Bavarijas Latviesu vestnesis, January 16, 1946

              Latvieša VēstnesU 1946i g. 16. janviff
Miris Paulis Polis
Zviedrijas latviešu laikraksti ne»
skumju «inu, ka Zviedrija trimdā
rriiris pazīstamais aizsargu sporta dar­binieks
un sporta žurnālists P a u l is
P o l i s . P. bija ilggadīgs ,,Brīvās Ze­mes*
līdzstrādnieks. Vadīdams laik­raksta
sporta nodalu, vins centās ar­vien
stāvēt nomodā par iatviešm
• gporU labo slavu, sportistu ētiku uia
objektīvu sporta dzīves apgaistnoi^anu
presē. Savu sabiedrisko un organiza­torisko
talantu viiVš ielika aizsargu
sporta organizēšanā, un vifia tiešā va­dībā
parasti risinājās plašie aizsargu
sporta svētki, kas bija izcili notikumi
katram latviešu patriotam, un sporia
.draugam. . , • i
' ' L
LCKjuriskonsultācijas birojs
Ar ĻCK lēmumu pie jurisdiski ad-ministktivās
nozares nodibināts ju-riskon^
ultācijas birojs, kā uzdevumos
ietilpst: izdot personības dokumen-tus,
izdarīt visāda veida apliecina-jūmuši
un sniegt jurisdiskus padomus.
Juriskonsultācijas biroju vada zv.
adv. Arvīds LazdiiiM.
„LCK IB" Detmoldā
Aizliegta kustības
bnvTba
DP nevar pārvietoties bez Militārās
valdības atļaujas
Lai novērstu ievērojamas iedzīvo­tāju
kustības angļu joslā, nevajdzigu
pārvietoknos un dzīves mainu, Mili­tārā'
Valdība ar 16. rīkojumu nolie­gusi
jebkurām personām mainīt dzī­ves
vietas bez valdības iestāžu at­ļaujas.
Rīkojums ir spēkā visa angļu
joslā. Ar tā palīdzību pārvaldes
iestādes grib novadīt vietējo iedzī­votāju
kustību līdz zināmam miera
stāvoklim, atvieglinot administrācijai
un saimnieciskiem resoriem nepiecie­šamo
datu iegūšanu kā par iedzīvo­tāju
skaitu, tā ari par apgādi, kas,
iedzīvotājiem nemitīgi pārvietojoties,
nebija īsti precīzi veicaina. Tā kā
'iemlelu piekraste, ielilcaitot arī L l -.
beku, pēdējā 4aikā piedzīvojusi sc-
. viški lielu iedzīvotāju pieplūdumu,
nav ari vairs pajumtes, ko pieilrivāt
ceļiniekiem. Rīkojums attiecas iiz vi­sām
angļu joslā dzīvojoHāin civilper­sonām,
ieskaitot ari pārvietotus per­sonas.
Tils, tāpat kā visi, pakļautas
«ī rīkojuma ierobežojumam un tanī
paredzētiem sodiem. DP turpmāk-ne­būs
atļauts pārvietoties bez „Asscm-bly
Gcntre" komandiera vai Militā­rās
valdības raksta atļaujas, iznejnot
gadJjum'us, kad Militārā valdība pati
norlkfo izvietošanu.
:> „Latvija'V Lērtcs „Winston
' Churchiir* nometnē
Nelsen Londonā atvaļinājumu pa­vadīja
Anglijas armijas seržants, at­griezies
no savas dienesta vietas Akā­cijā.
Tur vii^š sastapis daudz mūsu
izklīdināto tautiešu, runājis ar tiem,
vērojis vinu parašas un palīdzējis
nogludināt viYiu ikdienas gaitas. ViAš
bija redzējis daudz citu tautību pār­vietotās
personas (DP). Zīmīgākā pie­zīme,
ko šis seržants sarunā teica,
bija šāda: „Es aiizbraucu uz Vāciju,
tikai miglaini apjēdzot, kur Latvija
atrodama uz kartes. Tagad, redzot
jīisu cilvēkus vaiļgu vaigā, es pārlie­cinājos,
ka mana informācija ir bi­jusi
nepareiza, i Jiisu ļaudis savās pa­rašās,
savā dzīves veidā un domu
gaitā ir tādi kā mēs."
Tadā, lūk, ir vērīga rietumeiropieša
liecība. Diemžēl, loti daudz Anglijas
salu iedzīvotāju labi nesaprot Eiropas
sarežģītās nacionālās problēmas.
Tanī zinā Vācijā izkaisītie mūsu
tautas-brāli var darīt un dara lielu
un svētīgu darbu, Viņi to dara tīri
neapzinīgi, bet vē! labāk būtu, ja tic
apzinīgi piepalīdzētu. Viņus vēro
tūkstošiem an^u un amcrikāAii kara­vīru.
Un minētais seržants nav vie­nīgais,
kam atveras acis, kas saprot,
ka mēs neesam slāvi, ka mums ir pa-
Misa stāja noteic māsu nākotni
šiem sava nacionāla kultūra, sava
dzīves zina, kas savos pamatos neat­šķiras
no vakareiropiskās.
Tam ir ārkārtīgi liela .nozīme. Jo
tie tūkstoši angļu karavīru, kas ta­gad
uzturas kontinentā, ir ari Angli­jas
pilsoni. Vinu vārdam nākotnes
politikas veidošanā ir milzu nozīme.
To, ko nevar panākt desmitiem un
simtiem priekšlasījumu un laikrakstu'
sleju, panāk angļu Tommija stāsts
par vina vērojumiem kontinentā. Un
angļu Tommijs nav klusētājs. V\fiB
atgriežas un runā, un vinu klausās.
Jau tagad vina runām ir bijusi liela
ietekme. Kā jau teikts, mūsu tautieti
var apzinīgi stipri piepalīdzēt sai
procesā.
Vispirms, ar savu uzvešanos. Go­dam
teiktSj līdz šim tā bijusi visumā
nevainojama. Visi vērotāji, ko izde­vies
satikt, ar sajūsmu runā par mūsu
tautiešiem.
Tomēr vienmēr der paturēt prātā,
ka pēc mūsu uzvešanās spriež par visu
tautu, spriež par tās garīgo gatavību,
par viņas nacionālo mugurkaulu. Un
no tā, k&ds šis spriedums, atkarājas
lēmums, vai. mūsu tieksmi uz patstā­vīgu
polītiiiku dzīvi, mūfiu prasību
pēc tās atbalstīs vai, varbūt, plecus
Edvarta Virzas pamatskola
paraustos, teiks: „Tā tauta nav no­briedusi
pati sevi valdīt."
Tātad, tautieši, ziniet, ka jūs variet
daudz darīt mūsu nākotnes labā. Jūs
esat ne tikai no bangu sadragātas lai­vas
izmesti ļaudis, kas pagaidām at­raduši
patvērumu svešā krastā, bet
arī mūsu brīvības cīnītāji.
Otrs veids, kādā mūsu izkaisītie
tautieši var palīdzēt, ir: meklēt sa­skari
ar angļu un amerikāi^u karavī­riem
un sarunās tiem izskaidrot mūsu
sarežgltāsproblēmas, mūsu vēsturi un
raūsru tiesības.
Nezināšana ir mūsu ienaidnieku
stiprākais ierocis. Vinu metode ir
zveja duļķainos ūdeņos. Mūsu pienā^
kums ir ūdeņus noskaidrot.
* Mēs esam eiropieši, un Eiropa ir
nedalāma. Jo drīzāk to sapratīs, jo
īsāks būB mūsu sāpju cdš, jo drīzāk
vecās rietumu kultūras tautas-apzi­nīgi
sapratīs, ka, atgriezdamas mūs
un mūsu ciešanu biedrus no Eiropas,
viņas atgriež zaru no vinu pašu koka
un bVūces smeldz viAu pašu miesā.
Palīdzēsim saprasti'
,»L<»idon8s Avīze'*
vējš nedod
Marktrevicas latviešu nometnes pa­matskolā
22. dec. bija pirmā pusgada
mācību noslēguma akts. Skolas telpa
Uzposta un izrotāta zaļumiem. Skaistā
Ziemsvētku eglītē neiemirdzas ne­viena
svecīte, taču mirdzums bērnu
acīs. Skolas pārzine agr. Rituma uz­runā
skolēnus, vecākus un viesus:
darbojušies 10 paidagogu un 35 sko­lēni
7 klasēs, svešumā un grūtos ap­stākļos
darba pirmais pusgads bei­dzies
ar labām sekmēm. Pēc skolas
pārzines' ierosinājuma skolu nosauc
^ar Edvarta Virzas pamatskolu, lai
nebūtu svešā Marktredvicas vārda.
Svētku aktā ieradās ari UNRRA's
vienības direktors ar saviem darbi­niekiem
un nometnes komandantu.
E. TGters
No slimnīcas atbrīvoti karavīri
No „Dr. Niggcrs Kurheim" G a r -
m i š ā - P a r te n k i r c h c n ā atbrī­voti
mūsu kafāvīd Rob. Dzelme,
Krišs Kreicber^s un Alfrēds Gust-sons,
kas' tagad dzīvo latviešu no­metnē
Lauingenā pie Dohavas. Arī
kapt. Rob. Dreimiinim un karavīriem
Jurim Neivaldam, Arv. Jansonam,
Eduardam GrigaJunam un Eduardam
Amatam atļauts atstāt slimnīcu, bet
nepieciešama ārstēšanās turpināšana.
Šie karavīri būtu pateicīgi, ja vilkiem
rastu iespēju nokļūt: kādā UNRRA's
vai latviešu slimnīcā. Stingrā ameri-kāuu
apsardzībā un aiz dzeloņstiepļu
žoga Garmišas-Partenkircbenas arti­lērijas
kazarniās vēl vienmēr ir 41 no­pietni
slims latviešu karavīrs. To
uzturs pēdējā laikā uzlabots. Mūsu
karavīri Ģarmišā-Partenkirchenā pa­teicas
A I t e n 81 a t ē , M e m m i n -
g e n ā , M i t e n v a l d ē un L a u i n -
g e n ā dzīvojošiem tautiešiem par
sainīšiem un veltēm. — te
Gēstachtas lielā ^Saules'V nometne
pārgājusi pilnīgā UNRRA's pārziņā
un apgādē. Līdz šim to vadīja angļu
komandants un uzturu deva angli.
Apturētā laikraksta „Trimda-* vietā
sācis iznākt Jauns —„ A p s k a t 8 " Emī­la
Skujenieka redakcijā. Ziemsvēt­kos
nometnē bija vairāki koncerti.
Eglītes sarīkojumā tautiskas veltes
pasniedzām UNRRA's 130. vienības
direktoram F. Kīlmanim (Kielman).
Drāmas kopa sniedza savu otru iestu­dējumu
R. Blaumaņa „Skroder-dicnas
Silmacos" Asjas KalniiVas-
Sproges režijā. „Saules" iemītnieki
visiem tautiešiem trimdā novēl lai­mīgu
Jauno gadu! Inž. M . Tamužs
Angļu baznīcas draudzības
apliecinSjums latvietēm
L ft t V i j a s s Q t n i e c ī b I bija
rikota pēcpusdienas tēja, lai anglii
baznīcas pārstāvjus iepazīstinātu ar
latviešu mācītāju.
Pieņemšanā ieradās Etolas herco­giene,
Fulhēmas un Londonas bīskaps
Dr, Hedlems, Vestminsteras un Sv.
Paula katedrāles dekāni, angļu baz­nīcas
padomes sekretārs māc. Ber-littghems,
angļu baznīcas ģenerālsek­retārs
māc. Vadāms, kanons Duglass,
māc. Dr. Makdonalds, māc. Dr. Skots,
angļu un ārzemju bībeles biedrības
priekšnieks māc. Dr. Tempis, māc.
Dekins, citi mācītāji un angļu sa­biedrības
pārstāvji. Ieradās arī
zviedru un norvēģu mācītāji (somu
un dāņu mācītāji pašlaik Londonā
neatrodas), Igaunijas un Lietuvas
sūti!ii, Zviedrijas sūtniecības padom­nieks
un citi lat^^iešu draugi.
Mācītājs R. S l o k e n b e r g s pir­mo
dievkalpojumu latviešiem vadīja
29. septembrī uz kuģa „Rāmava", ko
vada kapt. A. Šmits un kas brauc
angļu dienestā.
Londonā pirmais latviešu . dievkal­pojums
bija 14. oktobrī Sv. Pētera
baznīcā. Piedalījās arī angļu mācītājs
B. Dekins, kas ir sirsnīgs latviešu
draugs.
Dievkalpojumus atzīmēja arī anglu
prese. ^jLondonas Avīze"
Arturs Kaogars «
Elciljii
Stiepulei, nomestai zālē,
vairs dziesmu par i tāli,
Rasa un rūsa to ēd, nosedz to
zaļodams maurs, i
Apaudzis dienišķām rūpēm es dažreiz
kā stieple ar zāli, ,
Bezgala vientuļš un truls, apvārš­ņus
zaudējis, šaurs. ' "
Pamanot sevi šai postā, es izeju Am-beržas
icl'^s. !
Gaisma , par kalntialicm bēg, pil--
sētā tumsa jau slīd^
Augstumos Greizie rati jau atmargo
zvaigznēs lielās.
IeVasti pacelas^acs. Ziemeļu zvaig­zne
kur spīd. )
Lielā un vienīgā sāpe, kas sn\elgusi.
manī šo gadu,
Atkal kā vilcene brūk, s^atv^ef
^ sirdi un plēš. ^
Dzimtene, dzimtene mīlā, es ubaga
dienas še vadul ,
Sejā kaut iecirstos man Latvijas
novembra vējšl -— \
Stiepulei, nomestai zālē, /v^jš nedod
vairs dziesmu par tāli,"
Rasa un rūsa to ēd, pa3»mes
tumsa to nem.
Dievs, vai gan likteni ļauno — jau
sairt un pāraugt ar zāli,
Dievs, vai Tu svēŠumā man pa­mestā
likteni lem!
Vērtīgi latviešu
grāmatu izdevutni
Zviedrijā uz 18. novembrii iznāku­šas
divi grāmatas — Dziritarzemea
apgādā Andreja Eglīša „Dvēsetu cie­toksnis"
(cīAas un sapni par l}atvijaa
valsti) un Zelta Ābeles apgādā \Vero­nikas
Strēlertes dzejoļu krājums
„Mēness upe". „LCK IB" Detmoldā
ļ i Latviešu redaktorus izraida no
Stokholmas
, „Latvju Vārda" redaktoriem, kā
5. dec. zino,,Latvju ZiAas", atsaucos
tie!s uz :„Morgon-Tidningen" informā­ciju,
atņemtas uzturēšanās atļaujas
Stokholmā. „Latvju Vārda" redakci­jas
kollēgijā darbojās prof. Kārlis
Straubergs, Jānis Andrups^ Un mag.
oec. Arturs Miķelsons. Sākot ar 8.
dec, laikrakstu par redaktoru pa-'
'ral^sta tā līdzšinējais atbildīgais iz­devējs
Majs Kasperskis. „Lātvju Ži-iiu"
l redakcijā ar 6. novemķri darbo­jas
Jānis Ģrins, Mintauts pakste un
Fēlikss Ciēlēns.
Ziedojums latviešu kultūras fondam
KaselesBetenhauzenas latviešu rīo-metne
savākusi un nodevusi Latviešu
kultūras fonda mērķu sekmēšanai
1511 marku. „LCK'iB" Detmoldā
Pirt^ajā pasaules karā vairāki simt­tūkstoš!,
latviešu, kara viesuļu sviesti,
izklīda bezgalīgos krievzcmcs klaju­mos.
Ne mazums tautiešu pari Urālu
kalniem nonāca Sibīrijā. Tā ir zeme.
kas Baltijas tautām jau no seniem
laikiem pazīstama par trimdas vietu
politiskiem noziedzniekiem. Pa daļai
šī iemesla dēl Sibīrija bējilicm durvis
atvēra vicsmīllgāk kā citur, — vini
še priekšā sastapa savus tautiešus, jo
Baltijas valdošā vācu muižniecība un
cara despotiskā vara-jau agrākos gadu
desmitos bija izsūtījusi trimdā lat­viešu
tautas brivcstības saucējus un
cīnītājus, i^ie musu pirmie trimdinieki
bija gan K a u g u r u , gan ari V e c ­b
e b r u dumpja dalībnieki, kas ga­rajos
katorgas un izsūtīšanas gados
bija miruši, bet Sibirijā dzīvoja vinu
bērni, kam arī liedza nt.^riezties ui\
dzīvot dzimtenē. Pag. gadsimtā iz­sūtītajiem
pievienojās vēl 1003. 0, re­volūcijas
upui^i. Visi ?^ie latvieši snie­dza
pirmo atbalstu un padomus sve-
,šajos dzīves apstākļos nonākušajiem
pa.saides kara latviešu bč^^licm.
Tobo'lskas un Tomskas guberņā un
it sevišķi Baroiudas, Acinskas un Mi-nusinskas
apriņķī 1015. no Zemga­les;
Kurzemes un Rīgas i^aplūda np
10.000 latviešu bēglu. Vinu dzīves
k.";rtoyanai dibinājās pasu organizāci­jas/
kas kārtoja bōc^Ui lietas un va­jadzības.
Katrā novadā darbojās ko­mitejas,
kas savukārt bija padotas
Pōtprpils Latviešu Centrālai komite­j
a i , ' ko vadīja enerģiskais Vilis Olavs.
Toreizējā L C K bija moderna un plaša
^rcriena organizācija, kas veica rnibu
(1915. - 1920.)
darbu bēglu morāles celšanā un ma­teriālā
atbalstīšanā, vadoties arī no
Slavas —-latviešu politiskās līnijas.
Sibīrijas bēglu komiiteju darbība un
žo latviešu stāvoklis no 1915. — 1920.
gļadam ir nedaudz līdzīgs tagadējo
latviešu bēglu stāvoklim. Vācijā. To­reiz
latvie^^i, gan dauidz mazākā skai­tā,
paklaudamies Rietumu Sabiedroto
aizsardzībai, arī baudīja vinu- labvē­lību.
No dzimtenes bēgļus Šķīra liels at­tālums.
Svešā zemē un primitīvos
apstākļos latviei^iem trūka: brīvas el­pas.
P a r ā t s tā t ā m m ā j ā m n e i cn ā c a
noteiktas zinas. Pastu aiz Urāliem
tikpat kā neveda, kaut kā par dzim­teni
zināja pastāstīt vienīgi no Pē-terpils
uz Sibīriju braucošie emisāri.
Gandrīz visiem nezināms bija tuvi­nieku
un Latvijas liktenis. Šaubas
un nezina, vai jel maz dzimtenē va-r
ē. s a t g r i e z t i e s, 1 a t v i e š u b č g k 1 s ni 0 c ī j a
veselus 5 gadus.
Līdz 1917. g. revolūcijai Sibīrijas
svcsumļā latviešiem radās drošs pa­mats
vismaz vienā • zinā: visi strā­dāja,
visi atrada sev eksistences iespē­jas
un vieglāk varēja izturēt bēglu
gaitas. Darbu atrast latviešiem nebija
grūti, latviešu vārds Sibirijā jau bija
pazīstams kā godājamas tautas vārds.
Amatnieki pilsētās atvēra darbnīcas,
citi iestājās fabrikās, ierēdni atrada
nodarbošanos kantoros un iestādēs.
Bija ari tādi, kas nomāja zemi, jo
to varēja dabūt, cik vēlas.. Omskā
latvieši no krievu ģenerālgubernatora
dabūja 3 — 4 zemes gabalus, kaku
2.000- 5.000 ha lielu.
Jaunatnes izglītošanai darbojās sko­las
un bērnu dārzi. Izdeva latviešu
lasāmgrāmatu. Sibirijā patvērumu at­raduši
bija daudzi mākslinieki un l i ­terāti,
kas rūpējās par latviešu kul­tūras
dzīves neapsīkšanu. Rakstnieks
V. Dambergs lasīja referātus, Pauls
Sakss koncertēja. A. Cīrulis, Baltg'ai-lis
un Macernieks rīkoja gleznu iz­stādes.
J. Medinš un J. Vītolii'iš sa­rakstīja
savas kompozīcijas. Sajā
trimdas laikā J. Medinš liek sākumus
savai operai ,,1'guns un nakts".
Pēc 1917. g. revolūcijas latviešiem
Gmskā iznāca laikrakst ..Brīvais Lat­vis",
ko sākumā rediģēja J. Brūmelis,
bet vēlāk Fr. .^iraks-Gruzītis. Tas
bija vienīgais laikraksts lielā api>aba1ā,
kas latviešiem stāstīja par notilču-niļ^
em pasaulē. Laikraksts informāciju
bieži ieguva no čechu štāba, ar kuru
atviešicm bija tuva draudzība.
Revolūcijas laiks nesa arī lielu ne­noteiktību
un vienu otru rūgtu ne­stundu.
Visi tautieši tomēr pieslējās
latviešu nacionālai kustībai. No dzim­tenes
atklīda zinas, ka agronoms Kār­li
s. U l m a n i s cln ās: p ar L a tv i j as n eat-carību.
Šāda.5 z/ii'.as stāstīja rakst­nieks
Līgolnu Jēkabs un A. Melnalks­nis,
kas no Pēterpils bija ieradušies
inforničtics par apstākļiem Sibirijā.
Vini zināja teikt, ka Latviju okupējis
vācu karaspēks. Tas laupa un posta.
; Latviešu lietu saskaņotākai vadībai
Irkutskā rīkoja konijrcsu, kurā pieda­lījās
Sibīrijas un Urālu latviešu na­cionālā
komiteja, 'bet no Tāliem
austrumiem — Vladivostokas — iera­dās
Tālo austrumu latviešu nacio­nālā
komitejā. Kongresā izvēlēja Lat­vijas
nacionālo komiteju. Tanī dar­bojās
V. Salnais, E. Šķipsna, R. Za­riņš,
Fr. Siraks-Gruzitis u. c.
Revolūcijas gados, biezi mainoties
varām, krievi - politiskie pretinieki ne-saudjsīgi
izrēķinājās viens ar otru. Iz­sēdējās
pa cietumiem arī daudzi lat­vieši,
gan krievu reakcionāru, gan arī
lielinieku, kreiso un Jabo,,eseru" vai
arī atamānu valdību notiesāti. Visas
šīs dažādās grupas un varas centās
latviešus izmantot arī par karavīriem
Krievijas asiņainajā pilsoņu karā.
Lielu pamudinājumu latviešiem
deva čechu uzvaras gājiens cauri
Krievijai. Daudz drošsirdīgo latviešu
strēlnieku, kas nesen vel pie Dau­gavas
bija cīnījušies par savu tēv­zemi
pret vācu armiju, tagad sekoja
iJechu paraugam. Vini nevēlējās visu
mū?.u smakt Krievijas stepēs.
Vladivostokā Rietumu Sabiedroto
pārstāvji un misiju vadītāji latvie-,
šiem apsolīja atbalstu. Nu vajadzēja
lauzt ceļu. Cīnītāju rindās stājās nā-icamie
ģenerāli Kārlis Gopers (vēlāk
'-atvijas skautu prezidents, ko 1940.
— 1941, g. okupācijas vara noslepka­voja)
un Kurelis, virsnieki Lobe,
Ozols un majors Dardzāns un daudzi
latvieši, kas vien spēja nest ieroci,,
lai reiz kļūtu brīvi paši un nestu brī­vību
tēvzemei.
Nodibinājās Imantas; un Troickas
pulks. Karavīrus apbruņoja un ap­ģērba.
Sākās vairāk tūkstošu kilo­metru
gaišais un bīstamais cels līdz
VladivO'Stokai. . K a r a v ī r i em ešelonā
līdzi brauca vinu ģimenei. Visi vini
p āreieta daudz grū ti hu. Loti i zpalī-d
zī gi b i j a čec b i. .'^ c 1 i k t s pa mats di v u
tautu — eechu un latviešu draudzi
?ai, kas turpinājās līdz Latvijas re
publikas iznīcināšanai. Garajā ceļā
dalu latviešu bēglu ešelonu apņēmās
apsargāt čechi. Latviešu vidū loti
iecienīti bija čechu pulkveži Žmeks
un paida. Kopā ar čechiem latvieSl
sīvās cīiiās atvairīja sarkanarmiešu
uzbrukumus ešeloniem. Vagonas tā­dās
reizēs palika tikai sievietes un
bērni, het vīrieši cīnījās pret ienaid­nieku,
ļStāsta, ka pat komponists Jā­nis
Medinš, vagonā atstājis savu par­t
i t ū r u ' u n ar šauteni devies pa vagona
durvīm ārā, kaujā. ^ ^
Brauciena laikā latvieši" uzzinājuši
par Latvijas n€nkarīgās repu^^^
nodibināšanos, r Minēto~gadījumu at­zīmējuši
loti (vinīgi ar parādēm, gā­jieniem,
un pricļkšnesumiera.'^Vis«:sir­dis
gavilēja, priekiem_-nebija robežu.
Kā|dā vagonā atradās arī spiestuve,
kur turpināja „BrIvāT>atvja" iespie­šanu.
Saļjā odisejā nav trūcis, protams,
arī Jautru un komisku situāciju, kas
latviešiem radās ar Sibirijā, Mandžu-rijā
un Piejūras apgabalā sastaptajiem
ķīniešiem un japāfriem.
Latviešu toreizējo varonīgo stāju
spilgti raksturo Tālo austrumu Iranču
n^isijas vadītāja gen. Žanēna/ v ā r dt
kuriem viņš cildina latviešu^drosmi^
sacīdams, ka vēsturē latviešu\pelam
un cīpai neesot piemēra. Arjen/^ža^
nēnls Troickas pulka komandieri ma­joru
Dardzānu apbalvoja ar augstu
franču armijas ordeni.
Vladivostokā latviešu karavīrus un
bēgļus uzņēma Sabiedroto aizsardzībā
un aprūpē. To iestādes panāca lat­viešu
' atpakalnogādāšanu dzimtenē.
Brauciens mājup pa visām pasaules
jūfāiTi viņiem toreiz bija liels prieks:
latvieši devās pretim Latvijai, pretim
•pašu brīvai un neatkarīgai valstiļl
Arī šī nepilnīgā apcere lieciri^r ka
jauj agrākās trimdas latvieši ir ļ ^ ā b u ši
savas gim^enes un savas tauta^l godu,
būdami gatavi upurēt tēvzemeļs labā.
sevi un savējo dzīvības.
Osvalds AkmehtiM