Bavarijas Latviesu vestnesis, December 20, 1950

              •-'(y,..'-•'>-V^/;>**'•-V*^••^<w*----ļ*^--.'^^ft^"'<•'^^
L A T V I JA
Trešdien, 1960. g. 2^. u;-_iuuii
Pāvilu Gruznu pieminot
Jlkm ti raksii]a Pfivils Gnm»
V^M kad dzivolt
f f i Fteniburgi, un Kenipteiie un
AngsburgS tapa Trimdas rakstni^.
Ko todien par alzgftjulo nelaiķi zi-pridftara
neat^ķiis no btvieiu
ves — un Iml tas Mtttt no dzd^ps.
raeji saiinura ar PM!u Gruznu
bija Zviedrijas l a l ^ FEN kiUt
bmn. Kfida šai sakarfi autoram ad-resētfi
redakcijas vēstule atgrie­zis
ar pasta atzīmi: ]&x^mnger
gestorben, un nāves dienas datumu.
Pāvils Grūsna dzimis 1878. gadā
28. lelmiāri un nodarvoja šai pa­saulē
nepilnus 73 gadus. S.
fiftis Orasai IMbargis iilkoi
tiittt tie, kas nav ne viņa laika bied-ne
lieU endklopēdisti?
Fivils Gruzna pati pateicis par
aevl visu — par to^ kas viņam bija
sakāms kā māksliniekam, runā viņa
dirbs; par to, kas viņam bija daJvo-
Jaļlns un darāms ds^vē, runā viņa
autobiogrāfija. Un tagad, kad priekš­kars
patiesi Jau kritis, pēkšņi ierau-gim,
ka Lidais skatuves meistars
pratis to nolaist mākslinieka mOiam
sķalstt bddl - pašā darba vidū.
X# pie darba, kad rudens salna sa-*
stindzina atpiitas meklētāju novaka*^
l i niesaulē. T^s, ka Mamona gait-nim
palika nepabeigti, lai mOs ne-
Aummna vairāk par pašu nelaiķi —
tl| bija viņa darbs un viņa nāve,
tipat kā vienīgi viņa bijusi visa In­tensīvi
aimditā dzīve. Tajā uz-slnim
sirmo autoru mazsaimnieka
diltt no Cēsīm*, atceramies viņu
BUiS garīgā semināra bursaku, vē^
Ilk banku ierēdni Krjļevijā un tad
litvljā, kur viņš ari mtlsu univeir-sltltes
students. Un gara acu priek-
H ļaujsļm notēloties visai tai dzīvei,
kam nvUs Gruzna gribējis, bet nav
Iespējis sevi bels atlikuma zMot.*-*
mUcsIal. Ttir Ir glezniecība, mfidkas
teorija un diri^na, tur ir koris
un teātra skatuve, un visas šis gai­tai
saistās ar tādiem mūsu kultūras Sgitnes vārdiem, kā Pāvuls Jur­as,
ApoUo teātris, Dailes teātris,
PlirkoņkOTls. Eakstnleclbai viņš de­vis
rominus BursakI, Pēdējais lata-
Vb, trimdā sarakstīta Jtaunā strāva,
^ bez tam lielu skaita lugu tik«:
Htt tļulkojumu opmi un^ātrtnviki
irf itisttt ttO noveles. Avīžniecībā
vļ|« iiiiit^ nesaraujami saistās ar
ei|i((M^ isveidošanos (Pe-ml
Autors pats saka, ka viņam
bllusl nepārvarama tieksme sagla-i
bit neatkarību uh brīvību mākslā.
Kā tāds viņš ari paliks latviešu lite-vitūrā
— drošsirdīgs spriedumos»
patstāvīgs, suverēns savos māksli­nieciskajos
tēlos un meklējumos.
Priekškars kritis. Pāvila Gruznas
vairs nav. Bet ne viņu pašu, ne
&ursakus, ne viņa laikmetu nekāds
līgo
tuvoSonds mōksloi
ivmMfsss tttvaUde pStskeiflšsBSi eta»
tia Isndtai^ ātitasolBŠI MUŪtiaa Zlm-ta
Vaias inseeBliBBitt, ko Jia kSārvis it*
āfliSfli KtoastSli. Tercis Mii^ait trt*
Ieaun vēfojiai BSroi kalaa IšlokS, tanši
sato%s|a fonS, tonis asvtdams ptelaikatt
ntUslsi skstovsi*
Vsvidams nav parastais sfcstavts nSk*
slsi aiifoiSJa ttsvtaiuBf. io asftaaam ap«
ņm nepsfsfta pietftiM aa ampar^bais
s»lsoUi«, ku isttiaaM a«vieB Isrādet im. htt psUtk Ugi atmiņā ari pie tis.
Tas ir tavaiiaa SSIvniM saadeas» iavall*
āe tidkas apUscialjaais savai aikotasi
aa latviete kaitarai. lo sevišķi aotfaap
asviSaau te» ša|S Istti, kalTviss isirst
aa aairāiir kas trimdas nometaft etlti,
kaa DāelonJUis kaltSras laaeitai tfaškirt
isikaa taklā. tsipS. > tiMs aav kiass
Ipalis politiski sakisairtskas toadsacM.
Mēs esam klavoU pirik pieķiriil |ie*
tilķlkat, ket tavaUdi aik aa pa^ŪU, ka
pāri vļsam sttv sirdsdeiime, atte^išaais
aa osnporišanis aaeioailiskattaras laki.
Tie, kas varSJa līknes aakagSkl par mams,
pllipi aolieciaa lava gara bagltlka* Vai
tas nav liels notifciims?
Kverskargss Invalidi tādi kirti rida
pHekšsImI, klds ee|S ejams, lai gOtn mas-drasein
mākslu paiapmieflnS|ttaMi, kad
llett skatuves miksu vairs aav pieeļama.
Me Jau atsevišķi tilojaml, d&rSeilas
vai rekvisites, bet visa fnscensjnmii gai*
sotne ir virtfgttais ko skaUtiJs gdst no
ši Varas inseeniJama. Mirnaa ZIverta
varoņa maskas iiidreis atkl|| pavisam
personīgas, dsill traģiskas Jausmas, rakst­nieka
vārdi ievibri sen apnasaias stffss,
Oašs lavallds, titojat vlstiirtskos varo-pns,
Isklieds savns dv^ies saneienas,
savas Upes vai naida. InvaUdi, nekādam!
aktieri, visa tver it kS dsUfiķ. It kā krS^
saiaīķi. Taša skatttiMam krntem lieku,
kenc Apine un Juris Ootšalks dejo
Kanādas baida festivāla
aiaim Kaaadu lidsstr^nieka speciilraksto Utvijai
ka^as skatavH ir janni skatnvu māksUs
Saitaieki, kam vil trflkst rutīnas, ism-
BU veUnikas.THI parādīti tikšlSilvenos
vlleienos., UelSs Onijis, kes smalkiku
apdares. Vn tomf r tie ir dHvl/
_Mls kidreis par dands pieķeramies ni-tlnai.
Bet māksla dsivo ari kes mtinas.
TariaSt Jtalm» ka nevienam no ilem
ķufi eietnifem vīriem neolemit aOdkire
m par Otleri. Tā ir vistIrākS kalpošana
latvieia kaltarai, nn nar to lai viņiem
snminljams an pateicnia. '
Inseenllnraa atlaonolls tan Mindania
loma tSlo ksira Invalids Rndolfs Anin.
kam vairSk nav skatuves nieredsei ki
vienīsi dalu nt tanka ikatnvSm
tatvili. tlels nopelni tnieenliqml pie-krit
atl KlsaI Hlsnerei. Vina t«lo ari va-rukiri
Lietavu karaļa pretspflitilo Itel-kandsl
Bf arIL
Invalidi nodomljnli ar io inseenefnmn
lenrleelnlt ari eitai nometnes ansln losli.
Lai sekmljul P. Aigars
Pāvila Rosīia romāna Vgnas ee|i
Isdevls A. Ziemiņa apgāds Oldenburgi.
Grimšu Isdota giia tecknisU ietirpi
aa aptver US lappuses.
Isaiknsi C e | a s I m J n 7. burtnīca.
Saturi Veronikai StrSlertes, prof. fr.
Batola, AI. Pleninera, J . A. aillaa, R.
Ābeles, Dr. R. Blēsi, prof. A. Spekei,
Ingr. Vikfinu, Art^ Krodera, prof. A.
Svibei darbi, apikati, reprodukciju ne.
Redakcijai piesQt!U Teodora PlivJi ro-minsf
tai Ingr adas tratšdija,
ko n autisra stlanju tulkolis Bgons Krfi-miņl.
Grimstu, kam 47S lapp., Am. 8T-maņa
vika zlmljums un 8 attlH teksti,
isdevls A. Osoliņa apgids Eitfni.
Kanādu treiaji baleta fettIvaU Mon-|
treitt representējis II baleta skolu ar •
SSS dejotijiem - galveni kirti skolu,
aadsikņi ao sešim Kanādu Uelikim
pttsitim: to vIdO GotšaUm HaUfakiu ba­lets
ar IS auM&aiem. BMa patttami
vērot, ka Isa aa pa&»sikotnes masu is-eUais
dejatijn pirls a ^ u dejoti^ un
kaioMHBaņn^ asaumOms . centri. Baleta
skolu vadltijt bUa lagatavojuli Bētbo-vena
minesnicu sonata Irenes Apinu
teftndljnmi. 8o Bēthovena mdsUtn, k i to
atsist urnlorku baleta autoritife Anato-
U|s Cašojs (Uds istt. g. dalvojii Rigi.
Iseelojis US AgV. Redišējis baleta encik-lopeijn
aa Isdod Ņajoriii taUiŗ^
Baaco News) kladsU balēto, istelksmē
nevarot iedomitles. Irene Apine, kero-tlu
pie tik Hrevolacionira«< Iestudējuma,
drosmīgi pleridUasI, ka teorētiķiem ali-vlea
sUinaiā aeku aav Neņemami, un
labs ir tikai tas, ku vērtēti ipidu ilmte-ņiem.
Tā ari loreis recenunts, ku lavot
atreferējumos TkeGasete visbielikļ vldn-vijis
dejotfju apsimēja pu ekulentim
dejotijim, Irēnu ApInu Mēnesnīcu so­netu
usņēmis reiervitt
Otraji deMJi Hallfaksu baleta ikotas
aamtēkņi sniedsa Grtbja eura H cēliena
O. Umaņa iestadējamā, pieJUOptiu ul-vento
lomās pašiem skolotfJlem. ^ Tke
Moatreal Bany atar recensents runf I» «J-klito
valodu, Irenl Apini Oot-lalka
dandsinot ki teicamiko dejoaju
nmn unirihi
NfiiļiīeziMniī
imteoa biedrus^ - U saka reiterieil, at-irfesttlles
no Norvēšiju. Vist piemin u l
kouata vanaga lielo gidrtu II t^aucieM
o^rSgaSn^isnēlaTa-i.^ t otēruis gIcaolvnecneartisI upna lUieeklU pkaStsi
atttukimu Norvēģiju taikŗakstos.
Morgonbtodet raksto: nBetl^ļidodu Watt-sIUu
tik diseipUnētn ansambli, un ti kva-liate
tilu pirspēj iiiaw amatlep korus.
Priekšnesums bija dedalbu, saJOsmu on
bagitigi variētu dlpimlku PŠrpUņs.
paņemot ktousitijus pUnIgi uvi mi.*<
Bagbladett „āl istasu kora koncerte ar
Mvn īpatnību un augsto kvaliati Isvērtis
pu lita ieguvuma masu koacerta se«>-
nal.<^ Altoabtadet; ^Gandris dīva stundu
garais koncerts ieparistinija mds ar diri-leato
ugunīgo dvēseli... viņa īpašais
spēks ir aisrautiba, ku valda kori."
Reiterieil decembra akumi atkirtoja
savu turneju programmu Stokholmu
koncertnama llelaji silē vietējo toutielu
saUnei, provinclešiem un sviedru viesiem.
Tīkamu mIrkU acij korii ugidija ar ta­viem
krišņaj|«ki tautu tērpiem ua ^tn
italtumu. Raut ari sviedri vairik izlutl-nitl
uh atturigiki par norvēģiem, tomēr
ari viņu laikraksti pUni atsinigu virdu.
Ti Morgontidningen rakstos NRorif ir Ie­guvis
Jau tabu nn stobllu slavu ar savu
nepārieti skaisto priekihuumu, bet ti
pēdēji usstilanis apliecinija, ka mflsu
priekli ir ansamblis ar kuItOrn un ori-f
InaUUti* Techniskie sunlegumi daudzis
vieUU bija tieli apbrinoJimi.<* Svenīk
Dagbladet: „Programmu korti nodzledija
^kalsti, piriiidki[ofiUttn.a^sponanu dzlei-msjp
prieka, un-diriģents Reiteis;.vadlJa
iiava^Mifliil' dreir un masUcili leslmfgl*
Elsai a^vertof nn^Bdltel Inenbergil ple-niku
īpaši komplimenti par lolo inie-gunilem."
Udslgi kora pēdējo koncertu slavina ari
visi pirējie laikraksti, bet katrs latvie­tis,
kas inekojli reiterieiu gaitim no
pirmi tapšanu gada šeit Stokholmi, va­rēja
apllecinit ar drolu pirliecibu: „Ji,
loreis viņi dsledija ti, k i vēl nekad..
Ra tu tlelim nav pirspnēti, to varēja
redzēt nn Juit, vērojot klausitiju laJOimu
silē, un tai koriiti» nogumli pēc pēdējo
mineltt smagi darba, suprindrinijuma
un uztraukuma, paņem sev līdz viiu
Zviedriju latvielu lalmei pateicību.
Vikings Ralle
piri u briljantu techņllro. laimu un gra-cUu.
Abis liridēs drolu roku diriģēja
Alfrēds Strombergs, iemantodams kana-dlelu
mfiriku saimē tabu virdu.
Tielaji i ^ e s debUi Irene Apine un
Juris Gotlalks dejoja dlvdeļn ««Gulbja
ezera (pu de deu»), " o * : ^ i , "51 g?!
idnlgu triumfu (The Montreaļ ^^^J^^
rec^™Nikoli dieni CBC ^^ŗeni «WJ-tija
mikstas referenti tvanflja abui de-
JoSiu. ku ne mirkli nevarēja atstit Hta
Majes^'s taitŗm telpas. BUa Jlsagatovo-
Sw dienu Izrfdel paliem. Jisagatavo ļS
audsēkņL Radio vīriem izdevis pierunSt
Juri GotlaUiu, bet dal|o dejotiju nemaz.
Re^rtišu pimidija viri Kimadas
tiJU kuri tokoli angtu valodi dejotājs
ieiSzIstIniJa klausM^us *^ »^^l" .Jj:
Ieta skolu tradlcljim, oreru un baleta
iesniegumiem. āi« tradīciju riņi turpi­not
Hallfaksi, kuras «kolu apmeklē _m
audzēkņu. Lai atvieglotu audzēkņu ^balet-vakarus,
Hallfaksi nodIbinSta baleta ģil­de,
kam saziedots SMe dolāru. ŖMs re­ferents
uzsvēra, ka abi deJotiU ir teica-mikie
starp 368 mfiksllniekiem Kanadi.
Rad beidzot Ranada piedzīvos savu pat-sa^
go operu un baleta o™"»*"^, ™
Ir Jaatijural. ku homic Ir mOsu dejotie
JusTlr kanadtaln miksllnleku|. Materli-iiSb
ki lietuvēns sēl us cUviķu naudu
ihaUem. Pagaidim mēs, ,i»ļJ[*/««
faksu parietam pēc savu llelis «bita».
Nu izaugusi otra, ku met dailes nismu
piri>atei Kanādai. Ir Jātic, ka dtvim
bikim mirdzot reizē, mikslu, dailes un
driumu virdi ari Kanādai var atnSkt
tis garigis atmodu latts. Festivāla pē­dējo
izridl apmeklēja ari Kanādu ģe-nerilgubemitors
Aleksandrs ar kundzi.
SIs notikums ierosinija JautiJumu, ka
bOtu vēlams, Ja festivata pirvēwtos Ka­nādu
baleta ansambli. Bet nav kur ņemt
vatadrigos MI.HI dotam. Ekselence aiz­rautīgi
aptaudēla Irēnu Apines uņ Jura
Ootlalka pas de deux, na spieda roku
IS Kanādu baletskolu vadittiiem, ari
Jurim Gotlalkam. Viņam feldmaršals
novēlēja panīkumus ari turpmiķ.
«clba liek cerēt, ka tatvi* darbs ari
svelon krustceļos, cels augli Terpslhoru
dailes pili.
M o n t r e i l i , novembri.
Eduards Kelis
Zviedriji mirdz
eglītes
Ziemsvētku eglBu mirdsēlanu Zvied­riji
Ievadīja Latvielu studentu novads,
pulcinot novada biedrus un to viesus us
kopīgu svētbrīdi un vakariņim. Viesis
no Upsalu — mic. Culbe teica dslU pir-domitu
svētrunu, kidu reti niku drir-dēt
lldrigos britos. Priekinesumu da|i
ktansljimles piinisti Gunu Kurmi, ku­ras
tatants Jau vairikkirt nsvarējis ari
bargo Zviedriju kritiķu spalvu; MVUS
dzejoļus nolarija Ingrida Vīksna, bet se-vilķl
Jauks pirstaigums bija Jaunais bus
MirtiņI Lumanis, ku lleUski apliecinija
savu spēju Don Kariosa iriji. Sta —
bes pinpnējumiem mOiu nikotnu Sāļa-pins,
kam palreta tikai nepiUms divdes­mit
vasaras, Ieguvis krietnu skola un
viņa plalaii balii matoriiU un lamtai-nali
tonis ļauj cerēt lielu lietu. J.
JKri;tiJ|Ms Jinis Rudritis nesen ieradies
ledriji, pagaidām atvelkot elpu un
skatot vietējos apstiklus. Viņi ple-
[cinijles Upsatas tatvieln saimei, kur
Jau ilgiktt laika drivo viņa kundze. Jinl
rudriti redaktora darbi cer piesaistīt ta-devējs
Jinls Abuēs, ^ku nesen pametis
mela cirsmu un staidi kidi spiestuvē,
pa naktīm saliekot uvu pirmie griOM-tu.
Tis bOs redzamu grimstu galdos
Jau pirms Ziemsvētkiem. Turoties pie
vecajiem principiem, Abuēs ari turpmik
domi izdot tikai latvielu llteritflru ori­ģināldarbus.
e
Kritiķis Jinls Grins, Jau Ugiku laiku
pametli redaktora darbu, stridi Latvju
enclklopēdiji un gatavoju izdot stistu
krijumu Dadrivolana.
ŽURNĀLISTA
ALFRĒDA OZOLA
25 DARBA GADI
Tālu no dzimtās puses nesen 25
raženi darba gadi avīžniecībā pagā­ja
žurnālistam un redaktoram Al­frēdam
Ozolam. Dzimis viņš pirms
40 gadiem Krust-pils
pagastā, rdc-peļņa
ģimenē; bēr-niba
nav bijusi
viegla, jaunekļa
gadi eksistences
dēļ prasījuši ievē-roiamu
piepOlt
Bet uzņēmība un
tieksme pēc grā­matām
neparastāk
kā pārējiem tās
puses jauniešiem
iezīmējusi tālāko
A. Ozola dzīvi,
pievērSot viņu dar­bam,
kas paņem viņu visu Udz šai
dienai.
Vēl vidusskolnieks būdams A
Ozois ir jau Jēkabpils Vēstneša re­dakcijas
koUēģijā, bet dažus gadus
vēlāk kļūst ŠI laikraksta redaktors.
Viņš piedalās ari pilsētas sabiedris-kajā
dzīvē un ar savu sirsnību un
enerģiju iemanto daudz draugu pla­šās
aprindās. 1932. g. A Ozols kļūst
ari Jaunāko Ziņu un Lētas līdz­strādnieks
Augšzemgalē. Avīžniecī­bas
darbam provincē pieder visi vi­ņa
turpmākie gadi, ar izņēmumu
boļševiku laikā, līdz pat 1944. g.
Nonākot Vācijā sākumā neapsl»u-žamos
apstākļos, A. Ozolam Jāstrādā
fizisks darbs fabrikā, bet pēc kapi­tulācijas
viņš ir ftkraksta Tēvzeme
atbildīgā red. vietnieks, vietējo ziņu
redaktors Latviešu Ziņās un pēc
laikrakstu apvienošanās redaktors
Latvijā līdz pat izceļošanai uz A$V.
Pašreiz, pēc īslaicīgām gaitām zvej­niecībā
un lauksaimniecībā, jubilāri
strādā par būvamatnieku Alovas
Statā, mazajā Veverlijas pilsētiņfi, ko
iemīļojuši bagātnieki savām jaunce­ļamajām
villām. Pēc smaga darba
nogurušās rokas pa svētdienām un
vēlās nakts stundās atpūtinādams,
A. Ozols raksta grāmatu, palikdams
uzticīgs senajam aidnājiuņam.
Ticēsim, ka jau tuvākos gados kt-*
kal redzēsim viņu enerģisku un ak­tīvu,
ar bagātu pasaules pieredzi, at­brīvotās
nacionālās Latvijas preses
darbā. Alb. EgUtti
KULTŪRAS CHRONIkA
Prof. L. Liberta, ku ar teicamiem pa­nīkumiem
Jau paguvta^rlkot patstivfgu
ir viens no laimigalliem Utvielu glezno-tijiem,
kam atliek pietiekami dauds lai­ka
intensīvi nodoties glesnieelbat Profe­sors
saņēmis ari vairiku mikslu tirgo-,
tiju prieklUkamus 'par iH dotarlem
mfinesi gleznot Ik nedilu pa darbam.
Profesors, protams, l u prieklUkamus no­raidīju.
LIteritaru kritiķis Jinls RudSItis de­cembra
sikumi devies us Zviedriju. Ven-torfu
transitnometnē ieradulu teitra
kritiķe Paula Jeger-Frelmane un baleta
mSksliniece Tatjana Vestene.
Kritiķis Jinls BiColis, glesnotijs Ar­nolds
Slldegs un aktieris Arnolds Stams
licelojull uz ASV. BlColls Isceļolanu
procesi pavadījis veselu pusgadu.
iagrlda TOattia
tkišM JiŠHtH litā
ROMĀNS
(33. turpinājums)
„Atļaujfet man paraudzīt puisim pulsu,*' Dagnija pievirzl-
Jii tirvāk, noglāstīja zēna pieri un saņēma mazo roku savi
plaukstā. ,Jfē, man liekas, ka nav nekas liels — cik nu tā
var sataustīt'*
,«IQs esat ārste?" Elga Pļava uzlūkoja nopietni Dagniju.
J^ē," Dagnija pasmaidīja, ^pusceļā uz to.**
nAl» tas ir lieliski!** Elgas Pļavas tumšās acis kļuva dzīvā­kas
un drošākas. „Taēu mierīgāks prāts. Varbūt rit jūs va­rētu
«apraudzīt ari brūd.**
iJiabprfit — ja vien spēšu jums ko līdzēt,** Dagnija uz­smaidīja
zēnam. Viņa tiešām juta cieņu pret Elgu Pļavu —
tā bija vienīgā, kas visu ceļu nebija sūdzējusies ne par ne­ērtībām,
ne par aukstumu, un mazā Ieviņa turējās līdzīgi
mātei
Kamēr Dagnija darbojās ap bērniem, Kundze šaubīgi d-lāja
vādeSu pamestās teltenes, tad tās pamatīgi izpurināja
pār slieksni un pārklāja salmiem kā palagu.
„Te mums iznāks visām trim ko paklāties,** liksimies tik
strīpā,** viņa pamudināja, un sievietes taisījās pie miera.
Dagnija nopūta sveci un atlaidās līdzās Ieviņai. Māja bija
apklususi, un ad blakus vairs nedzirdēja vādešu balsis un
mutes ermoņiku. Tikko samanāmas, pavardā gailēja vēl
pāris apdrupuSas ogles, un no pelniem nāca vārs siltums.
Atgūlusies uz muiEiuras un atbrīvojusi visus muskuļus no sa­springuma,
Dagnija juta tīkamu nogurumu katrā locekli,
un ļāva aizvērtiei plakstieniem.
»Cik svešus klonus es vēl izgulēSu šai ieslēgtajā zemes
Stūri?*' d(HnāJa Dagnija iemigdama, un it kā nomierinādams
viņas skumīgo prātu, kaktā iečirkstējās circenis, sākdams
savu seno un pazīstamo dziesmu. Tā bija laba un tuva, un
Dagnija juta, ka katrs salms pagalvi, katrs svešs sliegsnis
alēp) vēl kādu sveidenu no mājām, kamēr vien durvis bē­gļu
postam paver latviešu zemnieka krietnā sirds.
lau ar mazu gaismiņu Fredis locījās gar mašīnu, bet drīz
vien nikni nospļāvās un atmeta ar roku. Seit uz vietas
vecajai kastd vairs neko nevarēja līdzēt, bija Jāmeklē kāds
vilcējs, kas paņemtu tauvā.
Sapulcijuiies grāvmalē, bēgļi drebinājās rīta dzestrumā
im pamazām krāva ārā savus saiņus. Bija jāmēģina kā d-tādi
tikt uz pddcšu. IzslēJiea stāvus uz mašīnas platfor­mas,
Fredis izstiepa roku pāri laukam un rādija kādu koku
puduri un sarkanu jumtu netālu uz priekšu.
„Ti€ ir Kalnāji — pa ceļu nebūs vairāk kā kilometri divi,
bet pāri pļavai vēl tuvāk. Nebūtu jums tā Uelā baiJfitlba
līdz, varētu it viegli aizsoļot kājām."
„Man šķiet, ka mūsu SIs nakts saimnieki aizdotu zirgu, ko
aizvest mantas,** ieminējās Dagnija.
„Var jau pamēģināt runāt,** teica Fredis, „bet nezinu, kur
lai es ķeru kādu mūli, kas izvelk manu klibo ķerru Udz šo­sejai.**
„BŪ8 jārunā ar tiem pašiem vāciešiem, kas mums vakar
atvēlēja savas guļamvietas.**
,Jlu tad ej un Izrunā — slevlešlem allaž vieglāk izkārtot
šādas lietas,** nolēma Fredis, un Dagnija gāja atpakaļ uz
Ceļmalām.
Viņa nebija maldījusies — saimnieks tūlīt aizsūtīja gū­stekni
pēc zirga, bet vācieši, apnikuši garlaicīgās nīkšanas
uz vietas, solīja Iet parunāt ar Fredl par mašīnu.
Jau pēc pusstundas pajūgs ar saiņiem, paunām, un so­mām
un bērniem sāka virzīties uz Kalnāju pusi, bet Dag­nija
ar Kundzi un vīriešiem soļoja taisni p^ri kallajien lau­kiem.
Hīts bija skaidrs un dzestrs, un tālu skanīgajā gaisā va­rēja
dzirdēt kādas kuļmašīnas vienmērīgo dūkšanu. Visap­kārt
kā ežu adatas slējās rugāji, bet brūni zaļās un taisnās
kartupeļu vagas sedzās vienmuļajā ainavā kā lieli ielāpi.
Dagnija brida stingriem vienmērīgiem soļiem taisni cauri
visām grambām un dubļu paltīm, ar mocigu tīksmi celdama
^ TIKKO lINiCIS ^
0»
apdāvinātā rakstnieka HUGO PŪRIŅA noveļu ^
krājums ^
Ekselences piezīmes l
ar Brnas Gelstautes vāka zīmējumu un grafisko aiKlari.
Krājumam 320 lappuses. Lai atvieglotu grāmatas pārsūtl-lanu
uz ārzemēm, tai Izvēlēts plānāks papīrs.
Nenokavējiet Izdevību Iegādāties šo vērtīgo Ziem­svētku
dāvanu. Cena DM 5.—
LIT ER A
rakstnieku, žurnālistu un
grāmatrflpnleclbas darbinieku kopa
aii) Schwfiblsch Gmttnd, ArtUlerie
smagos, mālu aplipušos zābakus, jo tie viņu gribēja turēt
deši pie šis zemes, kas klusēja atvadu nojautās.
Dažbrīd Dagnija jautāja pati sev, kas tā par dīvainu va­ru,
kas dzenāja viņu pa svešas pilsētas ielām, nepazīstamiem
ceļiem un liek tai Jaukties starp gluži neredzētiem ļaudīm,
it kā būtu pārtrūkusi kāda saite, kas sien i^e savējiem un
mājām; bet jau tai pašā bridi ar rūgtu smeldzi viņai bija
jāatzīst, ka patiesi šādu saistību vairs nav. Viņas vienīgie
īsti tuvie cilvēki bija pazuduši,,un savas īstās mājas viņa
bija atstājusi, ar nojautu, ka tur nekad vairs neatgriezīsies
^ nekad vairs tais pašās sienās, zem veca, pazīstamā jumta.-
Vai tas bija dzīvības instinkts, kas viņu dzina uz priekšu,
tālāk no sarkanā šausmu viļņa, kas lēnām apraka visus tos,
ko viņa mīlēja? Nē, asinis viņas dzīslās pulsēja rāmi un
vienaldzīgi, un ar izbrinu Dagnija manīja, ka kopš aizieša­nas
no Biiiarājiem viņa nejuta vairs ne pārāk sāpīga izml«
suma, ne Isja prieka — tikai dziļu un vēsu stingumu, kas
apņēma domas un sirdi. Vienīgi nejautas par mātes un
tēva likteni dažbrid kā karsta strāva ieSļāca deniņos, sa­raudama
katru nervu šķiedru krampjainās sāpēs. Un tad
vēl kas — vēl viena doma, viena atmiņa, — bet to Dagnija
atvairija spītīgās bailēs, tikko tā uzdzirkstīja apziņas virs­pusē.
Tai Sobdd nebija vietas viņas dzīvē — tai nedrīk­stēja
būt tur vietas.
Toties smadga pamestības sajūta bija tā, ko viņa nevarē­ja
nokratīt ne bridi, un bezgala vienalda^a pašai par savu
likteni Bija taču vienalga, vai viņa šonakt pārgulēja Geļ-malēs
vai Kalnājos, vai paliek šeit lauku mierā vienu, divi
vai tris dienas, salsts vai sajūt Izsalkumu ^ nekas nebija
pārāk grūti, nekas tik nepatīkami, ka to nevarētu paciest
viņas Jaunais, vingrais ķermenis. Un pietikt tikai sekundi
domās aizjoņot pāri Daugavai, lai viss šai Kurzemes stūri
liktos vēl pārāk viegli un labi.
Ar aukstu prieku Dagnija devās izpildīt pirmo nopietnāko
uzdevumu, ko viņai bija uzticējis Kapteinis, nejūtot ne bal­les,
ne rūpes, ka varētu gadīties kāda klizma/ Dagnija ne­baidījās
par sevi, jo viņa zināja, ka nav neviena, kam rūp
viņas gaitas. Vienīgā skaidrā Izjūta bija neizsakāms naids
pret tiem, kas nāca no austrumiem, un nožēla, ka viņa ne­bija
radīta par vīrieti lai varētu cīnīties ar ierod rokās.
Labi tādēļ viņa pieņēma pagaidām labāko iespēju, kas ga­dījās
ceļā — palīdzēt nokļūt drošībā tiem ļaudīm, kas gri­bēja
tikt pāri jūrai, cerēdami atrast tur patvērumu.
Pārgājuši nokoptam rudzu laukam, bēgļi nogriezās gar
ežmalu un pēc īsas laipošanas iznāca uz ganu ceļa. kas
ieveda Kalnāju pagalmā.
Pirmie ļaudis, ko tie leraudrfja, bija tris vīrieši, kas
sprauslodami mazgājās pie akas, bet kad vļens no puspli­kajiem
pagriezās pret nācējiem, Taivēns caur zobiem skaļi
iesvilpās un izpleta n^s:
(Turplnālums sekos)
Trešdien» 1950. 20;
decem^
3
A COUBSE OF
DMGATA
(843)
BALtlC SEcrnoN
U. Or«k Street. tONPON. W.
aomdestt
pirīta dll«i J»1VW ļi,
nav jfipi6sMl^*
8QUm dlvsnu s a i n l i tu
uz ārzemēm:
teltsttiUas, !!l«'JJl'»»^.gSSf kameatai utt Plem., i«W**JKifci' SuoM seķei pa galia pastu mattS
1, pāris.
Pieprasiet Jaaailŗ i^ariāll
latvleSu grāmatas visplašākā IsvSlS
dāvfi V
J. 8TRAtJTn?8
13, Seventt} Ave., Al^rton, 8.
IZKlKUai
Pieprasiet saviem
i Z N
Prof. De.
VISBIJ
levaas « k , . -