Bavarijas Latviesu vestnesis, January 21, 1950

              Sestdien, 1950. g. 21. Janvārī.
L A T V I J A
P A JAUNĪBAS TEKAM
f. DarziņS
;aig nsgrļOs fcya barakas starp ^
i a gūstek-dienas
p5c tto, kad lat-iVlri
l^tļa sasniegusi Lig,
it>]|eviikt ievadīja veselu pro-
"iJfecijti, Ķ Jmrai^ Vajadzēja
1 Jka yisl izdotie
pajā uz laiku
8 latvieši viens no
" W^ kam tēva
Tos izmantoja pro-ar!
dažiem citiem
t,|Mŗoimgai^
Ar makšker aukstā
kur propa*
s-'--* marti
VsilrSki karavīri ^
:« KļāvlņS, Bo-
Bfeu4?fs, Jurii
JCadiofoi^
u^akstltiM
;^yēl pēc gada,
a bij, interns*
ternēto msvār-pagastos.
vēlik
divi
•nso^lth'
daudzas
un arī «pe-
" • "em agrā-
PilBO-em,
igau-fja
ka
uši^ei: j u 2 ! ^ ^ tādiem,'
| i ^ i ģ n * 5 ^
ā. Ilo.šitļci nometnēm \
J Ē ^ b^^jo :;dtīri tps
|iiiifi4i»Pafla^^i0t;^
la Zviedrijā it-
«tbŗiVoja.
ka vii
'1 i .
ve
bet kS*
1«, to ilna; tik^ lle»
»biļiii^^-Tad^aji
V te es kopa
un
kurienes
nav atgriezies. BpļSe-viri
nōķlaTasijušies vi-
U un polltrukua bijis gŗutl
/bēgļiem, jp tiem, tāpat kā
ijiem baltiešiem, bijuši zvied-
>«maš tērpi.
[ ;kā(3(s vācu virsnieks F., kas
atgriezies ,no krievu gūsta Si­lā
iiņ apmeties uz dzīvi Eslin-lā,
apstiprina ajiņias par Izdoto
""l<^gUenij.^^^^K^
A Zviedriļfe.^^^^?to
M iS^ļatvletiH. Matiaenņ (tā
i )m W Jkldiī ļ a t \ ^ u inie-
^ r v ā r d u F. iieāceiras* M
^ ; : ^ # ^ i i int^r-:
gru^ ; Z^^ib bijis daiidz
vi».{i^^w4ti ikit^^ bijuši pa*
NKVD tos
un
tie aaļipuSi savstarpēju
i f e t ^ l p bijis no^
d|irba,trjmspo^ uz
m i ^ j l ^ i s iio Zaranskas
i#itiN7^\;g:; janvārī, bet F. to
l^S)fe;; jo viņam pašam
uz::§lbWju atgājte^ ātrāk.
i » * g v ^ ^ a r i i^
;^.:{j8ļrv:aj^i-traģēdijas likteņa
' ^a^
rta|am|cili^tl^^
T|em b^' Jāpa-
^ttla žļB!mes> un i^-
^0omMka ceļi, „kur tek
.a«lņft :upei jtttt no kauliem til-
|Kad gāja lejā pa Greiveru tīru-pēm,
Alauksts allaž izskatījās gan­drīz
apaļš kā bļoda, ar mazu, pin-
•inu salu kl cepurīti vidū. Tas
visaugstākais ezers visā Latvijā,
pāris simts metrus virs jūras Īl­ena,
un tādēļ krsļsti Alaukstam ir
iķaidri kā nevienam citam. Ne te
jija Jābīstas, ka varētu iemukt,
p^āt jābažījas, ka varētu iepīties
Glu& kā jūrmalā te varēja
ies ezerā pa tīru baltu smilti, kas
ās^^'tik spodra it kā to kāds tīši
utu sanesis. Greiveru krasts, tas
ija skaidrs kā uz bildes. Ūdens te
|Bkai pamazītēm tika dziļāks: varēji
|et bez bēdu, neraudzīdams, kur liec
^ āju, — vienmēr ,bija tikai maz-ciņ
dziļāks un vienmēr bija tl- <
:ai balta smUts; un tikai tad, kad
ens Jau grasījos smelties degunā,
fem kājām sāka gurkstēt sekla, pe-
•(katūna.
ļ Vienu ezera malu noklāj mežs, —
pienāk tik tuvu ūdenim kā ne­senā
citā Latvijas ezerā, un krasts
dēts kā nostampāts, pilns lielu,
ēku akmeņu. Vienā vietā eze-stlepjas
cauri pat vesela akme-p
grēda: velns senos laikos bijis
no akmeņiem virvi un gri-jis
saraukt ezeru čokurā, bet
iUt kur iedziedājies gailis un ak-f
»ei;d sabiruši Alaukstā. Tur nu
guļ, cits citam čuprā saklupuši,
pn tur vienmēr ir pulka zivju. Vis-
""Ir ezerā ir daudz salu. vai, labāk
kot, sēkļu, un tur reti kad ir dzi-s
par kārtīgu asi. Brieža sala,
lita sala, Akmens beņķis — tās tās
.elākās, un te allaž ir lieliska mak-erēšana.
I Eju pa tīrumu takām lejup. Laiks
kā piens. Debesis viegli piemā-ļulās
un gaisā ne vēsmiņas. Alauksts
gludens un spodrs kā spogulis,
aties kur gribi. Tikai vienā vietā
tāds kā pelēks traips. Tas ir vīrs
ļpaivā, kas ielaidies gandrīz pašā vi-
Iļuict un klusi sēž un cilā savas
•es. Ak tu viens, — iesāp­ēs
pašā labākajā vietā, Brieža sa-
1 Bet nekas", ir jau ezers, ne bļo-pietik^
visiem!
Es atraisu savu lalveli un atgrū-s.
Cik savādi mīksts un bālgans
Alauksta ūdens. Teic, ka tāda
leesot nekur citur Latvijā. Patiesi,
ānas te mazgājas tīras gandrīz
z ziepju, un kad Alaukstā izmēr-audeMu,
tas balojas zālē spodrs
mirdzīgs kā sniegs.
Nav nieka lieta ar laivu atrast
omāto makšķerēšanas vietu. Tur
Ijaga laba ceļa rādītāja, un man
ds ir. JCad baltais ceļa stabs tur
ikalnā nostājas taisni aiz lielā pie-astes
vītpla, — esmu uz pareizā
ļa. Nu tikai turēties taisni un ai-
|t. Kā tad, — pēc īsa brītiņa no
' ļuma sāk snaicīties ūdens zāles,
zām, šaurām lapiņām. Arvienu
;vāk^ ūdens virspusei, arvienu tu-k.
Tā, un nu beidzot esmu pie
lērķa, uz lielā Tilta sēkļa. Zivīm
patīk, un sēkļa nolaidenās malas
m un mudž no rudužiem un pii-m.,
Ijēni un^ uzmanīgi iztinu savas
ikšķeres, uzlieku uz viena āķa
pu, uz otra sarkano lapaini, kār-i
uzspļaudu un iemetu. Nē, pa-dām
vēi nav nekā. Vēl r>av
ais laiks. Es redzu — arī vīrs uz
ieža salas sēž rimts kā Dieviņš un
kustina gandrīz ne pirksta. Tikai
res tirinādamās švirkstina gaisu,
šādi tādi putneļi laidelējas viens
n dzenādami. Citādi viss ir
ss.
h tad pēkšņi ūdens it kā atdzivo-
Kaut kur, kā zīmi dodams, no
s izgrozās un piesit ar asti liels
ksis, sīks zivtiņu bars novirmo
pašu līmeni, kaut kur noplunkš
as līkums, un tad sākas: abi
sti pēkšņi ir nozuduši, un, ne-z
vēl necēlis, es jau zinu, ka tā
rauda. Rauda velk plukstu kā
razdama, kā nejaudādama. Plu-paslīd,
pagāzelējas, paslīd vēl
l vēlreiz un tad slinki palien zem
ns.
s piecērtu. Oho! Tā ir liela —
mārciņu vismaz, to jūt tūlīt,
p arī rauda par savu dzīvību
*, cīnās kā neticēdama, ka nupat
>patiesi klāt. Tā pāris reižu pa­ar
galvu uz vienu, uz otru pusi,
mesties sāņus, bet tad ļaujas
ties gluži ka muļķe. Arī pie
S makšķeres ir rauda, un kad
u to iedabūjis kulē, — pirmais
ds ir jau atkal zem ūdens. Tā
-iet kādu pusstundu, tad dzīvība
I norimst tikpat pēkšņi kā sa­ies.^
Velti es lieku uz āķa savus
kos krikūžus, savus jestrākos
aiņus, velti spļaudu pa treji lāgi
iena avs '^airs nav iekārdināma.
Kad^ ne — nē; es ievelku enkuru
un zegeleju uz lielo akmens grēdu
ezera vidējās salas dienvidu pa­malē.
Tur ir asari, un asaris, lai
tur vai kas, gandrīz vienmēr ir
sirdīgs ņēmājs. Jā, tā lieta iet. Te
ir sekls, un es visu laiku redzu, kā
tas notiek: lielkundzīgi grozīdamies
un spuru pikti uzmetis, asaris cie­nīgi
piepeld un tad, brīdi pārlicis,
pakampj manu lapu tārpu ar drošii
grābienu. Asaris nav rauda: saju­tis
piecirtienu, tas ņemas kā pats
nelabais, un viņu nokausēt nav
smiekla darbs. Asiem dūrieniem
tas speras uz vienu im tad tūdaļ uz
otru pusi, un ir bargi jāuzmanās,
lai ^ svītrainais nenotītos ap kādu
aļģi: tad ~ ardievu zivs un aukla!
Akmens krāvumā iet itin labi;
tak pa stundu — divām arī te balle
beigusies, un tā Ir zīme, ka laiks
doties mājup.
Es ievelku makšķeres, bet tad vēl
brītiņu pasēžu tāpat. Ezers ir gluži
kā bilžu grāmata. Lūk, pa akmeņu
starpām, steigdamies un šukīdams,
pēkšņi uzpeld vesels ķīšu bars. Tie
ir zemūdens palaidņa puikas, kas
vienmēr gatavi izdarīt kādu nerāt­nību.
Tikai viņi nav sevišķi gudri:
tāpat kā grundulis, arī ķīsis, ja vien
vējš būs iegriezies no dienvidiem,
pakamps skaidri pliku āķi ja vien
uz tā btis kaut šķipsniņa tārpa.
Mazliet tālāk ūdens virspusē mir­go
bars gleznu, bāli sidrabainu ziv­tiņu.
Tās ir auslejas, no kuru zvī­ņām
gatavo skaistas mākslīgas pēr­les.
Viņas aizpeld, vārās un traus­las
kā pasaku princeses. Viņas lie­kas
pat pārāk smalkas tik lielam
ezeram un pārāk labas tik neap­tēstai
sabiedrībai kā asaris vai
ķīsis.
Kārlis Skalbe
DZIMTENE
Kā zobens iesprausts skuju vainagā
Spīd Alauksts tumšā egļu ielokā.
Pret padebešiem slienas pakalni,
Vecs bērzs ceļ skuju sirmo, galotni.
Te mana dzimtene, ko appūš rudeus
vējš,
Mans miežu lauks, pret sauli
nodzeltēts.
Se plašāk Veras debess kā jebkur,
Nekas še brīvo skalu neaiztur,
Un vakarā, kad sārti saule riet.
Kā taures skaņas tālu ilgas iet.
nelaime nāk fia loc/i^
ANDRIM TRtJKST PIRKŠANAS PRETESTĪBAS
Un tur, zem tā zāļu pudura, guļ
līdaka. Viņa guļ stinga un nekustī­ga,
kā šaudekle svētdienā, un tikai
apakšējās priekšspuras tik tikko
manāmi vēdinājās. Lai Dievs žē­līgs
tai zivtelei, kas te pa grābienam
trāpīsies tuvumā.
Vakarā mēs abi ar augšas kalēju
liekam tinas. Te, dienvidus pusē, ir
tāds brangs meldrājs, arī ezera di­bens
tāds neskaidrāks, — īsta gu­ļamā
vieta līņiem un karūsām. Lēni
mēs nostiepjam tīklu gar pašu mel-drāja
malu un tad, līkumu apmetuši,
speramies ar joni meldriem cauri
no krasta puses, airus sizdami un
ūdeni šļakstinādami. Ja vien te
kāds makaris būs nolīdis pūsties,
tas, droši vien, uz ezeru mukdams,
būs tagad tinā. Pilni cerību mēs
izbraucam atkal ezerā: tad. daži
pluksti ir zem ūdens. Lēni kalējs
sāk ievilkt galu, — jā, tur jau kaut-kas
spārdās! ,,Mīkstai8," saka ka­lējs,
un iztin no tīkla lielu līni.
Oh! tas ir kārtīgs papuks, būs savu
mārciņu četru vai vēl vairāk. «Mīk­stais!",
saka atkal kalējs un iztin
vēl vienu, un tad vēl un vēl, — pa­visam
četrus līņus un trīs karūsas.
Tās ir drusku mazākas, bet skaisti
zeltainas un gluži apaļas kā ^sviesta
cibas. Pašās beigās tīklā ir vēl
kaut kas pavisam' modīgs. Kalējs
groza, groza, un nevar ne saprast
ne iztīt. „Nira", viņš beidzot nosa­ka
un noliek man priekšā melnīg­snēju
putnu ar baltu pavēderi. Arī
tā ir iepinusies mūsu tīklā un bei­dzot
nožņaugusies. Nabaga ūdens
vista! Bet neko darīt — ņemam
arī viņu savā lomā un airējam uz
māju.
Ir jau tumšs. Ari pelēkais vīrs
uz Brieža salu ir nometis mieru un
satinis makšķeres. Klusi un apdo­mīgi
airus cilādams, viņš lēnām sli­dinās
uz malu. «Labvakar", viņš
rāmā balsī nosaka, kad esam pie­braukuši
tuvāk, u ^ ;fs satrūkstos.
Tas taču ir Kārlis Skalbe, Daugavas
dzejnieks! Patiesi, ja ieskatās, var
pat tumsā saskatīt viņa laipno un
tādu kā zēnīgo smaidu.
„Kā patika Alauksts šovakar?"
viņš vaicā, un nezinu, ko atbildēt.
Viņš taču nejautāja „kā šodien ķē­rās",
viņš vaicāja „kā patika
Alauksts šovakar."
Istabas stūrī mums stāv trīs pē­das
augsts gumijas kovbojs, kas
kustina acis, šauj ar diviem revol­veriem
un bļauj „gitap", kad pa­griež
kloķi zem viņa milzīgās cepu­res.
Tas novietots uz milzīgas ska­ņu
plašu kaudzes, kas ciemiņiem lie-kas
savādi, jo mums iiav patafona,
kur plates uzspēlēt '
— Seit mums na-' arī puķupodu
pasaules slaveno Muka tulpju sīpolu
diedzēšanai, nav laika piecpadsmit
minūtēs iemācīties spēlēt divsimt
populāras dziesmas uz maza harmo­nija
un nav vietas arī tiem četr­simt
sevišķi lētajiem cālēniem, kas
mums šajās dienās tiks piesūtīti pa
pastu. Ja labi apdomā, tad neesam
vēl izgudrojuši,,ko iesākt arto pašu
trīs pēdas garo kovboju.
Viss sākās ar to, ka mums kā
jaunamerikāņiem draugi Ziemsvēt­kos
uzdāvināja radio. Redzēdams,
ka mums neatliek laika to klausī­ties,
mūsu mīļais dēls Andris no­vietoja
to savā istabā. Trīs dienas
vēlāk pastnieks atnesa kādu saini,
bet Andris vilka laukā pa vakariem
grūti sapelnītos dolārus un maksāja.
„Kag tas ir?" mēs jautājām.
„Krā]kase," Andris paskaidroja,
„vienu diena reklamēja pa radio."
Nopirktā kārba gan patiesībā bija
mazs naudas spēļu automāts, kur
nauda parasti palika iekšā, taču
vienojāmies to saukt par zēna krāj­kasi
un vairāk iebildumu nemeklē­jām.
Bet dienu vēlāk pastnieks at­nesa
kārbu ar tulpju sīpoliem.
„Kur lai tos liek?" mēs jautājam.
j,Jāstāda zemē," Andris teica, „tik
lēti Holandes sīpoli neesot pat Am­sterdamā,
tā pa radio teica. Es ti­kai
aizrakstīju adresi, un te tie ir."
Šoreiz ņēmām zēnu krietni priek­šā,
taču nākošajā dienā bija klāt vēl
viens sainis.
„Tag ir speciāls gadījums," An­dris
steidzās paskaidrot. «Radiofons
iepircis par daudz un tagad pārdod
Tikai vēlāk es sapratu. Ne jau
zivis bija Skalbēm vajadzīgas, bet
pati makšķerēšana, pati sēdēšana
laivā; svarīgs bija ezers ar saviem
vējiem, smaržām un ūdens vizmu.
Gaiss ar savu radību, akmeņi ar pe-'
lēko, silto rūnu. Un arī nekā neno­ķēris,
man šķita. Skalbe "^aizairēja
krastā savs un bagāts — šo ūdeņu
daļa un šīs zemes miesa un sāls.
LATVIJA
Izdevis Pētera Mantnieka karto­grāfijas
institūts Briselē.
Pēc Latvju dainām, kas iznāca
Vācijā, J. Kadiļa apgādā, otrs tik
pat ievērojams darbs parādījies
Beļģijā. Tā ir Latvijas karte, stipri
lielā formātā, uz laba papīra, tei­camā
izpildījumā, vairākkrāsainā
iespiedumā. Maksā Vācijā 8 mar-kas.
Kas tad nu būtu par tādu izde­vumu
vairāk sakāms?
Ak vai^ cik' daudz! — Kad es at­plēšu
šo karti un uzsedzu uz gultas,
jo man nav tik liela galda, uz kura
varētu to uzklāt, tad arvien domā­ju:
cik viegli būtu dusēt zem šāda
apsega, gluži kā zem karoga, kad
kādreiz aiziešu pie senčiem, kuri šo
zemi apdzīvojuši kopš laiku laikiem.
Bet tāda doma var smelgt tikai lat­vieti
manos gados. Jaunākajiem
vis nevajadzētu lēti padoties likte­nim,
bet gan sacelties pret netais­nību,
kas ņēmusi mums tiesību jo­projām
apdzīvot šo skaisto zemi. —
Vispirms uzmeklējiet kartē kādu
vietu, par kuru varat sacīt: te es
piedzimu... Varbūt uz kartes bus
pat jūsu mājas atzīmētas, jo tik sī­ka
tā ir. Varbūt tad jūs tālāk sa­cīsit:
te no šīs vietas bija mana
māte. Un tēvs bija dzīvojis te. Jūs
atcerēsities, ka esat ciemojušies Us­mā,
pie draugiem, braukājuši pa
ezeru lielā zvejas laivā, izkāpuši
Morica salā. Un tad jūsu acis
sniegsies augšup, uz Piebalgas kal­naini.
Bērni jūs apstās un lūgs iz­vadāt
pa visiem Latvijas novadiem,
stāstīt par pilsētām, mežiem un
upēm. Neviena grāmata to nespēj
vārdos izteikt, ko runā tāda zemes
karte. Nevien tas, ka ģimenē tā var
stiprināt latvietību — latviešu svēt­dienas
skolai tā būs jauks mācības
līdzeklis. Svešniekam, kas ienāks
istabā, kur pie sienas karāsies šī
karte, mājas tēvs varēs sacīt: «Re­dziet,
zeme, ko boļševiks saņurcījis
un iebāzis savā nepiepildāmā ka­batā!"
Tādā kārtā karte var kļūt pat par
propagandas ieroci. Vismaz par
ieganstu valodu uzsākšanai vēlamā
virzienā.
Jānis Jaunsudrabiņš
Lasāmgrāmata
bērniem pirmskolas un tautskolas
vecumā
CELA MAIZE
A. Kaugara, J. Slrmaoa un J. Bi­feļu
sakārtojumā iznāks S. g. Jan­vāra
vidū.
Grāmata nepieciešama katrai
latvieSu ģimenei, kur aug bērni,
tēvu valodas mācibal. kā Vācijā,
tā citās zemēs.
Nečlēlas Apskata apgādam iesū­tītos
pieprasījumus lūdzam atjau­not
LCK apgādam. Grāmatas ce­na
DM 3.-.
Atkalpārdevējiem parastā at­laide.
LCK apgāds LATVIJA,
Ēsslingen/*N, Breite Str. 6.
gandrīz par brīvu. Labi, ka es pa­steidzos
piedāvājums bija tikai
vienu dienu."
«Bet mums tak nav patafona,
mēs brēcām."
«Nu, jāpagaida, kamēr pārdos pa^
tafonus," Andris vēsi atbildēja.
Būtu tas noticis Eiropā, Andri»
dabūtu pērienu un tiktu astoņos
gultā, bet zemē, kur jaunatnei atļā­va
gandrīz visu, neuzdrošinājāmies
to aizskart. Kamēr gudrojām, nā­košās
trīs dienās pastnieks atnesa
vēl sūtījumus ar galvas pulveri, žā­vētiem
sīpoliem un pakavu naglām.
Tikai nedēļas beigās atjēdzāmies un
pārgriezām radio auklu teikdami,
ka tas krītot saplīsis.
Svētdienas vakarā atnāca ciemos
mūsu ģimenes draugi un brīnījās, ka
radio nespēlē. Bijām spiesti atzī­ties.
«Jums vajaga aizvest Andri pie
psīchologa,," amerikāņi silti ieteica,
«viņam trūkst pirkšanas pretestl-»
bas."
«Bet vai tas ko līdzēs?" mēs jau­tājām,
«Skaidrs! Tepat kaimiņpilsētā ir
dakteris Smits. Viņš Ir liels speci­ālists;
es dzirdēju pa radio."
Sinī brīdī no otras istabas atska­nēja
Andra smiekli.
«Runā par pirkšanas pretestību,*'
viņš kratījās, «bet paši iekrituši us
kaut kāda ārsta reklāmu!"
Pagrozījām galvas un vēM* atri»
nām, ka Andrim varbūt taianBKL
Vakarā sasaucām ģimenes apsprieda
un izlēmām, ka uz radio reklāmām
neklausīsimies, kamēr mums hebflH
pašiem savs auto. Ari Andrii ap«
solījās to ievērot, un mūsu m&jā
būtu miers, ja kaut kur pastā neka­vētos
vēl pēdējais Andra pt8C^«
nājums. Ko mēs, nabagi darfilm,
kad būs klāt četrisimU iisaUaiiii'
cāļu? ft-
Norūpējušies vecāki ittttitfjull
Henrijam Kerfttuni >
Arī slimi zobi var but par nāves cēloni
Vēl arvien daudziem nav zināms,
ka vairāku slimību cēlonis ir zobi.
Par šo jautājumu medicīniskā lite­ratūrā
bijis daudz lasāms, arī lat­viešu
pētnieks prof. Miķelsons jau
pirms vairākiem gadiem par to rak­stīja
mūsu medicīnas žurnālā. Dzir­dam,
ka dažās zemēs, kurp izceļojuši
mūsu tautieši, lielam turieniešu skai­tam
visi zobi izrauti un atvietoti ar
mākslīgiem. Mums, ārstiem — kas
esam* pārliednāti, ka ir labāk, ja cil-v^
am mutē nav nemaz zobu, nekā
ja tam ir slimi zobi, — neuzskatām
to par brīnumu. Civilizētās zemēs
lietojamais uzturs arī ir tāds, kas
nesekmē žokļu un zobu nostiprinā­šanos,
un tādēļ šādās zemēs jo vai­rāk
ļaužu ar bojātiem zobiem. Ir jau
labi, ja laikus atrod bojājumu zobā
(vislabāk jau tad, kad tas vēl nesāp!),
laikus izārstē un pareizi aizplpmbē.
Bet ja viena vai otra iemesla dēļ iz­ārstēšana
nav iespējama, tad tiesām
labāk to izraut
Katram derētu zināt, kādu postu
nodara bojāti zobi un visvairāk tie,
kas, slimi būdami, nesāp, piemēram,
tādi, kam ārstējot iznīcināts sāpes
pārvadātājs nervs. Parasti tas tā ir
zobiem, kas pārklāti ar zeltu vai citu
izturīgu materiālu.
Kādas slimības var izcelties no šā­diem
zobiem? Dažu labu reizi tā
sauktā reumatisma (locītavu vai
muskuļu) cēlonis ir šādos zobos.
Reumatisms pieskaitāms pie tā sauk­tām
sociālām slimībām, kas nodara
postu plašām tautas masām. Daudzi
cilvēki kļūst uz īsāku vai ilgāku lai­ku
darba nespējīgi, un liels ir to
skaits, kas pilnīgi zaudē darba spē­jas.
Ir aplamība, ja šā^us slimniekus
sūta ārstēties uz dziedniecības avo­tiem,
ja viņiem iepriekš nav pilnīgi
saārstētas mutes. Es saku apzināti —
mutes, jo ne tikai zobos var būt sli­mības
pirmperēklis, bet vēl biežāk
mandelēs. Var šie pirmperēkļi būt
arī citās ķermeņa vietās, piemēram,
žults pūslī, olnīcās utt., var būt vai­nīgi
arī vairāki perēkļi vienā laikā,
bet ne reti tie ir zobos.
Ja kādam ir reumatisms, tad katrā
gadījumā ir bojāta arī daļa sirds.
Saprotams, šis bojājums var būt arī
niecīgs, kas cilvēku nopietni neap­draud.
Bet ļoti liela daļa no visam
sirds slimībām, kā sirds muskuļu, tā
iekšējās kārtas (sevišķi noslēdzēju
vārstuļu) un virskārtas slimības, ce­ļas
no reumatisma, pie kam. tas savā
parastajā veidā ar sāpēm locītavās
un muskuļos nemaz neparādās. Sli­ma
sirds ne tikai radā darba nespēju,
ļ bet ne reti ir arī par nāves cēloni.
' Tātad slims zobs var būt arī par
i iemeslu cilvēka nāvei.
Tāpat dažu sāpīgu nervu iekatttH
mu, piem., ischiasu, var radīt tajIU
zobs. Ļoti daudzu slimiM. Jmlt^
mos jāpiedomā, vai. to novēiiļ|||i un '
izdziedināšanai nav nepiecieiMiJi*'
izārstē vai pat jāizrauj slimie zobi
Kā viena no tādām sevišķi jāatidml
nieru kaite. Ari i i | i i gadījumā bīs­tams
perēklis var ļlgu laiku nema­nīts
atrasties zobā vai pie tā sakjiesi
slimībai neparādoties. Bet Ja pie*-
vienojas kāda saaukstēšanās, sadau*
zīšanās, kāds nopietns garīgs pārdzī­vojums
(jā, pat bailes!), slimība
pēkšņi sākas. Tad atdalās maz mī­zalu,
tiem no asiņu piejaukuma sārta
krāsa, sākas tūska, galvas reiboņi,
vēlāk sirds nespēks, klepus. So sli­mību
var izdziedināt, bet ne reti Jā­izrauj
slimais zobs, lai neizcelto*
chroniska nieru kaite, kas pavisam
nelaba lieta.
Varbūt dažs brīnīsies, ja es ar ne­šaubīgu
pārliecību teikšu, ka ari
plaušu tuberkuloze daudzos gadīju­mos
sākas vai nav sekmīgi izdziedi­nāta
neārstētu zobu dēļ. Ka tas
tā, to grūti neārstam izskaidrot, Jo
te svarīgi tā sauktie allegorijas liku­mi,
kurus te īsumā izskaidrot nav
iespējams.
Katram jāzina sakarība, kāda pa­stāv
starp slimiem zobiem un dau^
dzām slimībām un kas ir noteikti
pierādīta. Lai saglabātu veselību im
darba spējas, sevišķi piesardzīgiem
jābūt tiem, kam mutē zobu metalla
apklājumi. Tādus vispārīgi drīkst
uzlikt tikai tad, ja ar rentgena sta­riem
pārbaudīts, ka zoba sakne un
tā apkārtne vesela. Bieži vien ne­pietiek
ar to, ka zobārsts, ārēji aplū­kojot
un izklauvējot, nekā ļauna ne­atrod,
jo var izrādīties — un tas
daudzreiz pieredzēts, — ka rentgena
fotogrāfija rāda smagu bojājumu.
Tāpēc katrā šaubu gadījumā un ik
reizi, kad zoba slimība var būt par
cēloni vispārējai saslimšanai, tāda
rentgena fotogrāfija nepieciešama.
Vai te vēl īpaši jāatzīmē, cik liela
nozīme zobu kopšanai, lai cilvēks pa­liktu
vesels? Katram būtu jāzina,
ka ik vakaru (labāk ari rītos pēc
brokastīm) jāiztīra zobi un pēc tam
līdz gulēt iešanai nedrīkst vairs neko
ēst. Taisni pret pēdējo grēko dau­dzas
mātes, kas vēl gultiņā mazam
bērnam iebāž mutē šokolādes gabali­ņu
vai citu gardumu! Gulēt ejiet tikai
ar iztīrītiem zobiem! Ļcfti ieteicams
izskalot zobus pēc katram ēšanas,
^āda mutes kopšana jo stingrāk jā­ievēro
t'-m, i^as saslimuši ar kādu
no še '-^'njlām vai arī citām sli­mībām.
I Prof Ti?l. N. Vētra
4
m
1
I
i)
• /
i