Bavarijas Latviesu vestnesis, July 16, 1949

              pusi d z e l t S f ' ^ t^
a nelabojama?»'? If
manlm. ^ai
ņiet ar roku. Z'^
m. Bet t u Vi
savā dzīve, Sl*''le.
P f acis g t f
pieejama dSmaķ
vien drīkst ni;!'''»!
a gadu, paSi ,J"gni
Ikpat kā zeme no^"*
ja V8S paUek ta iStt
mazām noēd..« ^
Is Sims runā un A1M(I
tviņa Sieva, « a ^ uS
dā.domu Izmaiņa \T
Viga nemīl strīdu. ^
aftmas Sims kļūst m
rdigs. Saprotot kit
vlem spēkiem labot i
8evl kā eAiZ
Knumā metas darbu
ms tajā aprakt vlsag do!
tas, kas to dedzināt»
mv īsti velnišķus ^oS
^-īdamas. Bet tadkito
v , . l ciema pastnieki
li vēstuli. VietikMa, bal.
e, mašīnraksts, karali
astmarkas. ^
Sims dod^as pie sievai
Tablt, vēstulei" vlol
aukumā gandrīz vai aS-
,Skatles tik - no Ķourt»
ērl"
agrūž pie malas ķebU ir
rda trauku, kuŗft tSalj.
gāt bērnu drēbītei, %
cldama, mierīgi viņu ti*
— nepriecajiei par
a saka. „Vispirmi at*
lasot, Teofīlam Sta
un balss. Pulkvedis nk»
gādājis viņam otra pjl^
vietu kādā KanSdn
u audzētavā. Viņa M
t jāpalīdz virtuvei da^
; . ļ l ^ i jau^ pievieud
sievai" Sims - noivM
apķēris Tabitu, m
ež to riņķi. „Val tu »•
tik Ir lielā loze, t8 «k ir
d beidzot, beidzot...!
ieta, Tablt kārtīga vieta,
. . . Un vēl Kanidain
61 vārīt tur, vai nll Ntt
ums taču tas nav nitt
riebīgo dzīvi m§s taiM
ragā! Ragā, dzirdi, Tl*
irpinājums sekos)
rmajas ar
dz visu noSu' mateiifl»
ceļā paļaušos IpaS
es atmiņā un saglaMim
jūs paipSslt vissltsnllt
*ūs «ķirties no Eliop"
crjām un sevim no
Vācijā. Bet g S
latviešu sabiedrM »
iešu cilvēka - ar *ŗ
lem un bē^fim, vlJJ J
ktām ipašibSm. S JJ
ē klausītāji plece ļ„,t
m un aplausļef
iešu dziedātāju,"» ^
tadās klflst ^d»>na»5
magā acaītsk lāPj?a s« ftJsfnsandaoot »-
gadiem Hf»'."^j.
ā1 k l a u s I t ā ^ " / £>
amās. tag^^ j ; J draH
ēt ne uguns n«» 01
radiofonā, kur J j ; ,^
s saites, Kas
' un ^ \
mierinām . pj,
es Hertai Lg^ JU*
izdodas. ļ
iķis pirmo ^rvSl«S
linjenas
TeodoŗsZ£!ii
ĀBOLIŅŠ
ļļļis ābollņSI Kā tiki šurp no
Gaujas?
fjn tevi elpodams kā saldu medu,
^ atmiņfis kluss trimdas sāpi bedu,
l^, smaržo Latvija no ziedu saujas.
Ir Jiņu toi^' S^aiss smaržu pilns pēc
pļaujas.. •
to niiaidot f»tinies ar zilu pledu
pir ijiiku» tālumiem prom sirdi
gor {^t ^ debesis sniegt sevi |aujas.
fil z^mēm pārskrējis, ne laiku
lokam,
sadrebu, kāds vainags
ļgraots irst
to pagalmos redz kapus, kapus
rokam.
gnr esmu, atgriežos — pie svešās
BlaUias»
jfin āboliņš no saujām krit un birst,
Vili iesarkanSi kā spiests pie dzifas
vainas.
Vidzemnieku un kurzemnieku
m P ^ i ! 1 ^av lielas Ueksmes
meklēt laimi svešumā, un latviešu
izceļo aju procents agrākos laikos,
salīdzinot ar citām tautām, arvien
bijis niecīgs. Tas izskaidrojams gan
ar zemnieku tautas konservatīvo
pieķeršanos dzimtajai zemei, gan ar
spēcīgo individualitāti, kas vislabāk
jutas ar sev līdzīgiem, turpretim
svešuma tā spiesta piemēroties ci-tieiti
paradumiem un tikumiem. Cie-nijamam
zinību vīram, vācietim
Rozīnam Lentīlijam 17. g. s. tas ir
«dabīgs verdzības gars", jo ,.kaut
gan zemnieki ir vāciešu dzimtscil-vēki
un par pārkāpumiem tiek so­dīti
ar rīkstēm līdz nesamaņai, bet
par aizbēgšanu ar nāves sodu, viņi
tomēr tik loti mīl savu tēviju, ka
nonākuši svešumā — Vācijā, Zvied-reģii
lentes Gustava Ādolfa karaspēltā
Savā laikā bija diezgan pārdroša
ierosinātāja doma rīkot Anglijā
(Mesrau dienas. Latvieši dzīvo un
stršdā Izklaidus pa visu salu un
vajadzīga liela griba, lai šādās die-
0S8 piedalītos. Tomēr visas šaubas
izgaisināja necerēta tautiešu pieda-
IBanfis Londonas dziesmu dienā, un
tagad varam teikt, ka arī Anglijas
rūpniecības centrā Leedsā dziesmu
diena pulcinās lielu latviešu pulku
par prieku visiem apmeklētājiem,
par pārsteigumu britiem un par
gandarījumu koriem.
Nav latviešiem Anglijā daudz
brīva laika, sevišķi tiem, kas strā-dl
slimnīcās, tekstilrūpniecībā un
lauksaimniecībā. Braukāšana uz
mSģinājumiem prasa ari prāvus
līdzekļus, tomēr koristi un koristes
savu pienākumu veic un nāk no
visfim malām. Vīri un jaunekļi no
Skotijas ogļraktuvēm un laukiem,
no mežu nometnēm , un rūpniecī-bām!
Nāk no pašiem dienvidiem,
no Velsas! Sievas uri meitenes jau
mSnešiem ilgi kalkulē kā dabūt
brīvu dienu, kad būs jābrauc uz
Leedsu. Slimnīcās ir stingrs režīms.
Tekstllfabrikās mašīnas nevar at-stit
bez cilvēku uzraudzības. Tomēr
vils ir izplānots un viss nokārtots.
Kad dziesmu dien^ būs klāt, arī
ceļa somas būs sagatavotas.
Kas lielc visiem sapulcēties kopā?
Vai tas ir dziesmu gars, vai tikai
atkalredzēšanās alka, vai varbūt
tikai morāls pierjākums piedalīties
pašu organizētā sarīkojumā? Pāri
tad visam ir vēl l(āds cēlāks un
itiprfiks aicinājums, kas šoreiz sa­sauc
kopā latviešus no Suzempto-nas
līdz Edinburgai. Tas ir latviešu
tautas gars, kas brīdina un sauc —
ko darāt, to darāt latviešu tautas
un latviešu valsts labā. Mūsu dzies­ma
ir krājusi tautas dzīves gudrī­bu,
kas māca mums ticēt gaismas
uzvarai pār tumsu, taisnības uzva­rai
pār netaisnu varu, dzīvības uz­varai
pār nāvi.
Sī dziļā jēga sauc latviešus kopā.
lai pārbaudītu savu nostāju, vai tā
ir latviska, vai tā ir godīga, vai tā
ved mūs uz mājām vai prom no
tām. Tā ir latvieša dzīves ziņa un
tas ir latvieša gars, kas mūžam ne­rims.
Tas nestais ticēt, ka Latvijas
bērzi šalc latviešu tauļtai, ka Lat­vijas
zeme alkst latviešu arāja.
Tādēļ ieklausīsimies latviešu
dziesmā un ieklausīsimies savā
sirdī un tanī pašā laikā solīsimies
strādāt, cīnīties un dzīvot savai
tautai. Solīsimies ticībā, ka tumsa
kliedēs gaismu, kā to stāsta senais
dainotājs. Latviešu dziesmā ir lat­viešu
gars. A. Ozols
GRĀMATNIECĪBA
Helmāra Rudzīša apgāds Grāma­tu
Draugs kādreiz piederēja pie
rosīgākajiem latviešu iepazīstināta­jiem
ar pasaules rakstniecības ie­vērojamākajiem
darbiem. Arī trim­dā
šis apgāds nodomājis sagādāt
tautiešiem izcilāko pasaules rakst­nieku
grāmatu tulkojumus latviešu
valodā, ja vajadzīgs, izdarot liet­pratīgus
un pašu autoru akceptētus
saīsinājumus. SinI virknē kā pir­mās
grāmatas paredzētfs: Franča
Verfela Dziesma par Bernadeti un
Džona Heršija Zvans Adano pilsē­tai.
Franča Verfela romāns Dziesma
par Bernadeti jau tulkots vairāk
nekā 30 valodās.
Emīla Skujenieka tulkojumā un
Arvīda Sēļzemnieka apgādā iznā­cis
Vinca Ramona romāns Krusti,
kas godalgots ar Amerikas lietuv­ju
kopējā fonda 1947. g. balvu.
Latviešu studentu centrālās sa­vienības
biļetena jūnija (8.) nu­murs
Iznācis Baltijas universitātes
fotospiestuves iespiedumā ar dau­dziem
rakstiem, kultūras chroniku
un informāciju.
mākslinieku trijotni
pavisam negaidītas sekas. Jau pašā
spSles sākumā, ceturtā variācijā
noskanēja bargs blīkšķis u n . . . jau­najam
Sīdmaljera planīnam pedālis
bija čupā. Gluži vienkārši pārlūza
kS sērkociņš.
«Velns, tam gan ir spēks," do­mīgi
noteica skārdnieku meistars,
salauzto misiņa daiktu rokās grozī­tos,
un viņajin bija taisnība.
Meļķī, šai jaunajā latviešu pianl-i
ar sportistā stāvu, romiešu pro­filu
un Franča Lederera acīm, pa­liesi
iemājo gluži neiekdienlšķas
spēka, garīgās aktivitātes un dina­miskas
enerģijas rezerves. Tā var­būt
ir pati raksturīgākā, spilgtākā
Viņa īpatnība. Un tomēr, pēc Lūses
atvadīšanās koncerta, ellišķīgā kar­stuma
un minēto klaviervarlāciju
nokausēts, Meļķis bija tik slapjš kā
P?c maratona Sacharas tuksnesī Ta­ču
smaids no viņa sejas nenozuda:
«Kad pēc sava nometnes pianina
ļelz atkal spēlēju uz laba flīģeļa,
Wtos kā pianists, un laikam tādēļ
patērēju vairāk enerģijas," viņš
saka. „Atvadu koncertā, īpaši pro-Ķammas
otrā daļā, brīžam same-as
gan itin baigi ap dūšu; uz slap­jajiem
klavieru kauliņiem brīžiem
wos kā pile uz ledus. Ja nekas se-viSķi
brlsmlgs nenotika, nozīmē,
ja laikam esmu atkal kaut cik cie­šamā
formā. Jā," viņš piemetina,
«pagšjušo ziemu, tās pašas sasodī­tas
eksistences dēļ biju pārslēdzies
^1 matemātikas skolotāja amatu, un
Jad neatlika laika ne mūzikai ne
bridžam. Bet tagad atkal esmu slie-
— protams ne bridžā, un pēc
sl8 turnejas domāju cītīgi ķerties
pie jauna repertuāra iestudēšanas.
^ar spīti visam, es tomēr nedo-
J^SJu pārskoloties — raudzīšu savā
azivē izsisties tikai ar mūziku, ir
vienīgi jāstrādā. Un tagad," viņš
gandrīz izmisis pēkšņi iesaucas,
JMeva dēļ — glāzi ūdens un tasi
kafijas, citādi būšu beigts!"
Tas, protams. Ir mazliet pārspī­lēts,
beigts viņš vēl nav, bet nogu­ris
gan, un tādēļ atvadāmies. „Starp
citu," viņš vēl pa gabalu Iesaucas,
„jādomā, ka es visā drīzumā došos
uz ASV. Esmu dzirdējis, ka tur
stiprāki pedāļi, un Latvijas ^mūzika
vēl maz pazīstama. Uz redzēšanos!"
V. Dārziņš
LUDMILLA SEPE PAGAIDĀM
PALIEK TEPAT
Ludmllla Sepe pagaidām zina ti­kai
vienu — to, ka viņai patīk un
viņa grib dziedāt. „Kā Jums ar iz­ceļošanu?"
— uz šo jautājumu, kas
blakus otram—„Clk pie jums maksā
sviests?", ir visaktuālākais visās
joslās, dziedātāja nevar nemaz atbil­dēt.
„Es domāju, ka būšu vēl labu
brīdi starp latviešiem, lai gan par
izceļošanu jādomā."
Paraugoties Sepes smaidā, ar kā­du
viņa saņēma daudzo draugu un
cienītāju ziedus un rokas spiedie­nus
pēc koncerta Eslingenā, liekas,
ka būs vēl dažu labu reizi Izdevība
viņu dzirdēt šeit pat. Viņas ģime­nes
dzīve tā Iekārtojusies, ka māk­sliniece
var veltīt visu savu laiku
mākslai. Tālie kontinenti to nesola,
vismaz ne tūlīt.
Liekas arī, ka tā būs vislabāk.
Ludmilla Sepe pašreiz ir savas
mākslas labākā plaukumā, un bagātā
Vācijas mūzikas dzīve tai var dot
labu tiesu slīpējuma, pieredzes un
jaunu ierosinājumu. Bez tam jau
viņa nebūs viena — mūsu māksli­nieki
un intelliģence vēl labu laiku
nebūs tās statistikas pirmajās rin­dās,
ko sastāda Gronas un citas lie­lajās
izc|lošanas nometnēs. Atzīsi­mies
vaļsirdīgi - kurš gan no
mums gribētu redzēt Sepi aizbrau­cam,
iekām mēs paši neesam Vā­ciju
atstājuši? - O.Berlings
rijā, Dānijā vai Holandē, kaut ari
var baudīt brīvību, tornēr atgriežas
pie savām rīkstēm."
Piptams, bija ari izņēmumi. Jau
kada LIbekas 13. g, s. senrakstā
starp citiem pilsētas dižvīriem mi­nēts
ari kāds Indriķis Kursis. Kopš
18. g. s. vērojam viena otra svešu­mā
aizklīduša amatnieka naturāli-zēšanos.
Tā piem. ap 1700. gadu
kāds Fricis Tomgals (Tomgal, citos
dokumentos Tommegal) ir pazī­stam^
ieroču meistars Merzeburgā.
Ap to ! pašu laiku Liepājas at­slēdznieku
zellis, kā tautība vairs
nav nosakāma, — Fricis Kadsons
iegūst Drezdenes namnieka tiesī­bas
„gratis" (par velti), jo iestidzis
nabadzībā sava mākslīgā meistar­darba
pagatavošanas laikā, un pil-sētak
tēvi viņam „kā tādam skunst-niekam
grib būt piepalīdzigl" (1705.
gada).
Plašākā mērā latviešu aizklīšana
uz rietumiem, sevišķi Vāciju, no­tika
17. g. s. pirmajā pusē — 30
gadu kara laikā. Jau tūdaļ pēc
Rīgas krišanas Gustavam Ādolfam
iekrita prātā izlietot ieņemtās Vid­zemes
iedzīvotājus Sava karaspēka
papildināšanai. Ķēniņa rīkojumu
uzdevai mācītājiem nolasīt baznīcās
no kancelēm. Pirmos rekrūšus, kā
liekas, piedalīja zviedri^ karaspēka
daļām. Bet jau t. p. gada ziemā
ķēniņš, pavēlēja ņemt vidzemnie­kus
ari jātniekos. Saformēja 2 dra-gūnu
karogus, franču virsnieku un
instruktoru vadībā, kas cīnījās tur­pat
Baltijā un Austrumprūsljā pret
poļiem. (De la Barra dragūni). Lie­lo
zaudējumu dēļ abus karogus va­jadzēja
apvienot vienā Vidzemes
dragūnu karogā, ko nometināja
Alūksnē, kur to vēlāk izformēja.
1624.1 gadā ķēniņš atkal uzlika Vid­zemei
500 rekrūšu nodevu un 1625.
g. tikpat lielu okupētai Zemgalei.
Bez šiem spaidu kārtā ņemtajiem,
vai kā tagad teiktu — mobilizē­tiem
rekrūšiem, diezgan liels bija
arī brīvprātīgo pieplūdums. Pare­dzēto
1000 rekrūšu vietā tais gados
Vidzeme ar Zemgali ir devusi jāt­nieku
formācijām vien ap 1500—2000
viru. No tiem saformēja vienu rait-nleku
ūn 9 kirasieru karogus.
Kad 1629. g. Gustavs Ādolfs sāka
posties ķaŗa gājienam uz Vāciju,
atsevišķos jātnieku karogus apvie­noja
reģimentēs. Tā radās ari 2
vidzemnieku un kurzenmieku kira­sieru
reģimentēs — Lifflāndigāre
un Curlāndigāre.
1630. g. abas reģimentēs ieradās
Vācij^ Pēnemindē. Jau Pomerānijā
un Meklenburgā tām vajadzēja pie-dalīties
daudzās cīņās un ciest jū­tamus
z£^udējumus. Bija jāsāk do­māt
par papildinājumiem, un tajās
sāka ieplūst arī citu tautību kara
kalpi. Sevišķi smagi kurzemnie­kiem
un vidzemniekiem klājās pie
Verbenes,^ 1631. g. uzbrūkot Papen-heima
rūdītajiem un skaita ziņā
pārākajiem jātniekiem. Tai pašā
gadā kaujā pie Breitenfeldas (Lelp-cigas
apķ.), kur Gustavs Ādolfs sa­kāva
Tllllja armiju, abas kirasieru
reģimentēs bija novietotas zviedru
armijas labā spārna otrā līnijā, ko
komandēja pats ķēniņš. Kaujas sā­kumā
zviedriem klājās grūti, ka­mēr
beidzot uzbrukumā devās
Gustavs Ādolfs ar saviem jātnie­kiem,
kuru priekšgalā atradās vid­zemnieki
ar kurzemniekiem, Strau­jā
triecienā uzbrucēji padzina preti­nieka
jātniekus, atņēma visu arti­lēriju,
ielenca kājniekus, tos galīgi
sakaudami. Kādā tā laika gravīrā
redzams, ka šajā kaujā piedalīju­šies
arī vidzemnieki.
Pēc Breitenfeldas kaujas vldzem-pildināti
ar sveštautiešu kara kal­piem,
piedalījās visās lielākās kau­jās,
piem., Vircburgas, Firtas un
Rotenburgas (pie Tauberas) ieņem­šanā,
tāpat slavenajā Ledias kau­jā
(starp Reinu un Augsburgu). Vē­lāk
tos piedalīja ģenerāļa Banera
armijai Svābijā. Svābijā abas reģi­mentēs
bija zaudējušas lielāko daļu
no sava sastāva. Tāpēc notika pa­stiprināta
kara kalpu līgšana, jo no,
vecā kodola bija palicis ļoti maz.
Tikai 1635. g,, kad abas reģimen­tēs,
pēc daudzām kaujām un zau­dējumiem,
novietojās Stetinē, tās
beidzot atkal varēja papildināties
ar rekrūšiem no Vidzen^es, Zem­gales
un, pa daļai, no Austrum-
Prūsijas. Pēc tam reģimentēs cini-jās
Vestfālē. Tlringā un kādu laiku
bija nometinātas Silēzijas un Fran-kenas
garnizonos. Pēc Vestfāles
miera parakstīšanas sākās kara­spēka
samazināšana, un arī abas
reģimentēs nolēma likvidēt. Likvi­dācija
notika pakāpeniski. 1649. g.
oktobri atlaida pēdējās kurzemnie­ku,
vai kā tolaik dēvēja — B l l -
llngshauzena (pēc pēdējā koman­diera,
kuldidznieka, vārda) jātnieku
daļas un 1650. g. jūnijā ari vidzem­nieku
reģimenti.
Grūti aplēst, cik daudz latviešu
vīru Šai garajā karā nolikuši savas
galvas kaujās par svešiem centie­niem
un slavu vai palikuši uz
dzīvi dažādās Vācijas malās. Reģi-mentu
nacionālais sastāvs daudza­jos
gados bieži mainījies. Bet īstais
kodols, liekas, vienmēr palicis ve­cais.
Zviedru ķēniņi vairākkārt at­gādinājuši
saviem kara kungiem,
jaunkareivjus pēc iespējas iedalīt
tajās reģimentēs kur protot viņu
tēvu valodu. Ka kurzemnieku un
vidzemnieku reģimentēs ši valoda
nebija sveša ari pēc daudzajiem
zaudējumiem un stipras sveštautie­šu
ieplūšanas, norāda jau tas vien,
ka tiklīdz apstākļi to pieļāva, kā
•piem. 1635. g., abas tās atkal papil­dināja
ar Vidzemes un Zemgales
rekrūšiem.
Tā pirms apm. 300 gadiem lat­viešu
ļaudis, pret pašu gribu, nik­nā
kara dieva vadīti, ir staigājuši
tos pašus ceļus un vērojuši tās pa­šas
pilsētas ko mēs, kas šeit atro­damies
pēdējās kara vētras atdzīti.
Ls.
tautas dziesmu
publicētājs
Šogad paiet 200 gadi, kopš dsi«
mis daudzpusīgi izglītotais mficltājs
Gustavs Bergmanis. kas pirmais
sakrāja un pirmoreiz iespieda sa­mērā
lielāku daudzumu latviešu
tautas dziesmu — divos krfijumoi
apm. 500 dziesmu. Kādu laiku viņi
izdeva arī Vidzemes kalendāru,
publicēja savu sprediķu grāmatu un
piedalījās citu latviešu grāmatu iz*
došanā.
No 1771. g. G. Bergmanis bija par
mācītāju Araižos, no 1780. g. Maz­salacā
un no 1785. g. līdz mūža bei­gām
Rūjienā. Jau Mazsalacā Berg­manis
ierīkoja savās mājās privātu
spiestuvi, ko vēlāk pārcēla uz
Rūjienu. Burtus salika pats ar sa­viem
dēliem un šādā kārtā laida
klajā nevien latviešu un vācu Ie­spieddarbus,
bet ari Voltēra Hcn-riādi
franču valodā, kādu spāņu
grāmatu u. c. Kad bija paziņots
Katrīnas Lielās cirkulārs, kā pri­vātām
spiestuvēm aizliegts BaltlJI
darboties, Bergmanis savas ^urtu
kastes sakravāja un aizsOtlJa^^
Rīgu, bet pēc dažiem gadiem dar­bu
atkal atjaunoja. Viņš strādāja
ne peļņas dēļ, bet vienīgi kultOrta
veicināšanas nolūkā un, piem., ie­nākumus
no nedaudzos eksempll*
ros iespiestiem latviešu kalendā­riem
bija noteicis kā kabatas nau­du
dēliem par palīdzību darbā.
Prof/Š. Kokins--
filosōjiias doktors
Luvenas universitātē, kas Jr| vie­na
no visvecākajām universitātēm
Eiropā, ieguvis doktora grādu proL
Broņislavs Kokins. Prof. B. Kokins
agrāk strādāja par Garīgā seminā­ra
profesoru un Latvijas Univer­sitātes
katoļu teoloģijas fakultBtea
docentu. Pēdējos gadus viņš pava­dīja
Beļģijā un laiku izmantoja ari
zinātniskam darbam pie Luvenai
universitātes. Rezultātā radās dok­tora
disertācija filozofijā par tema­tu
Intellektuālfi intuīcija, ko viņi
ari aizstāvēja atklātā sēde. Prot.
B. Kokins Ir pirmais latvietis, kas
ieguvis doktora grādu SinI univer­sitātē.
TAUTSAIMNIECISKS FEĻETONS
Kad nu šobrid augsti mācītie
Rietumeiropas saimniecības dakteri
slauka aizsvidušos aceņu stiklus,
nervozi cilā tukšos naudas makus
un rūc: piķis sazina, kas tie dolāri
par nešķistu lietu, ņem cik gribi,
bet kule kā tukša, tā tukša — tad
es atļaušos īsumā pastāstīt savu
agrāko laiku pieredzi finanču lie­tās.
Tolaik, tāpat tā tagad, pasauli
bija pārstaigājušas dažādas „pestī-šanas
armijas". Retā kūtī vēl atra­dās
pieslieti govs kauli, un vēl re­tāk
klētī tīnē sauja putraimu. Kad
pašiem toreizējiem kara vaininie­kiem
ari vējš pūta palāses no degu­niem,
tad viņi mitējās karot un
svinēja uzvaras svētkus. Tiesāša­nās
nekāda gan nenotika, jo slep­kavojuši
bija visi, krustus mez­dami]
Manā saimniecības aktīvā toreiz
bija pāris apdegušu baļķu galu un
vecais kambaris, sazvēlies kā
Noasa šķirsts uz Ararata. Salāpjju
vecās pastalas un braucu Rīgā:
nieki un kurzemnieki, pastāvīgi pa- ^ .,Kungi, tā un tā, ne es dzīvotājs.
Montreala viens no rosTgukbjiem
Kanudas latviešu centriem
Par vienu no rosīgākajiem lat­viešu
garīgajiem centriem Kanādā
pamazām izvēršas Montreala. kur
pašreii ļau dzīvo pāri par 400 lat­viešu.
Turienes latviešu teātris, ku­ra
oil'gaiiizēšanu un administratīvo
vadību uzņēmies bijušais Esllnge-nas
kolonijas Iedzīvotājs architekts
Aleksandrs Klinklāvs, jau pasācis
M ZIverta lugas „Zaļā krūze" ie­studēšanu.
Izdevies atrisināt arī tel­pu
jautājumu, kuras bez atlīdzības
piešķīris kāds Kanādas tautietis.
Liels solis uz priekšu teātra darbī­bā
ir arī pastāvīga dekoratora iegu­vums:
teātra rīcībā savu māku no­devis
bijušais Rīgas tautas teātra
dekorators Viktors Lalvlņš, kas
mācījies Latvijas mākslas akadēmi­jā
un skatuves dekoratora gaitas
sācis pie N. Strunkes un prof. L.
Liberta,' bet trimdas gados Vācijā
kopā ar P. Rožlapu strādājis par
dekoratoru Vircburgas latviešu
teātri.
Montrealas latviešu draudze,
kas notur'regulārus dievkalpojumus
mācītāja A. Gaudii^a vadībā, tai
pašā laikā ieguvusi savu ērģelnieku
— tas ir bijušais Cēsu Sv. Jāņa
baznīcas ērģelnieks un draudzes
skolas pārzinis K. Harimanis. Arī
viņš ieradies Kanādā no Vircbur­gas,
kur skandējis korāļus turienes
latviešu draudzes dievkalpojumos.
Latviešu mākslinieki, pamazām
Iedzīvojoties Kanādas apstākļos un
nodibinot vajadzīgos sakarus ar tu­rienes
mākslas pasauli, gūst arvien
jaunus panākumus. Kanādas raidī­tāju
sabiedrība CBC, kas pārraida
42 turienes radiofonu programmas,
nesen piešķīrusi pirmo godalgu —
naudas baivu vijolniekam G. La-pensonam
par izciliem latviešu un
cittautu autoru darbu atskaņoju­miem.
Jāpiezīmē, ka CBC raidīju­mu
kvalitāti nenovērtē kāda īpaša
žūrija vai raidītāja vadība, bet pa­ši
klausītāji — godalgas piešķir at­karībā
no tā, cik daudz un kādas
bijušas iesūtītās klausītāju vēstu­les
un cik skaļi bijuši aplausi Sajās
atklātajās sacensībās.
Lapensons ieradies Kanādā no
Anglijas pēc Vācijā pavadītajām
trimdas gaitām, starplalk. pagū-dams
nokļūt arī Ņujorkā.
Līdzīgus panākumus Kanādas
CBC raidītājā, saņemot godalgu par
izciliem koloratūrdzledājumiem, gu­vusi
arī Ligita Caunīte.
ne mirējs — naudiņas nav!" Tad
vēl palieņētu naudu nesauca par
„Maršala plānu", bet vlenkārSl par
zemes bankas aizdevumu. Iedeva
brangi daudz un uz četrdesmit ga­diem.
Ko bēdāt — domāju, appre­cēšos,
un bērnu bērni samaksās
veča parādus svilpodamil Bet nav
tik vienkārši sievu paņemt un Ie­vest
kambari, kur ir tikai trijkfiju
skrāģis gulēšanai, divkāju ķeblis,
kur apsēst un vadzis sienā p ce­puri
uzkārt. Civilizācija un kultOra
bija Jāsaglābjl
Par aizdotiem rubļiem nopirku
klavieres, rakstāmgaldu, bufeti ar
smalkiem šķīvjiem, 4X4 metri lau-llba9
gultu, spoguļus. Pagasta ve­cenes
svētdienās vairs baznīcā ne­gāja,
bet nāca lūkot manu iedzīvi
un, rokas pār galvu celdamas, cil­dināja:
„ A k J ē z l ņ , kas tam Delpera
Rūdukam jpar glaunu sainmieclbur*
Paņēmu vēl glaunāku sievu —
Taurenīšu Liliju, kas Sarkanbfirdai
krogu apkalpoja viesus. Savu laiku
dzīvojām zaļas dienas, un vēl tagad
viens otrs. mūsu puses cilvēks trim­dā
saka: „Ko nu par to, tam
Austrālijā labi — dzīvo kā Delpers
pa kāzām I"
Apmēram gada laikā mans „Mar-šala
plāns" bija cauri! Lilija aiz­muka
atpakaļ Sarkanbārdas krogO,
un es paliku viens sēŽam klub­krēslā
pie klavierēm. Tos pašus 2*/i
nespēju nomaksāt, bet lietus laiki
ūdens tecēja gultā un no vēja va­rēja
patverties tikai aizkrāsnē. Bē­dās
gribēju sev galu padarīt un
diezin vai es šodien te plātītos, Ja
tas vadzis sienā nebūtu galīgi sapu­vis.
Ļaudis to atziņa,: „Tev, Delpcr,
gan cūkas laime, — re', cik smagi
esi nobarojies, tās karbonādes un
šprotes ēzdams...!"
Manas lepnās mēbeles par pus­velti
un bez aizdevuma atpirka
Sarkanbārdas krodzinieks Paņul-klns.
Var Jau būt, ka ari šoreiz
viņš piedalīsies Maršala plāna
ūtrupēs... Malēnieša Laosldi
KULTŪRAS CHRONIKA
Latviešu trimdas kopības notei­kumi
Iznākuši LCK Izdevumā un
aptver LCP un LCK līdz \ 1949. g.
16. februārim pieņemtos normatī­vos
aktus. Grāmatiņas ceha DM
2.—. Pasūtinājuml, piesūtot samak­su,
adresējami LCK britu delegāci­jas
kancelejas priekšniekam R. Ra-kovskim,
(21a) Auga-stdorf bei Det-moldi
DP Camp.
?''4 4
i!
r.'
i t
It
Iļ
m