Bavarijas Latviesu vestnesis, March 31, 1951

              L A T V I J A
TĒVZEMES UNJ4UZI5AS
APLIECINĀTAIS
I II III ismsmammamm»
AUICIOBISKAPS PROP. DR. X GR^^ERGS dl-GADNIBKS
L»lv|iii tautas skarbajā likteņraksta
nmāiMml ierakstīts archibiskapa
prot- Dr. T* Grīnberga vārds, kam
2, aprīli piflipildās 8i. mOla gads. Sl
diena iir kluvufii par visas kristīgās
latvju \mKm svētku dienu, kad tau-lieij,
"V l^snalfi kurā pasaules malā, nes
savr iiiirdi visdziļāko mīlestības un
patefcfbaj} sveicinājumu sirmajam ar»
cliih!il:ap&w,.
Kad latvijēs ev. lut. baznīcas si-laode
vl^CibailMgi ievēlēja viņu augstā
gana «itisata, viņš atbildēja, ka uzņe­mas
to, ne lai valdītu, bet kalpotu.
15o virdiu pitiesīgumu apliecina viņa
dzivļj un darbos- Archibiskapa tēvam
nav mvm personīgās dzīves un ģime­nes.
Viņa diive pieder Dievam un
baznīcai, v i p ģimene tr viņa tauta,
kam aifcHibicilcaps atdeviii sevi, savu
ciarbu. ļicibt» un lūgšanas. īpaši ml]i
vislabāk apliecina archibiskapa tēva
dzīve — viņš ir kurzemnieks. Viņa
neierobežotā labsirdība, kalpojošā mī­lestība
un nesavtība, ko caurstrāvo
lielais ticības spēks, ir klints, pret
kuru atsitoties, ir norimuša* vētras
gan cilvēku sirdis, gan baznīcas un
tautas dzīvē.
Kad pēc otrā pasaules kara archi«
bīskaps ieradās Reitlingenā, latviešu
skolas direktors Velsbergs eavā ozru*
nā zīmīgi raksturoja visu klātesošo
izjūtas: ^Archibiskapa tēvam līdzi
nāk puse Latvi ias." Mūsu augstā ga*
na rakAta Latvijā par prof. Ludi Bēr­ziņu
iepriecināja daudzue. un tie ap*
zīmēja šo rakstu par pērli, kas esot
tikpat vienreizēja, cik vienreizēji ir
pats archibiskapa tēvs. ,.Kad divi
astoņdesmitgadnieki," nobeidzas šis
raksta, ,^aka viene otram ardievu, uz
Ass, auksts vējš pūs pāri Vācijas
ziemeļiem, it kā simbolizēdams to
vēju, kas izgaiņāja mūs no dzimtās
eētas. Sl vēja sapūata, te Gronā ir
saujiņa latvju redzamāko kultūras
darbinieku. Klda soda vai kāda uz­devuma
dēl viņi padzīti no klusajēm
mājām?
Dievs, Tava zeme deg! — Dega
dzimtene, dega Eiropa. Seit esam tie,
kas izglābušies no šl ugunsgrēka. Kas
mēs e«dm? Vai Eiropas ugunsgrēks
būtu kā liela mežu degšana, no kuras
vējš vēl blāķiem aizdzen eausās lapas
un tās esam mēs? Vai Eiropas
ugunsgrēks būtu kā kādas lielas mā-a
« degšana, kuras vērtību pagrabos
paglabājušies kSdi dārgumi — tie
esam mēs, ko pasaule tagad rok ārā?
Vai, lielajai mājai degot, datiem līdz
šim pazīstamiem metalliem, varbūt,
adušies kādi jauni sakusumi. kā tas
AUSUA TAMUŽA
Ko vini daiis otrā krastā m
MŪSU G A R A DARBINIEKU U N MĀKSLINIEKU NĀKOTNES KREDZIS
mas kopības saites. Rodas ticība, ka*
šis netveramās saites spēs saglabāt
tautu. Tā ir vēstures problēma. Tikai
viena, tikai jūdu tauta Udz šim ir
spējusi bez zemes paatavēt-
Būtu priecīgs, ja tālākā trimdā man
nebūtu organizatorisku uzdevumu, ja
varētu dzīvot klusāk un pabeigt auto­biogrāfisko
atskatu — atziņu skicē-jumu
ar paidagoģisku, ētisku, teolo­ģisku
raksturu. Padomā ari speciāls
darbs par Jāņa evaņģēliju —kāpēc tas
tik loti atšķiras no pārējiem. Neziuu,
vai to tur varēšu veikt
Kādā jaunatveramā garīgā seminārā
Vašingtonas stātā varēšu būt node­rīgs
un teoloģiskā darbā maizi pelnīt
Sestdien. 1951. g. 31.
Koncerts ar
18 Šiliņu atlikumu
Apolonijas Sapales un Emmii ^
ntes dziesmu vakarā RletumauitrS
jas galvaspilsētā PertS ieradis ap %
klausītāju. Koncerta tīrais miM^
ik māksliniecei bija 9 šiliņi, pie
A. Sapale savus 9 šiliņus ziedoja LC|
..ARl filS IR DIEVA LOPIŅŠ."
QO»ika iraiblikAi^i tlvi, ktd. vadot EfUag«aag latviešu lesvltfl@os liauleks, gailesaa
pi prieklu prledgt im kādi pieklldu toos.
redzēšanos, tad šis vārds pacel mūs
pSri zemes robežām, un tas skan
mums pretī ne tikvien no aizjūras
bet no mūžības."
Jā, mūsu baltajam latvju tēvam, kas
visu «avu dzīvi ziedojis Dievam un
tēvzemei, nāk līdzi dala no Latvi
jas un da|a no mūžības.
Mfic- A« UeptņS
viņam hm\, m viņš labprit uzkavē­jas
jaitniitnes vidū, jo «avi lirdl ir
j#iin5, uii rada tai gaismu tumsībā.
Viņu mll karavīri, Jo pats viņš ir lat­vju
tautai dižlkais karavīrs pret ne-taittnlbu,
varmliclbu, antikrismu. Bteži
viņš nolieciu» pie tiem, kura mlesē
vai Mm Ir eitusl birūces, un
stiprina lost/ Archibiskapa ari ilgus
gadus iitr«dajii) par skolotāju, un kol-iēgas
ddli lerakatljušl viņu savās sir­dis.
Viņia dnivo savā vlenkiršlbā Ir
katra mUcItāJiH paraugs, tāpat ari
svētrunas, kur vienkāršos, bet dedzī­gos
vārdoi iiztticas nesatricināma ti­cība
Visuvarenam un labi uzvarai.
VisE mQtu archibiskapa tēvs ir cīnī­jies
ne tikai pret to velniņu, kas sia-maitā
cllva^B, bet ari pret „drukas
velniņu", )o viņi vēl šodien ir izde­vēji
un rednktors: Bitītes kalendāru
pazīstam vlil*
MĀCĪTĀJS STRAUTNIEKS.
Mēs daudz uzsveram to traģēdiju,
ka zaudājām dzimteni, bet nemaz ne­runājam
par to, ka varbūt jau dzim-kādreiz
kaut kur bijis ar etiklu, un tenē eeam pazaudējuši Dievu. Viena
ie esam mēs? mūsu tautas dala laikam no tā nav
Varbūt mēs esam vēl kas cits? Var- mācījusies. Esam uztraukti par pāri
būt mums ir kāds uzdevums, kura dēl gājušajām nelaimēm, bet vēl Jopro-mēs
esam atstāti dzīvībai? Mēs ecam Jām paliekam racionālisma gūstā un
dzīva pretkomūnisma propaganda, nemeklējam pārracionālās vērtība*
pret komOn^mu pilnīgi immūnas bū- Vai tā nav vēl lielāka tautas nelai-tes,
ko Lielais Sējējs kā šim laikam me par dzimtenes zaudēšanu? Taisni
loti vaiad^Jou sēklu izsēj visos pa- šī apzīmogo visu mūsu ekfilstenct
eaules vējos.
Kādi tad esam mēs paši? Pāri gā- INGUS NARUNS
jušo katastrofu smagumu n^ Arēji eimu zaudējis dzimteni, bet
stiprāki vai vāiakikuvuši? Esam m i l . j ^ ^ ^ ^ ^ ^ „ekā Jeb-zum
daudz zaudējuši ^ visu agrāko ^ dzīves skola, ko te esmu gu-dziv;
dažreiz pat agrākos Pfmatus. I j • ^^^^^^^^ ^^^^^^^^
Vai tukša vieta palikusi vai jauns ^ kas ir visa
kas atras^ un likts zudušā vietā? ^^^^^^^ j.^^g
Varbūt pat kas cits kas nebūtu mek- p^i^klroclba, ka viņas tulks ar savām
dzīve un v1e'c!i!s vaē^r^tī^bLa s būtu 'p1a^lik^u Utkta dvēsele, aagām netieši vei
šas savās vietās*
Tiem ļaudīm, kas no mūsu kultu
ras virsotnes ir pašlaik te kopā, jau
tāju katram: ko esat zaudējuši, ko ie
guvuši, kādi nākotnes nodomi?
PROFESORS KUNDZIŅS.
GRĀMATNIECĪBA
noBts titsaati dit)o}Q kfflimi Vmt-pQtat
UUctf P i t l i l Fraicllu latvi«lo ^ted-ffbM
Ifdtviia. KrtJuBs UtU formlta* rfl- Set •94«ti B8 aatvtf H di«)o|«. Tts ro-
U Uttavltltt ttikitialtka Viltota Xtst«|t
gfallkia«
i l ņ a SvdraMņa kara atat^i teiotraiu
Ailņatea galina aatt tsdavu A. OioUņa a^
fldt mira. CrlBalI Ul laml8« t i It-ipiMti
«s lato paftra ai ftlpltl itelodiU
apdarē.
JaUle Sila toBias Gasfa Italcla Rai
, , . , fotokopllai tachatkl UdotI orimau
Kii eirde ir kurzemnieka gods, to aptvtr lai lappaiei.
d i var runāt uz citiem. Padziļinot citu
dvēselei, pats mākslinieks var iegūt
milzīgi pialu atziņu lauku un bagā
tlbu. Tieii līs lietas ir tāt, kas cii*
vēka garu var saturēt kopi ar vis
ciešākajām saitēm* Tās visas ir ne*
definēJajBMt parādības. Ja tām pie*
ietu reāli, viņai pazaudētu savu bez-
Ve-ajiem cilvēkiem zaudējumu būs ļ galīgo lielumu un burvību,
vairāk nekā ieguvumu. Zaudējuši Seit bijusi iespēja dzīvot mākslas
esam kāpšanu gaismas kalniņā, visus paaaulē, kas dibināta uz gadsimtu ve-ārējos
līdzekļus — universitāti, bib- cām tradīcijām. Šādas tradīcijas ir loti
liotēkas. Ar četrām grāmatām esmu svarīgs faktors katra mākslinieka
izbēdzis no RIgaa. augšanas gaitā. Mākslinieks aug ne-
Ieguvumi — Ja agrāk mums bija atlaidigos meklējumos, un tiem ne-teorētisks
atziņu krājums, tad tagad pieciešama ne vien plaša telpa, bet
atziņas ir dzīves inventārs. Ja mūsu ari vide. Man Vācijā tā ir bijusi. Bez
ceļš ietu tālāk bez Dieva, mēs būtu kā šis vides es nebūtu sasniedzis to, ko
pelavas vējā. Jāatrod saskarsme ar pašreiz. Vācijā nevienu dienu ne­lielo
Radītāju, kas visas lietas dara esmu Juties kā ivešnieks* Tie, kas
Jaunas. Nav nejaušība, ka visi auto- manu mākalu varējuši atšifrēt, tie ir
ri, kas raksta par mākslu, pieskaras man garā rada. Tad vairs nav jā-pārracionālām
vērtībām- Trimdā esam šķiro vācietis vai latvietis — viens
ieguvuši atziņu, ka tās vārīgākas par lielums tiem visiem ir kopējs, viena
materiālajām. Esam mācījušies vērtēt, gara pasaule visiem vienāda. Nav
kāda nozīme ir tam iekšējam mieram, jābaidās, ka tālākā trimdā pazudīsim
ko neviens nevar atņemt. Lai kas ko masā. Sādā veidā sev sabiedrību
eola, — savas augstākās vērtības ne- meklējot, tā rodas pati no sevis,
pirdot par lēcu virumul ^^^^^^ uzdevumam.
Spenglers un vēstures filozofi iziet ko esmu pasacīs» Strādāt ar vēl lle-no
uzskata, ka tautas dvēsele dzīvo lāku neatlaidību un enerģiju nekā
«avfi augsnē. Dīvainā kārtā tagad sā- līdz šim. Grūtības Ueši vairo cilvēka
kam cerēt, ka būs citādi. Esam sfikuši spēku. Pēdējā laikā Vācijā uzsāku
saprast, ka tautai, ari esot bez savas koncertēt ar izcilo igauņu pianisti
zemes, ir iespējams radīt neaarauja-Lidiju Millerl. Viņai braukšana uz
Apolonlla Sapala tm EB«a Eflj^ *
Pērtas Jūnaali
E. Mei]«t otņHii^,
ārējās informācijas fondam. Tldubli,
žl ir mūsu dziedoņu gaitas AustrOji
jā: medaļas skaists puse — j a ^^
dziesmas, medaļas otrā puse«.t«li|
kase. Programmā bija J, Straumu, |
Dārziņa, V. Dārziņa, J. Vītola, J.||i
diņa un citu zemju komponistu
bi. Marta beigās abas m l k s l i a^
rīko plašu koncertu austrilielu
biedrībai. |. Ķ
Operā, ieatris, hālcis, /iftuļ
P a r 11 a i Uall optra lagatavo hil|lt4:i
nama. kuri populārie lllmakUart Caril|US
lins, Greta Gtrbo un Marlēna nitrteka wm
siet kā delu figOrai.
S t o k h o l m a i KaralltkaU tatrte U
mali trpat VSctlai uivedīi VaiMii
baleta Abraksai. Lai sekota HterpUi
tradlcilān, teāUls ui divi gadlaa
)U pazīstamo krievu baletmeistara lariii
sevo.
Z a l c b o i g a s mlkslu spēllt
komSdllas Kā Jums tik Mvedaml Gaiiiiīi
Grindgenan ufticēta na vlaa Ingas ffall)i, |a
•Iņam Jāuiņamu ari galvaa&i leaai %
lana.
H a 181 n k 0 • aprīli m?edii Maaatl ipn
Konsuls. Sl modema opera Ifdi ai H i ^ l
dilvos luiko)uma rekordu. F€c ttviMitļ
Antvarpenē un jstaabuU, II parldl)«|« %
skatttvas astoņās valodās.
l o n d o n a i ļaunākā filma faiaiiii
Bls Nr. 2 ir parodija Gērl}a Davisa aflNiH
GalvanS filmas varoņa flmtta jimihidu n
bungo SaHat visā pasauli (ad tot. kai •
vtts vfirdtts raksta ar tt, dt vat t), lai itļķ atrlslnlta puanles problCmas.
K 0 m a i Jannlko nUnu Slapji i g « ļ Hi
gatavo Karclo Malapaite. PUmv m ņ i i H
ras ap|abaUl, an tās galvanali virsito Ik
kAds vā cu kalnracis. Itāļu lomas lllai
Marija FabrI, Dorlsa DnranU un lalii V H M ,
B e r l ī n e s austrumsektort tap flkaa M
Vilhelmu FIka. Tā sauksies MOii p i t i M l
mūsu tantes dēls.
Ņujorku uz pāris mēnešiem itUktl
Galveno koncertu turneju ASV liUl
pēc viņas ierašanās, pagaidlm
lejot ar vēl nezināmiem planlitrti
Rudeni ieradīšos atkal VScljSuiīll
ilgu laiku, lai piedalītos kl soMi
piecos simfoniskos koncertos, kuŗtll
esmu angažēts jau tagad.
(Turpinājums sekos)
linums ittCfeittfe žžiiž
ROMĀNS
(60. turpinājums)
M JC1« to tik droH zināti" brīnījās Dagnija.
«,0», man ir sakari Ar augšu, ziniet, ar vadību. Ir sarunāts,
ka eii tikšu ur. pirmās laivas, kas tagiad nāks. Un tā kā Jūs ^at
ar mani, tad,, saprotams, tiksit līdz — vlsil"
,,Vai ar! mT* vaļsirdīgi smaidīdama, Jautāja Kun(he.
clenBār* Harijs ieeauclls apvainots. „Bt nebraucu ne^
kur, Ja tu niitiec man Udz — ne soļa."
Kundze itmaidija un raudzījis Horijā savām iezaļganajām,
lielajām iiclm, kufu i^ropstas bija koši melnas ari šajā salmos
piebārstītajā i l t a b i Viņa JutSs beidzot atkal kā rampas spo­žajā
gaismā, jo bija kas to apbrīno un pielOdz. Sad tad pa-celdraa
pie lUpIm skārda krūzīti iitr «tipro dziru, viņa bau«
dlja io mazinim malciņiem, un viņas iieju aizplīvuroja sapņains
sērīgums,
.,Ak, kad m «tcēios tos franču liķierus, kas sāka jau apnikt,
un šampanieti, «r kuru mēs gandrl^i; vai laietljāmles..
,4<flid m ata»ro» labo Krieviii^mes šņabi, ko mēs reiz izsitim
no viena htūM, \m to uguns pirti, ko neilgi pēc tam dabCjim
uz kakla!" Kundzes atmiņas izjauca un papildināja Taivēns.
„Bet, paldies labajam malkam ditiudzlem zēniem tas palī­dzēja
nomirt v l t f l u nāvi. Viņi pat nepamanīja, ka ir jau vēsi.
Kā miga, tā tos ai<mcēla pat vairs Staļina ērģeles. Ek. kas tā
bija par bēru loMkul"
Nopūzdaml^M Tedis pagāza «avu tukio trauku. Nē, tur vairs
nebija ne un atl pudele bija tujkša. Un tieši tagad, kad
tik labi bija aiislTdēt tā līdzi atmiņām.
Drusku ballīti m vilcinādamies pllelledes pie sievas auss,
Pulciņā kaut ko pačukstēja un ieslldllja savā kambari.
,J^u Jau altnl māksies te virsū ar taviem karšu pāUrlem/'
Tedis nicīgi noltlkojžis im pakal, bet kad Robis pēc maza
brīža parlidijis atkal durvis, tmēdaniis abas rokas aiz mugu*
ras. viņa seja biju pilna s\^inlga prleULa.
Ļāvis daža» ēakundes visu acīm kavēties pie sevis, viņi
strauji nolika tgalda vidii pudeli, Pilitiu, iedzeltenu pudeli, ko
greznoja vēl nm labo laiku etiķete ar trim zvaigznēm.
„Svarca konJ.lki Tas man pēdējais. Lai iet uz svētkiem!"
,.Tu taču tomēr esi viens Ižga pui'lia, Robi!" Tedis uzlūkoja
to gandrīz izbrīnējies, un mīlīgi uzliiia tam savu plato plauk­stu
U2 elkoņa. ,,Kas gan to no tevis biilu domājis!'
.rNu, nu, jftUi l a b i . . . " Robis kautrīqi vairījās, un arī
Pulciņa kundues seja staroja apmieninājumē.
..Nez* vai kādam nav viļķis?"
Tedis saņēma pudeli eaudzigi un uzmanīgi k^ bērnu un ar
spalgu paukšķi atbrīvoja tās kaklu no aizsprosta.
„Jā, to es saprotu!" atzinīgi noteica Harijs, paostīja gaisu,
un pieskandināja savu ķipi Kundzes krfizitei.
Taivēns sūca klusēdams aavu glāzi, piemiedzis acis un sa«
bozies kā ezis, bet vairāk aiz labsajūtas nekā aiz īgnuma.
,.Ek. karakalpi, karakalpi..." viņš dungoja,.,kas jums dos
lakt šitādu dziru tauku sveēu gaismā, un meitenes, meitenes,..
Bet tie tomēr bija labi laiki!"
„Kādēl tad Jfis esat šeit?" jautāja Pulciņa kundze.
Tedis parauatija plecus. „Tā iznāca. Dabūju tā stingrāk pa
iPārniem. un iegrūda mani vienā lazaretē, kas ripoja prom uz
Vāciju. Biju jau puslīdz apdzijis un mēģināju pa to burzmu
noripot no lažas. Izdevās."
Brīdi viņš apklusa, tad apslapināja lūpas un sāka atkal
itāstlt:
uBet bija jau gana. Riebīgās Krievijas purva dūņas es vēl
tagad jūtu eev pie kijām. Un kā mēs toreiz ka kucēni salām
UTI salkām, plikiem nagiem kailajos vagonos! Velna Friči, tie
nav labāki ne par matu. Sito braucienu es neaizmirsīšu.' Un
neviens no mums. Un par to lai mēs ietu sisties viņu dēl pa
Polijas dubļiem? Pie velna - nekad!"
.,Jū8 bijāt piecpadsmiti divīzijā?" jautāja Elga.
..Es biju pirmā ģimnāzijā," Taivēns pasmaidīja. ,.Puika. Pē-dējā
klasē. Bet Fričiem bija vakars un vajadzēja denčikus. Zā-baku
pucētājus. Izpalīgus! Nu un tā ari mani paķēra — veselu
bariņu no manas klases. Mātes palika raudot uz platformas,
kad mūs visus, tādus zaļus puikiņus. salSdēja vagonā, un loko­motīve
iešņākdamās usplāva ardievu dūmus. TS mēs aiz­braucām.
Pliki. Neviens no mums nebija turējis ro^ā mašīn­pistoli,
nedz ari redzējis īstu tanku. TSdus mūs iegrūda tieši
Krievzemes putrā, kur viss pašreiz ļodzījās un šķīda, jo vakar­diena
varoņi sāka jau velties uz rnSju pusi. Neviens mums
vairs nejautāja, kas mēs lādi esam, ko varam, Mūsu vilciens
bija iekūlies ellē. mūs izlika uz klaja lauka un pasvieda pa
šaujamam. Krievi nāca \irsū kS uguns siena. Mēs pat lāga
nezinājām, kā gulties un meklēt aizsegu. Tur mūs šķina kā
runkuļus. Visus lāga zēnus, gludi sukātos dēliņus Dažiem pa­laimējās
izkulties. Nezin kēdēl ari man. Tikām pie īstiem vi-rīcm
un pamazām apradām. Tā mēs sitamies, līdz es drusku
stingrāk applaucējos. Nu esmu š e i t"
..Gan tevi drīz plaucēs atkal. Mūs visus," izgrūda Žanis un
ar krūzīti rokas apsēdas aavā kaktā uz salmiem. Uzmetis uz
pleciem segu. \nņs atlaidās pusguļus un viens pats sūca savu
dzeramo,
..Kāds tas jocīgs putns, labi. ka pazuda." noņurnēja Harijs
un noskurinājās. ,Jsta posta dsegūze."
Pulcinii pč?n!aia pudeli un pielēja patukšotc^ traukus Kun­dzes
va:g bija jau piesarkuši, un viņa lāva Hariiam zem galda
1» 0
i i ta
•atvērt «avu roku. Pievirzījies tuvāk Kundzei, viņš pisHstt
galvu gandrīz pie viņas pleca, un viņa brūnās acis spldl^
kā medus lācītim.
,J4ez' kur mēs sēdēsim nākošā gada novembri?" lemlfll^
Pulciņa kundze. ..Varbūt būsim atpakaļ Rīgā..
«Drīzāk ellē," savā kaktā ierūcās 2anis.
„Ubi. ja tā — var gadīties ari vēl ļaunāk," teica Taivlai
„Kas tā nu par runāšanu — vai tādē{ es jume devu izdtift
savu pēdējo pudeli, \ņi jiis visi nokārtu degunus?" Pulciņš
kustējās un piepildīja atkal traukus. Uzdziedāsim!"
Tedis īsi iesmējās. „Ko Ud vilksim? Un kas būs tie
dātāji? Man liekas, nav īstā reize."
Sēdētāji saskatījās un papurināja galvas. Nevienam n^lH
Ieti līksms prāts, un pat Izdzertās pudeles nepalīdzēja. DiWk
otrādi.
„Es apskatīšos, vai bērni ir aizmiguši." lemlnājSs El?s -
pazuda mazajā blakus telpā. Arī Dagnija piecēlās, un kltiiH
izslīdēja tumšajā, tukšajā virtuvē. Saimnieku gali vl»l ^
gulēja. Ara durvīm bija aizšauts snSgais aizbīdnis, unaiitir*
tuves loga pletSs dzestra, miglaina nakts.
Dagnija nodrebēja un piespieda pieri pie aukstās loga rt*
Ne sola nevarēja redzēt pāri pagalmam, tikai aiz ceja pa<W
meža šņācošā siena. Ko t<i8 gan slēpa un glabāja?
Dagnijai aiz muguras iečīkstējās durvis, un Robls ar Htnjs
tenāca virtuvē. Atšāvuši ārdurvis, tie izgāja pagalmi, putf"
daml tumsā. » J r
Nostājusies uz lieveņa, Dagnija pacēla seju pret mitro TIJB
un lāva tam plosīt vieglo apģērbu un izirušos matus, lldi
lo-eklos salija nemīlīgs saltums. Bet Dagnija palika t i itifol.
pagriezusi seju pret tumsu, un viņai likās, it kā cauri vēju gi*-
tiam un šalkšanai viņa saklausītu tālus, spalgus šāvienus,
ložmetēju kārtas un dobju dunoņu. Tā nevarēja būt fronti,»
troksnis neatkllda tik tālu līdz piekrastei un Dagnija ar vi^
f^u-*^!?!^^^ ^'^^sā. un katrs viņas nervs un jutekļu
ieurbās tāluma skaņās.
M viņš ir vēl dzīvs, un brīvībā, tad šajā nakti viņam i ^
pajumes. Kaut visi labie gari viņu pasargātu..." Dagni)*
dzirdēja paU sevi čukstam. v F b
. X I saklausīja lalus šāvienus, un tad tumsi atilU-Beja
Pulaņa soli.
i.Sauj, velnil Nez* kas tur nu atkal plosās?" viņš runija*^
Hariju un steidzīgi manljāti istabā.
«Nāciet taču iekšā, jāšauj durvis ciet, kas var zlnit... «s
Negribīgi Dagnija apgriezās un iegāja virtuvē. Viņa difdaļ^
Kā Robis aizšāva aizbīdni un tad lēni pavēra istabas durvii
tr "f n^-^^^^ ^^ens pats pie galda un turēja rokās drēriej
I n . vS^x''' "^^^ nedzirdēja ienācējus, kaut vlj^
vf^^i'f.^^ runājot^ar neredzamu draugu, Pudeltjj
galda bija tukša. (Turpinājumi
^ Air* •*
« M M
icb kofltfntnl
viatifībijii
• . U to ^"^d tt^
•'ļvJirilinitlašta «udi
JplMi lit«lņer
l^htiMi n«lilua
| U W Vfldi ir lUrpttttf
mm kii g> Huur"
nii leMlete MiiUflMi -
ļiliili. Nt USK moēiiļ
H|kiftMi, titbtiņl, R M f liTlIi • Mlukii. (zg)
S. g. N. jiB?!
Bī|l, Biilmiiit
itr.
^StadihimĻillja
~ w.c., Sottui, Vlc, Ai"
[•ŗaoHTkit valgi.,.»*
| p ^ » « N . 3/Vic.. Auitrtlli
OB JlBi Jol
(iC
OarojiBr IBSPEJAS
'«"īleltlni
'ASTU
Viiioa