Bavarijas Latviesu vestnesis, August 27, 1949

              UgUJtfc
Privāti dzivojosiem jāatbild
optauja līdz 12. septembrim
Lai IRO lielā ,4nventūra6 uzņem-*
tatia'* )bdtu pilnīga, īSinīs dienās ar!
visiem amerikāņu joslā privāti dzi-voJoUem
DP izdara speciālu aptauju.
Kopli IRO dibināšanas, amerikāņu
Joilfi reģistrēti apmēram 105.000 ppi-vfeti
dzīvojošu DP, kam tiesības uz
IRO palīdzību. Tā kā IRO nezina,
dk no fiām personām jau izceļoju-tMp
repatriējušās, mirušas, vai citā­du
iemeslu dēļ vairs nav ieinteresē-tai
saņemt IRO palīdzību, visu re­ģistrējušos
ģimeņu galvām šinīs die»
tifts izsūta pastkartes ar pasakni at-bUdēm,
kas jāiesūta IRO līdz 12.
septembrim. Privāti dzīvojošos DP,
kas līdz šim termiņam nebūs atbil­dējuši
» uzskatīs par neesošiem vai
par tādiem, kam IRO palīdzība vairs
nav vajadzīga. Tāpēc katram, kas
Udu pastkarti saņem, ieteicams ne­kavējoties
abildēt. Aptaujā ir tikai
5 Jautājumi, no kuriem pirmie divi:
Es vēlos repatriēties vai, es vēlos, lai
mani ieraksta IRO Izcejotāju sarak­stos,
jāatbild ar jā vai nē. Tālākais
Jautājums: ko persona darījusi, lai
varētu izce}ot. Ceturtais jautājums,
vai vēlas palikt Vācijā, atkal jāat­bild
ar jā vai nē, bet, atbildot U2
Ipļlēkto Jautājumu jāpaziņo, cik ģi-fhčnē
ir personu.
Latvijas bēgļi Berline
Zviedru laikraksts Dagens Nyhe-ter
ziņo, ka augusta mēneša pirmā
pusē Berlīnes britu joslā ieradušies
bēg{i no Baltijas valstīm, kas stā­sta
par jauniem deportāciju vi}ņiem
dzimtenē un par pieaugušo pretestī­bu
komunistiskam terrofam. Sapro­tamu
iemeslu dēf laikraksts nepub­licē
pārbēdzēju vārdus, jo tiem pa­likuši
radi dzimtenē. Cik zināms,
Jaunie bēgli nākot no Lietuvas un
Latvijas.
Kāds no bēgļiem pastāstījis, ka
reizē ar cietumnieku un deportēto
transportu pieaugšanu palielinoties
ari pretestības kustība. Paši krievi
vērtējot Lietuvas partizānu skaitu
lielāku par 20.000 vīriem. Tāpat spē­cīgas
partizānu grupas darbojoties
Latvijā un Igaunijā, kas bieži riskē­jot
ar pārgalvīgiem pasākumiem un
sag&dfijot lielus zaudējumus un grū­tības
vietējiem varasvīriem. Pēdējā
laikā pat^zāni galvenokārt sastā-ŽOtles
no zemniekiem, kam draud
ēi^oi'tācljas. Jo tie negrib pievleno-ties.
kolhozu sistēmai. Ja vēl kādā
ift'tlrr^^alicis kāds brīvs zemnieks,
tad tam piespiedu kārtā jānodod 85
proc. no savas ražas valstij, (š)
0
Sestdien, 1949. g. 27. augusti.
iāt/āias
Slepeni noiciausiti saŗuni PAVILS KLANS
Man ir trīs tēvo(5i. Vecākam vārds
Jānis, viņš ir galdnieks un strādā
izceļošanas centrā, pielabodams lo­gus
m durvis un reizēm izgatavo­dams
pa plauktam. Vidējais, Mārtiņš
ir slcolotājs mūsu nometnes skolā un
pa vakariem tulko aplie<:ibas angļu
valodā. Jaunākais, Kārlii, ir šoferis
m strādā pie mūim apgabala IRO
izceļošanas daļas vadītājas.
Pāris reizes nedčžlā visi trīs tēvoēi
mida; satikties un pārrunlit jaunākos
notikumus. Nereti šīs tikšanās no­tiek
manā istabā. Tā arī aizvakar
tēvofa bija atnākuši pie nrianis paru­nātie!
Biju izgājis aiz barakas ģi-mmim
dārziņā, kad izdzirdu viņu
balsis. Istabas logs bija va]ā un
skaidri dzirdēju tēvoča Jiiņa vārdus,
ka tā esot neredzēta cūcība. Man
acumirklī radās ideja neiejaukties
un noklausīties, par ko viņi spriež.
Piegjijis pie barakas sienas, dzirdēju
visu, it kā sēdētu istabā pie galda.
„Nu, ko tad viņa tev prasīja?'* ie-vaiciijās
Mārtiņš.
ko nu prasīja! Kur esot galvo­jums?
Vai no Vašingtonas jau izsū­tīts?
Ja neesot, tad arī nebūšot," un
tēvocis Jānis iesmējās mazu smiek­liņu,
«teica, lai padomājot par kādu
citu zemi Lai braucot uz Austrā-liju.'^
„Un tu?''
^Atbildēju, ka nevaru tādu kar-sturliiu
Izturēt. Te, Bavārifā, man jau
sirds stājas. Tad noprasīja, ko darī­šot,
Ja tomēr netikšot uz Ameriku.
Teicu, ka pakāršos. Uzreiz bija mute
ciet." '
Sapratu, ka viņi runā par emigrā-
. cijaiā pārbaudi, kas jau turpat trīs
nedēļas turpinās mūsu nometnē. Ku­ram
nav galvojumu vai pierādījumu,
ka tāds būs, tam divu' mēnešu laikā
liek parūpēties, lai būtu aizbraucis
kauli kur citur. Vienbrīd pat likās,
ka varbūt jau rīt katru mūsu no­metnes
iemītnieku aiztrieks Jz savu
pusi,
,3et visi uz Ameriku tikt neva­rēs
tas skaidrs. Vai tev ir galvo­jums,
vai Mārtiņam ir, vjīd man ir?"
iejaucās Kārlis. „Nav,*' vipš pats at­bildēja,
uzsizdams delnu uz galda,
„un nebūs. Kas sūtīs? Eņģeli vai
Trūmens? Nē, kas nok'ivSts, to vairs
ķerdams nesaķersi!"
„Nokavēts ir, bet vēl nav par vē­lu,^'
iebilda Mārtiņil. .,^ovakar pat
aizrakstīsim K. uz Dakoltu, lai pa­runā
pie farmeŗiera."
«Aizraksti labāk mūsu macltāi^m,
kas aizbrauca uz Viskon$inu. Tikai
Kads nepatilcams algadinajiiins
Padomju savienibai
23. augustā pagāja tieši 10 gadi,
kopš Maskavā parakstīja badīgi
«laveno Vācljas-Padomju savienības
neuzbrukšanas līgumu, kam pēc da-
2Bm dienām sekoja Vācijas un Krie­vijas
iebrukums Polijā. So gada
dienu plaši atzīmējis amerikāņu ar­mijas
laikraksts The Stars and
Strlpes (20. 8.), veltījot nodevīgā II-gUma
iztirzājumam visu 7. lappusi.
Laikraksts pāri visām slejām ievie­tojis
arī populāro līguma parakstī­šanas
ainas uzņēmumu, kura centrā
redzami Molotovs, Ribentrops un
Staļins. Otrā uzņēmumā parādīts
Ribentrops ierodamies Maskavas
centrālajā lidostā.
Uzņēmumiem pievienotajā rakstā
attēlota pazīstamā vācu-krievu pak­ta
rašanās vēsture un tās tumšās
aizkulises, norādot starp citu arī uz
pakta slepenajām klauzulām, kuru
rtoltfitS Vācija nodeva PSRS ie­spaida
stairai Somiju, Igauniju, Lat-
>^Ju, Lietuvu un daļu Besarābijas.
Raksta autors Arturs Noijess beigās
dte kfidrelzējos Staļina vārdus pēc
āt līguma parakstīšanas: „Stipra
VSciJa ir absolūts priekšnoteikums
Eiropas mieram... Tādēļ Padomju
savienība nevar piekrist rietumval­stīm,
kas vēlas Vāciju vājināt...
Sajā apstāklī slēpjas Vācijas un Pa­domju
savienības interešu kopība."
(j)
i *
. Vairākos turpinājumos vācu-krie­vu
pakta vēsturi aplūko vācu valo*
dfi iznākošais amerikāņu dienas
14ikraksts Die Neue Zeitung (sākot
ar 23. un 24. 8.), ievietojot arī uz-
• ņēmumu, kurā redzama pakta pā­rrakstīšanas
aina. Sniedzam tulkoju­mā
dažus zīmīgus šī raksta izvillču-
* mus, kas apgaismo abu diktatūru
sarunu gaitu, par cik tās skar Bal-tilas
valstis.
,JPēdējfis nedēļās līdz pakta no­slēgšanai
galvenais neoficiālo saru­nu
punkts bija iespaida sfairu sada­līšana
Austrumeiropā. Domstarpības
bija vairs tikai attiecībā uz Lietuvu,
ko Vācija gribēja ietilpināt savā in-
. terešu lokā... Kad 23. augustā Mas-
- kavfi sākās (oficiālās) sarunas, pie­daloties
Staļinam, Molotovam, R i -
bentropam, Sūlenburgam un vēst­niecības
padomniekam Hilgeram, -
Staļins tūliņ pieprasīja Liepājas un
Ventispils ostas. Hitlers telefoniski
šai prasībai piekrita...
Slepenajā poplldu protokolā, ap­sverot
eventuālās „territorlāli poli­tiskā
» pārvērtības Baltijas valstīs",
Lietuvas ziemeļu robeža tika noteik­ta
par Vācijas un Padomju savie­nības
interešu loka robežu. Viļņas
apgabalu pie tam piešķīra Lietuvai.
Pēc Polijas kara j^ājlena beigām
bija Jllizlemj iegūtāki torritorijas lik­tenis...
25. septembrī Mdlotovs ie­lūdza
pie sevis vēstnieku Sūlenbur-gu
un ieteica tam jaunu priekšliku­mu:
Vācija varētu saņemt visu Ļub-ļinas
apgabalu un Varšavas apgaba­lu
līda; Bugai. Kā kompensāciju Sta-ins
vēloties iegūt Lietuvu... Sādā
veidā trim Baltijas valstīm bija jā­nonāk
Padomju savlenlbjtis pārval-dlSnā,
un krievi tanī pašā laikā va­rēja
atbrīvoties no neērtajām, tirl
poliskajām provincilim, atdodot tās
Vācijai.
Territoriālos Jautājumus galīgā
veidā nokārtoja 29. septembrī parak­stītais
„vācu-padomju robežu un
draudzības līgums". Jauns slepens
papildu protokols pārgrozīja 23. au­gustā
noteiktās interešu sfairas, pie­šķirot
Lietuvu Padomju isavienibal.
«Tiklīdz Padomju i^avienllbas valdī­ba
Izšķirtos par sevišķiem soļiem sa­vu
taterešu aizsardzībai Lietuvas
territorljā, Vācija nekavējoties sa­ņem
Suvalku apgabalu."
1000 ungaim
neatgriežas
Seutte (E), — Trešdien Dienvidko­rejas
valdības informācijas birojs
oficiāli paziņoja, ka va:lrāk nekā
100.000 ziemeļkorejlešu atrodas Sibī­rijā.
Sle ļaudis Jau divus gadus
strādā spaidu darbus Padomju sa-vka'lbfi.
— INS ziņo no Stokholmas,
ka Ungārijas valdība uzteikuši līgu­mu,
pēc kura tungāru laulcstrādnieki
vaiēļa piedalīties lauksaimniecības
darbos Zviedrijā. Sai sakarībā
zviedru darba departaments pa-skaiidro,
ka atgriezties mājās izteiku­ši
gatavību tikai nedaudzi ungārL
Valrik nekā 1000 laukstrādnieku
lūfluSi atļauju palikt Zviedrijā. V i ­ņiem
šī atļauja tikšot dota.
viņš pie visa vainīgs! Kad varēja re­ģistrēties
uz Ameriku, izturējās tā,
it kā nupat būtu vērusies vaļā visi
vārti un mūs tūlīt rautin raus Iek­šā.
Kas notika? No mūsu non^tnes
aizbraukušas savas desmit ģimenes,
bet simts vēl gaida."
«Nesagrozi faktus. No latviešiem
aizbraukušas ģimenes trīsdesmit."
nepiekrita Māiiiņš.
,.Nu, tās divdesmit no baznīcas
galvojumus nav dabūjuSiis, bet no
paziņām," tā Jānis.
„Tas taču ir neradzētš fclulbums!"
iesaucās tēvocis Mlirtlņš itin bargi.
.,Kas jums liedz iabūt galvojumu no
paziņām? Bet vai jiis kādam esat
rakstījuši? JSfē, tāt^id nepīkstiet, ja
esat peklē, bet rīkojieties. Rakstiet,
atgādiniet, lūdziet.*"
Neviens neatbildēja. Es gandrīz
gribēju iet. kad piepeši lēnām ieru­nājās
tēvocis Kārlis.
„Ja tu nebūtu mans brālis, es teik­tu
skarbus vārdus, jo nedomā, ka
tev taisnība. Tikai pa daļai Ar rak­stīšanu
vien visu nevar Izdarīt, Es
lasu avīzē gan, ka mūsu centrālās
iestādes kaut ko dara un pūlas, bet
kā neredz, tā neredz panākumus. Es
saprotu, ka viņas inav tik varenas,
lai varētu pateikt «imerikāņu kun­giem:
jums jādara tā un tā. Bet
kaut ko darīt viņas var. No sāku­ma
bija vēlams paliiU Eiropā, tad
braukt uz Kanādu, avī Ameriku, un
beigās mēs būsim visur, tikai ne
daudzmaz vienā vietā. Kādēļ? Tādēļ,
ka mēs par vēlu air-ķeramies.
Redzi, kā Igauņiem. To pie mums,
Augsburgā, jau ^irms vesela gada
atbrauca kāds Iga^.tņu organizficijas
vadītājs un pateica saviem tautie­šiem:
„Jums visiem j.^brauc uz Sa­vienotajām
valstīm." Viņiem lika
rakstīt, teica adrese?, kur lai sūta
vēstules, un reģistrfi^a sarakstos Pa­nākumi
laikam nav izpalikusi, jo
HaunStetenes nometnē, piemēram,
tikai 6 igauņu ģim<i)nOm nav galvo­jumu,
bet arī jau apsolīti. Ar rak­stīšanu
vien to Izdaiit nevarēja —
tur nāca talkā ari organizēta rīcība."
Klusums.
„Tāpat lietuviešiem. Vai tikai ba­gātie
radi sagādājusi! viņiem galvo­jumus?
Nē, mīļo brāli, radi un arī
rūpīgi izplānota rīcība. Es nevainoju
mūsu organizācijas, jo mēs visi sav­laicīgi
neķērāmies emigrācijas ^vēr­sim
pie ragiem, lolockmi ceribagpar
drīzu atgriešanos. Tāpat vai tagad
mūsu tautieši, kas nonākuši^ viņā
krastā, par savu pirmo uzdevumu
Uzskata sagādāt gialvojumu pazi­ņām?
Lietuvieši nltbraucot to svēti
apsola un arī cenšas izpildīt. Tiesa,
lielai daļai mūsējo nav angļu mēles,
viņi nevar jaunajos apstākļos izlietot
visu savu enerģija, bet vai tomēr
visi varētu likt roku uz sirds un
teikt: es darīju, ko varcju. Šaubos.
Bet ka darīt var an panākumi neiz­paliek,
pierāda .itsevišķa^ nomet­nes.
IngolStatē ir aizbraukuši un nāk
galvojumi jauniem braucējiem. Bet
pie mums Augsburgā? Maz, gau/im
maz."
„Tev taisnība," tur[ļ)at p'.e Icga
dzirdēju Mārtiņa bilsl, „bet tā jau
vienmēr bijusi mfasu liegākā nelai­me,
ka ievelkamies it kā čaulā un
neliekamies par pārējiem ne zinis."
„Lai nu kā citiemi v^n lai es iz­vaicātajam
teicu, ka pakāršos, bet
ja no Dakotas galvojuma nebūs, teik­šos
tūlīt uz Austrāliju. T<i vairs nav
ko nagus saldēt. Izceļošanas centrs
pilns ar ukraiņiem. Mēs brīnāmies,
ko tie poļi un ukraipi skrien, ka citi
netiek. Ukraiņiem Mitenvaldē komi­tejas
viri norādījuši: kam nav gal­vojuma
un tādu necer saņemt, cik
ātri vien iespējams prom uz Austrā­liju.
Konsuls smaidot vien, jaunos
cilvēkus redzēdams. Nekas cits ne­atliks,
būs Jābrauc ari mums. Man
jau vienalga kur, žēl tikai, ka iz-kllstam,
un par to sāp sirds. Bet es
neticu, ka mūsu centrālās komite­jas
sagādās kaut veļ vienu galvo­jumu."
Ar to pārrunas bija cauri. Mār­tiņš
vēl kaut ko bubināja par neiz­pratni,
bet tad noklusa ari. It kā
nekā nedzirdējis, es gāju istabā.
Tovakar mani tēvoči uzrakstīja
garu vēstuli K. uz Dakotu. Tagad tā
vēstule droši vien ir galā. Es lūdzu
Dievu, kaut K. laimētos galvojumus
sagādāt, jo mani tēvoči nekāro
daudz — jumtu virs gdlvas un darbu
rokām. Bet es lūdzu arlļ Dievu, lai
mani tēvoči nedusmotos, So rakstu
izlasījuši, jo tik tiešānļ viņi tā ru­nāja.
Un es esmu dzirdējis, ka ir vēl
citi latvieši, kas nododas šādām pār­runām.
Bet ir gaužām neta^isni saskatīt
skabargu otra aci un nemanīt baļķi
savējā. Nākotne tikai rādīs, kā Dievs
nospraudis mūsu tautas ceļus. Gā­dāsim,
lai vēlāk mums nebūtu jā­kaunas,
atbildot uz jautājumu: Vai
tu darīji visu, lai palīdzētu tautie­šiem?
-Un kas sēžam vēl šajā krastā,
padomāsim, vai esam darījuši visu,
lai izkļūtu no nometnei Saur^b?s.
Netiesāsim otru, ja paši esam tikpat
vainīgi. Elmārs Aide.
,J>usnaktī Jūs nomainīs," sacīja
naktssargu brigādes priekšnieks,
kad biju pārlēcis pār automobiļa
malu. Viņš izdarīja kaut ko, kas de-miUtārizētajā
Vācijā bija aizUegts
viņš pielika divus pirkstus pie balti
lakotās papes bruņu cepures, k§ to­reiz,
savu rotu komandēdams» bija
darījis, pasmaidīja, piedeva gfizl, un
smagais automobilis gāzelēdamies
aizgrabēja pa ielu.
gis bija pēdējais postenis M 8
kvadrātā un vistīkamākais, Jo sargs
šeit drīkstēja - nē, tas bija viņa
pienākimis, — uzkavēties spoži ap­gaismotā
bāra priekštelpā, kur cent­rālās
apkures vadi knikšķēdaml un
tinkšēdami izplatīja mājīgu sil­tumu.
No bāra, pa kāpnēm lejup naca
ļaudis. Un citi. Janvāra spirgtajā
gaisā nosaluši, spraucās Iekšā no
āra; priekštelpā viņi sadūrās, jaucās
cits caur citu, manījās viens otram
garām* drūzmējās un stumdījfis, kul-damies
kā ledus gabali straumes vir­pulī,
un gaiss ap viņiem virmoja sa­runās
un smieklos. Es dzirdēju da­žus
spāņu valodā sacītus vārdus,
how are you Jaucās ar Mon Dieu, un
no kādas blondas virtemberģietes
mutes izlauzās Mensch! — tik spalgi
un priecīgi, ka dažas amerikānietes
uz viņu atskatījās.
SI dzīve sākās, šī dīvainā, tikai
dažas stundas ilgfi daīve, kurā, ne­mierīgi
murdēdaml, savu kūsājošo
vitalitāti šķiezdaml, savas aizturē­tās
nopūtas apvaldīdami, savu ne­gausību
un alkatību, piesardzību un
gudrību, bērnišķību un viltību klaji
pasaulē nesdami, garām aizslīdēja
simti un simti cilvēku likteņu. Daž­brīd
es Jutos kā ietves akmens, gar
kuru) aizburbuļo noteku ūdens pēc
lietus. Bet ja būtu augstprātīgs, es
varētu justies kā gars, kas visiem
notikumiem ir klāt un visu redz un
zina. Jo uz mani neviens neskatījās
un neviens nejuta manu klātieni.
Viņiem es biju lieta, forma, pie ku­ras
pierasts, ko redz vienmēr vienā
un tai pašā vietā — mēnešiem, ga­diem
Ilgi.
Dīvaini, ka man ne reizi neienāca
prātā noraisīt plecu siksnu, atsliet
karabīnu kaktā un pievienoties ņir­bošajai
likteņu drūzmai. Kāds bija
iekārtojis un sadalījis vietas šai dzī­vē,
— viņa roku Juta arī burzmā,
kas aizslīdēja gar mani tuva, pat
taustāma. Es samanīju nēģeru pār­spīlēto
smaržošanu, es ielūkojos ierēd­ņu
apātiskajās sejās, dažreiz es sa-skifros
rokām ar kadu no vācu mei­tenēm,
kurai man ienāca prātā pa­jautāt
ieejas atļauju. Sis dzīves
druskas, šie likteņa izgriezumi, šīs
nejaušās atblāzmas no nezināmu
ļaužu mūžiem — tās aizslīdēja it kā
B i i i i i i i i i i i B i i i i e i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i
Svariga rokas grā­mata
invalidiem
LCK Izdevumā Iznākuši Likumi
un noteikumi par palīdzību karā
cietušiem, kas aptver ASV un britu
joslā izdotās instrukcijas un rīkoju­mus
par Invalidu rentes izprasīšanas
veidu un procedūru, pabalstu lik­mēm
un vispārējo noteikumu attie­cināšanu
uz baltiešu karavīriem. Pil­nā
publicētajiem rīkojumiem un in­strukcijām
pievienoti paskaidrojumi
latviešu valodā. Grāmata palīdzēs
invalidiem viņu pabalsta tiesību ie­gūšanā,
izdarot iesniegumus un pār­sūdzības
vācu iestādēm, kā arī mūsu
bij. karavīru organizācijām un no­metņu
komitejām, kas šajā ziņā
sniegušas un sniegs viņiem palīdzīgu
roku.
Grāmata dabūjama pie LCK ap­gabalu
pārstāvjiem, Daugavas Va­nagu
nodaļās un LCK britu joslas
kancelejā. To izsūta arī pret DM 2
samaksu, kas ar pārvedumu Iemak­sājama
kancelejas pārzinim H. Ra-kovskim
(21a) Augustdorf bei Det-mold,
Latvian DP Camp. E. R.
Paskaidrojums prāvesta V. Sķiliņs
Uetā
Sengvardenas Utvljas parelzUcIgo
draudzes priekšnieks N. RudzīUs un 01-
denburgas draudžu pflrstfivii A. OaUItis
un A. Gončarovs mums plesOtljuŠi pa­skaidrojumu,
kuru lOdz publicēt: ,.Par
Latvijas par«itticlgfi8 baznīcas pilnUesIgu
vadītāju Vficljas britu joslā atzīstam vie­nīgi
prāvestu V. dkiliou, jo pafii viņu
par tādu esam izveiējuAi kanonlskfi drau­džu
delegātu sanāksmē. ViņS kfi vienī­gais
vadošais garīdznieks mflsu labfi strfi.
dā jau valrflkus gadus, un mēs noraidām
līdzdalību draudžu dzīvē tādiem, kas
par mums Udz Šim nav izrādījuši m-teresi.
Pfavests V. SķUlņS bauda britu joslas
draudžu pilnu uzUcIbu. ko apliecina
mums plesūtIUe draudžu lēmumi. VlņS
saņem ari britu joslas visaugstāko liku­mīgo
iestāžu un starptautisko organizā­ciju
atzīšanu un atbalstu kfi LPB britu
joslas vadītājs, tāpat kfi joslas koordinā­cijas
komisijas locekUs emigrācijas Uetas
kārtojot. Prāvests V. SķlUņS ir ne tikai
psšal2liedi5gs Dieva kalps, bet art sa­biedrisks
darbinieks ar patiesu tēvzemes
mīlestību. Tamdēļ jebkuru necienīgu Iz­turēšanos
pret vlou vai viņa svētīgās
darbības apkarošanu mēs nosodām."
aiz stikla sienas, nāca un pagaisa
un tikai retumis atstāja kādu nēdu
vai zīmi.
Bet Sai drūzmā bija sava kārtība
ar laiku es to iemācījos redzēt, si
drOzma nebija ari anonīma* pļim
kas SinI paSā vietā bija kvemejuSi
tās paSas garās stundas pirms un
pēc manis tie lasUa daudzgalvai^
nā pQlI kā grāmatā. Viņi bija dzir»
dējuši kādu nejaušu vārdu, bija re^
dzējuši kādu sīku notikumu vai uz^
minējuši kfidu vaibstu spēli un,gaŗ/
laicibas mocīti, gluži kā rotaļu kl
cISus kopā likdami, bija izveldoj
no tā sakarīgas ainas. Ik reizes n
teiktajā posteni atgriezdamies, vl
papildināja tās Jauniem novēroj
miem. Paši neievēroti, neuzskati
gluži kdi ielas akmeņi zem gājēj
soļiem palikdami, viņi piedalījās da
žā dzīvē, kas, tepat nedaudz so:
attālumā aizslīdēdama, tomēr ritē;
kfi aiz nepārkāpjsima, tūkstošie
kilometru tāla sliekšņa.
,/rā ir Etele Brauna kiindze," sa
ci ja uzraugs Dadzis, viens no n
daudzajiem latviešiem naktssari
brigādē. „Viņa tiklco ieradusies
Ņujorkas pie sava vira."
Un Etele Brauna kundze^ u
kļuva pazīstama un likās pat
Ļ tiska ar visu savu zemo, firkārt'
resno augumu, ko pārmērīgi pla
baltais mētelis vērta līdzīgu pudi
ar košu melnu aizbāžņi galā
viņa bija nēģerlete. Abas ar sa*
mazo melno apaļo meiteni, b
priekštelpā tēvu gaidīdamas, vi:
paklusām sarunājās un ar nevar!
padošanos hktenim pacieta eiroiri<
skatus, kas likās tiecāmies ieurb
līdz pašām viņu svešajām eksot
jfim dvēselēm.
Ari misteru Džefriju Vudu b:
kaut kādā veidā vārda pēc iep
un tiku vairākkārt redzējis. Vl
bija ļoti kalsns, ļoti gara auguma
nēsāja acenes niķeļa ietvaros. Vi
bija bāra pārzinis. Uz viņa svi
atlokiem zibēja kapteiņa dieni
pakāpes nozīmes, un pats viņš izi!
tījās itin simpātisks. Tas bija
ko par viņu zināju.
„Un tā ir viņa sieva," mani
mainīt ierazdamies, teica nakts
Hozē Rivera Gar^ia, viens no abi
brigādes spāņiem.
Stikla durvis plaši atvizuli
ļaudama tām brīvi zvelties
savās atsperu virās, vestibilam
izgāja jauna sieviete brūniem,
drīz iesarkaniem, pakausi sas
tiem matiem.
„Viņa patiesībā ir īstā nāra fii
niece," Hozē reizē skeptiski un
zignēti savilka muti un domīgi
šūpoja galvu. Kad es Jautādam^f
lūkojos viņā, spānietis pamāja s
četrdesmitgadīgo, rūpju sāgra
vaigu ar lielo ērgļu degunu un ni
pasmaidīja:„Kas tas par viru?
ļauj tai dancot sev pa galvu un
cieš — pacieš visu . . . Ja tas
tiktu Spānijā!"
Es neuzzināju, kas notiktu S;
jā — uz ielas nepacietīgi taurēja
gādes automobilis. Nodevu kara"
Hoze Riveram Garciam un atv
jos, — mans dienests bija galā.
[ es atgriezos atkal. Pēc divi ned
ļ mani norīkoja tai pašā vietā,
sargu maiņas priekšnieks kā p
aizbraukdams pielika divus plrk
pie cepures. Neraugoties uz ai
gurnu, viņš nevarēja citādi; vi
likās, ka tur, kur darīšana ar 1
čiem, piederas arī militāri tlkum!
..Pusnaktī jūs nomainīs."
Tagad es uzzināju, ko viņš īsti
cieš, simpātiskais misters Vuds. Ti
nību sakot, šais divi nedēļās šad
tad biju viņu iedomājies. Viņš '
vairāk eiropietis, nekā viņa bl
tas bija samanāms viņa profilā,
nervozo un smalko pirkstu kusti
kad viņš piebāza pīpi un aizkūp
ja to — jā, pat grūti tveramajā,
acenēm noslēptajā skatā, kad
bāra priekšā iznācis, rokas kab
sabāzis, un, nezina, ko domād
vērās pilsētas jumtos, pār ku
karājās lēveraina, kodīga un S
janvāra migla.
Sie daži sīkumi darīja viņu it
tuvāku, saprotamāku un dīvaini
dalīja no lielā ļaužu bara, kas
daudz stundās aizslīdēja gar p
ni M6 kvadrātā. Es atkal biju
ar viņiem, ar šiem liktens izgri
miem, es atkal biju kā akmens,
kuru aizburbuļoja no jumtiem
notekām noplūduši ūdeņi. Un
akmens sirds noteikti un skaidri
meta dažus pulsa sitienus par
misteram Vudam, kad es redzēju,
Hozē Rivera Gargiam ir taisnīb
Vispirms es ieraudzīju Vuda
dzi, un, nezina kādēļ, pēkšņi un
ņēmīgi aizstājos viņai ceļā. Es
likos, ka nepazīstu viņu, un m
tiesīljas atļāva noprasīt ieejas at]
ju ikvienam, kam tik iepatīlcas
vien tas nav armijas formā. Bet
kundze nebija armijas formā,
paskatījās uz mani tā, it kā vi
pirmo reizi mūžā redzētu naktss
gu. Un pēkšņi uzliesmoja negan
dusmās.
(Turpinājums sekos).
tauja:
t^Jas vien -
"SS slīdi'
valgn valgi
d*r^a velnam BP'
12. aug.
ļas latviešu
avi
efikapu josla
il*""...kada, pro-katrai
trupai,
iHi, doties turneja, -
Sijumiem būtu ari
Tto griWt« teikt, ka
a^ar vienu kSJu IrgMi
Itin lolidu, respektē-āl8
teātra līmeni, ar
joprojām va balstās
ļlkotnejl iJrimltlva-
M tas Izraisa dlv-ļjj
ia3d8 no vienas pu­ti
Uck skatītajam ledeg-ijkjlM
priekā, taču cl-
Uļļtllial rezerv"ē't i un maz-liģ
ir vienīgais Iebildums,
varētu saukt, citādi
vidizrides Eslingenā
110 ai! tika uzņemtaii ar
im prieku.
Inlib^eii šimbrižam
(«Mdu spilgtu?" altļ
, tiet katrā zi^ā viņu
ir talantu, apdāvināti
ļtetoeldoļuši ari krietni
li kontakta spSjIgu an-iHitienolledzama
llbekle-
M labam režisoram
an pateicīgs darba
- Raiņa Pūt, vējiņll
bikatleSino režijas vie-
Unn Jānis Zariņš, csviSķi
viii ainās, BtrSdāļis }oti
l«itliplgl,im panākumi ari
īSaiļa tJlu specifiskā mo-
% paža tSlojutaa pacel-
JtakitMlgajis, it kS pa-i*
a»lju italras tēlotā-
Wi vietām DB bdz grūtl-fdtiz
visi ļoti zīmīgi
m toju, v;n tas ir ie-panākums.
F r Brlgaderes Spridl-
' " ^ vatbat par daudz
m kam ķ§niņa' pils
Juo8tablli7,§ta pā-
.7), taliu, nevērojot to,
» «11 šai izrādē bija
"ttiturlgl un krāsaini
^^BvM*cljas IlbekieSl
iP^^Vildes interesanto
ŗļmis. Atliek
V.--
KTNIECIBA
Pa.
ļlinia
Iz-
Ve
GĒ
Pols Valei
jiem Gētes c
cu literatūra^
ves dienas ^
runā 1932. ^
tiem nedaudi
muāiem virieļ
izbeidzoties I
Tas ir lai^nļ
stūma mītā
— laikmets,
y studentu centrā-
S^š un rim!«' ''"'""'^s.
najā Grteķiji
nered? neviei
dijfl priekšstat
īpaši par Eiroŗ
veidoties, ja p
valdonība, savi
ietu roku rokf
kļuvis par no5
saules vēsturē. I
ValerI atzln
lielāks patiesu
diem, kad piei
mumdiena, bet
saules kaŗfi, k
laurus guvis c
Eiropa, šķiet,
sejas vaibstus
ku nozīmi pār:
līdz mūsu audīi
Jie vārdi: „Vc
gailamas alkstot»
tuālas pas&ules
viru, kas piedzli
tis, bet bija iza
vārda cēlākajā
dzimumdienas
vai šaurākā apj
tumu kultūras t
stākļos varētu
grēksūdzi.
Ktiltūrvēgturi.
«vētras un dzi
viņa darbos ko;
laikmets devis ,
pal. Taču vētra
ietvarā Gēte no
žiem arī sentim
audzis par aps
harmoniska oli
tūru, kas bez ,
ģenialitāti, vien
mtēs dzejas mS
un dzīves filoz,
stam, ka Herde.
21 gadu veco G
teicis, ka tas es,
lis, bet tikai vē:
un gaisīgu (sp^
tad arī vācu 11t
Oskars Valcels
Gētes Jāni Kri.
klust par „viegl,
nekla" norūdītāji
cita persgniba
stūrē priusi tu
^nai un brieSan
tāpat no gar īga j i
citām Uelfim p(
^^^tā, gan ārpu
pats Herders un
Reinholds Lenčs
f s laikā Gētes
Šekspīram. Seh
rojamas. Pēc Se;
ari Gete vēlas sa^
rMt kolosālus ci
mat ne vien pa]
bet arī par Jūii
aizrādījumi, k
^^^.tekmē radušās
Stella, Torkvato
s^J^ par franču
saistās Jaunā Ve^
"^^i draudzībai a
var pateikties vi
Tauŗidā. Tūliņ
^^lojumu, kurā
kaicirojas varbūt
J^mi sasaistoties 1
fn'll- Sastapšano
0 0 ? ' ^^^9- gadā,
aizmirsis līd
^^audzība ar S u
Ne jau arī
"«^^"tāl'smam ti