Bavarijas Latviesu vestnesis, May 29, 1946

              i m gt.gy> maijā Latrtela Tēsttiests
V^tņle Latviešu Vēstneslm^v iļio Austrijas
No pirmskara laikiem Vīne mums
labi pazīstalna: turienes augstskolās
studēja vai papildinājās daudzi lat­viešu
studenti, visvairāk mediķi un
tirgotāji un visu nozaru mākr<Jlinieki.
Austrijas latviešu studentu biedrība-apvienoja
pāri par 60 studentu. 1941.
gadā no Rīgas uz Slbiriju aizvestais
konsuls Vilciņš savā ļlaikā Vīnē ar
sekmēm rūpējās par saimnieciskiem
un kulturāliem sakariem ar Latviju.
Tomār 1944. gadp, kad, sākoties Lat-cijas
evakuācijai, liels skaits mūsu
tautiešu nonāca Vīnē, viņi jutās
stipri vīMies. Pilsēt^ bija Vācijas
ierēdņu uh viņu ģimeņu pārpildīta
un ārzemniekus še,pēc ipaša Berlī­nes
rīkojuma iesaistīja bruņošanās
rūpniecībā vēl radikālāk kā citās
vietās. Tāpēc nav brīnums, ka, kara
darbībai tuvojoties,» latvieši no Vīnes
devās uz rietumiem. ,
Pašlaik Vīnē uzturas nepilns simts
latviešu. Viņu stāvolilis būtiski at­šķiras
no tautiešu stāvokļa Vācijā
un citos Austrijas novados. Austrija
gan ir kļuvusi neatkarīga valsts, bet
robeža ar Vāciju gandrīz hermētiski
slēgta. Vācu marka atvietota ar
Austrijas šiliņu, bloķējot visas sum­mas,
kas pārsniedz 800 !§iliņu. Līdz
ar to latvieši še palikuši bez līdzek­ļiem.
Ierobežota pasta satiksme ir
Vāciju pieļauta tikai ar 15. aprīli,
M gan ar citām valstīm pastāv jau
kopš 1. jumvāŗa. Cenzun-is dēļ vēstu-lej3
ceļo lēni. Vīnes ielās blakus 9
vietējiem dienas laikrakstiem pār­dod
ari Maskavas, Parīzes, Prāgas un
Budapeštas avīzes, bet Vācijas avīzes
ievest aisiiliegts. Līdz ar to nav iespē­jama
ari Vācijā izdoto latviešu laik­rakstu
izplatīšanā Vīnē. Pat Glāzen-bachas
,.,Latviešu Balss Austrijā"
pienāk neregulāri. Tātad viniešiem
nav saskares ar latviešu dzīvi Vāci^
jā, un tur veiktais darbs tos neskar.
Vīniešu ipatam stāvoklim vēl arī
citi iemesli. Kā zināms, Austrija sa­dalīta
4 okupācijas joslās, kas katra
norobežota ar grūti pārejamu de-miarkācijas
līniju. Arī pati Vīne sa­dalīta
atsevišķās joslās un tā ]cā še
atrodas arī Austrijas valdības mi­teklis,
tad pilsēta kļuvusi par īpašu
pārvaldes vienību, ar kuru pārējiem
Austrija:!? novadiem sakari tomēr
stijjri apgrūtināti. Latviešu organi­zāciju
Vīnē nav, nav kontakta arī
ar latviešiem citās šejienes. pilsētās,
nav latviešu skolu un skolotāju, nav
latviešu grāmatu un nav nekādu at­vieglo
jumu latviešu bēgļiem. Patei­coties
mācītāja Reinfelda gādībai,
kas pinns pāriešanas uz Glāzen-bachu
darbojās Vīnes universitātē un
vēl tagad vīniešus nav aizmirsīsi vie­nu
reizi izdalīja Latvijas Sarkanā
krusta pārtikas sainīšus un uz Liel-dienāim
bērni saņēma privātus zie­dojumus
no Glāzenbachas tautiešiem.
Latviešiem jāiztiek vienīgi ar austrie­šu
devām, kas svārstās no 800 līdz
1200 kalorij^ dienā, bet okupāci­jas
pirmajā laikā bija vēl zemākas.
Te jāiiekalkulē arī ļoti sāpīgais dzī­vokļu
jautājums un pilnīga neiespē­ja
atjaunot vai izlabot apavus vai
apģērbu.
Atkarībā no pārvaldes joslas, par
Latvijas pavalstniecību Vīnē ir da­žādi
uzskati, kāpēc pirmā jā laikā da­žas
ģimenes ir pārvietotas uz austru­miem.
Par tām nekādas ziņas vairs
nav saņemtas. Pat dažas austriešu
iestādes latviešus apzīmē par pa­domju
pilsoņiem. Tādos apstākļos
tautieS ir spiesti katrs patstāvīgi sa­meklēt
darbu un privāti iekārtot
dzīvi. Daži piemērotu nodarbošanos
ir arī atraduši: Dr. K. Butuls strādā
par ārstu slimo kasē, zv. adv. E.
Kurmis par tiesnesi apgabaltiesā, zv.
adv. N. Valters par docentu univer­sitātē,
vēl citi par ierēdņiem pilsētas
valdē, par krievu valodas tulkiem
un skolotājiem, par slimnieku kopē­jiem
un tml. Daži latvieši studē ari
Vīnes augstskolās, kas darbību at­jaunoja
1945. g. maijā, bet no lek­ciju
maksas latviešus neatbrīvo,
pakļaujot viņus visiem uz ārzemnle-^
kiem attiecināmiem ierobežojumiem.
Darbs Vīnes augstskolās rit ļoti in­tensīvi
uil^ studentu skaits pašreiz
jau pārsniedz 18.000. Vīnes mākslas
akadēmija, kurā savā ļāikt J^pildi-nājas
arf I-atyijas mākslas akadē­mijas
doc. K. Krauie un J. Stern-bergSj'saisttjuiSi
vairākus l e v ē^
mus māčibiM spēkm, ķani^
laikā darbīl)a bija noliegta. Tagad
akadēmija pievēršas modernismam.
Pārtikas iprūtibu un melnā tirgus
dēļ, kur īpašu aktivitāti izrāda daži
dienvidaustrumjiieki, Austrija ār­zemniekiem
rada arvien vairāk da­žādu
ierobežojumu. Atjaunoto dzelz­ceļa
satiksmi starp dažādām Austri­jas
joslām var izmantot vienīgi Au­strijas
pavalstnieki. Šai pretārzem-nieku
nostājai ir tendence pastipri­nāties.
Piemēram, iekšlietu vicemi-nistrs
ir paskaidrojis, ka liākotnē
visiem ārzemniekiem Austrijā darbs
būšot jāatstāj, bet, sākot ar jOriiju,
pārtikas kartītes Vīnē iz,sniegs vienī­gi
tiem, kam būs darba grāmatiņās.
Komunistu partija savukārt pieprasa
visu 300.000 „fašistisko" bēgļu izrai­dīšanu.
Tādos apstākļos Vīnes lat­viešu
lielākā daļa Jau tagad vēlas
Vīni atstāt, tikai vēl nav bijis iespē­jams
sagādāt izbraukšanās atļaujas;
Šejienes tautieši cer, ka latviešu
centrālām iestādēm Vācijā radīsies
iespēja nokārtot latviešu interešu
aizstāvību Vīnē un .Austrijā vispār.
Būtu ļoti svarigi panākt principiālu
—• Austrijas iestādēm saistīgu lē­mumu
par āi-zemnieku ierobežojumu
neattieeināšainu uz Baltijas valstu
pilsoņiem, kas pret savu gribu spie­sti
uzturēties ārzemēs un par kuriem
gādāt ir visu tautu kop!gja lieta. Pre­tējā
gadījumā jārēķinās ne tikai ar
Vīnes, bet ari ar visas Austrijas
apm. 3000 latviešu pārvietošanu itt
nometnēm Vācijā un jāirūpējas par
viņu iekļaušanu turienes dzīvē.
No kara brūcēm Austrija atspirgst
ļoti lēni, pie kapņ atveseļošanas pro­cess
sfevišķi gauss ir saimniecībā,
tirdzniecībā un rūpniecībā. Acīm
redzami, turpretim, uzplaukst kultū­ras
dzīve, Vmeš opera katru vakaru
dod izrādes divi pārpildītos namos,
darbojas 11 teātŗu ar izciliem māksli­niekiem,
īpaši bagāta ir mūzikas dzī­ve,
bet Vīnes kinoteātros rāda ne­vien
4 okupācija'3 varu, bet arī Švei­ces,
Ungārijas un pašas Austrijas
filmas. ^Atsākts darbs arī Vīnes
filmrūpņiecībā. Wāķ liels skaits da­žādu
žurnālu, piemēram, 6 medicī­nas,
7 saimniecības, 2 juristu, 3 filmu
utt. Darbību atjaunojušas daudzas
zinātniskas biedrības, to vidū ari
pslchoanalitiskā biedrība un starp­tautiskā
individuālpsīcholoģijas bie­drība.
Nodibinātas vairākas jaunas
zinātniskas organizācijas. Tādā kār­tā
laikā, kad Eiropa vēl pārdzīvo
psīchisku pēckara drudzi, Vīnē sāk
veidoties starptautisks Eiropas kul­tūras
centrs. Sfs rosmes nākotnē;
domājams, kļūs vēl plašākas un va­rēs
dot iespēju arī mūsu kultOral
rādīt savus sasniegumus pāri atse«
Višķu zemju robežām.
Vinē, 1946. maijā.
^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^ 1^^^^
Tā okupanti...
(Turpinājums no 1. lappuses)
rietamu demokratiskajievn paran-ffiein
(pasvītrojums mans, — Ref.),
bieži pat pārspējot tos savā demo­krātiskajā
sajūsimā, trūkstot vēstu­riskajām
tradīcijām un pieredzei pē­dējās
savaldīšanai/*
Lielvācijas okupantu of jdālais vē-iturņieks
te atklāti apliecina visas
pasaules priekšā, ka Baltijas tautas
no savas atjaunotās neatkarības pa­liem
pirmajiem sākumiem vadījušās
no principiem, kas krasā pretrunā ar
viņa pārstāvētās agresīvās Vācijas
uzskatiem par mazo.tautu un vispār
brīvā cilvēka tiesībām. To viņš
mums pārmet uii tādēļ ar! Šis viņā
niknums pret mums. Nedaudz tālāk
nacistu doktors vēlreiz pieskaras
šiem viņa nicinātajiep demokrā­tiskajiem
principiem,» minot tos pret-atatā
viņam tik dārgajām, bet jau
EUdušajām vācietīļDas privilēģijām
Baltiiaa Jūras piekrastē:
,.rj%9. gada Ideju pilnīgā uzvara
Baltijas zemēs, kuŗfis vissīkstāk bija
saglabājušās vācii un viduslaiku tie­siskās
un valsts satversmes formas,
uzskatāma par liberālā demokra*
tisma iespaida augstāko Sasniegumu
fiiropā.*'
No šī formālā depiokŗatisima visas
trīs Baltijas valstis savas patstāvī­bas
pēdējos gados gan pār{{ājušas uz
iekārtu» kas ari iekšpolitikā mēģinā­jusi
ieturēt) kā autors izsakā«(, „nei'-
trālu" kursu, kāds atbi'ldis uz neitra­litāti
Izvērstajai Šo valstu ārpolitikai,
bet ka S! iekārta autora eicl^ būtu
guvusi lielāku žēlastību, tas ho viņa
tālākiem iztirzājumiem ari' neizriet.
Jo, lūkoļotiēs caur viņaļ acenēm, mū­su
pārkāpumi pret vācietlbu turpi­nājušies
visos apfetak)os, kā tas iz­riet
no šī „reichskomisāŗiHtii" Vēstur^
nieka un runas vira tālākā rakstu­rojuma
par Baltijas valstu iekšējās
dzīves izveidožanos:
,>Pēc valsts varas pāriešanas lat­viešu
un igauņu rokās galīgi sabruka
Baltijas zemju vādetibais policija,
kas tur vēl turpinilja baMiito uz
vācu viduslaiku kolonizātoHilkaKJiem
sasniegumiem. Ar igauņu un l&tviešu
agrāriikumiem 1919. un 1920. g. at*
savināja senās lēņu aristokrātijas
pēcnācēju lielos zemes īpašumus ap-mēram**
5 miljonu hektāru kopplatī­bā,
kas atbilst apmēram! divkāršotai
Beļģijas territorijai. Latvieiki un
igauņu valdības šo lielgruntnieku
zerftes atsavināšanu pamatoja ar so­ciālpolitiska
nepieciešamību, bet iz­mantoja
to tžinl pašā laikā &rī no--
lūkam, lai galīgi un pilnīgi salauztu
Baltijas vācietfbas politisko un saim­niecisko
varu." I
Sai vācietības varas ledirāgāšanal
esot bijušas visai tSlejōāftž Sekas.
Viena daļa vāciešu esot tiiliņ atstā­jusi
savu šaurāko dzimteni, lielākā
da]^ tomēr palikusi uz vietas un mē­ģinājusi
pielāgoties jaunajiem ap--
stākļiem. Viņiem dota iespgja rast
nodarbošanos dažādās nozai'ēs, tie
varējuši ari izveidot savas jaimatnes
audzināš.anas iestādesf, bet; tie i^kādi
vaijrs nevarējuši iespaidot jauno val­stu
politisko orientāciju viņiem vē­lamā
gai'ā; kā tas izriet no sekojoša
citāta: ' , ^ ; ^/^ '^'O-:'^-'^^
„Vācu deputātiem Igaunijas un
Latvijas p£\rlamentos bija ie'spējams
daudzos gadījumos iedarbīgi aizstā­vēt
vācietības intereses un sekmīgi
piedalīties likumdošanā. Vācu tautī­bas
grupi&m Latvijā un Igaunijā bija
ņemta jebkura iespējamiiba pavtiesi
iestpaldot savu dzimtenes valstu poli­tisko
orientāciju un nebija to rKcībā
arii līdzekļu,. lai efektīvil atvairītu
Jaiinio valstu valdītāja imin tieks­mes
vācu tautības grupa» saimtnie-ckkās
ekiDistences pamatu tālākai ie-rot^
ežoŠaņal."
Mums tas nekad nav bijis noslē­pums
un to te visā atklātībā beidzot
atzīst arī citējamais Lielvācijas ideo­logs,
ka Baltijas vādetiba nekad nav
varējusi samierināties ar savu ne-taiimās
V£ixa8 pozīciju zaudēšanu, ka
tā vienmēr ilgojusies pēc tā, lai at­kal
iespalld<)tu niūsu un m^su kai­miņvalstu,,'
politisko orientāciju, un
sktiimusi par to, ka tas viņai tomēr
nav izdevies. Jo atbrīvotās Baltijas
tautas reiz pašas lēma par saviem
likteņiem. Sf nelabvēlība pret vietg-jo
vllcietību vftl pieaugusi tad, kad
Vācijā pie varas nākuši nacionālso­ciālisti,
kurus baltu tautas no sākta
gala uzlūhiojušas par apdraudējumu
savāl patstāvībai un neitralitātei. Vā-cu
nacionālsociālistu runas vira se-kojoie
teikumi, kurus viņš taču iiav
raki^tijis, lai mūs aizstāvētu, pilnīgi
apgāž apgalvojumus, kas latviešiem
bija jādzird visu krievu okupācijas
laiku i m \\\ kādiem mūsu lielie un
mazie nelativēļl turpina operēt arī
vēl šodien. Dr^j A. Taube par to rak­sta
bitrtiskl šādi:
„Tendence sašaurināt vācu tautas
grupas ek.<;istences pamatus majori­tātei
tautas labā sāka no jauna pie­augt
sevišķi Latvijā, kad pēc nacio­nālsociālistu
nākšanas pie varas Vā­cija
atkal sāka atspirgt un kad na­cionālsociālisma
ideoloģija izplatījās
arī Baltijas vāciešos. Visvācietlbas
kopības izjūtas stiprināšana un pa-dziļinašana,
kas izpaudās ārzemju
vāciešos pēc saskaršanās ar nacionāl­sociālistiska)
ideoloģiju, Baltijas mazo
tautu (KleinV51k€r) vadošajām ap­rindām
likās apdraudam viņu valstu
neatkarību un neitralitāti, kādēļ tās
pret to nostājās noraidoši."
Še vācu autoram pilnīga taisnība.
Nacionālsodālisma ideoloģija nekad
nav valdzinājusi latviešu tautu un
tās vadību, kas kustība" no
paša sākuma, gandrīz vai intuitīvi,
saskatīja draudus valstij un tautai.
Lūk, liecinieks no mūsu pretinieku
nom<!^tnes, kas apgāž arī vēl pašos
pēdējos mēnešos tik bieži dažādās
sanāksmēs \im mums naidīgos preses
orgānos dzirdētās aplamās valodas
par latviešu „nacistiem" pat tagadē­jos
Mūsu trimdas apstākļos.
Runādama par Baltijas valstu
orientāciju, autors raksta:
^Saimnieciskas politikas laulicā
Baltijas valstis pēc plašās krievu
aizmugures zaudēšanas bija spiestais
pārorientēties uz rietumiem un
pieslēgties pasaules tirgum savu
galveno eksportpreču —. lauksaim­niecības
un mežsaimniecības ražo­jumu
izvietošanai. Pie tam tās aiz
politiskiem apsvērumiem centās pēc
iespējas vairāk pārdot Anglijai, lai
nenonāktu politiskā atkarībā no da­bīgā
pircēja — Vācijas."
Kādā mērā reglamentētas ārtirdz-niecības
apstākļos, un tādi Latvijā
pastāvēja ilgus gadus, būtu vietā ru­nāt
par dabiskām vai nedabiskām
tirdznieciskām operācijām, lai palilR*
neiztirzāts, svarīgi tas, ka esam cen­tušies
nenonākt atkarībā no Vācijas,
bet orientējušies uz rietumu demo­krātijas
pusi. Tas tā nu reiz ir bijis,
un Ja Hinricba Lozes uzticības vīrs
mums to pārmet, tad pareizi vien
būsim rīkojušies.
Bet paklausīsimies tālāk, kas šim
mūsu pretinieku prokuroram, kura
pārmetumi un apsūdzība kļūst p^r
nozīmīgu liecību, sakāms par mūsu
stāju dažos jautājumos, kaš bijuši
svarīgi ne tikai nesenajā mūsu pa­gātnē,
bet kam sava nozīme vēl šo­dien
un, nešaubīsimies, būs arī vēl
nākotnē:
„Tā kā Baltijas mazo valstu vadī^
tfiji nacionāldemokrātiskie slāņi pret
atspirgstošo nacionālsociālistisko Vfi«
ciju bija nostājušies neizprotoši vai
pat noraidoši un domājas, ka tā ap­draud
viņu neatkarību, tās turpināja
but uzticīgas Tautu Savienībai un
angļu orientācijai arī vēl tad, kad
jau kļuva redzams, ka pati Zenevas
līga reprezentē vairs tikai vienpusīgu
valstu bloku varas politikas nolūkos.
Pieaugošajā saspīlējumā starp Vāciju
un Padomju Savienību tās sākumā ne­kādas
briesmas nesaskatīja un centās
ar stingras neitralitātes politikas pa­līdzību
nedot nevienai no abām val­stīm
iemesla iejaukties Baltijas lie­tās.
Lai šinī virzienā saskaņotu triju
Baltijas valstu ārlietu politiku, 1934.
gadā nodibināja ,,Ba]tijas antanti",
kuŗas ārlietu ministri pēc tam pe­riodiski
sanāca uz apspriedēm, kas
raksturīgā kārtā notika angļu valo­dā.
Kaut gan bija skaidrs, ka pašu
līdzekļi pārāk niecīgi, lai vajadzības
gadījumā aizstāvētu savu neitralitā­ti,
un boļševisms te bija pazīstams
no pašu pieredzes, Baltijas valstis
par cieilku salstīšanos ar Vāciju 1»^
šķirties nevarēja, ievērtējot jaunās
Vācijas spēkus par vājākiem,,.nekā
tie bija patiesībā, un rēķinājoties
kara gadījumā ar rietumvalstu uz­varu.
Gadu desmitos bez tam;bija kļu­vis
par paradumu uzlūkot vācieti
par vēsturisku pretinieku, šādi radot
neiespējamību izšķirties par pilnīgu
pārorientēšanos, kas būtu bijis ne­pieciešamais
priekšnoteikums sadar­bības
ievadīšanai ar Vāciju. Starp
Vāciju un Lietuvu bez tam bija ne­nokārtotais
Klaipēdas jautājums, bet
Vācijas un Latvijas attiecības ap­tumšoja
nepārtrauktā vācu tautības
piederīgo tiesību apcirpšana Latvijā.
Saprašianās ar Vāciju būtu prasī-^
Jusi Baltijas mazo tautu nacionāl-demokratjjas
līdzšinējās politiskās
Stājas pilnīgu revīziju, par ko šo tau^
tu valdītājas aprindas nekādi neva­rēja
izšķirties, tāpat, kā tās nerēķi­nājās
arī ar vācu-padomju sap­rašanās
iespējamību uz Baltijas val­stu
rēķina. Sis valstis no Vācijas
tādēļ ari nevarēja sajiaidlt kāda se­višķu
viņu interešn ievērošanu vai
pat viņu valstiskās integritātes aiz­stāvēšanu
pret citu valstu centie­niem."
Ko no šis tirādēs mācamies?
Vispirms to, ka Baltijas valstis, stip­ras
savā paļāvlbii uz savu un augstā­ku
taisnību, pat visgrūtākos savas
eksistences brīžos saglabājušas uz­ticību
rietumu demokrātijas iestādī­jumiem
un valstīm, ka tās ticējušas
rietumvalstu uzvarai/' Ar Vāciju, \m
sevišķi ar nacionālsociālistisko Liel-vāciju,
tām nekad nav bijis pa ce­ļam.
Mums vajadzējis pārorientē­ties,
un to, lūk, mēs neesot pratuši;
Bet kam gan galu galā bijusi taisni-^
ba, Šim vācu vēsturniekam pēdiņās
vai latviešu, igauņu un lietuviešu
valstsvīriem, kas jan paredzēja
priekša stāvoilās lielās grūtibas, bet
kad savās sirdīs tomēr nesatricināmi
ticēja rietumvalstu uzvarai? 9īS sa­vas
„sliktSs*' uz\^eŠanās »dē] hiēs arī
neesot varējūSi cerēt UZ kam
palīdzību no Vadjas pret draudiem
no citas puses. Paldies par šo vaļ­sirdīgo
atzīšanos, Ja kādam retam
cilvēkam savā laikā toreiz, varbūt,
tomēr būtu bijušas savas īpašas do­mas
šinī lietā,, tad arī tāds nu būtu
izdziedēts, un galīgi to, cerams, iz­dziedēs
nākaraā rindkopa, kas ne­pārspējama
savā atklāta cinismā:
„Ķad Vācija tai rietumvalstu uz­spiestā
otra pasaules kara priekšva­karā
1939. gada augustā sevi redzēja
piespiestu saprasties ar Padomju
Savienību, lai salauztu savu v preti­nieku
loku, — Baltijas valstu neitra­litātes
politika sabruka vienā mirki!.
23. augustā un 28. septembrī parak­stītajos
vācu-padomju nolīgumos
fiksētas abu šo valstu interešu sf ai­ras
un Padomju Savienībai, zīmē­joties
uz baltkrievu un ukraiņu ap­dzīvotajiem
apgabaliem Polijā un
BaUijas valstīm, dotas bnvasrdkas.'^^
Brīvas rokas! Neaizmirsīsim, ka
citētās rindas rakstītas ilgi pirms
Nīmbergas prāvas, kurā atklātībā
un oficiāli vispār pirmo reizi pien"
nēts Ribentropa-Staļina slepenais
noilgums par šim brīvajām rokām,
kas 1940. gada vasarā izstiepās pēc
ziedošās Baltijas jiūŗas piekrastes un
tās cilvēkiem. ,,Rcichskomisāra" Hin­ricba
Lozes publicists tātad bijis
viens no tiem retajiem, kam šī nolī­guma
saturs bijis agrāk zināms, un
tas to kā trumpi nomet lasītajam.
Sak, tie nolādētie baltieši negribēja
„pārorientēties", nu viņiem alga pēc
nopelna!
Vācu okupanti 1944. gadā Latvijā
vēl jutās tik lieli savā garā, ka Vļa-rēja
to rakstīt arī tam gadījumam,
ja raksts nonāktu līdz latviešu lasī­tājam.
Jo vai neizskan patiess un
neslēpts prieks un gandarījums tūliņ
sekojošā rindkopā:
juši ticēt un kādu tie savos poli­tiskajos
aprēķinos arī nekad nebijd
iekalkulējuši. Pilnīgi nesagatavotā»
mazās valstis dotajos apstākļos ne^
vārēja pat domāt pretoties
iesniegtajām Padomju • SJavienIbias
prasībām. Igaunija tā paša gada
septembrī, bet Latvija piektā un Lie-tuva
desmitā oktobrī piekrita tft
saukto ,i8avstarpiias palīdzības pak­tu"
noslēgšanai, icāsPa^^
vienībai deva tiesību iekārtot un ne- -
kavējoties ieņemt atbalsta^ punktus
Baltijas valstīs. Sie pakti pēc b ^ i -
bas nozīmēja Baltijas tautu valsti­skās
patstāvības beigu sākumu m
piespiedu boļševizēšahas ievadīji*
mu." ; -v'--'^^'•
Sibpļševiz^anā savu īsto^^^^^^^
tad guva Vēlāk, kad •
„Padomju valdība, izmaritojot VS'-
"cijas iesaistīšanos rietumii} Irontes x
kaujās 1940. gada vasarā, atzina pie-*
nākušu īsto brīdi,^^^^^k^
Vāciju slēgtā nolīguma robežas, rea­lizētu
Baltijas valstu pilnīgļģ boļš«^ -
dzēšanu un Iekļaušanu Padomju Sa­vienībā."
.
Ar to mēs īsumā būtu izseķoJuSI
vācu okupācijai režīma oficiālā vē­sturnieka
tai darbk daļai, kas runā
par Latvijas un citu patstāvīgo Bal­tijas
valstu politisko orientāciju
pirms pirmās boļševiku olcupācijas.
Iztirzātais darbs ir radies laikā, kad
t. s. Lielvācijas sludii^tāji iim veido­ta
ji šķietami <^la savas ifantazijas
augli — „Jāuno Eiropu", ķuŗā bija
valdīt „kungu rasei". Dr. A. Taubes
apcerējumam tādēļ pilnīgi praktisks
nolūks — iepazīstināt šos jaimos^
kungus ar tiem vēl nepa2;īstamiem
Baltijas Jūras piekrastes iedzīvotā­jiem,
kas nacionālsociālistu vara*
politikas rezultātā toreiz uz laikU;
bija nonākuši viņu> Varā. Vācu oku­pantu
aprindās ticīi)a šai vafai bro­šūras
sastādīšanas laikā vēl bijusi
liela, un saprotama tādēļ tās autora
atklātā valoda. Jo „kungu rasei" lie­kas,
ka laiks nomest masku, ka ieka­rotāji
beidzot savas domas var iz­teikt
atklāti un nosaukt lietas viņu
īstajos vārdos. Ja kādam ar to ari
tiktu pāri darīts, tāds viņu „jauriā»
Eiropas" apstākļos aizstāvēties ne-
„Ar to bija iestājusies tieši tā si­tuācija,
kuŗas ;lesi)ējamībai Baltijas
valstu valstsvīri nekad nebija gribē-' dzīgo tautu paaudzes.
a. Tādēļ tāda atklātība lietās,
par kurām agrāk vai citos apstākļos
mēdza izteikties labāk aplinkus un
pēc iespējas mīklaināk. Vienu Dr.
Taube tomēr nav iekalkulējis, pie
tam pašu svarīgāko, ka nacistu oku­pantu
„ j a u n ā Eiroi»" tik ātri
sabruks un ka tas, kas viņa rakstā
domāts kā pret mums vērsts apvai­nojums,
š6di«i mums run^ par labu»
Nepielūdzamo vēstures notikumu
gaitā šīs mūsu vēsturisko pretinieku
liecības Šodien ne tikai vēršas pret
viņiem pašiem, viņu pret mums cel­tās
apsūdzilas ne tikai attaisno mū­su
ricībii pagātni, bet tās kļūst par
materiālu arī mūsu nākotnes veido­šanai,
kuras pamatos bij usi un if
mūsu nesatricināmā ticība taisnības
un cilvēces veselā saprāta neizbēga­mai
galīgai uzvarai, par kb cīnljuSās
un ziedojušās mūsu un mums drau*