Bavarijas Latviesu vestnesis, January 18, 1950

              freSdlen, 1950. g. 18. jaavārt.
esi, Spīciola?
Vēl ciņa nav galS vn neb^ies:
Tev, Lāčplēsi, Spīdola ittUfei Ies;
Rainis, Uguns un nakt9
Šaubu, to al? dzelzs priekS-mōsu
dzimtenē un tālu no tās
simti tākstoši mūsu brāļu un
Ittāiu domā, jūt un cer uz mums
i pasaulē. Viņu priekšstatā
j # : r a Ž ^ bet nemitīgi
ogles \iz mūsu tautas ieņaid-galvām
saukdami, aicina-
, btfdJnādaml
Valtā ir?
kāds koUekilvs Izsludināja
Ift^s^u, nolūkā iegūt darbus, ka?
l^ļr^gandētu mūsu taisno lietu pa-
M#6. Sis afeinājuras rādija pavi-sami
vSju at9auclbu mūsu gara dar-btalekos.
^N^li^giiim,ka vajdga rādīt trim-dfilUekU
paiu un viņa dvēseli, skatītu
<Aur māksM prizmu, ka paVl*
0lim neidiečiedatni ir runāt uz lat-
VWl triittdā mutoātāju latvisku va-
)()idU Utt, B^t vai tas ir viss, ko no
mūii tiferSttem tagad drīkstam sa-gildlt?
Oan vēstulēs gan pitādi no mūsu
tltt^ellem emigrācijas zemēs arvien
iāk a^kanēt saucieni — do-f
n j i i ^ literatūru pro-dļ^^
tagad Ir^^t^ arvien
i^spljtfto'ia^ Be* šādas
3 ttkpctt ka nav. Nav au-tMSij
liav matieriālu, nav līdzekļu tās
fagatavošanai un iespiešanai. Un
ļķa art, ka visa trimdas saime
tni bijusi pārāk apātiska un
ar! to iespēju izmantošanā,
tomēr ir bijušas.
' * <arap-
\
īl bf
ma
Ifai6nia-
^0
rakums
iu trimc
iatias ir
a
kas:par autp-ftd
parlamentj-centrālls
orgar
ļc oļr p 0 r e. at-
^organizētācl-les
atpestīšanu.
J:I tad vēl pa-
>iz' par visāttt
r ir šavrūp^#:
^1$ un brēcēji
'jāpaklaujai
i»i pat laiK»
*al tā mēs pa-skaidrlbu,
aķsolūttii^^
bas balstīsies
•izteikto gribii.
Radība varēs
uzdevumam
xiz visu 14f
gribu un
tui ^ ,^
Hugo Vītols
•ir ttesa ^ visu mūsu uzdevums ir
Iļapļlt dzīviem un palikt latviešiem,
l^'^^a ari, ka daudzi no mums ik-oienai
veic pienākumu pret savu
^utl: skolotāji, skolēni, vecāki un
kultūra» darl^ie^ par
j l « t « ^ divSi^^ visi,
fcai diri m i ^ ^ tie-
Msip iprfl^ utt. Bet tas
! taftu nav vis»! mūsu tiuta$
datt$( vmriK; ml^u mutēm ir
jļil^an^pasaulē asfes lieclnlcSku
hllil}^ t«il JSmudina vēl brīvā pa­saule
lilķirties par asu, drošu un
drīzu cirtienu.
Un taču paši tik bieii atkār-tojlm
» ka esam neyis bēgli, bet cl-nitftji.
Ū^ara pār boļševismu ta-g>
d neatkftrijai no tfi, ko, piemē-rlim,
dara mŪsa partizāni, bet no tā,
ko 4omāa un darīs rietumu nāciju
vairKkums. Būt cMtāJam tāpēc ta-ged
nenozīme gatavību ziedot savas
sisiņis, bet darīt iespējamo, lai at­klātu
rietumu tautām un tpaSl .ame­rikāņiem
boļševisma patieso būtību
^ nevis ģaužoties un lūdzot, bet
laktiem /pierādot, ka izšķirties par
drīzu radikālu rīcību nepieciešami
prasa viņu pašu vitālās intereses.
Uzskats, ka mūsu iespSjas rietumu
sabiedriskās domas ietekmēšanai pā­rāk
niecīgas, nav pareizs* Fronte,
kaut tā stieptos tūkstc^iem km, sa-^
StļSidfiš no atsevišķiem cīnītājiem ,ar
dalādiem ieročiem. Tādēļ tam, kas
iiMk prot, ir jāraksta, kas pārvalda
^li^das, Jātulko — rietumu prese
tifļd ir pieejama. Kam iespējas
l^^ūt sabiedriskās dzīves pīlāriem,
tam tie jāietekmē — sarunāp, vēstu­lēs^
piegādājot literatūru ^t. Kas
materlāU labāk situēts, tam jāziedo
līdzekli. Jāatmet kautrība un kūt­rība.
Klusēšana tagad patiesi nozī­mē
nodevību un ienaidnieka atbal­stīšanu.
Kad trīsdesmito gadu beigās pār
Eirppu sāka sabiezēt negaisa māko­ņi,
irvien dzirdamāks mūsu dzimte­nē
kļuva jautājums: kur ir tas spēks,
kiļs mūs var glābt, ja negaiss brā-zlsies
ari pār mums? Un arvien
dzirdamāka kļuva arī kāda atbilde,
ko formulēja pēdējais mūsu izglītī­bas
ministrs un citi: mūsu zemes ro­bežas
nesargā tērauda kolosu ma­sas,
^musu spēks ir mūsu kultūra.
Tauta, ;kas atrodas uz tik augstas
kultūras pakāpes, nevar iet bojā, kā
nevar iet bojā dārgmetalJi katisēja-mā
krāsni; agri vai vēlu šī tauta cel­ies
no jauna. Simbolos runājot: ja
-mūsu Lāčplēsi nomāks pārspēks, tad
mūs var glābt mūsu S'pidola.
Sai domai sekojot, mūsu valsts ar­vien
veltīju^ daudz līdzekļu un pūlu
latviešu gara kultūrai. Lai piemi-nam
lepnās skolu celtnes, stipendi­jai
un pabalstus, fondus, balvas lau-i^
Uem utt.
Notikumu ievirze izrādījusies
mums daudz traģiskāka nekā toreiz
varēja paredzēt. Bet viens secinā­jums
tagad nav atvairāms: latviešu
gara darbiniekiem visiem spēkiem
pienāktos līdzināt savai tautai kādu
moiilisku parādu. Jo mūsu liktenis
tagad vislielākā mērā atkarīgs no
i iznākuma -kaujā^ kurā cīnītāju ro-
^kās ir gara ieroči. Tiē ir Spīdolas
ieroči, šis ir Spīdolas laiks. Mūsu
Lāčplēsis ir darījis visu, kas viņa
spēkos, viņš ir devis vairāk nekā
,kāds drīkstētu prasīt Bet SI cīņa vēl
nav galā, Spīdolai tā jāturpina, ka­mēr
atkal pienāks Lāčplēša laiks.
Kur esi Spīdola? Tevis maz redz
un pūt Trimdā atrodas maza mūsu
inteliģences dala, un tā patt ir tra­ģisko
notiku^nu dragāta. Tāpēc ne­viens
nevaram darīt vai sagaidīt ne­iespējamo.
Bet mums jādara pašiem
un jāgaida no citiem iespējamais.
Ibsena Branda vārdiem runājot:
„Tiks piedots, ja tu nevarēji, bet
mūžam nē, ja negribēji."
Diemžēl, dažas pazīmes rāda, ka
dala mūsu gara darbbieku negrib
būt mūsu Taurētāji, Tā, piem., šī
laikraksta slejās ir pausts „arī vie­doklis,
ka māksla ir suverēna un nav
subordinējama. Nenoliegsim, ka
tāds uzskats var būt ari pamatots.
Bet vai vienmēr uņ visur? Jau nor­mālos
laikos un normālā vidē pie­iešana
lietām un parādībām tikai no
l'art pour l'art viedokļa ir apstri-dēta.
Tagad, ārkārtējos apstākļos
un mūsu tautai tik liktenīgās die­nās,
taču ir jāprasa, lai arī latviešu
rakstnieks, gleznotājs, publicists, zi­nātnieks,
politiķis utt, būtu ass mūsu
cīņas ierocis. Mēs nespējam un ne­drīkstam
samierināties aŗ to, ka tie
no mums, kam dotas spējas labāk un
spēcīgāk, pateikt pasaulei to, kas
mums notedkti i r jāsaka, atsakās
to darīt
Visam teiktam» protams, var būt
nos^me vienīgi tad, ja patiesi esam
pārliecināti, ka mūsu trimdas attais­nojums
ir kalpošana mūsu nacionāl-polltiskām
interesēm. Ja tā nav, tad
atkrīt ne vien šie vārdi, bet ari
daudz kas cits īstenībā viss, kā­dēļ
īsti esam latvieši Tad esam «bi­jušie
latvieši^ un. ;vM patētiskie
m Wm lūpām i r Kekumai
Jēkabs
Pomks Olimpā vienu stāvu zemāk
„Vai tie augstie skaņražu kungi
nevarētu reiz nokāpt no sava Olim­pa
un parunāt ari mums mirstīga­jiem
saprotamā mēlē,'* i^sta kāds
slāpstošais. 4
Pēc partizānu cīņām Gramoza kal­nājos
jau nu šis teiksmainais dievu
mājoklis gan izskatīsies Udzīgs gāz­tā
vadoņa kalnu ligzdai Berchtes-gādenā.
Laipnais uzaicinājums ^
kas ^an apmēram tāpat kā senāk
HIgā: nokāpsim Romas pagrabā
varbūt nāk tāpēc pašā laļkā. Palū-koi^
imies. ari bridi kā izskatās stāvu
zemāk.
Puškina vārdi par dzejniekiem,
ka tie varbūt visniecīgākie starp pa­saules
niecīgajiem, kam^ Apol(ms
viņus neaicina nest svēto ziedoju­mu,
attiecināms ari uz ^aņražiem.
Vzx to, kā mūsu «olimīpieSi" pavadī­juši
savu brīvo laiku ar makšķeri,
pasēdēšanu t>ie glāzītes vai zolītes,
anekdotu stāstīšanu un citām t i l ^t
izplatītām kā atzītām izdarībām,
jau šad tad pačukstēts ari plašākai
publikai (sk. piem., J. Ģlruja atmi­ņas
Nedējas Apskatā). Varētu vie­nīgi
piemetinfli ka mūzikas vārds
šinis izdarībās atskanējis iespējami
reti. So rindiņu autors pat nezin
nosaukt citas profesijas laužu, kas
vaļas brīžos Uk ftiaz runātu par šo
mākslu kā skaņraži unļ vēl trakāk,
kas par to prastu tik maz saļcariga
pateikt. Vai kāds ir Isfsījis auten­tisku,
ticamu aprakstu, kā radies
kaut viens izcils darbs pasaules mū­zikas
literatūrā? Te tā nebija, un
te tas ir — tas viss. Ir gan visādi
sādzejojumi par disžādām ģēniju
pārdabīgajām idejām un pūlēm,
kamēr tās iemieso, tak tie radušies
vienmēr tikai labU laiku pēc tam,
kad ģeiiijs jau mierīgi sēdējis Olim­pā,
un nekā neatklāj pāV paša darba
tapšanas gaitu. Ja jau nu skaņraži
un ari profesionāli a^slcaņotāji kād­reiz
rmā par savu am^tu, tad viņu
valoda tā piebārstīta nesaprotamiem
terminiem, kā kad sarunātos aptieķ-niekl
lar komplicētu mikstūru tai­sīšanu.
So rindu rakstītājs reiz
:dc»t W nama-jam
nojautu, par ko un kfi īsti viņi
runā, tak redaktors bija tik žēlīgs
un atti^Igs, ka attiecīgo aptiekaris-ko
žargonu nosvītroja, tm no tās
reizes rakstītājs ari nezina, kas klā­jas.
Neviens tā nezina, nevienam
ti nemāca, un nesen kāds kungs
šepat Latvijā par tiem, kas ils gud*
rības gribētu <^rdēt lorl mūsu ^o-
1ās, nmitoriskl pateica «-^ lai iet
konservatorijā. Blakus minot, dle*
zin aiz kāda pārpratuma vēl dzeja
turaa dcohi programmiit
Sāda veida sarunas mums, mirstī­gajiem,
tad šķiet esam Jau pats
Olimps, kur, kā zināms. Jo tuvāk
debesimi Jo vēsfik. Tā tad kāpsim
stāvu zemāk. *
Tur uz reizes mūs apņem Čala,
laužu drūzmai un dziesmas. Mūsu
tauta taču dziedātāja. Un tautai ir
sava gaume un sava izlase. Katram
laikmetam sava gaume. Savā laikā
Jāzeps Vītols domāja uzrakstījis
pavisam nepretenciozu romanci
Klausies, $pulgaclt Tak ari ar šo
savu galējo koncesiju VitoU netika
pie plašai tautas popUlfiritfites. Lai­mīgāks
lini ziņā bijis Jānis MediņI,
kura Jr viens vakars dzird iur tur
dungojam, nerunājot Jau nemaz par
viņa grāvēju Jūra krāc un Jūra
šņāc. Bet abiem, Ja nerunijam
olimpiski, nogājig j^izl ar Dzīvīti.
Ka mūsu tautai tak ir kāda interese
par dzeju, rāda Sis piemērs. Fr.
Bārdas Dzīvīti gribējās dziedāt Vī­tols
bija „gallgi nedziedams'*, Me<**
diņu viens otrs pamēģināja, bet tad
radās trešā Dzīvītes ^ melodija, kā
Zālltis tdktii — galīgi ordināra, un
tā nu ir kļuvusi par tautas kopman­tu.
Savādā kārtā visi taujājumi,
kas āis melodijas autors, kaut gan
tā radusies tepat mūsu acu priekšā,
palikuši nesdcmlgi. Vai ^ mazais
olimpietis tomēr nokaunējās par sa-vian
laurlatnt
l^avisam tuvu tam, kas tautai pa«*
tik, tlcU Vold. OzoUņS. Meičas lab­prāt
dzied Man ļļribetoa tevi ieai­jāt,
lai ari pēc ^as dzejoja J(gas
viņām pašām būtu Jābūt tan^ieai-^
Ji^ainānv Tii|i:^^a^
Jānis Norvilis ar savu Lai nu pa«
liek šoruden, piim^ iafturēdami
konkurenci ar importētajiem grāvi»
J i ^
Ko tur var iebilst? Nekā. PH^
nieks teiktu^ gaume kļuvuil iik«
iāka, tāpēc ka dziesma tautai jo m!*
}āka, Jo tuvāk tā iekļaujas trijos^
galvenajos kroņa akordos. Bet art
ar tiem kroņa akordiem ir taisīta
laba mūzika savā laikā. Tagad ēr­tība
ir tfi| ka nu šādu dziesma var
Šmaugi parādīt ar plēšenēm Jeb, ki
lepnāki saka, akordecAiu. IM akoN
deons ir tāds, tagad vispārattfts un
nepieciešams i ^ kas ņirdz par vl«
su stingro, konservāt(»riJās mAclto '
harmoniju. Tas, proti, nemaz citif
dl nevar, ka tam ir Jā^^ē ««ia»
liegtās" parallēlās oktāvas un kvln«
tas, kas seviāķi ^skaistas**, pinjoi
no subdominanta uz (iominantl. LCk
dzu piedot man io žargonu; valrlk
nebūs.
Tā tautas muzikālās gaum#s sA»
tistiba ir atstāta viņas peifis siļif
Jo kur tad nu lai ņem tās kmMrw
vātofijas, un akordeons ir tik pisō*
dgl spēl^antf un lēts.
Skaidrs, agrāk ti nebija. LK^a
tiesa mūsu īsto tautas dziesmu akor«
deonam negrib pieUautl«Ļ Tis tft
maz vairs dzied. Vilna no llndlo*
tajām (padodas ari «kordeonam). if
bastards Jauns un traka tu, pūikii
esi bijis ar savu piecpidu pintmē«
ru. Tautu kairina U ķoļitrabandi*
Starp citu, tik viegli katri rintt va­rētu
uzmest vienu l i ^ dtvUlblgo
vārdu (melodija būtu locījums), bet
to nedara.
Notrulinās ritmiski iz; tttaarlMa.
Pāvils Kttns
Reiz man Dija ļzdeviba no Spil­ves
aerodromĒa pacelties lidmašīnā
un noUdot kādu tūkstoti kilometru.
Mēs skrējām pār Latviju — lēni kā
tep^s atritinājās lauki ar upēm un
mežiem, un prātā iiāca Fr. Bārdas
rindas: «Manas dzimtenes baltie
bērzi stāv pulciņos .zilgani bāli un
klusi plaukstošām rokām svētī
dīgstošo zāli." Te, gaisos, nebija
samanāms vairs ne bērzu baltums,
ne zāles dīgšana — distance izdzēsa
to vienu, to īpašo romantiku. Tās
vietā radās cita, ko dod perspek-liva.
Taču tas nekaitēja ne bēr­ziem,
ne pašam Bārdām — viņi jau
palika, un eksistē vēl tagad ik bridi
Laika distance neko nav mainī­jusi
arī mūsu zemes un cilvēku lik­teni,
ari mēs .paši esam tie paši
trimdinieki, kas pirms pieciem ga­diem
atstājām dzimteni. Bet per­spektīva
ir cita. No visa jūtam, ti­kai
bieži negribam sev atzīties, ka
pārdzīvojumu asums ir rimis. Cī­ņas,
liesmu un asiņu laiks ir riz
muguras, un tā mantojums, kas vi­su
šo laiku deva vielu īpaši trimdas
dzejai un ar renUniscenšu spēku
tieši vai netieši veidoja arī trim­das
politiskās dzīves vaibstus—tas,
nezaudēdams savu pārlaicīgo nozī­mi,
zaudējis aktualitāti kā viss, pie
i kā pierodam. Patriotiskajai dzejai,
liekas, vairs nav nekā jauna ko
teikt, un ja tS^ vēl turpinātu riņķot
ap tiem pašiem tematiem un pār­dzīvojumiem,
t$ nonāktu līdz sevis
reproducēšanai. Proza tm glezniecī­ba,
neraugoties uz aicinājumiem,
palikusi it kā ārpus tās laboratorijas,
kurā top laikmeta dokumenti, un,
nebūdami pesimisti, ceram, ka abas
šīs disciplīnas rehabilitēsies pret
pārmetumiem tad, kad būs iegūta
nepieciešamā atstarpe laikā. Trim­das
politiskajā dz^vē, vismaz Vāci­jā^
sākuši iezīmēties dti uzskati,
kas, neatmetot principus, grib re­dzēt
visus spēkus koncentrētus tie^
Diemžēl — mēs nekad neesam va­rējuši
tā īsti mīlēt savus pravie­šus
un laikam tādēļ to ir tik maz.
Kā gan Var godāt kaimiņu saim­nieku,
ja skaidri zināms, cik reizes
nedēļā viņš maina kreklu un ko
svētdienā ēd? Tanī vietā esam at­ļāvušies
pārāk daudzu politisko vie­dokļu
luksu, šajā zii?il. dzīvodami
pāri savam politisko potenču kapi­tālam,
un, tikai vēstures smagi pār­baudīti,
pa reizei esam atskārtusi,
ka svarīgāks par metodēm ir uzde-
N^ums — nacionālā vienotība, nacio­nālās
intereses un nacionālā dņa
pret nacionālo ienaidnieku. Neatka­rīgi
no tā, vai Vācijā vai kaut kur
citur pasaulē tagad sevi piesaka
kāds oficiāls viedoklis, gan pirms,
gan pēc tam bija un ir aksioma, ka
komunisms iŗ mūsu ienaidnieks.
Un nav šaubu, ka ar laiku radīsies
arī tas materiāls, kas noderēs par
ieroci cīņā pret to. Tie būs fakti,
vēstules, liecinieku stāsti, uzņēmu­mi,
radio ziņas — patļess a'eiāls
— sauss, nedzīvs materiāls. Bez tā
suģestīvā momenta, ko dod autori­tātes
šeit un tagad sacītais dzīvais
vārds, bez tā konstruktīvā spēka,
aiz kura stāv formulēts sabiedrības
uzskats, bez tā organizējošā un pār­liecinošā
elementa, ko kādā kustībā
ienes tituls, amats vai nopelni. Ja
nemīlam praviešus, kuru mums paš­reiz
arī nemaz nav, būs jāiztiek ar
pazīstamām balsīm, bet bez tām ne­varēs
iztikt, vai ari būs jāsamieri­nās
ar to, ka distance un perspek­tīva
patiesi izrāvusi no redzes ap­loka
baltos bērzus dzimtenē, bet ie­naidnieks
palicis tik tālu, ka kļuvis
vienaldzīgs. Nepietiek ar sūtni Za­riņa
kungu Londonā, sūtni Feldma-ņa
kungu Vašingtonā un LCK vie­dokli
Vācliā. Viņu uzdevums—paust
savu viedokli tiem piekrist pēc viņu
funkcijām. Kur paliek latviešu sa­biedrība
— tā intelektuālā pasaule,
e gara darbinieki, kuros iemie-šai
aktīvai cīņai pret komūnisnn |; ts viss masu nacionālās eksisten-
Lielā mērā te bijusi nozīme arī 1 - ^**r.i.^^i—
latviešu balsīm, kas, pasaulē izklī­dušas,
aicina dot materiālus, infor­māciju,
Uecības ne tikai par mūsu
likteni, bet īpaši par komunismu. Tā
esam nonākuši uz sliegSņa, aiz kura
paliks pašsmeldzināšanās laiks, bet
priekšā tādu ordeņa brāļu un mi­sionāru
sūtība, kam pati Iņbvēlīgā
dzīve nopostījusi viņu piUs^n klos­terus
IRO periodā un likusi iziet
pasaulē.
3 attaisnojums?
Ja vācu okupācijas laikā latviešu
cīņa pret komunismu varēja maksāt
un maksāja galvu, bet tagad izslēg­šanu
no emigrācijas, ja toreiz notās
atteicās tā piespiedu sabiedrotā dēļ,
ar kuru bija kārtojami veci un jau­ni
rēķini, tad tagad taču šie iegan­sti
atkrituši. Taču tanī arēnā, kurā
gaida izšķīrāmies vairāk: nekā mū­su
likteni vien, atskanējis tikai reta
latviešu gara darbinieka sauciens,
bet visā augumā ^ r nav ienācis ne­viens.
Ir gandrīz tā, ka latviešu
trimdas saimei ir tikai viens kroņa
viedoklis, |>ie kura latviešu gara
elitie neko vairs negrib vai nevar
piebilst, vai arī tā aprobežojas ar
uzskatiem privātā lokā. Un, pēc da­žām
pazīmēm spriežot, ir arī tfi, ka
„]aukšanos politikā*' arvienu vēl
uzskata par nevajadzīgu. Jo ,Jcurp-niekam
jāpaliek pie savām lies-tām".
Un b^dzot ir ari vēl tā, ka to
sejas daļu, ko tautiskās atmodas
laikā vai visiem cienījamiem lat­viešiem
rotāja bārda, dažam labam
tagad rotā ne mazāk mo'*^'^^ smīns,
kam it kā būtu Jāliecina par ne ar
ko neattaisnojamu snobismu.
Ir tiesa, ka māksla nav subordinē­jama,
tā nav arī uniformējama, kā
par to pārliecinājāmies Ulmaņa lai­kā,
Hitlera laikā, un kā visus šos
gadus to redzam boļševiku ts. māk­slā
— un šī patiesība pastāvēs, ka­mēr
vien dzeja atšķirsies no sauk­ļa
un glezna no plakāta. Bet ir gan
tiesa, ka tas pilsonis, tas cilvēks, tas
DP, kas So mākslu rada, vismaz par
tik varētu justies aicināts dot savu
vārdu sabiedriskās domas veidoša­nā,
par cik viņi to bez kautrēšanās
devis mākslā .Ne Andrē 2ids, ne
2ans Kokto, ne Karls Jaspers nav
jutušies uniformā ieib^augti, tikko
tie pieskārusies laikmeta notiku­miem
un parādībām. Un nav Jutu­šies
arī tik augstu Olimpā sēdot,
ka nokāpšana līdz tautai būtu ap­draudējusi
viņu nemirstības aureo-lu.
Diemžēl — mums nav gandriz
neviena latviešu autora, ko varētu
citēt Mums ir tikai sauss faktu
materiāls.
Liekas tā, ka cīnīšanās pret komu­nismu
sai vairs nav politikas, bet
ikviena sirdsapziņas lieta. Un Jie-kas
ari ka šī „polītika** nav netīra,
ja pie tās nelīp sveša manta,
asinis un nodevība, tm ja aiz
tā, ko cilvēks saka, stāv viņš
pats ar visu savu galvu. Pro­tams
— cīņu laiks kura lielie noti­kumi
deva spārnus patosam, ir pa­gājis,
sācies šacha sacensības laiks,
kurā darbs smadzenēm Jautājums,
vai tas ir ērts; T>5C vairāk nekā des­mit
gadu kara im okupāciju perioda
mēs gribētu atpūsties.
Kaut nu tas nebūtu nāves punkts,
kuram pāri netikdams sportists at-sakas
no mērķa; kur nu vēl gara
darbinieks, uz ko raugās tik daudzas
acis.
S, vēl skolt dziedamajts dītfemU»
skaistajai Steauja, strauja ulpi
teka arvien jidzird bii|fi| vMāW
gals palininijuins» kur tačtt v(si
dziesma tik viei» Jel^iHi^^
Vgaji m^i ( p ^ ^ tad
divi). (teauMnļ kii mll«l [fiMlot
. miilodisko Bniju, Izejot no ticHa, ti
teiktu, te nesinimais slcaņndls fi*
nim atv^ojif lilpHeiji Mtm^l^l
s t i ^ b ' t a i t ^ ^Škmm m^^šii^
un birhtt d i tm e»n» d i i ^
kur šo dziesmu vairs nedzied U ni<*
kas.
Nē, ar tautas dziesmām vien tau»
tai sen vairs nepieU^ Pretēji
pārmetumiem, kāpēc olimģpieSi ne­gādā
tautai vajadzīgā dziedamā ma-teriila,
muihs allaž ir bijuši ari tā­di
(zināms, vienu stāvu zemāk), ķas
par to turējuši rūpi. Vēl jau vial
zin Jāni Āri (Ak,tkaut man bāliņa
kājus būtu) un P. Korneliusu. Bet
latviešu sentimentālās oriģināl-dzieamiņas
pirmais meistars (atkal
turpat, stāvu zemāk) bija Pēteris
Sancbergs. Viņu vēl godain piemin
sagremojamākās mantas dziedātāju
tūkstoši, šeit laikmeta gaume ari
nav varējusi iztikt bez korrektūrām.
Šķiet, kur ņu vēl gludāk un saldāk
var izteikties, kā Sancberga Tev
dziļi acis iedcatijos. Tak nē, mūsd
neromantiskajam laikmetam ^autors
tomēr, dīvainā kārtā, bijis par lie­tišķu.
Viņš pieskatījos" divas bei­dzamās
zilbes dzied vienkārši ar
kritošu sekundu. Sis gadsimts nā­cis
ar korrektūru — k>cljumy. Rak­stītājs,
solījās vairs nelietāt žargo­na,
tak katrs dziedātājs zinās, kas
par lietu. Sis locījums «Jeskatr— I
— Jos" nav Sancberga. Par gau­mēm
nestrīdas, un ne jau nu niin
izmācīt gadsimtu, bet kaut ko bez-gaun^
ku par šo locījumu zinu
mūsu dziesmu repertuārā vēl tikai
vienā gadījumā. Ja to atrod par
skaistu, tad patiešām nav ko stridē-ties.
Tad esam nevis nonākuši pie
pliekanības, bet sēžam tanī iekšā.
So sentimentālo dziesmiņu Kauli
un miesa nav mūsu. Tā nāk no
Vāczemes. Un kā kristits pagāns
dažkārt ir pāvestīgāks par paŠu pā­vestu,
mēs sen pārspējam vāciešus,
viņu pašu ijovadā. Kad trimdinieks
pirmo reizi skatiia Bavārijas Alpus,
viņam tie šķita tikpat nedabīgi
skaisti kā lētās šo kalnu r^oduk-cijas
un dažādu otas «mākslinieku"
darbi dzimtenē. Tak šie kalni te,
Vācijā, ir īsti. Vismaz to viņiem,
nevar atņemt Reiz priekš gadiem
četriem, man nācās pārnakšņot
Frankfurtē pie Mainas. Milzīgās
stacijas telpas bija stāvgrūdām pil­nas.
Tur bija vismaz pāris tīsto­šu
cilvSku, kā siļķes mucā. Un
pēkšņi, nms vidū, tumsā, šis milzu
pūlis sāka eķdedāt. Tas dziedāja
savas nepretenciozās kara un dzim­tenes
dziesmiņas. Katrs snaudējs
dungoja tik klusi, ka varbūt pats
sevis nesadzirdēja, bet kopskaņa
bija tīri mistiska, dzidra, īsta aiztu­rēta
spēka pilna. Vai mēs savās
viesībās kādreiz tā dziedam? Mūsu
dzelzs repertuārs, ^aši uz rita pusi,
(Turpinājums 8. Ipp.).
¥1
''ī
'V
•i
A
,1
-1\ •••11
3!