgs darba lauks. PirmS izrāde — Raiņa Pūt, vējiņi! visvairāk patika tieši no režijas viedokļa, Režisors Jānis? Zariņš, :ovi5ķl lugas pirmajās ainās, strādājis loti nopietni un rūpīgi, un panākumi ari raduSies. Raiņa tēlu specifiskā mo-numentfillt& tcj, pa§a tēlojuma pacelšana Rainim raksturīgajās, It kē paplašinātu dimensiju sfalrās tēlotājiem padevās vietām re bez grutī-bSm, taču gandrīz visi ļoti zīmīgi skandēja Raiņa dzcin, i n tas ir ievērības cienīgs panākums. Otra Izrāde — Brigadcros Sprīdītis bija caurmērā vacbūt par daudz reilll traktēta (pie kam ķoniņa pils aina savukārt bija nostnblll'/.ēta pa-rflk ftkstlgā toni), V\h\, ncveroiot to. atseviSķl pasaku tēli .sai izrādē bija tverti ļoti raksturīgi un krāsaini. Visvairāk savaij fikcijas Hbokicši tomēr pacēla ar nedēj3 izrādi — iSauņa Eduarda Vildes interesanto komēdiju Pūķis,, Tvis bi;a uzvedums, ar kuru varētu but mierā r.rī dažs labs promlnnnt!^: V''\'::-\ r?n'ra teātris, — katrā zina tas picvldiia, ka rezerves, kas 'li^o'M libokicSu ansamblī, nav glu?;i il:ii:'^M':'^l:'is. Atliek tikai cerēt, ka Li])ck'is tontri.s ari turpmāk neturēs «vv^^ci zem pūra un SIs rezerves nc:i + >;,i^; nclzmnntotas — Visas trīs iirādcs Edin::on!ļ bija iz- Pārdotas. V, DārztņS GRĀMATNIECĪBA Unflcis IraU'ieJu studentu centrālas savionihas biļetena 9. numurs. voU noskaņolaja un rūpīgi sastildi- J^^la saturā atrodam gan pasu stu- ^^ntu, gan mācības speķu apccroju- "J^JS par kultūra!? un zinātnes prob- ^^mām. dr.ojas un prozas pielikumu, pla5a]ā apskata daļā ziņas un no- ^^^'^•'i^imus par lalvie^u kultūras dzl- ^'i dažādās emigrācijas zemēs. ^^^ācis Baltiešu kristīgo studentu apvienības latvictSu nozares meneš-rjii^ sta Dzirkstele 7.^8. numurs. Nc-gliiajā 7.urnāruī, kas lasītājus apciemo otro gadu, raksta nc- ^'ien teologi un kristīgie jauniešii, bet f>itoru vidū atrodami arī Klāras Zā- ^^s, Lidijas Pērļupes un citu latviešu ^^ejnīcku un rakstnieku vārdi. K r i - ^•'S^3 mīlestības uin pateicības avotu ^^kictajiem Dzirkstele ar saviem LATVUA Pols Valerl, viens no visticīgākajiem Gētes draudzē, godinādams vācu literatūras lielākā ģēnija 100. nāves dienas piemiņu, savā skaistajā runā 1932. gadā ierindo viņu starp tiem nedaudzajiem )6. gadsimtā dzimušiem vīriem, ar ko visā civīllz^lcijā izbeidzoties kāds noteikts laikņiets. Tas ir laikmets, kas sakņojas skaistuma mītā un skaistuma izpratnē, — laikmets, kam .šūpulis kārts se-usmas. (Turpinājums 5ckos). najā Grieķijā. Pēc Gētes Valerl neredz neviena, kas būtu medijs priekšstatam par pasauli un Jo īpaši par Eiropu, kāda tā varētu izveidoties, ja politiskā vara un gara valdonība, savstarpīgi iedarbojoties, ietu roku rokā. Tādējādi Gēte ir kļuvis par nozīmīgu robežstabu pasaules vēsturē. Valerl atzinumam pleSķiŗams Jo lielāks patiesums tagad pēc 17 gadiem, kad pienākusi Gētes 200. dzimumdiena, bet aiz muguras otrs pasaules kaŗS, kura krāšņākos uzvaras laurus guvis chaoss. Hellādā dzimusi Eiropa, ^ķlet, galīgi zaudējusi savas sejas vaibstus, un ar baigi simbolisku nozīmi pāri drupām un tautām līdz mūsu ausīm atskan Gētes pēdējie vārdi: „Vairāk gaismas!" Šīs gaidas alkstot, 28. augustā intellek-tuālās pasaules domas vēršas uz vlŗu, kas piedzima un mira kā vācietis, bet bija izaudzis par eiropieti šā vārda cēlākajā nozīmē. Gētes 200. dzimumdienas svinības, kas plašāka vai šaurākā apjomā notiek visās Rietumu kultūras tautās, pašreizējos apstākļos varētu salīdzināt ar cilvēces grēksūdzi. Kultūrvēsturiskā aspektā Gēte iŗ „vētras un dziņu laikmeta" bērns, viņa darbos kondensējies tas, ko šis laikmets devis vācu tautai un Eiropai. Taču vētras un dziņu laikmeta ietvarā Gēte no nesavaldīga un brīžiem ari sentimentāla romantika i?:- audzis par apskaidrotu klasiķi ar harmoniska olimpieša f^arigo struktūru, kas bez pozēs apzinās savu ģenialitāti, vienādā mērā orientēdamies dzejas mākslā, politika, zinž»tnē un dzīves filozofijā. Te lai piebilstam, Ita Herdcrs'pēc ieoaz'šan-ls ar 21 gadu veco Gēti vStrasburgā, bija teicis, ka tas esot patīkams jauneklis, bet tikai vēl mazliet par vieglu un gai.sigu (spatzenhaft). Herdcru tad ari vācu literatūras vēslurmeks Oskars Valcels kadā vietā dēvē par Gētes Jāni Kristītāju, Viņš tie.^ām kļūst par „vieglā un gaisīgā jaunekļa" norūdītāju. Vispār, reti kāda cita personība Eiropas kultūras vēs t u r ē prmusi tikdaudz gūt savai augšanai un briešanai no draudu pulka, tāpat nu garīgajiem strāvojumiem un cilām lielām personībām gan pa>a tautā, pan ārpus tās kā Gete Tas pats Herders un Cesvaine dzuTiU.šaiS Reinholds Lenčs ir tie, kas Strasbur-r, as laikā Gcies intereses picvf^rš Šekspīram. Sekas no tā ļoti ievērojamas. Pēc Šekspīra parauga nu arī Gete v e ļ a s savos skatuves darbos rādīt kolosālus cilvēkus, viņš s:ik domāt ne vien par leiendāro Tau.nu, bet arī par Jūliju C ē n r u , Sokrātu. Ir aizrādījumi, ka ^ckspTa .>Inn:!rta ietekmē radu.^ās drāmas Klavigo, Stella, Torkvato Taso. Ar inic.(j'- sēm par franču kultūru rcsp. Ruso saistās Jaunā Vertera :io>nnas J n i i - mai draud.-!ībai ar Šarloti fon .'^toinu ļ var pateikties vismaz r-ar lf,s^eii;:u ' Tauridā. Tūliņ piemine^un Itālijas ceļojumu, kurā Getcs ncr.-Mribā noskaidrojas vnrbut visvairāk, neatraujami sasaistoties ar antīkās kultūras ļ caru. Sastapšanos ar Nacoieorui Kr- I furtē 1808. g a d ā . kur viņi viens otru godina par c i l v ē k u , Gete. liekas, nav aizmirsis līdz mūža he;gām. Ne ar ko neaizstājama ncz!me Gētes darbā un dzivē brieduma gadu draudzība ar Silbru. Ne jau arī Gēte radiiis tikai nemirstīgus darbus. Eiropas s:avu viņš vispirm.; ieguva ar Jaunā Vertera ciešanām. Sis 18. gadsimta ?en-timmtāVsmam tik raksturīgais romāns tika tā apbrīnots, ka tam radās vairākas parodijas un pakaļda-rinājumi gan Vācijā, gan Francijā un Itālijā. Bet — Vertera dēl tagad mēs Gēti vairs nepieminētu. Nebūtu sevišķas vajadzības to darīt ari citu Gētes dailprozas darbu aēļ. Galvenokārt tikai vācu tautai iemesls daudzināt poēmu Hermanis un Doroteja. Pamazām ievērību zaudē tādas drāmas kā Gecs Berlichingenietis, Klavigo, Stella, ari Taso. Gētes nemirstība bāzējas viņa lirikā, nepārspējamā meistarībā komponētās balādēs, Egmontā, Ifiģenijā un oeidzot — Pausta traģēdijā. Gēte nav ne pirmais, ne pēdējais, kas Izmantojis nostāstus par savādo dakteri Faustu. Visjaunākajos laikos to darījuši Valeri un Tomass Marms. Tai laikā, kad Gēte oabeidz savas traģēdijas I daļu, Vācijā saskaitāms vesels pudris citu Faustu, Ja nu tomēr tieši Gētes Fausts, šis ģeniālā rakstnieka mūža darbs an dzīves f i lozofijas atziņu kopojums, vēl Hdz šim mirdz pilnā spožumā, tad tas ir tādēļ, ka tikai Gēte A'adis Fausta problēmai pilnīgāko un vispārcilvēciskāko atrisinājumu mākslinieciskā formā. Ir tā, kā to teicis Dr. G. Iplšs Vīnes Fausta izdevuma priekšvārdos: „16. gadsimta Vācija dāvāja dzīvību vīram, kas kļuva par problēmas nesēju; 18. un 19. gadsimta lielākais dzejnieks piešķīra vielai nemirstības svētību. Divi laikmeti literatūrā sveicina viens otru: No tautas joku stāstu dziļākajiem dziļumiem paceļas problēma līdz dzejas mākslas augstākajiem augstumiem.'" Un vēl ir, kas nezaudē nemirstību, ja domājam par Gēti Tas ir viņa tīri cilvēciskais tēls, varētu teikt — parauga tēls ģeniāla gara bagātai dzīvei. Dzīves baudītājs un dzīves svētītājs, augsti mācīts un izsmalcināti galants, Apolona un Dlo-nlsa kalps, lai būtu kā būdams, viņš ir tas, kas grib dzīvot un saprast, un nav viņam nevienas atziņas, ko tas nevarētu aizstāvēt, balstoties uz pieredzes dzīvē un pārdzīvojumos. — Sis Gēte vistiešāk parādās Dzejā, un patiesībā un Ekermaņa Sarunās. Andrē 2ids, blakus Polam Valerl otrs lielākais Gētes cienītājs jaunāko l a i k u Francijā, teic, ka „Gētes ģēnijs lielā mērā ir didaktiskas dabas. Vajadzība citus mācīt, viņiem nodot visu gudrību, ko viņš savā dzīvē varējis iemantot, paliek par valdonīgāko vilcienu viņa būtībā." — Sim didaktiskajam ģēnijam bijusi un arvien vēl ir ārkārtīga suģestija, kas tālu Izpletušies ārpus vācu tautas robežām. , Mums, latviešiem, nav ko slēpt, ka mūsu l i t e r a t ū r ā un vispār mūsu gara kultūrā Gētem ir tik liela nozīme kā reti k ā d am citam pasaules r a k s t n i e c ī b a s ģēnijam. Būtu te lieki minēt vēlreiz visus Gētes darbu tulkojumus latviešu valodā, kas veikti no Hugonbergera līdz Ccdriņam. Daudz svarīgāk jau ir atzīmēt, ka ar Raiņa tulkoto Faustu 1897, gadā sāka.s mūsu literārās valodas jaunie l a i k i . Vēl svarīgāk atzīties, ka bez Gētes mums vispār nebūtu bijis Raiņa. Bet arī vairāki citi latviešu ievē-ro.^ amākie rakstnieki ar godbijību raudzījušies uz Veimāras olimpieti, gan ar tulkojumiem, gan apcerēm darīdami viņu tuvu latviešu tauai. Poruka ir pats pirmais Gētes gara vēstnesis Latvijā, jo Gēte bija viņa studiju speciālpriekšmots Drēzdenē. Viņš ir arī tas, kn.s sagatavo latviešu publiku, kad Mājas Vi^sa mēnešraksts nodomāus iespiest Fausta tul-koiumu. T-atvī^ns universitātē student,! simti, ja no tūkstoši augu.sl nrof. A. Dnuges un nrof. L, Bērziņa leke'ļu ietekmē, kurās allnž atskan ē t s Gi:tes vārds, minot vinu kā piem i r u cilvēka li^lumBm un i'lusVrēiot sacīto raksturīgiem citātiem, Vescins rakstnieku paaudzes garīgais vadītājs Viktors Felīt's tānnt nezināja cēlāka pnraui2r\ par Gēti. Fricim Dārdam Gēte ir romantisma pllnī- .eākais icmiesoHims, kas aizsniedzis šī mākslas virziena au<!.>'āko ]);^!:ā-pi — klasicismu. Ar Gētes garu vair ā k k ā r t sn^kāru^ies latviešu komno-nisti u n clcznotā'i — grafiķi. Gētes personības un mākslas popularizēšanā visolašūka'ās apr'ndās Joti daudz darījusi esejiste Zenta Mauriņa. Gētes 200. dzimumdienas svīnīl)ās mes. diemAēl. esam palikuši tikai ļkhisu vērotāju lomā. Bet kufš gan vēl cits spētu būti.«^kāk pateikt mūsu augstāko vēlmi kā Gētes Fausts sava n>ū7a vakarā: I So!ch ein G^wimm.cr mocht' ich ļ sehn, I Auf f r e i e m Grund mīt f r e i e m Volke stehn. ; i Zum Augenblicke dūrft* ich sagen: Ver\veile doch, du bist so sch5n! Jānis Budzitis Par spīti Iļsdevēju lielajām pūlēm, franču lasītājs arvien vēl paliek vienaldzīgs pret ts. nopietno lasāmvielu, So neparasto parādību mēģina izskaidrot ar grāmatu pārmērīgo dārdzību. Tā, piemēram, par to pašu grāmatu, kas 1939. gadā maksāja 10 franku, tagad jāizdod 300-400 franku, resp 8—10 vācu marku. Papīra un iespiešanas c^jnu celšanās sadārdiunājusi pat avīžu maksu un radījusi krizi, kurai par upuri kritis dažs labs mazāks grāmatu apgāds. Lielie apgādi turas virs ūdens vienīgi tādēļ, ka tiem ir līgumi ar pazīstamiem autoriem, kuru darbus lasa par spīti visai dārdzībai Taču ari tiem grūti jācīnās savas eksistences dēļ, kā to liecina pazīstamā Gastona Galimāra apgāda piemērs, Tā izdoto autoru vidū atrodami Sartra, Kami, 2ida un Marlo vārdi, minot šeit tikai pašus pazīstamākos. Bez tam šim apgādam ir tiesības izdot arī Prusta, Valerl un Apolinēra darbus, vārdu sakot — ap to pulcējas dzīvo un mirušo autoru vārdi, kas pieder Nouvelle Revue I I I I I I I I I I I I I I I B I l i l l l l l l l i l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l Tiča 4 0 darba gadi žurnālistikā Latviešu preses veterānu mūsu vidū palicis maz. Viens no retajiem Ir Fricis Strazdiņš, kas nupat var atskatīties uz 40 žurnālista darbā pavadītiem gadlenL Strazdiņš, kas SI gada sākumā kļuva 60 gadu vecs, avīžnieka gaitas sācis kā Liepājas Atbalss līdzstrādnieks, pirmā pasaules kara laikā no Pēterplls darbojies A. Smilgas vadītajā Latvijā, bet sevišķi intensīvi žurnālista darbu atsācis pirmajos valsts patstāvības gados Liepājā, kopā ar Mārtiņu Jan-sonu vadīdams atjaunoto Jauno Dienas Lapu, Ilgāko un ražīgāko darba posmu Strazdiņā pavadījis Brīvajā Zemē, strādādams tajā kopš 1924.-g., sākumā būdams ziņotājs, vēlāk redaktors ilustrāciju, pēc tam ārlietu nodaļā. Viņš krietni pārzina mūsu žurnālistikas dažādos attīstības posmus un darbiniekus un veidojis līdzi tās techniku. Kādu laiku bijis ari Pašvaldības Dzīves redaktors. No kopēja darba laikiem redakcijā labi pazīst Aleksandru Grīnu un Edvartu Virzu, par kuriem Strazdiņam daudz atmiņu. Pašreiz piedzīvojušais žurnālists mīt Libekā, bet mēs nešaubīgi ceram, ka viņa bagātīgās zināšanas un darba spējas vēl būs vajadzīgas brīvās Latvijas presei. Oļģerts Liepiņfi Frangaise aprindām. Arī pats apgāda īpašnieks nāk no šīm aprindām, — viņš reiz bijis teātra direktors, — un par apgāda sekmēm v i ņam īstenībā jāpateicas šāvieni līdzstrādniekiem, kuru uzdevums — sameklēt un atklāt ģēnijus. Taču izradās, ka Francijas grāmatu tirgus pašreizējos apstākļos ar ģēnijiem vien nepietiek; publika lasa tikai tās grāmatas, ko tā spēj nopirkt. Tādēļ tām jābūt lētām. Gallmārs atradis Izeju tādā veidā, ka atvēris jaunu apgāda nodaļu — kriminālromāniem un spoku stāstiem. Tās ir nelielas, veikli uzrakstītas, nervus kutinošas grāmatiņas, un maksā tikai 80—150 franku. Turklāt apgāds rūpīgi raugās ari uz So darbu stilu un māksliniecisko kvalitāti, izvairoties no lubu literatūras. Parasti šie darbi ir angļu vai amerikāņu autoru ražo}ums. Sīs nodaļas redaktoriem spīdoši, jāpārvalda angļu valoda un viņu uzdevums ir — atrast šiem darbiem pēc iespējas intriģējošus virsrakstus. Pats Gallmārs apgalvo, ka šāda veida grāmatu Izdošana dodot iespēju turpināt ari nopietnas lasāmvielas apgādāšanu, līdz ar to paverot Iespējas ari nepazīstamiem autoriem. Agrākos gados Gallmārs paguvis Izdot katru dienu pa grāmatai, bet tagad apmierinās ar 120 tituliem gadā. Vienīgā viņa „dārgo" grāmatu vidū, kas iznākusi 150,000 eks„ Ir romāns Vējiem līdzi. Tā maksā 700 franku. Romāns izpārdots īsā laikfi un liecina, ka patiesi svaiga un Interesanta grāmata rod lasītājus ari pašreizējā franču grāmatniecības krīzes laikā. KULTŪRAS CHRONIKA Vijolnieks Georgs Lapensons tagad dzīvo un strādā Kanādā, kur katru otrdienu muzicē „Transcanada Network** raidītāja stacijām C.B.M. un C.F.C., kurām pieslēgtas 42 citas Kanādas raidāmstacijas. 15 septembrī pīkst. 17.30 pēc Montreālas laika (pīkst. 23,30 pēc Viduseiropas laika) Lapensons spēlēs speciālā raidījumā Eiropai, atskaņojot ari latviešu komponistu darbus. Herta Lūse un Ludmilla Sepe pagājušā nedēļā no Vācijas ieradās Londonā, kur 20. augustā dziedāja pirmajā koncertā. No turienes izcilās dziedones dosies pa Angliju Latviešu biedrības Lielbritānijā un Daugavas Vanagu fonda kopīgi noorganizētā vairāk nekā mēnesi ilgā turnejā, koncertējot katrā vietā, kur vien lielākā skaitā m!t latvieši. Herta Lūse pēc atgriešanās no Anglijas izceļos uz Kanādu. . Rita Liepa devusies uz ASV, kur strādās kādā suņu audzētāju farmā. Angļu joslā izplatītākais laikrak.sts Hamburgas Die Welt 22. augusta izdevumā ievietojis sleju garu rakstu par Zentu Mauriņu — Vēstījums no Latvijas — kopā ar rakstnieces attēlu. Raksta autore Gertrūde Sar-fenorta ar lielu sirsnību zīmējusi Mauriņas rakstnieces, īpaši esejistes vaibstus, nosaukdama viņu par šī gadsimta eiropcjiskāko latvieti, kas tomēr nekad nav aizmirsusi cle.sās saite.? ar savu dzimteni un tās ilgas pēc brīvības. Pieminēti arī Mauriņas darbu izdevumi vācu valodā, kufiem vēl Šogad Ditricha apgādā Memin-gcnā pievienošoties Dostojevska biogrāfija. No Eitīna.s latviešu saimes šajās dienās atvadījās flautists un kora diriģents Arnolds Sturms, kas drīz dodas uz ASV. Eitīnas latviešu kulturālās dzīves rosināšanā Sturmam bijusi ievērojama nozīme, sevišķi līdz pat pēdējam laikam vadot un uzturot mākslinieciski spirgtu vienu no retajiem koriem angļu joslā. Doc. Sturma atvadīšanās vakarā programmā piedalījās pats aizbraucējs, viņa vadītais koris, dziedātāja Irma Kolberga un pianists Vladislavs Viš-telis. Viduvēji rezultāti teicamam umam 825^. LATVIEŠU DARBA ROTAS SACENSĪBA GODALGOTS VIĻA LESIŅA DARBS 8252. latviešu darba rotaļ sava komandiera H. Vītola ierosir\āta, tautas sēru dienā 14. jūnijā izsludināja sacensības darbu par tematu Latviešu mocekļi padomju jūgā, saziedojot labākā darba godalgoSanjjĻl PjR(ļ 500. Darbiem varēja būt polītlslcs, juridisks vai aprakstītājs raksturs, un tie bija jāiesniedz līdz 1, augustam. Līdz minētajam termiņam bija iesniegti 12 darbi, to vidū 2 no Anglijas; 2 autores bija sievietes. Vērtēšanas komisija, kurā bija rotas komandieris un 4 rotas vīri, iesniegtos sacerējumus novērtēja pēc punktu sistēmas. Trīs par labākajiem atzītos darbus nolasīja visas rotas sanāksmē, kurā pēc tam balsojot izšķīra galīgo vietu kārtību. Pirmo godalgu un DM 500 balvu piesprieda Viļā Leslņa darbam Klausies pasaule, še runā cilvēks!, par otru atzina Raimunda Caka sacerējumu Latviešu tauta tic un iet bojā, par t r e š o V o l d e m ā r a Ozoliņa darbu. Labākos sacerējumus rota nolēmusi nodot LCK informācijas nozarei, kas tos tulkotus pēc saviem ieskatiem izlietotu propagandai un citu tautu iepazīstināšanai ar latviešu sāpju ceļu. Godalgotā darba autors Vilis Le-slņS savu sacerējumu rakstīiia literāri publicistiskā formā. Viņa pamatdoma: kaut mēs esam tikai poga pie pasaules lielā svārka, tomēr arī mēs negribam tikt izkausēti. Mēs ejam bojā un nevaram vairs ne brīdi gaidīt, lai mūs pavisam neiznīcinātu. Spilgtos salīdzinājumos autors klauvē pie lielo tautu sirdsapziņas, atgādinādams, ka neko nepalīdz skaistās deklarācijas un solījumi, bet mūs var glābt tikai darbi. Iepazīstoties ar iesūtīto darbu saturu un kvalitāti vispār, tomēr jāsaka, ka darba viru krietnais un vienprātīgais pasākums, diemžēl, nav guvis no pelnīto atsaucību, ne gāldtos rezultātus. No visiem 12 sacerējumiem, atskaitot vienīgi Lesiņu un pa daļai Caku, kas gan arī nepasaka nekā jauna, neviens cits nav izmantojams mērķim, kādam sacensība bija dom_āta — propagandai. Lielākā daļa nepārsniedz visai viduvēju jaunāko ģimnāzijas klašu domrakstu līmeni, pie kam vairākiem pat trūkst jebkādas pamatdomas. Neviens no sacensības d a l ī b n i e k i em nav apstrādā-ļis tematus, kas tai.sni demokrātisko ārzemnieku ļoti intere.se un satrauc — saimnieciskos un garīgos spaidus un terroru mūsu dzimtene. Otrkārt, pārsteidz arī tas, ka sacen.sibā bez Viļa Lesiņa, kura darbs arī nav tīri literārs, nav piedalījies neviens cits rakstnieks. Kaut ari laiks no sacensības izsludināšanas līdz darbu iesniegšanai bija 5,amērā īss, to tomēr varēja cerēt. Sacon.^!b:..s dalībnieku vidū trūkst ar; jTiū^-u pazi.namāko publicistu vārdu Vācijā, Zviedrijā un citur. Viņu darbi bija visvairāk gai- Arv. B. li u iflr ,i'r i' i i \
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, August 27, 1949 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1949-08-27 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari490827 |
Description
Title | 1949-08-27-05 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text | Sefitdien, 1949, g. 27 aiz stikla sienas, nāra , ntik^_retumis a t s t i ? , ft Bet Sai drūzmā bila ... f laiku es to leS,'?'"' drflzma nebija MI a2« "'^'•i ^a8 S i ^ pašfi vieta b Z L ^ « 8 pašas garās gtunSī p6c manis — tie la«Ho j le dejuSl kfidu nejaušu vBri, 'fe ^• diSjuSi kādu 8 knotikS«• minējuši kādu vaibstu , 5 5-'* \ I neievēroti, cttus kopā UkdanS hHo no ta-saLrlgafalnas i V « > ' teiktajā postenī a S e lm papildināja tās jaSm n^; % miem. Paši neievpn^n gluži Jta ielas akmeni 1„ iūllem paUkdami3niS-?^'^i' ža dzīvē, kas, tiT?2?'^'- attālumā aizslīdēdama, S^HS' kā aiz nepārkāpjama kltomettu tāla sliekšņa ...Tā ir Etele Brauna kiindze" ci]a uzraugs Dadzis, viens «: daudzajiem latviešiem naC„°'" brigādē. ..Viņa tikko i e r a fe Ņujorkas pie sava vira." " Un Etele Brauna kundze M, kļuva pazīstama un likSs catT rpeJsinsok aa uagru mviusu, ksoa vpuā rzmem6roIg, iS rkf2i baltais mēteUs vērta līdzīgu ! fi ar košu melnu alzbfizni viņa bija nēģerlete. Abas ar m "8*0 .rnelno apaļo meiteni, b3« priekštelpa tēvu gaidīdamas vīnu paklusām sarunājās un ar nevaid padošanos Hktenim pacieta elropMj skatus, kas likās tiecāmies ieurbtla līdz pašām viņu svešajām eksotiski, jfim dvēselēm. Ari misteru Džefriju Vudu blļii kaut kādā veidā vārda pēc lepailiiii un tiku vairākkārt redzējis, Vin bija Jotl kalsns, loti gara auguimtu! nēsāja acenes niķeļa ietvaros. ViļI bija bāra pārzinis. Uz viņa svSih atlokiem zibēja kapteiņa diensii pakāpes nozīmes, un pats viņš litki-tijās itin simpātisks. Tas bija vis, ko par viņu zināju. „Un tā ir viņa sieva," mani nomainīt ierazdamies, teica naktsssp Hozē Rivera Gargla, viens no abto brigādes spāņiem. Stikla durvis plaši atvizuilii!i ļaudama tām brīvi zveltiet atpaM savās atsperu virās, vestibilam caut izgāja jauna sieviete brūniem, gandrīz iesarkaniem, pakausi sasūlti-tiem matiem. „Viņa patiesībā ir IstS ofira «llt-niece," Hozē reizē skeptiski un «• zignētl savilka muti un domīgi no-šūpoja galvu. Kad es jautSdams palūkojos viņā, spānietis pamfija m četrdesmitgadīgo, rupju sagraui» vaigu ar lielo ērgļu degunu un nloj pasmaidīja: „Kas tas par viru? Vl^ auj tai dancot sev pa galvu un pieies — pacieš visu . . . Ja tas «»• tiktu Spānijā!" , ^ , Es neuzzināju, kas notiktu » ' jā — uz ielas nepacietīgi taur§ja bn-gādes automobilis. Nodevu karabia» Hozē Riveram Garciam un a vai-jos, - mans dienests blļa galiBŖ es atgriezos atkal. Pēc divl ncdJl» mani norīkoja tai pašā v'f, JJ sargu maiņas priekšnieks kS «* aizbraukdams pielika divus pi pie cepures. Neraugoties ui J gurnu, viņš nevarēja cltSdi, v J likās, ka tur, kur daŗkaņ ar W čiem, piederas ari milltSri tikumi «Pusnaktī jūs nomainīs. Tagad es uzzināju, ko «tlj cieš, simpātiskais misters V3.T»^ nībii sakot, šais divi nedēta tad biju viņu iedomājies. ViņSH, Vi i i vairāk eiropietis, neka vpaj»^ tas bija samanāms viņa 0^^^^^^^^^^^ nervozo un smalko pirkst"^.;jļ. kad viņš piebāza pip. un '^j ^ jaac etnoē m- njāo,s lpēpatt ajgāi ūs'kl ja^laf ,J viti bāra priekšā iznācis, rok^^.^^^^ sabāzis, un, nezina, ko ļ vērās pilsētas.jumtos, pa karājās Ieverama, kooig» janvāra migla. ļ „ \\ )i Sle daži sikuro. d r )a 'ļ.^ ; tuvāku, saprotamāku ni M 6 kvadrāta. Es ļŗ^' j^^^^^^^ ar viņiem, ar šiem lg^„VenU': miem. es atkal biju Ka akmens-dalīja no lielā if"^" "^'".'ar daudz stundas alz^slid^J^a^Sj^.. tens , akn kuru^īzburbujoja no iŗļ;,-„ notekām nopludu d^'. , • akmens sirds n f ^ * ^ * ' s P»^ K mmiesttae radmaž uVs udpauml^,\ .^ka'^a" ees re^^*-,6!3'^ ''^ Hozē Rivera Gaŗ J ^^^^ . Vispirms es ^ēk¥f t dzi, un, nezina K a d ļ P ^ - ņēmīgi un P'- likos, ka nepaz>^^" • j^^jas a.- 1 tiesības atļāva n o p i ' ,^ • jinul eniikktavvsii eennnaaavmm ,,a rmkaij'"a« s. "/fLor,mioBi e't ^' -i undze nebija Kā.v-iarsmkaot ījrāesi zi uzm umzarfd ' " ^ „^,i.S> u. Un pēkšņi uzU«' 1' ggjtdien, IM^ i- 27. augusts. Lūiks pēdējais go ta ^ mwrgi0s zūdies, taujā: Kar citu rītusiaule lēks? to iauto iesi pļaujā tD tsa tev guirdums aciis slēfs? — Vai oav vienalfji kādā ostā %m ^^i^ stās?! Jo luīmSr tava ateme postā, pat roze brāSņžl tevi rās, fT0 nebūs miera tev ne bridi — Tu iekūlis un bi?KUs vicu — tn Jo tu tālāk, tālāk «?lidl. Posts briesmigāltii tev pēdās brien. Jel mosties reiz m valgu valgā savu Dievu tiesā ej, Osu balsi skarbā, balsī maigā Hm trOkties aklai pasauh;i. to svani feā ar svana mēli, (Jo svani tē, lai nodreb gaiss: Jiiiks pēdējais, Jaukt velnam spēli! Uito pēdējais! Iiaiks pēdējais!'' M i n c h e n ē , 1949. g. 12. aug. Libekas latviešu teātra viesizrādes amerikāņu josla Ja gribam būt pilnīgi objektīvi un vSlsmies Llbekast teātrim piemērot itingrSku mērauklu — kāda, protams, būtu jāpiemēro katrai trupai, itas Jūtās tiesīga doties turneja, tad biakus cildinājumiem būtu. ari jisaka, ka Libekas teātpa mākslinieciskā seja ir Šimbrīžam vēl diezgan divdabīga. Ar to gribēts teikt, ka Libekas teātris ar vienu kāju Ir gan Jau aizsniedzis Itin solīdu, respektējamu profei-ionala teātra līmeni, ar otru turpretim ioprojām vēl balstās ui amatierisma ežikotnēji primitīvajiem pamatiem,, un tas Izraisa div-dabigumu, kas izrādē no vienas puses gan nereti liek skatītājam Iedegties patiesā mākslas priekā, taču citur liek vērot tilta! rezervēti un mazliet skeptiski. Tos varbūt ir vienīgais iebildums, ko par iebildumu varētu saukt, citādi Libekas teātra viesizrādes Eslingenā uzņemamas un ari tika uzņemta» ar gandarījumu un prieku. Neteiksim, ka lībekieši šimbrīžam varžtu lepoties ar kādu spilgtāku aktiera personibu, bet katrā ;jiņā viņu vidū ir tēlotāji iir talantu, apdāvināti aktieri, kas izveidojuši arī krietni izlīdzinātu un kontakta spējīgu ansambli. Tā ir nenoliedzama lībcskie-h priekšrocība, un labam režisoram te būtu auglīgs un pateicīgs darba lauks. PirmS izrāde — Raiņa Pūt, vējiņi! visvairāk patika tieši no režijas viedokļa, Režisors Jānis? Zariņš, :ovi5ķl lugas pirmajās ainās, strādājis loti nopietni un rūpīgi, un panākumi ari raduSies. Raiņa tēlu specifiskā mo-numentfillt& tcj, pa§a tēlojuma pacelšana Rainim raksturīgajās, It kē paplašinātu dimensiju sfalrās tēlotājiem padevās vietām re bez grutī-bSm, taču gandrīz visi ļoti zīmīgi skandēja Raiņa dzcin, i n tas ir ievērības cienīgs panākums. Otra Izrāde — Brigadcros Sprīdītis bija caurmērā vacbūt par daudz reilll traktēta (pie kam ķoniņa pils aina savukārt bija nostnblll'/.ēta pa-rflk ftkstlgā toni), V\h\, ncveroiot to. atseviSķl pasaku tēli .sai izrādē bija tverti ļoti raksturīgi un krāsaini. Visvairāk savaij fikcijas Hbokicši tomēr pacēla ar nedēj3 izrādi — iSauņa Eduarda Vildes interesanto komēdiju Pūķis,, Tvis bi;a uzvedums, ar kuru varētu but mierā r.rī dažs labs promlnnnt!^: V''\'::-\ r?n'ra teātris, — katrā zina tas picvldiia, ka rezerves, kas 'li^o'M libokicSu ansamblī, nav glu?;i il:ii:'^M':'^l:'is. Atliek tikai cerēt, ka Li])ck'is tontri.s ari turpmāk neturēs «vv^^ci zem pūra un SIs rezerves nc:i + >;,i^; nclzmnntotas — Visas trīs iirādcs Edin::on!ļ bija iz- Pārdotas. V, DārztņS GRĀMATNIECĪBA Unflcis IraU'ieJu studentu centrālas savionihas biļetena 9. numurs. voU noskaņolaja un rūpīgi sastildi- J^^la saturā atrodam gan pasu stu- ^^ntu, gan mācības speķu apccroju- "J^JS par kultūra!? un zinātnes prob- ^^mām. dr.ojas un prozas pielikumu, pla5a]ā apskata daļā ziņas un no- ^^^'^•'i^imus par lalvie^u kultūras dzl- ^'i dažādās emigrācijas zemēs. ^^^ācis Baltiešu kristīgo studentu apvienības latvictSu nozares meneš-rjii^ sta Dzirkstele 7.^8. numurs. Nc-gliiajā 7.urnāruī, kas lasītājus apciemo otro gadu, raksta nc- ^'ien teologi un kristīgie jauniešii, bet f>itoru vidū atrodami arī Klāras Zā- ^^s, Lidijas Pērļupes un citu latviešu ^^ejnīcku un rakstnieku vārdi. K r i - ^•'S^3 mīlestības uin pateicības avotu ^^kictajiem Dzirkstele ar saviem LATVUA Pols Valerl, viens no visticīgākajiem Gētes draudzē, godinādams vācu literatūras lielākā ģēnija 100. nāves dienas piemiņu, savā skaistajā runā 1932. gadā ierindo viņu starp tiem nedaudzajiem )6. gadsimtā dzimušiem vīriem, ar ko visā civīllz^lcijā izbeidzoties kāds noteikts laikņiets. Tas ir laikmets, kas sakņojas skaistuma mītā un skaistuma izpratnē, — laikmets, kam .šūpulis kārts se-usmas. (Turpinājums 5ckos). najā Grieķijā. Pēc Gētes Valerl neredz neviena, kas būtu medijs priekšstatam par pasauli un Jo īpaši par Eiropu, kāda tā varētu izveidoties, ja politiskā vara un gara valdonība, savstarpīgi iedarbojoties, ietu roku rokā. Tādējādi Gēte ir kļuvis par nozīmīgu robežstabu pasaules vēsturē. Valerl atzinumam pleSķiŗams Jo lielāks patiesums tagad pēc 17 gadiem, kad pienākusi Gētes 200. dzimumdiena, bet aiz muguras otrs pasaules kaŗS, kura krāšņākos uzvaras laurus guvis chaoss. Hellādā dzimusi Eiropa, ^ķlet, galīgi zaudējusi savas sejas vaibstus, un ar baigi simbolisku nozīmi pāri drupām un tautām līdz mūsu ausīm atskan Gētes pēdējie vārdi: „Vairāk gaismas!" Šīs gaidas alkstot, 28. augustā intellek-tuālās pasaules domas vēršas uz vlŗu, kas piedzima un mira kā vācietis, bet bija izaudzis par eiropieti šā vārda cēlākajā nozīmē. Gētes 200. dzimumdienas svinības, kas plašāka vai šaurākā apjomā notiek visās Rietumu kultūras tautās, pašreizējos apstākļos varētu salīdzināt ar cilvēces grēksūdzi. Kultūrvēsturiskā aspektā Gēte iŗ „vētras un dziņu laikmeta" bērns, viņa darbos kondensējies tas, ko šis laikmets devis vācu tautai un Eiropai. Taču vētras un dziņu laikmeta ietvarā Gēte no nesavaldīga un brīžiem ari sentimentāla romantika i?:- audzis par apskaidrotu klasiķi ar harmoniska olimpieša f^arigo struktūru, kas bez pozēs apzinās savu ģenialitāti, vienādā mērā orientēdamies dzejas mākslā, politika, zinž»tnē un dzīves filozofijā. Te lai piebilstam, Ita Herdcrs'pēc ieoaz'šan-ls ar 21 gadu veco Gēti vStrasburgā, bija teicis, ka tas esot patīkams jauneklis, bet tikai vēl mazliet par vieglu un gai.sigu (spatzenhaft). Herdcru tad ari vācu literatūras vēslurmeks Oskars Valcels kadā vietā dēvē par Gētes Jāni Kristītāju, Viņš tie.^ām kļūst par „vieglā un gaisīgā jaunekļa" norūdītāju. Vispār, reti kāda cita personība Eiropas kultūras vēs t u r ē prmusi tikdaudz gūt savai augšanai un briešanai no draudu pulka, tāpat nu garīgajiem strāvojumiem un cilām lielām personībām gan pa>a tautā, pan ārpus tās kā Gete Tas pats Herders un Cesvaine dzuTiU.šaiS Reinholds Lenčs ir tie, kas Strasbur-r, as laikā Gcies intereses picvf^rš Šekspīram. Sekas no tā ļoti ievērojamas. Pēc Šekspīra parauga nu arī Gete v e ļ a s savos skatuves darbos rādīt kolosālus cilvēkus, viņš s:ik domāt ne vien par leiendāro Tau.nu, bet arī par Jūliju C ē n r u , Sokrātu. Ir aizrādījumi, ka ^ckspTa .>Inn:!rta ietekmē radu.^ās drāmas Klavigo, Stella, Torkvato Taso. Ar inic.(j'- sēm par franču kultūru rcsp. Ruso saistās Jaunā Vertera :io>nnas J n i i - mai draud.-!ībai ar Šarloti fon .'^toinu ļ var pateikties vismaz r-ar lf,s^eii;:u ' Tauridā. Tūliņ piemine^un Itālijas ceļojumu, kurā Getcs ncr.-Mribā noskaidrojas vnrbut visvairāk, neatraujami sasaistoties ar antīkās kultūras ļ caru. Sastapšanos ar Nacoieorui Kr- I furtē 1808. g a d ā . kur viņi viens otru godina par c i l v ē k u , Gete. liekas, nav aizmirsis līdz mūža he;gām. Ne ar ko neaizstājama ncz!me Gētes darbā un dzivē brieduma gadu draudzība ar Silbru. Ne jau arī Gēte radiiis tikai nemirstīgus darbus. Eiropas s:avu viņš vispirm.; ieguva ar Jaunā Vertera ciešanām. Sis 18. gadsimta ?en-timmtāVsmam tik raksturīgais romāns tika tā apbrīnots, ka tam radās vairākas parodijas un pakaļda-rinājumi gan Vācijā, gan Francijā un Itālijā. Bet — Vertera dēl tagad mēs Gēti vairs nepieminētu. Nebūtu sevišķas vajadzības to darīt ari citu Gētes dailprozas darbu aēļ. Galvenokārt tikai vācu tautai iemesls daudzināt poēmu Hermanis un Doroteja. Pamazām ievērību zaudē tādas drāmas kā Gecs Berlichingenietis, Klavigo, Stella, ari Taso. Gētes nemirstība bāzējas viņa lirikā, nepārspējamā meistarībā komponētās balādēs, Egmontā, Ifiģenijā un oeidzot — Pausta traģēdijā. Gēte nav ne pirmais, ne pēdējais, kas Izmantojis nostāstus par savādo dakteri Faustu. Visjaunākajos laikos to darījuši Valeri un Tomass Marms. Tai laikā, kad Gēte oabeidz savas traģēdijas I daļu, Vācijā saskaitāms vesels pudris citu Faustu, Ja nu tomēr tieši Gētes Fausts, šis ģeniālā rakstnieka mūža darbs an dzīves f i lozofijas atziņu kopojums, vēl Hdz šim mirdz pilnā spožumā, tad tas ir tādēļ, ka tikai Gēte A'adis Fausta problēmai pilnīgāko un vispārcilvēciskāko atrisinājumu mākslinieciskā formā. Ir tā, kā to teicis Dr. G. Iplšs Vīnes Fausta izdevuma priekšvārdos: „16. gadsimta Vācija dāvāja dzīvību vīram, kas kļuva par problēmas nesēju; 18. un 19. gadsimta lielākais dzejnieks piešķīra vielai nemirstības svētību. Divi laikmeti literatūrā sveicina viens otru: No tautas joku stāstu dziļākajiem dziļumiem paceļas problēma līdz dzejas mākslas augstākajiem augstumiem.'" Un vēl ir, kas nezaudē nemirstību, ja domājam par Gēti Tas ir viņa tīri cilvēciskais tēls, varētu teikt — parauga tēls ģeniāla gara bagātai dzīvei. Dzīves baudītājs un dzīves svētītājs, augsti mācīts un izsmalcināti galants, Apolona un Dlo-nlsa kalps, lai būtu kā būdams, viņš ir tas, kas grib dzīvot un saprast, un nav viņam nevienas atziņas, ko tas nevarētu aizstāvēt, balstoties uz pieredzes dzīvē un pārdzīvojumos. — Sis Gēte vistiešāk parādās Dzejā, un patiesībā un Ekermaņa Sarunās. Andrē 2ids, blakus Polam Valerl otrs lielākais Gētes cienītājs jaunāko l a i k u Francijā, teic, ka „Gētes ģēnijs lielā mērā ir didaktiskas dabas. Vajadzība citus mācīt, viņiem nodot visu gudrību, ko viņš savā dzīvē varējis iemantot, paliek par valdonīgāko vilcienu viņa būtībā." — Sim didaktiskajam ģēnijam bijusi un arvien vēl ir ārkārtīga suģestija, kas tālu Izpletušies ārpus vācu tautas robežām. , Mums, latviešiem, nav ko slēpt, ka mūsu l i t e r a t ū r ā un vispār mūsu gara kultūrā Gētem ir tik liela nozīme kā reti k ā d am citam pasaules r a k s t n i e c ī b a s ģēnijam. Būtu te lieki minēt vēlreiz visus Gētes darbu tulkojumus latviešu valodā, kas veikti no Hugonbergera līdz Ccdriņam. Daudz svarīgāk jau ir atzīmēt, ka ar Raiņa tulkoto Faustu 1897, gadā sāka.s mūsu literārās valodas jaunie l a i k i . Vēl svarīgāk atzīties, ka bez Gētes mums vispār nebūtu bijis Raiņa. Bet arī vairāki citi latviešu ievē-ro.^ amākie rakstnieki ar godbijību raudzījušies uz Veimāras olimpieti, gan ar tulkojumiem, gan apcerēm darīdami viņu tuvu latviešu tauai. Poruka ir pats pirmais Gētes gara vēstnesis Latvijā, jo Gēte bija viņa studiju speciālpriekšmots Drēzdenē. Viņš ir arī tas, kn.s sagatavo latviešu publiku, kad Mājas Vi^sa mēnešraksts nodomāus iespiest Fausta tul-koiumu. T-atvī^ns universitātē student,! simti, ja no tūkstoši augu.sl nrof. A. Dnuges un nrof. L, Bērziņa leke'ļu ietekmē, kurās allnž atskan ē t s Gi:tes vārds, minot vinu kā piem i r u cilvēka li^lumBm un i'lusVrēiot sacīto raksturīgiem citātiem, Vescins rakstnieku paaudzes garīgais vadītājs Viktors Felīt's tānnt nezināja cēlāka pnraui2r\ par Gēti. Fricim Dārdam Gēte ir romantisma pllnī- .eākais icmiesoHims, kas aizsniedzis šī mākslas virziena au'āko ]);^!:ā-pi — klasicismu. Ar Gētes garu vair ā k k ā r t sn^kāru^ies latviešu komno-nisti u n clcznotā'i — grafiķi. Gētes personības un mākslas popularizēšanā visolašūka'ās apr'ndās Joti daudz darījusi esejiste Zenta Mauriņa. Gētes 200. dzimumdienas svīnīl)ās mes. diemAēl. esam palikuši tikai ļkhisu vērotāju lomā. Bet kufš gan vēl cits spētu būti.«^kāk pateikt mūsu augstāko vēlmi kā Gētes Fausts sava n>ū7a vakarā: I So!ch ein G^wimm.cr mocht' ich ļ sehn, I Auf f r e i e m Grund mīt f r e i e m Volke stehn. ; i Zum Augenblicke dūrft* ich sagen: Ver\veile doch, du bist so sch5n! Jānis Budzitis Par spīti Iļsdevēju lielajām pūlēm, franču lasītājs arvien vēl paliek vienaldzīgs pret ts. nopietno lasāmvielu, So neparasto parādību mēģina izskaidrot ar grāmatu pārmērīgo dārdzību. Tā, piemēram, par to pašu grāmatu, kas 1939. gadā maksāja 10 franku, tagad jāizdod 300-400 franku, resp 8—10 vācu marku. Papīra un iespiešanas c^jnu celšanās sadārdiunājusi pat avīžu maksu un radījusi krizi, kurai par upuri kritis dažs labs mazāks grāmatu apgāds. Lielie apgādi turas virs ūdens vienīgi tādēļ, ka tiem ir līgumi ar pazīstamiem autoriem, kuru darbus lasa par spīti visai dārdzībai Taču ari tiem grūti jācīnās savas eksistences dēļ, kā to liecina pazīstamā Gastona Galimāra apgāda piemērs, Tā izdoto autoru vidū atrodami Sartra, Kami, 2ida un Marlo vārdi, minot šeit tikai pašus pazīstamākos. Bez tam šim apgādam ir tiesības izdot arī Prusta, Valerl un Apolinēra darbus, vārdu sakot — ap to pulcējas dzīvo un mirušo autoru vārdi, kas pieder Nouvelle Revue I I I I I I I I I I I I I I I B I l i l l l l l l l i l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l l Tiča 4 0 darba gadi žurnālistikā Latviešu preses veterānu mūsu vidū palicis maz. Viens no retajiem Ir Fricis Strazdiņš, kas nupat var atskatīties uz 40 žurnālista darbā pavadītiem gadlenL Strazdiņš, kas SI gada sākumā kļuva 60 gadu vecs, avīžnieka gaitas sācis kā Liepājas Atbalss līdzstrādnieks, pirmā pasaules kara laikā no Pēterplls darbojies A. Smilgas vadītajā Latvijā, bet sevišķi intensīvi žurnālista darbu atsācis pirmajos valsts patstāvības gados Liepājā, kopā ar Mārtiņu Jan-sonu vadīdams atjaunoto Jauno Dienas Lapu, Ilgāko un ražīgāko darba posmu Strazdiņā pavadījis Brīvajā Zemē, strādādams tajā kopš 1924.-g., sākumā būdams ziņotājs, vēlāk redaktors ilustrāciju, pēc tam ārlietu nodaļā. Viņš krietni pārzina mūsu žurnālistikas dažādos attīstības posmus un darbiniekus un veidojis līdzi tās techniku. Kādu laiku bijis ari Pašvaldības Dzīves redaktors. No kopēja darba laikiem redakcijā labi pazīst Aleksandru Grīnu un Edvartu Virzu, par kuriem Strazdiņam daudz atmiņu. Pašreiz piedzīvojušais žurnālists mīt Libekā, bet mēs nešaubīgi ceram, ka viņa bagātīgās zināšanas un darba spējas vēl būs vajadzīgas brīvās Latvijas presei. Oļģerts Liepiņfi Frangaise aprindām. Arī pats apgāda īpašnieks nāk no šīm aprindām, — viņš reiz bijis teātra direktors, — un par apgāda sekmēm v i ņam īstenībā jāpateicas šāvieni līdzstrādniekiem, kuru uzdevums — sameklēt un atklāt ģēnijus. Taču izradās, ka Francijas grāmatu tirgus pašreizējos apstākļos ar ģēnijiem vien nepietiek; publika lasa tikai tās grāmatas, ko tā spēj nopirkt. Tādēļ tām jābūt lētām. Gallmārs atradis Izeju tādā veidā, ka atvēris jaunu apgāda nodaļu — kriminālromāniem un spoku stāstiem. Tās ir nelielas, veikli uzrakstītas, nervus kutinošas grāmatiņas, un maksā tikai 80—150 franku. Turklāt apgāds rūpīgi raugās ari uz So darbu stilu un māksliniecisko kvalitāti, izvairoties no lubu literatūras. Parasti šie darbi ir angļu vai amerikāņu autoru ražo}ums. Sīs nodaļas redaktoriem spīdoši, jāpārvalda angļu valoda un viņu uzdevums ir — atrast šiem darbiem pēc iespējas intriģējošus virsrakstus. Pats Gallmārs apgalvo, ka šāda veida grāmatu Izdošana dodot iespēju turpināt ari nopietnas lasāmvielas apgādāšanu, līdz ar to paverot Iespējas ari nepazīstamiem autoriem. Agrākos gados Gallmārs paguvis Izdot katru dienu pa grāmatai, bet tagad apmierinās ar 120 tituliem gadā. Vienīgā viņa „dārgo" grāmatu vidū, kas iznākusi 150,000 eks„ Ir romāns Vējiem līdzi. Tā maksā 700 franku. Romāns izpārdots īsā laikfi un liecina, ka patiesi svaiga un Interesanta grāmata rod lasītājus ari pašreizējā franču grāmatniecības krīzes laikā. KULTŪRAS CHRONIKA Vijolnieks Georgs Lapensons tagad dzīvo un strādā Kanādā, kur katru otrdienu muzicē „Transcanada Network** raidītāja stacijām C.B.M. un C.F.C., kurām pieslēgtas 42 citas Kanādas raidāmstacijas. 15 septembrī pīkst. 17.30 pēc Montreālas laika (pīkst. 23,30 pēc Viduseiropas laika) Lapensons spēlēs speciālā raidījumā Eiropai, atskaņojot ari latviešu komponistu darbus. Herta Lūse un Ludmilla Sepe pagājušā nedēļā no Vācijas ieradās Londonā, kur 20. augustā dziedāja pirmajā koncertā. No turienes izcilās dziedones dosies pa Angliju Latviešu biedrības Lielbritānijā un Daugavas Vanagu fonda kopīgi noorganizētā vairāk nekā mēnesi ilgā turnejā, koncertējot katrā vietā, kur vien lielākā skaitā m!t latvieši. Herta Lūse pēc atgriešanās no Anglijas izceļos uz Kanādu. . Rita Liepa devusies uz ASV, kur strādās kādā suņu audzētāju farmā. Angļu joslā izplatītākais laikrak.sts Hamburgas Die Welt 22. augusta izdevumā ievietojis sleju garu rakstu par Zentu Mauriņu — Vēstījums no Latvijas — kopā ar rakstnieces attēlu. Raksta autore Gertrūde Sar-fenorta ar lielu sirsnību zīmējusi Mauriņas rakstnieces, īpaši esejistes vaibstus, nosaukdama viņu par šī gadsimta eiropcjiskāko latvieti, kas tomēr nekad nav aizmirsusi cle.sās saite.? ar savu dzimteni un tās ilgas pēc brīvības. Pieminēti arī Mauriņas darbu izdevumi vācu valodā, kufiem vēl Šogad Ditricha apgādā Memin-gcnā pievienošoties Dostojevska biogrāfija. No Eitīna.s latviešu saimes šajās dienās atvadījās flautists un kora diriģents Arnolds Sturms, kas drīz dodas uz ASV. Eitīnas latviešu kulturālās dzīves rosināšanā Sturmam bijusi ievērojama nozīme, sevišķi līdz pat pēdējam laikam vadot un uzturot mākslinieciski spirgtu vienu no retajiem koriem angļu joslā. Doc. Sturma atvadīšanās vakarā programmā piedalījās pats aizbraucējs, viņa vadītais koris, dziedātāja Irma Kolberga un pianists Vladislavs Viš-telis. Viduvēji rezultāti teicamam umam 825^. LATVIEŠU DARBA ROTAS SACENSĪBA GODALGOTS VIĻA LESIŅA DARBS 8252. latviešu darba rotaļ sava komandiera H. Vītola ierosir\āta, tautas sēru dienā 14. jūnijā izsludināja sacensības darbu par tematu Latviešu mocekļi padomju jūgā, saziedojot labākā darba godalgoSanjjĻl PjR(ļ 500. Darbiem varēja būt polītlslcs, juridisks vai aprakstītājs raksturs, un tie bija jāiesniedz līdz 1, augustam. Līdz minētajam termiņam bija iesniegti 12 darbi, to vidū 2 no Anglijas; 2 autores bija sievietes. Vērtēšanas komisija, kurā bija rotas komandieris un 4 rotas vīri, iesniegtos sacerējumus novērtēja pēc punktu sistēmas. Trīs par labākajiem atzītos darbus nolasīja visas rotas sanāksmē, kurā pēc tam balsojot izšķīra galīgo vietu kārtību. Pirmo godalgu un DM 500 balvu piesprieda Viļā Leslņa darbam Klausies pasaule, še runā cilvēks!, par otru atzina Raimunda Caka sacerējumu Latviešu tauta tic un iet bojā, par t r e š o V o l d e m ā r a Ozoliņa darbu. Labākos sacerējumus rota nolēmusi nodot LCK informācijas nozarei, kas tos tulkotus pēc saviem ieskatiem izlietotu propagandai un citu tautu iepazīstināšanai ar latviešu sāpju ceļu. Godalgotā darba autors Vilis Le-slņS savu sacerējumu rakstīiia literāri publicistiskā formā. Viņa pamatdoma: kaut mēs esam tikai poga pie pasaules lielā svārka, tomēr arī mēs negribam tikt izkausēti. Mēs ejam bojā un nevaram vairs ne brīdi gaidīt, lai mūs pavisam neiznīcinātu. Spilgtos salīdzinājumos autors klauvē pie lielo tautu sirdsapziņas, atgādinādams, ka neko nepalīdz skaistās deklarācijas un solījumi, bet mūs var glābt tikai darbi. Iepazīstoties ar iesūtīto darbu saturu un kvalitāti vispār, tomēr jāsaka, ka darba viru krietnais un vienprātīgais pasākums, diemžēl, nav guvis no pelnīto atsaucību, ne gāldtos rezultātus. No visiem 12 sacerējumiem, atskaitot vienīgi Lesiņu un pa daļai Caku, kas gan arī nepasaka nekā jauna, neviens cits nav izmantojams mērķim, kādam sacensība bija dom_āta — propagandai. Lielākā daļa nepārsniedz visai viduvēju jaunāko ģimnāzijas klašu domrakstu līmeni, pie kam vairākiem pat trūkst jebkādas pamatdomas. Neviens no sacensības d a l ī b n i e k i em nav apstrādā-ļis tematus, kas tai.sni demokrātisko ārzemnieku ļoti intere.se un satrauc — saimnieciskos un garīgos spaidus un terroru mūsu dzimtene. Otrkārt, pārsteidz arī tas, ka sacen.sibā bez Viļa Lesiņa, kura darbs arī nav tīri literārs, nav piedalījies neviens cits rakstnieks. Kaut ari laiks no sacensības izsludināšanas līdz darbu iesniegšanai bija 5,amērā īss, to tomēr varēja cerēt. Sacon.^!b:..s dalībnieku vidū trūkst ar; jTiū^-u pazi.namāko publicistu vārdu Vācijā, Zviedrijā un citur. Viņu darbi bija visvairāk gai- Arv. B. li u iflr ,i'r i' i i \ |
Tags
Comments
Post a Comment for 1949-08-27-05