Bavarijas Latviesu vestnesis, March 21, 1951

              Tre8dien..i9a„ j ,
TrrfdieiJ, 1951, g. 21 i «arti
«ienibas valdes gahen, ^
- s t i n g r a s kontrole, tri?!"»!
ķmu izpildīšattu. Paa^S,
aektem jākļūst; par 3 «
būnlstiškās ld«olo6iia,^
Ij8«da Staļina u&J^^
rl>k (Bēdīgs laikmeu!!^,T,
Ik^il) . ^
OSA ka maksliniekui SL*
itvumi -~ iznīpinat b^Z'
Jloģijas paliekas un DSIS
ies uz sociālistiski xm^^
v^cai6 Sārspgt. >
i<aibu sniegusi ļpartija^
Kivi asistējot NKVD) Q W
k notikušai 15 atklātas
MzštSdes (visu jku nevan^
Lķur tzs^^^^ ai) 5000 daJJ'
•^im Lapiņš eaņgmic StauT;:
^Vairāki runātāii asi k f i
jiwjjc»i8ma.l6ņini8ma teoriiM.
ķSianis radīt mākslas darbus i
^«na. (Die^* kĶ gan varijusi i
jttlei māksla?) i Savienības
Slēja 0. Skulml, Lapiņu v
likumu, Ozoliņu, KruglivJl
' Muķulēnu, zviedri, Veilal;
Gleznotāji ļMeteāTS'
jMe<fai«. gatavo kollektiTBi
ļ ^ i n a pieminekļa atkl
l a s Jau apskatīta nn i
p ī s ^speciālistu" svētību.
StlDZNIBKS TBLO OŅHJJļļ
imas teātri beidis
ja Barbarus ar Katlapūi.
iekunn Zommeru. Dailes«,
a Sova Pigmallonu Margaiļ
•ežijā ar Fabriku, Zvlgulj,
Operā uzved Si^areva«
tis ziediņš J. Candras reiill
' A. Priede, Vilciņa, P
ivs un Porjāgins. Dai,.
drāmas teātra amatieļl I
it. Jevgeņiju Oņeginu} tilt
inieks^ Georgijs Makējevs,
•instruktore Chlebnikovs,
a — Regina Dudina,
BPUSIGI ^APSTAROTAS-GRĀMATAS
Latvijas valsts izdevu!
i?4ošot.Raiņa kopotos r
8Ša|. Lāča un Birznieka
-Bērces NdyātoTUs|
Wes nakti, Granta kaja
iz 'miums. lylasķava, Jansoīil»
(Sķa, Plauža Jaiinā dzīve t
fk^ŗa dalibniieku atmiņas.
I ar! Lāča, Rokpeļņa unGn
un.Raiņa Uguns un nakķllļ
lorkija, Gončārova, Turge:
idomju rakstnieku darbu
Poligrāfiskās rūpniecības
i'priekšiiieka vietnieks Pi
ļļ ka trešā tipogrāfija speci
grāmatu iespiešanā: vienai
laikā Iespiežot 40 grāmatu viļ
žāvējot air inlrasarkaniea it»
ļ(ūn piepilda ar Maskavai
i " ultrasarkanu saturu),
PINAS SAVAS PRETRUNAI
lintājs kādā taksta vaļsii
s: šķirstot buržuju Latvij>|
un lasot grāmatas par Lal#
, drūmo vakardienu, padoj^^
šiem pat grūti! iedomatiei, f
dzīve varēja būt tik bezcenf
(Patiešām • grūti iedomitiji ļ
bijis!) 1930. i. Rīgā70w'
ez darba klīdtiši paielto
-darbniekil): Lai atbrīvota
iku, sprieduši^ par obligatMj
s samazināšanu no 6 uz*^
[(Bet tad jau būtu bijis vel^
Marbniekļil) Kapitālistu
ētni saņēmuši pirmās ^
ias apliecības. (Tad nu p
pirmās šķiras apliecību«
ceļš uz Sibīriju valal)
icibām vidusskolās jāpf
eciga daļa (kapaēr briv«
;ikā ikviens trūcige be
apdāvināts vidusskolnieu
icities bez maksas).
laskava slavcj^iuf'"^
ias nav kartība..»
laviias komunistu pa#»J
Lba par Pad. savienib^^
M laikā iesniegto now
.Pad. valdība atkarto^J^.
tīstāmās frazesipar „i«»»
ŗjugoslavijā. Kā gan P
ļstādītāji iedomājušas ;
rērtēt apstākļus ci^s g., J
.par .^aļina para^^^
tfēmu pārkāpusi Knej^J J
n pasaule ir informēt
concentrācijas nc^etn
tautību masu ^
^i^^^bā. par Poļ^S^ti!
bez tiesas spriedumi,
ām, un citiem Maskav^
izpaudumiem, ^^.-jjrf
[ijas valdība nav spejisi;
la sniegt-lekcijas P»^,^«
ra Maskava mus s!»v
zinātu, ka Jugo«l»^«' |
:āļtlbā."
L A T V I J A
TĒVZEMEI BRĪVIDAI U N
Bruno Skultes orilorij« Dievi, Tava zeme deg
ptrinatskanojuiiis Ņujorka
MOSU ASV LĪDZSTRĀ1>NIEKU
SPEaALRMSTi:
Latviešu skaitu Ņujorkā vērtē ap
6000, un 2320 sajūsiņingtu apmeklē­tāju,
kopā ar iebraucējiem no Bosto-nas,
Filadelfijas un citām vietām,
10. martā noklausljāi^ Bruno Skultes
orātorijas Dievs, Tavai zeme deg pirm­atskaņojumu
Ņujorkā, Bruklinas mū­zikas
akadēmijas zālē.
Tikko atbraukušajam DP šai vakarā
Ijlujorkas sarežģītais apakšzemes
dzelzceļš ar dautizajām pārsēšanās
stacijām vairs nelikāB tik baigs —
bija tikai kā ceļvedim jāseko latvie­šu
valodas skaņām, un viņš nekļūdīgi
Donica galā. No ārienes; necilads
[nams riēpj sevi zāli, plajaku nekā
Rīgas Baltajā namā, ar ērtu skatuvi,
taču akustiski ne tik ideālu. Priekš­telpā
apmeklētāju sagaida ļaužu ma­sa,
viņš satiek paziņas, neredzētus
kopš Vācijas un pat Plgais laikiem,
un dažbrīd jūtas gandrīz kā Operas
I kafejnīcā. Klausītāju iddū redsiams
bij. ministru prezidents A. Bļodniieks,
kura neseno ierašanos ASV atzīmēja
ari New York Herald Tribune, bij.
ministrs A. Bērziņš, mākslinieki, lite­rāti,
sabiedriski darbinieki. Viņiem
neklājas slikti, to rāda tērpi, un tikai
rets pēdējā laika atbraucējs vēl savu
augumu paslēpis DP modes modeļos.
Koncertu rīkoja Ņujorkas latviešu
laikraksts Laiks. Uzvedumu, sekojot
izdevēja H. Rudziša lūgumam, ieva­dīja
sūtnis Jūlijs Feldmanis, izteik­dams
prieku par to, ka vie^nam ievē­rojamam
notikumam latviešu dzīvē —
nesenajam kongresam Vašingtonā —
īsā laikā seko otrs zīmīgs notikums
«- kultūras laukā.
KopkorI bija redzamas daudzas pa­zīstamas
sejas blakus DV vīriem,
režisoram J. Zaķim, komponista brā­lim
Ferdinandam ir dziedātāji un dzie­dātājas
ari no veco latviešu saimes,
bet orķestri latviešu komponista mū­ziku
spēlēja amerikāņiit Jauaekļi. No
tIM daži ar tumšu āda» krāsu. Au­tors
B. Skulte, saņēma iziedu kalnus,
tāpat izpildītāji. Pēc sarīkojuma Gra-nadas
hotelī, iepretim koncerta vie-taii,
kopējās vakariņās pulcējās māk­slinieki
un klausītāji.
Orātoriju skaņu lentai uzņēma Ame­rikas
Balss raidītājs, un peir uzvedu­mu
un tā tapšanu rakstīja ari New
York Times.
Kā zināms, Andrejs Eglītis Dievs,
Tava zeme deg sarakstījis dienās, kad
otra pasaules kara kaujas tuvojās
Utvijas austrumu robežām, uzvarē­dams
Kuldīgas draudzes rīkotā kon­kursa,
kura piedalījās arī dzejas vec­meistari
Ludis Bērziņš, Kārlis Jēkab-sons
uc. Bruno Skulte lūgšanas mū­ziku
komponējis jau Vācijā. Olden-burgas
mākslinieku namā, kur tapa
ari viņa opera Vilkaču mantiniece
pec Ilonas Leimanes romāna.
Kārlis Videnieks
a *
Sal svētdienā pamostoties likās, ka
aiz loga jābūt Pēterbaznīcas torņa
gaihm. Vēl vakar taču bijām Rīgā.
opera, vienreizīga svētku uzveduma
liecinieki. Tomēr tūkstoši šī notiku-
Jna dalībnieku šorīt pamostas Ņujor­kā
un Ņudžerzijā, Konetiketā un
Pensilvēnijā, un dažu nepacietīgas
mašīnas aizvedušas vēl tālāk atpakaļ
trimdinieka ikdienā. Ak jā, mēs esam
Amerikā. ^
1951. g. 10. marts Amerikas latvie­šiem
kļūs par atminamu dienu, kad
arī Bruklinas mūzikas akadēmija pir­mo
reizi savā pastāvēšnas laikā de­vusi
mājvietu latviešu mākslai Ar
uzvedumu Dievs, Tava zeme deg lat­vieši
ir nostājušies līdzās visām šejie­nes
lielākajām tautu grupām kā no­zīmīga
vienība ar savām īpatām kul­tūras
vērtībām.
Kā jau Amerikā, visa sākumā bija
privāta iniciatīva, materiāli upuri un
ziedots darbs. Varētu saskaitīt Laika
izdevēju ieguldītos dolārus, bet nevar
sasummēt 160 cilvēku 5 mēnešu laikā
veiktās darba stundas, mērītos attālu­mus
un ziedoto laiku uzveduma tap­šanai,
nedz komponista Bruno Skultes
negulētās naktis un izdzertās melnās
kafijas tases. Un kaut kur tālu Zvied­rijā
Andrejs Eglītis rakstījis prologu
savam izcilajam darbam, kas tagad
pārstaigā pasauli, uzrunādama ļaudis
citās zemēs viņu pašu valodā.
Priekškaram paceļoties, Andreja
KULTŪRAS CHRONIKA
Tenoram ErnestiiB MarSaaaiii Aust^lljas
nacionāli operS Sidnejft asUcēta Sodamesa
Koma Alda. Izrāde notiek 17. martā un tajā
Iļiledalfts ari latviešu vira koris Kokle.
Aktrlie lOcija Kalniņa principiālu dom
iitarplbu dSļ izstājusies no Melburnas lat­viešu
teātra ansambļa, nn uzņēmusies pie
Melburnas latvleSu biedrības nodibinātās dra­matiskās
sekcijas vadību.
Melburnā iznācis mSneSraksta Spīdola plr
mals numurs. >
Eglīša poēmu varēj&n klausīties Jau­nā
tulkojumā — Bruno Skultes mūzi-cas
nepretenciozajā, melodiskajā va­lodā.
Liekas, tekstam konģeniāla va­rētu
būt vienīgi kantāte, ko radītu
skaņradis ar Jāzepa Vītola meista­rību,
Ādolfa Ābeles garīgumu, Jāņa
Zālīša smalko gaumi un, varbūt, Jāņa
Mediņa latviskumu. Taču šāda pil­nība
būtu olimpiska, un mēs, izklie­dētie
zemes virsū, varam priecāties
par katru mūsu mākslinieka cildenu
meklējumu, kās palīdz pacelties aug­stāk,
just dziļāk. Un to iespēj Bruno
Skultes vērienīgais darbs, it īpaši
šais dienās, kad mūsu pārējo kompo­nistu
balsis tik reti saklausāmas.
Prof. L. Liberta iekārtotajā skatuvē,
pret Latvijas karogu krokojumu,
starp milzu gladiolu sārtajām un bal
ANDREJS IKSENS
Diženie latviešu karaviri
FRIDRICHS BRIEDIS
/
1 I par to esot pasmaidījis, Jo augstākie
Frontes pavēlnieks toreiz bija ģene- h«^viešu virsnieki Auzāns un Bangers-rālis
Radko-Dmitrijevs, bulgāru tau- kis pareizi un objektīvi notēloja kau-tlbas.
Kā mazākas tautas piederīgais, norisi un bez pārspīlējumiem doku-viņš
latviešiem ticēja vairā nekā citi hn^ntēja īsto strēlnieku lomu, balsti-augsUe
komandieri, krievu „bariņi". damies uz faktiem, datiem un kar-
Sie pēdējie laikam nekad nebija ti- tēm. Trikovska triks neizdevās,
cējuši, ka latvieši šo iebrukumu veiks. Vācu frontes pārraušana Ziemsvēt-
Laikam tāpēc izšķirīgā brīdī izšķirīgā ku kaujās 1916./1917. g. ziemā balsti-vietā
nebija izšķirīgo rezervju! Ivana jās uz Brieža jauno taktiku, un ja
mentalitāte attaisnojās pilnīgi: līdz krievu pulki būtu šo akciju laikā un
Urāliem vācietis netiks. Un tās sibi- pareizi atbalstījuši, tad visa pirmā
riešu pirmās rezerves, kas sekoja mū- pasaule» kara norise un sekas būtu
su strēlniekiem pa izlauzto ceļu, pir- katrā ziņā citādākas. Brfeža idejām
mās ari atrada vācu bunkuros uz nebija lemts īstenoties,
svētkiem atsūtītos konjakus, piedzē- Ziemsvētku kaujās Briedi smagi ie-rās
un veseliem bataljoniem padevās vainoja. Viņš ārstējās atkal PēterpllI
gūstā, kad attapušies vācieši bija sā- 1917. g. martam, kad atgriezās
kusi pretuzbrukumu. pj^ g^viem strēlniekiem, paaugstināts
Nav tā ne Brieža, ne viņa apmācīto pulkvežleitnanta pakāpē un iecelt»
un vadīto strēlnieku vaina, ja vienā par l . Daugavgrivas pulka koman-rāvienā
nesasniedza Jelgavu, kā tas Nieri,
tajām liesmām deviņas patriotiskas bija iecerēts. Bet latvju strēlnieku Bet krievu armija sāka Izirt. Ari
dziesmas skandēja vīru dubultkvar- slava un varonība pārdimdēja visai latvju strēlniekus saindēja vilinoši
tets Tēvija. Aplausu nesti, tautudēli pasaulei, to apbrīnoja Francija, tā «aukli, sākās runāšana, apspriedes,
atgriezās ar piedevām- vēl un vēl. pārsteidza Lielbritāniju. Beļģu dzej-j «tridi, skaļi mītiņi, radās komitejas,
Pianists doc. Hugo Strauss atskaņoja nieks Emils Verharns apdzejoja lat- aģitatori, vispārīgs sajukums iekārtā
četras dzidras Mediņa dainas. viešu ozolus, kas neprot liekties, bet ^n ikdienā. \
Pēc starpbrīža — kas nebija starp- lūzt. Pasaule it kā aizturēja elpu. Vēlreiz uzliesmoja strēlnieku varo-brīdis
vien, bet satikšanās sen nere- Vēlāk pat vācu virspavēlnieks ģene- nlba un spīts: 1917. g. augusta kaujās
dzētiem smaidiem, pazudušu draugu rālfeldmaršals Hindenburgs izteicās, ap Juglu, kad krievi bija atdevuši Ne­atrašana
starp tūkstošiem pārpildi- ka viņš Rīgu sen jau būtu ieņēmis, ja ves salu un pārlaiduši vāciešus pāri
tajā operas namā, iepazīšanās ar jau- to nesargātu latviešu strēlnieku astoņi Daugavai oie Ikšķiles. Tur tad latvie-nām
sejām — pacilātā, gaidpilnā pulki, kas cara armijā mirdzot kā šu strēlnieki vēlreiz smagi asiņoja,—
klusumā Milda Zīlava cildeni teica astoņas spožas zvaigznes. Lielāka at- ne tik daudz tādēļ, lai segtu no Rīgas
Andreja Eglīša skaisto prologu. Di- ziniba grūti iedomājama. ļ bēgošo krievu armiju, bet gan lai vēl-riģents
Bruno Skulte pacēla zizli, un urinS/i*^ fant uiirih'eiz rādītu vāciešiem latviešu varu
vairāk nekā 2000 latviešu klātienē L..^*^^^^^^ spītu, lai nelaistu tos savā zemē.
notika kantātes Dievs, Tava zeme deg 3»JrHr; t « d h i ^ TH Atkāpušies, tie ari paši vēl kādu lai-
S u "t^^Z^^^ kr^ r , , bK ^-^i» ^ - ^ ^ pie W N I t a u r e s .
viesu apvienoto koru (ev. lut. drau-| ^^j^^.^^ ^^bjej^^^j centās latviešu Tad slavenie zvaigžņu pulki Izira.
nopelnus mazināt, ziņodams pat aug- Lielākais vairums aizgāja uz Krievi-stākajam
štābam, ka vācu fronU esot ju. kā toreiz likās — no divām nelai.
dzes, Daugavas Vanagu un ļ^apild
spēki), Džuliarda mūzikas augstsko
1as audzēkņu stofoniskā orķestra g^^g^^^^. ^(^^j^.^.. j^^^.^g^ gtrēl-Uēm izvēloties mazāko. Boļševiki mā-
(koncertmeistare Norma Auziņa) un ^^^^^ ^^^,^^3^^^ ^ ^ Dimitrijevs cēja kādu daļu iejūgt savos vezumos,
četru sohstu — Hertas Luses, Helēnas I Ijika tiem Maskavā satriekt soclālre-
Vlašekas, prof. Viktora Stota un asis-tentprofesora
Artura Priednieka-Ka-varas
priekšzīmīgi saliedētajā atska­ņojumā.
Un kaut kādi šis pirmatska­ņojums
līdzinājās svētkiem, kaut ar
skumju noskaņu. .
Ziedi, suminājumi, asaras, vēl vai­rāk
ziedu. Gandarīti bija mākslinieki
un koncerta rīkotāji, pateicīgi klausi
imniiiiiniiiiiiiHiiituiimiiniiiHiiimuiiiiiiiiiiiiHUiiiiH | volūcionāru sacelšanos, tāpat ieņemt
Perekopu šaurumu un iedzīt Vrangell
Piezīmes par Ceļa
zimem
iiutMmnimīnmmiiiNiiiiiiiiHiiiiiitiiiiiitiiiiiu
PROF. H. BLESE
Melnā jūrā. Sl traģēdija jau pietie*
kami aprakstīta un noskaidrota, tāpat
skaidra arī tās jēga: visas kaujas iz­karotas
tikai un vienīgi par brīvo Lat­viju,
brīvas Latvijas vārdā, Latvijas
Sal skarbaJI tagadnes pasaulfi bieti saņē* I saules zīmē.
• i s seja lietu un vēju, cilvēks atvelkas savā Sabrukuma laikā no uzticamiem SL"".!^^^^^^^^^ VZ' n ? V'Itr u « / : k . r i iM strēlniekiem Briedis saforniēja dzelzs
gausi izklīda tuvus un tālus ceļus na- ^l^^^^ „ojēau H ī«ta« vērtībā» - tās rotu. Boļševiku varas laikā, dabīgi
kušie latvieši. Par kaut ko bija neatmiekšķē BekSdi laikmeta nokrilņi. Grā- nīzdams šo varu. Briedis bija spiests
prieks, par kaut ko bija g r ū t i . . . Vai JJ»^»*^» jM^^^^^ tēvzemi un aizbrauca uz Mas-par
to, ka šobrīd esam nespēcīgi? ,io,umu, ka protestēts vekselis v l i M U I I - kavu, kur organizēja domu biedrus un
Vai par to, ka rīt atkal jāpamostas dna tiesības. I darbojās pretboļševiku organizācijās,
svešumā? Rita Liepa g| j ^ j ^ ^ , parailēies; Cela zīmes no- Ja šī darbība arī sabruka, tad tur vai-Ņ
u j o r k ā , martā. »P™"* ptaturas gaitām, kas miizlflā, telpā nojama kāda vēl nepierādīta nodevl-
* 1*^1^ IzvērsUl apU, ved atpakaļ uz var- u . u^.. «VAtHH i A i i ^ A m A «frfilnio.
mācībā BosUcināttt lemi. Bet varmācība Jau ^J^^ 9?» skaiOri jauzama streinte-neiznīcina
brīvību, tāpat kā aniikrisms ne- ku leva Jāņa Goldmaņa un citu strēl.
Dzimtenes vēsma m
I. Endzelīns. Baltu valodas skaņas un
formas. Latvijas valsis izdevniecība.
BIgā, ld4l. g., 200 Ipp.
Atzīmējamas dažas interes'antas pa­rādības
autora valodā. Vispārīgi jā­saka,
ka valoda ar visu tis spēcīgo
koncentrējumu un lakon;;smiu nav pār­mērīgi
smaga, garu teikumu ir maz,
uņ izteiksme lasītājam grūtības ne­rada.
Daudzo vārdu cir „5me" vairs
nesastopam. Agrākā cēluma (izcelša­nās)
vietā tagad visur lietots arī tie­šām
vairāk šim nolūkam ieteicamais
.fCilrne". — Konsekventi lieltots vecais
nosaukums leiši, leišu, un ne lietu­vieši,
kā mēs tagad gandrīz jau obll-
^ t i lietojam trimdā. Joprojām auļo­tam
stipra tendence uz scilikteņiem:
zudmnpakāpe (gan arī zuduma pa­kāpe
185.), darītājvārds u. c. ir to­mēr
stipri pasmagi. Es nevarētu ie­teikt
arī savienojumus Dažlietuva
(piem. 215. un citur) un Mazlietu-va,
kur līdz šim nerunājām par Lielo
(te varētu arī teikt Dižo) un Mazo
Lietuvu. Var jau tos attaisnot pēc
Lielkrievijas un MazkriiBvijas parau­ga,
runājām jau arī mēs kādreiz par
Lielvāciju. Bet šādiem vārdiem i i to­mēr
speciāls raksturs; Lielkrievija,
Mazkrievija ir burtiski tulkojumi no
svešām valodām. Ir ari taisnība, ka
Ziemeļkurzemes zvejnieki Lielo jūru
sauca par Dižjūru. Bet savādi skanē­ju,
ja mēs mūsu trimdas Mazo Latvi­ju
saktu saukt par Mazlatviju: runā­jām
taču arī Latvijā par Lielo un
Mazo Juglu (ne Lieljugla u. t t.), un
neskaitāmie Lielie, Mazie, Baltie u.t.t
krogi.taču nebija Lielkrogi, Mazkro
gi. Baltkrogi u. t. t Tēipat mūsu dzim
tenes Melnie, Tumšie un Lielie sil
nebija Melnsili, Tumšsili, Lielsili u.t.t
Tādēļ tur, kur nosaukmms jau stabi­lizējies
kā divvārdu nosaukums, ne­būtu
ieteicams to bez; vajadzības sa­vilkt
kopā, un es iet«jiktu arī turp
māk runāt par Mazo un Lielo jeb
ra ilffo pētījumu kopsavilkumu. Bet, h ^ ^ n a krisUgo ticību. Un )a ari abi Šie niekil atmiņu rakstos (Latvija Nr. 41
sakal, .šī grāmata „evar.neradll ari |«!SJS ;Cttr;j.,r"'\"''" '"^ " J^^O g. 1.6.). Ļoti šaubīgi tur skan
. "V ese.lu vi.r kVn i. i.e bildumu." Tajos recen­I
rv» r V i «kāda latviešu virsnieka Erdmaņa
zents
ticīgu
Dižo Lietuvu (nosaukums Dižā varbūt
tiešām labāks: tas saskan ar liet. Di-dživji,
un arī mums ar dižs saistās
caut kas ne tikai konkiēti liels, bet
ari zināma ētiska kvalifikācija, zi­nāms
cildinājums).
Jāaizrāda, ka grāmatas teksts līdz
ar dažām autoram īpatnējām rakstī­bas
savādībām i'^piests līdzšinējā arī
rimdā lietojamā pareizrakstībā ai
mīkstināto r, kā arī ar garumu apzī­mējumiem
un dubultniekiem svešvār­dos.
Turpretī teksts titula lapas otrā
pusē un Larina pēcvārdi rakstīti ta­gadējā
oficiālajā pareizrakstībā: bez
mīkstinātā r un svešvārdi bez du
bultniekiem un garumu apzīmēju­miem.
Maza piezīme par Larina pēcvār­diem.
E. grāmata iespiesta tad, kad
Krievijā valdīja t. s. „marrism6", kas
līdzšinējo tradicionālo Rietumeiropas
salīdzināmo metodi valodu pētīšanā
neatzina (tagad tas šķiet atkal citādi
esam). Bet tā kā E. vārds ir par daudz
liels visā zinātniskā pasaulē, lai pašu
šī vārda nesēju vienkārši nobīdītu pie
malas (viņš jau arī iecelts par akadē­miķi)
un tā kā piespiest E-u sekot
marrismam nebija nekādu izredžu,
tad, acīmredzot, gribēdams atvieglot
grāmatas iznākšanu, Larins uzrakstījis
dažas piezīmes it kā grāmatai par
ļaunu, lai' tad, vērtībā un nozīmē
drusku pamazinātai, tomēr pavērtu
ceļu. Tomēr Larins (pazinu to kā no­pietnu
zinātnieku un krietnu cilvēku
kādreiz arī personīgi) ir par daudz
gudrs un godprātīgs, lai E. tieši no­peltu.
Tāpēc viņa it kā grāmatas pel­šanai
domātie vārdi vairāk iznākuši
pēc grāmatas un it īpaši pēc E. per­sonas
uzslavas. Viņš īsumā, bet visai
atzinīgi raksturo E. zinātnisko darbī­bu,
nosauc viņa ievērojamākos dar­bus,
uzsver arī šīs grāmatas dziļi zi­nātnisko
raksturu, autora plašo erudī­ciju,
un kvalificē darbu kā visu auto-pārmet
autoram par daudz uz-LeļJ i f f T i l Vz^mr^fl^skāC- ^V^^^^l^. ''^
sekošanu «klasiskās" Ide. va- ,i«.. Nekas nav pārtraukts, atiķeits, ziu- M-a.vijas karavīru aprindās 1920./25. g.,
lodniecības likumiem: to vietā autors Mets. ir vienīgi mainijuSies aspekti, ir no- kad šl mistiskā persona bija it kā re-būtu
varējis izvirzu vesehi virknd «i;JŗVlf.r*^^.«
svarīgu faktu veco uzskatu revidesa-Uaiitās ar brīvas tautas brīvu dzīvi, a? tāsi Goldmanis raksta: „...Nevaru ap-nai.
Sis uzdevums tagad būšot jau «Mtojumtem, ar vakardim u^^^^^ ka viņš (Erdmanis), būtu bijis
jāveic „jaunajiem Latvijas valodnie- S s T r t K ņ a ? ra?J^^^^^^^ bet šl vira izturēšanās tajā
kiem, kas uzsāk sociālistiskās ēras īpagi nepieminot. laikā bija tāda, ka nešaubos: ja vi-
(sic) zinātnisko celtniecību." ieskatieties e. un 7. burtnīcā. Ari acis ne. ņam slepenā noruna būtu kļuvusi zi-
Konkrēti L. pārmet, ka Endzelīns pievērali un reminiscences nenogremdējulies, Ug^na, viņš varētu būt bijis Jūdass
atturoties izteikties daudzajām {.Vr'^^Ji/M^^^^^^ 'ietā..."
pretrunām dazadu baltu valodu ak- p,» «etis runā spraigu, slialdru un dzīvu lat- ^^.^ «frai«{^v. A I , « « . I.
ceratoloģijas nozarē. L domā, ka Vielu valodu, kādu tis runātu, 8ajā pašā I }^ J 0/1 n o 1
jautājur^s būtu skaidrojams, atsako-h»'«« P«»ta nepiemeklētā Bigā. Grauss (Latvija Nr. 2/1951. g. 6.1.) at-ties
no teorētiski konstruētām kon- Te neko negroza tas. ka Pauls Kalva at- ^eras to pašu Erdmanl, kas nez no
rpnriiām hpt nieariežoties vairāk ne Kurzemi, ka pulkv. Plensners apcer kurienes ieradies 7. pulKā taisni uz-cepcijam,
oet P»^9"^fļ;^^^^ niQ«u i^iionu. kas vairs nepieder tagadnei, brukuma naktī un devis dīvainas pa­ar
kādam teonjam neaptumšotai tiešo U i Dr. Biezais raksta par Virzu. Tā nav r e - L g i ^ " vs " "^^^^^^ Lmvi
faktu apcerei L. arī konstatē, ka zignēta atskatīšanās uz zaudētu paradīzi, uz 71^5, 11 Ka provoKaiorisKa nomīta,
piem, piedēkļu apcerē E. par daudz f«fl|l«»«-'lY«.Tā ir lOkoSan^^^^ jaunieceltais komandieris bija
c U n . ^ n L i,T fnrmsuc cirnia* u kā mēs stāvētu psSi savā dzivē, pali ssvā Erdmanls, kas va nojums ari pu kv.
sliecoties uz formālas skolas pusi. ^g^anē - pali savā zemē. Nekas mib ne- RH^i, « s ' g . . i , ^ p;,„^^ ^
Neattaisnojams esot arī viņa pārmēri- nostāda distancē pret zemi aiz dzelzs prieki- P " ^ ^ urauss.
gais loģiskais princips piedēkļu klasi-h«f Ja sastopamies ar i. siiiņa. Vēstures migla klāj pulkveža Brle-
Sis tas L-a pārmetumos objektīvam kam nav sakara ar mflsu zemes okupāciju, nams tikai peaejas eKseJcūcljas da-pētniekam
nebūs gluži pieņemams, l<»« vispusīgais Ceļa zlajju saturs, paldies tums. Bet varonīgā Latvijas armija
Bet jāpievienojas L, ka lielāka vērība fr lTJ%fcio?ā^^^^^^^^^ ?enr^t5f/^^^^^^^^^^^ f'^'^i' viņa neatsveramo pārā-pret
valodas psīchi, dziļāka orien- lokan. kas Ipali trimdas presei un pertodi- kuma apziņu, ticību sev, pašaizlledzl-i
tēšanās pēc runātāju gara valodas U«« nodarījis daudz Jauna, sodīdams to ar So- bu un vienprātību. Minēsim šeit tikai
. parādību izpratnes meklēšanā ir tie- nr^V^^JS Z.t^Z ^f'^^'P 5«Igo» mantiniekus: V . L
šām visai svarīga lieta. Tad arī viena dba. ka cīnīties par zaudējumu aigOSanu, par demāru Oeorgu Dzeguzi, kas vispirms
otra fonētiska un it īpaši morfolo- P»"*'"*» vērtnm saglabāšanu var ari citādi, ļ bija latviešu strēlnieks, tad Kalpaka
ģiska parādība kļūst daudz ^k^i^rāka. ~JV,:eiļJ'j^^^^^^^^^^^ vi»-
tad kļūst saprotama arī starpība starp piekārt ari dzēUgus epitetus. Jo Ceļa zīmes Bermoņta laika bruņota auto
valodas likumu prasāmo valodas pa- i«a " P*"»© burtnīcu ir kā tāds nacionālā ļ Kurzemnieks vadītājs, kad ari krita
radību veidu un konkrētiem valodas Jf^'^-V'vld"^^^^^^^
faktiem Bet šos pārmetumus būtu r».^\,'r.M7Hr"p^^^^^^^^^ JSl vecais «trēlniek* un Kalpaka Neatka-varējis
izteikt arī viens otrs Rietum- apziņu un reizē ir kā ults, knŗa loks sale- ļ rības rotas karavīrs, apbalvots ar Lāč-eiropas
valodnieks, tā kā galu galā j ! " »» P«š« plēsa ordeni, otrā pasaules karā lat-pat
nekā s p e d f i s k i r * " ^ ' ~ . . | viešu leģiona pulka komandieris un
marriska nav 1 ...^l!J?J"?J^*i!JļJJT* ^ krusta bruņinieks starp reU
pat L-a pārmetumos
Bel^ mēOntelliģentie trimdas lat-ļ va/ni^fr. kli'TV^iJLtīēTJr g'^^^^^ Ari viņu sasniedza karavīra lik-vieši,
kam rūp mūsu valoda un kasļnātSs kultūras manifestācijai latvieiu trlm-ļtenis.
interesējas ari par tās pētīšanu, pa- ļ[i"'Ž|.'t,'l?^?,lS.ri.irS?..,il'^^^ Pulkveža Brieža personīgo
teiksimies autoram, ka viņs ar visu pinu uek atslābt interesei, otrkārt — aug-1 drosmi un varonību, viņa neatsvēra-savu
diezgan lielo gadu nastu (š. g. «tais fumāia iimenu nosaka izmeklētu lasi- ļ mos nopelnus strēlnieku apmācībā,
22. II viņam palika 78 gadi), un at- «ļj»,^";»^^^^^^^ vadībā un dzīvā spēka
razdamies diezgan grūtos vispārējos darba darītājiem neuktos isti piedienīgs vtids. sargāšanā, pieminot viņa mocekļa nā-dzīves
apstākļos, atradis sevī vēl pie- ^^^^ vienīgais lāda veida Iz- ^«^5, Latvijas Satversmes Sapulce
tiekami daudz enerģijas, lai nodotos devums trimdā. Un ir jābdt un Jāsameklē 1921. g. piešķīra viņam pēc nāves
mūsu valodas pētīšanai un apveltītu t5di spēki, kas to tāpat pienes pie mūsu nam-ļ Lāčplēša kara ordeņa visas trīs šķl-pasaules
zinātni ar jauniem visai vēr- J^ļ^^^Jf,»,^^^^^^ p^u prlfll'V|MIJ*^^^ «^«^^olā godinot slaveno
tīgiem ieguldījumiem. ļ dus. ED. latviešu karavīru.