Bavarijas Latviesu vestnesis, May 19, 1951

              mm
" 'ii.
LAT V I JA Sestdien, 195!. g. 19. mh\]\
ED& SVIĒI)B
Augusta Dombrovska
T i pagāja apidēirara gadi divi, kad
ma?ii pārsiadza zl^a, ka vecais Dom*
brovstka tēv9 mijis,, ma Rīgas apgabal­tiesa
Dr* Ka^arsonu m mani aicināja
uzņrantieii Augusta Dombrovska testa­menti
i2)ļ)IIdītāJtE pienakuima. Bet Dr.
Ka^iisoīas jau toreiz bija nopietni
slims m vārgs — tās bija sekas no
visa p i n i l lieUrdeiku laikā pārdzīvo­tā,
kad VIŖŠ, lai atbrīvotos no saviem
mocītiSjieiin, bija pilrgriezis sev rokas
artēriju TO tā noasij^ojis, ka tikko iz­devās
gllibt vina dzīvību. Es toreiz
jau biju aizgājis no Lat\'ijas bankas,
biju brīvg cilvēks, tā ka man bija jā-uzņeioas
staigāšana pa tiesu iestā­dēm,
faktisko apslilklu un mantojuma
masas noskaidrošana un sarunas ar
visām ieinteresētajam pusēm. Vis­pirms,
mm ar Dr, IČasparsonu sīki ie­pazināmies
ar Aiitg. Dombrovska te­stamenta
saturu. Tas bija jo plašs do­kuments,
kurā atijpoguļojās ne vien
vi€6 aizgājēja ie-cerētals un novēlē­tais,
bet arī viņa memierīgā un ne ik­reiz!
skaidriem nākotnes plāniem pār­pilnā
dvžisele. Turklāt viņa draugam
notāram J. Kreicbergam nebija izde­vies
«iem Dorabroviska tēva nodomiem
dot vajadiigo skaidro un noteikto ju­ridisko
ionnulējiumu.
Skeiidrij bija, ka viņi saviem tiešiem
mantiniekiem, eaviai meitai — ievēro­jamā
latviešu elektrotechnikas inže­niera
Lintera kuiulzei — un abiem dē­liem
bija novēlējis tikai kādu nelielu
namu Agenskalriā, kamēr viss viņa
Ziemtļblāmts maini VeonlIgTSvI
r
plašais kokrūpniecības uzņēmums un
loti daudlatie nekustamie īpašumi Mīl-grāvī
nāktu par labu kādai organizā­cijai,
ka» bija jānodibina mums, testa­menta
izipildītājiem. Tā rīkotos pa
Ziemeļblāmu un pa Burtnieku pili.
Viņa mīpkals dēb — apdāvinātais
vijolniekis, kas bieli ar savu kundzi
uzstājās Rīgas kosicortos, bija vārda
pilnā noifimē nodots musu — testa­menta
izpildītāju — aizbildnībā, jo
nebija izpildījis tēva gribu un nebija
pilnīgs atturībnieks. Mums bija uz­likts
par picmākumu izsekot, kādu dzī­vi
viņš dzīvo, un, skalotie pēc tā, vai
viņš būs larvedles labi vai slikti, pie­šķirams
vai atraujdins tas pabalsts, ko
tēvs bija paredzējis testamentā. Tas
bija visai nepatlkaims uzdevums —
būt par giivemanti pāri par 40 g. ve-caia
ģimenei galvām im ar pilnas vai
tuSišas silītes palīdzību turpināt viņa
„aiid2inā§ani3". kas, acīm redzot, ne­bija
arī pašam tēvam izdevusies, kā
Vilis to bija vēlējies.
Tālāk nācās noskaidrot martoiuma
masas stāvokli,-īpaši attieksmē uz ne­skaitāmiem
nekustamiem īpašumiem
Mīlgrāvī, ko Dombrovska tēvs garā
gadu rindā bija pircis un pircis, nē-mh
savā lietošanā, vai arī bieži vien
atstājis vecā īpašnieka lietošanā. Sa­runā
ar Dombrovska tēva korapaņonu
—• vācieti, kas nebija visai runīgs, no­skaidrojās,
ka kokrūpniecības uzņē­mums
jau ilgāku laiku it kā nebūtu
vairs darbojies, ka grāmatvedība arī
atstāta novārtā un ka kompaņona pra­sības
pret firmu, kas. protams, gan
vēl bija jāpārbauda, pārsniedzot visa
uzi;iēmums pašreizējo vērtību. Bija
skaiidrs, ka bez il^toša tiesas proce­sa
te nekas nebija panākams. Turklāt,
ievērojot nolaidīgo grāmatvedību un
nekārtības fabrikas kantorī, visas
trumpafi bija kompaņona rokās. Pār­baudāt
īpašnieka tiesības uz pirktiem
nekustamiem īpašumiem, izrādījās, ka
Aug. Dombrovska īpašuma tiesības
nebija nostiprinātas zemes grāmatās.
Attiecīgiem pirkšanas dokumentiem
trUkstot, un gadījumos, kad par ve­ciem
parādiem Aug. Dombrovskis bez
kādiem rakstiskiem dokumentiem šos
īpašumus bija pārņēmis savā ziņā, bi­ja
paredzamas neskaitāmas tiesu lie­tas.,
Pa Ziemeļblāzmu un pa atturības
biedrību rīkojās Dombrovska tēva se-i
kretāre, un arī par šo nozari bija grū­ti
gūt kādu drošu pārskatu —• tur tika
saimniekots ar tiem līdzekļiem, ko ie­nesa
sarīkojumi, teātra izrādes, kon­certi
u. t. t. Nekādas naudas summas
i bartkās vai citur Dombrovska tēvs ne­bija
atstājis, jebšu tās bija pievāku­šas
nezināmas personas.
I Tagad sāku saprast Dombrovska
tēva vārdus, ka mums būšot diezgan
ko norauties. Testam«ita noteikumi
liecināja, ka viņš savu lolojumu —
Ziemeļblāzmu un Burtnieku pili visā­di
gribējis nosargāt no Saeimas par­tiju
ietekmes un vēlējies uzlikt mums,
viņa testamenta izpildītājiem, par pie­nākumu
radīt organizāciju, kas rīko­tos
pilnīgi neatkarīgi no šiem simts
deputātiem. Bet — tas Latvijas torei­zējos
apstākļos bija Gordija mezgls,
ko atrisināt nebija pa spēkam Dr.
Kasparsonam un man.
Tai laikā Dombrovska tēva tiešie
mantinieki bija griezušies pie zvēri­nātā
advokāta Vold. Zamueļa un vi
ņam uzdevuši apstrīdēt tēva testa­mentu
visumā, un Rīgas apgabaltiesa
atzina to par nelikumīgu un neapstip-rinžija.
Tā izbeidzās Dr. Kasparsona
un manas testamenta izpildītāju funk­cijas,
un Dombrovska tēva atstatā
manta likumā paredzētā kārtībā tika
izdedīta starp viņa likumīgiem manti­niekiem.
Un ar to arī Dombrovska tē­va
sapnis par Ziemeļblāzmu un Burt­nieku
pili bija izsapņots un nepiepil­dījās.
Cilvēks, kas pelna 60 markas
viena vakarā
SAIUNA AI DEJOTĀJU UN KAEIKATCRISTU A. BVNDIV
Izturējis Ludvigsburgas nometnē iz­ceļošanas
pārbaudes uz ASV, nolē­mu
kādā no labākiem Stutgaites
naktslokāliem nosvinēt atvadīšanos.
Taču atvadīšanās vietā iznāca atkal­redzēšanās
ar mākslinieku Aleksandru
Verneru Bundžu, kas kopā ar savu
dzīves biedri Ženiju izrādījās par ka­barē
programmas galvenajiem veicē­jiem.
Šis internacionālais varietē spī­deklis
ir kādreizējais laikraksta So­ciāldemokrāts
politiskais karikētū-
Tists, kura zobgalīgo satini toreii pa­zina
visi mūsu t i laika varenie.
Garā trimda
ARI IVANAM BUŅINAM PĀRI 00
Bieži pirms nāves daudEinēļa ražī­gāko
rakstnieku pasaulē Bernhardu
Šovu. Sad tad piemin Knutu JHamsu-nu,
kas, gan pelt«, gan slavēt», gaida
un nevar saoaidīt savu nāves stun­du.
Bet tikpat kā nekā nediird par
krievu emigrantu rakstsdelni Ivanu
Buņinu.
Ari viņam Jau Ir pāri astc^detmi
tiem. Slimība viņu ilgāku laiku sai­stījusi
pie gultas. Nabadzīga un drū­ma
ir viņa dzīve svešā malā Fran­cijā.
Trimdā \iņš jau ir 30 gadu.
Trimdinieks viņš bija arī tad, kad
1933. g. viņam piešķīra Nobela prē­miju
par darbu, kas sarakstīts viņa
mātes valodā pēc svešumā nodzīvo­tiem
13 gadiem!
Kas būs lasījis Sādžu, Arsenjeva
dzīvi, Mitjas mīlestību vai Kungu no
Sanfrancisko, tas zinās, ar kādu
smalkjūtību Buņins pieiet cilvēkam,
tie būs manījuši, cik tīrs un gduds ir
viņa stils un cik vienkāršais līdiek
1iem viņš sasniedz lielu m^sHniecis
ku kāpinājumu.
Būdams liberālis, kas melna katra
veida diktatūru, Buņins bez saviem
tīri literāriem darbiem ai spalvu cī­nījies
gan pret komunismu, gan ar
pret nacionālsociālismu.
Zīmīgi, ka trijos gados pēc revo­lūcijas
Pad, savienībā, pirms viņam
i7devās izbēgt m Franciju, \m vācu
okupācijas gados Francijā parasti ra­žīgais
Buņiiis nav uzrakstījis ne vie­nas
vienīgas rindas. ..Es nevaru būt
fašists — ne melns, ne sarkans," at-ziniets
viņš.
Uzaudzis krievu slaveno rakstnieku
pasaulē. Buņins uz Rietumeiropu bija
atvedis Tolstoja. Cechova un Turge-ņeva
mantojumu un cerējis visus šos
gadu», ka varēs to aizvest atpakaļ uz
Krieviju, Vai tas viņam vēl izdosies?
Pēc programmas sekoja daža kopīgi
izdzerta glāze vīna un mākslinieka
garš stāsts, pilns traģikas, par zau­dētiem
piederīgiem, kara un bēgļu
gadu grūtumiem, bet arī pārgalvīgām
dēkām un savdabīgu humoru kā An-šlava
Eglīša romānos.
,.Es laikam visu dzīvē sasniedzu
aiz spītības," Bundža smejas. ,.Sko­las
laikos pamāte man aizliedza va­karos
zīmēt, lai taupītu elektrību.
Bet es par spīti sāku zīmēt karika­tūras,
un drīz amats bija rokS. Archi-tektūras
fakultātē draugi korporeli
man atgādināja manu bērnību pilsē­tas
nomalē, un es aiz spītības pie­vērsos
sociāldemokrātiem, un no jo­ku
lapu ilustratora kluvu par politis­ku
karikatūristu. Kādreiz ballē dabū­ju
dzirdēt pārmetumu, ka neprotu kā
nākas dejot, un aiz spītības kluvu
deju skolotājs. Un beidzot, kad pēc
kara draugi mani mudināja iet kādā
IRO nometnē un mest dancošanu pie
malas, lai tieku kaut kur Austrālijā
pie mierīga kaktiņa — es, par spīti,
tikai tad īsti vēl sāku cīnīties. Un
tagad man vēl viens amats rokā, ar
kuru man vaļā visa pasaule."
Atļāvos iebilst, vai vīram ar galvu
varietē ir īstā vieta? Bundža atbildot
atklāja arī vēl kādu Tpatu bohēmisku
dzīves filozofiju: „Lai cik paradok­sāli
tas skan — es eksistēju nevis no
darba, bet no prieka, un ar to šova­kar
esmu nopelnījis veselas 60 mar­kas.
Lai strādā birojā, kam tīk, bet
atļaujiet man nodoties skaistākajiem
no visiem sportiem — dejai un jaut­rākai
no visām tēlotājām mākslām —
karikatūrai. Tas ir mans prieks."
A. Gulbja latviešu literatūras vē­sturē
Bundža vērtēts kā viens no
mūsu pirmajiem karikatūristiem ar ļo­ti
dziļu māksliniecisku tvērienu, un
ari pašreiz ar saviem kabarē teātros
rādītajiem zīmēšanas „numuriem"
viņš Ir populārākais ātrkarikatūrists
Vācijā. Dejot A. V. Bundža mācījies
Latvijas operas baletskolā pie Bea­trises
Vīgneres, pie godalgotā baleta
Zaļais galds autora Josa Anglijā, pie
Vīnes operas baletmeistara Rūdīja
Frencla u. c Viņš ir arī Impcrial So-ciety
al Teachers of Dancing m vācu
deju skolotāju apvienības biedrs.
Sis savdabīgais latviešu māksli­nieks
nekad nav prasījis sabiedrības
pabalstu studijām, i?e UNRR/is vai
IRO pabaktu, jo nekad nav betz dar­ba
un maizes.
Nobeigumā Bundžu pāris (viņu ska­tuves
vārds ir Geni u. Alex) rāda lī­gumus
un piedāvājumus no Spānijas,
Holandes un Šveices, bet kundze, kas
savu vīru laikam vislabāk pazīst, pie­bilst:
..Spītības dēl varbūt tomēr
brauksim uz Ameriku." A, B.
KULTŪRAS CHRONKA
IbOrilņS Zīvertt s«rak8tl}ls ) am ligiG^j
gdrt. karas plnBlzriSe paredzaat ZnMīl}!,]
pīŠa lotora iestndējVBi.
Utnehi opcrdiie<UUi«i, kotoittiftiyi|^]
Adelet Folclņis-Karpis plmaU HMtTtfttel
Aaerikat koacem notika VotertonA. Ta^
Mja k«pU apatklētt sa aif Tlttili fm^\
veltīja labas atsauksmes ki aiksUtiedtka^S
)am sBieguraam. tā ari programmas IXT(W1. \
Sidnejas BodesTĪzera kalata tmpi, kaa n.^
rodas garā tame)i pa Jaimit IHcatUT«|««|i
pilsstām. ar labām sekmēm 4e)o Utf1ct«i
VIia Vētra. Ansambļa «vedumi uņtmU aif j
nimS. i
Fimo vietu Oh)o kniledtn mOtlkit ltttlv|lt|
iejāvusi vijolniece ludmllla Ziedoic. Saifk».]
jumā bija pārsUvetas II nācijas lo da&4|«|]
Amerikas mūzikas augstskoULm. ZiedoM lr
KapHola universitātes Kotumbl inp(M<t|)t|
ua šogad beigs vijoles klasi. I
MiUfgās Vatikānas bibliotēkai 42III « ^ j
nuskrlpius, starp kuriem atrodas iH Vatf.]
kānas Kodeks. vērtīgākais kristietikat rakUtļ
darbs, pārņems mlkroiilBit. Darbi Op |l
gadus ua Izmaksās ap ISI.MS dotaru. ^
Savu koncertturneju Kanādā, ar UflkvlMtl
Montreaiā nobelguil Herta LQst, Vlklaf||
Stots 00 Hugo Strauss. Konctrti, kat
Ievērojams ar savu augsto mākslas iilmiai^j
mūsu mākslinieki atskaņoja J. MHtņa. |J
Vītola, A. Kalniņa. J. Kalniņa. I. Sktmi,^
A. Zilinska, Mendelsooa. Sopeia n. c SaNl
bus. Klausītāju atsaucība bija ļoti Bāla.
Filade!!ljā Iznācis jaunatnes mēBtirakal||
Neiemītā taka 12. numurs. SomlU ta^liMil
rotatora technlkl un mūsa jaulf rakf(iiincS4
bas darbinieki rāda aUīstama ļti^ paitiTH,i
Oto KroUa mākslas aģentūras rfdkl flkvl
gS Ir jau vairāk nekS IIM datldi mlk^j
nieku adrešu. Oto KroUs on EdTtite
mals darbojaf ari latvIaSo «kaņa
šanas studijā, kas nule uzsākoši SarklW lni.|
V. Būvalda vadlbl. |
Ņujorkas latvieša jaunatnei Itterirt ptl*ļ
ciņa sanāksmē pJminitl slrreitloM n tk*]
sistenciālisms franēo IHerātfiri «n !• ttltk.1
mes latvte$Q rakstaieclbi. Sarikotuil
dalijuiies Mudīte Austriņa. Andra KadUi.!
prol. f. Starct, J. KadUls, B. tatttan
Bostonas latvieša teātris M. nai)!
Ņoļorkā ar Blaumaņa Idgo no Satdanla ft4
deUs. Dekorācijai glttnojti prot. i . Ki|a. l
Utvijas PEN kluba biedres aicina raģlitrl-1
tles oa izteikties jautājami par pareSilla
vlešo rakffaleka, inrolllito a liStY||i M.1
Biksmi ASV. Vēstolcs adrasljaaiai JUIB
Porietira. 6H, Tremont St., Boston. Mtn,
DirtģeaU Aleksandrs Vlnttrs aiciaitt tai
Zviedrijas ox Dāniju diriģēt sfmloKtskd kat*
certo. Par solisti aicināta tīņa kaiti
dStlja Marija Vintere.
Bomā iznācis sakrālās mākslai ItttUia
mo g. katalogs. Baltijas valstīm n cttia
zemēm aiz dzelts prl^kSkara tajl larlITta
neta tailt aiz Francijas «n Splnljai. Gtt*
malā reproducēta ari Niklāva Strttkai flai*
na Dievs, Tava zeme deg.
Nodibinafs kultūras birojs
ASV laMesiem
Amerikas latviešu apvienība pieri­musi
noteikumus par kultūras biroji
noorganizēšanu, kā arī ierosinSjusl ik
gadus ASV rīkot latvieiu kultūru
dienas, kuru atlikums nododams Ut*
viešu kultūras fondam ASV. Kultū­ras
birojs darbosies kultūrai virtlbu
jaunrades veicināšanai, latvickli dzī*
ves ziņas stiprināšanai, jaunatnei tu*
dzināšanai u. c- Biroju vada vildt,
un tās priekšsēdis ir ALA loceklis
E Freivalds. Pie kultūras biroja dar­bojas
arī Kultūras fonds ar sekdjiffl
zinātnei, mākslai un sarīkojuiBl«]tt«
bibliotēkām un archīviem, iiglltībii
un jaunatnes organizēšanai. Kultūru
fonda darbību vada ALA vaklH
priekšsēdis, kuitūras biroja vadītāji
un rakstnieku, mākslinieku un zinlt-nieku
pārstāvji.
Ingridā Vltanft
HOMĀHS
(73. turpinājums)
Knd Melirtju puldDl pārkāpa Akmenāju virtuve^ slieksni,
saimniece pašreiz lielajā grāpī bēra kartupeļus, bet div; viri
Šaudīgajā pavarda gaismā uz akmeņainā klona valstīja brūn-pelēku
buciņtu Divas pašlietas tauku ploškas uz palcndzes
skopo gaismu maadiet pastiprināja, un viens no vīriem ātrām,
Ierastām kustībām, zibināja gar lopiņa skaustu smailu tuteni,
kamēr otrs grozīja rokās bļodu, kur sagāzt iekšas un noteci­nātās
asinis. Bēgļu biklo labvakaru atņēma s^iimnieces spoža
balss, kamēr abi vīri tikko pacēla galvas no sava darba. Uz-metusi
ātru skatu nodīrātajam lopiņam, Dagnija ar skatienu
atdūiāa pret vīru smagajām rokām, kas c i l ā j a iesārtajā gais>
mā, un īsu mirkli viņa uzskatīja aizdurvē nevērīgi nosviesto
pelēki pūkaino ādu, kas izmisīgā nevarībā gulēja saņurcīta
pāri pati savām aizcirstām kājām. Tad viens no puišiem ātri
pārvilka asmeni bučiņa krūtīm, un bļodā ievēlās tumši asiņu
un iekšu recekli. Strauji aizvērusi acis, Dagnija pieķērās
durvju stenderei un iegrīļojās Istabā, kur bija jau pazuduši
visi pārējie atbraucēji. Riebums, kas viņu pāirņēma, bija tik
liels un nepārvaraims, ka viņa tikko savaldīja nelabumu un
noturējās kājās.
„Nu, saimniec, vai iznāks krietnas vakarSņasI" jautSja zema
vīrieša balss, bet Dagnija stāvēja, atspiedusies pret sienu, un
gaidīja, kad istaba beigs joņot trakā karuselī ap viņu, lai
aizvilktos līdz tuvākam solanL
Paris mirkļus aizklājusi seju rokām, Dagnija savāca visu
savu gribas spēku,, lai pārvarētu smieklīgo vājumu, bet kad
viņa no jauna piecēlās, viņas acīa šaudījās dīvainas bailes un
neziņa, kamēr cauiri smadzenēm izauļoja juceklīgu domu ka­mols.
Tas bija tik d ī v a i n i . . . Tik biezi viņa bija redzējusi lidz
nejēdzībai «sakropļotus karavīrus, vaļējas briices un asinis bija
ikdienišķa aina viņas darbā, bet nekad viņa nebij jutusi tādu
riebumu un nelabumu kā šo<lien, ieraugot nieka meža kustoni.
Ar strauju vēzienu atvairījusi no sevis kādu pēkšņu uzmā­cīgu
čukstu, kas jau atkal draudēja satraukt viņas prātu, Dag­nija
spītīgi piecēlās an ievilka dziļi elpu. — Muļķības, Es esmu
tikai pārguruši. Man jāsaņem sevi stingrāk rokās. Es nedrīk­stu
tā palaisties! — Un viņa stingru gaitu iisoloja atpakaļ
virtuvē, lai pārbaudītu pati savu spēku.
Nu jau puiši bija paspējuši sadalīt medijurau gabalos, nelāgā
bļoda ar iekšām bija aizvākta, un saimniece grseza mīkstumus
sīkos gabaliņos, mezdama tos katlā.
Abi puiši bija atmetusies virtuvē uz sola un tina avīžu pa-pllrā
tabaku, Sabristos zābakus vmi bija izslējuši pret pavarda
karsto muti, ļaudami liesmām laiz.ties gluž: tuvu gar piem:r-kušajāan
zolēm,! un vajā atrautie svārki atsedza saburzītus
•
kreklus un spīdīgas, muskuļainas krūtis. Puišu apģērbe bija
trūcīgs un salasīts — v;3fiam bija karavīra bikses un pašauri
pašausti vadmalas svārki, otram vācu armijas frencis un aiz­sargu
zaļās bikses, turklāt vēl krietni sarains vaigs un ilgi ne­grieztie,
savēliašies mati.
— Ja šitādas satiktu uz c e ļ a . . . — Dagnijai lešSvSi prātā,
un negribot bija jāpasmaida, — tad gan būtu steidzīgi jāmetas
pāri grāvim. Izskats gandrīz tāds pat kā mūsu Ziemsvētku
viesiem. Pat vēl ļaunāks, jo tiem visiem bija stingri un nilti
mēteļi!
Bet abi puiši laipni un draudzīgi runājās ar saimnieci, viņu
balsis bija spirgtss un nebēdīgas, un arī blakus istabā dimdēja
stingri soļi, skanēja pārgalvīgi, parupji smiekli, un kāds jautri
svilpoja-
Ar_ kāju atgrūdis durvis, uz sliekšņa parātJījIs vēl viens Ak­menāju
iemītnieks, garš un lokans puisis ar mašīnpistoli
p'ecā un tālu pakausī atbīdītu aizsargu laiviņu. Ieraudzījis
durvīs Dagniju, jaunais puisis drusku aprāva savu straujumu,
piemeta roku pie cepures sveicienam, un tad pievērsās saviem
biedriem:
..Iešu nomainīt jK)Steni ceļa galā. Neaprijiet visas vaka­riņas'"
.Raudrīsim," atrūca viens no bučiņa dīrātājiem un ar oglē
pārvērtušos žagaru aizdedzināja uztīto cigareti!
..Un ja uzpeld vecais ar kādu kraukšķi, tad neaizmirstiet,
ka es arī esmu vēl p:e dzīvības."
Veltas cerības — tas tev ko atmetīs..
..Nu, nesaki vis, pēc pagājušās nakts meža s k r ē j i e n a . . ."
Garais ar mašīnpistoli izgāja āra. ar dobju klaudzienu aiz­cirzdams
āi7 se\-is durvis, bet saimniece nokrāva uz galda
šķīv]u kaudzi un karotes, iemezdama vēl pāris šķilas pavarda
mutē.
..Edīsim nu šovakar visi kopā vakariDs*;." viņa te'ca Dagni­jai.
„Lūdziet tos savēos. lai nāk šurp N>7.;nu tika:, cik m-n
te to šķīvju, vai pietiks. Vienmēr jau t.k brang*? mielasts
mums negadās, bet šod;en, rau', puišiem mežā laimē'ies.'
Saspiedušies uz soliem ap galdu un uz zemē sakra;;ta-am
malkas šķilām, vakariņotāji turēja klēpī katrs savu t-auku.
kur saimniece iegāza mērci ar sutinātajiem medī:uma kumo­siem,
piebērdama pūkainos kartupeļus, 'un no āfa ienāca vēl
d:v: vīri. kurus bija nomainījusi jaunā sardze.
Trūcīgajā virtuves gaismā bruņotie puiši izskatījās mežonīgi
un bargi, bet vinu balsīs bija nebēdīga sirsnība, un smaaie
soli iedvesa^ drosmi un mieru. Pēc baigāk nakts Mežirhēs
bēgli tos uzlūkoja ar bijH^u un pat ar maigumu, un. jo skaļā­kas
bi'a vinuhalsis un smagāki soļi. jo laimīgāki un drošāki
atbraucēji vēroja bārdas rugājiem aizaugušos zodus. Vīru
platie pleci, sārtās pieres un lielās, cietās rokas, kas cilāja
m3;2;, te pazibēdamas, te nozuzdamas virtuves
krēslā, škita kā drošs un labs cietoksnis, kur beidzot var mie­rīgi
ai7m!<n un sapņot bez ļauniem murgiem.
Nosē^dusies uz malkas kluča blakus Kapteinim, Dagnija gausi
garšo;a savu v;ļkarinas devu, bet ēdiens tai šķita nebaudāms
;:r; Dretias. a'zvien vioas acu priekša rēgojās uzskērstiiis
.op:ņs, un a: mokām Dagnija vaļēja pa muti gaļas kumosu.
„Te nu jūs būsit drošībā," ierunājās Kapteinis, pamWams
uz aizsargu istabas pusi. „Grūti ticēt, ka šeit jūs varētu
tramdīt arī žandarmi, kaut tiem ļoti interesē šis piektiitei
stūris. Bet rīt dabūsim pāris jaunu papīru — tie jūi nodro­šinās.
Vakar Fredis bija Avotos," viņš piebilda klusāk-
„Vai mūsu e^gi paši bez bailēm var rādīties ķēdes suņiem?"
„Kā nu kurš — ja tiem ienāk prātā pārbaudīt katru viru
īpaši. Bet parastji pietiek ar kopīgu, apstiprinātu Binuļa gru­pas
sarakstu. Un tomēr dažiem gaiss ir diezgan pabiezs."
„Arī leitnanta paspārnē?"
.,Laikl ir tādi, ka neko nevar droši zināt," Kaptefeis pa­raustīja
plecus. ,,Kas šodien ir drau^, jau tīt var būt ienaid­nieks,
pats savu galvu glābdams. Leitnants ir savācis bīstami
daudz kureliešu, un tas viņam var dārgi maksāt. Pagaidim
viņa labā slava pie komandanta sedz visu.'
„Vai šie būtu kurelieši?" Dagnija jautāja klusi, pamidaffis
uz puišu pusi. „Li!iklīdinātās. izmukušās atliekas?"
J ā , daļa no tāin. Tie, kam izdevies izkļūt no ielenkumi."
„Un pārējie?"
„Vai nu gūstā Vācijā, vai arī — lauku kara tiesā dczertic-ļlem.
Tātad saprotiet pati ." Kapteinis zīmīg; nop'ātīja rokas.
„Vai lr daudz ^lādu kureliešu grupu? Daudz māju, kur tie
patvērušies? Varbūt ari vel citur?" Dagni la mēģinija slēpt
savā balsī satraukumu un nolieca gilvu, lai nebūtu jāuzlūko
Kapteinis.
„Ir vēl šur un tur. Arī tepat S v . . , -irmā. Bet vēl jau rlfU
laiku mežā turpnās cilvēku medības, un pa visiem ceļiem
patrulē žandarmi."
D ā n i j a piecēlās un nolika savu vakariņu devu atpakaļ ut
galda. Viņa nespēja vairs norīt ne kumosa, jutās neilgi un
nogurusi, un Kaplleina strupie, negribīgie teikumi to satrauca
vairāk n^ā visļaunākā vēsts. Biia pagājuši jau gandrii divi
mēneši, kopš par Juri nebria nekādu z:nu, un Dagniju mica
svešādas bailes. Viņa vēroja leitna?.ta Birzuļa vīrus, kas ne­bēdīgi
un spēcīgi ar savam skalaiam balsīm piekliedza Ak­menāju
zemo istabu, un vīna gri;)ēja iziet arā un irbrēkt tum­šajos
kokos rūgtu pārmetumu" naktij, ka tā slēpa šo vienīgo
cilvēku no viņas tuvuma. Dagnija jutās pamesta un vientuļa
starp šiem daudzajiem cilvēkiem, un, kamēr citi vēl ēda, viņa
ielavījās tukšajā istabā, kur turpmāk bija lemts ritēt bēgļu
gausajām dienām, un atgūlās gar vienu sienmali sagāztajos
salmos. Otrā kaktā savā grozā klusu šņāca Andris, ko Elga
bija paspējusi jau pabarot un noguldī*. bet citādi hei\ bija
klusums un vientulība, ko parasti tik grūti bija sameklēt bēgļu
gaitās-
§ai vakarā Dagnija jutās izsmelta un tukša, nogurusi un
bezcerīga, un nesaprata, kas gan 5: viņu bi;a noticis pēdēji
laikā. Bija izdzisusi katra gaisma, kas visu laiku vēl bija
palīdzējusi dzīvot — vīna neticēja vairs ne Kunemei, ne pati
savai laimei, viņa nejuta v a i r s eevi, tikai savu ķermeni, kas
negribīgi kustējās līdzi citiem bēdu brāļiem, gaidot galu iai
spēlei
(Turpinājums sekos)
iļialriji'
tndeiicii
Heikai'
ļiUitMti p
HMl&rijIir
ilikipSku.
rļnpolltiiku
ntmijai ^
iki patiki
ilfinaogalvi
" iHiļulateliļ
Iftbfiilsist
l ^ i t i v c
loikai^t
Nļitded&itS
^nAijineti.
I^Uio
MTiiart
pol
vi
li uek
i
u
?!•«