Bavarijas Latviesu vestnesis, August 10, 1949

              iļMlIdteB. 1940. 8. to. apgurts LATVUA t I
TAS
•viešu skolotāja «.j'?»^!^
S,* vasara v^^^^^^
olas darbu M C K ^
Olu programma» ^ i " !
?5 nometnēs
tecMcu4;vS*p,J
ņnariju ināclbag vSS\"»'
|>ttdHun»08 m savSs S
vlenājrtrfi nomefeiSS
ļtoļotāju ricalts.
J*». itlprl «amaitagttBi
negetlekam *7A^
Kā mScIbas nevarēja luīttt
n. dlt skolSnu 1949.'M. n»,
la «Inmaziju vSlai apneki
tam noteikt žlmnatilu Serlklņu josu. LS;
_ ibfitu Jfaotelcil
mis ģimnāzijām JSbOt,
;»wņetņu atralanij vjettam
iikādai ģimnāzijas Udt UD
_vl«labāk nostldlttt F(c
. batu JfipanBk lo
>Iotaiu atatu leglMiiBi.,
Mtnis pft mlclbu lalkubilb
iilk u» dzīvi-viilem MM
ļlfts latvIeSu ģittmadju i „
nu Skoliņu novietolml H
skarto piemirotas telp(«w^
Ijim JBuzii;iema»vl9u m
[tiittis, kas vil kBdtt UlD
ļU'biml liepalcttt BīnM'lK
beinatvtikai skolai; W0iH
lēs viņiem tBdas nebfli ilp
18 apmieklēt.
Jf. BoņnanliiTircliii^
VfeLREIZ - BDTAI m
PAGiii«DAs mmam
[aisna
V. iilo loMeso i t a goitos iidz nodrošinātai elsistencei Froncijā
eltls un pie kaminiem
masu vettttU imsinfija kfids
JA laika LatvUiMi slejās lasīts
— kBda tautieifa vēstule no
Mdlai> kam vSStulea pamat-
^ U j a : mani nodomi Francija
2^B& Sajfi salilril gribu IsumB
5 ^ savas gailaļB, tfi, varbūt,
tM l«*P8Ju parruisājamfis problē-
^ p a r anemniekieln Francija re-cita
skatļrjuma.
^ d 2 gadleļm Ierados šeit,
^ U J a 21 gads, nepabeigta techni-
^ IzgUtiba, Meļa! Interese par
ļSm bOvl un llffuļns ar attiecīgu
S^Ont B. pilsēta, nemaz nau-
^ Vienam gluži Jn'ela z«me un
2rtik|os esot, tas oebija daudz.
tiMjimM ar plaSo viizņēmumu un
2| ^ u l o idlsitu. jtad salIddnBju
ar piedāvāto lzi?e]ņu, iemetu
^ nSkamaJB dzīvietj vieta — d-aniiļiiiiiiiniiiin>
iii>ii»*|*i'"""i'""<
lespe-iKeiigrontieni
franciio iie-ļios
peka cttui; nospi^
netirosiba m nākotni
kldii
isriiulll
m
!lpat ka llelBko dslu
Vr tffl mūs tflliņ p8e i(
iVn pa seSam svitdiMU
[tlņim baznīcām, vienu DP
I ItrBdl, un visur bira J»n
bUa jāatbild ne tlltai pa
DP vispār, bet ari Pjri
ntonl un boļševikiem, n ^ ļ
rīkoja luterāņu bsmica, m
Ittitu savus deputātus:
leceloianas likuma psw
j . Par mums rakstīja si
rSurnāia, kuros plem^nfi»
ismigo stāvokU, pP Wvl <»
bimu likteņi DPŗ
. l«plesta pat Lstviļai
j«i tejienes laikraksti it
Is raksts ar UeUJk» S
IngoUtates nometnei bWtt
KS redzat, mums hf f
ks ar vietējo sabiedribUr
laikraksta Izdevēju un leai
a grlbitu p«c 1«»P«»»
psroot' amerikāņu OT^^^^
LBtviJy, ta bol««»»'%;
ļen apbrīnojami
W nelaime.ko iz)» f
Ļ - trūkst^nlonnajtM ?
J^das materiālu. M^t Idas ne viens vien kJ^MT
partizānu c f t > a m , «^
Ibam, DP de«on«Wg^,
,kl noderētu šeit, b« »•'»[,
!le ir latviski}»
tpēkam tos 9i^ŗ%^
aņglu valodj ,
« redakcijai ir t'«fJJ^I,4lttW
angļu valodfi. un ļ ' t e l ļ
īgs tādus »f^*5S«ii.W
vēlētos ari c i t ļ ^ ttdi
VĒSTULE LAT'^riJAl NO
FRANa^AS
jRrandJa patlaba»; nepieder pie
m sn^iD* kuŗjlila latviešu emi-ivfitt
i j ^ ^ seviiļjjiu interesi, bet
\mMf ka tas ir sa^ā ziņā nedibi-
10L PSe gada nodzSlro^anas Fran-
<^ 8rU)6t6s ar gaia^liirljumu atzl-ļ|
iĻ ka biedrošanās Inīvlba un na-ļcloaUi
patstivība £eļit emigrantiem
Mvairfik iespēju ze-il^
ītaa, krievu ei3ļd|rantiem Pa-llii
ir savas Uedrlb^^^^^^ tefitri, sko-iillKmsNtfitoiija
u E l ^ ^ ku*
ptodmes sniedzar no sirpja un
Ipi Uds divgalv^iinam ērglim.
Iķņlli pamet laukus liDf pldstuzpil-litim
m fabrikānij Puspamestfis
I t ^ saimniecības yar pirkt par
nmeltt vai nomfit uss riusgraudU, ko
aiis labi latvietis ari Ir darījis, Tā
ipba biedrs^^i Jslinge-tMtMļiiba
p ^ belielu saim-f
tai ar viau. dzivi» un nedzīvo
itlmi" Viņam nebljļEi jāiegulda
ļiie fraiiks» bet viņš is^ņems pusi vi^
la ienliromu. Saimnl^^elban īpašnieks
Iļttvls vecs un dWbi3i nespājlgs, sie-n
s M » bērni izklīduši, un viņš
Ir Umigs, ka atradis kSdu, kam
i «Ma varētu kaut vaļ atdot, laipa-ļfilft
Uttu vecumā nod^roiilnāts mai-ļni
kumoss.
Te ir daudz itāļu m citu iecelotā-ļļa
thneņu, bet tlls izvēlas darbu
ļttbrikā, jo negrib plJSsties pušu ar
ļpktt darbiem. Turpt?el!im tādi lat-kS
mans aiļrilkais darba
domāju, Fraiijcijā drīz vien
l^e pārticības iļn pat turības
:> ndkā dažā i7itia^r@tā aizjūras
ItfM Frančiem tKffldīt 4«rba roku,
gjMfil strādnieks m ^ situācijas
ļipll. Sekas no tā it, ka katrs ār-
[paileks — īsts darba darītājs —
wlr godā un top uzsķsiīts par paša
flirthi Tam ir visafi tis pašas tie-
^ un aprūpe, ka» franču strād-
10
m
rat
lais uzdevums b^t^^^^^^^^^ jj
^ šaja puse P"^^^^^^
l sperts, l^r^^^^ kopIļSs lietB»
brita JO**
galvena!» St«
britu
Jtilfik jāatzīst, kļi asimilācija
ff«ācljā norit «dabijiltf \ Neviens uz
5^ nespiež, ne tieSI, ne netieši. Bet
™ilHanās viegli iespējama, Jo,
JWIķl, ģimenes, ksutii Ir trīs vai vai-
5« bērnu, jau p^c gada var iegūt
JMidjas pavalstniecību. Ari mūsu
toeal apciemoja kādas franču ie-
W«8ierēdnis, apjautājās, vai mums
kādas vēlēšanai» \'ai sarežģlju-par
franču iestād^lm dokumentu
uti, kā ari norSdlja uz iespē-m
iegūt pavalstniecību. Bet tas bi-
Mkal informatīvs norādījums bez
^ mudinājuma vai uzaicinājuma
W»ikaņas.
labrikā strādā krievu inže-kas
vēl pēc 30 gadiem nav
mfimušl Francijas pavalstniecību,
w darbā tas viņiem nav nācis ne
Jļ^labu, ne par ļaunu. Pretēji vā-
«Jsu uztverei, franči ari ārzemnle-
P vērtē kā cilvēku un pēc viņa
•JJimkficIjas. Frani^u izrīcībā un
«tieksmēs ar cittaulu strādniekiem
«tt^nfima iecietība un takta sajū-
«; Neesmu manījis, ka kāds tieši
jļ^Jttesētos par mūsu polttlsko par-
«eclbu vai ka kāds ieceļotājs tās
^ kaut kā dabūtu ciest. Dažādi
J^uml,» vēstules ur.i raksti par re-
^ļ^ām pret ārzemniekiem Fran-
«Jājiuzņem ar lielu piesardzību, jo
w«n vien tie radušies personisku
«o^Ivu dēļ un stipri s^antazēti. Pa-
««Jibai paif godu gan jāatzīst, ka
•pcljas latviešus visumā nospiež
rtS? nedrošlbjis sajūta par
*^5nu. Domājot pair jauna kara ie-
JJ^lam. tādēļ viens otrs tautietis
^ tikt tuvāk Vidusjūrai vai Pi-
^ « t o . un clU cilā domas par
"^KU \m citām aizjareis zemēm.
vOstrfidniekiem atbrīvotā gūstekņu
nometnes barakā. Darbu nemaz ne­uzsāku,
bet, atstājis visus līguma pa­pīrus
fabrikas birojā, devos uz N.
pilsētas to*a pārvaldi, kur pieteicos
kā nelegāli ieradies no Vācijas.
Ierēdņi gan ieplēta acis, taču deva
iespēju tūlīt parakstīt līgumu ar kā­du
ogļraktuvi L. apgabalā, piekodi-not,
ka tur noteikti Jānostrādā viens
gads. Devos turp, un drīz pēc iera­šanās
raktuvē man kļuva skaidrs,
kādēļ esmu atsūtīts tieši uz šejieni
un nevis uz DP ogļraču sadales
centru B. pilsētā. JSoda nometne šl
gan nebija, taču kaut kas ļoU lī­dzīgs.
Atskaitot dažus poļus, visa
ogļraču sabiedrība sastāvēja no al­žīriešiem.
Negribu tuvāk aprakstīt
dzīvi kopā ar 20 šādiem biedriem,
jo tas būtu vienkārši neaistētiski,
bet dzīvot šādu dzīvi un tai pašā
laikā ar smagu un bīstamu darbu
nopelnīt tieši tik daudz, cik man
sākumā deva B. pilsētā, pagalam
negribējās. Trešajā dienā par pēdē­jiem
frankiem nopirku biļeti 4dz tā­lākajai
sasniedzamai stacijai. Tam,
protams, bija jābūt pēdējam eta­pam.
Sadabūju darbu ar visu ilgumu
par palīgstrādnieku kādā tekstilfab-rikā.
Lai sameklētu kaut ko labāku,
vairs nebija ne laika, ne naudas.
Smagā, neinteresantā un vidēji sa­maksātā
darbā pagāja seši gari mē­neši,
kas man šķita zaudēts laiks.
Atlikušos sešus līguma mēnešus iz­devās
nomaksāt ar nelielo ietaupī­jumu,
un es atkal biļu brīvs kā
putns. Taču, lai kur citur savu iz­tiku
nopelnītu vieglāk un bagātīgāk,
man trūka aroda zināšanu. Tā kā
skola maksā naudu, vispirms bija Jā­iegūst
pēdējā.. Pilnīgi bez ilūzijām
devos uz kālija sāls raktuvēm E. de­partamentā.
1 km pazemē, 40 grādu
temperatūrā, gāzes un sāls putek-os
smagi strādāju 3 mēnešus. Sajā
aikā labi nopelnījis, varēju sev pus­gadam
atļauties zemu algu. To sa­ņēmu,
strādādams par virpotāja mā-cekU
kādā sīkā darbņīciņā.
Zināmas praktiskas priekšzināša­nas
man jau bija; laba meistara uz­raudzībā
(^tl^ mācījos un strādāju
un, kad pēc 4 mēnešiem raktuvē pel^
nītā nauda Jau bija^izlietota un no
pašreizējās algas pat ar badošanos
vairs iztikt nevarēju, nolēmu riskēt
un pasākt ko ievērojamāku. Pietei­cos
prāvā mašīnfabrikā par amat­nieku
— virpotāju. Par laimi tur
neviens pēc prakses papīriem ne­taujāja,
bet laida pie mašjnas, lai
rādu, ko varu. MBH palaimējās. Da­būju
kvalificēta amatnieka vietu,
gan ar zemāko (P 1) no trim atzīto
arodnleku kategorijām. Šodien, kad
kopš tā laika pagājis Jau turpat
gads, esmu uzkāpis līdz poišai aug­stākajai
kategorijai, un Ja sākumā
kāds par manu 3 gadu mācekļa „sta-žu"
šaubījās, tad tagad par to pār­liecināti
arī aroda meistari.
Viss rakstītais ir fakti. Samērā
īsajā viena gada laikā mtm izde­vies
rast drošu eksistences pamatu.
Ar tagadējo visnotaļ solīdo izpeļņu
(atkarībā no akorda, līdz 100 franku
stundā) esmu nevien labi apģērbies
un paēdis, kā arī sagādājis daudz
Ikdienai nepieciešamā, bet varu ce­rēt
nākotnē tikt ari pie kaut kā vai­rāk
nekā radio, fotoaparāta vai mo­tocikla.
Katrā ziņā par manām izrīcībām
pirmajā gadā domas var dalīties, ta­ču
mans sasniegtais mērķis lai at­taisno
līdzekļus. Vēl piezīmēšu, ka
manā „Tour de France" darba pār­valžu
svētība mani pavadījusi tikai
ļoti niecīgā mērā. Parasti šīs Iestā­des
bija nostādītas Jau notikušu fak­tu
priekšā, un tikai toreiz, kad, at­vadoties
no kalnrūpniecības noza­res,
darba pārvalde cēla iebildumus,
man bija Jāņem palīgā viena franka
monēta ar uzrakstu: Republique
Frangaise — Llbertē, Egalltē, Fra-temitē
— 1948.
MŪSU SPECIĀLKORESPONDENTA VĒSTULE LATVIJAI NO
AUSTRĀLIJAS
Ja Jāmēro garāks ceļš pa Austrā­liju;
ta<^ bieži redz teltis vai pat ve­selas
telšu pilsētiņas, kurās tagad
mitinās arī daudz mūsu ļaužu. Mans
teltinieka stāžs nav liels, jo šo „za-ļumnieka"
dzīvi izbaudīju tikai pāris
nedēļu, bet pietika, lai ar tās īpat­nībām
iepazītos.
Mūsu telšu pilsētiņa saucās Fēm-bēma
hostelis im atradās dc^as Jū­dzes
ārpus Kanbēras, lidlauka pa­malē.
Sametāmies kopā ar kādu se­no
dienu draugu. Jo ik telti bija vie-ļ
pašreiz Austrālijā ir ziema — telti-nieku
grūtākais laiks. Taču Austrām
lijā ir arī tādi mūsu ļaudis, kas sēž
pie skaistiem kamīniem un domā
par ziemām — toreiz, kad vēl sniga
sniegs un aiz loga nesmējās labais
,J5žeks" kokabūrs, bet laukā spēra
lauskis, un zīlītes. Ieadāmas pie
durvīm, lūdzās gabaliņu labi taukas
gaļas. *
Žurnāls The Australian Post, do­dot
vārdu ari imigrantiem, nesMi Ie­spieda
rakstu no Glasgow Mail, kurā
Tidfifi telšu būdās dzīvo lielāki daļa AnsMUJas dielEoe|niekQ — blj. DP.
F r a n c i j ā , Jūljā, J. K.
tas diviem vīriem; Tajā bija ari grī­da,
elektrība un iespēja lietot radio.
Mežinieki vai līdzīgi nomaļnieku ļau­dis
to nosauktu par luksa telti. Mums
pie tam bija iespēja mazgāties siltā
un aukstā ūdenī. Bez gultām kat­ram
1vēl piederēja pa skapītim.
Nepatīkamākā telti ir Austrālijas
ziema. ļNezinu, vai tas taisnība, bet
nesen izdevās satikt kādu vīru, kas
telba, ka naktī guļot esot nosaldējis
ausi Tiesa gan, sala Jau nelabi. Tad
nu cilvēki izlīdzējās ļoti īpatnējām
telšu apsildīšanas metodēm. Kāds
latviešu mūrnieks apgalvoja, ka viņa
teltī varot Justies kā Vidzemes pir­tiņā.
Jo iemūrējis labu krāsniņu. Pa­rastais
8iltu|na avots gan bija elek-t^
sķals radiators. Daā viri, ar gai­šam,
galvām* k§ikru vakaru nesa sa­vā
teltī lielu katlu, pilnu karsta
ūdens, un sildījās ap to kā ap krās­ni.,
Cilvēki no Maltas salas parasti
prāv& katlā iededza ugunskuru un
pēc tam sakarsušo katlu nesa teltī.
Kāds Jugoslavs vakaros līda zem 7
$egām, to starpās ieliekot papīru;
tad esot ļoti silti. Dažs vienkārši ie­meta
gi^ltā ^pāris pudeļu ar karstu
ūdeni, bet cits nopirka dziņu vai ru­mu
un sildījās ar «Iekšējiem līdzek­ļiem".
Kapi kāds maltietis reiz pār­nāca
no darba, pie viņa telts bija
sabraukušas savas 10 ugunsdzēsēju
mašīnas: mītne ar visu iedzīvi izrā­dījās
nodegusi, jo cilvēks bija aiz-mi]*
sis izslēgt elektrisko sildāmo.
Nepatīkamākie ir vakari un rītti.—
gulšanās un celšanās. Dzīvība teltis
iesākas ap p l 6 rītā, kad ļaudis sāk
posties uz darbu. Šur tur spēlē radio,
kas liekas kā balss no tālas pasau­les,
kur nav telšu \m aukstuma. Pāri
teltīm nemitīgi dūc satiksmes lid­mašīnas.
Arī tajās aizvizinās cilvēki,
kas nedzīvo teltis.
Braucēji^ uz Austrāliju nav iebai­dīti
tikai ar šejienes karstumu vien,
bet arī ar nelabiem zirnekļiem un
citiem nepazīstamiem kukaiņiem uņ
rāpuļiem Atnākot no darba, tad nu
jaunaustrālietis uzmanīgi apskata
visus stūrīšus. Vakaros miers iestā­jas
kādu stundu pirms pusnakts. Ja
ir vējš, tad telšu Jumti visu nakti
plandās kā pelēki karogi. Darbā no-gurušiesCilVēki
ātri aizmieg un žiap-ņo
par istabiņu ar tādām četirām
sienam, kas vējā nekustas.
Teltis ir visādas. Dažās katrā galā
dzīvo pa cilvēkam, bet vidū ir gai­tenis,
kui^ abi teltinleki vāra sev ēst.
Citur teltis iekārtotas tikai vienam
cih'ēkam. Ziemas aukstuma vietā
vasarā nāk karstums, kad saule ce­pina
audekla jumtus, un katrs koks
ar savu ēnu vai mākonītis liekas
mīļš draugs. Sis laiks vēl nāks, jo
kāds skots raksta, ka, aizceļojot ar
ģimeni uz Aust]|āliju, viņš izdarījis
lielāko kļūdu savā mūžā un ieteic
tautiešiem, kas raugās uz Seji^, pa­likt
SkoUjā. Bet ir arī cilvēki, kas
domā pavisam otrādi. Daudad te Jū­tas
ļoti apmierināti
Latvijā nesen bija intervija ar 15
tautiešiem par dzīvi Austrālijā. In­teresanti,
ka tieši tiem 2 cilvēkiem,
kas sākumā te jutāa kā no laivas izr
mesti, tagad klājs^s labi. Tā, piem.,
F. Skuja (no, Mērbekas) nu ir ļoti
apmierināts. Jo viņam izdevies sievu
un divus bērnus novietot pie sevis
Kanbērā. Bērni iet skolā xm tos bieži
savā auto aizved saimnieks, pie kā
dzīvo F. Skujas sieva. Ar! agrākais
teltinieks N. Sokovs (no Gēstachtas)
izkļuvis no akmeņlauztuvēm un no­nācis
miljonāra pilī. Sokovs stāsta:
..Strādāju pie ļoti bagāta Ķīnas zīda
importieŗa. Mani pieņēma par tir­gotāja
kundzes auto vadītāju. Brī­vajā
laikā palīdzu dārzniekam ap­laistīt
puķes. Šefs ir armēnis, kai
piedzimis Ēģiptē un AustrāUJfi icce*
ļojis pirms 25 gadiem, bet kundze—
Jaunzēlandiete. Ap viņu greznajiem
nami^ Sidnejā ir lieUsks dārzs, ko
vakaros burvīgi apgaismo, un peldē­tava
ar lēktuvi/ kas izmaksājusi ap
7000 mārc Māja, kurā es dzīvoju, ir
greznāka nekā bija izdevējas Em.
Benjamiņas vaciamica RSgas Jūr*
malā. Man ir skaista istaba, radio
utt Brokastis ienes istabā, bet pfi^
rējās maltītes ēdu kopā ar šefa ii-menl
Varu staigāt pa visām isU-bfim.
C i l v ^ ļoti laipni. Šefam if
trīs lepni auto. Es vadu 1948. g.
astoņcilindrigo Buick sporta modeŪ,
ar ko brauc kundze.*'
Jā, tāpat kā visur, ari Austrālijā
katram sava veiksme.
Austrālijas imigrācijas ministrs A.
Kalvels uzņēmis cīņu par „balto Au^
strāUju". Viņš, savas strādnieku par­tijas
valdības atbalstīts, kategoriski
nostājies pret krāsainiem ieceļotā­jiem,
bet ir ļoti draudzīgs DP. Gri­bētos
pat teikt» ka DP viņš iemIļoJiSe
Kādā imigrantu darbu skatē ministri
pavadīja visu svētdienas pēcpufidie*
nu, vērodams un pētīdams dažādu
tautību darinājumus. Daudzi latvie­ši,
kad tos mākušas kādas smagie
kas rūpes, paši gājuši pie ml«
z^tra un ndcad nav atraidīti
J^ežēllgs virs*' Kalvels turpretim
ir krāsaino ļaužu acis. Filipinai pa­ziņojušas,
ka likvidēs savu konsu­lātu
Kanbērā, Jo lilipiņiem nav pa­redzēti
konsulāti zemēs, kur mazāk
nekā 500 vii^u cilvēku. Daily Telo-graph
komentātors gan saka, ka Au­strālijā
filipiņu dzīvojot diezgan, bet
tie slēpjot savu tautību. Jo esot no­bijušies
no Kalvela. Ar krāsalnajlma
bijušas daudzas visai drāmatirikM
scēnas, kad tiem nācies atstāt io
I kontinentu. Nupat no Austrālijas
jāaizbrauc ķ&iiešu farmeram Frlm*
kam Jongam, kaut tas te dzīvo Jau
19 gadu un ^ a m ir 5 Austrālijl
dzimuši bērni. Jongam Ziemeļkvini*
l^dā pieder ap 30 akru liela kai>
tupeļu plantācija. Viņam vajadzēja
aizbraukt jau 31. Jūlijā, bet valdība
pagarināja atļauju uzturēties
strāHJfi ITdz 31. oktobrim, kamēr
nietis iztirgos savus kartupeļus. &k<f>
du gadījumu Jāu bijis daudz. "
Kanbērā, JūUJā. Arnolds Bmito.
Jau agrā rīta ār­pus
teltīm skan
skaļi smiekli, bet
kad teltinieks sa­niknots
Iet mek­lēt
vainīgos, viņš
atrod vienīgi mī­līgus
un Jantms
kokabūm pāraus
koku zaros.
G. Zilberta
zīmējums.
Latvijas mežkopji Ang­lijas
mcžsaimniecibā
Brīvprātīgo Eiropas strādnieku
EVW vervēšanas schēmā uz Angliju
devās arī vairāki Latvijas mežko­pības
darbinieki. Sākumā vii;dem bi­ja
Jāstrādā tāds darbs, kādu darba
pārvalde ierādīja, bet pamazām vai­rāki
jau tikuši savam mērķim tuvāk
un strādā Anglijas mežsaimniecībā.
Par to mežkopju un meža darbinie­ku
mēnešrakstā Meža Vēstis tuvāk
pastāsta V. Blankenburgs.
Anglija, pārkārtojot savu saimnie­cību
pēc otra pasaules kara, Skoti­jas
pierobežā agrāk neizmantotās
augstienēs ik gadus ziedo vairākus
tūkstošus akru atdzimstošai mež­saimniecībai.
Seit Jau tuvākā nākot­nē
paredzēts izveidot ap 80.000 ha
lielu mežu masīvu. Klelderas rajo­nā
kopā ar angļiem darbos Iesaistīti
ari EVW, kas vairumā dzīvo mež­strādnieku
hostelī. jo tuvākā ap­kārtnē
atrast dzīvokļus ārkārtīgi
grūti. Agrākajā Kielderas medību
pilī iekārtots mežsaimniecības pirm­skolas
internāts, kurā Jau^kopS i l ­gāka
laika strādā mežkopis V. Brem-manis.
Mežuzraugs M. Pļavnieksgan
dzīvo hostcli, bet no melnstrādnieka
ticis pārvaldes darbā par plānu zī­mētāju.
Pie mežu pētīšanas darbu virsnie­ka
strādā A. Laubergs un M. Pinka.
Kopš 1947. g. apmežošanas ierīcības
darbos strādā V. Blankenburgs, pat­stāvīgi
izstrādājot projektus apme-žojamai
platībai un tos realizējot arī
dabā Kādu laiku šādā darbā sabijis
arī A. Tauriņš, bet pēdējā laikā tam
uzticēta ārzemnieku darba grupas
vadība. Tas ir postenis, ko labprāt
iekaro ari angļi, un šāda latviešu
mežkopja strauja avansēšanās angļu
mežstrādniekos bija radījusi sarūg­tinājumu.
Vairāk nekā gadu mežu
stādīšanas un kopšanas darbos pie­dalās
arī A, Tauriņa dzīves biedre.
Ar Izpeļņu un darba apstākļiem
visi apmierināti, bet ne tā ar dzī­vokļiem.
Mežsaimniecības pārvalde piepra­sījusi
vēl 14 latviešus, kas izteikuši
vēlējumos šeit strādāt, bet pagai­dām
tikai 4 pieprasītie saņēmuši at­ļauju
atstāt lauku darbus. Tomēr ir
cerības, ka lauksainmleclbas sezo­nas
darbiem izbeidzoties, ari pārē­jie
tiks mežsaimniecībā. Anglijā pa­visam
ir ap 46 latviešu mežu darbi­nieku
— Uelākais skaits, kas izceļo­juši
ārpus Vācijas.
Baltā rase tropos
nespēj saglabāt
sevi tiru
Katram, kas domā izvēlēties pisu:
savu turpmāko dzīves vietu subtro*
piskos vai tropiskos apgabalus, de­rētu
zināt, ka turienes apstākļi ti^i
viņam var izrādīties nepanesami.
Nepastāv gan nekādas likumlbaSp
kas noteiktu zināma cilvēka piemē­rotību
dzīvei tropu īpatnējos apstāk­ļos,
tomēr daudzie izcilu zinfitni^u
novērojumi liek secināt, ka pārcel­ties
no Eiropas uz tropu apgabalien^
nav ieteicams sekojošām cllvēkii^
grupām:
Sievietēm, Jaunākām par 20 ga­diem.
1.1 pirms viņu pilnīgā fiziskā
un garigā nobrieduma; pusmūžu
(apm. 40 gadus) sasniegušiem un ve­cākiem
cilvēkiem; personām, kufu
svars un vispārīgā konstitūcija stipri
atšķiras no vidējām normiām; cilvē­kiem
ar zilām acīm, baltu ādu un
gaišiem matiem.
Bez tam Izceļošana uz tropiem nav
ieteicama cilvēkiem, kas slimo ar
bojātiem zobiem, iekaisušām mande­lēm,
augšējo elpošanas ceļu vai acu
gļotādu iekaisumu, īsredzību lielāku
par 6 D. vidusauss iekaisumu, ārē­jās
auss ēdi, astmu, plaušu izpleša­nos
(emfizēmu), chronisku bronchitu,
plaušu tuberkulozi, sirds slimībām,
paaugstinātu asins spiedienu arterlo-sklerozes
vai citu iemeslu dēļ, kuņģa
vai zarnu katariem; kas pārslimo­juši
vai slimo ar dzelteno kalti, žults
pūšļa iekaisumiem, žults, nleŗu vai
puša akmeņiem, ādas ēdi. krītamo
kaiti; kas pārcietuši smadzeņu vai
smadzeņu plēves iekaisumu; kas sli­mo
ar mazasinību vai valrogdzledze-ra
palielināšanos. Trūkuma jostu lie­tošana
tropos var būt par iemeslu
nopietniem ādas Iekaisumiem.
Par aklimatizāciju Jāpiezīmē, ka
eiropieši var pamazām pierast pie
karstā klimata, ja dzīves apstākļi
viņiem labvēlīgi: piemērots darbs,
labs uzturs un Ja neapdraud tropu
slimības. Vispārējais zinātnieku at­zinums
tomēr ir, ka baltajai rasei
nav iespējams saglabāt sevi tīru tro­pu
dzīves apstākļos, lai gan ir novē­roti
daži izņēmumi, piem., Kisa sala,
kur dzīvo holandiešu pēcteči no 1805.
g. un Saba sala, kur jau 250 gadu
dzīvo baltā rase un runā angliski
Dr. Ed. Sanie, Venecuēlā.
J4
Iii
m
i • f
li