Bavarijas Latviesu vestnesis, September 14, 1949

              1949. g. 14.
A IR
niecība?
taisni vifidārcāirA»
apmeklētāju neS?^
im statlfitui*'*^^^^^
vārijā paSreiz 80 pr^* >
izpeļņa mazāk Stl
finesi. No tiem ^Zfl ^
200 marka? te^^?
ari uztur kdu iriSS^
brfoums/C katiftSi
W ir raks?^^^^^
ss pailme. Naudas i r ^
tikai
tnleklem vaiYrtvo^
- e k l e m , bet ari
e » un pat bankām ^
-^•TA žurnālists nesen i».
-^tlera flafanniedbai Z
īsalnmieclbas burvi" iS
frt, ka VādJas salmiiecS
«KlM Iespējamas S
Ja nemazinās
airos naudas apgrodbiL
a problēma rāda, dk vSs
J Jome^ salmnledflk
V'c^a- Iŗ« a n t l w . ks
m pafoeiz sasniegu U
m ražošanas, bet, pienu
tagadēja Rietumvādjai
Ja 88 n^J. divēku, kamS
apaļi 46 milJonL No ikta
īgu ir tikai 12 milj. TlSļ
mk kfi viena ceturtā dala
aktīvā ražoSanas procesi
urnu pēc var pieminat b
•^Uj; iedzīvotāju balstfii ux
itfttāju, kas ir vairāk par
df^to no kopskaita. Tai
r ar to, ka Vādjā pal.
a seku dēļ ļoti augsts pro-
, sakropļotu un darba ne*
ugfftāks par normālu ir ari
u skaits.
Rems, ko uzskata par
gaišredzīgākajiem ASV
em reportieriem, nesen
Bletumvficiju un uzkavl-furtē.
Pēc viņa domām
niecība Jau $ai ziemā var
Mu krīzi, jia tai nedos:
t lielus pasūtināJumuSi l)
i pieejamus kredītus, un
pārtrauks modernāko uz«
lemontāžu. Viss tas Jādara,
8, lai nodrošinātu vScie-u.
bezdarbnieku skaits Rle-ir
10 proc. no strādātā-i2
mllj. Sis skaits mSnesl
i aug un paredzams Jau
lasniegs apaļus 2 miljonuf
) grūtāku padara tas fakts,
|em nav nekādu ietaupīju-pārlaist
grūtāko periodu,
m visi novērotāji vienis
iS ir vācu uzņēmības gars
riba, vienalga kā, pfim-lēJSa
^ t l b a s un agri vai
[t Vicijas ražojumiem pa-l
atkal to vietu, ko ar
itu skauda tiklab ang}!,
jņl. Sl ticība un paSpaļfi-s,
ir ari galvenais balsta
stabilitātei. Tās augsta-m
par iemeslu pa dalal
ienaldziba pret dolāru, Jo
pašreiz var pirkt KO
emisija Udz Slm bijajott
un pašreiz jaunfis Ble-pirmais
uzdevums būs
īgstajam komisāram Me-improjektu,
par llgtejmil-imlem
rūpniecībai. k8 ar
palīdzību slkrūpnleolbu
leklem. Sķlet, ka ang^'^
izlēmusi nākamās nedēlM
% miljonus marku ķredl-laksājumiem
armijai xa
lus no Maršala plāna fon­tam
esot paredzēts »
ht nodokļu pārkārtojumu,
vācieši maksā augs ako
)asaulē. Visi ienakum
markām tā noslogoti «
, ka rūpniekiem nav ne
a savu pelņu ieguldīt
faplašināšanā. Ar o
terpilditos naktslolcau-hkāfši
nodzīvo un nodzer,
ktu nodokļu inspektora'^,
hs laikam gan bus gļ"»
e pēc luksa pec 6 sma
viena gada aikS _
Ludzas Rietumeiropas i j
[mes. ar pa^^tu JaiduW
L par tālāko nSkotni
fo uzplaukumu _Riet"«J.
L rūpes. Reparāciu J«
[jpācijas Jzdevumi,J«f8
frūti pieejamie kred.tiu;
šiem sevi uzturēt
diez vai spēs Pi^'^Scljas
rgums un organ
palīdzības no arļ,g„a
Is ari pec Maršala P
Uam i_m g f . J^f,«.
s no speķiem un v^^
Blbai un Reinai.
fifM^j^^n,^,. LATVUA 0
TiVZEnEI BRĪVĪBA!
Lasitajs gaida
/fcvaaar redakcijā bija Iegriezies
ļtootfijs Wnis Kalmlte no kāda
ftanitt Joslas ciema, kur tuvākā lat-
^jgSu ž^^e dzīvo iii lulometru
fllu. ViņS' stāstīja par to, kā glez-
SO savas pazīstamās latviešu rijas,
II aizver logu slēģus, lai svešā ai­nava
fttpusē neizbiedētu viņa dzim-
^ lauku Jitmlņas; kā soļo pa^
vJictt demu, savu kurpju purngalos'
llcgtfdamies» lai svešā apkārtne ne-ita^
ntu to norelbumu, kas ar visu
ļjilffiU rOgtenumu no paša atdzivinā-til
fljss nākdams, ļauj domās iz-ļļiļlt
bērnības tekas. Tā viņš mek-atrod
tm glabā sevi spēku, kas^
vajadzIgSt lai I dzīvotu no šodienas
t» rītdienu. Un ap viņu, tāpat kā
$ļ daudziem no mums. Jau tepat
Stropā savilkušies tā atmosfaira, ku-ŗS
grūti elpo latvtleši tālajās ze-jngi,
Tā ir vientulība, laiŗā rezlg-
Badja, i l dtives spēka laupītāja.
Izplaukst viskrāšņāk.
BaTglmotājs stāstīja ari ko cl-
(ļ^ proti — kā paiet iviņa rīta stun­das
starp pulksten astoņiem un des-i&
ltiem, kad roka lāga neceļas, lai
la^ertu otu. Jo tad jāgaida pasts—
vsštules, laikraksts. Tās jr saites ar
l^asauii, ar latviešu sabiedrību un
(g| dzīvi. Ads ātri pārskrien laik-lĀsta
slejām, meklējpt to pašu
ipgku, kas citkārt jāmeklē atmiņās
latviešu riju skatot. Un dažreiz, lai
neteiktu bieži, Ir jāviļas. Kur ir tie
ugonavārdi, kas apgaismotu šis no-gur()
too9ās dzI^^es dpvārimi tā, lai
varStu alzlūkotles kaut vai līdz pa­jai
tuvākās nākotnes slieksnim?
Kur ir tie paļāvības un mierināju­ma
vBrdl, kas ļautu ticēt ka ne v l -
gas dienas tautas mūžS Ir galā?
Un tie vārdi, kas sasaista cilvēkus
pSri jūrām; kas ar! putekļos un
dnipfis atrod pamatus Jaunai dzī­vei;
kas atvieglina svešuma dzīves
nastas un pateic tā spēka noslēpu­mu,
kas cīņai par senajiem latvie­te
Ideāliem pieifeasto un vispārīgo
Iražu vietā dotu jaunu, patiesi spē­cīgu
impulsu ^ kur tie ir?
Hdu ftav, vai ari tie atskan reti-un
allktl, vai arī vāji isadzirdami.
W bieži Ir spriedums; kas šajā
vietuļajā IranCu joslas ciemā dzir­dams
tikpat kategorisks kā lasāms
v^stulSs no Anglijas vai Kanādas.
Tā ir medaļas viena puse. Tās
painata raksturs ir prasība. Prasība
ar visai pieticīgu saturu: dodiet
mums uguns vārdus. Ne valsti, ne
brīvību, ne atgriešanos, bet vārdus!
Tikai vārdus, kas mums palīdzētu
ticžt, dzīvot un cīnīties. Bet ja pra-
•a, tad Jābūt ari kādam, ;no kā pra-iit;
prasībai jābūt adresētai. Un
adresāts Ir tas, kas atrodas meda­ļas
otrā pusē.
Laika zobs 8o mūsu nacionālās
toves, šo mūsu garīgās satversmes
«a labledrlsko tikumu simbolisko
ffiedaļu Ir grauzis tā, ka tās pirmā
gadu plūsmā prasībām pieau­got,
kļuvusi arvien rdjefaka un
skaidrāka, bet otra — devēja puse
nodilusi un pamazām sr^udē kontū-
^ . Tie ir rūgti vārdl„ kas nebūtu
lasaka, Ja atmiņā nebūtu brīvības
% laiks ar visu toreizējo latviešu
Bitellektuālo sabiedrību. Sie vārcU
outu ari mazāk rūgti, ja nebūtu at-abu
pēdējo okupāciju laiks un
W tas kara posms, ktas skāra mū-
^ 2eml tieši. Cik vientuļa bija pa-
^Kusl tautai „Dievs, tava zeme deg"
«W aplidoja pagastus, un tas bija
S^orlz viss. pie kā toreiz, putekļu
ļ«i pelnu viesuli, varēja tverties —
^ Wja kā ūdens, kas atspoguļo
uesmas un reizē parāda debesis, at-gadinSdams,
ka tajās mājo Dievs,
nu?
ttvu karu rīboņa rimusi. Otrais
f kfi alzslaucljis pirmā atraisītos,
oeālisma svaidītos nacionāli revo­lucionāros
spēkus, it kā apdzēsis cl-vas
vardu ugunis, ar retiem izņē­mumiem
it kā padarīji!? vienaldzī-p
rimtus un Isredzīgusi pašus tos,
J.^"^ cilts ir neiznīcīga tik pat ilgi,
m dzīvo tauta tie ir mūsu
^ļeUektuālās pasaules gara un
J^^kslaa dzīves pravieM,,; valdnield
^ «alpi. Piecus garus trimdas ga-
Q«3 svešniecības gaitu lielā saime
Radījusi, būdama kā miesa, kas
?JJ? blakus savām smadzenēm bez
M'^^ organiskas saistības ar to,
^icedamās pati savai sirdsapziņai
"^^^viduālajiem pārdavojumiem,
i^gu, sakarības un nozīmi sa-
1^513^ ^ parādīt vēsturiskā, nacio-aia
vm vispārcilvēciskā ' aspektā
^usies tikai reta spalva, vērusies
tant ^^^^^ nerunājot par
s.r,^^.,^vēseles spēku organizēšanu,
.^^^^^^ un vadīšanu kādā no-
^^a virzienā. Seit nav runas par
ļ ļestadēm vai citiem sabiedris-institūtiem,
bet par to brīvo,
ļ ^aicigo un suverēno personu un
Jānis Klfdzēfe
Viņa 20 gadu nāves dienas atcerei
uKlusl rokas uzliekam
Brivfis Latve» karogam:
Topi, audzi, brfvā Latve,
Brīvu tautu kopībā!
Tavi hljfim, tavi esam.
Tavi Imslm mOžIbā."
Ar šādu zvērestu Latvijas karo
gam trimdinieks Rainis stiprināji
mūs tanī smagajā laikā, kad pirmā
pasaules kara beigu posmā mēs vēl
tikai cīnījāmies par brīvu Latvi­ju.
— „Zeme, ajme, kas tā zeme?
Zeme, tā ir valsis!"—teica viņš Jau
toreiz, kad mūsu zeme vēl nebija
valsts. Un — «Daugav» abas malas
Mūžam nesadalās: I Kurzeme, i
Vidzeme, i Latgale mūsu," — dzie­dāja
viņš tālāk savā „Daugavas"
sērdieņu dziesmā, kaut taisni tolaik
mūsu zeme bija okupācijas varas
vidū pušu šķelta. Ar šādu pravie­tisku
ticību brīvai vienotai Latvijas
valstij un prasību pēc tās ar dze­jas
Ieročiem rokās Rainis ierindojās
cīnītājos par vlsias tautas lietu, un
visa tauta nedalliU viņu atzina par
savu. Toreiz Rainis bija garīgā.mai­ze
mūsu strēlniekiem pēdējo brīvī­bas
«cīņu laikā, kad tie gāja pret
Bermontu Kurzemē un pret komu­nistiem
Latgalē ar Raiņa Daugavu
savā karavīra somā, ar tanī ietver­to
kvēlo ticību brīvai Latvijai —
sirdi.
Rainis piedzima Augšzemgalē,
pārticīgā. Jā, pat kundziskā ģime­nē:
viņa tēvs bija vairāku muižu
nomnieks. No bi^mlbas laika zem­apziņas
dziļajos noslāņojumos no«
gūla Augšzemes bagātais folkloras
pūrs. āis slānis vīra gados devis
dzinumus daudzoi Raiņa darbu na­cionālajos
motīvos. klusā zēna
atšķirtībā no gājēju bērniem bija
J. Rainis
Prologs Pūt, vējiņi
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen man! Kurzemē...
Tās gari elstās sifri jautrās skaņas.
Kam līdzi mī|u ];>Bsaulē vairs nava,
Man miera nedeva tos garos gadus.
Kur ir tas vējiņii, kas i mums reiz
pflstu?
Kas dzKu dzimtenē i mūsu laivas?
Ak, pārāk liels Jiira, vējiņi maass,
Mēs galdam, ka» miis nestu, lielo
vēju.
Mums ir tas solītis gan, bet vēl nav
dots.
Kā kurzemniece sola, bet ne deva.
Tad mēs ar dziesmām remdam sa­vas
Ugas.
No dziesmām laivu taisām, skaņām
vēju:
Ar ilgu brāļiem kopi sasēduši
Uz tēvu sapņu mājām aizlidojam.
ari auglīga zeme vlenpatlbas dīgļa
nobriešanai līdz absolūtas vientulī­bas
apziņai, kas klasiski dokumen­tēta
dzejolī Kalnā kāpējs. Izglītību
Rainis varēja iegūt pirnišķirlgu bez
materiālām raizēm vai trūkuma:
Rīgā vidusskolas un Pēterpill Juri­diskās
fakultātes. Jaunais Jurists sa­biedrībā
kļuva pazīstams ar avīž­nieka
darbu, rakstīdams jaundibl-ņātajos
latviešu kreisā novirziena
izdevumos, kas pagājušā gadsimta
beigās ievadīja latviešu sociālisma
idejas. Daļa jauno studējošo un stu­dēto"
latviešu apvienojās nelegālā
sociāldemokrātu partijā, arī Rainis
bija viņu vidū. Sajā laikā Rainis
iepazinās ar Aspaziju, kas bija jau
sumināta dzejniece. No kollēģiālām
attieksmēm ātri izauga mūža mīle­stība,
ļ §0 dzīves posmu intfniā vaļ­sirdībā
atklāj publicētā dzejnieku
pāra sarakstīšanās. Tā apliecina, ka
par d z e j n i e k u Raini latviešu
tautai ir jāpateicas Aspazijai, jo ti­kai
Aspazijas ticības balstīts Rainis
nopietni pievērsies dzejai im arī
pats ieguvis uzticību savam dzej-ni*
eka talantam. Cik liels bija šis
talants, cik daudzpusīga viņa izjūtu
pasaule, cik plašs viņa garīgo cen­tienu
apvārsnis, to gaiši pierāda
šajā posmā veiktie galvenie darbi:
pirmais dzejoļu krājums Tālas no­skaņas
zilā vakarā un Gētes Fausta
tulkojums. „Tālo noskaņu" izjūtu
skala no vistrauslākajiem intīmo
pāi-dzīvojumu vibrējumiem, piemē­ram.
Sīkie pirkstiņi vai Zelta tvaiks,
pieaug līdz pastara bazūņu varenī­bai
sociālajos dzejoļos, piem. Pasta­iga
tiesa vai Pazudušais dēls. Ar
konģenialo Fausta tulkojumu Rai­nis
plaši atvēra latvju rakstniecības
tolaik vēl pašauros logus uz Vakar-eiropas
kultūru.
(Turpinājums 6. Ipp.)
personību kopumu, kuru rokās guļ
mūsu kultūras, mūsu nacionālās
dzīves veidošana. Mūsu sabiedriskās
un laikmetīgās problēmas it kā kļu­vušas
par politiķu, sabiedrisku dar­binieku
un karavīru monopolu, un
tikai retumis viņu vidū ieraugām
parādāmies kādu rakstnieku vai
gleznotāju. Trimdas sabiedriskās
dzīves sajauktajā korī gan bijis un
vēl tagad ir daudz balsu, bet at­skanējusi
tikai pavisam reta dzies­ma.
Niklāvs Strunke reiz mudināja
trimdas māksliniekus iemūžināt sa­vos
darbos laikmeta traģiku, bet v i ­ņa
aicinājums bija sacet-ēts tik ne­izdevīgi,
ka tam neradās sekotāji.
Kāda polemika Zviedrijas un Vāci­jas
latviešu mākslinieku starpā pie­vērsa
gan daudz Intereses, taču at­tiecas
tikai uz gluži lokālas dabas
parādībām.
Pa tam ir pagājuši gadi un izklīst
ne tikai tauta, bet arī tie, no ku­riem
tā visu laiku gaidījusi un gal­da
kādu vārdu, tie, kuru viedoklim,
spriedumam un nostājai būtu jāvei­do
sabiedriskā doma. Daudzus no
viņiem mēs vairs nekad, patiesi ne
red2;ēsim, ne dzirdēsim. Emigrācija,
eksistences problēmas, dienišķā dzī­ve
— tie ir apstākli, kas attiecas uz
visiem trimdiniekiem vienādi. Un šī
vienādība tik svarīgi uzgulusies mū­su
sabiedriskai domai, ka no visa
pārdzīvotā nogurusi, tā tusnīdama,
ņurdēdama un žāvādamās ilgi gro­zās
un plok, uz atmiņu, nopiītu,
skumju un žēlabu maisiņa nezināmi
ilgam miegam iekārtodamās. Tā ro­das
paradoksālais stāvoklis, ka dažu
labu mūsu kultūras dzīves promi­nenci
gan pavada ziedi un reve­ransi,
bet paši pavadītāji paliek
tukšā. Mīlestība un cieņa, ar kādu
latvietis kopš sendienāni bijis pie­ķēries
savam rakstniekam, gleznotā­jam
un mūziķim — tā pirmo reizi
tautas mūžā paliek it kā vienpusīga,
lai neteiktu pievilta — taisni tagad,
kad dzīvā miesa gaida dzīvo sma­dzeņu
pavēles, kad nogurusi dvēsele
gaida vārdus — un kaut arī tie ne­būtu
ugunsvārdi.
Bet vēl jau visi nav projām un
vēl dau^ kas palicis sakāms arī
palicēju starpā. Un nevar taču būt,
ka mūsu kultūras nesēji un veido­tāji
būtu kļuvuši tikai par privātās
personīgās dzīves dzīvotājiem vien,
kam ar norisēm tautas dzīvē un
dvēselē tikai tik daudz sakara kā
jebkuram trimdas gaitu minējam.
Un kaut arī viedokļi krustotos un
domas un uzskati sadurtos, vispirms
ir taču svarīgi apzināties, ka latvlci-
.^u rakstnieks, gleznotājs un mūzi­ķis
arvien vēl ir tai vietā, kur tam
Jāatrodas, kamēr vien galv? un ķer­menis
ir viens, kamēr vien latviešu
kultūras un sabiedriskās dzīves
veidotājs iet savai tautai pa priekšu.
Kur un kā to apliecināt?
Vēl mums Vācijā ir viens latviešu
laikraksts un vairāki citās zemēs.
Bet latviešu lasītāji tagad ir visās
pasaules malās.
Pāvils Klans
(1. turpinājums).
Gribējās steigties, tikt tālāk pro­jām
no vietas, ko daži bija saukuši
par robežas pārejas punktu. Kaut
ātrāk varētu tikt kādā vUdenā, kas
brauktu projām m Sejlenfes tūlltl
Staņislavs pārkāpa sliedes un
steidzīgiem soļiem gāja taisni uz
kādu vilciena sastāvu, Jo tur bija
pamirdzējusi gaisma rīta ausmas
mijkrēšļa. Laikam kāds bija uzrā­vis
sērkociņu.
„Stātl" asi noskanēja kāda balss,
un Staņislavam blakus izauga pe­lēks
stāvs ar šauteni rokās.
,.Atpakaļl" tā pāti krieva balss
pavēlēja vēlreiz. |
Viņš metās atpakaļ.
No vilciena sastāva atskanēja bēr­na
raudas:
JMāmiņ, mānUņ... Es negribu!
Es negribu, ka te tik tumšs..
Tā pati sīkā balstlņa *pēc brīža:
,,Est! Man gribas ē s t . . . Māmlņ,
k ā p ^ tu man nedod ēst?"
Sie raudlenl bija latviešu valodā.
To dzirdot, Staņislava pierē iekri­ta
drošinātāja doma: Jau esmu Lat­vijas
pusē!
Savā raudlenā bērns vlsskaņāk
bija izkliedzis vārdu: ēst! Tukšums
Staņislava pakrūtē piepildījās ar
asu sāpēšanu. Viņš košļāja lūpas,
rija siekalas im taustījās pa kaba­tām.
Tur nebija nekā. Acīs viņam
rādījās lieli, brūni maizes klalpL
Jau pirms trijām naktīm viņš bija
apēdis pēdējo garozu.
Viņš pārvilka ar pirkstiem pār
acīm un skatījās vlsapkārtt te bija
Iela, bruģa akmeņi, ielas malās sa­zēluši
koki un tālāk dažas ēkas.
Maizes klaipi bija nozuduši.
Vai es Jau sāku zaudēt prātu? -»
vlņS domāja, pieri berzēdams. Tad
viņš paskatījās visapkārt\ un sāka
pats sevi atkārtot pavēles: Domā
skaidri! Jau ir gaisma. Te ir iela.
Te nevar būt nekādas maizes. Tie
ir vājuma murgi. J l t i ek mājāsl Jā­tiek
mājās! Sāc i^t! Ejl
Viņš sevi mudināja tāpat kā ta­nīs
reizēs, kad ogļu šachtās paze­mē
bija uznācis vājums un gribējās
apsēsties un aizvērt ads, jo zināja,
ka tie, kas tā bija apsēdušies un aiz­vēruši
acis, otrā rītā no šachtas tika
izvilkti jau kā līķi.
Visu savas apziņas modrību sakā­pinājis,
viņš paskatījās visapkārt.
Aiz sliedēm bija tas garais vilciens,
no kurienes raudāja bērns. Loko­motīve
stāvēja uz to pusi, no kuras
viņš pats tikko bija Ieradies. Likās,
ka aiz šo vagonu sienām runātos,
vaidētu un raudātu daudzas balsis.
Viss uz to pusi tā savādi šalca un
dunēja, it kā liels bērinieku gājiens
bēdSs par kādu mirušo slāpēti kunk­stētu
un nopūstos.
Ar sitiena spēku Staņislava no­gurušajās
smadzenēs iekrita skaid­rība:
aizvedamo vilciens, tas Ir aiz
vedamo latviešu vilciens!
Ballēs, kurās dienu no dienas Jau
gadiem Ilgi bija mirkusi katra vēl
'dzīvā šūna Staņislava Silāna augu­mā,
viņu tagad satvēra ar pēkšņu
sparu: Ja tie pamana mani im -ie­met
šinī vilcienā? Bēgt,s bēgt! iļlo-slēpties
kaut kur!
Viņš ātri paskatījās apkārt, ie­spējas
novērtēdams: kur te labāk
varētu noslēpties, ja viņu sāktu kāds
gūstīt?
Ap miesta ielu, kurā' viņš, steig­damies,
bija Iemaldījies, bija tikai
retas mājas ar dažu ceriņu krūmu,
ābeli vai bērzu pie stūra. Iela bija
tukša no gājējiem. Tie, ar kuriem
viņš reizē bija Izgājis caur kontro*
Ies baraku, bija lielā steigā nozudu­ši
uz visām pusēm.
Sis tukšums un klusums Staņlsla*
vu biedēja vēl vairāk. Viņš sāka
skriet. Projām, projāml Kaut kur
tālāki
Tikai dažas minūtes skrējis, viņš
stājās. Viņu pārņēma nespēks, un
acīs atkal rādījās maizes klaipi.
Varbūt vajadzētu pieklauvēt pie
kādām durvīm un palūgt. Te jau bi­ja
Latvija, te jāu vajadzētu būt
maizei. Vai tie, kas ar maisiem ro­kās
brauca kopā ar viņu vildenā,
neteica, ka aiz robežas būs maize?
i i i i i i t i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i
ESLINGENA8 LATVIEŠU
TEATŖA VIESIZRĀDES
V
ar R Blaumaņa noveles dramatizē­jumu
„Brinumzāme" notiks: Ans-bachā
16. septembri, Fišbachā—17
Valkā — 18., Ingolštatē — 19., Mīl-dorfā—
20., Traunšteinā—21., Berch-tesgādenā
— 22., Mincbenē — 24
Augsburgā — 25., Memlngenā — 28*
Kleinkecfi — 27., Karlsrūē — 29
Frankfurtē - 30, Hanavā - 1. ok­tobri
un Vircburgā y- 2. oktobrL
Bet jau tūlīt ari par savu Jauno
nodomu sāka šaubīties un sabijās.
Viņam likās, ka aiz katrām dur­vīm,
kuras te viņš atvērs, būs po­licija
un uzkUegs: „Stojl"
Viņš pagriezās atpakaļ. Atkal acts
rādījās maizes klaipi, un tie auga
arvien lielāki. Viņš pievēra acis, sa­koda
zobus un raudzīja norit sieka­las,
bet ari to bija maz. Kaklā gurk­stēja
sausums.
Ēst! Vienīga ko, bet ēst un tūlU!
Ielas m a l ā bija kastaņu koks. Tfl
lapotnē spīdēja zaļie bumbuļi. I^ta-ņlslavs
pasniedzās un abām rokām
sfika tos plēst, tvēra zobos un stel-dzigi
košļāja.
Pa dārza vārtiņiem lz*)5ca Jauna
sieviete ar zaļu lakatiņu galvā. Pa­manījusi
savādo cilvēku pie kasta­ņa,
viņa apstājās.
Vai kāds prātā paJukuSal8?-i)ir-majā
mirkli sieviete padomāja. Ta­gad
tādi te gadījās bieži. Noplīsis
un bālu mirēja seju. Arī tādi tagad
te bija redzami Ik uz soļa. Kāds
klaidonis no robežas viņas pusest
Viņa Jau gribēja pagriezties un olz-^
iet, bet kāda tuvības zīme viņa seji
teica: tomēr tāds kā savu ļaužo.-
Viņš bija gara auguma, tērpts gan
ielāpainās biksēs un svārkā. īsi
apgriezti mati, augsta piere, šaurftg
līdz kauliem Izdilusi un bārdas ru-^
gājlem noaugusi seja. Nē. nevarētu
būt, ka šis no svešajiem — sieviete
domāja. Viņam augsta piere un lie­las
acis. Vairumam to, kas nāk no
aizrobežas, Ir tik zemas pieres —
turpat mati, turpat acis. Bet tomēf
tā kā ne mūsējais — kāpēc viņš tS
ērmīgi rij šos zaļos kastaņu ezīšus?.
Tad viņa izdzirda no āl savfidfl
cilvēka mutes izskanam tādus kfl
vārdus, kā guldzi^ius:
„Vebil... vebil... velni..."
Sieviete piespieda abas rokas pie
krūtīm: tas nebija svešais.
„Lai Dievs žēlīgs! Kas ar Jums?**
paspērusi soli tuvāk, viņa iesaucās^
Staņislavs satrūkās. No viņa no­krita
tumsas aisjkars. Pacēlis galvu^
viņš redzēja sievieti, kādu nebija
redzējis jau gadiem. Pirmā doma
viņā bija: laikam gan es izskatos
briesmīgs. Ja viņa kliedza tādā bai­ļu
balsi Tad viņš atcerējās, ka koš­ļā
zaļos kastaņus. Aizgriezies pro­jām,
viņš tos Izspļāva un tikai ta­gad
sāka sajust savā mut$ sūrstošo
rūgtuma garšu un stāvēja kā ne­darbā
pieķerts un nokaunējies.
„Ai!* viņš caur zobiem novaidē­jās
un iesita ar delnu sev pa pieri.
„Kas noticis? Jūs esat slims."
,,Nē, nē... Es... neko... Nekas nav
noticis... Es tikai gribēju Iet uz vil­cienu,"
viņš teica taisnodamies.
„No kurienes jūs nākat?"
VlņS neuzticīgi paskatījās visap­kārt.
„Kas tur tanī vilcienā?"
„Klusāk!" viņa čukstēja. „Sonakt
atkal ķēra dlvēkus. Iesim tālāk."
Pēc brīža viņš pateica:
„Es no Donbasa... No oglēm...*
„Ilgi sabijāt?"
„Cetri gadi."
Tagad visapkārt paskatījās
vlete, lai kāds nedzirdētu to.
viņai sakāms.
„ArI mans vīrs... ir tur...
kur... nekā nezinu... Iesim ātrāk!"
Viņi nogriezās no ielas. Parādī­jusi
Staņislavam vietu, kur dārza
ogulājos apsēsties un pagaidīt, sie­viete
aizsteidzās.
Drīz viņa nāca ar piena pudeli,
sieru un klaipu maizes.
„Apēdi€t. Te neviens neredzēs.'*
Viņš ēda un ēda. Niko ne dzir­dēja,
ne arī saprata, ko viņam vai­cāja
Vai teica. Visas viņa domas
un jutoņu piepildīja ilgi nejustā
maizes garša, •
Kad necerētā pavadone nāca vi­ņam
līdz uz vilcienu, jau iedams,
viņš sāka grimt miegā, un viņa do­mas
un mēle vairs neklausīja ne­kādām
pavēlēm. Atradis vilcienā
vietu, kur vēl varēja apsēsties, viņš
tūlīt iegrima smagā miegā.
Rēzeknē, kur Staņislavam bija
jāpārsēžas, viņu atmodilnāja kāds
skolas zēns, čukstēdams:
„Celies, celies! Tu teici, Rēzeknē
tev esot jāpārsēžas... Es zinu, pa­zīstu
— tu nāc no gūsta... Tu esi
bijis mūsu karavīrs..."
Kad Staņislavs bija atmodies plll-nlgi,
viņš gribēja kaut ko zēnam
pavaicāt.
Vēl tikai dažus mirkļus zens te
bija. Viņš saVka savus rādītāja
pirkstus krustā pret savām krū­tīm
un, Staņislavam paskatījies
acīs, izlēca no vagona.
Staņislav.s lauzīja galvu: kn tas
nozīmēja? .Kas gan tā varētu būt
par zīmi?
^. (Turpinājums sekos).
sle-kas
kaut
•līt
4 ^ t • 1-,
4*
'li
it*
11.1
n1 .
1 f
> M »
1J
^1 f
; W
i !