Bavarijas Latviesu vestnesis, January 21, 1950

              L A T V I J A
Sestdien, 1950. g. 21. janvāri, ^ f
Bez rakstniecītas vēstures tomSr neiztiksim
Latvijas Jaungada numurā A.
Plaudis platāk paskaidrojis savu
viedokli literatūras, skolas un poli­tikas
jautājumos. Pa daļai viņš pie­kāpies
un T. Zeilerta un L Bērziņa
rakstniecības vēsturi jau ar mieru
paglābt no autodalē, par citām to­mēr
uzsvērdams, ka J a uguntiņu
pielaidīsim šīm skolu .ersatz* vēstu-ritēm,
nevienam ļaunums nenotiktu,
būtu vienīgi iegūts". Sis teikums
tad laikam attiecas uz A. Dravnieka
un K. Kārkliņa vēsturēm.
Man A, Plauža viedoklis joprojām
liekas konsekventi neizdomāts, dī­vains.
Labi — iepazīstoties ar pia­lām
literatūras vēsturēm, oriģinā­liem
pētījumiem, kā katrā zinātnes
laukā noņemsim cepuri. Bet nav
t«ikt«, ka gluži atmetamas, nederīgas
būtu ari kcmsp^tlvas 1it. vēstures,
darinātas oficiālai skolu progranunal
Katrā zinātnes nozarē pēc paaudžu
pūliņiem taču sakrājas pārbaudītas
patiesības, skolas uzdevums ir tās
iemācīt bērniem. Te nu katrā gadī­jumā
nemaz nevajag jaunu ori^āl-pētljumu.
Apfiaubitākie, vēl vispār
neatdtie uzskati lai paliek speci­ālistu
informācijai — kā mācības H-d
z ^ i s tie mazāk noderēs kādas sis­tēmas
iegūšanai
Gribētu oponēt ari A. Plauža uz­skatiem
par mācību metodi skolās
vispār. Mācīšanu tādā noumē, kā
to vispār saprot, Plaudis nosauc par
nnmemoniku'' (atmiņas vingrināša­nu),
tāi vietā ieteikdams «audzinā-ianu".
Tūit viņi paskaidro: audzi­nāšana
notiekot dziedāšanas un zī­mēšanas
stundās, un tur jaunieti pie­radinot
pie kā laba, viņu «Aeintere-iējor.
Tāpat kā notiek dziedāšanas
viiHprialUumi, A. Plaudis tad ieteic
latviešu valodas stundas — lasīšanas
viligeinftjtunus pēc savas chr^toma-tUli.
Protami, tādas dai)laslšanas stun­dai
in^ūtu \2^xļA% ja atliktu laika.
Mlootiet mūjdkas vēsturi, n e v i^
nMot mūdkāls ticis, saka Plaudis.
Bit 104^ tad tfcolfis i r mūzikas un
mikibui vSitureT Taču, lai iegūtu
UUte inMfetattt put šiem gara d:^-
vmmin6imxk par cilvēces kultūras
9mMm ^taktiski vingrinoUes
dzMIiM ua dmčšanā to nevar,
.iipit Mirti latviešu valodas stun­dai
ar ttfmiīrfimatu vien gan izglī-
KĀDEL? ••tev
Mitf i|p}a nlklti
«indnējl?
«iic«a vldfl
itei lēji?
KUi| JM» « p » t Uegl,
littiai dilviilite meti
SHpftoi ahMdlMSi Hlpii?
EMHļ etHm BeUMHtti
PAU UVU kanto dviUr
Vil tn iiejiitf» k i i l M
Bideditiii kivi pfrihit
totu varbūt labus la^tajus, literatū­ras
drauguik pat būtu patīkamas un
derīgas nākamiem rakstniekiem, bet
bez sistemātiskas vēstures jaunieši
tomēr apinalditos kā mežā.
A. Plaudis norāda uz „8atura at­stāstījumiem",
kas cirkulējuši U t -
vijas skolās kā bēdīgs piemērs. Esmu
gan tādus redzējis par Janševska
nDzimteni" uc. Bet vai viņš ir pa­domājis,
ko skolēni zinātu atbildēt,
ja tiem nemācītu nekā — ne rakst­nieku
biogrāfijas, ne svarīgāko dar­bu
iznākšanas laiku, ne virzienus,
nedz a n izskaidrotu rakstniecības
attīstību, saliarus ar savu laikmetu
un ārzemju literatūru, — bet tikai
lasītu un lasītu klasē vai nu pa vie­nam,
vai visi kori. Jau mācītam
kritiķim nav viegli no oriģināldarba
izlobīt definīcijas, vērtējumus. Esmu
pārliecināts, ka skolēnu vairums pēc
tādas lasīšanas Plaudim uz jautāju­miem
mācēs atbildēt tikai to pašu
kailo saturu, ko viņš noniecina kād­reizējos
Latvijas „gara mēdītajos"
izdevumos.
Es negribu uzsvērt,, ka skolas uz­devums
būtu piekraut audzēkņu gal­vu
ar literātūrvēsturiskām zināša­nām,
biogrāfisku faktu materiālu
utt Svarigāka par zināšanām, ko
dod skola, a u d z ^ u prātam i r gara
attīstība. Un tā nu skolas nozīme
ari pēc līdzšinējām metodēm nav no­liedzama.
Kādreiz Latvijā bija mo­dē
uzbrukt vidusskolu progranunai,
ka vidusskola nesagatavojot dzIveL
Tā esot tikai augstskolas priekšsko­la,
un vienīgi augstskola izlaižot
speciālistus. Pa daļai tiešām tā i r —
vidusskola dod samērā maz zināša­nu,
kas vajadzīgas darbā, praksē.
Milzums iemācītas vielas vēlāk dzī­vē
aizmirstas. Bet cilvēka vispārējā
attīstībā vidusskolai bija liela loma,
to katrs var redzēt, salīdzinot pamat­skolu
un vidusskolu beigušos. Sajā
ziņā Plaudis gluži bez pamata iro­nizē
par sveštautieti — technikuma
skolotāju. Es gribētu pievienoties
viņa izteicienam, ka „alģebr i r vien
smadzeņ pulierēšan". Un Hduga
ir ari rakātniecibas vēsture. Ģim­nāzijā
ejot man bija ļoti daudz laika
jāpatērē latviešu valodai, jo sting­rais
skolotājs Plūdons rībēja, lai
viņa rakstniecības vēsturi mācās
gandriz no galvas. To vēlāk tomēr
vairs nenožēloju, jo Plūdonim ir
skaista valoda un pareizi autoru
vērtējumi, ari zlnugl laikmetu vēr­tējumie
L i t vēsturē, ja to labi mā­ca,
ir tikpat vērŅgs smadzeņu tre­niņš
kā matemātikā. Skolotājam
jau nav jāapmierinājas ar mecha-nisķām
atbildēm pēc lekalļanas, bet
jāieaudzina skolēnā izpratne.
Tādēļ es domāju: rakstniecības
vēstures programma mūsu skolām ir
gan papildināma, pārlabojama, pie­ņemot
klāt varbūt uz vecāko laiku
lēses dažus izlaistus svarīgus auto­rus
un valrHc vērības veltot rakst­niecības
virzienu noskaidrošanai, at­tīstībai,
bet atmetams šis mācības
priekšmets nav.
Tagad par koUaborantiem. A.
Plaudis aizstāv Latvijā palikušos un
saka, ka tie esot piespiesti runāt un
rakstīt krieviem pa^kamas lietas.
Nu, rakstnieču aprindās bez Andr.
Upiša, Viļā Lāča un ciUem lielajiem
komunistiem, kā arī bez dile­tantiem
ar partijas kartīti ka­batā,
katrs tomēr varēs no­saukt
dažus, kas paliloiši pie ko­munistiem
aiz simpātijām. Un kam
ari tādu jūtu nebija, tie, nebraukda­mi
projām, jau toreiz varēja rēķinā­ties,
ka komunisti, tiklīdz ienāks,
spiedis viņus darboties savā labā.
Tā tad tomēr pasīva koilaborācija.
Kā mēs zināmi, izbēgt bija iespējams
gandrīz visiem, atskaitot dažus pēk­šņa
iebrukuma pārsteigtos. (Vilct
Eglītis) vai vēlāk notvertos (Vilis
Cedriņš uc). Pie tam šie pēdīgi mi­nētie
nelaimīgie jau ari vairs nav
dzivL
Protams, aplam būtu noliegt, ka
ari koUaborantiem gadās vai agrāk
bija literāras vērtības. Speciālisti
par tām var interesēues jau tagad,
vēlāk varbūt šo to varēs atsijāt ari
jaunatnei A. Plaudis jautā, kāpēc
es prasot tik garu «inkubācijas lai­ku",
ieteikdams kreiso pusi pārrevi­dēt
tikai pēc atgriešanās dzimtenē.
Atbilde visai vienkārša: tad J . Sud-rabkalna,
A. Caka, M . Bendrupes un
dtu darbu pieminēšana un apskatī­šana
vairs nekalpos Padomju Latvi­jai,
kā tas i r tagad. Tiešām nesa­protu,
kādēļ A. Plaudis tik dedzīgi
iestājas tieši par šl šaubīgā sektora
darbiem kā par skolu lasāmvielu,
kad vai nu laika, vai programmas
sastādītāju izpratnes trūkuma dēļ
netiek apskatīti daudz lielāki rakst­nieki
- Viktors EgHUs, Kārlis Jē-kabsons.
Jūlijs Pētersons, kas pie
tam jau pieder vēsturei, i r nevaino­jami
nacionālisti un zīmigā kārtā
tieši šo koUaborantu draugu upuri.
Olieris Uepiņš
Piezīmes
O» Liepiņa rakstam
Lai man atļauts Šeit izteikt pa­teicību
O. Liepiņām, kas tik atsaucīgi
palīdzēja atgādināt skolai manuprāt
dažu ļoti svarīgu jautājumu, un
kaut ari tas notiek laikā, kad mūsu
skola taisās uzņemt nezināma ilgu­ma
brivdienas. Lēmumi nav mūsu
abu varā, taču ierosināts ir, un
principā nav slikti, ja domas dalās
— tas allaž norāda uz lielāku dro­šību
nekļūdīties. Zīmējoties uz ma­nējām,
tāa negrozītas gan nav at­rodamas
Latv^^s. šalā, bet pag.
30. nov. un % i 4. janv. n-rā. Ja
man' pie tur teiktā būtu velkas pie­bilstams,
tad vienīgi tikdaudz, kā
mazs paplašinājums mana pēdējā
raksta ievadā uzmestai mūsu stridus
diagnozei — un proti: d e m a g o ­g
i j a , izUetotc kaut tiri apolitiskā
«divkaujā", kad, manot prestižu ap­draudētu,
cita parocīgāka metamā
pa rokai negadās, tomēr i r un pa­liek
metode, ko atstājusi marksis­tiskā
skola un kuras miteklis šodien
ir austrumi; tie paši austrumi, no
kuriem Liepiņš mani tad nu tiešām
ir uzskatāmi brīdinājis.
Arifirs Plaudis
IRMA UEPSALA
Nāve
un
Antonija
Ernas Geistautes viņete un ilustrācijas
(Beigas).
A. Remizovs un latviešu dzeja
Ir ļoti labi, ka A. Akmentiņš Lat­vijas
I. g. 2. numurā norāda uz kādu
A. Eemizoīva dzejoļa tulkojumu an­gļu
valodā, pie kam pats A. Remizo-va
dsejolis ir savukārt mūsu Aijā,
ŽŪŽO, lāča bērni, pfirdzejojums. Tikai
pats secinājums kā no Akmentiņa, tā
ari V. Dārziņa puses man liekas Re-mizōvam
netaisns. R. bija savā laikā
viens no visievērojamākajiem krievu
rakstniekiem. Kādas vajadzības ,ypie-lavii^
fities svešus laurus" viņam to-reii
nebija, un ari tagad, kad viņa
q)olums, kaut ari ne gluži izgaisis,
vain nav spilgts, Lāča bērni viņu
neglābtu. Tas vien, ka parādījies
Mds viņa dzejolis, kiiŗa pamatos ir
latviešu tautasdziesma, vēl nedod
iei^esla apšaubīt R. dzejnieka ētiku,
ja ari Sis pirmavots angļu žurnālā
nav atzīmēts. Dzejniekam pie tam
ar laikrakstiem un Žurnāliem bieži
iznāk tik daudz klizmu, ka Dievs v i ­ņam
parasti devis jo biezu matu ce­kulu
tikai tāpēc vien, lai viņš pats
to šādos gadījumos dusmās un izmi­sumā
pavisam neizplūkātu. Mēs ne-zinām,
kādā veidā dzejolis iesniegts
angļu žurnālam, jo maz ticams, ka
tas tur nācis tieši no R. Bet tas ari
nav svarīgi. Ja Jau The Bears L u l -
laby kļūs par angļu loti iemīļotu
dziesmu, tad gan jau atradīsies ari
pirmautors un tiks pieminēts, tāpat
kā mēs neaizmirstam savas Nevis
slinkojot m pūstot pirmavotu. Un
kā čechi var būt pateicīgi Allunā-nam,
mēs būsim pateicīgi Remizo-vam
Ja nu turpretī tā paliks lepu-
I^JiMi angļu žurnālā kopā ar A. Re-mizova
vārdu, tad nebūs noskumt,
ka tur, tāda vai citāda iemesla dēj.
nebūs ieputināts ari mūsu vārds.
Mūsu pašu Aijā, žūžū. jau neappu-tēs.
Par to varam būt droši.
Kultūrvēsturiski mūs tāpēc Jau
daudz vairāk var interesēt tā versi­ja,
ko min V . Dārziņš kā eventuālu
izskaidrojumu tam, kādā ceļā Remi-zovam
ir kļuvusi pazīstama mūsu
tautasdziesma. Sie ceļi varētu būt
ari tīri literāri Mūsu tautasdziesmas
satura tulkojumā i r parādījušās ari
dažās citās valodās. Visvairāk, lie­kas,
krievu valodā. Un daži ievēro­jami
krievu dzejnieki pirms i ^ ā
pasaules kara bija par tām zināmā
mērā ieinteresējušies. Tomēr ari
man liekas, ka attiecībā uz R. būs
jo liela nozīme tam dzīvajam saka­ram,
kas R. bija ar dažiem latviešu
rakstniekiem, sevišķi ar Viktoru Eg-liti.
R. bija daudz stāstīts ne vien
par mūsu apbrinojamām tautasdzies­mām,
bet ari vispār par mūsu rakst­niecības,
sevišķi lirikas, augsto lī­meni.
Paša V. EgUša dziļi kulturālā
personība un viņa mākslinieciskā
degsme bija šai ziņā varbūt viens no
visspilgtākajiem argumentiem, Jfev
ari jāaizmirst, ka lietuvietis Baltru-
Saitis bija jau kļuvis par vienu no
galvgaļa krievu dzejniekiem Tā bija
radusies interese izdot latviešu (un
ari citu „mazo tautu") dzejas alma-nachus
krievu valodā. Pirms kara
šis latviešu almanachs „Latl§sklJ
Sborņik" arī Iznāca. R. un tāpat
viņa ieinteresēto citu krievu dzejnie­ku
nopelns bija tas, ka latviešu dze-
LIETUVAS StJTNIM 7© GADU
Lietuvas ārkārtējais sūtnis un
pilnvarotais ministrs Lielbritānijā B.
K. Balutis gada beigās atskaUjās uz
70 mūža gadiem Savu anratu Lon­donā
sūtnis pilda jau ilgākus gadus.
Pirms tam viņš bija Lietuvas diplo­mātiskais
pārstāvis ASV. Uz Ameri­ku
Balutis izceļoja jau 1905. g,, kur
darbojās kā lietuviešu laikraksta re­daktors.
jas (plašākā nozīmē) tulkošanai bija
pieaicināti paši visslavenākie tā lai­ka
krievu dzejnieki un rakstnieki, ar
tā laika korifeju V. Brisovu priekš­galā.
Viņi latviski gan neprata, bet
šeit izHdzējās tādējādi, ka attiecīgais
krievu dzejnieks (tika izmeklēta z i ­nāma
dvēseļu simpātija) saņēma lat­viešu
tekstu un blakus tam katras
rindas tulkojumu. Attiecīgais pār-dzejotājs
tad iejutās (lai ari mecha-niski)
oriģināla valodas skaņās un
ritmā, bet saturā un gleznās viņam
palīdzēja iejusties vārdiskais tulko-juntf.
Piekļūt uzminamai pašas dze­jas
būtībai viņam palīdzēja viņa
paša dzejnieka talants, kas spēj līdzi
ieskanēties otram dzejniekam arī
tad, kad viņu valodas ir dažādas..
Gluži tāpat kā viena viļņa vibrācija
ļ var radīt tā paša toņa līdzi skanē­šanu
pavisam citā instrumentā. Kā
man stāstīja VSza, kas arī bija pie­dalījies
almanacha sastādīšanā, tā­du
metodi ieteicis Brisovs. Tā tie­šām
arī bija izrādījusies ļoti sek­mīga.
,J^tišsklj Sborņik" i r labā­kais
latviešu darbu tulkojums sve­šās
valodās. Tā. piemēram, Briso-va
dažu Raiņa . dzejoļu pārdzejo-jums
krieviski (Kalnā kāpējs, Pleta,
Vēl vienmēr vilks uc.) man pat lie­kas
pārāks par to, k o uzrakstījuši
Brisovs vai Rainis paši
Sai almanacha ir reprezentēti visi
mūsu tā laika ievērojamākie dzej­nieki
un rakstnieki. Protams, arī
mūsu tautas dzeja tur nebija pie­mirsta.
Ļoti var būt, ka tur j au ir
ievietots K Lāča bērnu,tulkojums.
Pārliecināties par to nu gan varētu
tikai, ieskatoties almanacha Vai arī
—paprasot dzejniekam P. Ermanim.
Visticamāk, ka Remizovam, tā vai
citādi, mūsu Sūpla dziesmas tulko­jums
palicis no šiem almanacha sa­gatavošanas
laikiem. A. Piens&ers
„Es nezinu," viņa paraustīja ple­cus.
„Ar labu naktil" Antonija vē­lējās
drizāk palikt viena un sakār­tot
domas, kas šausmīgā jūklī mal­ējās
galvā. Vai viņa tiešām bija
par daudz vīna dzērusi?
Pēkšņi Katrīna atgriezās viesista­bas
durvīs: „Madam, apakšā zva­na
..
Tad arī Antonija dzirdēja divus
aprautus zvanus.
„Cik pulkstens, Katrln?"
„Divpadsmļt."
„Tas neviens cits nevar būt kā
Sviķa kungs. Ej, saki viņam, ka ir
nepieklājīgiem vēlu traucēt. Es jau
(guļu. Lai viņš nāk rit," un Anto­nija
domāja, cik lieks un vienaldzīgs
šis virs viņai kļuvis. Jā, kāpēc gan
viņa vēl i r šeit, ar kādām tiesībām?
Pēc dažiem mirkļiem Katrīna bija
atkal augšā, apjukusi un izbijusies.
^Madam, tas nav Sviķa kungs...
Tas i r kāds vīrietis melnā apmetnī.
Viņš esot atnesis jiosu pamesto Šalli
un gribot to personīgi nodot. Viņš
zinot, ka jūs vēl esot augšā, ma-dam...
Jūs viņu gaidot..."
Antonijai sastinga asinis dzīslās.
Viņa atcerējās labi, k a bija pārbrau­kusi
bez šalles. Bet ko tagad darīt?
Varbūt tas nemaz nav Hermanis?
Nē, tas nevarēja būt viņš. Aršts
Puķe aizvadīja viņu uz staciju. Bet
kas? Viņa izšķīrās ātri:
„Ielaid, Katrīn, un ej."
Pārkāpis slieksni, istabā apstājās
Fēlikss Hermanis, savā cimdotā rokā
tiešām turēdams šalli. Arī Antonija
stāvēja tāpat, mēģinādama visiem
pēdējiem spēkiem saglabāt ārējo
mieru. Bridi starp viņiem gulēja
pusnakts klusums, kas auklēja sevī
kaut ko no stin­gušām
ilgām un
vientulības. Likās
— kāda dīvaina
gaisma ieplūda tel-
4»ā, no kuras aiz­degās
visas ista­bas
spuldzes un
sveces.
Tad lēnām, lē­nām
pacēlās A n ­tonijas
plaksti im
viņas skats pāri
istabai sastapās ar
Fēliksa Hermaņa
skatienu,».
Viņš pastiepa
roku ar šalli, to kā
karogu izkārdams.
Antonija sekoja
šim aicinājumam
un, pārskrējusi
istabu, kā nopļau­ta
pieplaka Fē­liksa
Hermaņa
krūtīm
Ar vienu roku
viņš pieturēja v i ­ņu,
bet ar otru
atraisīja savu ap­metni,
kas kopā
ar šalli nokrita u z
grCdsegas. Tad,
pacēlis Antoniju
aba3 rokās, viņš
nesa to pāri ista­bai
uz otru.
„Man nebūtu mūžīga miera, Anto-n
i j , kamēr tu nebūtu kļuvusi mana.
Tavs miesas daiļums mani satrauc,
bet sirds ilgojas mīlestības, ko dzīvē
neesmu saņēmis tāpat kā tu . . . —
un mēmu u n drebošu viņš noguldīja
viņu baltajā, vēl nakts neskartajā
gultā.
Pēc pirmā, nekad vēl nepiedil-votā
skurbuma Antoniju pēkšņi sa­grāba
bailes. „Tagad man Jfimttst**,
viņa domāja un mēģināja celtielĶ lai
aizbēgtu. Velti — ugunftaii Virpu­lis
to no jauna atrāva atpakaļ. Viņā
mēģināja kliegt, bet skaņas noslāpa
skūpstos un nopūtās.
Vai tas bija nogurums, kas lika
saplakt ballēm un ziņkārei, vai mai­gums,
kas kā vakasa vēsma atlido
pēc tveices un negaisa? Varbūt tt
bija tējroiu aizmirstības smarža, kai
no košā pu.ķa atrisušas, tagad gu­lēja
izkaisītas pa visu gultu? Saņē­musi
pēdējos spēkus, Antonija to­mēr
paraudzījās.
Fēlikss Hermanis bija piamidtii,
iespiedis galvu starp Antoi^as kak­lu
un plecu kā gaismas vaiŗt4āmie%
bet kreiso roku vaļīgi pārsviedis An«
tonijas krūtīm.
Un pēkšņi... Nē, vai tas varijt
būt?... Tā bija Fēliksa Hannaņa
kreisā roka — maza, ledilltioa
plauksta, rādītāja pirksts k)tz ttig*
sējā loceklīša|Un tur bija ari sidrabā
gredzens, ielauzts, ar sarkano a c i . . .
Nāves šausmās Antonija iekliedzfii
un zaudēja samaņu.
Divas dienas SViķa kundze nogu­lēja
bezsamaņā. Trešajā dienā, kad
viņa atvēra acis, viņa ieraudzīja pie
savas gultas ārstu Pliķi.
„Būs labi," viņš teica un laņēmā
viņas roku, kuras ādas baltums bija
kļuvis pilnīgi caurspīdīgs. Tādā
pati bija ari viņas seja.
„Es izstāstīju jūsu vīram un Izlū­dzos
piedošanu par savu rlclbui ka
atļāvu jums vienai atgriezties mā-
I
1.
I I I I I I I I H I I f l I l l l l l l l l l l l l l l I t t l I l l l l l l l l l l l l ll
KULTŪRAS CHRONIKA
Montreālas laikraksts The Stan­dard
Magazine ievietojis KLNA
priekšsēža M. Vētras ģīmetni līdz
ar paskaidrojumu, ka Vētra aktīvi
darbojoties, lai noorganizētu pirmo
valsts operu Kanādā. Sarunā ar
žurnālistu Vētra piezīmējis, ka šā­du
operu varot radīt ari bez lielām
„zvaigznēm'*.
Kopenhāgenā 77 g. vecvmā mirusi
dāņu rakstniece K a r i n a Michaellsa,
kas sevišķu ievērību pasaules lite­rātu
aprindās ieguva ar savu 1910.
g. publicēto romānu Bīstamais ve­cums.
Viena no lielākajām franču l i t e r a ­tūras
godalgām — Gijoma Apolinē-ra
prēmija šogad piešķirta 35 g. v e ­cajam
sirreālistu dzejniekam Polam
Solo (Paul Chaulot),
j u p . . . Ceļā jūs, droši vien, būsit
sasaldējusies. Katrīna stāstīja, ka
tai pašā naktī kāds atnesis jūsu
šalli . . . Man jums jānodod doktora
Hermaņa sveicieni, kura pēdējās do­mas
no Rigas aizbraucot piederēja
jums Vai jūs par to nepriecāja­ties,
Antonij? . ārsts iesaucās,
jo Antonija atkal bija iegrimusi ne­maņā.
P a to laiku no istabas uz istabu
nemierīgi staigāja Katrīna ar savu
aitas ģīmi un simto reizi Ieskatījās
tais pašos skapjoa, pagaldēs, lādēs:
„Dievs kaut es varētu atrast!" Viņa
meklēja pazudušo roku, kas viņas
kundzi uzreiz darītu veselu. Bet tā
bija un p a l i k a pazudusi. Uz mazā
galdiņa pie slimnieces gultas Vlz-dams
izsmaržoja milzīgs pušķis dzel­teno
tējrožu, un Hdz ar viņām no­nīka
arī Antonija pati, neļaudama
vairs ne skaņai nākt pār savām
skaistajām, ziedošajām lūpām, kas
baltajā sejā šķita sarkanas kā ru-bml
Septītā dienā pēc saslimšanas un
būdama visu laiku pie pilnas sa­prašanas,
tikai bez valodas, bagātā
Higas lieltirgotāja Mārtiņa Sviķa
J'eva Antonija atstāja šīs zemes te-ļ
Kas, aiznesdama mūžībā kādas ml-
I lestibas baigo noslēpumu,