Bavarijas Latviesu vestnesis, October 25, 1950

              I ' ' '
Trešdien, 1950. g. 25. kt ; j
iu un Reinu
nelmu dodo« mfijup, vēl vairai,
fejie» v^Jfi Eiropā, nekā
ķ; Daudz kā mums pietrūks tH
fcstfijot, bet mēs ceram drīz atkii
ļdzit, paSi kļuvusi bagātāki gaS
Vdl. Viņaudu Teobalds
un
^ ^ i ^ ' P ^ dažādu
pratijtem DP. Darbs vietējos
lumos, algas tās pašas kā iru
' ^^Arls^oklis garantēts
_ ylWi beai maksas. Darbu
JS 30 naurniekiem, 39 namda-m
galdniekiem, 25 ģipsētājiem
Ķ ApBtrādāiane^s mašīnu darbi*'
iftV 3 speciālistiem apkurē m
*1anl, 8 motormechaniķlem lo
ijiom tin 1 fikfirdnlekam. ņu
hialvai jābīīt veselam^ piede-»
ftīl yar būt fiziski trūkumi,
iilsi vajadzīgi: burtlicis ar
tmiHirttt U^ani un ,,Mono-filavotais,
konditori, muce*
*^ dJteliiskāircla strādnieki, a
'*1JL Idu apitrādātājs rokai
)rikācljfti, ^klāmu zīmētāji,
iltfijfi ar piegriezēju dāmu
i Jipģerbiein, S dāmu apģēr*
pišuvējas, 2 roku un mašiti-v^
ai, ļliogriezējB niotorl.
^^--'-išanai riiašinal, dāmu ze.
Mpitlja un austuvei
)Chaniķii. Interesentiem
li nometndfl Resettlem^nt
jiint Service novarēs. Amata
le japiertda at IRO aroda ao*
mi»,tA!mA LOCEKĻI
liasatlt lāvai adreses Vaid.
""^^ Oattingen» Schildweg
7 UlBS
nBDAKCllAI
f tkt\mv
1^ ŗaltttft km i»pri«kllia
īli^tiaļs si^lalisšaiiu.^^ Ja
'^''^vtt telpu varattt aft-tii^^^
iifiļā^ Ja vfttAu
llttVlrie^, karavīri ua It se*
tēittttfi battt unams kidi
_i^gOi kp6tSk|o8 tautai bīd-*
ieti l i tu praktiski hiķim \ al
^^tilpiii BOMiigāSana jau biituat-r;
Vat viimaz j^aligā nebiitu Jāņem
as»irieiieiMia,i ar to p&Hs gados
Jltt tiiikltsoitt i^ii>att|umtt, kāu
i«kot tālāku politisku partneru le-
Hbiii atsBsairdtibai? Bet tā Jau VI*
itttfķn komļ^^t^noe» ixn tiem vis-
>atu JāraAā minimālā rītdienas dro-
.Mliff latvllSai Bievilte iinii, Kas
ŗlmi tautai pieaugumā lietā.
W# 11 a K a r ķ H ņ a, Hambutgā
ķlu pakalpojumu, ko viņa Jum»
idēl lai es liedzos? Mani ap-iaptttināti
i - un man bija
i'.pret mani.i Viņa novietoja
Itli mljāa p}e krietniem Jau-i
n l i , ka, ari pati esot matd.
•ikuinus?"
ntiazo meiteni labi gādājot
kundzei mirstot, viņa man-
I gan nerunāji nekad?"
s bija kāds anglis. Viņas bals!
.cad Viņa pieminēja angļus, un
larīšanās varēja dabūt angļUS
kai minējumi..."
, Vērtīgi," piebilda belģli «Un
1;S bilk meitenē vai sjēns?^'
ŗusi >- kopš Ipieciem gadiem,
^ažāmi sekundēm. „Bet tagad
Ja M istabas. Kad viņa pec
|eai$, viņas fōkSs bija mažd,
ju grāmatiņa. „Sī grāmatiņa
visur. Braucot uz Angliju
PSc tam es to uzgSJu vļņaa
46 sevi^ IMz kundze atgriezi-a,
es sadedzināju, kā pavēlēts»
am#iņu, Jo par to nebija no­tu?"
.aro aiztaupīja viņai atbildlt
aa, kad.ta gribēja ielūkoties
leifu tukšu. Un aklā uzticība
la esat tos sadedzinājusi. Pa­šai
pēc tam.**
iatzinS» Elize. „Kamēr policija^
'mu papīrus no lādes un Izni-
'8. Bet, lūdzu» nesakiet to po-
« aizdomīgi/* -
no VlBlabākās pārliecības.
grāmatiņa var mums nodē­ja
sarakstīti, bez dokumentiem
Mmes." ^
viņas piezīmju grāmatiņu, n»
,>rfit, un Izšķirstīja to. Blāķus
- zīmuļa Ieraksti sHpā
R tuvāki raksturojumi, pi««^
lums sekos)
Trešdien, 1950. g. 25. oktobri
L A T V I J A
Ka es meklēju skolo
tiesības ASV
VĒSTULE LATVUAI NO ŅUJORKAS
Ierodoties šai zemē, dažas cerības
bija paņēmušās līdzi. Viena bija —
kādreiz strādāt par skolotāju. Vācijā
taču bija lasīts kā par skolotāju trū­kumu
Savienotajās valstīs, tā arī
par viņu zemajām algām. Pēdējās
nebiedēja, jo bijušajam pārvietota­jam
par zemām tās nevarēja būt.
Drizāk jau tas varēja iedrosmināt.
Jaunie amerikāņu paziņas manas
cerības vēl pavairoja. Valodu skolo­tāju
trūkstot. Ņujorkas štatā vidus­skolās
mācot ari vācu valodu, bet
skolotāji dažkārt neprotot vāciski
runāt. Ja es uzņemtos, piemēram,
vēl dažas latīņu stundas, iad iznāktu
j ^ s darba komplekts, tas ir, 30
sbindas nedēļā. Alga neesot nemaz
tfc zema, — savi 160 līdz 200 dolāri
mēnesi iznākot. Salīdzinot ar sētnie­ka
ienākumiem, tas varēja kārdināt.
Bet vispatīkamāl|ā bija doma par
darbošanos savā nozarē.
Tā tad' tikai jāpapildinās angļu
valodā, jāuzmeklē attiecīgās iestā­des,
jālūdz pagaidu atļauja un jāsāk
gatavoties uz papildu pārbaudīju­miem.
Mazu dlsonanci ieskandināja kāds
radio raidījums. Kāda skolu padome
bija noorganizējusi vecākiem divu
paidagoģijas profesoru sarunu par
audzināšanu. Abi mācītie vīri runāja
par to, ka Amerikai esot visaugstā­kais
izglītības standarts pasaulē, kas
jāužturot arī turpmāk ar rūpīgu
skolotāju izvēU. To klausoties gan
ienāca prātā, ka Eiropā ir dažas ze­mes,
kur lasītnepratēju nemaz nav.
Taču tas vairs neizklīdināja skeptis­kās
nojautas, ka iestādēm varētu
būt bargas prasības.
No Ņujorkas štata izglītības de­partamenta
atnāca atbilde, ka ār­zemniekiem
atļauj darboties valsts
skolās, ja viņi iesākuši kārtot pa­valstniecības
jautājumu vismaz otrā
pakāpē vai nodod lojalitātes zvēres­tu.
Domādams savu lojalitāti pietie­kamu,
rakstīju uz Vašingtonas izglī­tības
departamentu pie Federālās
drošības iestādes, kā bija ieteikts
Tur izdarot ārzemēs iegūtās izglītī­bas
novērtējumu pēc amerikāņu
prasībām. Atsaukšanās notika brī-numātri.
Man Jāaprakstot savas iz­glītības
gaitas un jāplevienojot tie
dokuifienti vai to noraksti, kas man
esot. Diemžēl tiešo dokumentu par
Izglītību trūka. Bija jāizgatavo no­raksti
no darba apliecībām, lekciju
naudas kvītīm un citiem netiešajiem
un tie paši jānosūta uz Vašingtonu.
Ņu pagāja mēneši, bet atbilde ne­nāca,
un tā arī nezināju, ko man
atzīs, ko nē un kādus papildu pār­baudījumus
prasīs.
Nevēlēdamies kavēt laiku, pierak-
• stījos šejienes universitātes 6 nedē­ļu
vasaras kursos paidagoģijas noda­ļā.
Par to bija jāmaksā 85 dolāri
lekciju naudas un 15 par mācības
grāmatām. Tad nu gan uz brīdi uz-,
nāca šaubas, vai pareizāk nebūtu
bijis izlietot naudu iemaksai par kā­du
vecu automobiU. Taču cieņa pret
izglītību mani izrādījās spēcīgāka
par cieņu pret auto. Es sāku iet kur­sos.
Baznīcas apkopēja stāvoklis še
izrādījās ideāls. Mācītājs aizgāja uz
mēnesi atvaļinājumā, un dievkalpo­jumi
nenotika. Priekšpusdienas aiz­gāja
uz skolas sola, bet pēcpusdienas
un vakari mācoties. Tā kā mācības
spēki pie lekciju metodes reti turē­jās,
tad viss darba smagums gūlās
uz patstāvīgo lasīšanu kādā mācības
grāmatā. Tādos apstākļos par peļņas
darbu un studēšanu reizē nav iespē­jams
runāt. Biju izvēlējies priekš­metus,
kas drīzāk ievadītu Amerikas
skolu dzīvē. Kursa laikā tiešām labi
iepazinos ar šejienes izglītības lie­tām.
Taču tik pat noteikti ieraudzīju
savu cerību attālināšanos.
Vispirms kāds vācu valodas pro­fesors,
kas še ieradies pirms vairāk
nekā desmit gadiem, attēloia šejie­nes
attieksmi pret svešvalodām. In­terese
par tām daudz mazāka ka Ei­ropā.
Mācīšanas metodes citādākas.
Nolūks esot iegūt nevis spēju runāt,
bet tikai lasīt. Tāpēc mācīšana no­tiekot
angļu valodā. Saprotams, ka
publisko skolu vecāku 'padome vai­rāk
interesēšoties par manu angļu
izrunu nekā par to, cik tekoši es
runājot vai rakstot vāciski. Liberā­lāki
apstākļi esot privātajās skolas,
kur mazāk raugoties uz cenzēšanas
papīriem; Taču tajās vēl mazāk vē­rības
veltījot svešvalodām.
Kursa laikā saņēmu atbildi no Va­šingtonas.
Mana Latvijas skolotāju
institūta izglītība pielīdzināta šejie­nes
vidusskolai. Par paidagoģisko
priekšmetu un prakses ieskaitu ne
vārda. Kāds paziņa, kam bija izglī­tības
dokumentu oriģināli, rakstīja
ka esot saņēmis līdzīgu novērtējumu
Tā kā abi bijām mācījušies Latvijas
universitātē, diemžēl gan ne paida­goģijas
nodaļā, tad mums ieteica
griezties pie kādas augstskolas un
panākt, ieskaitījumu. To darīju ar
un saņēmu šādu informāciju. Valodu
TRĪS GADU BILANCE
absirdiga dironisla kopsavilkumā
Kā ikviena pasaka un aizgājušais,
tā ari šīs atmiņas sākas ar . . . Reiz
bija simts veselīgu latviešu zēnu,
kas alka normālas dzīves, kārtīga
darba un mērena atalgojuma. Nor­mālā
dzīve sākās ar salikšanu skārda
skolotājam jādabū „mākslu bakalau­ra"
grāds, kas prasa 4 gadu studi-as
„mākslu un zinātņu koledžā".
Ss to varētu iegūt, izturot universi-ates
noteiktos pārbaudījumus. Esot
espējams rēķināties ar Uelu pretim-ļ pusbundžās un smagu darbīT No pir-naKšanu
šai lieta. Taču viens pēdē- mājām algām nekas daudz pāri ne-ais
gads maģistra grāda iegūšanai palika, jo vajadzēja nogaršot daudz
Dušot jāpavada universitātē. Tas sen nebaudītu mantu. Tā kā .jnene-
)rasitu .vismaz 1200 dolārus. Kā pie dzers" ļoti cienīja sportu un arī
tiem tikt? mārciņas, vajadzēja ziedot sporta
la nu blakām latviskajiem centie- riku iegādei. Iegūto bumbu spārdīja
niem pēc-izglītības jo asi nostājas gan basām kājām, gan „tankiem"
amenkaniskais viedoklis — būt kaut bruņojušies sportisti. Bet zemē gan
sētniekam, bet braukt paša automo- tik bieži nekrita, kā Cedelghemā
biU.
Ņujorkā, oktobrī.
J. Cermaks
Klinšu un fjordu
zemē
draudzības saspēlēs ar angļiem. Pa­matīgas
veco kartupeļu devas un
baltā maize lika sevi manīt.
Tad laipni žīdiņi atveda vairākas
auto kravas ar kara mantām un ik­viens
ieguva darba kārtu. Tikai da­žas
nedēļas vēlāk laba daļa jau bija
tērpti īstās angļu drānās („utlllty**
tips, protams) un varēja braukt uz
konservatīvo dārza svētkiem. Londo­nas
latvietis tur rādīja tautas dejas,
tāpat Aina Jansone, Fibigs, Skudra
un Krūmiņi! sniedza savas mākslas.
Ar tautietēm gan nekāda iepaziSa-oTTrxr7T
l i T n A m»ff A T T A « A T r m / ^ I nesauāca, toties ar „angļu pa-
RUDZI NEATMAKSĀJAS - AUTO Uauli" Jau radās pirmais kontaldts!
VIETAS LAIVAS - DURVIS AIZ- Sī draudzība gadu no gada plēņē-
SLEGT NAV NOZiMES — „STIP-1 "^^8 plašumā un intimitātē un
RAIS" TIKAI Pn^ETAS - VAR
APRAST, NE PIERAST
Kā latvietis redz tiorvēnllo
VĒSTULE LATVUAI NO ANGLUA8
bez nieka atvadu vēstuUtes, kad aiz- ļ nodaļa, DVF, arodbiedrība, ^ ^ ^ ^
bUdināmie aizbrauca uz bagātām ze- kopa, pašpalīdzības grupa un dažā-mēra.
Un nevajaga ari, Jo atmiņas das „šanas" sekcijas. Par ļaunu jau
un gandarijums par paveikto paliek, tas viss nenāca, jo vienmēr varēja
PaUek spēkā ari likumība, ka citu kādus piespiest darbam, lai godam
bēdas saprot tikai tie, kas paSi cietu- nosvinētu svētkus un nacionālās dle-šL
Pārējie spēj tanīs noraudzīties ar nas, sarīkotu koncertus un dlevkal-trulu
vienaldzību, kamēr reiz d^ves pojumus.
gājumā nāk ari viņu nestunda, un "No Ieejas maksām nepietika So sa­ved
tos pie saprāta un vienības apzl- rīkojumu Izdevumu segšanai, kādēļ
ņas. katra organizācija piemaksāja no
Tad uznāca* motorratu sērga. Kad saviem līdzekļiem. Se nevar nepie-parādījfis
pirmais — sākās sīksta tnlnēt, cik ļoti muzikālo līmeni mūsu
taupīšana, un katru n^ēnesl, pat ne- nometnē cēla grāmatiņa ,Jietas, kas
dēļu nāca klāt jauns. Lai IzUdzētu kārtojas pašas", kuŗfi Ir pamācība kā
citiem, kāds puisis Iepirka divus mo- jāspēlē klavieres. Strikti pieturoties
tociklus, auto, pabrauca, papriecājas tās instrukcijām, dažs sasniedza žU-un
tad „uzslta gaisā", par lietošanu I blnošas sekmes, īpaši dobjajos vai
piemaksādams. kontrastējošos forte fortlsslmo toņos.
Lai motoristus uzmundrinātu un Tīri vai žēl, ka katrai rokai nav des-atbalstltu,
angļu valdība uzsāka mii- mlt pirkstu tad Iznākumi būtu vel
zu raflnēriju būves un atcēla ben- apduUlnoSākl, Pir«\8 katra Jērum^^
zina raclonēšanu. Sādi paUdzēJuSl iz- apciemojuma naca kla\denikaņotā3i
raisīt AngUjas saimniecisko rosību, un sabojāja Instnunentu tā, ka go-motorlstl
steidzās Izmantot riaclonā- dājamals kompontete nj^ad nevarēja
lo apdrošināšanu, izņemdami samak- i»alslt to skaņu dlženlbu, ko lokfiUe
sātās brīvdienas un pavadīdami tās I spēki {>arādlja ikdienas,
gan bundžās, gan labi iekārtotās Ari barakās netrūka Instrumentu
slimnīcās. Uzņēmība un sadarbība un, māksliniekiem vienbalsīgi spēlē-pat
dažādi runājošo tautu vidū allaž jot katram savu gabalu — pie tam
nes labus augļus. sestdienu vakaros vēl nākot talkā
Tā kā nometnē bija tris gleznotāji, dziedātājiem levērojaini cieta ba-
Rīsas un Llenalas akadgmilaii A U . raku Jumti Dažs laida lietu caun vei
^l'^n^'c^nlr 7J!l gleznu! Izveidoja pat m^u baznld- salāpa Dažreiz ^^āttj sanāca
ņu ar altāra gleznu un logu rotāju- kopā, un to tad sauca vai nu par
mlem. Tāpat Jo grezni Iznāca pirmais mēģinājumu vai kcmcertu, a^aribā
(un ari pēdējais) nonetnes žurnāls, no nedēļas dienas. Balsīm izkopjo-
Tas bija tanī lielajā biedrofianās lai- tles, no koļra izveidojās dubultkvar-milzu
pasaules valstij pilsoņu nekad
nebūs par daudz .
Norvēiljā sev pagaidu «.ājvietu I ^ ^ ^ J f ŗ„^^^^^^
atradis ari Baltiešu universitātes 3 , • ^ .
Vēl cerē dažs labs trimdinieks, par mi^et ādas cimdus, platmales, zīda
tas dabu un ļaužu ierašām viņš U^kiautus, bet nevar neatzīmēt mll-raksta:
zīgo ziņkārību, kas takšiem un elek-
Norveģija materiālā ziņā nav ba- triskiem vilcieniem palīdzēja izkai-gata,
taču tas dabai ir savs īpatnējs Līt šo bariņu pa Londonu, šo Angll-skalstums.
kas citur nav pērkams jas kanāla piekrastes pērli. Kabatas
par naudu. Norvēģijas daba - an gan kļuva tukšākas, totiesu galvas
paša d envldus daļa - ir skarba. U n sirdis tik pilnas, ka nedēļas laikā
Lauksaimnieciski izmantojama zeme dažs tikko paguva visu pārstāstīt
ir tikai ielejās un līdzenākās vietās. par spīti visiem trakajiem Izdevu-
Rudzu lauku še neredz, jo kailās, miem vairāk kā divdesmit puiši jau
nepastāvīgās ziemas šai maizes labi- pinnajā rudenī katrs uzņēmās alzgā-bal
tik nelabvēlīgas, ka audzēšana dību par vienu līdz tris latviešu
neatmaksājoties. Toties bieži redza- knauķiem Vācijā. Bez oficiāla ald-ml
aploki ar brūnām govīm un plaši nājuma,'Ievērības vai atzinības, pat
āboliņa lauki.
Dzīvojamās mājas stāv fjordu ma­lās,
kas noaugušas sīkām priedjtēm.
Krastus veido kailas, stāvas uri Viļ­ņu
nogludinātas klintis, kurām pāri
brāžas aukstie austrumu vēji, nāk­dami
no klinšainās zviedru zemes.
Bet ir ari vakari, kad pāri ūdeņiem
nejauž ne vēsmas, un laiva fjorda
vidū liekas stāvam kā uz enkura.
Saulei norietot, sāk celties miglas
vāli. Krēslā ilgi sadzirdama tāla mo­torlaivas
pukšķināšana, jo skaņa
400 IMIGRANTU PARI
ANDU K A L N I E M . , .
Noskaņojumā pret vietējiem chro-noloģiski
valdījušas trīs uzskatu
strāvas. Pirmajā laikā - godbijība,
ziņkārība, apbrina, seviSki par iz­cilo
lauksaimniecības mechanlzādju. ^^^^u^ ^^}^ nlem lidmašīnā leradfia Sa natJuagfost t4j0īt0m I mAl-n diutv k.«ail-r 4T^ ad Sāka lik.ot«ien«s , kAaV Amnnē#s« vicilsrAu protam, grantu no Eiropai, viņus E l r ^ DP bo- "® ^^TH ekonOnlskO,
metnfis izveiejfit īpaša CHet miiija, kat nedz kulturālo un politisko dzīvi ne-
{?!J*1l!li!l;f«''l^?^ tā „kā vajadzētu". Gadi, pacle- Kad izceļotāji bija leraduliei BuenoMi- Atup „„ nfirdomaa veda nle atzina» —
resa, sniega nobrukumi bija nosprostojuši "ba un paroomas veoa pie aiziņas —
dzelzceļa līniju part Andlem, kidēļ biglu I ja Jau viņi gadsimtu gājumā nav
taiakam transportam bija jāizviiaa Ud- pagrimuši bez mūsu padmna un pa-mašlnas.
Atbraucftju vldO ir 18 personu iM.rhn» tna nftnntika ari taflad
liels auto remontdarbnīcu personāls, kas JIT ? A t ^ ^ i l " " ^ i? i «
ar visiem darba rndem ieradies no Ins- Tie ir šis salas ļaudis, kas veidojuši
brukas. | devuSl raksturu anglo-sakgu pa­saulei
visā tās milzigumfi. Ūn šl
^r^c- i—z^ i Di€ ki »o^ —n. c^ -il- iB ?) Ip^azsīsa ublūes tepiuknss pēdējb vārdu, kad va-
A f\VritOUIU I Savstarpējā sadzīvē bija daudi
karstu strīdu gan par Ideālām, gan
* pasaules un mūžības problēmām,
„Val jūs pazīstat Valdu Leslņa
kundzi? Un — Knutu Leslņa kungu?"
viegli slid'^pār'gludo ūdens l ī m e n i . I ^ ^ s e n jautāja kāds austrā-
Satumstot liekas, ka visas zvaigznes ^^^^^s. Biju šo kungu jau kautkur
abirušas fjordā, bet tas ir mēness, h^^k ^^l^^^^i^^* "^^^^^^^^ kas uzkāpis pāri robainajiem ^ežu ^an: toreiz, kad garais Jānis, Frīdis,
galiem un atmirgo sīkajos vilnīšos, ^ r^se^a «kompānija" ļai^u
Visi upju krasti ir pilni laivu rin- S- ^^^^^ Augsburga, izceļojot
dām, jo kā Amerikā katrs cenšas ie- Austrāliju, pec daždažādām par-gūt
savu automašīnu, tā te katram ^^H.^^"™ H^*» T^, ^ '
krastmaUetim ir sava laiva. ^^^^ un izšķīrēja gājienā - pie kon-
Viensētu fonā paceļas egļu me- hV^^,' Bijām nobijušies vai tikai
žiem apauguši kalrd. Pašas sētas, ie-l ^^^^ "^^"^^ «nepieķersies"?
Ar sarkanajiem jaruna tikai cTnas valoda I St^iat^udS pe^onigf^ ijizbru-kumlem
kā Jau tas saskan ar mūsu
Tas nozīmētu visu izceļošanas plānu
Izjaukšanu. Tomēr tikām sveikā
cauri un noprātojām, ka misters
Vūlstens (Mr. Woolstons) ir „lāga
virs
Un nu es gluži nejauši ar šo kun­gu
sastapos Austrālijā. „Jums katrā
grimušas dārzos un balto bērzu bir­zis,
liek atmiņām atgriezties dzim-
;ajā pusē. Klinšainās nogāzes apau­dušas
lielām, varenām eglēm un seg-
;as mīkstu, zaļu sūnu. Bieži te sa­stopamas
akmeņlauztuves, kur skal-da
un kaļ granīta bluķus ēkām, pie-1 ^i^rVoTaka^Tatnāk pr"manis
granīts vairs neplīst gludas, te^^^^ konsula. Soreft
plaksnes,|teuztuvi pamet, un akmeņu Kanberā viss bija citādi nekā pirms
spraugas Ieaug avenāji. Aiz mežiem Uivl gadiem Augsburga. Konsulam
paceļas kl nšu kraujas, kas lietu blakus vairs nesēdēja kādreizējā se-spīd
ka noledojušas. kretāre V Lesiņa, un ari aiz durvīm
Novirzot runas uz pasaules noti- nedrūzmējās nervozi ļaudis. Reizi
miem, viens otrs norvēģis It saprā- pa reizei misters Vūlstens Ielēja kā-tlgl
spriež par austrumu jautāju- du glāzīti viskija, un mēs runājām
miem, bet netrūkst ari tādu, kas vēl par .visdažādākajām lietām. Uz
negrib ticēt tām šausmu lietām, kas konsula galda bija lelle greznā lat-notiek
zem „paradizes saulītes". Tā viskā tērpā, bet turpat blakus V.
esot propaganda. ļ Kaminska izdotā grāmata par Lat-
Norvēģu godīgums pārsteidz katru
svešinieku. Aizejot, māju durvis pa­rasti
atstāj vaļā. Aizslēgt neesot no­zīmes,
jo tāp^t nekas nepazūdot.
Braucot ar autobusu, var redzēt, ka
pasta vīrs pakas vienkārši ^noliek
mājasceļa galā. Ja gadās iekāpt au­tobusā
bez naudas, ārā nesēdina, bet
paļaujas, ka nākošajā reizē braucējs
nopirks divi biļetes. Bibliotēkās nav
jāreģistrējas, ne jāuzrāda doku­menti;
uz vietas var lasīt visu, vien­kārši
paņemot no plaukta.
Norvēģijā vēl pastāv kartītes drē­bēm,
cukuram, kafijai. Nav īstas
rupjmaizes, bet tās vietā īpatnējs
sacepums. Ja grib dabūt «stiprāku"
dzērienu, jābrauc uz kādu lielāku
pilsētu. Tirgos neredz ari dienvid- viju. To šķirstīja konsula dēls —
zemju augļu. austrāliešu kadetu skolas audzēknis,
Apkārt īpatnēji skan norvēģu va- ari izcils sportists. Tāpēc viņš ilgi
loda Svešas zemes sajūta neatstājas, kavējās pie lappusēm, kurās attēloti
kaut ean te ir tā pati Eiropa. Bet mūsu sportisti. So to vēl paskaid
x.,l. «j.r>iricf tfarām kā ūdcns roiu: K. Kļava — boļševiku aizvest
Su kadets uzlēcis kājās: „Tas taēu zām veido par reāUstlem un satrie-
Ir šausmīgi!" Es: «Vairāk nekā kusi daudz visskaistāko sapņu. Bet
šausmīgi." Kadets: .,Tādfi gadlJu-Ja tā mūs savestu atkal reiz kopā.
mā es dzīvē esmu izvēlējies pareizo mēs zinātu, ka tomēr esam draugi
ceļu — kļūt par virsnieku. Ar sar- Jo, vai kā sacīt Jāsaka, ari pāvuls
kanajlem Jārunā tikai cīņas valoda." reiz nešņāca uz Ķenci Slātavas detu-
Vūlstenam senioram nekas vairs mā un vai pēc tam nanutējfis un ne­par
mūsu likteni nebija Jāstāsta. V l - | «ļauclja viens otram acis? Laiks visu
ņam viss skaidrs, )o sekretāre tam
taču bijusi latviete. Tādēļ sarunas
aizvirzījās citā plāksnē. Kādreizējais
konsuls, kas tagad ir augsts ierēdnis
Austrālijas imigrācijas, ministrijā,
teica: „Mūsu vislabākie imigranti ir
baltieši, sevišķi tie, kas Suŗp atbrau­ca
ar pirmajiem DP transportiem.**
Mēģināju piebilst, ka daudz baltiešu
ar smagām nākotnes izredzēm vēl
vienmēr nīkst Vādjā. „Jā, Jā —
es to zinu, bet ari mums ārkārtīgi
grūti palīdzēt. Austrālija nespēj uz-ņenit
tik milzīgas masas. Jo ceļS uz
šejlenu jo plaši Jāpaveŗ ari britu
imigrantiem.** Lai ari cik laud;^
V. runāja, taču viņa doma Iftās ne­pārprotama:
viss derigais Vādjas DP
nometnēs Jau izsmelts, un Ja Austrā­lija
tur gribēs vēl kaut ko meklēt,
tad tā vairs būs tikai palīdzības ak­cija
Vācijā palikušajiem mūsu cilvē­kiem.
Tādi, diemžēl, ir Šejienes uz­skati.
Latviešu draugs misters Vūlstens
viens pats šajā virzienā ari nekā ne-alzgfijušo
dara piedodamu un tādēļ
neaizmirstamu — pozitīvajā nozīmē.
B r e d f o r d ā , oktobri.
J.U.
ED. KRAUCA
UZŅĒMUMS BU.
AUSTRĀLIJAS
KONSULA
H. VŪLSTENA
ALBŪMA:
H. vauteni an viņa
kftdreizēji sekreare
V. Letiņa konitilt
darba liUbl 1948. f.
nīdenl, Aafftborfft.
spēj palīdzēt un par tiem ļaudīm,
kam pavisam maz Izredžu tikt pro­jām
no Vādjas, konsuls domā tā:
„Varbūt viņi driz tiks mājās — at­pakaļ
dzimtenē.** Protams, tā Jau
sveTums aizplūst ga'ŗām ūdens ļ roju: - aizvests ari ir visu mūsu cerība, un atliek
vientuļam krastam, kas raugās pats ļ un noslepkavots, J. Dimza — boļše- tikai gaidīt šī vēlējuma ātrāku pie-ā
atspīdumā Varbūt, ka ar laiku viku aizvests un noslepkavots, J. Ķi- ildišanos.
vvsaaavrr a aa pnrraasstt, boeett poileerraasstt,. ^Šķ"iet^, ^ne^k ad ^. vslīetipsk a- vobtso,"ļš euvtitk u Jaaiuzvneasists auusnt rāUnoe - Balaratā, oktobri.
Arnoldi Smita
Norandai teltraCa pU-litini
Kvibekai provin-ee
dilvo ap ĪSI iBtvteiu,
valrami vieninieku, ku
Strīdi raktavei. Tnviki
laiki no ASV ie ieradī­siet
mie. A. Briedis, kas
itraudifti par iejienei
draudzei micitijm viņa
alffof Kanādu interiņa
• ^ tinode, Uds iim reiit
mlneil dlevkalpojnmafl noturēja micitiit
A. Lfliii un V. Sēfen. Drandiei padomei
darbu vada V. Curlnikif, Nodibiaijuiiei
2?.^» Mk'* 0. Klavenieks
toi. Ŗ. Oravi un btedn. Strautmanii.
Nodaļai adrese: O. Klavenieks, m, Itli
Street, Nonnda, qņt^ Canada,
A ņ^SAcUas latvieiu infonnicUu btle-
nSelsif. »B\iļiet^en?u/ "it*do*df "Uit?vl*e.iu^ ^pa^H^d zIMbēu­rts
M)?* <^*' Chauciut, p"
ifi^ ?V apvienība ASV no I. f. M. apnu
«df L septembrim savikusi '«5 diSaro
!I;.^f""?4l« nesūtīti M
ki«SV,*?**'^^ Lfdacis, se.
LatvieSu* bibliotēkas
biedribi Peru nodibi-nijnsi
adrešu gkldn me-tnmaustrilijM
latvieiu
apdnSfonai. Kartotēkas
vadību uzņemies b-bas
loe. J. LazdiņS ar bib*
Uotekaru A. Kriikānu.
2$. oktobri Melbumi
notiks koptfs teutieSu
organizāciju sarīkojums,
kuri piedaHsies lietuviešu jaukts koris,
igauņu tautisko dēļu ansamblis un MLB
viru koris Kokle.
A Septembra vidū Melbumfl sanica vi­su
latvieiu organizāciju un pasākumu
pirsavjt Saniksmes vadltfijg MLB
priekisedis H. Masiņi nolasīja biedrības
izstridito Melburnas tatviešu nama fon-da
statūtu projektu un aidnija tantieSus
ziedot lira fondam. Pirrunijot IS. no­vembra
svinību sarīkošanu, nolēma 17.
novembri ilkot svinīgo aktu ar koncertOt
piedaloties solistiem un viru korlnu
mi